Krivuņecs: "Gorkšs ir vecās sistēmas turpinājums, LFF līmenis - kliedzoši zems"

Priekšvārds. Ņemot vērā LFV valdes priekšsēdētāja Maksima Krivuņeca skarbo kritiku LFF virzienā un vēlmi runāt publiski, šo rindu autors mēģināja noorganizēt diskusiju video formātā starp Krivuņecu un LFF prezidentu Kasparu Gorkšu. Tā kā Gorkša aizņemtības dēļ (viņš šajās dienās atrodas Vācijā) tas nebija iespējams, ar abiem kungiem vienojos, ka šobrīd tiks uzklausītas Krivuņeca pretenzijas, bet laikā starp Ziemassvētkiem un Jauno gadu Sportacentrs TV studijā noorganizēsim video diskusiju starp Gorkšu un Krivuņecu.

Maksim, mums izvērtās neliela diskusija tviterī un, pēc visa spriežot, tu esi stipri neapmierināts ar LFF. Dodu tev iespēju izteikties.
Es vēlos vērst sabiedrības uzmanību uz kliedzoši zemo profesionalitātes līmeni LFF vadībā. LFF ir sabiedriska organizācija. Vadīt sabiedrisko organizāciju tā, it kā tas būtu privāts bizness un neņemt vērā saistīto organizāciju viedokli, nav pieņemami. Līdz šim atturējos no kritikas federācijas virzienā, jo nevēlējos, lai tā tiktu uztverta kā politiska cīņa. Sevi nenostādu kā politisku oponentu šī brīža federācijas vadībai. Es pārstāvu Virslīgas klubu intereses un aktualizēju tiem svarīgos jautājumus. Taču šobrīd esam nonākuši galējā situācijā, un federācijas bezatbildība liek man formulēt savu viedokli par notiekošo.

Pirmkārt, gribu runāt par komunikāciju. Pirms LFF kongresa mums bija konstruktīvs dialogs ar iepriekšējo vadību, pozitīvs skats uz paveicamo. Jauno vadītāju solījumi par principu maiņu, atklātību un atvērtību sadarbībā mums šķita pozitīvs signāls - gan Virslīgai, gan futbola sabiedrībai kopumā. Pēc vēlēšanām praktiski jau nākamajā darba dienā organizējām tikšanos ar jauno prezidentu [Kasparu Gorkšu], lai nostiprinātu pirms vēlēšanām pārrunāto, realizētu solījumus Virslīgas attīstībā un Virslīgai svarīgajos jautājumos – leģionāri, tiesneši, līgas paplašināšana, kas mums šķita ļoti būtiski. Tobrīd nekas neliecināja, ka tālākajā komunikācijā būs vērojamas izmaiņas. Kas būtiski, līdz tam brīdim mums bija kopīga izpratne, ka Virslīga kopā ar nacionālo izlasi ir Latvijas futbola seja starptautiskajā arēnā, tāpēc būtu jāizskata iespēja ieguldīt Virslīgas popularizācijā no UEFA, FIFA līdzekļiem, kas tieši tam arī ir paredzēti. Kā arī prezidents apliecināja, ka viņam ir iespēja palīdzēt Virslīgai piesaistīt jaunus sponsorus, izmantojot savu reputāciju un tēlu.

Tomēr nekādas darbības no prezidenta puses nesekoja un diemžēl turpmākajā periodā mūsu pozitīvisms sāka aizvien noplakt. Jo jautājumos, par kuriem vienojāmies kā par prioritātēm, nebija praktiski nekādas virzības, kā arī nesaņēmām atbildes pēc būtības uz jautājumiem, kam bija nepieciešams risinājums. Tāpēc aizvien biežāk centāmies ievērot formālo pusi un, biežāk organizējot Biedru sapulces [tajās piedalās Virslīgas klubi – aut.], informējām klubus par veidojošos situāciju, kā arī kopīgi vienojāmies par nākamajiem soļiem, un to rakstiski uzreiz arī iesniedzām LFF. Tas attiecās gan uz Virslīgas paplašināšanu, kas principā LFF dienas kārtībā bija jau kopš 2017. gada novembra, gan uz leģionāru jautājumu, gan uz LFV un LFF sadarbības līgumu.

