Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource505 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource505), Fid:2449, Did:0, useCase: 0

Tribuncovs: "Savu taisnprātību nenožēloju"

Tribuncovs: "Savu taisnprātību nenožēloju"
Atvars Tribuncovs

Ir hokejisti, kas ilgstoši spēlējuši Latvijas izlasē, bet palikuši it kā nepamanīti. Pirms sarunas ar Atvaru Tribuncovu pāršķirstīju statistikas krājumus un biju pat mazliet pārsteigts: neraugoties uz to, ka Atvars kopš 2007. gada pasaules čempionāta Latvijas izlasē lielos turnīros vairs nav spēlējis, viņa CV vienalga ir desmit (!) pasaules čempionāti, kā arī Soltleiksitijas un Turīnas olimpiskās spēles. Ogrēnietis, bet ne laucinieks. Spēlējis Krievijas, Somijas, Zviedrijas, Vācijas un Čehijas virslīgu klubos. Bijis arī atjaunotā Rīgas "Dinamo" pirmajā iesaukumā. Pēdējās trīs sezonas vienā no pašiem labākajiem Baltkrievijas klubiem "Gomeļ", kā aizsargs savācot uzbrucēja punktu ražu (43 un 41).
Intervijas autors Jānis Matulis

- Kas tu, Atvar, tagad esi un kam gatavojies? Raksta, ka būšot virslīgas jaunā kluba "Kurbada" galvenais balsts.

- Pagaidām sākšu "Kurbadā" - divas nedēļas ar viņiem trenējos uz ledus, fizisko kondīciju sezonai ieliku, gatavojoties individuāli. Man tā ierastāk. Bet gan jau kaut kur aizbraukšu.

 

- Uz kuru pusi taisies?

- Virziens apmēram skaidrs - tie ir austrumi.

 

- Vai tu vari man paskaidrot, kāpēc es ar tevi šobrīd nerunāju kā Rīgas dinamieti?

- Nezinu. Nu jau drusku nokavēts. Varbūt vajadzēja ar mani par to parunāt pirms pieciem gadiem. Tagad esmu kurbadietis.

 

- Tu "Dinamo" biji stabils pamatsastāva aizsargs. Kas notika? Vainīga bija viena spēle? Vainīgs bija aizsarga Tribuncova iecirtīgais raksturs? Ja tev galvā ir kāda pareizā doma, tu pie tās pieturies.

- Nav tā viena spēle, tas bija garāks laika posms. Jaunais galvenais treneris Jūliuss Šuplers, citiem varbūt viņš bija pieredzējušais superspeciālists, es no malas paskatījos un viņš mani ne ar ko nepārsteidza. Lasīju internetā Normunda Sējēja intervijas: vasarā vajadzējis staigāt uz viņu zāli, kas ir Rīgā. Kāpēc es to pašu nedrīkstēju darīt Ogrē? Tas bijis kritērijs. Aleksejs Širokovs esot staigājis, bet visi pārējie muļķi, neko nedara. Obligāti jābūt tajā "Dinamo" zālē, lai sarakstā var ielikt krustiņu, ka esi bijis.

 

- Ja Atvars trenējas Ogrē, tas nav labi!

- Viņi jau nezināja, ka es trenējos. Droši vien domāja, ka guļu un neko nedaru. Vienīgais labais bija Širokovs, pārējie visi nekādi. Tā es lasīju... Vienīgais, kuram zāles apmeklējumu sarakstā bija plusi, Širokovs. Ja viņam zāle blakus, lai trenējas tur, man no Ogres katru dienu braukāt uz Rīgu un atpakaļ simts kilometrus? Man tas nebija vajadzīgs. Visu to pašu varu izdarīt Ogrē, kur apstākļi zāles treniņiem ir pat labāki nekā Rīgā.

 

- Cik esmu dzirdēji, tad pēdējais piliens esot bijusi spēle Jaroslavļā, kur tu dabūji mīnuss četri koeficientu.

- Tas taču ir smieklīgi! Ka viena spēle var kaut ko noteikt. Viss sākās pirmssezonā, kad mēs ar Šupleru kaut ko nesadalījām. Tad sākās tie viņa lielie polārie iepirkumi, ka viņš mūs visus treniņu laikā pārbaudīs ar datoru un saviem polārajiem eksperimentiem. Uz ledus... Smiekli nāk! Sākās ar to un pēc tam turpinājās - vēl kaut kāda gudrība, vēl kaut kas. Hokejs ir diezgan vienkāršs - ej dari, kas tev jādara, dari to labi un, ja dod rezultātu, tad blakusapstākļiem nav nekādas nozīmes. Izrādījās, ka ir otrādi - ka lielākā nozīme ir blakusapstākļiem.

 

- Pag, pag! Biju ar jums kopā dažos pirmajos izbraukumos un man vismaz šķita, ka tu kolektīvā esi iejuties ļoti labi.

