Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512), Fid:114, Did:0, useCase: 0

Viedoklis: Hei, LFF! Kačā karmu, kačā stilu, kačā savu futbola skilu!

Edmunds Novickis
Edmunds Novickis @EdmundsN

Viedoklis: Hei, LFF! Kačā karmu, kačā stilu, kačā savu futbola skilu!
Dainis Kazakevičs un Vadims Ļašenko. Foto LFF.

Pirms deviņām dienām Latvijas futbola izlase atkal apbēdināja, atkal neuzvarēja Nāciju līgas pagraba D līgā. Ceturtais piegājiens beidzās nevis ar vienkāršu neuzvarēšanu, bet gan sirdi plosošu zaudējumu Maltai pēdējās sekundēs. Latvijas futbolam pietrūkst pozitīvas karmas, taču... tā ir jānopelna! Ar centību, labiem darbiem un tīru sirdsapziņu! Politiskas intrigas, lavierēšana un aizmuguriski gājieni karmai nepatīk.

Ja kādam šķiet, ka Latvijas izlasi, kas “nespēj uzvarēt amatierus”, vispār nav vērts detalizēti analizēt, droši var pa taisno doties uz komentāru sadaļu, lai “spļautu negāciju ugunis”. Pats vēlējos paurķēties Eiropas futbola pagrabā un šajās dienās daudzas lietas apdomāju, pētīju statistiku, skatījos video, apspriedos ar speciālistiem. Tāpēc tiem, kam tomēr interesē, piedāvāju savu versiju Latvijas izlases un futbola kultūras preparēšanā. Materiālā esmu izvērsti atbildējis uz šiem jautājumiem, šeit uzreiz pievienojot arī atbilžu īsās versijas.
• vai zaudējums pret Maltu un pārējās neveiksmes bija loģiskas vai nelaimes gadījumi? Drīzāk otrais.
• Latvija - Malta epizožu analīze: ko darām nepareizi ar bumbu? Reizēm sasteidzam uzbrukumus.
• vai Andora un Malta kopumā ir mūsu līmeņa komandas? Nē, vājākas.
• vai Latvijas izlasē spēlē labākie? Gandrīz.
• vai Kazakevičs ir pelnījis vadīt Latvijas izlasi? Nē!
• pie kā noved nemitīgās treneru maiņas? Ne pie kā laba.
• ja ne kā izlases treneris, vai Dainis ir citādi noderīgs Latvijas futbolam? Protams!
• vai Latvijā ir daudz treneru, kuri būtu nobrieduši vadīt mūsu izlasi? Maz.

Kāpēc tik izaicinošs virsraksts? Atgādinu šo LFF akciju, kuras vadmotīvi tik lieliski sasaucas ar maniem secinājumiem par Latvijas futbola saimniecību.

Spēle pret Maltu - vai nu realizē momentus, vai ciet apkaunojumu

Tās ir manas un jebkura cita Latvijas futbola līdzjutēja tiesības - nepiedot par četrām(!) neuzvarētām spēlēm pret Eiropas punduriem. Nepiedot pat tad, ja trijos no četriem mačiem Latvija vārtu gūšanas iespēju aspektā bija labāka. xG ir slavēts un kritizēts statistisks rādītājs, kurš parāda, kāds būtu godīgs rezultāts teorijā, ņemot vērā abu komandu izdarīto sitienu pozīcijas. Balstoties uz xG, Latvijai bija jāuzvar vismaz divas spēles, drīzāk pat trīs.