Vasaras izskaņā, kad jutām, ka mūsu iesniegumi gan par leģionāru jautājumu, gan Virslīgas paplašināšanu nesasniedz adresātu, vērsāmies personīgi pie LFF valdes. Tā kā mums pašiem netika dota iespēja klātienē Valdes sēdē izklāstīt savus jautājumus un mūsu redzējumu, septembrī uzaicinājām LFF valdes locekļus uz Virslīgas valdes sēdi, kur arī prezentējām mūsu attīstības stratēģiju.

Virslīga secīgi realizēja attīstības vīzijas un stratēģijas veidošanas soļus, komunicējām ar federāciju, balstījāmies uz LFF dokumentiem savas stratēģijas veidošanā, aicinājām federācijas vadību dot iespēju Virslīgai prezentēt savu attīstības stratēģiju federācijas valdē. Šādu uzaicinājumu saņēmām tikai pēc uzstājīgiem aicinājumiem un tikai tad, kad LFV pati personīgi bija uzaicinājusi LFF valdes locekļus uz savu valdes sēdi. Tajā federācijas valdes locekļi, iepazīstoties ar Virslīgas stratēģiju, pauda patīkamu pārsteigumu par LFV iniciatīvu. Virslīga aicināja arī federācijas vadību prezidenta un ģenerālsekretāra [Edgara Pukinska] personā paust savu redzējumu LFV biedriem par Virslīgas attīstību, taču atbilde nesekoja. LFF izvairījās no šo jautājumu paušanas, slēpjoties aiz deklaratīvām frāzēm.

Svarīgi piebilst, ka LFV valdes sēdes, kur varētu tikties LFV un LFF, datumu piedāvāja un saskaņoja Pukinska sekretāre. Pats Pukinsks neieradās uz LFV attīstības stratēģijas prezentāciju, kā arī nebrīdināja, ka neplāno to darīt. Toties dienu pirms prezentācijas Pukinsks informēja, ka LFF vēlas tikai paklausīties LFV viedokli par Virslīgas attīstību, bet savu redzējumu par Virslīgas attīstību LFF nepaudīs.

Tātad šobrīd esam sagatavojuši un prezentējuši LFF Virslīgas attīstības stratēģiju, tomēr neesam saņēmuši nekādus komentārus. Arī skaidrības par turpmāka LFV un LFF līguma noslēgšanu nav. Esam vērsuši no savas puses uzmanību uz mums svarīgajiem jautājumiem.

Skaidrs, ka Virslīgas paplašināšanas jautājums neaktualizējās šogad oktobrī, kā tas tika pasniegts - darbs no LFV puses šajā jautājumā aizsākās jau iepriekšējās Virslīgas valdes laikā, kad 2017.gada decembrī LFF valdes sēdē noraidīja šo iniciatīvu. Par šo jautājumu runājām gan ar bijušo ģenerālsekretāru, gan topošo un esošo prezidentu, gan arī, kad jutām, ka jautājums netika virzīts uz priekšu, rakstiski vērsāmies LFF, piedāvājot redakcionālās izmaiņas reglamentos, lai pēc iespējas savlaicīgāk veiktu izmaiņas.

Te uzreiz jāpiefiksē, ka “Mettas”/LU strīds ar LFF šobrīd nebūtu iespējams, ja vien federācija būtu ieklausījusies mūsu savlaicīgajos priekšlikumos. Arī tas ilustrē savdabīgu komunikāciju, kādu piekopj LFF. Pirmo nopietno atbildi tikšanās veidā saņēmām tikai augusta izskaņā, septembra sākumā, kad, protams, bija jau pavisam cita situācija salīdzinoši ar pavasari, kad aktīvi vērsāmies LFF.

Kā sliktākais piemērs ir jāizceļ “leģionāru jautājums”, kad augusta izskaņā Virslīgas klubi vienojās par kopēju viedokli, to iesniedza izskatīšanai LFF un LFF valdē, bet LFF valde par Virslīgas viedokli nemaz netika informēta, un, kā pēc tam atzina LFF atbildīgās personas, LFF Virslīgas viedokli nemaz neizskatīja. Tāpat arī līdz pat šim brīdim neesam saņēmuši atbildi par izvirzītajiem priekšlikumiem. Pēc tam LFF īsā laikā sagatavoja citu priekšlikumu, kas būtiski atšķīrās no Virslīgas klubu kompromisa varianta, tāpēc radīja būtisku viedokļu atšķirību. Šāda rīcība mūsu izpratnē neliecina par labu pārvaldības principu ievērošanu.