- Visi tie paši bijām, kas izlasē. Tie paši arī "Dinamo". Kas gan mums bija ko dalīt? Neteikšu, ka tolaik biju pašā labākajā sportiskā formā, varēja būt labāk. Tajā laikā es tāds biju, kaut ko varēja noteikti uzlabot, bet tam bija vajadzīgs laiks. Laiks man netika dots, un tad es sapratu, ka laikam mums būs jāšķiras.

 

- Kā moderni saka, ja šķiras vīrs un sieva - raksturu nesaderība.

- Nuuu. Kādam varbūt arī nepatika mans raksturs, bet sportā bez rakstura nekad nebūs rezultāts. Tā ir jebkuram. Ja tev nav rakstura, tad nekas nevar būt. Pirmkārt tu pierādi pats sev, ka es to varu. Ja nebūs rakstura, tad spaidīs kā citronu pie tējas. Ja ir raksturs, liec kaut ko pretī. Man sporta raksturs ir diezgan labs. Ar to arī esmu sasniedzis to, kāds es biju un kur es biju.

 

- Vai trenējoties viens pats vari sevi dzīt uz priekšu?

- Protams. Man nav vajadzīgs, lai kāds mani dzen. Ja nebūs rezultāta, ieklausīšos treneros, kuri man kaut ko var dot. Ja nav rezultāta un treneris to nespēj dot, skaidrs, ka trenēšu to, ko man vajag.

 

- Visas iepriekšējās vasaras pirms "Dinamo" arī biji trenējies Ogrē. Vācijas, Krievijas, Zviedrijas un Somijas virslīgām derēja, "Dinamo" pēkšņi vairs nederēja...

- Visas vasaras esmu trenējies Ogrē. Kad biju "Salavat Julajev", mājās trenēties iznāca mazāk. Pēc pasaules čempionāta kādu mēnesi vajadzēja atpūsties, bet jūnija beigās vajadzēja būt Ufā. Atbrauc no pasaules čempionāta, mēnesis mājās un atkal projām, mēnesis mājās un prom. Pēc tam sākās garāki pārtraukumi, bet pēc mēneša atpūtas allaž sāku skraidīt - te ir Zilie kalni, dīķis, stadions, svaigs gaiss. Labākie apstākļi, kādi var būt. Uz priekšu!

 

- Vai tu esi ogrēnietis kopš dzimšanas?

- Tieši tā.

 

- Tu taču varēji Ogrē trenēties vieglatlētikā vai futbolā.

- Jā, jā, es jau to darīju: man no mājas līdz vilcienam bija skrējiens divdesmit minūtes, līdz Rīgai ar vilcienu četrdesmit piecas minūtes, tālāk vai nu līdz skolai vai "Daugavas" stadionam... Mans aplis bija tāds - no rīta uz Rīgu, vakarā mājās. Ja no rīta Rīgā bija treniņš, ar autobusu četros piecpadsmit izbraucu no mājas, cita transporta nebija, ar kājām līdz stacijai bija jāiet pusstunda. Tad vilciens, vēl Rīgā ceļš - to jau neviens tagad neredz. Tad neviens manu hokeja somu nenesa! Vai nu es viens pats ar savu somu, vai abi kopā ar tēvu. Tad no Ogres hokejistu nebija, tagad uzcelta smuka halle, bet stāv tukša...

 

- Pieminēji "Daugavas" stadionu, tad skaidrs, ka esi "Latvijas bērza" un trenera Edmunda Vasiļjeva puika.

- Jā, Edmunds Vasiļjevs ir mans pirmais treneris. Komanda mums bija laba -  Eduards Odiņš, Saša Ņiživijs, Herberts Vasiļjevs, Mareks Jass, Sergejs Višegorodcevs, Sergejs Čubars. Visi esam septiņdesmit sestie. Tas bija pēdējais gads, kurš aizķēra Padomju Savienības jaunatnes čempionātu. 1977. gads vairs nespēlēja. Braukājām uz Arhangeļsku, Maskavu, Jaroslavļu, Voroņežu. Ar vilcienu trīs dienas līdz Voroņežai... Bijām pēdējais gads no Latvijas, kas tam gāja cauri, 1977. gada puikas braukāja uz Ameriku.

 

- Kas tevi - Ogres puiku - dzina uz hokeju?

- Mans raksturs. Ja mani pēc tam kāds grib salauzt, vai kā Šuplers - izmest, nekas nebija, es izturēšu. Kur gan tagad ir dižais treneris Šuplers un ko viņš dara? (Ļoti veselīgi smiekli.)

 

- Tavs taisnais raksturs bija vainīgs, ka 2008. gada pavasarī šķīrāties ar Oļegu Znaroku.

- Jā, bet tur bija divi raksturi.

 

- Divi āži, ja tā var teikt...

- Viņš, protams, ir autoritatīvāks...

