Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource505 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource505), Fid:2449, Did:0, useCase: 0

Tautas teātra aktieris Masaļskis

Tautas teātra aktieris Masaļskis
Edgars Masaļskis
Foto: Romāns Kokšarovs, Sporta Avīze

Ar Latvijas izlases pēdējo septiņu pasaules čempionātu pamatvārtsargu Edgaru Masaļski runājamies augusta priekšpēdējā dienā. Šajā laikā uz dienvidiem parasti jau ir aizlidojuši stārķi un prom devušies arī Latvijas hokeja leģionāri. Edgars pēc trim veiksmīgām sezonām Hantimansijskas "Jugra" vienībā šobrīd vēl ir bez darba. Kaut kad kaut ko it kā gribējis Rīgas "Dinamo", taču tādas konkrētas sarunas nemaz nav bijis. Varbūt tam par cēloni neveiksmīgais pasaules čempionāts Helsinkos, uz kuru Edžus rāvās kā uz mūža nozīmīgākajām sacensībām. Varbūt kāds cits iemesls, taču Edgars uz "Dinamo" ļaunu prātu netur. Nav taču "Dinamo" obligāti savās rindās jāsavāc pilnīgi visi Latvijas hokejisti... Ja nevajag, nevajag.
Intervijas autors Jānis Matulis

Edgar! Es šoreiz sarunu gribu sākt no nenopietni nopietnā gala. Caurskatot tavas iepriekšējās intervijas, neesmu atradis, ka tu būtu atbildējis uz trim svarīgākajiem jautājumiem. Kuras ir tavas trīs mīļākās pilsētas?
Vai dieniņās... Latvijā vai ārpus Latvijas? Pirmā ir Ikšķile, ne velti uz turieni esmu pārcēlies dzīvot. Tā ir Rīga, kur esmu pavadījis lielāko daļu savas dzīves. Laikam jāskatās no hokeja pilsētām. Trešā būs Liepāja, kur es daudz maz izveidojos par profesionālu sportistu. Liepājā esmu dzīvojis no 18 līdz 22 gadiem.

Bet Freiburgā esot labi vīni?
Es vīnus īpaši nedzeru, man par vīniem nav ko teikt.

Ļoti labi. Tad mēs tā plūstoši varam nonākt pie taviem trim labākiem aliem.
Aliem? Tie arī visi no Latvijas. Nebūs nekas pārsteidzošs - Valmiermuža, Užava un Tērvete.

Man būtu tevi jāpaslavē, ka laba izvēle, ja vien nākot uz interviju neesi izstudējis, kādas atbildes hokejisti parasti saka.
Tā ir lielāka daļai. Kas grib dzert labu alu, tie arī dzer labu alu. Pārējo pat grūti nosaukt par alu, man vismaz tā liekas.

Kuras tev pagaidām bijušas trīs labākās sezonas?
Man liekas, ka pēdējā bija viena no labākajām. Arī Rīgas pilnais gads bija diezgan labs. Vēl tas varētu būt Almetjevskas gads vai Žlobina, kur man bija diezgan laba sezona.

Žlobinā tu biji varonis. Tur cilvēki uz spēlēm nāca ar Latvijas karogiem. Vai bija arī plakāti - "Masaļskis - mūsu glābējs"?
Liekas, ka tik traki nebija. Mēs visi četri latvieši bijām vadošie spēlētāji, tā komanda uz mums turējās, tāpēc arī popularitāte bija lielāka nekā visiem pārējiem.

Kas tu tagad esi?
Tagad esmu brīvmākslinieks, bezdarbnieks.

Man ir gadījies divas reizes būt bezdarbniekam. Pirmajā reizē sajūta bija briesmīga - visa pasaule brūk kopā. Visi gan saka, ka esi foršs, bet mani nevienam nevajag. Kad otro reizi biju bezdarbnieks, bija pieredze, un es par to neuztraucos. Kuru reizi tu augusta beigās esi bez darba?
Uz ilgu brīdi laikam otro reizi. Pirmā bija pēc sezonas Almetjevskā. 2006. gada vasara man bija izvērtusies diezgan gara. Uz Vācijas trešo līgu aizbraucu, kad līdz čempionāta sākumam tur bija pavisam maz laika, septembra sākumā. Šī ir otrā brīvā vasara, pirmā bija trakāka. Nu jau viss ir normāli.

Un tev nav sajūta, ka neesi nevienam vajadzīgs, izņemot suni, abus dēlus un sievu?
Nē, tik traki nav. Es zinu, cik esmu labs vārtsargs un šajā vasarā nekļuvu sliktāks. Vajag sagaidīt pareizo piedāvājumu un pareizo brīdi.