Kopumā šie piemēri raksturo LFF komunikāciju. Atzīšu, ka komunikācija un sadarbība ar LFF Sacensību daļu ir labā līmenī, bet problēmas rodas augstākās vadības līmenī. To ir grūti izskaidrot, jo mēs jau visos jautājumos esam gatavi skaidrot savu viedokli, pamatot un gribam tapt uzklausīti.

Tviterī izteici šaubas arī par LFF caurspīdību.
Caurspīdība LFF darbībā un uzticības vairošana pret LFF bija svarīgākie punkti visu federācijas prezidenta kandidātu programmās. Bet arī tagad daudzi lēmumi tiek pieņemti nekonsultējoties un nejautājot iesaistīto pušu viedokļus, tāpēc svarīgākais caurspīdīguma elements, domājot par pieņemtajiem lēmumiem, ir federācijas valdes sēžu protokoli. Bet arī te ir novērotas dažādas dīvainības, kā, piemēram, ar Gorkša balsojumu par Latvijas nacionālās izlases treneri, kad tika labots protokols, jo balsojumā sākotnēji viņš atturējās, bet pēc tam protokols tika labots un gala versijā parādās, ka viņš no paša sākuma ir atbalstījis Miksu kandidatūru. Turklāt protokoli ir ļoti saspiesti un neataino diskusijas un argumentus, lai varētu saprast, kādā veidā lēmumi tiek pieņemti. Tādējādi, mūs neaicinot un neļaujot pilnvērtīgi iepazīties ar lēmumu gaitu un to argumentiem, mēs to nevaram izvērtēt, nevaram saprast argumentāciju, nevaram nosaukt šo procesu par caurspīdīgu.

Vēl vairāk - kad tika pieņemti lēmumi, kas skar Virslīgu, LFF pirms lēmumu pieņemšanas nevērsās pie LFV, lai noskaidrotu mūsu viedokli. Piemēram, federācija patstāvīgi pieņēma lēmumu par Virslīgas sākuma datumu 2019. gadā, rēķinoties tikai ar savām interesēm. Par pieņemto datumu ne klubu, ne līgas, ne sponsoru, ne televīzijas, ne līdzjutēju domas netika uzklausītas. Tai pašā laikā LFF savā retorikā ļoti bieži uzsver līdzjutēju nozīmīgumu un svarīgumu, bet galu galā izrādās, ka izlases intereses ir svarīgākas. Uz Virslīgas rēķina federācija cenšas atrisināt savas problēmas. Tā vietā, lai organizētu nometnes un sagatavotu izlasi spēlēm, LFF vēlas, lai klubi spēlē uz sintētiskajiem laukumiem aukstumā, skolu laukumos un pie tukšām tribīnēm. Kā mēs gribam attīstīt futbolu šādos apstākļos? Tai pašā laikā izlašu vajadzībām LFF pērn iztērēja 1.5 miljonus eiro, bet Virslīgai piešķīra 20 tūkstošus… un paralēli paaugstināja tiesāšanas izmaksas, kas tiek segtas no LFV budžeta.

Jaunumus par 2019. gada čempionāta sākumu devītajā martā uzzināju no kāda kluba prezidneta, kurš par šādu pieņemto lēmumu bija ļoti dusmīgs un izteica man pārmetumus. Kaut gan patiesībā Virslīgas viedokli nejautāja, uz sapulci neaicināja un par pieņemto lēmumu nemaz neinformēja. Un tas nav vienīgais šāds gadījums.

Tāpat attiecībā uz komandu skaita palielināšanu Virslīgā, federācija neatrada iespēju painteresēties par šī lēmuma organizatorisko un finansiālo pusi. Virslīga apmaksā tiesnešus, Virslīga apmaksā televīzijas translācijas un ir jāņem vērā, ka sponsoru līgumi ir nofiksēti. Jā, Virslīgas klubi bija par Virslīgas paplašināšanu, taču tālāk jānotiek nopietnam darbam un jāveic arī atbilstoša analīze.