 

-...un spītīgāks āzis!

- Nē, āzis ne, bet viņam ir savi principi un varbūt viņš toreiz visu arī pareizi darīja un es pārāk daudz... Tā bija, tā sanāca. Kad spēlēju Gomeļā, mums ar Maskavas "Dinamo" Pinskā bija draudzības spēle, izrunājām visu, izkratījām sirdis un mums vienam pret otru nekāda naida nav.

 

- Cilvēkiem tīk zināt nianses: Atvars topavasar bija samīlējies, viņam bija meitene...

- Viss bija nopietnāk - meitene bija astotajā vai septītajā mēnesī, spēle beidzās pusdivpadsmitos, pieeju pie Značoka, uz Ogri vilciena vairs nav, man vajag aizvest tēvu un meiteni uz mājām. Naktī vairs negribējās dzīties uz Mežaparku atpakaļ. No rīta kā eju Mežaparka bāzē iekšā, pie durvīm Oļegs. Jā, disciplīna ir vajadzīga, bet man uz mājām vajadzēja aizvest tēvu un sieva astotajā mēnesī. Varbūt vajadzēja naktī braukt atpakaļ. No rīta treniņš, bet pēc tam sākās maķ peremaķ...

 

- Principā trenerim taisnība.

- Jā. Trenerim sava taisnība, man sava. Vai nu lai maksājot sodu, vai arī lai lasot savas mantas. Padomāju: līgums ar "Dinamo" man bija parakstīts. Lai brauc bez manis, neiešu jau kasīties. Tā mēs šķīrāmies. Savācu savas pekeles, atsveicinājos, un, čau! Bet kas notiek nākamajā gadā! Miķeli Rēdlihu laiž mājās no čempionāta, lai būtu klāt bērna dzimšanā. Laurim Dārziņam ļauj kavēt izlidošanu uz Vankūveru... Un nomainīja arī bāzi Mežaparkā! Es pirms tam septiņus mēnešus esmu viens pats nodzīvojis Ernšeldsvikā, togad spēlēju "MoDo". Septiņus mēnešus esmu nodzīvojis bāzē, es to vairs negribu. Bet nākamajā gadā bāzes vairs nav un džekus laiž mājās no čempionāta, kuriem sieva stāvoklī. Laikam vienu tādu kā mani vajadzēja, lai tas viss notiktu. Vismaz kaut kāds labums no manis.

 

- Tribuncova pagrieziens Latvijas izlasē!

- Vismaz citiem pēc tam labi...

 

- Vai tu savu taisnprātību pēc tam arī nožēlo?

- Nē, nē, protams, ka nenožēloju, lai gan saprotu, ka tās ir emocijas un karstās galvas.

 

- Vai tad tu esi emocionālais un karstais tips? Laukumā izskaties ļoti nosvērts.

- Karstgalvis gluži neesmu. Vienkārši ir tā, ka neuzklausa, runā, runā, bet es arī sevišķi nekasos. Man bija taisnība tajā situācija, bet pēc tam viss aizgāja ne tā...

 

- Tev droši vien mazliet vajadzēja pieliekt muguriņu.

- Varēja tā darīt, bet situācija bija tāda, ka sākās apvainojumi un es tam visam vairs neredzēju jēgu. Var jau liekties. Ja būtu miljoni, kuru dēļ jāliecas...

 

- "Dinamo" taču tev bija normāla alga.

- Normāla.

 

- Un tad nevajadzēja paliekties?

- Es tad vairāk nevarēju saliekties... Nākamajā sezonā atbraucu mājās, zvanīju Sējējam, Šupleram. Viss ir izanalizēts, pārdomāts. Sējējs saka - zvani Šupleram, Šuplers - zvani Sējējam. Tā arī viss beidzās. Bet es visu biju izanalizējis, bija kaut kāda emocionālā atkāpe - pirmais sīkais piedzimis. Kas bijis, bijis, un varbūt, ka tā ir labāk. Vēl pēc gada atkal zvanīju abiem...

 

- Vai tu pats sev esi aģents?

- Nē, augstākajās grupās pašam ir grūti, man aģents bija zviedrs.

 

- Pāriesim pie mīlīgākas tēmas. Kam jānotiek, lai Latvijas spēlētājs tiktu Krievijas klubā? Tādā kā "Salavat Julajev".

- Man laikam paveicās. Pirms tam bija diezgan laba sezona Vācijā DEL līgā, biju apsities Vācijā ap kanādiešiem, tur bija arī labi zviedri, somi, čehi. Tas bija tieši pēc Soltleiksitijas olimpiādes, tur labi nospēlēju. Kāpēc nepamēģināt Krievijā? Mans zviedru aģents - jābraucot uz Ufu. Tur viss labi salikās kopā.

 

- Kurš Ufā tad bija treneris?

- Nikolajevs.

 

- Slavenais Sergejs Nikolajevs?