Man ir saprotams, kā vasarā individuāli var trenēties aizsargs vai uzbrucējs, bet kā var trenēties vārtsargs?
Diezgan smagi. Kamēr bija vairāk cilvēku, kas nav aizbraukuši prom, īrējām ledu, tāds bariņš kopā trenējāmies un spēlējām, uztaisījām dažus vingrinājumus un trīs četras reizes nedēļā spēlējām. Vienubrīd tas notika pat katru dienu, bet nu paliek švakāk. Mājās esam palikuši kādi pieci, Rīgā arī ledus nav tik daudz, visur ir savas sporta skolas, situācija nav baigi labā, tāpēc tagad nedaudz pārskatu savu pieeju komandas meklēšanā. Uzsvaru lieku uz to, ka man pēc iespējas ātrāk jāaizbrauc un jāsāk trenēties ar komandu. Palikt uz visu sezonu tur vai nepalikt - tas šobrīd ir otršķirīgi. Man ir jābrauc prom pēc iespējas ātrāk un jāsāk pilnvērtīgi trenēties.

Uzbrucējs un aizsargs sevi vēl var uztrenēt pie amatieriem, bet vārtsargam pirms sezonas jābūt vismaz pārbaudes spēļu ritmā. Lai uz taviem vārtiem iznāk normāli metieni un lai pret tevi spēlē normāla komanda.
Tā ir. Visas sfērās, ja taisi soli uz leju, pats arī paliec vājāks. Es negribu taisīt šo soli uz leju. Tad labāk izlaižu kādu treniņu vispār, nekā trenējos ar amatieriem. Tad labāk ir trenēties divatā vai trijatā, bet es pats par saviem vārtiem uzmest nevaru. Man galvenais ir ripas ķeršana un visa kustība. Fiziskos treniņus es varu taisīt, skriet apļus un tādā garā, bet vārtos stāvēšanas prakse ir vajadzīga.

Ir arī otra lieta: katrā komandā vārti ir tikai vieni un pārsvarā divi, šur tur trīs vārtsargi. Nav tik daudz šo vārtsargu vietu. Mēs to redzam arī pēc citiem mūsu vārtsargiem. Vārtsargam ir ļoti grūti atrast darbu.
Nav viegli. Vārtsargu ir daudz, vārtsargu vietu nav tik daudz un tā rodas situācija, ka kāds kādā brīdī ir lieks. Tagad jāsagaida, kad komandās sāksies kaut kādas pārmaiņas, iespējamas kaut kādas traumas, tad arī kaut kas sāks atbrīvoties.

Tūlīt sāksies KHL sezona, Eiropas vadošajās līgās sezona sāksies septembra pirmajā dekādē vai mēneša vidū. Tas nozīmē, ka tev jāgaida, ka kaut kas var kādā komandā plīst pirms sezonas? KHL pārbaudes spēles jau beigušās un būtu redzams, kurā KHL komandā vārtsargi varētu būt vājākā vieta.
To grūti pateikt, kas varētu atbrīvoties. Tas nav prognozējams un es vairs tik traki uz KHL neskatos kā līdz šim, esmu sapratis, ka man varbūt būs jābrauc uz citurieni, sezona jāsāk kaut kur citur. Vai tikai trenējoties, vai arī spēlējot... Tas, ka es gribu spēlēt KHL, tas ir viennozīmīgi un es ceru, ka KHL atgriezīšos pietiekami ātri, bet pieļauju iespēju, ka sezonu sākšu kaut kur citur.

Ikšķilei tuvākā hokeja pilsēta ir Ogre. "Kurbads"...
Es runāju ar "Kurbadu", viņi būtu gribējuši, lai trenējos kopā ar viņiem, taču tas ir tikai trīs reizes nedēļā. Ar to ir par maz. Nevis lai uzturētu sevi formā, bet lai dabūtu atpakaļ kondīciju. Es nevarētu tūdaļ braukt uz KHL, ja man kāds piezvanītu. Tas nav nopietni, es nebūšu gatavs, man vajag starpposmu.

Starpposmu, lai iesāktu normāli trenēties un uzspēlēt.
Šobrīd nevaru pateikt, kā tas viss izvērtīsies, bet man tas būtu optimālākais variants.

Tev visas sezonas bijušas diezgan vienmērīgas un pa komandām neesi mētājies, izņemot to gadu, kad biji Novosibirskā, Liepājā un Zviedrijā, tad tas Čehijas gads un sezona pēc Almetjevskas.
Nevienam negribas sezonas vidū mainīt apstākļus, komandas biedrus un komandas. Bet tā kādreiz notiek. Togad mēģināju Sibīrijā, nenoturējos, pēc Krievijas sapratu, ka Latvijā negribu palikt, kamēr atradu darbu Zviedrijā, uzspēlēju Liepājā, un Liepāja mani paņēma ar lielāko prieku, uzspēlēju kādas astoņas un braucu tālāk uz Zviedriju, normāli.

Vai tas, ka Liepāja tevi paņēma pie sevis uz dažām spēlēm, nozīmē, ka tu, aizejot no Liepājas vai jebkuras citas komandas, skaļi durvis neaizcērt un visus ar mēslu maisiņiem neapmētā?
Nē. Kādēļ tā darīt? Liepājā es uzaugu kā hokejists, atvēros kā vārtsargs un sapratu, ka es to darīšu ilgi. Liepāja ir mans sākuma punkts karjerā, man vienmēr bijušas ļoti labas attiecības ar Liepāju, arī tad, kad man bija salauzta kāja, viņi aicināja, lai braucu pie viņiem trenēties.