Pagājušajā gadā federācija patstāvīgi pieņēma lēmumu par tiesnešu algu palielinājumu, kaut arī šo algu apmaksu veicam mēs. Šobrīd jau 40% no Virslīgas budžeta veido tiesnešu darba apmaksa. Un šobrīd atkal notiek runas par šo izdevumu palielināšanu. Bet par ko? Mēs esam redzējuši būtisku kvalitātes pieaugumu viņu darbā? Vai arī federācija vienkārši atkal ir izlēmusi atrisināt savus jautājumus uz Virslīgas rēķina, pieņemot darbā ārzemju speciālistu? Vēlos vērst uzmanību, ka mēs neiebilstam pret ienākumu palielināšanu tiesnešiem vai ārzemju speciālistiem, bet mēs gribam saprast, kā tas veicinās kvalitāti.

Mēs tiesnešu jautājumu apspriedām jau 2. maijā, tiekoties ar Kasparu Gorkšu un Vadimu Čerņikovu LFV valdes sēdē. Starp citu, Virslīgā visas sēdes tiek ierakstītas, lai sēžu protokoli būtu 100% precīzi un katrs biedrs varētu pārliecināties, ka valde strādā klubu interesēs. Visi atceramies, cik bija ar tiesāšanu saistītu skandālu pēc tam Virslīgā. Un tikai tad, kad kritikas kļuva tika daudz un to vairs nevarēja nepamanīt, sekoja lēmumi, par kuru nepieciešamību mēs runājām jau maijā. Līga apmaksā tiesnešu darbu, bet pat nevar iepazīties ar tiesnešu darba novērtējumu LFF.

Nav noslēpums, ka daudzi jautājumi sākotnēji federāciju neinteresēja, jo organizatoriskas un finansiālas grūtības, kuras LFF pati rada līgai (piemēram, maksu par leģionāriem federācija paņem sev, tai pašā laikā tiesnešus apmaksā LFV), bija saistītas ar federācijas vēlmi iegūt līgu savā paspārnē. Tā kā ne Pukinsks, ne vēl jo vairāk Gorkšs paši nesaprot, kā strādā klubi, tai skaitā arī Virslīga, viņi uzsāka mēģinājumus ar mani veidot dialogu. Taču ar būtisku piezīmi - lai uzsāktu dialogu, man bija jāparaksta konfidencialitātes līgums, un iespējamais sods par līguma pārkāpšanu bija 10 tūkstoši eiro. Tas ir kliedzošs gadījums, kad Virslīgas prezidentam ir jāparaksta līgums par informācijas neizpaušanu, lai uzzinātu LFF plānus par pašu Virslīgu!

Pēc tam, kā iemeslu minot, ka UEFA ir gatava finansēt Virslīgu, tikos ar UEFA pārstāvjiem, LFF ģenerālsekretāru un prezidentu. Konkrēti jautājumi par programmu mūsu tikšanās laikā netika apspriesti, nebija arī runas par finansējuma summām. Visi jautājumi tika adresēti man, jo LFF ar saviem partneriem gribēja iegūt pilnīgu informāciju par to, kā strādā Virslīga. Es viņiem arī sniedzu šādu informāciju, tomēr pēc tam viņi ar mani vairs ne reizi nav sazinājušies. Turklāt LFF centās kavēt Virslīgas iestāšanos Eiropas līgu asociācijā, jo tas kavētu viņu plānus par Virslīgas pievienošanu federācijai un varas tālāko centralizāciju. Tieši tāda pati situācija veidojas arī ar Latvijas telpu futbolu asociāciju, kurai vēl joprojām nav līguma ar LFF par līgas darbības nodrošināšanu.

