Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource505 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource505), Fid:2449, Did:0, useCase: 0

J. Rēdlihs: “Jautājiet Sējēja kungam...”

J. Rēdlihs: “Jautājiet Sējēja kungam...”
Jēkabs Rēdlihs darbībā
Foto: Romāns Kokšarovs, Sporta Avīze

Jēkaba RĒDLIHA parādīšanās Latvijas izlasē tika sveikta ar aplausiem - re, Latvijai arī savi trīs brāļi Štjastniji! Krišjānis (1981.) un Miķelis (1984.) izlasē jau bija piejaucēti agrāk, bet vidējā brāļa debiju aizkavēja studijas Bostonas universitātē. 2008. gada 7. februārī tas beidzot notika - starptautiskā turnīrā Sanokā pret Poliju (3:1) laukumā devās trīs brāļi Rēdlihi! Arī atjaunotajā "Dinamo" kā pēdējais tika aicināts Jēkabs. Četras sezonas Rīgā, un maijā diezgan negaidīta ziņa - "Dinamo" laužot līgumu ar Jēkabu. Pēc tam gandrīz nekādas informācijas pat plašajā interneta jūrā. Vai Ješka trenējas? Vai vēl spēlēs? Par hokeju un dzīvi šajā intervijā.

Intervijas autors: Jānis MATULIS

Šovasar bija tāda stipri dīvaina sajūta: ja nebūtu publicēts Latvijas hokeja izlases kandidātu saraksts Soču olimpiskajām spēlēm, varētu nodomāt, ka Jēkabs Rēdlihs meties vai un biznesā, meties kaut kur citur vai vispār pazudis no hokeja apvāršņa.
Nevar zināt, vai tie, kas veidoja šo Soču sarakstu, nav kļūdījušies un varbūt šis saraksts vispār ir falšs... (Smejas). Kas to lai zina. Biznesā es vēl meties neesmu, esmu darba meklējumos, bet pašlaik hokeja tirgus ir tāds, kāds tas ir un darbiņš pagaidām nav atrasts. Taču viss notiek, viss turpinās.

Man kādreiz bija ļoti labs priekšnieks, kurš mācēja ideāli atlaist darbinieku - klausījos un priecājos, kā viņš slavē darbinieku, bet beigās pasaka, ka mums jāšķiras. Kā tas notiek hokejā?
(Smejas.) Man varbūt nesaslavēja, bet tur nav nekādu rūgtu sajūtu - hokejs tomēr ir bizness, tāds bija "Dinamo" redzējums un tur nav ko raudāt un sērot, jādomā tālāk, jāmeklē jauns darbiņš un jādzīvo uz priekšu. Viss, kas notiek, notiek uz labu.

Izņemot to gadījumu, kad sāk skanēt bom, bom, borom.
Arī tas ir jauns dzīves posms...

Bet vai sirsniņā tev neaizķērās: nu, ko jūs, veči? Es esmu četrus gadus pie jums godam kalpojis. Kāpēc tā?
Protams, ka nepatīkami, tās tomēr ir mājas, labs hokeja līmenis, fani, draugi un ģimene. Gribētos palikt, bet paanalizējot - varbūt, ka tas viss ir labi. Tas ir jauns dzīves posms, viss bija skaisti, laba dzīve, bet varbūt es esmu iesūnojis. Varbūt tieši vajadzēja izmest ārā no šīs komforta zonas, ka atkal bišķi sašūpojies, saproti, uz kuru pusi kas iet, ko gribi dzīvē sasniegt, kas būtu jāmaina. Šoreiz viss, kas notiek, tiešām notiek uz labu. Vismaz manā psiholoģijā. Būs kaut kas jauns un interesants manā dzīvē.

Lai tu varētu pats sev pierādīt, ko vari?
Protams. Ne tikai kādam citam, bet pats sev. Skaisti ir pierādīt kaut ko kādam citam, bet visvairāk cilvēkam ir cīņa pašam ar sevi. Pašapmierināts, nomierinājies un nezin vēl kāds... Visu laiku jāaug, jāattīstās jebkurā jomā. Vai tas ir sports, vai iekšējā psiholoģija.

Kas ar tevi notika? Tu pēc četrām sezonām Rīgā kļuvi sliktāks, vai citi kļuva labāki? Tu taču par to visu noteikti esi padomājis.
Spekulēt mēs varam par daudz ko. Tu droši vien no malas vari labāk pastāstīt, kas notika ar mani, vai es sāku sliktāk spēlēt, vai kļuvu švaks. Pašam grūti par sevi spriest.

Vienmēr jau liekas, ka viss ir labi.
Es tā neteiktu. Vienmēr var labāk. Vislabāk tev uz šo jautājumu atbildētu "Dinamo" vadība - viņi zina kāpēc tā izdarīja. Nvienam nav noslēpums, ka man bija problēmas ar cirksni. Tas droši vien ir kopējais skats un nav kaut kāds viens iemesls vien, vai nu tas būtu cirksnis vai spēlēšana. Ja gribi uzzināt precīzāk, tad tev jāraksta e-mails vai zvans draugam.