- Jā, pagājušogad viņš nomira.

 

- Un tu patiki Nikolajevam?

- Jā. Jā, pēc tam bija skandāls, ko Novokuzņeckā pacēla Oļegs Sorokins, bet man ar Nikolajevu bija labas attiecības. Viņam bija ļoti laba oža, kurš cilvēks der un kurš neder. Viņš mīkstmiešus un tos, par kuriem nebija drošs, sevišķi necieta, bet tos, par kuriem bija drošs, cienīja un vispār neaiztika. Bet aiztika viņš visus. Sapulcē varēja pārbraukt pāri visai komandai. Mums sapulce bija kā komēdija - mēs to gaidījām un zālē puikas aiz smiekliem turēja vēderus. Viņam bija sava pieeja katram: "Nu, kā tad mūsu latvietim iet?" Un tā pa visiem pēc kārtas - žīdiem, kazahiem, tatāriem, krieviem. Izstāstīja sešas, desmit anekdotes. Viņam visas sapulces bija ar humoru, diezgan rupju. Skatāmies video, un Nikolajevs komentē.

 

- Es arī viņu atceros - vienu sezonu spēlēja "Latvijas bērzā", un tad mums bija pat divi Sergeji Nikolajevi. Kad viņš vēlāk bija Jaroslavļas "Torpedo" galvenais treneris, Rīgā atklāti preses konferencē pateica, ka Krievijai nevajagot trenēt savu pretinieku pasaules čempionātā, proti, Latvijas izlasi.

- Viņš laiku pa laikam atcerējās šo Rīgas gadu. Bet man viņš kā treneris un cilvēks patika. Ar saviem tarakāniem, bet mēs visi tādi esam.

 

- Ufa visos laikos bijusi viena no Krievijas hokeja lielpilsētām.

- Tieši tā.

 

- Un Tribuncovs tur noturas gandrīz trīs gadus.

- Nepilnus trīs, pašās beigās vairs "Salavatam" nebiju vajadzīgs. Sanāca nesmukums. Pēdējā gadā Nikolajevs mani gribēja ņemt pie sevis uz "Sibirj".  Tas bija trešā gada oktobris vai novembris, pēdējās izmaiņas pieteikumā drīkstēja izdarīt februārī. Mums tolaik treneris bija Išmatovs, greizsirdīgs tatārs. Rafiks Gazizovičs... Pienāk klāt: "Gribi uz Novosibirsku?" Ja jums vajag, labprāt spēlēju Ufā, bet, ja nevajag... Nekur mani nelaidīšot. Spēlēju, bet kad pienāca pārēju priekšpēdējā diena: "Savāc mantas un vari braukt!" Es kreklu pušu neplēsu, ka Ufa man vienīgā komanda, Nikolajevs Novosibirskā  bija izsitis man algu, bet Išmatovs nepalaida. "Salavat Julajev" netika finālā,  pēdējos divus mēnešus nospēlēju Maskavas "Spartak" pie Aigara Ciprusa. Un tad sākās Zviedrijas epopeja.

 

- Tu varētu ļoti labi raksturot Eiropas valstu hokeju - esi spēlējis Zviedrijā, Vācijā, Somijā, Krievijā.

- Vācijas čempionāts bija diezgan skarba skola - parupjš hokejs ar daudz kanādiešiem, bet man patika visur, kur spēlēju. Krievijā pats par sevi vieglāk, saprotama valoda un arī mentalitāte. Taču baškīri atšķiras no krieviem, viss tālāk uz Austrumiem uz to pusi un lielākas atšķirības, baškīri ir musulmaņi un vairāk audzināti nekā krievi. Zviedriem hokejs ir tehnisks, ātrs, bet, kad es pēc trim gadiem atgriezos Šelefteo, zviedru hokejs bija kļuvis vēl fiziskāks. Somi arī ātri, piespēles un kombinācijas, bet viss notiek ātri, ātri, ātri. Vācijā netīrs hokejs, grūstīšanās un sišanās kā jau pie kanādiešiem.

 

- Bet visur tu derēji!

- Jā, visur derēju. Es esmu universāls zaldāts (smejas), pielāgoties varēju. Pats galvenais, lai pašam patīk. Arī Baltkrievijā man patika. Visur ir spēlēts, gribēju pamēģināt Baltkrievijā. Jā, tā līga ir zemāk, bet tāpat vajag sevi piespiest. No ārzemnieka tāpat prasīs.

 

- Vai tu esi krievs?

- Māte latviete, tēvs krievs, sanāk vidzemnieks (sulīgi smiekli).

 

- Tu esi Atvars, bet brālim ir krievu vārds.

- Man ir divi brāļi - Rolands, bija brālis, un Dmitrijs.

 

- Vai tu vēl kādu Atvaru zini?

- Draugos ir uzpeldējuši, bet manā vecumā nezināju, uzvārdu Atvars biju dzirdējis, vārdu gan nē. Operā laikam bija tāds dziedātājs.