Tā bija ''Dinamo" pirmā sezona?
Jā. Ja tagad Liepājā būtu komanda, iespējams, ka es tur arī sāktu sezonu. Tā kā komandas tur vairs nav, diemžēl Latvijā nav citur kur braukt. Izņemot "Dinamo" un "Dinamo" sistēmu Latvijā pieaugušo hokejā nav.

Tajā līmenī, kāds vajadzīgs tev, hokeja tiešām nav.
Tas vairs nav pat pusprofesionāls hokejs, kas tagad būs Latvijas čempionātā. Izņemot jauniešus un juniorus. Profesionālas pieaugušo komandas nav.

Liepājas sākuma posmā Dima Žabotinskis bija diezgan izteikti pirmais vārtsargs. Tu varbūt nebiji tipisks otrais vārtsargs, bet vienmēr sauca: Žabotinskis un Masaļskis, nevis otrādi.
Dima man visu laiku bija solīti priekšā.

Kurš bija izšķirošais brīdis, kad tu viņu nokodi? Kad Dima atteicās U-20 pasaules čempionātā iet vārtos?
Nē, es tādu gadījumu neatceros.

Ungārijā, 1999. gada čempionātā.
Jā, tur bija tāda situācija, bet es arī to spēli pārāk labi nenospēlēju. Mēs zaudējām. Lūzuma punkts varēja būt, kad Dima aizgāja uz Rīgu un tur izveidojās "Rīga 2000". Es paliku Liepājā un tad sacentāmies katrs savā frontē. Man bija kur izvērsties, spēlēju ļoti daudz un diezgan ātri arī progresēju.

Vai tu esi no vārtsargiem, kuriem daudz jāspēlē? Ir viena daļa arī tādu, kas var sēdēt pirmajam vārtsargam aiz muguras. Īpaši par to nesatraucoties. Un ir arī tādi kā Artūrs Irbe, kuri ar klibu kāju un vienu aci ietu vārtos, jo viņš citādi nevar. Vai tu arī esi pie klibajiem pieskaitāms?
Domāju, ka jā. Šad tad par laimi, šad tad par nelaimi man arī tas pats ir iekšā. Visi vārtsargi grib spēlēt daudz. Ja kāds saka, ka viņam vienalga, tās ir pilnīgākās muļķības. Es vienmēr agrāk esmu uzskatījis, ka man vārtos jāstāv daudz un daudz, bet pēdējās trīs sezonas parādīja, ka varu nespēlēt tik daudz, bet pietiekami labi spēlēt tās spēles, kas man atvēlētas.

Pēdējie trīs gadi Hantimansijskā. Tu nekad neesi par Hantimansijsku teicis nevienu sliktu vārtu. Vismaz publiski.
Tur nav ko sliktu teikt, tur viss ir normāli. Varbūt pirmajā KHL sezonā, kad komanda tika veidota, viss nebija līdz galam izdomāts un pārdomāts, bet tas bija tikai pats sākums. Komanda iemācījās, pieslīpējās un tas notika diezgan ātri. Pārējais viss tur ir ideālā kārtībā, tur ir atrisinātas visas problēmas ar dzīvokļiem, ir jauns stadions, ir visi apstākļi, lai trenētos un spēlētu. Ne velti Hantimansijskas komanda nebrauc ne uz kurieni citur treniņnometnēs, visu šo laiku pavadot Hantimansijskā.

Neredzot visas tavas un "Jugras" spēles, mēs par tevi vai Mišu Birjukovu spriežam pēc cipariem. Vai tu "Jugrā" biji otrais vārtsargs, pusotrais vai tāds, kurš var jebkurā brīdī iet vārtos? Vai arī jūs ar Birjukovu abi bijāt pirmie?
Jāsaka, kā bija: Miša laikam bija priekšā.

Kā Žabotinskis Liepājā.
Apmēram. Ja treneriem bija iespēja izvēlēties abus divus un abi bijām veseli, tad priešroka tika Mišam, bet laika gaitā tas izlīdzinājās un pērn treneri jau man uzticējās vairāk un es spēlēju vairāk. Sākotnēji mūs abus ņēma kā pirmos vārtsargus un spēlēs tas, kurš spēlē labāk. Birjukovam sākums iznāca labāks, varbūt viņam bija labāka adaptācija, bet nevarētu teikt, ka biju galīgi nostumts malā, man uzticējās pietiekami daudz, ar katru gadu vairāk un vairāk.

Hantimansijskā uz tevi taču attiecas ārzemnieka limits, tu kā leģionārs nemaz vairāk par divām trešdaļām spēļu nedrīkstētu spēlēt.
Kaut kas tāds bija, taču citās komandās ārzemju vārtsargi spēlēja ļoti daudz. Man liekas, ka Ramo pērn nospēlēja apmēram deviņdesmit procentus visu spēļu, bet uz topa komandām piever acis. Es pat nezinu, kā tas reāli notiek.