Tu iesākumā tā kā mazliet spurojies pretī - pag, pag, man taču vēl ir līgums, esmu savainots un jūs mani nemaz tā nedrīkstat atlaist... Pēc tam vienojāties.
Tas ir normāls process. Klubs nedrīkst atlaist spēlētāju, kamēr viņš ir savainots. Man cirksnītis tāds bija pusotru gadu, es ar viņu mocījos un darbojos, bet mani atlaida nedēļas sākumā, kad piektdienā bija paredzēta operācija. Lai savestu cirksni kārtībā. Tas bija jādara, un tā mēs ar dakteri Andersonu nolēmām. Ja cilvēks ir uz operācijas galda un vēl nav atveseļojies, būtu nekorekti viņu vismaz šajā laikā atlaist. Taču "Dinamo" mani savā organizācijā vairs neredzēja, atveseļojos, viss kārtībā, varēju trenēties un meklēt jaunu darbu. Tad arī mēs šķiramies kā draugi.

Vai tu akmeņus Skanstes ielas biroja vai Normunda Sējēja mājas logos nemeti?
Es vēlreiz atkārtošos - hokejs ir bizness, Sējēja kungam ir savs skats uz to visu, kādus aizsargus viņš meklē. Man par to apvainoties? Tad jau man jāapvainojas uz pusi pasaules. Tas ir bizness, tā tas ir un tā tā štellīte notiek. Man no tā jāiegūst tikai labais, pašam sevi jāsapurina, un es domāju, ka būšu tikai labāks spēlētājs.

Vai šis tavs filozofiskais skats uz dzīvi nāk no tavas dzīves pieredzes? Vai tas nāk no Amerikas? Viena daļa latviešu pateikti, kā ir - tas ir duraks, tas muļķis un tas atkal duraks. Es esmu otrā pāra aizsargs, un ejiet jūs visi... uzbrukumā.
Vainot citus ir visvieglāk. Novel vainu uz citiem, jo pats esmu baigais malacis! Es domāju, ka tas ir mūsu ģimenes motto, kā tēvs mācījis... Ja es būtu baigais spēlētājs, šaubos, vai mani izmestu. Līdz ar to vaina jāmeklē sevī. Vainot un žēlot sevi - tas arī ir stulbi, bet jāmēģina atrast veids, kā visu šo pasākumu vest uz pozitīva ceļa. Lai tam būtu kāda jēga, efektivitāte un kaut kāds iznākums. Pozitīvs iznākums. Protams, ka, dzīvojot pāri tam mazajam dīķītim, dzīvojot kaut kur ellē ratā, viens pats cīnoties, vadājot pārtiku, dzīvē ir bijuši ne tādi mēsli vien. Bet es nevaru žēloties par savu dzīvu. Tikai uz priekšu!

Tas varbūt ir tas, kas mums latviešiem trūcis, bet amerikāņiem ir: viņš nevienam savu dziļāko būtību neizrāda. Kā tev iet? OK! Tikko nodibināju savu banku! Kaut faktiski viņam varbūt kabatā ir tikai viens dolārs.
Amerikā ir nodzīvoti seši gadi un gan jau mazliet arī uzspēlējas mentalitāte, bet es tā esmu mācīts jau no bērna kājas. Ne vienmēr viss ir rožains. Ir jāpakasās sabiedriskajā dzīvē un ar sieviņu jāpakašķējas. Ja nekašķējas, tad nemīlējas. Bet visā visumā par dzīvi nevaru sūdzēties. Ja, amerikāņiem tas tā ir: viss skaisti, skaisti, skaisti, pagriezies, bet aiz muguras nemaz tik skaisti nav.

Vai cirksnis tevi moka pusotru sezonu?
Apmēram tā.

Vai cirksni vispār var izārstēt?
Nu... Pārsvarā vairāk vai mazāk, bet var, izārstēt var visu. Bet tam ir jāpieiet ļoti nopietni, sistemātiski un tas viss jāizdara līdz galam.

Un nedrīkst piekrist uzspēlēt, ja neesi vesels!
Arī tas. Ja tu pats sevi nepasargāsi, neviens cits tevi nesargās. Jebkurā darbā, jebkurā vietā, jebkurā pasaules malā. Ir jāpastāv par sevi. Cirksnis sākumā tika vairāk vai mazāk izārstēts, bet pēc kaujas jau visi gudri - netika nostiprināti muskuļi. Apkārt cirksnim ir daudz, daudz muskulīšu, kas satur cirksni kopā. Izārstējot cirksni, netika nostiprināta kāja. Tas ir jādara pašam, neviens cits to nedarīs. Sezonas sākumā tika izārstēts, kad sākām spēlēt, atkal kaut kas sākās un tad jau aizgāja kā sniega bumba. Tagad tuneļa galā ir gaisma, un es ar Spruktiņu skrienu visādas štellītes...