SpēlexGRezultāts
Latvija - Andora2.60 - 0.110:0
Malta - Latvija1.35 - 0.821:1
Fēru salas - Latvija0.75 - 1.611:1
Latvija - Malta2.00 - 0.770:1

Nespējam iesist 11 metru soda sitienu, nespējam realizēt izgājienus viens pret viens, nespējam lāga trāpīt pa bumbu no lieliskām pozīcijām - vai nu mums ļoti, ļoti neveicas vai arī xG uz Latviju neattiecas. Statistiski sagaidāmo septiņu gūto vārtu vietā esam iespējuši divus! Jeb sagaidāmā vārtu bilance 7:3, faktiskā 2:3! Šai materiālā daudz spriedīšu par Kazakeviču, taču nerealizētie momenti jau nu gan nav viņa vaina. Psiholoģija? 18 gadus vecā Kroļļa gadījumā Maltā tā varētu būt, kamēr pārējie mūsu uzbrucēji ir profesionāļi, kuri sen vairs nav tīņi un ir situši vārtus arī augstāka līmeņa un spriedzes mačos. Latvijas gadījumā izcilu vārtu gūšanas iespēju izšķērdēšana nozīmē pievilt komandas biedrus, neuzvarēt spēles un ciest apkaunojumu.

Lai gan manās acīs xG spēlēs notikušo raksturo precīzāk, nekā vispārīgie statistikas rādītāji, tomēr esmu nepatīkami pārsteigts, ka arī bumbas kontrolē un sitienu skaita ziņā Latvija D līgā nedominē, izceļoties vienīgi pret vājo Andoru:

SpēleKontroleSitieniSitieni mērķīStūriPiespēlesPrecīzās piespēles
Latvija - Andora62%-38%17:74:04:1464:229374:127 (81%-55%)
Malta - Latvija55%-45%10:92:53:4420:356341:285 (81%-80%)
Fēru salas - Latvija54%-46%5:133:14:7468:423349:302 (75%-71%)
Latvija - Malta45%-55%17:126:46:6356:444298:383 (84%-86%)

Piekāpšanos bumbas kontrolē daļēji var izskaidrot ar Kazakeviča nosacīto jaunievedumu - vertikāls futbols, ātri uzbrukumi. Komplektā ar to bieži vien ir uzstājīgs presings, daudz skriešanas. No vienas puses tas parāda Latvijas ambīcijas un visu četru maču beigu fāzē mūsu pretinieki vairāk vai mazāk bija nosēdušies (tas, ka tāpat pamanījāmies ielaist vārtus pret Maltu, ir cits stāsts), kamēr mūsējie turpināja uzbrukt. No citas puses, manuprāt, spēlēs pret šādiem pretiniekiem ir būtiski sajust pārliecību un neskriet katrā epizodē pa galvu, pa kaklu uz priekšu. Veikt saspēli savā laukuma pusē, sajust bumbu, likt paskriet pretiniekam, sagatavot uzbrukumu. Reiz pret to pašu Andoru tāds stils deva mums graujošu 4:0 uzvaru. Kā tagad atceros negāciju vilni, ko saņēmu par Latvijas izlases paslavēšanu par 39 precīzām piespēlēm pēc kārtas, kad ar pacietīgu futbolu guvām vienus no vārtiem.

Kopumā tā gan joprojām ir liela dilemma - Latvijas izlasei objektīvi absolūti pietrūkst meistarības, lai uzlauztu biezus aizsardzības slāņus un skaidrs, ka arī ātrie uzbrukumi ir nepieciešami. Citiem vārdiem sakot, te parādās arī trenera māksla - dažādot spēles stilu, rīkoties pēc situācijas. Futbols ir jāvariē. Prakse rāda, ka labākos momentus Latvija veido pēc standartsituācijām un pēc bumbas atņemšanas pretinieka laukuma pusē jeb sekmīga presinga. Savukārt pozicionālā spēlē vertikālā futbola brīžiem ir par daudz, sevišķi ņemot vērā, ka mūsu aptverē nav daudz futbolistu (vai ir, taču netiek iekļauti kandidātu sarakstā), kuri spētu apspēlēt viens pret vienu.