Kādas ir tālākās perspektīvas līgumiskajās attiecībās starp LFF un LFV?
Jau 2018. gadā sadarbības līgums starp LFF un LFV iezīmēja pretrunas, kur viss izmaksu slogs, ieskaitot tādas izmaksas, kuru apjomu vienpersoniski nosaka federācija, gulstas uz Virslīgu. Es aicināju pārskatīt un ieviest sadarbības principus, piedāvājām vairākus variantus, taču tie visi tika noraidīti. Piespiedu kārtā parakstījām 2018. gada līgumu, bet atkārtoti lūdzām sākt darbu pie nākamā līguma noslēgšanas. Pa to laiku tika izvirzītas vēl jaunas prasības, kuras visas no Virslīgas puses tika izpildītas, taču sarunas par jaunā ilgtermiņa līguma noslēgšanu atkal ir ieilgušas. Līdz pat šodienai, lai arī visu varēja atrisināt savlaicīgi. Tādējādi tagad LFV ir būtiski apgrūtināts darbs ar Virslīgas atbalstītājiem, jo regulāri paralēli parādās arī informācija par iespējamu Virslīgas vadības modeļa maiņu.

Mēs esam šo ilgtermiņa līguma parakstīšanu pārrunājuši arī LFV iekšienē, un klubi, kas līgā ir ilgāku laiku, kā arī iepriekšējās valdes pārstāvji atzīst, ka tas atkārtojas gadu no gada. Daudzu gadu garumā tiek plānots parakstīt ilgtermiņa līgumu un no LFV tiek prasīts redzējums un plāns Virslīgas attīstībai, tomēr šāds līgums tā arī nav ticis parakstīts līdz pat šim brīdim. Lai gan dažādi šādi plāni ir tikuši prezentēti un bijusi kopīga pārspriešana. Laiks tiek novilcināts līdz sezonas beigām, tad tiek aicināts jautājumu pārlikt uz nākamo sezonu. Katru reizi, kad Virslīgā mainās izpilddirektors vai kā šogad valde, LFF norāda, kā šogad Pukinsks, ka sarunas par ilgtermiņa līguma plāniem ar iepriekšējo vadītāju nav bijušas kompetentas un jāsāk viss no jauna.

Leģionāru jautājums noveda pie klubu strīdiem, pie publiskiem izteikumiem un naida izpausmēm starp klubiem. Kaut arī tas viss varēja nebūt, no tā varēja izvairīties. Leģionāru jautājums tika izskatīts, gan tiekoties ar prezidenta kandidātiem pirms vēlēšanām, gan arī pēc kongresa. Pusgadu šis jautājums tika ignorēts. Virslīgas valde ilgstoši vērsās LFF, bet redzot, ka nenotiek izmaiņas, Virslīga oficiāli noformulēja viedokli biedru sapulcē un septiņi klubi bija par leģionāra statusa atcelšanu ES spēlētājiem - tas tika iesniegts LFF.

Ļoti žēl, ka Virslīgas klubu augustā formulētais viedoklis, kā pēc tam atzina pati LFF vadība, nemaz nav izskatīts, bet tā vietā tika izveidoti citi varianti, kas steidzamības kārtā tika izskatīti LFF un virzīti Virslīgai. Tādējādi tīši vai netīši tika radīta viedokļu atšķirība starp Virslīgas klubiem, jo federācijas sagatavotā versija būtiski atšķīrās no Virslīgas viedokļa. Vēl vairāk, federācijas prezidents centās apvainot mani, ka es neesot aizstāvējis klubu intereses. Par to, ka LFF veido principiāli jaunu sistēmu, mūs neviens neinformēja. Mani divas dienas pirms lēmuma pieņemšanas ar sms starpniecību uzaicināja uz sapulci. Sapulcē visus nostādīja fakta priekšā, ka vienīgā pareizā sistēma ir “asociācijā sagatavotā spēlētāja” (home grown player) statusa ieviešana un jaunā šo spēlētāju proporcija 7/4, kas pēc būtības nekādi neatainoja Virslīgas iepriekš pieņemto lēmumu. Es nekādi nevarēju aizstāvēt vai atbalstīt jauno sistēmu, tā kā par jebkādu jaunu sistēmu mums bija jāvienojas ar klubiem, jo es pārstāvu klubu viedokli.

Pēc tādiem paziņojumiem no federācijas puses Virslīgā leģionāru jautājumā radās viedokļu atšķirība, kā rezultātā trīs klubi man izteica neuzticību. Leģionāru jautājums LFF valdes sēdē iezīmēja būtisku problēmu LFV un LFF komunikācijā, LFF valdes sēdes protokols parādīja, ka būtiska LFV iesniegumu daļa, kas adresēta LFF valdei, līdz LFF valdei nemaz nenonāca, liekot uzdot jautājumu, - kā tas iespējams un kāda ir šādas rīcības patiesā motivācija?