Pag! Tu Spruktu apskrien?
Nē! Spruktu neviens nevar apskriet, tas ir nopietns zirgs. Ir bijusi normāla gatavošanās vasarā un pats jūtu, ka sezonai esmu gatavāks nekā iepriekš. Atkal no visa tā sanāca pozitīva štelle. Kad saproti, ka nevari tikai cerēt, ka viss būs labi, arī pašam ar sevi ir jāparūpējas. Ir jātrenē cirkšņi, jāskrien, jātrenējas, jāiet uz zāli. Nevar tāpat vien aiziet, un nu viss ir kārtībā.

Tie droši vien ir kaut kādi specifiski vingrinājumi.
Protams. Pēc operācijas uz divām trim stundām gāju pie "Dinamo" fizioterapeites, tikai stiprinot vēdera vai cirkšņa muskuļus. Tas bija nopietns darbs.

Tev taču pašam arī tas viss jāpārzina, jo tu Latvijā esi vienīgais speciālists cilvēka kustībā.
(Smejas.) Cilvēka kustība ir kaut kas plašāks, tas ir kā fizkultūras skolotājs. Lai zinātu specifiskās lietas, kāds vingrinājums vajadzīgs pēc operācijas, tas tomēr ir fizioterapeita lauciņš. Tur cilvēki mācās bišķi vairāk nekā es un mācās bišķi nopietnāk nekā es. Tieši tajā jomā. Katram ir savs lauciņš: tu raksti, es varbūt dažreiz uzspēlēju, bet citam šis lauciņš ir tāds, lai dabūtu tādus jefiņus kā es ierindā. Amerika sen atklāta, tikai viss jādara precīzi un pēc grāmatas. Un neatlaidīgi! Bet mēs visi grēkojam. Palaižamies, tad atkal sapurinās un jāiet uz priekšu.

Mēs par "Dinamo" drīz beigsim, taču pat "Dinamo" cilvēki teikuši, ka Jēkabu un Raiti mēs laikam tā nesolīdi atlaidām.
Man grūti par to spriest, no malas varbūt labāk redzams, bet man šādas lietas ir pierastas - tas ir sports, nežēlīgs sports un tā notiek. Kāds varbūt par to vairāk domā, jūt kādam līdzi, bet mums tas ir darbs. Visā pasaulē hokejs ir nežēlīgs sports un nav par ko apvainoties, jādzīvo tālāk.

Es tevi mazliet paslavēšu. Jūs abi ar Raiti pēc attieksmes pret darbu esot bijuši kā paraugs!
Paldies, paldies.

Jēkab! Ir vēl kāda lieta: vai tev nav vēl kādas veselības problēmas? Tu it kā dzerot kaut kādas tabletes.
Par to gan es neko nezinu. Vesels kā zirgs. Varbūt ne kā zirgs...

... bet kā kumeļš.
Labā sportiskajā formā, vīrietis labākajos sportiskajos gados.

Kāda bija tava loma "Dinamo"? Kas tev bija jāizdara? Kad tevi aicināja, droši vien teica: "Jēkab! Mēs tevi ņemam..."
Uz droša aizsarga pozīciju.

Tas, kas tu arī esi.
Nuu, tas man atkal jājautā tev. Tas ir tas, ko no manis prasīja - būt stabilam, drošam aizsargam, fiziski aktīvam, spēlēt fiziski, nekaunīgi, savu vārtu priekšā būt saimniekam. Vai es to izpildīju tik, cik vajadzēja? Droši vien, ka nē, ja mani atlaida. Bet tāds bija uzdevums, kurš tika dots un kuru es, cik varēju, centos izpildīt. Bet! Ieliekot sevi rāmjos, ka tev jāizdara tikai tas, nav pareizi. Tiklīdz sāc sevi likt rāmjos, ka jāizdara tas, tas un tas, tas ir kā zirgam uzliekot uz acīm klapes. Visu laiku tomēr jāattīstās un nedrīkst apmierināties tikai ar to, ko prasa treneris. Tā daļēji bija arī mana problēma, ka darīju tieši to, ko treneris prasa.

Tu biji pārāk pareizs latvietis.
Ja tā var izteikties. Biju kā mazs robotiņš, bet hokejs nav pēc grāmatas. Hokejā vairāk tomēr jāreaģē, jārada daudz kas cits, ir jāatrod arī kaut kas cits, kas nav pēc grāmatas. Es pildīju to, ko treneris gribēja, tā nenotiek hokejā! Ir lietas, kas ir jādara, bet tajā pašā laikā jāseko līdzi tam, kas notiek laukumā, ir jābūt aktīvam, radošam. Ne velti vislabākie spēlētāji ir tie, kas ir radoši, kas dara, un kas hokejā ir ļoti būtiski - nebaidās kļūdīties. Tas droši vien ir jebkurā sportā, jebkurā dzīves jomā.