Pozicionālajos uzbrukumos izdarām pāris ātras vertikālas piespēles uz priekšu un tipiski veidojas situācijas, kurās jāmēģina kaut kas izveidot, teiksim, trijatā pret sešiem, jo loģiski, ka vairums mūsējo vēl palikuši aizsardzības pozīcijās. Bieži iesprūstam flangos. Ja arī Cigaņikam no flanga izdodas tālāk atrast zemuzbrucēju Jāni Ikaunieku vai centra uzbrucēju Gutkovski vai Uldriķi, tad savukārt iesprūstam tur, jo pretinieku aizsargu barjera paliek vēl tik un tā. Tas tāpēc, ka pirms tam neizraustīts pretinieks pozicionāli ir izvietojies pareizi. Uzbrucējiem atliek individuāli apspēlēt, bet to nedarām, jo nespējam. Sanāk skriešana ar pieri sienā.

Tā nu sanācis, ka šī brīža divi mūsu labākie centra uzbrucēji ir “torņi”, turklāt abi ir spēcīgi aizmukšanā, ja bumba tiek pārmesta pāri aizsardzības līnijai. Tāpēc jebkuram šķistu, ka loģisks ierocis varētu būt stūrgalvīgi centrējumi. Taču tieksme centrēt (un centrējumu kvalitāte) vai iemest bumbu priekšā brīvajā zonā Latvijas izpildījumā ir reta parādība – mēs piespēlējam pa apakšu uz priekšu un līdz produktīvām darbībām uzbrukuma smailē netiekam. Izskatās mazliet īpatnēji - Gutkovskis daudz nodarbojas ar bumbas saņemšanu un driblēšanu tālu no vārtiem (reizēm izprovocē pārkāpumus, par ko paldies), bet, kad viņš ir soda laukumā, centrējumu tikpat kā nav vai arī tie ir nesekmīgi. No četriem flangu spēlētājiem, kuri Rīgā bija pret Maltu, šai elementā var izcelt tikai Savaļnieku, un ar to, protams, ir par maz.

Cenšoties spēlēt vertikāli, ir vēl viena problēma - bieži ātri zaudējam bumbu un paši, pirmkārt, paliekam ar brīvām zonām aizmugurē, otrkārt, patērējam daudz spēka, lai bumbu atgūtu. Jāatzīst, ka pat Andora un sevišķi Malta, ja pretinieks palicis augstu ar izkliedētiem spēlētājiem, ir iemācījusies ar bumbu itin labi izrīkoties un kārtīgi mūs padzenāt. No šejienes arī Maltas bumbas kontroles procenti.

Kā jau minēju, tā ir dilemma - maču galotnēs it kā neizskatāmies paguruši un izdarām spiedienu, bet no citas puses pēdējās sekundēs zaudējām gaisa divcīņu (Maltas vārti), mums neiztur nervi (sarkanā kartīte, nevajadzīgi pārkāpumi), elementārās epizodēs pieļaujam bērnišķīgas kļūdas, un tas notiek viss otrajā puslaikā - pirmajās 45 minūtēs tas nav novērojams. Varbūt sakritība vai selektīva atmiņa.

Par neizsauktajiem vēl parunāsim, bet arī izsauktos Kazakevičs laukumā izvieto tā, ka gribas pastrīdēties. Lieliski apzinos, ka visam apakšā ir nopietni apsvērumi, tostarp nereti tas ir triviāls alternatīvu trūkums, taču piekrītu tiem ekspertiem, kuri jau ir runājuši. Zjuzins pret Maltu aizsardzībā izskatījās komiski – viņam ir uzbrukumā noderīgas smadzenes un acs pakausī, nevis fizisks spēks un kvalitatīva bumbas atņemšana, izklupieni. Pirmajās 45 minūtēs viņam četras(!) neveiklas darbības aizsardzībā. Proti, viņš šķiet piemērotāks nevis balsta, bet zemuzbrucēja pozīcijā, kur pārsvarā arī spēlē RFS un dara to produktīvi.

Zjuzina pacelšana zemuzbrucēja pozīcijā ļautu Jāni Ikaunieku sūtīt uz problemātisko labo flangu, kurā viņš ieradis spēlēt RFS. Tāpat prasās Cigaņiku pārvietot no kreisā spārna pozīcijas uz klubā ierasto kreisā aizsarga pozīciju. Un vēl viens piemērs. Bēdu ieleja sākās ar spēli pret Andoru, kurā neveiksmīgs izrādījās Kazakeviča mēģinājums Fjodorovu atgriezt spārna pozīcijā, lai gan "Riga" viņš jau sen iejuties malējā aizsarga pozīcijā. Pēc tam par labo spārnu spēlēja Jaunzems, kuram Virslīgas sezonā pieticīgs 0+2. Šķiet pašsaprotami, ka spēlētāji justos dabiskāk, ja spēlētu klubos ierastajās pozīcijās.

