Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource505 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource505), Fid:2449, Did:0, useCase: 0

S. Prūsis: “Ar fizisko kultūru skolās ir galīgā pakaļā”

S. Prūsis: “Ar fizisko kultūru skolās ir galīgā pakaļā”
Sandis Prūsis
Foto: Dmitrijs Suļžics, f64

Septembra sākums it kā ir netipisks brīdis, lai intervētu Latvijas bobsleja izlases galveno treneri Sandi PRŪSI. Tomēr rudens jau ir klāt un aiz kalniem vairs nav arī ziema un olimpiskā sezona. Latvijas bobslejisti tai gatavojas nopietni un jau krietnu laika sprīdi. Par to, kā sevi apliecina Latvijas rekordisti vieglatlētikā, kāpēc Latvijas izlase ir veiksmes stāsts un kāpēc Latvijas izlases trenēšana ir naudā nenovērtējama iespēja, lai stāsta pats Sandis.

Interviju sagatavoja Raimonds Rudzāts

Skatos, jūs te dodat padomus ne tikai savējiem, bet arī ciemiņiem...
Jā, jā. Mums te ir japāņi, seši gabali. Jau divas nedēļas būsim kopā notrenējušies.

Ja pareizi atceros, tad pērn viņi bija arī Siguldā.
Nē, viņi bija Ventspilī un tad viņi tikai vienu nedēļu ar mums kopā trenējās. Tad viņi bija atbraukuši tikai divi, tagad ir seši.

Es pieņemu, viņiem ir ambīcijas Korejas olimpiādes sakarā?
Tu zini, es viņiem šo prasīju: kādi ir jūsu mērķi, kāpēc jūs te esat, ko jūs gribat sasniegt? Es tā arī neesmu sapratis, kāpēc viņi te ir ieradušies. Skaidrs, ka viņi apgūst kaut kādas tehniskas nianses. Saprotu, viņi te grib Siguldas estakādē kādu atlasi uzstaisīt, bet viņi ir tik vāji un nesagatavoti - kāpēc viņi bija pāri puspasaulei jāved, lai viņus notestētu? Bet tā nav mana darīšana (..) Protams, zināmas neērtības mums viņu dēļ ir, bet var sadzīvot, nav tik traki.

Konkurenti viņi mums nav, vēl kādu naudiņu noteikti maksā...
Nē, nē – naudu viņi gan mums nemaksā. Tā ir starpvalstu draudzība, labdarība. Tas viss bez naudas. Dod dievs,lai viņi paši samaksā visus izdevumus šeit.

Tagad ir septembris un mēs jau pasmējāmies par netipisko intervijas laiku. Ko nozīmē Latvijas izlasei septembris?
Pirmkārt to, ka mēs no Kurzemes, kur līdz šim visas nometnes ir bijušas, iebraucam Rīgā. Un tas arī piespiedu kārtā – tāpēc, ka Rīgā ir estakāde. Veca, bet laba. Un arī Siguldā ir starta estakāde. Ja starta estakāde būtu arī Ventspilī, mēs vēl joprojām trenētos Ventspilī. Jo Rīgā pārējais viss te ir, maigi izsakoties, sūdīgi. Braukāšana uz «Daugavas» stadioni, turklāt pats stadions ir nekāds. Arī svaru zāle ir nekāda. Vienīgais, kā dēļ mums tas viss ir jācieš, - estakāžu dēļ.

Un uz ledus kad jūs Siguldā kāpsiet?
Mēs ne ātrāk kā septembra beigās vai oktobra sākumā. Nākamajā nometnē.

Tagad vienkārši ieliekat fizisko bāzi. Trenēties sākāt jūnijā?
Kopā sanācām jūnijā, bet individuāli trenēties viņi sāka jau ātrāk.

Viņiem noteikti ir treniņu programmas.
Jā, bet īstenībā daudziem viss pašiem ir skaidrs, kas un kā ir jādara, atliek tikai darīt. Pat nevajag katram kādu speciālu programmu dot, jo tās programmas rakstīšana rezultātu nekādi neuzlabo. Darba darīšana uzlabo. Ja kādreiz likās, ka katram ir jādod lapiņa, tad tagad ar to vairs nav jānodarbojas – zināms līmenis tomēr ir sasniegts. Ja kāds pateiktu, ka nezināja, kas ir jādara, jo viņam nebija iedota lapa – tas nav nopietni.

Tad tie nav profesionāļi.
Protams!

