Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource505 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource505), Fid:2449, Did:0, useCase: 0

M. Verpakovskis: ”Liepājā bija daudz perspektīvāki čaļi par mani”

M. Verpakovskis: ”Liepājā bija daudz perspektīvāki čaļi par mani”
Māris Verpakovskis
Foto: Romāns Kokšarovs, Sporta Avīze, f64

Ļoti iespējams, otrdien Pirejā spēlē pret Grieķijas izlasi uzbrucējs Māris Verpakovskis kļūs par septīto futbolistu Latvijas valstsvienības vēsturē, kurš sarkanbaltsarkano rindās būs aizvadījis vismaz 100 spēļu. Tas nudien būtu simboliski, jo tieši Grieķijā pirms 14 gadiem viņš debitēja izlasē. Jā, laiks tiešām skrien ātri... Visu piedzīvoto un redzēto vienā intervijā aptvert nav iespējams, taču par dažiem nozīmīgiem pieturas punktiem Māris nevairījās runāt atklāti. Arī par tām reizēm, kad pieļāvis valstsvienības durvis vairs nevērt...

Interviju sagatavoja ILVARS KOSCINKEVIČS

Pēdējo reizi mums garāka saruna bija nedaudz senāk kā pirms gada un toreiz tavā valstsvienības kontā bija 90 spēļu un 28 vārti. Kad vaicāju par 100 spēļu robežas sasniegšanu, tu neizklausījies diez ko pārliecināts. Kāpēc tā un kas tev galu galā tomēr palīdzēja tikt tik tuvu šai simboliskajai robežai?
Tas bija tas periods, kad biju Azerbaidžānā un man ne visai tur veiksmīgi gāja. Tobrīd īsti nevarēja saprast, kur spēlēšu nākamajā gadā. Skaidrs bija tas - ja nespēlēšu, piemēram, būšu bez komandas vai arī atradīšos tajā pašā Azerbaidžānā, bet tur netikšu pie spēlēšanas, agri vai vēlu tas būtu noticis un es nebūtu saukts uz izlasi. Tāpēc arī skatījos ar bažām. Tikpat labi varēja notikt treneru maiņas, kas arī notika. Paši redzat, ka izlasē tagad nomainījušies diezgan daudzi spēlētāji. Mani varbūt izglāba tas, ka izdomāju aizbraukt no Azerbaidžānas uz Grieķiju, kur man izdevās diezgan veiksmīgs pusgads – tikām augstākajā līgā. Tas man palīdzēja noturēties arī izlasē.

Cik gandarīts esi būt pie šās simboliskās robežas?
Tieši nesen par to aizdomājos. Esmu diezgan gandarīts, tiešām lepojos ar šo ciparu, jo tagad, tā atskatos atpakaļ, saprotu, ko tas – aizvadīt 100 spēļu - nozīmē. Reāli tie ir vismaz desmit gadi izlasē!

Tev - pat vairāk!
Jā. Desmit gadi izlasē – tas tomēr nav tik vienkārši. Karjerā tomēr iet visādi – ir labāki un sliktāki brīži, ir traumas, treneru maiņas, vai varbūt vienkārši tu treneriem patīc vai nepatīc. Es domāju, tas ir tāds nopietns cipars. Esmu ļoti gandarīts un lepojos, ka izdevies to sasniegt un noturēties. Tā ir tāda lieta, ar ko noteikti varēšu lepoties pēc karjeras beigām.

Kurš valstsvienībā tev bijis grūtākais mačs?
(Domā 17 sekundes...) Grūts jautājums. Varbūt pret Spāniju. Pret viņiem bija ļoti nepatīkami spēlēt, jo, ja nemaldos, bumbas kontrole bija 80 pret 20 vai tuvu tam. Sanāk, ka 90 minūtēs bumbai reāli pieskaries tikai divas reizes.

Jā, uzbrucējam tādas spēles ir visgrūtākās!
Jā, sanāk, ka tu tikai noskraidi, esi atdevis visus spēkus, bet no malas liekas, ka tu vispār nekā neesi izdarījis, ka vispār neesi bijis laukumā. Pēc tādām spēlēm ir nepatīkama vilšanās sajūta - esi fiziski izskrējies, bet gandarījuma nav nekāda – komanda zaudējusi, bet pats bumbai pieskāries divas trīs reizes. Tādas spēles pret spēcīgiem pretiniekiem ir tās grūtākās un nepatīkamākās. It īpaši pret dienvidniekiem un, protams, pret Spāniju.