Čempionāta nolikumā šie skaitļi ir ierakstīti, taču acīmredzot neviens ar pildspalvu līdzi neseko.
Iespējams.

Tavi cipari Hantimansijskā ir diezgan polāri - pirmajā sezonā 3,25 ripas, bet nākamās sezonas Gagarina kausā - 1,36 ripas. Vai arī tā ir tikai statistika?
Būtībā jā. Man statistiku bojā viena lieta - man ir diezgan tādu vārtu, kas neko neizšķir, bet es tos tomēr esmu ielaidis. Zaudējam ar 1:4 un tad beigās es vēl varu ielaist piekto, pilnīgi nevajadzīgu, tādu riktīgu savējo golu. Un šie savējie goli, kas vairs neko neizšķir, man gadās, un tie man statistiku vienmēr pavelk uz leju. "Play-off" ir cita spēle, tur katra spēle, katrs gols ir svarīgs, liek saņemties un koncentrēties un man "play-off" ir pat vieglāk spēlēt nekā regulārajā sezonā. Man tie padodas nedaudz labāk nekā regulārā čempionāta spēles.

Kas tas varētu būt? Varbūt pasaules čempionātu modelis, kur šīs sešas vai septiņas spēles laikam ir kā tāds "play-off".
Daļēji jā. Uz īsu brīdi spēkus mobilizēju vairāk, bet, kad rit monotons darbs, spēki izkliedējas un nevari uz konkrētu brīdi saraut vairāk, jo tāpat būs kritiens. Visdrīzāk, ka tā. Grūti pateikt, es pats vēl neesmu atradis izskaidrojumu.

Vai tu pats ar savu psiholoģisko urķēšanu nenodarbojies?
Šad tad nodarbojos. Diezgan daudz analizēju spēles, savus golus, zinu, kur varēju nospēlēt labāk, kur nevarēju vairs izdarīt neko. Jāanalizē, citādi netikšu uz priekšu.

Kāds psiholoģiskais tips tu esi? Atvērtais, slēgtais, tu par sevi esi labākās domās, nekā tu esi? Sportisti laikam nedrīkst būt par sevi sliktākās domās nekā tas reāli dzīvē ir, tad viņam visu laiku jāspēlē Daugavpilī.
Tieši tā. Bet nevajag par sevi arī domāt, ka esi Brodērs, ja neesi Brodērs.

Pag, pag. Losandželosas "Kings" taču gribēja tevi ņemt!
Nezinu, cik nopietni tas viss toreiz bija. Tās bija divas Kanādas izlases trenera frāzes un ar to arī viss beidzās. Kāds es esmu? Drīzāk noslēgts nekā atvērts. Man ir arī tāda rakstura iezīme, ka vairāk esmu noslēgts, bet tad vienā brīdī nāk ārā, pēc tam atkal esmu noslēgts. Kad sakrājas vairāk emocijas. Tāpēc es arī spēlēs šad tad esmu pārāk emocionāls. Tas viss iekšā krājas, krājas līdz kādam vienam punktam. Tad pŗŗiet pāri un atkal viss mierīgi.

Kad esi nonācis līdz šim punktam, tad vari ņemt nūju un gandrīz sist pretiniekam?
Spēlētājam nevajag, bet pa vārtiem šad tad uzsitu. Nav jau baigi smuki, bet citreiz emocijas nevar nokontrolēt.

Cilvēki, kuriem ir saskarsme ar teātri, saka, ka tu esot diezgan labs aktieris.
Nezinu, es teātri nekad neesmu spēlējis.

Bet vārtsargam ir mazliet jābūt aktierim, jāpatēlo, ka man ir iesists mazliet stiprāk nekā ir iesists.
Protams, tie ir vārtsarga knifiņi, Saša Kerčs visu dzīvi ir bijis aktieris teātrī. Es daru to pašu. Cik varu izdarīt. Ja jūtu, ka kāds pabaksta, citreiz nokrītu tā, it kā vilciens būtu pāri pārbraucis. Un tiesnesis iedod pretiniekam divas minūtes. Kas tur slikts? Tas nāk tikai par labu komandai.

Runājot par aktieriem, man radās salīdzinājums, ka tu esi tautas teātra aktieris, bet Kerčs ir profesionālā teātra aktieris.
Jā, jā, viņam tas labi padevās.

Jau pēc pasaules čempionāta Helsinkos Hokeja federācijas prezidents Kirovs Lipmans teica, ka treneri ir darījuši ļoti nepareizi, nevedot uz pēdējo pārbaudes spēli Francijā spēcīgāko sastāvu un nevedot arī tevi kā pamatvārtsargu. Man gribētos piekrist Kirovam.
Es arī šajā jautājumā piekristu Kirovam. Es gribēju ļoti braukt, bet mani nostādīja fakta priekšā, ka es nebraukšu, ka man pat nav nopirkta biļete. Un viss.