Ko parādījuši ir testi?
Izņemot jūniju, testi ir bijuši visu laiku: gan jūlijā, gan augustā, gan septembrī. Testu rezultātu ir labi. Priecē, ka gandrīz visi, es teiktu, 90% ir pielikuši, salīdzinot ar pagājušo gadu šajā laikā. Tas gan nenozīmē, ka arī ziemā būs tik liels pārsvars pašiem pār sevi, tas absolūti to nenozīmē. Ir kur strādāt. Ir viens otrs, kas mazāk ir pielicis, tad šķiet, ka viņš pat ir palicis švakāks, jo vienkārši tie pārējie ir ļoti gājuši uz priekšu. Var just, ka šī ir pirmsolimpiskā vasara, jo es redzu, ka tā attieksme ir mazliet savādāka. Veči ir nopietnāk strādājuši, ir pavisam cits līmenis. Jau iepriekšējos gados līmenis nebija slikts, taču tagad tas ir vēl augstāks.

Ko parādīja stūmēju atlase, kas bija pavasara beigās? Kaut kas derīgs bija?
Parādīja, ka mums viss, kas saistās ar sportu vai fizisko kultūru skolās un līdzīgās iestādēs, ir galīgā pakaļā.Tas pats attiecas uz interesi par sportu. Ar katru gadu situācija paliek tikai sliktāka. Nav no kā izvēlēties. Protams, pie vainas ir arī esošie čaļi, kas komandā ir vietu aizņēmuši. Viņi ir pietiekami stipri, kādam no malas ielauzties ir ļoti grūti. Taču testu rezultāti tiešām bija vāji.

Ko mēs no tā varam secināt? Skaidrs, ka sporta skolotāji nesagatavos bobsleja izlasei sportistus.
Nē, es nerunāju par bobsleja izlasi. Esmu runājis ar pasniedzējiem LSPA, ar pasniedzējiem Aizsardzības akadēmijā, ar cilvēkiem šajās militārajās un pusmilitārajās struktūrās. Neviens jau sportā neko vairs nevar izdarīt. To, ko kādreiz jaunieši varēja izdarīt pēc pamatskolas, tagad var knapi izdarīt pēc vidusskolas. «Kompji» paņem savējo.

Bet tad jums pašiem ir jāmeklē risinājums bobslejam. Piemēram, jau laicīgi sākt trenēt 15 gadus vecus sportistus, likt viņiem fizisko bāzi bobslejam?
Nē, 15 gados varētu būt par ātru. Jā, it kā varētu gatavot šāda vecuma sportistus ar domu par Jaunatnes olimpiādi, kas tagad būšot ik pēc četriem gadiem. Bet mēs jau uz iepriekšējo olimpiādi tā īsti nemaz negatavojāmies. Tu jau nezini, kas būs pēc tam. Teiksim, gatavosi tādu 14 gadus vecu čalīti, bet – vai viņš lielajai izlasei vēlāk vispār būs vajadzīgs? Tā pati jaunatnes olimpiāde. Nu, kur ir tas, kurš vinnēja konkrēti bobslejā – itālis Baumgartners? Dziļā, dziļā...Aizvadītās sezonas vidū viņam bija depresija. Viņš, Jaunatnes olimpiādes čempions, sāka braukt pa Eiropas kausiem, kur cerēja tikt ja ne trijniekā, tad labāko sešiniekā noteikti. Bet viņš pat starp 20 labākajiem netika! Ķibermanis tikmēr brauca pa trijnieku, sešinieku. Tāpēc es pat biju priecīgs, ka Ķibermanis toreiz neuzvarēja – lai viņam nepieaugtu spārni, nesāktu lidot. Tā viņam bija ļoti laba skola. Viņš parādīja, ka ir spēcīgs, pēc pirmā brauciena bija pirmais, pēc otrā nokrita uz ceturto vietu. Protams, tajā brīdī pārdzīvoja, bet nākotnei ļoti vērtīgas sacensības.

Pēc tam viņam bija ļoti veiksmīga sezona.
Es domāju, ka ja nebūtu šīs neveiksmes, tad nebūtu arī veiksmīgās sezonas. Tos vecos titulus jau aizmirst ātri, svarīgi – ko tagad vari izdarīt.

Nebija tā, ka viņam tagad – pēc tiem nosacītajiem panākumiem – būtu pieauguši spārni?
Nē, man tā nelikās. Viņu uzreiz iemeta iekšā Pasaules kausā, kur viņu atkal nolika pie vietas.