 

- Un mamma tev izvēlējās vārdu?

- Nē, tēvs.

 

- Biju Baltkrievijā sezonā pirms KHL izveides. Man patika Gomeļa kā pilsēta un patika arī Gomeļas hokeja sistēma, kur togad strādāja Sergejs Naumovs un Lauris Dārziņš.

- Tagad tur daudz kas mainījies. Ir cits galvenais direktors, iepriekšējais, kurš visu grozīja un turēja un kuram bija savs uzskats, nomira ar infarktu. Atnāca jauns, tad vēl viens, un viss kļuva sliktāk. Sākās mahinācijas ar naudu, jaunais direktors visai komandai neizmaksāja naudu jau kopš janvāra. Bet Gomeļa ir hokeja pilsēta, tautai hokejs patīk, bērni trenējas. Bērnu un jauniešu hokejā viss ir, mazāk paliek lielajai komandai.

 

- Gomeļā tu noturējies trīs gadus.

- Man visur pa trim - trīs Somijā, trīs Vācijā, trīs Krievijā un Zviedrijā, trīs Baltkrievijā, tagad jābūt nākamiem trim.

 

- Tu Gomeļā esi savācis aizsargam neraksturīgi labu statistiku.

- Jā, man ļauj spēlēt, treneris Andrejs Skabelka kā spēlētājs bija ar mani kopā Ufas laikā. Skabelka tad bija kapteinis, otrs vecais - Karamnovs, "Dinamo" Karamnova tēvs. Kad es atbraucu, Nikolajevs devis Skabelkam un Karamnovam uzdevumu: "Paņemiet uz restorānu! Pārbaudiet, kas par fruktu..." Alu dzersi? Kāpēc ne? Davai! Šņabi dzersi? Davai šņabi arī. Beigās es abus divus vēl izvadāju pa mājām, pēc tam man ar Nikolajevu nebija nekādu problēmu.

 

- Tika pārbaudīts, vai esi mūsu cilvēks?

- Tieši tā.

 

- Bet tu taču neesi nekāds dzērājs!

- Nē, dzērājs neesmu gan, bet pārbaudi izturēt vajadzēja.

 

- Man bija liels prieks tevi ieraudzīt Teda Nolana Latvijas izlases kandidātos. Kas tur notika?

- Tur atkal nāca līdzi kaut kas no "Dinamo". Trenējāmies, viss bija normāli, tad kaut kāda sapulce, uz kuru bija atbraucis Juris Savickis. Viņš pateica: "Izlase - tas ir "Dinamo", bet "Dinamo" ir izlase." No "Dinamo" bija abi Nolana palīgi - Artis Ābols un Viktors Ignatjevs, Nolanam pašam pirmajā sezonā tur nekādas teikšanas nebija. Sapratu, ka laikam vairs neesmu izlasē... Tur vajadzēja dinamiešus! Lai IIHF statistikā visi redzētu, ka izlasē spēlē tikai no "Dinamo". Gatavojos un biju labā formā, bet sapratu, ka laikam nav lemts.

 

- Atkal savāci savas mantiņas un biji brīvs.

- Tur vairāk nāca no "Dinamo" - Ignatjevs pateica, ka es nepareizi slidojot.  Trīsdesmit piecos gados. Vai tas ir normāli? Cilvēks, kurš pats nemāk slidot, tagad mācīs mani... Tad sapratu, ka kaut kas nav tā, kā jābūt. Tā ka man pieredze, ņuhs un poņa ir, es apmēram zinu, kas hokejā ir kas.

 

- Tu vienalga esi nopelniem bagāts Latvijas izlases spēlētājs. Kad esam pasaules čempionātos, neviens neskaita, bet tev ir desmit pasaules čempionāti un divas olimpiskās spēles.

- Kad man bija 23-24 gadi, braucu uz izlasi un kaifoju - klimats labs, visi vecie ierindā, arī Značoks. Bija no kā mācīties. Kā viņi uzvedas ģērbtuvē, kā spēlē, kā laukumā domā. Tā ir nereāla dzīves skola, par kuru neraksta nevienā grāmatā. Ko konkrēti mācījos, tā nevar pateikt, bet mācījos visur - laukumā, ģērbtuvēs, kā jāaizsargājas, kā jāuzbrūk. Tur ir tik daudz nianšu. Tas nav kaut kas konkrēts, jo katra situācija laukumā ir savādāka. Viņi saprata, ka mēs visi esam komanda. Tagad viens otrs nesaprot, kas laukumā jādara. Tajā laikā viss piecnieks strādāja kopā. Viens aiziet, otrs piesedz, trešais atveras.

 

- Loģiski, ka vecais saka priekšā arī tāpēc, lai netiktu sačakarēta spēle visam piecniekam.

