Romanovs par karjeru, dzīvi un futbolu Indonēzijā

Īsumā par Romanovu

Rīgā dzimušais 33 gadus vecais vārtsargs Deniss Romanovs karjeru uzsāka "Skonto" sistēmā, pēc kā vairākus gadus pavadīja dažādos Latvijas klubos. Par pēdējo klubu Latvijā kļuva vairs neeksistējošais Daugavpils "Ditton". 2004. gadā 26 gadu vecumā Romanovs pirmo reizi debitēja Latvijas izlases kreklā, aizvadot maču pret Bahreinu. Ar laiku viņš kļuva par stabilu izlases dalībnieku, taču kopumā aizvadīja tikai piecus mačus.

Pēc aizbraukšanas no Latvijas Deniss spēlēja Rumānijas, Čehijas un Azerbaidžānas augstāko līgu klubos. Ar Bukarestes "Dinamo" viņš kļuva par Rumānijas čempionu, taču viņa ieguldījums panākumos nebija pārāk liels, jo pirmā vārtsarga vietu ieņēma rumāņu pirmais numurs Bogdans Lobonts. Divu gadu laikā izkonkurēt kolēģi viņam tā arī neizdevās, tādēļ līgums ar "Dinamo" tika lauzts (pirmās komandas rindās aizvadīti pieci mači). Pēc mēneša ilgiem meklējumiem parādījās Prāgas "Slavia" variants, kas tobrīd atradās Čehijas čempionāta līderpozīcijās. Sezonas turpinājumā neveiksmes vajāja gan Romanovu, gan arī "Slavia". Komanda zaudēja līderpozīcijas (Čehijas čempiona tituls Latvijas vārtsargam gan ir kabatā), bet Deniss nespēja izkonkurēt veterānu Martinu Vanjaku. Pusotru gadu pavadījis Čehijā (Eiropas līgas grupu turnīrā paspēja uzspēlēt pret tādām komandām kā "Lille", "Genoa" un "Valencia"), Romanovs pārcēlās uz Azerbaidžānas "Khazar", un arī tur viņam priekšā bija cits spēlētājs - Azerbaidžānas vārtsargs numur viens Kamrans Agajevs. Ilgi uzspēlēt Azerbaidžānā viņam neizdevās, jo "Khazar" pēc nesekmīga sezonas sākuma lauza līgumu ar virkni spēlētājiem, starp viņiem arī ar Romanovu. Aiziešana no komandas ieilga, jo klubs pieprasīja kompensāciju, bet galu galā Romanovs pārcēlās uz Indonēziju.

Pāris dienas iepriekš viņš parakstīja līgumu ar vienu no vadošajiem šīs valsts klubiem "Arema". Allaž smaidīgais Romanovs intervijā portālam Sportacentrs.com pastāstīja par daudzām interesantām lietām: par karjeras pārmaiņām, nokļūšanu Indonēzijā, futbola līmeni šajā valstī, popularitāti un arī sadzīves niansēm!

Paveicās, ka viegli tiku vaļā no "Khazar"

Daudzi bija pārsteigti, kad uzzināja, ka tu jau ne pirmo gadu spēlē Indonēzijā. Pastāsti, kā tur nokļuvi, jo Indonēzija mūsu pusē nav no tām pazīstamākajām futbola valstīm!
Viss iesākās ne pārāk labi, kad 2010. gada decembrī mani un vēl 14 „Khazar” futbolistus (Azerbaidžānas klubs) komandas galvenais treneris Mirča Redniks lūdza pamest komandu. Nav jābūt futbola ekspertam, lai saprastu, kādēļ tā notika... Redniks kļuva par galveno treneri, komandas vadība viņam uzticējās, deva iespēju iegādāties 12-14 jaunus futbolistus, tomēr cerētie rezultāti tā arī netika sasniegti. Viņa vadībā klubs panākumus neguva arī vēlāk.

Lai nu kā, tā es tiku izlikts pārdošanai. Jau 2011. gada janvāra sākumā kāds mans labs draugs ar kāda Vācijas aģenta starpniecību piedāvāja man variantu Indonēzijā. Man tika nosaukts piedāvājums un kontrakta ilgums, pie tam laika apdomai nebija. Ja es atteiktu, manā vietā brauktu kāds cits. Ja godīgi, pat nedomāju – uzreiz piekritu. Pēc trīs dienām izlidoju uz Indonēziju, bet tikai tad, kad atlidoju, uzzināju, ka nespēlēšu vis galvaspilsētā, bet gan 20 lidojuma stundu attālumā no Džakartas – tuvāk Austrālijai, Papua salā. Sākumā tas bija šoks, bet vēlāk nenožēloju savu izvēli [smaida].