Ir pēc kā tiekties visu laiku.
Jā, tieši tā. Nav tik vienkārši. Un arī Latvijas čempionātā viņš dabūja pa mizu, tikai trešais palika. Nav jau tā, ka vienā dienā to vietu esi izkarojis un ne par ko vairs nav jāuztraucas. Nav tā! Tas ir tieši tas, ko es gribēju trīs gadus atpakaļ: lai būtu konkurence par vietu sastāvā, nevis kad kāds savu vietu jau zina un gaida tikai februāri.

Mums šobrīd ir trīs piloti. Es pieņemu, Zinča Latvijas Bobsleja un skeletona federācijas viceprezidents Zintis Ekmanis nevienu pirms olimpiskās sezonas nesēdināja iekšā bobsleja kamanās, lai atklātu vēl kādu jaunu talantu?
Nebija variantu. Ja būtu gribētāji, tad noteikti sēdinātu. Nebija vienkārši ko sēdināt. Mēs jau testus taisījām, mēs būtu ņēmuši, bet es nevaru – man ir jāievēro konsekvence. Ja es ar tādiem rezultātiem cilvēkus neesmu ņēmis, tad kāpēc lai es tagad pēkšņi sāktu to darīt un dot kaut kādas atlaides? Tas nebūtu solīdi un korekti pret tiem citiem, kas nav paņemti. Ir kaut kādas lietas, pēc kurām mēs vadāmies, un tās arī cenšamies ievērot.

It kā tas vispārējās fiziskās sagatavotības līmenis Latvijā katru gadu krītās, tajā pašā laikā atnāca Vairis Leiboms...
Vienmēr jau jebkuros sūdos var atrast pērles. Atvainojos, labu apetīti! (Vēršas pie blakus galdiņa sēdošās sievietes, kas cenšas ieturēt vakariņas. Smiekli visapkārt.) Tas, ka sistēma ir galīgi garām, nenozīmē, ka nebūs dažu indivīdu, kas grib darboties un darbojas. Var jau darboties individuāli. Pat ja sistēma nav pareiza, tas nevienam neliedz individuāli trenēties un sasniegt vairāk.

Esmu dzirdējis pat leģendu, ka viņš ir kaut kādā Latvijas sprinta čempionātā veiksmīgi startējis, lai gan nav īsti zinājis, kā uz starta paliktņiem ir jāstājās...
Domāju, ka katra lieta, ko kāds ir sasniedzis relatīvi īsā laikā, vienmēr tiek izpušķota. Jā, viņš gan vieglatlētikā sevišķi nebija trenējies. Spēlējis futbolu, tad vienu gadu patrenējies vieglatlētikā LSPA pie treneres Avotiņas. Čalim bija iekšā, droši vien arī citos sporta veidos būtu daudz sasniedzis. Šā gada laikā viņš ir daudz progresējis.

Daudzi gaidīja divus sportistus bobslejā: Edgaru Eriņu un Ronaldu Arāju. Sāksim ir Eriņu – viņš, man šķiet, martā jau uz ledus tika.
Jā, pāris braucienus trasē nobrauca. Arājs gan netika.

Latvijas rekordists desmitcīņā, bet es neesmu dzirdējis sajūsmas spiedzienus no jūsu puses. Ne no viena.
Redzi, tagad ir tas, ko es teicu jau iepriekš. Ja viņi abi būtu trīs gadus atpakaļ atnākuši, kad atnāca puse šīs komandas, tad viņi droši vien būtu turpat, kur pārējie šobrīd. Ronalds noteikti vēl kļūs ātrāks, par to es nešaubos. Taču tie trīs gadi, ko citi ir trenējušies, ir ļoti daudz. Citiem liekas – ai, ko jūs tur trenējaties, tūlīt atnāks baigie veči, visus pārspēs. Nepārspēs, es jau teicu, ka tā nebūs. Taču es tomēr nedomāju, ka tā atstarpe būs tik liela. Trīs gadus atpakaļ viņi droši vien tiktu otrajā komandā tobrīd, šobrīd viņi netiek otrajā komandā, viņi tikai trešajā var tikt.

Cilvēki lasīs un brīnīsies: kā var nevarēt tāds superatlēts kā Latvijas rekordists desmitcīņā netikt pirmajās divās komandās? Lai kļūtu skaidrāks, paskaidro, ar ko bobslejs ir tik specifisks?
Redz, viņš jau nesavāca vienā vietā visus punktus, viņš savāca pa desmit veidiem. Bobslejā ir viens veids, bet kārtīgi jāuzrauj. Te jau ar kārti nav jālec, šķēps nav jāmet. Tehnisks jau viņš ir un daudz ko viņš ķer labi. Bet – par vēlu! Par vēlu viņi ir attapušies. Ja man tagad, 4. septembrī, ir jāsaka, tad vairāk teiktu, ka viņi netiks uz olimpiādi nekā tiks. No šodienas pozīcijām.