- Tu taču zini, kā tajos laikos bija - ibo rio... Tāpat nekad labais nebiji, bet pieredze nāca. Pēc tam bija 1972. gads - Cipruss, Žoltiks, Pantiks, arī Kaža, no tiem arī mācījos, tiem bija vecā skola, šiem NHL pieredze. Tā bija cita kultūra, viss profesionālāk - skraidīšana, staipīšanās, attieksme, viss solīdi. Pats arī šo to biju iemācījies Vācijā, Somijā, Zviedrijā. Atbrauc uz izlasi un vēl kaut ko iegūsti. Tas bija pamatīgs ievārījums.

 

- Tu esi diezgan tipisks pārejas laika produkts, un 1976. gads bija tas, no kura ļoti daudz gaidīja. Vienlaicīgi jūs arī bijāt gads, kura laikā izputēja meistarkomanda, vietā nākot "Junioram" Austrumeiropas līgā.

- Togad bija arī riktīgs pašu čempionāts - "NIKS/Brih", "Alianse", "Essamika", Sporta pilī tribīnes pilnas. Bet tas bija pēdējais tāds gads. Sākās Polija, Maskavas "Spartak", Somijas pirmā līga, tad Raumas "Lukko", kur bijām kopā ar Ciprusu un Tambijevu.

 

- Un atkal priekšā bija savs cilvēks - Vasilijs Tihonovs.

- Tikai sezonas beigās. Viņš mani ielika uzbrukumā... Bija atlikušas kādas desmit spēles, "play-off" vairs nevarējām tikt. Tad sapratu, kāda šokolāde ir uzbrucējam. Desmit, divpadsmit minūtes spēles laika, sēž, mazākumā spēlēt netiek. Spēlējot pieci uz pieci, uz vienu pusi aizskrien, līdz ripai netiec, ātri nomainies, un sēdi atkal. Bet aizsargs raujas pat pa divdesmit piecām minūtēm.

 

- Vai tev nebija doma pārkvalificēties par uzbrucēju?

- Nē, bet es sapratu, ko nozīmē būt uzbrucējam. Uzbrucējam ir jābūt vieglākam, asākiem.

 

- Bet tev ir pāri simtam!

- Man visu laiku kaujas svars ir ap simtu pieci.

 

- Tu esi uzspēlējis pie visiem izlases treneriem. Kurš tev...

- (bez domāšanas). Kurts. Nezinu, kāpēc. Varbūt tāpēc, ka viņš nezināja visu mūsu hokeja virtuvi. Pozitīvs, gaišs cilvēks, un mēs visi viņam bijām vienādi. Tad, kad viņam atnāca vēl palīgā Saša Beļavskis, tas bija labs gads. Kurtam uz hokeju vispār ir pavisam cits skats. Labi, ka es esmu spēlējis Somijā un Zviedrijā, bet, ja izlasē vēl padomju domāšana. Ne pa kreisi, ne pa labi, autobuss, bāze, halle... Nevari aiziet uz restorānu paēst. Bet Soltleikā Kurts mūs aizveda uz masāžas salonu, ar pedikīru. Kirovs plēsa matus - 3000 dolāru - Kurts izņēma savu karti un samaksāja. Džeki atpūšas... Ar kartingiem izbraucām. Mums kaut kas tāds nebija iespējams.

 

- Ja Kurts nebūtu bijis, mēs droši vien arī turpmāk būtu dzīvojuši pēc shēmas. Ja gadījumā ar Znaroku tu biji pionieris, tad Kurts bija pionieris pirms tam.

- Ir taču 21. gadsimts...

 

- Kas notika 2002. gada čempionātā, kad jūsu triecienpiecnieks salasīja vislielākos mīnusus?

- Kārlstade? Tad, kad vāciešiem zaudējām?

 

- Kad no laukumā esošā piecnieka visi metās uzbrukt, atstājot tevi vienu aizsardzībā.

- (Smejas). Nezinu. Nepatika zaudēt vāciešiem, mēs pirms tam viņus bijām močījuši, arī tajā spēlē bijām vadībā. Es jau esmu aizmirsis. Bet mums tad bija ļoti labs sastāvs.

 

- Sastāvs labs, pirmais piecnieks gandrīz ideāls, bet visiem lieli mīnusi...

- Tā gadās.

 

- Vai Beresņevs bija tavs treneris? Vai pa pusei?

- Mmm. No sākuma nebija, pat ļoti nebija, bet pēc tam viņš bija mainījies. Bet tad jau visu regulēja Značoks. Kad viņš bija kapteinis. Pat to, kurš saņems pulksteņus kā labākais spēlētājs.

 

- Tev ir pulkstenis?

- Nē, nav...

 

- Vai pie Vasiļjeva tu biji iecienīts aizsargs?