Tu taču varēji biļeti nopirkt pats!
Bet ko es teikšu galvenajam trenerim, ka viņš mani neņem līdzi? Mums visu laiku bija runa, ka vajag pamēģināt, vai es varu spēlēt vai nevaru. Viena lieta ir spēlēt treniņos un zemapziņā sevi saudzējot, gan kāju, gan visu pārējo un otra lieta ir spēlēt, kad nevari sevi saudzēt, kad jāspēlē uz simts procentiem. Man tādu iespēju neiedeva. Kā pārējiem čaļiem? Vai viņiem būtu bijis šis brauciens uz Franciju lietderīgs? To es nezinu. Bet man vajadzēja aizbraukt un uzspēlēt. Vismaz saprast savu tā brīža stāvokli, uz ko es vispār esmu spējīgs.

Ko tu būtu sapratis?
To mēs nekad arī neuzzināsim.

Ja tu būtu sapratis, ka neesi spējīgs spēlēt uz simts procentiem, bet tikai uz deviņdesmit pieciem? Tu teiktu: veči, es nebraukšu uz Helsinkiem.
Nē. Man tādu iespēju neviens nepiedāvātu. Sākotnēji man spēlēšana izlasē bija tik liela, ka teicu - braukšu jebkurā gadījumā, sāp man kaut kas vai nesāp, palīdzēšu komandai, cik varēšu. Beigās, kad jutu, ka mana forma nav tik laba, lai es spēlētu savu labāko hokeju, tad man arī nebija šīs iespējas - čaļi, es nebraukšu. No treneriem sapratu, ka man vajadzētu braukt un ka man ir jābrauc. Lai vismaz palīdzētu kaut kādos brīžos kaut kādās spēlēs. Kaut vai ar klātbūtni ģērbtuvē. Bet es pats arī nedaudz esmu vainīgs, jo es tā nemāku: ja braucu, tad spēlēšu, darīšu un palīdzēšu, es gribu izdarīt un pirmajām kārtām - man ir jādara. Tad, kad nonāca līdz tam, ka man ir jābrauc, tad man ir jābrauc. Ja braucu, tad es gribu arī spēlēt. Vēlme spēlēt bija jau no pirmās spēles ar Krieviju. Pirmo spēli man arī nezin kāpēc neiedeva. Uzvarēt krievus ir grūti, bet man tā būtu laba treniņspēle, taču ar vienu trešdaļu, ko es nospēlēju, man acīmredzot bija par maz. Ar katru nākamo dienu es sevi bedrē iedzinu pats - sāku trenēties vēl vairāk, sanāca mazāk un mazāk... Nebiju optimālajā formā, uz simts procentiem es nebiju gatavs, bet varbūt biju gatavs uz deviņdesmit pieciem, un šie pieci arī bija tā starpība.

Es nevienam trenerim nepārmetu, ka tevi neatstāja mājās. Uz to brīdi pirms čempionāta tu biji nepieciešams kaut vai kā biedēklis pārējām komandām. Ka Latvijas izlases pirmais vārtsargs ir klāt, nevis - viens zaļš vārtsargs un otrs puszaļš. Tu biji vajadzīgs arī komandas psiholoģiskai pārliecībai.
Varbūt arī. Bet situācija bija tāda dīvaina - kādu nedēļu pirms čempionāta sēdēju un domāju, kur gan es braukšu?

Helsinkos esi bijis, pasaules čempionātā esi spēlējis...
Kāja man nebija ideāli, tā sāpēja, sāpes pārgāja tikai dažas dienas pirms pasaules čempionāta sākuma. Varbūt es arī pārvērtēju savas spējas. Man likās, ka pieredze man ir pietiekami daudz un es varēšu nospēlēt uz pieredzi. Ka spēšu savu labāko formu atgūt ļoti ātri. Nesanāca. Pasaules čempionātā nav daudz laika trenēties, praktiski ir tikai spēles. Nesanāca vienu dienu, otru, sāc sevi kaut ko mainīt, pārdomāt un tas arī nenāca par labu.

Kāpēc tu spēlē ar Austriju negāji malā, kad Teds Nolans tā kā taisījās tevi nomainīt? Tu pagriezi galvu uz otru pusi.
Mani tā ir mācījuši. Vārtsargs nedrīkst iet projām no vārtiem, kamēr nesaka, ka jāiet. Vārtsargam jāspēlē līdz galam, man tā mācīts.

Man tribīnēs sēžot patika tava āža daba palikt vārtos, bet nepatika, ka galvenajam trenerim Nolanam nepietika spara tevi izņemt no vārtiem. Tu izrādījies spēcīgāks.
Es pat nezinu, ko lai saka. Katrs treneris dara to, kas viņam jādara. Kā katrs treneris rīkojas, tā nav mana darīšana. Treneris vienmēr ir gudrāks. Mēs tikai darām to, ko treneri saka. Ja Nolans mani neņēma nost, tātad neņēma, ja būtu ņēmis, es būtu gājis malā. Man ir nedaudz spītības. Jā, ielaidu, taču iešu un visas pārējās ripas noķeršu un vairāk neielaidīšu. Bet citreiz nesanāk.