Kāpēc viņi tikai tagad atnāca? Varbūt viņi paši nebija gaidījuši, cik grūti būs?
Tas viņiem pašiem ir jāprasa, bet, es domāju, bija daudz iemeslu arī no viņu puses. Viņi tomēr pamatā savu dzīvi ir veltījuši un daudz ko sasnieguši vieglatlētikā. Es nešaubos, ka viņu vārdi starp Latvijas rekordistiem ilgi paliks. Ļoti ilgi, ja mēs kādu melno nenopirksim. (Smejas.) Man ir liels gods un prieks, ka viņi ir atnākuši pie mums. Es tiešām nevienu neesmu pierunājis. Man pat ir grūti pateikt, kāda ir viņu motivācija – kāpēc viņi te ir atnākuši? Man tiešām ir liels gods, ka viņi te atrodas, bet tas nenozīmē, ka es viņiem došu kādas atlaides attiecībā uz pārējiem, kas zemi ir ēduši vairākus gadus. Viņiem abiem ir jācīnās par vietu komandā un viņi to brīnišķīgi saprot – neprasa man kādas atlaides.

Galu galā – vēl jau ir arī citas olimpiādes...
Vēl ir citas olimpiādes. Taču laika līdz Sočiem it kā vēl ir daudz, bet patiesībā – ļoti maz, ļoti maz. Tiešām. Man būs žēl, ja viņi netiks uz Sočiem, taču viņi jau ir bijuši olimpiādē. Ir mums džeki, kas nav bijuši un kas šobrīd pat ir stiprāki par Eriņu un Arāju, bet arī var netikt uz olimpiādi – tiem būs lielāka traģēdija. Taču ir daudz spēcīgu komandu, kur arī spēcīgi atlēti (iespējams, pat vēl specīgāki) netiek uz olimpiādi, jo lielajās komandās atrodas vēl spēcīgāki par viņiem. Tāds ir tas sports. Ja visiem viss viegli būtu sasniedzams, tad nebūtu interesanti.

Arāja sakarā, manuprāt, ļoti pamācošs piemērs bija Pikerings bijušais sprinteris Lielbritānijas izlasē. Aizvadītajā sezonā visi viņu gaidīja un beigās par viņu brīnījās. Ne tajā labākajā nozīmē...
No tā – rezultātiem - ir jāizdara pareizie secinājumi. Nepieciešamā fiziskā kondīcija viņam ir, jāiemācās ir vairākas tehniskās nianses un viss pārējais. Ja viņam būs, kas to iemāca, tad es vēl joprojām uzskatu, ka Pikerings var būt ļoti labs uz ledus. Ja vien būs, kas viņu pamāca, un viņš pats to gribēs. Ir jau vieglatlētiem grūti, jo maču apstākļi bobslejā ir sliktāki. Vieglatlētikā tu visu gadu vari atrasties vai nu stadionā, vai manēžā, bet bobslejā ir sniegs un viss pārējais. Nav viegli pārslēgties no vasaras sporta veida uz ziemas sporta veidu, lai kāda arī nebūtu fiziskā kondīcija. Viena lieta ir kondīcija, bet ir jāmāk pārslēgties un to realizēt skarbajos ziemas apstākļos. Daudziem tik tā liekas – atnāk un aizbrauc. Šis viss tikai kārtējo reizi liecina par to, ka nekādi nīkuļi tajā bobslejā nav, ja šādi veči no vieglatlētikas atnāk un nevar neko izdarīt. Tā nav tupa lielīšanās, tā tas vienkārši ir.

Sanāk, ka abi vieglatlēti ir mūsu vienīgie papildinājumi starpsezonā – citi neizturēja testus, nav nākuši klāt?
Jā. Ir mums vēl tāds viens jau čalis no Tukuma, kas vēl skolā gadu mācīsies. Viņš jau otro vasaru pie mums trenējas. Bet viņš arī vēl nevarētu konkurēt par vietu sastāvā uz olimpiādi. Protams, es arī gadīju mazliet vairāk un tāda arī bija mana saruna ar Arāju pērn rudenī, kad viņš, tikko «salāpīts», atbrauca pie mums uz starta estakādi. Viņš jau tad teica, ka trenēsies un nāks, kas sastādītu vēl lielāku konkurenci uz priekšu dzītu manējos večus. Pagaidām tas viss mazliet ir izpalicis. Bet viss ir atkarīgs no Ronalda paša.