- To periodu es maz atceros, vinnējām Austrijā kvalifikāciju, pirms tam Šefīldā divas spēles nospēlējām 0:0. Tad mums bija labs kolektīvs un bija jautri. Kurš mīlulis, kurš nemīlulis? Es tam nepievērsu uzmanību. Ja jāspēlē, tad spēlē, ja dzenā muļķi, tad dzenā muļķi. Ja trenerim neesi vajadzīgs, vari sēdēt ceturtajā maiņā un skatīties, kā citi spēlē. Vienmēr gribas spēlēt, ambīcijas ir lielas un tāpēc tie kašķi veidojas. Iekšā viss deg, gribi, vari, bet sēdi... Ir sportiskās dusmas. Ja tas izvēršas par skandālu, tad vairs nav labi. Pie Nikolajeva bija tā, ka varam viens otram gandrīz sist pa muti, bet no rīta atnāc uz treniņu un ir sākusies jauna diena. Esam izrunājušies un visu aizmirsuši. Es uz tevi neesmu dusmīgs, viss ir aizmirsts.

 

- Ļoti pareiza attieksme.

- Kā gan veči var izlādēties? Nevar taču iet uz mājām un dauzīt traukus.

 

- Vai tu laukumā daudz esi kāvies?

- Normas robežās. Nav tā, ka man akurāt gribētos.

 

- Bet prom arī tu nebēdz?

- Ja sit pa seju, tu taču arī sitīsi pretī!

 

- Vai tu no sevis esi izspiedis visu, ko hokeja dievs tev bija devis?

- Vēl nē. Vēl spiedīšu. Hokeju malā mest vēl negribu. To var izdarīt vienmēr. Kad vairs nevarēšu pavilkt, tad. Vēl kājās spēks ir un spēlēt gribas.

 

- Vai tagadējais Baltkrievijas čempionāts ir stingri prom no KHL?

- Pirmajā sezonā bija drusku, bet ar katru gadu arvien tālāk. Tagad, rupji runājot, Baltkrievijā spēlēs pagājušā čempionāta otrās komandas. Žlobina gandrīz izjukusi, Gomeļā arī bija problēmas, bet laikam labākā situācija visā Baltkrievijā. Mums neizmaksāto naudu pieturēja, tagad laikam dalīs visādos bonusos.

 

- Hokeja sabiedrība ir maza un runas par to, ka Gomeļa jums visiem palika parādā, izplatās. Neviens uz tādu komandu vairs negribēs iet.

- Tā ir. Bet baltkrievi baidās. Žlobinā visa komanda aizgāja uz tiesu un vinnēja. Mēs uz tiesu aizgājām divatā. Zaudējām pirmajā instancē - pašvaldība ir sponsors, nezinu, kas tālāk notiks. Uztaisīja tā, ka mums neko nav parādā. Janvāris, februāris, marts, aprīlis un bonusi arī. Baltkrieviem, kas palika, sasolīja nākamajā gadā kaut ko atdot.

 

- Vai tev vislabākais līgums bija Rīgas "Dinamo"?

- Nē, man Ufā arī bija labs. Tur mums viena uzvara bija 3000 dolāri. Bonusu sistēma trešajā gadā bija baigi labā. Ja būtu tikuši astotniekā... Bonuss bija viens plus divi, divi plus četri, četri plus četri, astoņi plus astoņi... Kamēr esam astotniekā. Naudas, ko samaksāt nav, tāpēc viss jājauc ārā, ielika savējo treneri, divus mēnešus noturējāmies uz vecajiem bonusiem, tad izkritām no astotnieka, un viņiem vairs nevajadzēja maksāt tik lielas summas. Bet tā līdz 32 000, un tad atkal sāk no nulles. Tas bija kādus trīs mēnešus. Kādu laiciņu Krievijā neesmu bijis, bet gan jau viss ir tāpat.

 

- Vai tu kaut ko esi iekrājis priekšdienām, vai arī visu notērējis?

- Tagad jau būs eiro... Kaut kas drusku iekrāts ir, bet tāpat jāpelna, dzīvot no veciem ievārījumiem vien nebūtu pareizi.

 

- Ko tev hokejs ir devis?

- Pilnīgi visu, hokejā esmu no četriem gadiem, hokejs ir manas dzīves lielākā sastāvdaļa. Vai māku kaut ko citu? Mācījies esmu. Nav jau grūti, iemācīties var.

 

- Tu droši vien labi zini valodas?

- Nē, vācu un zviedru nezinu, tur visur apritē angļu valoda, Somijā - tāpat. Pag, bet es taču vienu gadu biju arī Čehijā. Vēl viena hokeja lielvalsts.

 

- Kāpēc tu nederēji Amerikai?

- Tur viss bija nepareizi - uz Ameriku jābrauc, ja ir aģents, es biju nospēlējis "Lukko", izdomāju, ka jāpamēģina, Rodžers sarunāja. Aizbraucu uz Talahasī, bet viņiem ir attiecības ar trim NHL klubiem... Kad sāka birt lejā visi ar līgumiem. 