Un tu pārstāji būt radošs un baidījies arī kļūdīties?
Varbūt nesāku baidīties kļūdīties, bet es pārāk pieturējos grāmatas būšanai: ja dara tā, es daru šitā. Viss, ko treneris prasa, ir jādara, bet ir jālasa arī situācija.

Ja es lietas saprotu pareizi, tu būtu ideāls materiāls trenerim Rautakalio?
To es nezinu.

Viņam tomēr vairāk bija rāmji un nevis improvizācija.
Varbūt. Arī pie viņa, tāpat kā pie Arta Ābola bija kaut kādas sistēmas, kas jāizpilda. Nevar cilvēks darīt to, ko grib. Komanda ir komanda un dod kaut kādus augļus, ja visi ir uz vienas lapas. Ja katrs dara, ko grib, nekas prātīgs nenotiks. Ir jābūt radošam, bet radošam sistēmā. Nedrīkst apstāties radošumā, vienalga, kas tas būtu - būt aktīvam, fiziskam, ripas atņemšanā, arī standarta lietās ir jāattīstās un jābūt labākam. Jebkurā jomā. Nedrīkst uz dullo mest ripu arī tad, ja tur kādam jābūt, tāpat galva jāpaceļ, jāpārliecinās, ka kāds tur ir, galvai vienmēr jābūt augšā, jābūt aktīvām kājām un darbīgām rokām. Un jābūt pārdomātam lēmumam. Lai arī kāds tas ir, tam jābūt ātram. Un viss. Viss notiek ātri. Gan pie Rautakalio, gan Ābola - ir sava sistēma, vienam tā ir stingrāka, otrs pieļauj radošumu, lai apmulsinātu pretinieku, bet vienalga tā ir sistēma, pēc kuras visa komanda darbojas. Tajā sistēmā ir jābūt aktīvam, radošam, visu laiku domājošam un pašam sevi visu laiku jāattīsta. Treneris jau nav karsējmeitene, kuram visu laiku visus jāuzmundrina. Viņš tev dod konkrētas lietas, konkrētus mērķus, kas jāizpilda. No tā izejot, tu arī audz kā spēlētājs un tad, vai nu spēlē KHL, NHL vai kaut kur citur.

Vai tu šajos četros gados kādreiz esi spēlējis arī vairākumā?
(Uzsvērti ironiski.) Jā, ir bijis. Pāris reizes biju vārtu priekšā un man likās, ka bija baigi labi (smejas), bet ātri noņēma. Tas dīvaini. Tas bija viens posms, kad vairākumā gāju vārtu priekšā.

Arvīds Reķis arī vienu brīdi pie Rautakalio gāja vārtu priekšā par lielgabalgaļu.
Jā, jā, katram savs darbiņš. Ja tas neizdodas, tad kaut kas jāmaina. Ja cilvēks grib ripu izspēlēt un nevis mest, tad man nav jēgas tur stāvēt. Tas ir loģiski. Līdz ar to kaut kas bija jāmaina.

No zilās līnijas taču tu līdz vārtiem aizmest vari?
Nu tā - pa augšu... Ir gadījies, ka aizmetu, bet arī tur man jābūt daudz ātrākam, ripa ir jādabū līdz vārtiem, ir vajadzīga meistarība, lai ripa aizlidotu līdz vārtiem un nevis tikai vienkārši uzmest. Viss atkal ir attīstība.

Tev vajag mirkli, lai ripu apturētu?
Nav obligāti, bet ir jāierauga tā līnija, lai izmestu īstajā laikā. "Dinamo" tagad ir desmit aizsargi - viens, divi var aizmest tur, kur vajag, pārējie uzžvidzina, tā kā ir, tā kā nav. Sandis Ozoliņš ripiņu pietur un uzmet tad, kad vajag, nevis tikai žvidzina pa vārtiem. Tur jau tas skaistums arī parādās. Ja īstajā brīdī izdara īsto lietu.

Es, protams, ceru, ka tu vēl kādreiz atgriezīsies "Dinamo", bet tautai atmiņā droši vien paliks tavs mačs ar Ribinu.
Pagājuši četri gadi, bet nezin kāpēc to vēl piemin. Nuu, tāds moments dzīvē bija un ir patīkami, ka skaista spēle iznāca visai komandai, tas bija lūziens. Ir patīkami, ka es kaut kādā veidā kopā ar visu komandu arī tajā mačā varēju lauzt spēles gaitu un arī sezonas gaitu. Tas ir tāds priecīgs mirklis, ko atceries uz visu mūžu. Bet kautiņš pats par sevi bija otršķirīgs.