Tieši gribēju tev prasīt. Tagad, kad vēl klāt ir nācis Arājs un ceturtās pozīcijas stūmēju starpā tā jau bija liela konkurence, vai nav mainījusies džeku attieksme treniņos? To taču vajadzētu spēt manīt no malas.
No malas ir redzams, ka Arāju tur speciāli neviens treniņos nevaktē. Varbūt pavasarī vai vasaras sākumā kādam sēdēja iekšā apziņa, ka tūlīt nāks viens spēcīgs čalis, kas var ātri paskriet, bet šobrīd, es domāju, viņi daudzi domā par to, kā savus rezultātus uzlabot. Ja to izdodas izdarīt, kaut arī tā jau tie rezultāti bija gana augsti, tad viņus ir grūti pārspēt. Tas līmenis, kas bija sasniegts, mums nebija zems. To atkārtot būs grūti, kur nu vēl pārspēt.

Kurš šobrīd ir labākais 30 metros gaitā Latvijas izlasē? Dambis?
Nē. Pēdējos testos bija Jānis Strenga.

Tieši Strenga bija tas sportists, ko mēs aizvadītās sezonas beigās izcēlām un uzteicām par vīrišķību, varonību. Viņam tomēr bija nopietnas veselības problēmas un bažas par turpmāko karjeru. Kā ir tagad?
Cepuri nost, es tev teikšu, cepuri nost viņa priekšā! Tās veselības problēmas nav nekur palikušas. Pērn, nezinādams, ka viņam ir šīs problēmas (un arī viņš pats to nezināju), es viņam daudz ko pārmetu – ka nav pareizā attieksme, rezultāti mētājas, svars ir nokrities. Viņš pats nesaprata, kas ar viņu notika. Tagad tas viss ir nofiksēts. Sākums viņam bija grūts, bet man būtu precīzi tāpat – ja man ko tādu pateiktu, es pat nezinātu, kā es dzīvošu, kur nu vēl pa trenēšanos var runāt. Viņš ir iemācījies ar to sadzīvot un ir ļoti progresējis. Viņš ir viens no tiem, kas ir progresējis visvairāk. Man ir lepnums par viņu!

Individuālā pieeja treniņos viņam nav vajadzīga?
Pilnīgi nemaz! Viss ir viņa rokās, visu viņš regulē. Viņam ir, kam prasīt padomu. Tā lieta nav izārstējama – ar to ir jāmāk sadzīvot. Viņš to šobrīd veiksmīgi īsteno. Un, es domāju, ka viņš būs pozitīvs un veiksmīgs piemērs kādam citam, kas šādā situācijā gribēs pamest sportu.

Ir kāda informācija par konkurentu arājiem, pikeringiem?
Pilnīgi nekāda. Kaut kas ir dzirdēts par būvniecībām un vēl šo to, bet es pa vasaru neko daudz apkārt neinteresējos. Es negribētu teikt, ka vasara man ir slēpšanās laiks, bet tas ir tāds radošs process, kad es veidoju, būvēju un, kad pienāk rudens, tad arī satiekamies un skatāmies, kādu podiņu katrs ir izveidojis.

Par radošiem procesiem – kas mums ar teniku darās? Būs kāds papildinājums, vai arī nokomplektējāt jau aizvadītās sezonas beigās?
Tehnika nekad nebūs nokomplektēta, tā vienmēr būs attīstības stadijā. Skatīsimies, kā iet pašiem, kas ir konkurentiem, kādas būs iespējas kaut ko iegādāties. Tehnika ir pārveidota. Tiesa, ne viss, ko pārveido, dod uzlabojumus. Ir daudz kas izdarīts, daudz vēl joprojām tiek darīts – gan ar bobiem, gan ar sliecēm. Es uzskatu, ka nebija mums paši labākie bobi, bet nebija arī paši sliktākie. Pietiekami konkurētspējīgi. Mums vēl pašiem ir pietiekami daudz kļūdas, kas jānovērš. Es domāju, tā nebūs problēma. Var jau būt, ka pienāks ziema un mēs teiksim, ka dažiem ir baigās komandas ar astronomiskiem bobiem, kas nav ķerami, bet es teiktu, ka nē – cilvēciskais faktors būs svarīgākais. Kurš būs spēcīgākais un veiklākais, un prasmīgākais braucējs, tas arī pirmais tiks lejā.