Vai esi domājis, kā varēja iegrozīties tava karjera, ja tev tik laimīgajā 1999. gadā Latvijas valstsvienības galvenais treneris Revazs Dzodzuašvili nebūtu izsaucis uz izlasi un nebūtu izlaidis laukumā?
Esmu. Varēja būt visādi. Nebiju jau arī nemaz tik labs tajos 19 gados. Man tas bija diezgan liels pārsteigums. Domāju, arī līdzjutējiem un presei. Šaubos, vai kāds no turpmākiem treneriem pieņemtu tādu lēmumu, uzņemtos tādu risku un ieliktu 19 gadīgu čali uzreiz pamatsastāvā un dotu iespēju.

Turklāt Liepājā tu vēl nemaz nebija stabils starta vienpadsmitnieka spēlētājs...
Jā! Manā karjerā tas bija ļoti liels grūdiens. Pēc tam arī tā sekojošā pāreja no ”Liepājas metalurgu” uz Rīgas ”Skonto” tomēr bija saistīts ar to, ka biju paspīdējis izlasē. Viņš mani ielika, pārgāju uz ”Skonto”, un tad jau aizgāja soli pa solim. Jā, tas tiešām bija ļoti liels grūdiens, jo, ja tā paskatās, tajā laikā Liepājā bija ļoti daudz perspektīvu čaļu, kas bija par mani labāki.

Nosauc kādu!
Tas pats Dobrecovs. Viņš bija top bombardieris – sita pa 30 un vairāk goliem. Viņam pāreja uz ”Skonto” nesanāca, lai arī viņš tai bija tuvu. Redz, viņam tā karjera aizgāja citādāk. Es jau vairākas reizes esmu stāstījis, ka tajos laikos ”Skonto” un ”Liepājas metalurgs” bija pavisam cita domāts – atšķirīga līmeņa komandas. Varbūt pēc tam izlīdzinājās.

Cik svarīgi tev ir izlasē gūt 30 vārtus?
Protams, ka es to ļoti gribētu. Galu galā esmu uzbrucējs, man jebkurā gadījumā ļoti gribas iesist un palīdzēt izlasei. Gūt 30 vārtus, kas ir tāds apaļš skaitlis, būtu ļoti patīkami un simboliski.
Kas tev, tuvojoties šīm simboliskajām atzīmēm, šķitis svarīgāk – 100 spēles vai 30 vārti?
Pat nezinu. Smuki skan abi. 30 vārti - tas ir nopietns skaitlis. Lepojos ar katriem vārtiem. Tos gūt tomēr nav tik vienkārši. Īpaši tādēļ, ka mēs neesam top izlase, kas uzvar ar lieliem rezultātiem, kas pret citām izlasēm spēlē favorītes statusā. Parasti esam otrais numurs.

Vai tu zini, kas ir tavi lielākie ”klienti” – respektīvi, kurām izlasēm esi iesitis visvairāk vārtu?
Varētu būt Islandes izlase.

Jā, taču četrus esi iesitis vēl vienai!
Vai nu Lihtenšteinai vai Luksemburgai.

Luksemburgai! Pats kādreiz šiem cipariem pievērs uzmanību, paseko tiem līdzi internetā?
Vienā brīdī sāku domāt, gribēju atcerēties, bet bija diezgan pagrūti. Kad to ciparu bija mazāk, atcerējos katru golu, bet tagad - vienreiz sāku domāt un nevarēju visus atcerēties. Līdz tam, lai skatītos internetā, gan nenonācu.

Kāpēc nekad neesi bijis izlases kapteinis?
Laikam man nav tādu rakstura iezīmju. Sāksim ar to, ka kapteinim jābūt nopietnākam. Nevarētu teikt, ka es tagad esmu nenopietns, taču savām rakstura īpašībām, lai būtu kapteinis, ir jābūt. Es uz to arī īpaši neesmu tiecies.

Var teikt, ka īsti nemaz neesi gribējis?
Jā. Komandā vienmēr bijuši cilvēki, kuri ir atbilstošāki šai lomai.