Bet tev bija jābūt tam gatavam!
Tam gatava bija visa komanda - jebkurš cits manā vietā būtu darījis to pašu. Visa komanda bija uzlādējusies, viss jau bija salikts pa plauktiņiem, tikai vajadzēja iet plēst vienam otru pušu. Man bija tāda situācija, ka es tur trāpījos, bet tikpat labi tas varēja būt jebkurš cits.

Tagad atklāj man ģimenes lietas!
Jā, jā, ir sieva, ir bērns...

Tiek uzskatīts, ka no visiem trim brāļiem Rēdlihiem, kuri spēlē hokeju, tu esi rupjākais.
Es? Rupjākais? Neko nezinu (smejas). Es nezinu, vai esmu rupjākais, Mika arī ir tāds - uh! Man spēles stils pieprasa būt fiziskākam, bet ne rupjākam, tās ir divas dažādas lietas. Katram ir savs darbs - Miķelim jāmet goli, Krišjānim arī jāmet goli, nu man vairāk jābūt aizsardzībā, lai dezorganizētu pretinieku komandu. Un jāpalien zem pretspēlētāja ādas. Lai viņš sāktu bišķi nervozēt, lai viņam nepatiktu, un tad jau viņa radošais gars arī izplēnēs.

Sist ar nūju pa kājiņām...
Ja, godīgi, man nepatīk būt rupjam, bet ir jādod kaulā, jābūt klāt, neļaut brīvi slidināties gar mūsu vārtu priekšu, sevišķi tādiem augsta līmeņa spēlētājiem.

Nu ko tad tas puika te lēkā man apkārt!
Tieši tā.

Bet raksturs riebīgāks ir Miķelim nekā tev!
Mums visiem ir burvīgi raksturi (skaisti smiekli). Kas tas par jautājumu? Es tam nepiekritīšu. Tas pieder pie hokeja būtības, tas nav pretīgums - tev par katru cenu ir jāizdara tas, kas jāizdara. Ja tev vajag aizskriet un kādam atņemt ripu, tad jābūt fiziskam, jāpaceļ nūja un tas ir tikai loģiski, ka iznāks kaut kāds konflikts. Neviens to ripiņu tāpat vien neatdos. Neatdos savu darbu kādam citam. Tu taču arī savu darbu kādam citam neatdosi bez cīņas?

Lai nāk šurpu!
Tieši tā, un tad tu arī būsi pretīgs, un tas ir tikai normāli. Ja uz ledus neesi aktīvs, tad nespēlēsi.

Labi - ne pretīgs, bet riebīgs raksturs...
Tas nav raksturs, tas ir spēles stils. Es to labāk sauktu par niknumu. Ka aiziesi un izcīnīsi ripu, iedosi iekšā, tā ir uguntiņa, kas spēlētājiem visvairāk vajadzīga. Lai dabūtu to, ko viņš grib. Jebkurā gadījumā.

Kad jūs ģimenē spēlējat futbolu vai jebkuru citu bolu, kuram visbiežāk rodas konflikti?
Ha, ha, ha. Sencītim. Jebkuram bračkam ar senci, jo mēs viņu dušijam. Parasti ir tā, ka viens no mums spēlē kopā ar tēvu, bet abi pārējie tad dušī sencīti. Kā komanda sadalās, tā arī veidojas pretinieki, un azarts ir ne pa jokam.

Kad tu aizbrauci uz Bostonas universitāti: vai tev nebija jāizlaiž kādas spēles, tu taču pirms tam biji spēlējis profesionālo hokeju "Liepājas metalurgā". Kādu pusotru gadu. Vai arī tu piemānīji amerikāņu sistēmu?
Es pusotru gadu neko nebiju saņēmis un hokeju spēlēju tikai par skaistām acīm...

Vai gradācija ir naudā, lai tev būtu bijis kaut kas jāizlaiž?
Nedrīkst pirms studijām spēlēt profesionāli.

Bet tev taču bija!
Es neko nezinu (smejas). Tad Latvija vēl bija maziņa un viss netika tik nopietni uztverts, es pēc tam Amerikā vēl spēlēju junioros, līdz ar to es gadu it kā izlaidu, un viss bija kārtībā, varēju normāli spēlēt koledžā. Es veselu gadu nospēlēju junioru līgā Ņujorkā un no turienes tiku uz universitāti. Nevis pa taisno no Latvijas, bet no Amerikas.

Kas tev no studentu hokeja vislabāk patika?
Studentu dzīve. Studentu hokejs ir skaists pēc savas būtības. Līmenis tur ir labs un daudzi pēc tam šauj uz NHL vai AHL. Un nav nekāda nauda, tas ir tīrs lepnuma projekts - kurš vairāk vēlas, kuram vairāk gribās, kurš vairāk grib sevi pierādīt. Līdz ar to parādās īstais sports, nav nekādas citas motivācijas, tikai tīra gribēšana. Tāpēc arī amerikāņu futbols, hokejs un viss pārējais universitāšu sports Amerikā ir tik populārs. Un skatītāji to tik ļoti iecienījuši, jo tas nav samaitāts. Tur cilvēki cīnās par savu lepnumu, tā jau ir cita motivācija.