Man šķiet, ka tas ir tavs citāts: «Ar dzelžiem mēs nevinnēsim, tikai ar cilvēkiem.»
Jā. Es izjutu no visām pusēm spiedienu tehnikas jautājumā. Tas pat bija tavs raksts īsi pirms pasaules čempionāta, ka mēs nekad olimpisko zeltu nedabūsim ar citu valstu tehniku.

Diezgan daudz ir cilvēku jūsu pašu bobsleja aprindās, kas tā uzskata.
Jā, un es pat zinu, no kurienes tās kājas aug. Katrs mēs cīnāmies par savu taisnību, par savu ideju. Lai viņiem veicas un tas viss ir pareizi, ko viņi dara.

Bet stāsts jau bija par pašu principu – ka ne vienmēr varēs nopirkt visu, ko vēlas, tāpēc svarīgi ir pašiem sevi attīstīt.
Pilnīgi pareizi, pilnīgi pareizi! Bet...Saproti, ir lietas, ko es negribu paskaidrot un ko ir grūti paskaidrot cilvēkiem, kas ar to nav saistīti ikdienā. Es nemaz to necenšos darīt. Es jau neesmu nekāds pašnāvnieks. Ja es redzētu, ka tie ražojumi, kas mums ir pieejami, būtu daudz konkurētspējīgāki, es taču nestāvētu uz vietas. Tagad ir vēl viena lieta – visi grib uzbūvēt bobu Melbārdim. Ne visi, bet tie, kas ir standarta ražotāji un gandrīz visiem ir pieejami, tie grib. Domā, man tāds «Singer» nezvana, domā, vēl kāds no Vācijas nezvana? Zvana. Man ir grūti atteikt, jo ir bijušas reizes, kad mums ir slikti gājis un es esmu zvanījis visiem. Viņi man nav atteikuši. Bet mums šobrīd nevajag! Nauda ir jāiegulda cilvēkos, kā jau es teicu. Tas ir daudz aktuālāk. Es domāju, ka, ja mēs visus šos astoņus gadus, ko es šeit strādāju, būtu aktīvi strādājuši uz būvniecību, bobu pirkšanu, eksperimentiem, tad mums būtu viena ekipāža un nenormāli daudz dzelžu Siguldā, bet nebūtu, kas ar viņiem brauc. Es tomēr uzskatu, ka primārai ir jābūt komandai. Vēlreiz atkārtošos – ar dzelžiem mēs galā tiksim, svarīgākais ir cilvēki. Dzelžus var nopirkt ātri, fizisko kondīciju dabūt augšā gan ātri nevar.

Otra lieta – tehnika var ātri iziet no modes, kļūt par lēnu. Ar fizisko sagatavotību tā nebūs.
Pilnīgi pareizi! Mums bobi jau tagad ir sataisīti un nokrāsoti olimpiādei, bet tas nenozīmē, ka, ja pēdējā brīdī būs pieejams kas labāks, mēs to neņemsim. Tā vienmēr bobslejā ir bijis un būs. Līdz ko parādās kas labāks, tas ir jāņem! Ja ir mašīnai ziemā pieejamas labākas riepas, tās taču ir jāņem. Kaut vai pēdējā brīdī, jo pēc mēneša ziema beigsies, bet ir jāņem, jo to mēnesi vēl ir svarīgi nobraukt.

Tie ražotāji ir pamanījuši Melbārža talantu un vēlas uz to mārketingu veidot?
Tā ražotājam ir iespēja izcelties. Viņi jau nav muļķi, tie ražotāji, viņi jau redz, kuram ir potenciāls. Trīs gadus atpakaļ vēl daudzi smīkņāja – ne tikai par Oskaru, bet par visiem, arī mani. Sak, tagad latvieši nebūs konkurenti vismaz divus olimpiskos ciklus. Tagad tā valoda ir mainījusies: ko viņi tur dara; mums ar tā vajadzēja, kāpēc mēs tā nedarījām? Nevajag baidīties! Man lielākā daļa treneru ir labi čomi. Viņi tagad saka: «Tu esi malacis, ka nenoraustījies. Mums arī tā vajadzēja darīt.» Tur ir ilgās demokrātijas tradīcijas, viņi tur tā nevar – tam procesam ir jābūt maigākam, dabiskākam. Līdz ar to – ilgākam un dārgākam. Dzīve ir par īsu, lai visus tos sūdus ņemtu galvā. No tiem pēc iespējas ātrāk ir jātiek vaļā un jādara viss tā, kā uzskati par pareizu.