Vai esi pārliecināts, ka šis ir tavs pēdējais cikls valstsvienībā? Vismaz iepriekš tā esi izteicies...
Jā, es atceros, ka esmu tā teicis - īpaši domas neesmu mainījis, taču, lai par to sīkāk runātu, vispirms ir jāizrunājas ar Paharu.

Cik reižu tavā karjerā bijis tā, ka kaut kādu iemeslu dēļ nemaz neesi gribējis braukt uz izlasi?
(Ilgi domā). Zini, ir bijis tā, ka pēc kaut kādām spēlēm, kad ir ļoti slikts rezultāts vai pašam tās bijušas ne īpaši veiksmīgas, ir baigā vilšanās sajūta un tad, braucot prom, kāds vēl kaut ko pasaka vai pats kaut ko izlasi, liekās, varbūt vajadzētu mest mieru un beigt. Atzīšos - pāris reižu tā ir bijis. Pēc tam aizbrauc uz klubu, it kā nomierinies, ieej atkal citā gultnē, visas emocijas noiet, pienāk nākamais izsaukums, nākamā reize, un atkal esi priecīgs braukt uz izlasi – gribi ko mainīt, laboties, izlabot situāciju. Tad visas sliktās domas jau ir aizgājušas.

Vai atceries kādu no tām spēlēm, pēc kurām tev bijušas tādas domas?
Arī pēdējā laikā, kad visu laiku nāca zaudējumi, visu laiku neko nevari izdarīt vai mainīt - vienmēr aizbrauc ar lielu vilšanos sajūtu. Arī pirms tam tā ir bijis, taču konkrētas spēles neatceros.

Varbūt par to domāji šogad jūnijā pēc zaudējuma bosniešiem?
Arī bija baigā vilšanās sajūta, bet īsti neatceros, vai tad es tā padomāju. Tā pati Lihtenšteina, kad bija neizšķirts viesos, ka neuzvarējām. Tad man ik pa laikam šādas domas ienāca galvā.

Vai kādreiz tā sajūta, ka negribas braukt uz izlasi bijusi saistīta ar domu vispār likt punktu karjerai valstsvienībai? Bet varbūt vienkārši esi domājis, ka šoreiz iepauzēšu, bet atsaukšos pēc tam uz nākamo izsaukumu?
Nē, nu tas nav nopietni. Tā es nedomāju. Ja beidz, tad beidz, nevis - tagad nebraukšu, bet tad atkal braukšu. Pieļauju, ja atteiktu, pēc tam neviens vairs nesauktu. Parasti tas kaut kā aizmirstas, saproti, ko izlase tev ir devusi un, ja treneris tevi sauc un grib tevi tur redzēt, domāju, tas ir gods spēlēt un palīdzēt. Atteikties būtu nepareizi. Ir kaut kādi brīži, kad esmu sācis domāt - varbūt vecums nav tas, lai nāk jaunie un spēlē, lai kaut ko maina. Īpaši tad, kad nebija rezultāta. Taču tās emocijas, ko gūstu izlasē, ņēma virsroku.

Valstsvienība tev ir visu laiku mīļākā futbola komanda?
Jā, noteikti!

Kopš Aleksandrs Starkovs ir atkāpies, vai esi viņam zvanījis?
Esmu.

Ja vari atklāt - par ko runājāt?
Man liekas, vienreiz tāpat aprunājāmies. Otrreiz zvanīju, lai apsveiktu dzimšanas dienā. Toreiz, šķiet, par futbolu vispār nerunājām.