 

- Vai tu neesi viens no tiem spēlētājiem, kuriem pasaules čempionāts deva atspērienu?

- Jā, izlase mums visiem deva iespēju. Ahā, viņš spēlē izlasē! Vari nebūt super vai truper, bet esi izlasē.

 

- Bet "Lukko" tu biji pirms izlases.

- Somi bija redzējuši, kā spēlēju Kokolā. Tur braukā apkārt menedžeri un skauti. Tad "Lukko" bija Cipa ar Tampu, parunājos ar viņiem. Pārsvarā visur skatās, kā spēlēji iepriekšējos klubos, bet izlase arī palīdz, kaut vai psiholoģiski. Esi atbraucis mājās, pie saviem džekiem, deviņus mēnešus esi spēlējis svešumā. Tagad mājās... Pirmajos gados, kad vēl tik labi nezināju valodu, bija vēl grūtāk.

 

- Kuras bija tavas trīs labākās sezonas?

- Zviedrijā bija laba sezona - Morā, Somijā - "Karpat", bet vislabāk bija "MoDo". Tā ir zviedru hokeja Meka - Forsbergi un visi citi staigā pa ģērbtuvi. Ne iedomīgi, nekā, visi kopā trenējāmies, abi brāļi Sedini un visi pārējie. Somijā un Zviedrijā tā ir pieņemts, ka savējie nāk trenēties uz saviem klubiem. Visi NHL veči. "Karpat" tie bija Nīnimā, vārtsargs Bekstrēms.

 

- Ko varēji mācīties no Forsberga?

- Viņam sāpēja kāja, bet, kad viņš iznāca laukumā ar visu sāpošo kāju, likās, ka garām slidinās 3D. It kā maza nūja, bet visur tiek klāt...

 

- Kuras tev ir trīs mīļākās pilsētas, kur esi spēlējis?

- Protams, ka Ufa. Tur bija daudz pozitīvā. Gomeļa arī ir super. Trešo ņemšu Oulu, ziemeļi, vēsie somi, bet komanda bija laba un pilsēta arī.

 

- Labi atceros "Dinamo" pirmsākumus, kad tu nodefinēji, ka mums jāspēlē pretuzbrukumu hokejs - un tad mēs ātri pa maliņu pretuzbrukumā!

- Nezinu, vai "Dinamo" jāspēlē pretuzbrukums. Vieni un tie paši spēlētāji - varbūt vajadzēja laist iekšā jaunas asinis. Jaunos čaļus. Jaunie ātri progresē. Indrašis it kā nebija nekas, bet nu ir zirgā. Vai Porejs. Man izlasē bija viegli ar viņu kopā spēlēt - Nazarovs ielicis pareizus pamatus, ir domāšana un saprašana. Puikam ir iekšā, lai dod spēlēt. Sandis ir vajadzīgs, bet priekš kam tik daudz veco...

 

- Liekas, tas bija Novosibirskā - atjaunotais "Dinamo" pabeidzis pirmo izbraukumu, čaļiem jānīkst lidostā, Dūvijs Vestkots iet pie Šuplera, vai puiši drīkstot iedzert pa alum. Šupis neļauj! Bet tu pirms tam savu alu jau esi  izdzēris.

- Vai! Neatceros.

 

- Man patika. Ka tu pārredz laukumu arī ārpus laukuma.

- Zviedrijā, Somijā, Vācijā - tas viss ir normāli. Nevajag piekosties, bet viens vai divi ali - tas ir normāli. Varbūt jaunajiem tas nav vajadzīgs. Kas ko var atļauties. Ja nespēj sevi kontrolēt, tad nedzer. Pēc spēles iedzer un lidmašīnā guli. Nevajag nekādas tabletes, lai iemigtu.

 

- Vai tu tā arī atslābinies pēc spēlēm?

- Nē. Nu man ir ģimene un sīkie. Kad atnāku mājās, ieraugu savu Gabrielu un meitiņu Paulu, pasmejies, paskraidi un viss aizmirsies.

 

- Tagad svarīgākais jautājums: kur tad tev ir trīs garšīgākie ali?

- Vācijā katrā pilsētā ir garšīgs alus, vēl čehu "Pilsner Urquel". Bavārijā katrs krogs taisa savu alu, man mīļākais ir viens čehu, pārējie visi - vāciešu.

 

- Hokejā esi gandrīz visur bijis. Ko vēl gribi?

- Ja nebūtu konflika ar Značoku, varbūt būtu bijušas vēl divas olimpiādes.

 

- Un sešpadsmit pasaules čempionāti!

- Fiziski jūtos stiprs un vēl ir iekšā.

 

- Ko tev novēlēt. Labu sezonas sākumu "Kurbadā" un lai mēs tevi šoruden Latvijā ilgi neredzētu.

- Tā var teikt. Drīz braukšu prom.  

Atgriezties Sportacentrs.com