Ķibermaņa ierašanās laikam tos visus trenerus vēl vairāk apbēdināja un lika vēl vairāk skatīties jūsu virzienā.
Jā. Es teiktu – tiešām. Bet tur ir arī veiksmes stāsts, ka atnāca tāds Oskars Melbārdis, Uģis Žaļims, Oskars Ķibermanis. To es tagad saku arī japāņiem, ka es uzskatu, ka pilotam komandā ir jābūt visstiprākajam. Viņi prasa: kāpēc? Bet pilotam taču ir vislielākā slodze: ir jābrauc gan ar divnieku, gan četrinieku. Stūmēji mainās, piloti gan nekad nemainās. Viņiem ziemā visspār nav brīvdienu. Pilots brauc katru dienu un viņam jābūt visstiprākajam. Daudz saka – nē, stūmējam jābūt, tāpēc jau viņš ir stūmējs! Tā ir viedokļu dažādība, tāpēc jau mēs sacenšamies, kurš kuru beigās vinnēs.

Tā tu citiem mazliet pasaki priekšā, kas ir jādara...
Tie treneri mani pazīst daudzus gadus un zina, ka es daudz ko saku pa pusei jokojot, pa pusei nopietni. Viņi nereti domā, ka es viņus mēģinu «čakarēt». Bet tāda man tā pārliecība ir un es tā daru. Reizēm ar tuvākiem «čomiem» mēs pie alus kausa šīs lietas pārrunājam. Daudzi grib ko līdzīgu, redz, ka mums ir forša komanda. Es jau saku – ja atlasīti ir cilvēki, es jau varu aiziet uz jebkuru valsti. Cita lieta, cik labi viņi mācēs vai nemācēs braukt, vai viņus varēs iemācīt to darīt. Taču, ja atlasīti ir fiziski un potenciāli vāji cilvēki, es nevaru no sūda izspiest vasku. Var otrādi. Mums ir paveicies, ka spēcīgi un motivēti čaļi ir atnākuši, kas ar katru gadu paliek motivētāki. Tas ir veiksmes stāsts, to nevar paredzēt. Tāpēc es teicu – mums pat bija doma uz Jaunatnes olimpiādi nemaz nebraukt. Ko mēs gadu pirms olimpiādes tur darīsim, ja nav cilvēku? Bija divi, bet viņi bija fiziski vāji un būtu braukuši tikai piedalīšanās pēc. Pēkšņi ne no kā vienos testos Ķibermanis parādās, paskatos dzimšanas gadu – johaidī, der Jaunatnes olimpiādei! Vēl vienu tādu vajag un atkal no nekurienes Kamšs parādās, skatos – tāds pats dzimšanas gads! Divi tādi bifeļi. Un es redzēju pēc fiziskās kondīcijas, ka viņi nevis nostartēs un kā laureāti arī no bobsleja aizies, bet jau pēc gada būs noderīgi lielajai komandai. Lūk, un ne nauda, ne laiks netika izmesti vējā. Protams, laime ir tajā, ka tādi atnāk.

Man sanāca Ķibermani intervēt pēc iepriekšējās sezonas. Nezinu, vai esi lasījis, bet man viņš šķita tāds patīkami, savdabīgi interesants. Tīri kā sportists. Tāds ar savu skatījumu, kas nerespektē autoritātes, un kas ir kritis pirmajos sešos braucienos savā karjerā un piecēlies.
Jā, man viņš patīk. Viņam ir viegla galva. Par talantu man ir grūti pateikt, bet viņam ir dotības. Viņš daudz ko neņem galvā un viņam sanāk. Viņš tiešām aizbrauc uz svešām trasēm, un es vēl ar bažām domāju – kas nu būs? Bet viņam sanāk. Un ar pirmo reizi jau sanāk. Tas ir Dieva dots talants. Nesaku, ka pilotēšana, bet es pieļauju, ka daudzas lietas dzīvē viņam sanāk ar pirmo reizi.

Kā jau tu teici – tā ir veiksme, ka tāds cilvēks atnāk.
Jā, nenoliedzami. Mēs tagad testu rezultātus salīdzinājām ar japāņiem. Es prasu, cik viņiem ir iedzīvotāju. Viņi saka – 100 miljoni. Bet mums ir divi miljoni knapi palikuši. Es jau viņiem teicu, ka viņi ir ekonomiski spēcīgi, tātad var atrast sponsorus, viņi ir lieli, tātad var atlasīt cilvēkus. Tas arī viņiem ir jāizdara – jāatrod pareizie sponsori, pareizie cilvēki. Viss jāsaliek kopā. Tas nav nekas nereāls, ja kāds gudrs cilvēks pie tā ķeras klāt.