Pirmo sezonu pavadīji „Cenderawasih”, bet pēc tā centies iekļūt „Persema” komandā. Galu galā, līgumu ar šo klubu parakstīja Deniss Kačanovs, bet tu – nē. Kas notika?
Jā, gadījās tā, ka pēc pirmā apļa čempionāts iekšējo problēmu dēļ tika pārtraukts. Šajā laikā daudz kas mainījās, tajā skaitā arī leģionāru limits. Vēl vairāk, mana komanda beidza eksistēt. Sāku gaidīt citus variantus, jo tiku pārliecināts, ka ātri vien atradīšu komandu. Tā arī notika, un ātri saņēmu uzaicinājumu pievienoties „Persema”. Šī komanda izmisīgi meklēja centra aizsargu, tādēļ paņēmu sev līdzi Denisu Kačanovu. Tikai tad, kad ierados uz turieni, man tika paziņots, ka klubā vairs nevar būt vairāk par trīs leģionāriem + viens leģionārs no Āzijas. Tas attiecās ne jau uz mača pieteikumu, bet uz kopējo leģionāru skaitu klubā. Šajā laikā komandā bija divi kamerūnieši, ar kuriem jau bija parakstīts līgums, tādēļ palika tikai viena brīva vieta. Pirmais vārtsargs komandā bija pavadījis jau astoņus gadus, tādēļ, neskatoties uz to, ka treneris un komandas prezidents darīja visu iespējamo, lai atstātu spēkā veco leģionāru limitu (4+1), man nācās doties uz mājām.

Tad var teikt, ka tev bija milzīga ietekme uz Kačanova lēmumu pārcelties uz Indonēziju?
Mēs ar viņu draudzējamies jau no bērnības. Viņš nekad nebija spēlējis ārpus Latvijas. Es viņam bieži stāstīju par to, cik ļoti šeit mīl futbolu, cik daudz cilvēku nāk uz spēlēm, un par to, ka šeit tu vari pateikt sev, ka ne velti tu spēlē futbolu. Šeit pret futbolistiem attiecas ļoti labi, tādēļ viņš ilgi nedomājis devās uz šejieni.

Kāpēc tik ilgi ievilkās līguma parakstīšana ar “Arema”?
Jā, šis process ievilkās. Var teikt, ka man pat nedaudz paveicās. Indonēzijā tieši šobrīd sācies papildpieteikumu laiks, bet “Arema” iekšējo nesaskaņu dēļ pameta deviņi futbolisti. Starp viņiem arī vārtsargs. Tā kā jau pēc nedēļas komandai jāaizvada AFC kausa spēle (iepriekšējā gadā tur spīdēja mūsu Andrejs Perepļotkins [Eiropas līgas ekvivalents]), klubam steidzami bija nepieciešami jauni spēlētāji. Ar mani sazinājās, un es nekavējoties devos uz šejieni. Tik ilgi nevarēju parakstīt līgumu, jo visās komandās ir aizpildītas leģionāru kvotas. Tagadējais līgums paredz manu spēlēšanu šeit līdz gada beigām.

Mūsu iepriekšējās sarunās vairākkārt izteicies par problēmām ar “Khazar” vadību un par negatīvo pieredzi Azerbaidžānā. Pastāsti sīkāk, vai komanda tevi labprāt atbrīvoja no saistībām?
Sākotnēji klubs pieprasīja par mani kompensāciju, bet man izdevās ar viņiem vienoties. Laikam jau man paveicās, jo daudzi puiši joprojām nevar atrast darba vietu, jo par viņiem tiek prasīta kompensācija.

Labāk spēlēju 30 000 skatītāju Indonēzijā, nekā 50 - Latvijā

Vai nebija citu variantu, atskaitot Indonēziju?
Bija varianti gan ārzemēs, gan Latvijā, taču tie nebija pietiekami interesanti. Lielā mērā tieši finansiālajā ziņā. Runājot par iespēju spēlēt Latvijā, tad to varētu darīt tikai “Skonto”. Ne jau līguma dēļ, protams, bet gan tīri cilvēcisko attiecību ziņā. “Skonto” man deva iespēju uzturēt sevi labā fiziskā formā. Bez šiem pilnvērtīgajiem treniņiem man tagad būtu ļoti smagi Indonēzijā. Ja man tiks dota iespēja, karjeras pēdējos gadus pavadīšu “Skonto”. Tas pēc gadiem pieciem! [smaida].