Federācijas vadība pastāvīgi izdomā jaunas prasības attiecībā pret Virslīgu, un tas saraksts īsāks nepaliek, tikai garāks. Tikmēr palīdzēt pašizveidotai un saistītai organizācijai nevēlas. Federācijas budžetu par 90% veido UEFA un FIFA dotācijas. Savukārt Virslīgas budžetā LFF dotācija sastāda vien 8% - pārējais no pašu saimnieciskās darbības. Kura no organizācijām tad darbojas efektīvāk vai neefektīvāk?

Federācijā ir juridiskais departaments, bet mārketinga departamentā ir vairāk darbinieku nekā Virslīgā kopā (mums ir viens pilna laika un viens nepilna laika). Neskatoties uz to, no mums pieprasa sūtīt attīstības plānus, juridiskos dokumentus un pierādīt savu finansiālo patstāvību, lai arī īpaši palīdzēt mums neviens nevēlas. Bet pēc tam parādās retorika – ja jūs nevarat, tad jūs esat neefektīvi un mums Virslīga jāpārņem.

Ir jāatceras, ka klubi, klubu īpašnieki katru gadu iegulda personīgos līdzekļus, un šo līdzekļu kopējais apjoms ir lielāks nekā federācijas budžets. Cilvēki, kas šobrīd ir federācijas vadībā, nezina, ko tas nozīmē piesaistīt, nopelnīt šādus līdzekļus. Ne Pukinsks, ne Gorkšs nekad nav tieši vadījuši uzņēmumus un nezina, ko nozīmē diversificēt ieņēmumus un mazināt dotāciju īpatsvaru. Neatkarīgi no viņu darba rezultātiem, federācijas ieņēmumi nemainās. Atšķirībā no Virslīgas, kas ir tieši atkarīga no saviem darba rezultātiem. Vēl vairāk – mainoties nodokļu likumdošanai, kas būtiski ietekmēja sporta nozari, esam spējuši garantēt pastāvīgus ienākumus nākamajiem diviem gadiem.

Tajā, ka mums šobrīd nav futbola infrastruktūras, protams, nevar vainot šī brīža federācijas vadību. Taču šī brīža federācijas vadības darbības principi vieš man bažas, ka nekas būtiski nemainīsies arī turpmāk. Uz jautājumu par iespējamu Virslīgas līdzfinansēšanu, kas ir normāla prakse Eiropas mazo valstu līgās, kur 50% ir federācijas finansējums, 50% līgas nodrošinājums, federācijas vadība spekulē ar Virslīgas klubu dalības maksu ieviešanu. Pēc Federācijas domām sanāk, ka klubiem jāmaksā algas spēlētājiem, jāveido un jāpilnveido infrastruktūra (federācija vienpusēji ir palielinājusi prasības par stadionu infrastruktūru, lai arī tā neatrodas klubu īpašumā, kas automātiski nozīmē klubu ieguldījumus), jāattīsta akadēmijas, un tad vēl arī jānofinansē līga? Bet tad, atvainojiet, kādu darbu attiecībā uz profesionālo futbolu vēlas darīt LFF? Domāju, ka sākotnēji ir jāiegulda līdzekļi pamatos: amatieru un jaunatnes futbolā, tad ir jāatbalsta profesionālais futbols un tikai tad varēsim baudīt darba augļus un cerēt, ka būs rezultāts izlasei. Un nevis otrādi, kā ir šobrīd – ieguldām un ceram uz ātru rezultātu, lai gan problēmas ir pamatos.