Tev hokejs ļāva četrus gadus studēt Bostonas universitātē.
Jā, tas bija fantastisks laiks - spēlēju četrus gadus un studijas man bija apmaksātas. Ja mani vecāki nebūtu mani veduši uz hokeju, to nebūtu iespējams pacelt.

Vai šī izglītība tev netraucē hokejā? Vai tu neskaties, ka šis treneris kaut ko dara nepareizi un tas treneris kaut ko dara nepareizi. Nevar teikt, ka hokejā nav vajadzīgi gudri spēlētāji, taču pārgudri gan nav vajadzīgi.
Nezinu, traucē vai netraucē, es vienmēr esmu bijis šāda tipa spēlētājs, pat Amerikā sanāca dažas labas lietas, bet sezonas vidū salauzu atslēgas kaulu, bet manam spēles stilam tas ir tikai loģiski. Ja es būtu cita tipa spēlētājs, droši vien traumu būtu mazāk, bet es eju divcīņās un cenšos spēlēt fiziski, līdz ar to viss ir tikai normāli. Par gudrību. Nezinu, vai esmu baigi gudrs, tas jāprasa citiem, bet kaut ko analizēt... Procesa laikā smadzenes izslēdzas un es baudu spēli.

Tu pakļaujies un pieņem trenera domas? Pretī nespurojies?
Nē. Es uzskatu un arī esmu labi audzināts (smejas), ka treneris jāklausa un jādara tas, ko viņš saka. Dažreiz varbūt par daudz. Ja neklausītu, diezin vai spēlētu. Ja komandā ir daudz tādu, kuri katrs grib kaut ko citu, tad kopā nekas nesanāks.

Tas ir kā sešiem trompetistiem katram pūst savā meldiņā.
Nekāds orķestris tur nesanāks, tur būs liels troksnis, brēka un kašķis. Ja grib rezultātus komandu sportā, tad visiem jāpūš viens meldiņš, daudz esam redzējuši un daudz arī paši piedzīvojuši, kad tā nenotiek.

Cilvēki, kas paši nav spēlējuši un nav Amerikā dzīvojuši, bija kaifā: ui, Jēkabs NHL draftā! Vai tev bija kaut maza spraudziņa, lai tiktu NHL? Vai arī to zina tikai dievs?
To zina tikai dievs. Tas atkal bija likteņa pirksts. Aizbraucu uz NHL jaunuļu nometni, pirmais turnīrs nospēlēts un viss bija baigi skaisti, izteicās, ka esot viens no labākajiem, ka esot perspektīva un tad bišķi izmežģīju plecu. Varēju spēlēt caur sāpēm un censties pierādīt, bet man kā spēlētājam jābūt aktīvam un fiziskam. Ja plecs nestrādā, tad neko nevar izdarīt. Tas arī viss. Līdz ar to kaut kādā veidā tas bija dieva pirksts, kurš man deva signālu, ka man to nemaz nevajag. Tad man nebūtu tāda ģimene, nebūtu dzīvojis Rīgā, nebūtu vēl šis un tas. Man bija lemts cits ceļš. Es varbūt tur būtu cīnījies un mocījies un nebūtu nekur ticis. To sezonu pabeidzu Čehijā, izbaudīju Pilzenes aliņu, tartaru un visu pārējo. Tad "Dinamo", sieviņa un bērns - tās ir vērtības, kuras es mainītu pret jebko citu, kas bijis manā dzīvē. Kaut kāds savs ceļš.

Vai tu pieņem, ka tevi kāds vada pa likteņa līniju, vai arī tu to pieregulē?
Es pats izvēlos savu likteņa līniju, bet ir kāds, kurš pasaka - tur tu nevari aiziet. Tevi NHL neviens neņems, droši vari necensties. Sēdēt un gaidīt arī ir stulbi, bet ir kaut kāds posms kā tas pats "Dinamo" - es neteiktu, ka pats to izvēlējos. Lūdzu, Sējēja kungs, atlaižat mani, man vajag drusku sapurināties! Žēl tevi laist projām, tev par to būs jāpiemaksā, bet, ja tu ļoti vēlies, mēs tevi varam laist projām - tā tas nebija. Tajā pašā laikā tagad ir tāds darba un gaidīšanas posms. Un aktīvi tiek darīts viss, lai būtu formā, tiek stiprināts cirksnis, ir daudz citu lietu.

Un tu šovasar nostiprināji savu veselību.
Tieši tā. Skrēju tā, kā vairākus gadus nebiju skrējis. Varēju vairāk pabūt kopā ar ģimeni un izbaudīt, kā aug mazā meitiņa, tūlīt Katrīnai būs divi gadiņi.