Vai tev šobrīd ir aģents?
Nav, šobrīd es pats sev esmu aģents [smaida].

Latvijā Indonēzijas čempionāts netiek uztverts nopietni. Daudzi uzskata, ka tas pieliek punktu tavai Eiropas karjerai!?
Piekritīšu. Kad beigsies mans šī brīža līgums, man jau būs 34 gadi. Šaubos, ka kāda laba Eiropas komanda varētu ieinteresēties par šāda vecuma vārtsargu, zinot, ka pēdējos divus gadus viņš ir pavadījis Indonēzijā. Braukt uz kādu Eiropas vidusmēra čempionātu, kur tribīnēs ir 500 cilvēki, man nav nekādas vēlmes.

Pastāsti par čempionāta līmeni? Salīdzini to ar Latvijas, Rumānijas un Čehijas!
Indonēzija FIFA reitingā ieņem 146., savukārt Latvija – 74. vietu. Čehija, kur es spēlēju pavisam nesen, ir pat 29. pozīcijā. Nu un kas? Jā, līmenis ir zemāks nekā Čehijā, zemāks par četriem vadošajiem mūsu valsts klubiem, taču futbolu spēlē skatītājiem, bet par to daudzumu tribīnēs te nevar sūdzēties! Futbols ir sporta veids numur viens!

Futbolu šeit vienkārši dievina, stadionā atrodas pa 20-30 tūkstošiem skatītāju! Viņi māk fanot, sarūpē fantastisku atmosfēru! Visas spēles tiek translētas televīzijā augstā līmenī, pie tam ir arī ekspertu studijas pirms un pēc spēlēm, kā arī to pārtraukumos! Labāk es spēlēšu reitinga 146. vietas čempionātā, nekā 74., kur uz spēlēm atnāk 50 skatītāji un atmosfēra ir kā teātrī. Pat Čehijā atmosfēra ne tuvu nebija tāda, kā šeit.

Vēl ceri iekļūt Latvijas izlasē vai tā vairs nav tava prioritāte?
Izlase vienmēr ir bijusi un būs prioritāte. Ja nebūtu izlases, nedomāju, ka man būtu izdevies tikt kaut vai līdz Azerbaidžānas čempionātam. Mūsdienās pārsvarā normālos klubos ņem tikai izlašniekus. Pat šeit, kad avīzēs tiek rakstīts par mani un Kačanovu, allaž piemin, ka esam Latvijas izlases spēlētāji. Ja būs izsaukums uz izlasi, nedomājot braukšu. Tagad man ir nepieciešams laiks, jo ilgāku laiku biju bez spēļu prakses. Turpināšu strādāt, lai uz kvalifikācijas cikla sākumu atkal tiktu izsaukts.

Pastāsti mums vairāk par dzīvi Indonēzijā!
Latvijā reti kurš zina kaut ko par Indonēziju. Ja arī zina, tad tikai par Bali salu [smaida]. Starp citu, tā no manis atrodas tikai apmēram 45 minūšu lidojuma attālumā. Biļetes cena ir tikai 60 dolāri turp atpakaļ. Tā ka, kad ir divas brīvas dienas, var mierīgi doties uz turieni atpūsties. Šobrīd gan tādu nav. Indonēzija ir pazīstama arī ar zemestrīcēm un cunami. Dabas kataklizmas šeit patiešām notiek, bet ne visur. Ir bīstamās zonas, bet es no tām esmu tālu.

Šī ir ļoti skaista valsts, ceturtā lielākā pasaulē. Tā sastāv no apmēram 14 tūkstošiem salu. Te ir tādas vietas, par kurām tūristi nemaz nenojauš, tādēļ civilizācija tur nav pārāk attīstīta. Ļoti grūti aprakstīt šo vietu skaistumu, tās ir jāredz savām acīm. Papua salā es to visu redzēju.