Spītība un tavs uzvārds Masaļskis. Vai tu vai tavi vecāki esat pētījuši, no kurienes un kas jūs esat?
Ļoti tālas saknes ir no Polijas.

No Polijas un Latgales?
Jā, man vecāki ir no Latgales un visi viņu vecāki arī no Latgales, bet tur jau liels sakars ar Poliju.

Es esmu vidzemnieks, taču arī pietiekami spītīgs.
Spītība ir laba lieta, ar to daudz ko var panākt, reizēm tā var novest ne pie pārāk labām lietām, bet bez spītības un stūrgalvības dzīvē grūti tālu tikt.

Ir lietas, kas jāizdara kādam par spīti.
Man ir tāds teiciens: "Ir lietas, kas ir lietas un tās ir jādara." Gribi vai negribi.

Ja žurnālisti raksta, ko gan Masaļskis ar savu mazo augumu meklē hokeja vārtos...
Neviens tā nav rakstījis, ja nu vienīgi tu pats.

Laikam tā nevajag darīt, bet pirms pasaules čempionāta tevi briesmīgi saslavēju. Tavi cipari pasaules čempionātos tuvojās un dažos čempionātos pat bija labāki nekā mūsu lielajam mūrim Artūram Irbem. Pasaules čempionātu sešu septiņu spēļu sērijās.
Tāpat kā visiem arī man pasaules čempionātā ir labāks gads un ir sliktāks. Mēs ar Artūru tomēr spēlējam dažādās Latvijas izlasēs. Viņš spēlēja vairāk ar savu paaudzi, es vairāk ar savējo. Vienā čempionātā mēs bijām kopā, bet nevajag salīdzināt, it sevišķi mani ar Artūru - viņš jau ir sen izdarījis daudz vairāk nekā es varbūt jebkad spēšu izdarīt savā karjerā. Man ir kur tiekties un es katru gadu cenšos sevi parādīt no labākās puses, izdarīt pēc iespējas vairāk Latvijas izlases labā. Man ir kur tiekties. Mums visiem liels piemērs ir Artūrs un viņš noteikti būs piemērs ne tikai man, bet arī nākošajām paaudzēm.

Kā jūtas vārtsargs, kurš ir noņemts no distances, viņa vietā vārtos ielikts zaļais un tas visas ripas ķer, atsit un uzvar? Kā jūtas nomainītais vārtsargs?
Mums bija jāuzvar tās spēles un es biju priecīgs par Kristeru Gudļevski, biju priecīgs, ka uzvarējām. Ja nebūtu šo uzvaru, nākamgad mēs droši vien nebrauktu uz pasaules čempionātu, es pat nezinu, kur tas notiks, varbūt Tokijā... Man ir prieks, par to, ka Kristers spēja tajā brīdī parādīt raksturu, parādīt savu labāko spēli, tas noteikti nebija viegli. Vairāk mums nebija kur atkāpties. Varbūt treneri viņu ar tādu domu arī lika vārtos, ka tas sapurinās komandu. Komanda iepriekšējās spēles arī nespēlēja diez cik labi. Ar Kristera ienākšanu vārtos komanda stipri mobilizējās un varbūt beigās tas arī nospēlēja pozitīvi.

Spēlē pret Austriju gandrīz neviens nekrita šīm sešām ielaistajām ripām ceļā.
Tā ir atsevišķa spēle. Ir dienas, kad viss krīt iekšā, un tur neko nevar darīt, ja ripu neredzi vai tā atsitas pret trijām nūjām un tu to noķert nevari. Tajā dienā tā diemžēl bija. Tur neko nevar vairs mainīt. Varbūt nākamajos mačos treneri vairāk akcentēja, ka jāpalīdz aizsardzībā un visam piecniekam vairāk jāspēlē aizsardzībā. Un mūsu spēle arī nedaudz pamainījās.

Kā tu vērtē tādu pieņēmumu: eh, labāk būtu bijis, ja Latvija izkristu no elites grupas, tad mēs redzētu, kas esam, varētu atkal sākt no turienes, kur bijām. Nevis taisīt mājai kapitālo vai kosmētisko remontu, bet ar buldozeru pāri, jaucam visu nost.
Stipri šaubos, vai kaut kas mainītos. Tās ir pilnīgākās muļķības. Mūsu līmenis ir pietiekami augsts, lai mēs A grupā un elitē spēlētu vēl ne vienu gadu vien. Kopējās tendences Latvijas hokeja attīstībā nav pašas labākās, bet mums tomēr ir pietiekami lielas rezerves. Katru gadu "Dinamo" parādās jauni talanti un ar tiem resursiem, kas ir, mēs vēl kādu laiku būsim elitē.