Tas bērnam ir viens no skaistākajiem vecumiem. Kad viņš kļuvis saprātīgs.
Jā, visu laiku kaut kādi jauni vārdiņi, tēte un tā tālāk. Ja tā var izteikties, viss pārējais tad dzīvē ir mazsvarīgs. Ir svarīgi, lai es savu ģimeni varētu nodrošināt un es pie tā pašlaik arī strādāju, bet man ģimene ir numur viens. Mana meita, mana sieviņa, brāļi, vecāki - fantastiski. Skaidrs, ka profesionāli gribu no sevis izspiest visu, kas iespējams, ja tā nav, tad nav jēgas vispār to darīt, bet tajā pašā laikā neviens nevar man aizvietot to sajūtu, kad meitiņa mani apmīļo.

Un tas tev nāk līdzi no vecās ģimenes?
Pilnīgi noteikti. Mums vienmēr ir bijis jautri, kad augām, jutām mīlestību, vienmēr kopā spēlējām futbolu.

Un tēvs Jānis jūs visus trīs puikas izvadāja uz hokeju! Viņam par to jādod ordenis!
Pat vairāki ordeņi. Mammuks arī... Ko viņi upurējuši savā dzīvē, lai mēs būtu kaut kas savā dzīvē. Tur jāceļ pilis, pieminekļi un jādod ordeņi. Un tas viss ir pārnesies arī uz mums. Mēs visi brāļi esam viena liela ģimene.

Un visi latvisko vērtību piekritēji.
Protams. Visi dzīvojam te, visiem ir savas būdiņas, sava zemīte, kur parušināties.

Vai tu esi visas Amerikas studentu čempions, vai tikai Hockey East čempions?
Amerikas čempions neesmu, tikai savas divīzijas čempions. Bet to tāpat neviens neņem vērā, tas ir nebūtiski.

Kuras tev bijušas trīs labākās sezonas?
Droši vien, ka pirmais gads Bostonā. Tur viss gāja no rokas, ja tāpat viss būtu gājis uz priekšu, daudz kas varēja mainīties. Tad gads junioros Ņujorkā. Nezinu, vai "Dinamo" man bija kāda laba sezona. Kā man stāsta daži cilvēki, tad katra nākamā sezona esot bijusi sliktāka un sliktāka.

Ja katra nākamā sliktāka, tad tavā trijniekā labākā ir "Dinamo'' pirmā sezona.
Tā sanāk.

Kuras tev ir trīs mīļākās pilsētas?
Viennozīmīgi tā ir Rīga, mīļa man ir Bostona - tur nodzīvoju ilgi. Ņujorka arī man patīk, patīk tas dzīves ritms, tas skudru pūznītis. Tur es varētu dzīvoties un laiku pa laikam aizbraukt, kaut kāds saradums ir. Mājas ir mājas, tas ir numur viens, bet man simpatizē arī Amerika. Varbūt patīk arī viņu mentalitāte. Tajā pašā laikā debešķīga ir arī Prāga, kur ir miers. Prāga pret Ņujorku varbūt pat liekas kā maza pilsēta. Bet aizbraukt uz Latvijas laukiem - to arī man vajag, vajag izlādēties. Tas nenozīmē, ka man tīk tikai pilsētas. Man vajag arī aizbraukt pie dabas un tad telefonu esmu gatavs izmest miskastē.

Tad man tev jautājums, kuru es hokejistiem neuzdodu: vai Latvija ir labākā valsts?
Ak, tā! Paldies kungs, ka mani neuzskati par hokejistu... Latvija ir labākā. Vai valsts? Latvija ir zaļākā un mīļākā zeme pasaulē. Par valsti? Tā jau cita saruna, jo mums ir daudz daudz jefiņu un daudz daudz problēmu, bet Latvija kā zeme, protams, ir numur viens. Es esmu Latvijas kā zemes patriots, bet varbūt ne Latvijas kā valsts patriots. Jā tā var izteikties.

Tu esi beidzis augstskolu un esi inteliģents cilvēks un jau sarunas vidū sāki runāt par alu. Bet tev būs jānosauc trīs tavi iemīļotākie ali.
Alus man ne pārāk, bet vasarā, citi vīrieši varbūt to pat nenosauktu par aliņu - "Corona" ar laimiņu. Kad pļauj zālīti un silts laiks. Tas varbūt nav, lai apreibtu, bet rūgtens padzēriens, lai nav jādzer limonāde. Pilzenē esmu dzēris Pilzenes aliņu, lejā pagrabā no lielās mucas - tam nekas blakus nestāvēja. Tas bija kaut kas ļoti garšīgs. No Latvijas aliem garšīgs ir Tērvetes alus, tas man iegaršojies, tad medalus. Tērvetes laikam skaitās tāds īsts vīru alus, rūgts. Kad ir nospēlēta kāda spēle, tas noder. Trešais, ko es nosauktu - pēc studijām jauniešu grupiņa ceļojām pa Amsterdamu un Berlīni, tur bijām "Heineken" rūpnīcā, svaigais "Heineken" aliņš bija kaut kas īpašs.