Tu biji tas, kas teici, ka krievi tevi visu laiku lenca un pat ļāva savu skaitli ierakstīt līgumā. Vai šī vasara tev beidzot bija mierīgāka?
Jā, man tiešām bija mierīgi. Tas laikam bija pateicoties visām tām aizkulišu cīņām. Tad bija tā Soču epopeja ar ledu, tad Dukuru klanu cīņa ar krievu skeletonistiem, tad vēl tavs raksts pavasarī, kas arī līdz viņiem aizgāja. Krievi jau tomēr arī zina, ka ar mani tik īsu laiku pirms olimpiādes nav jēgas vairs runāt. Viņi redzēja, ka man ir nopietns darbs, nopietna komanda. Arī mērķi ir pietiekami nopietni. Es taču teicu, ka neiešu nekur pa labi, pa kreisi. To rādīs laiks. Ja būs kādam interese, tad runāsim un redzēsim. Man ir pietiekami liela motivācija strādāt šeit. Neviens man šobrīd nevar tādu summu nosaukt, lai es rīt sakravātu somu un aizbrauktu no šejienes. Varbūt es pārspīlēju, bet tā ir.

Ja ir iespēja attīstīt tādus talantus kā Melbārdi, Ķibermani un pārējos, tad tā ir naudā nenovērtējama iespēja.
Tieši tā. Es uzskatu, ka nauda šajā pasaulē ir ļoti svarīga, bet visu nevar nopirkt par naudu. Visi jau saka, ka ko nevar nopirkt par naudu, to var nopirkt par ļoti lielu naudu, bet es esmu baigais īpatnis – mani būtu ļoti grūti nopirkt. Ja man tās pārliecības nav, tad nauda arī vairs nav būtiska.

Tad tā arī ir atbilde uz jautājumu, vai arī pēc Sočiem tu paliksi pie Latvijas izlases stūres?
Vai! Es nezinu, tiešām nezinu. It kā jau būtu laiks par to domāt, it kā jau mēs sākam darīt un plānot no federācijas puses dažus darbus arī pēc Sočiem, bet tad es sāku domāt – ko es te plānoju? Ja nebūs rezultāta, mani atlaidīs no darba – ko es te varu saplānot? Šobrīd es tiešām nedomāju tālāk par 23. februāri. Esmu noskaņojies darbam, par tālāku nākotni nedomāju. Es jau nemaz nezinu, kas par džekiem pēc Sočiem paliks. It kā jau piloti vēl ir jauni – Ķibermanim ir trīs cikli vēl jāvelk, pārējiem abiem – vēl vismaz divi. Vai viņi būs gatavi to darīt, nezinu. Tāpat arī jauni stūmēji būs jāmeklē vietā. Tā latiņa ir augstu pacelta. Pēc tam strādāt zemākā izejas punktā negribas. Man tā ir bijis – parādās problēmas ar motivāciju, pēc tam arī nesaskaņas. Tas ir bīstami un uzreiz rezultāti nolaižas lejā. Vienīgais, kāpēc es te esmu – mani interesē rezultāts. Tikai un vienīgi. Un redzēju, ka šie puiši var sasniegt augstus rezultātus.

Tātad interesē ne tikai rezultāts, bet lai tas būtu tieši latviešiem.
Tieši tā. Arī kad strādāju ārzemēs, es vienmēr sekoju līdzi latviešiem. Tagad 8 gadu laikā mēs esam gājuši uz priekšu un man ir prieks, ka komanda ir izmainījusies uz labo pusi. Lai vai kāds rezultāts februārī arī būtu, pēc tam būs ļoti grūti saņemties, jo strādāts ir baigi smagi. Vai viņi gribēs vēl trenēties un notēmēt uz kādiem svarīgākiem mačiem – vai tā ir olimpiāde, vai pasaules čempionāts, vai Pasaules kausa kopvērtējums. Jo, ja viņi izkrīt ārā no kāda finansējuma, tad stipri šaubos, ka pie mazāka finansējuma viņi būs gatavi strādāt ar šādām slodzēm. Tā ir baigā upurēšanās. Mums nav nekādi pusaudži, mums ir lieli vīri ar ģimenēm. Viņus nevarēs mamma vai federācija pabalstīt. Visi ir nobrieduši vīri, bobslejs nav nekāds puišeļu sporta veids.

Atgriezties Sportacentrs.com