Indonēzijā maksāt tikpat, bet tēriņu ir 4-5 reizes mazāk

Cik lēta vai dārga ir dzīve Indonēzijā?
Dzīve šeit ir ļoti lēta, atskaitot Bali salu, kur viss ir pakārtots tūristiem, tādēļ arī cenas ir atbilstoši augstas. Tur, kur nav tūristu, viss ir lēts. Piemēram, ļoti labi papusdienot maksā tikai apmēram 2-3 dolārus. Benzīns maksā ap 25 santīmiem litrā. Noīrēt māju ar četrām-piecām istabām un visām nepieciešamajām mēbelēm izmaksās tikai ap 2000-2500 eiro gadā! Klubs mani nodrošina ar visu nepieciešamo: dzīvesvietu, transportu, ēdināšanu un visu to, kas ir nepieciešams sportistam. Papua salā mēs dzīvojām kopā ar ģimeni, bet šobrīd esmu viens pats, bet tas tikai līdz vasarai.

Droši varam apgalvot, ka finansiāli pārcelšanās uz Indonēziju bija ļoti izdevīga?
Jā, jo šeit viss ir daudz lētāk, pie tam algas praktiski neatšķiras no Eiropā maksātajām. Tēriņi šeit ir vidēji 4-5 reizes mazāki. Azerbaidžānā, kā jau visiem zināms, maksā vairāk, bet Rumānijā un Čehijā es saņēmu aptuveni tikpat. Azerbaidžānā gan nebija garantijas, ka tu solīto naudu patiešām arī saņemsi. Ja godīgi, es gan īsti nesaprotu, par ko tur tik daudz maksā. Stadionu īsti nav, arī skatītāju jau pasen [smaida]. Izņēmums bija “Khazar”, uz kura spēlēm praktiski vienmēr bija pilns stadions, bet citur, atskaitot svētku dienas, vairāk par 2000 nebija.

Tavas jaunās komandas stadions izmēros ir iespaidīgs. Cik mīlēta ir komanda pilsētā?
Jā, stadionā ir vietas 35 000 skatītāju, un tas parasti ir pilns. Mana komanda pilsētā ir ļoti mīlēta.

Pavisam nesen komandā parādījās jauns treneris. Cik ļoti tas ietekmēja tavu pāreju?
Tā ir taisnība. Tagad komandu vada treneris no Serbijas, bet tas nekāda veidā neietekmēja manu pāreju. Es pats vienojos ar kluba vadību. Ar citiem leģionāriem sazinos angliski, bet ar vienu slovāku – čehu valodā. Ar vietējiem sazināmies zīmju valodā [smaida]. Viņi angliski nerunā vispār, bet indonēziešu valodu es tik labi nepārvaldu [smaida]. Nekas, ar laiku iemācīšos.

Leģionāri Indonēzijā limita dēļ netiek ņemti sēdēšanai uz rezervistu soliņa. Vai esi drošs par savu vietu sastāvā? Vai kolektīvs tevi labi pieņēma?
Nav bijis nekādu problēmu, jo tiku pieņemts ļoti draudzīgi. Arī ar diviem vietējiem konkurentiem nav bijis konfliktu. Protams, ka es šeit spēlēšu, jo citādi nemaz netiktu parakstīts ar mani līgums. Tas neko negarantē uz visiem 100%, bet zināmu garantu dod. Lai nu kā, jāpierāda sevi uz laukuma. Ja slikti spēlēsi, no tevis atvadīsies. Manā pirmajā komandā ar spēļu praksi nebija ne mazāko problēmu, spēlēju visos mačos, atskaitot, kad tiku izsaukts uz izlasi.

Daudzi ar tevi saistīja lielas cerības, jo tomēr tiki tādos klubos kā Bukarestes “Dinamo” un Prāgas “Slavia”. Vai nepamet sajūta, ka līdz galam neizmantoji savu potenciālu?
Es uzskatu, ka man ir ļoti paveicies, ka karjeras noslēgumā varu izbaudīt ne tikai futbolu, bet arī dzīvi šajā valstī. Te vienmēr ir vasara, mazāk par +25 grādiem nav bijis nekad. Pat naktīs. Stadioni ir pilni, futbols tiek ļoti mīlēts, tādēļ esmu ļoti apmierināts.

Runājot par tikšanu augstākā līmeni, būšu atklāts. Ja jau netiku augstāk, kaut kā pietrūka. Varbūt pietrūka vēlmes, varbūt treniņos kaut kur nenostrādāju līdz galam, varbūt kaut kur nepaveicās. Katram futbolistam ir dots savs. Ko nopelnīju, to arī saņēmu. Kāds spēlē “Barcelona”, kāds Farēru salās. Kā kurš strādā, to arī saņem.