Man tevi jāuzteic - gaume diezgan laba. Helmūtam Balderim "Heineken" ir mīļākais alus.
Nav tā, ka es to baigi dzertu, bet toreiz rūpnīcā tā bija garšīga pieredze.

Kad svarīgākie jautājumi izrunāti, varam arī atgriezties pie mazsvarīgām lietām. Vai tu pirmo vasaru trenējies ne kopā ar komandu?
Pirms "Dinamo" arī bija jātrenējas pašam. "Dinamo" sāka jūlija vidū, pirms tam pats arī biju gatavojies. Koledžas gados esmu gatavojies bez komandas. Tā kā pirmais gads man šāds nav. Kad braucu uz AHL, arī pirms tam trenējos Latvijā. Nav tā, ka visu darīju uz zilu gaisu, bet ir labi, ka ir kaut kāds grafiks. Pēdējā laikā esmu piestiķējies pie Jāņa Sprukta, pie mūsu kapteiņa, mēs tur strādājam pēc CSKA pērnās vasaras programmas - ir zināms, kad jāskrien, kas jādara zāle, tas ir tāds normāls sagatavošanās posms. Ir svarīgi, ka ir sistēma, nevis - eh, šodien pārāk karsta saule, labāk pasēdēšu ēnā un iedzeršu kādu aliņu. Ja sarunāts ar čaļiem, tad esi deviņos piecpadsmit zālē, darām to, to un to. Kad esi izdarījis savu darbiņu, vari skriet, kur gribi. Tāpat jau ir ikdienas rūpes. Bet svarīgākais, ar ko pelni maizīti, ir izdarīts. Gājām uz stadionu skriet sprintu, vai 400 m, 300 m un 200 m - atkarībā no tās dienas grafika. Bija arī ledus. Daudz ko var izdarīt zālē vai stadionā, bet ledus arī vajadzīgs. Visam jābūt līdzsvarā. Nedrīkst pārkačāties zālē, un nu tikai būs! Ir jāpaskrien, jāslido, jāpakustina arī smadzenes. Visam jābūt līdzsvarā.

Un viss šis bariņš - jūs viens otru arī dzenat uz priekšu!
Kurina jau kurina viens otru, lai gan mēs zinām, ka darām to sev, bet, ja darba nav, tas ir kā dubulti. Ja esi klubā, var arī pašmaukties, bet, ja sēdi malā, tad dzinulis ir lielāks. Uz pārbaudes laiku ir jābūt gatavam par 110 procentiem.

Kad jūs saņemsiet prēmijas par labu startu Soču olimpiskajās spēlēs, vai tu rakstīsi, ka tavs treneris ir Jānis Sprukts?
Būtu labi, ja es uz turieni tikti, bet, ja tikšu, es droši to varu uzrakstīt,. Paldies Jančikam! Ka varējām visu savienot un darboties. Tagad viņš uz ledu iet citur, man atļāva patrenēties "Kurbads".

Ko man tev novēlēt? Lai tu pēc iespējas ātrāk pazūdi no Rīgas?
Jā. Tas ir ļoti labs novēlējums. Kaut kas jau būs. Bez stresa. Jābauda rudens. Un dzīve arī jābauda.

     [+] [-]

, 2013-09-10 10:14, pirms 5 gadiem
Laba intervija! Prieks paklausīties, ko domā, runā inteliģents cilvēks! Novēlu Tev Ješka, lai Zviedrijā viss izdodas! Zviedrija - tas ir gandrīz kā mājās, pāris stundas "tupelē" un jau peļķei otrā pusē!

     [+] [-]

, 2013-09-10 11:46, pirms 5 gadiem
Viss jauki, tik pāris piezīmes Strausa kungam:
Piejaucē savvaļas dzīvniekus; šaubos, vai tas būtu attiecināms uz brāļiem Rēdlihiem valsts izlasē. Esmu ieverojis, ka šo vārdu pēdējā laikā daudz kur lieto aplam, un Strausa kunga "ļaušanās plūsmai" un vārdu lietošana bez īstas skaidrības par to nozīmi neliecina neko labu par viņa valodas kultūru.
".. sieviņa un bērns - tās ir vērtības, kuras es mainītu pret jebko citu, kas bijis manā dzīvē." - vai tiešām Jēkabs tā teica??? Un Strausa kungs ir drošs, ka viņš to tā arī domāja???
Nu tak pieņemiet Sporta avīzē beidzot vienu kārtīgu korektoru!!! Ikreiz, to lasot, pēdējie mati ceļas stāvus no aplamās valodas un citām nejēdzībām!

     [+] [-]

, 2013-09-10 11:52, pirms 5 gadiem
Viss ir jauki, tik viena piezīme PAMPAS (jauns-)kungam - intervijas autors ir JĀNIS MATULIS!
Atgriezties Sportacentrs.com