Izlasot to, ko šovasar par tevi saka "Jugras" galvenais treneris Sergejs Šepeļevs, likās, ka tu esi galīgi sagrabējis, ka nevari lāga pastaigāt, ka visas cīpslas tev izstieptas un kauli lauzti. Nav korekti cilvēkam prasīt, kā tev ar veselību, bet sportistiem to prasīt drīkst. Kāda ir tava sportiskā veselība?
Viss kārtībā. Mani pārsteidza Šepeļeva izteikumi, ka es mūždien esot traumēts. Ja paskatās pēdējo sezonu, neizlaidu nevienu spēli ne dēļ slimības, ne traumas, ne dēļ kā. Mans kolēģis Birjukovs četrdesmit procentus no sezonas bija savainots. Varbūt treneris kaut ko sajauca. Jā, pirmajā gadā man bija cirkšņa trauma un es izlaidu divas nedēļas. Otrajā gadā man bija muskuļa plīsums un izlaidu divas nedēļas. Es neuzskatu, ka tās ir man baigi lielās traumas un tās notiek katru mēnesi. Šopavasar pirmo reizi dzīvē nobeidzās menisks, bet tas ir ātri izoperējams, un pēc tam viss kārtībā. Ja godīgi, es biju pārsteigts par Šepeļeva izteikumiem.

Tā runāt trenerim - tas tomēr ir neprofesionāli.
Es domāju, ka jā. Tā nevajadzētu.

Un tev tagad vajadzētu vilkt ārā visu Hantimansijskas netīro veļu.
Varbūt Šepeļevs kaut ko nebija tā sapratis vai varbūt vēl kaut kas, neesmu ar viņu ticies, kad satikšu, pajautāšu.

Cilvēki uz ielas nesaprot, vai Masaļskis nav galīgi dulls - "Dinamo" viņam vairākas reizes piedāvājis līgumu, bet viņš negrib spēlēt. Cik reižu "Dinamo" tev ir piedāvājuši līgumu?
Presē ļoti daudz reižu (smejas). Būtībā oficiāla piedāvājuma nav bijis ne reizi. Kaut kādas sarunas pirms pasaules čempionāta bija, cik sapratu no sava aģenta, bija pat apspriestas kaut kādas naudas lietas un līguma saistības. Čempionāts pagāja, laikam redzēja manu ne pārāk labo spēli un ar to arī viss beidzās.

Un vairāk nekas nav bijis?
Nē. Vairāk nekas nav bijis. Presē šad tad kaut kas izskanēja, bet no kurienes tas tik ņemts un kāpēc vispār runāts... Varu pateikt pilnīgi atklāti, ka šajā laikā man oficiāla piedāvājuma nav bijis. Un viss.

No Rīgas "Dinamo"?
Jā.

Man atkal likās, ka situācija ir kā jau Latvijā: mums ir daudz brīvu darba vietu un ir daudz bezdarbnieku, taču šīs brīvās darba vietas ir "Maximā" par 200 latiem. Biju iedomājies, ka tavs gadījums arī ir no šīs operas. Ka tev piedāvā darbu par 200 latiem un tu tā kā negribi.
Nē, tā nav bijis. Konkrēta piedāvājuma kā tāda vispār nav bijis, bija sarunas pirms pasaules čempionāta, un tas viss. Kaut kādas gaisā virmošanas varbūt uzpeld, bet pilnīgi nekā nopietna. Bet tas ir normāli. Viņiem ir savs skatījums uz savu nākotni, uz nākamo sezonu un viņi izvēlas tos cilvēkus, kurus grib redzēt komandā un kuri šajā brīdī ir vajadzīgi. Tas neko nenozīmē, ka es esmu latvietis un tagad man jāspēlē Rīgas "Dinamo".

Ka viņiem obligāti tev jādod darbs?
KHL ļoti bieži vietējie nespēlē savos klubos, viņi spēlē citur. Tā ir normāla parādība.

Sočos taču tu gribi spēlēt?
Protams, bet pēc šā gada pasaules čempionāta esmu mainījis prioritātes hokejā. Pa galvu pa kaklu es uz izlasi vairs neskriešu. Man šogad bija laba mācība: ja kaut vai mazliet nejutīšos gatavs, vai būšu kaut nedaudz traumēts, uz izlasi vairs nebraukšu.

Mums šobrīd situācija ir tāda, ka varbūt pienācis tas laiks, kad Kirovam pašam arī jāiet vārtos.
Tik traki nav. Es atradīšu darbu un ceru, ka diezgan drīz. Ir jau arī Kristers...

Kristers netiks. Ja viņš nav NHL spēlētājs. AHL un ECHL olimpisko spēļu laikā pārtraukums nav paredzēts.
Varbūt viņš tiks līdz NHL.

Ā, tas būtu labi.
Un vēl ir arī Māris Jučers un vēl pāris perspektīvi jaunie čaļi. Tā nav, ka Latvijā nav vārtsargu.

Kā jūs savā vārtsargu cehā sadzīvojat? Viņi - šie tevis nosauktie divi jaunekļi tevi uztver, kā tu kādreiz Irbi? Vai viņi uzskata, ka Edgars šobrīd ir mazliet vārgāks trusītis un viņu var nokost?
Man grūti teikt, ko viņi par mani domā. Gribas cerēt, ka neko sliktu nedomā. Tas, ka viņi uz mani skatās ar domu, ka var mani izstumt no vārtiem, tas ir normāli un tā jebkurš vārtsargs uzskata. Savādāk konkurencei vispār nebūtu jēgas.