Pirms diviem mēnešiem mēs lūdzām LFF deleģēt LFF pārstāvi darbam Virslīgas valdē ar mērķi uzlabot savstarpējo komunikāciju un veicināt caurspīdīgumu. Līdz šim brīdim šis jautājums nav izskatīts no federācijas puses. Vēl vairāk - mēs piedāvājām Virslīgas pārstāvi federācijas valdē bez balsstiesībām, lai būtu iespēja paust Virslīgas viedokli LFF valdē un mēs varētu būt uzklausīti, kā arī varētu regulāri sniegt atskaiti par padarīto. Arī šis jautājums netika iekļauts federācijas valdes darba kārtībā, lai arī vairums valdes locekļu atbalstīja šādu priekšlikumu. Tas mums lieku reizi liek uzdot jautājumu par šī brīža federācijas vadības motivāciju, virzot vai nevirzot dokumentus uz federācijas valdi.

Līdz ar to, pavelkot strīpu, šobrīd mums nav sadarbības līguma ar LFF. Budžeta projektu, ko mēs esam nosūtījuši LFF, ar mums neviens nav apspriedis, neviens nav interesējies, kādus mēs izvirzām sev uzdevumus un kāpēc viena vai otra lieta vispār vajadzīga. Vai nu federācijas vadībai viss ir skaidrs un mūsu argumentācija ir pamatota, vai arī šie jautājumi vienkārši nav svarīgi. Virslīgas paplašināšanas jautājums netika līdz galam izstrādāts, čempionāta sākuma datums tika noteikts pavirši.

18. decembrī būs federācijas valdes sēde. Vai tiks izskatīti Virslīgas priekšlikumi? Šaubos. Līdz šim brīdim ar mani neviens nav sazinājies nevienā no šiem jautājumiem.

Vai, ņemot vērā samilzušo konfliktu starp LFF un LFV, un arī to, ka tagad tas viss kļūs publisks, vispār redzi iespējas, ka situācija varētu pēkšņi pavērsties uz labo pusi?
Nedomāju, ka kaut kas mainīsies. Kaspars ir spilgtākais vecās sistēmas turpinājuma piemērs. Jaunais zīmols – tas ir kosmētiskais remonts, bet pamati jau sen ir satrunējuši. Pašlaik prezidents izmisīgi cenšas visu apgūt. Kad uzņēmuma vadībā stājas vadītājs, viņam jau ir jābūt CV, viņam jau ir jāzina pamatlietas un galvā jābūt precīzai stratēģijai. Es esmu pārliecināts, ja kāds pajautās Kasparam, kas viņam bija programmā, viņš nevarēs atbildēt. Kāpēc? Tāpēc, ka viņš to nerakstīja. Virslīgas attīstības stratēģijā es uzrakstīju katru vārdu un varu pamatot katra tās punkta nozīmi un svarīgumu. Esmu gatavs uzņemties atbildību. Tāpēc arī aicinu Kasparu publiski apspriest mūsu problēmas – ne no lapas lasīt un rakstīt preses relīzes, bet diskutēt un argumentēt.

Man ir bijušas vairākas tikšanās ar Edgaru un Kasparu. Pēc katras no tām bija pozitīvs iespaids un man tiešām radās cerība uz pozitīvu sadarbību. Bet, ja paskatās, tad faktiski nekas tālāk nav noticis, drīzāk otrādi. Es saprotu, ka Kaspars baidās no konkurences, bet es skaidri pateicu, ka es nekandidēšu LFF vēlēšanās, ja mēs kopīgi sāksim attīstīt Virslīgu, izveidosim spēcīgu sporta zīmolu. Atklāti pateicu, ka ar prieku pozicionēšu līgas panākumus kā mūsu kopējos. Tādas tikšanās bija maijā, jūnijā, jūlijā un augustā. Nekādu rezultātu. Man šķiet, ka šodien šo cilvēku galvās ir tikai viena doma - kā saglabāt savus amatus. Es viņus saprotu – divi gadi ir īss termiņš un šajā termiņā maz ko varēs izdarīt. Bet, ja ar visiem strīdēsies, tad jau neizdarīs vispār neko. Domāju, ka Virslīgas gadījums attiecībās ar LFF nav unikāls un futbola sabiedrības locekļi noteikti var padalīties ar savu līdzīgu pieredzi. Pagaidām dzirdu tikai negatīvas atsauksmes, un man tiešām nav iemesla teikt pretējo.

Es lieku lielas cerības uz federācijas valdi. Tur ir cilvēki ar milzīgu pieredzi un viņi pirmām kārtām lems par to, kādā formātā LFF sadarbosies ar Virslīgu.