Nav šaubu par Starkova nopelniem Latvijas valstsvienībā un mūsu futbolā vispār, bet, vai arī tev kā ilggadējam izlases dalībniekam nešķita, ka kaut kādas pārmaiņas izlasē bija nepieciešamas?
Tagad skatoties, man liekas, ka - jā, laikam tas bija vajadzīgs - tāds grūdiens, kaut kas bija jāmaina. Protams, esam tikpat līdzatbildīgi visos izlases zaudējumos, cik Starkovs, bet tāds ir futbols - nevar taču nomainīt visus spēlētājus. Parasti visu atbildību uzņemas treneris. Šobrīd mums ir jāatdod cieņa Starkovam, ka viņš to izdarīja, paņēma atbildību uz sevi, un saprata, ka tā būs labāk izlasei. Tāpēc arī aizgāja. Lai arī, cik sapratu, viņš varēja palikt, viņam ļāva strādāt un viņam izteica uzcītību. Viņš ir pelnījis ļoti lielu cieņu par to, ko izdarījis. Mums tas ir jāsaprot. Protams, arī par to, ko tu pats tikko teici – to, ko viņš ir izdarījis izlases labā, to neviens nekad neaizmirsīs. Es ļoti gribu vēlreiz uzsvērt, ka mēs - visi spēlētāji - arī jutāmies ļoti slikti un sapratām, ka esam tieši tikpat līdzvainīgi kā treneru korpuss. Diemžēl futbolā tā ir – kad noņem treneri, komandai kaut kā rodas jauns emociju pacēlums. To pat īsti nevar izskaidrot, kas un kā, bet spēle aiziet. Piemēram, mums pagājušajā sezonā tā bija ”Ergotelis” komandā. Pašās sezonas beigās divus mēnešus nevarējām uzvarēt. Divas vai trīs reizes nospēlējām neizšķirti, bet parējās spēlēs – laikam piecās – zaudējām. Mums jau sākās viegla panika, likās, ka mēs neiziesim uz superlīgu. Īsti nevarēja saprast, ko darīt, jo treneris bija ļoti labs - viņš bija izveidojis komandu, taču mums negāja, neveicās. Vienkārši paņēma un noņēma treneri, un mēs pēdējos divos mēnešus nospēlējām bez trenera. Mums vispār nebija trenera, tikai sportiskais direktors. Tas kā piemērs. Vienkārši kaut kas, neko nemainot - ne sastāvu, ne taktiku - neko, spēle aizgāja, sākam sist golus, un, ja nemaldos, izcīnījām piecas uzvaras pēc kārtas. Vien pēdējā mačā nospēlējām neizšķirti. Tas ir tāds fenomens, ko grūti izskaidrot. Domāju, Starkovs sajuta, ka mums tas ir vajadzīgs, tāpēc tā arī izdarīja.

Tev ir sajūta, ka izlasē noticis grūdiens?
Man ir!

Cik neierasti tev ir tas, ka Pahars tagad nav komandas biedrs, bet gan galvenais treneris?
Tas man nebija kā šoks vai kas tamlīdzīgs. Man sanāca aprast ar šo lomu pagājušajā vasarā, kad aptuveni desmit dienas patrenējos ar ”Skonto”. Viņš tobrīd bija ”Skonto” treneris. Toreiz pirmajās dienās varbūt arī bija neierasti klausīties, kā viņš runā kā treneris un uztvert visus norādījumus, bet tagad izlasē, redzot viņu tajā lomā, man nebija nekāda pārsteiguma vai šoka. Biju jau apradis.

Komfortablāk juties, kad viņš bija komandas biedrs, vai tagad, kad ir treneris?
Cilvēciskās attiecības īpaši nav mainījušās. Kā viņu cienīju kādreiz kā spēlētāju, tā tagad - kā treneri. To, ka tagad izmainījusies uzrunas forma, vai es nevaru kaut ko pateikt, ko varēju pateikt kā spēlētājam, uztveru pilnīgi normāli. Man nav nekādu problēmu adekvāti uztvert to, ka viņš ir treneris, bet es – spēlētājs. Varbūt ir pat mazliet labāk – jūtos brīvāk, jo viņš pats vēl nesen spēlējis, zina, kā mēs jūtamies. Varbūt tādā ziņā komunikācija trenera un spēlētāju vidē ir mazliet mainījusies.

Tev ir sajūta, ka Paharam kā trenerim var sanākt?
Jā, jo redzu, ko viņš dara, viņa idejas, ko prasa no mums. Jau tad, kad trenējos ar ”Skonto”, man bija tāda sajūta, ka viņam kā trenerim var sanākt. Patika, ko viņš darīja un prasīja no spēlētājiem, kā tika veidoti treniņi. Ticu, ka arī izlasē izdosies.

Kurš savā karjerā bijis labāks uzbrucējs - Verpakovskis vai Pahars?
Labs jautājums. Domāju, ka Verpakovskis bija labāks valstsvienībā, bet Pahars - klubu karjerā. Viņam tā bija fantastiska, bet man savukārt vairāk izdevās sasniegt izlasē, un statistika to laikam arī parāda.

Atgriezties Sportacentrs.com