Vai tu pārzini arī tos vārtsargus, kas nāk tālāk?
Nē. Nepārzinu, trīs gadus neesmu spēlējis Latvijā un neko daudz arī neesmu redzējis, tāpēc neko daudz nezinu. Vārtsargi taču mums ir, MHL ir vārtsargi...

Katrā komandā ir divi vai pat trīs.
Jā, tie paši, kam šobrīd ir sešpadsmit vai septiņpadsmit gadu pēc diviem gadiem var būt ļoti labi vārtsargi.

Mums divi labi 1994. gada puikas spēlē Šveicē - Elvis Merzļikins un Ivars Punnenovs. Nu viņiem laikam jāspēlē pieaugušo čempionātā. Ir, kas grib tevi izstumt no vārtiem arī bez Gudļevska.
Tā vieta vārtos ir tikai viena, un visi grib būt vārtos.

Lielos turnīros normālai komandai vajagot vārtsargu treneri. Vai "Jugrai" bija savs vārtsargu treneris?
Nebija. Neviena. Kāpēc? Grūti spriest. Cik sapratu no treneriem, viņi uzskatīja, ka mēs ar Birjukovu esam pietiekami pieauguši un profesionāli un varam paši sevi uzturēt formā.

Un trenēt viens otru?
Jā. Un kaut kādas sīkākas lietas viņi paši spēšot izdarīt. Mēs katru gadu prasījām vārtsargu treneri, bet viņa nebija.

Vai jūs bijāt vienīgā KHL komanda bez vārtsargu trenera?
Nezinu. Pieļauju, ka vienīgā.

Vai viena no.
Jā.

Pasaules čempionātos tev ir bijuši četri vārtsargu treneri - Vitālijs Samoilovs, Mihails Vasiļonoks, Sergejs Naumovs un Artūrs Irbe. Vai viņi atšķīrās savā darbā?
Katrs treneris atšķiras ar kaut ko savu, bet kurš labāks vai sliktāks, to nemaz tā nevar pateikt. Lielās līnijās ir tā, ka pasaules čempionātos neko daudz vairs neuztrenēsi. Būtībā vislielākā palīdzība ir ar ieteikumiem, psiholoģiski, arī praktiskiem un taktiskiem. Visi šie četri cilvēki ir pietiekami kompetenti un mēs vienmēr ņēmām vērā visu, ko mums iesaka un uzklausījām trenerus.

Vai Irbe ar savu milzīgo NHL pieredzi bija īpašs?
Savā veidā varbūt. Irbe īpašs bija ar to, ka padomus varēja dot ne tikai man, bet arī laukuma spēlētājiem. Viņš hokeju ir nospēlējis ļoti ilgi un augstā līmenī, viņam bija ko teikt un jaunā paaudze viņu cītīgi uzklausīja. Viss, ko viņš teica, būtībā arī ir pareizi, no zila gaisa viņš savas gudrības neņem.

Noprotu, ka labā dzīve Krievijā tev ir nodrošinājusi īpašumu Ikšķilē.
Jā. Par Krievijas naudu es sev uzcēlu māju.

Cik lielu un cik tālu no Daugavas?
Nav nekas milzīgs. Lai pietiktu ģimenei. Līdz Daugavai ir kādi 400 metri, visapkārt dzīvo sievas radi, mums tur sanāk tā kā sava pilsētiņa un sava iela.

Un nosaukta Masaļska vārdā?
Nē, nē. Ielai nemaz nav nosaukuma, mājas mums visiem ir putnu vārdos, Ikšķile kaut kad pārtaisīšot uz numerāciju ar ielas nosaukumu. Mums tur ir sava idille - Ievas mammai ir vasarnīca, mammas māsai, brālim un vecmammas vecā māja.

Cik tev puikas lieli izauguši? Lielais - ir Emīls, mazā vārdu esmu piemirsis.
Emīlam ir septiņi, Tomam - trīs gadi.

Un tēvs jau dzen Emīlu spēlēt hokeju?
Es viņu nedzenu, viņš pats iet, divus gadus jau gāja, nākamnedēļ uzsāks savu trešo sezonu. Viņu nav jādzen, pats grib, ir ļoti sportisks - patīk spēlēt golfu, tenisu, katru vakaru velk mani ārā spēlēt futbolu. Sports viņam nav svešs.

Tad tev labi - treneris mājās.
Jā, bet Emīls vēl nevar tā labi no ledus ripu atraut.

Noprotu, ka ģimene šoruden ar tevi kopā nebrauks.
Tas vēl nav zināms, jo vēl nav zināms, uz kurieni jābrauc.

Tad man tev laikam jānovēl, lai tu no Latvijas pazūdi pēc iespējas ātrāk.
Pietiek man atpūsties, atvaļinājums tāpat jau par ilgu ievilcies...

Atgriezties Sportacentrs.com