Ļoti apšaubāma manās acīs ir arī likme uz Emsi, kurš izgāja pamatsastāvā pirmajās divās spēlēs, pēc tam nākot uz maiņu. Labs arguments ir Kazakeviča un Emša kopdarbs U-21 izlasē, taču, manuprāt, klubu līmenī Eduards sevi nav tik ļoti pierādījis, lai ielēktu izlases pamatsastāvā – līdz 2018. gadam spēlēja vienā no pastarītēm “Mettā”, kur, uzskatu, nebija spilgts līderis, 2019. gadu sabojāja traumas un tikai šogad sāka spēlēt Armēnijas čempionātā, kas ir apmēram Virslīgas līmenis. Armēnijas čempionātā līdz šodienai sakrājis 14 spēles. Atbalstu lielu talantu, piemēram, Kroļļa agrīnu iemešanu lielajā izlasē, taču Emsis nav no šīs sērijas.

Tāpat, salīdzinot ar spēli Fēru salās, spērām soli atpakaļ, ieliekot labu cīnītāju Tarasovu laba uzbrukumu uzsācēja Stugļa vietā – Rīgā pret Maltu vairāk vajadzēja otro. Žēl, ka Covid-19 “noķēra” Dubra un ka ne tik labā formā šoreiz bija Mārcis Ošs, kurš pēc traumas un pārcelšanās uz jauno klubu Lugāno vēl nav izcīnījis vietu pamatsastāvā.

Labi apzinos, ka “pēc kara visi gudri”, un tagad par kļūdām un veicamām korekcijām runāt ir ievērojami vieglāk, nekā pirms Nāciju līgas sākuma, taču esmu pārliecināts, ka vismaz daļu no augstākminētajām lietām varēja prognozēt un izpīpēt arī pirms pusotra mēneša.

Atbildot uz sadaļas jautājumu, mans secinājums, balstoties uz xG rādītājiem, būs nepopulārs - ar visām augstākminētajām problēmām un manā skatījumā neoptimāliem trenera risinājumiem zaudējums pret Maltu bija neloģisks, un kopumā bilance 2-1-1 būtu vairāk atbilstoša parādītajam sniegumam. Arī 2-1-1 pozitīvi nevērtētu, tomēr šajā scenārijā Latvija vismaz saglabātu normālas izredzes uz pirmo vietu. Tai pašā laikā uzskatu, ka nožēlojamais faktiskais 0-3-1 ir karmas atbilde Latvijas futbolam. Par karmu citās sadaļās.

Latvija - Malta epizožu analīze: ko darām nepareizi ar bumbu?

Piezīmes:
(1) man nav trenera licences, mani spriedumi var būt kļūdaini,
(2) tiek analizētas epizodes burtiski dažu sekunžu garumā - futbolistiem lēmuma pieņemšanai ir sekundes simtdaļas, viņiem nav TV leņķa un iespējas kā man nospiest stopkadru un gudri analizēt, turklāt līdzīgās epizodēs nepareizus lēmumus reizēm pieņem pat pasaules zvaigznes; tomēr mēģināju atlasīt nevis primitīvu kļūdu epizodes, bet gan tādas, kas, manuprāt, idejiski raksturo Latvijas izlases spēles stilu un lēmumus noteiktās spēles fāzēs,
(3) izlaidu visas standartsituācijas, jo tā ir atsevišķa zinātne un, neesot komandas iekšienē un nezinot mājas darbus, nav vērts spriedelēt,
(4) lielākā daļa apskatīto epizožu nebija izšķirošas; atkārtošu, ka, analizējot spēles video, gribēju saprast mūsu izlases domu gājienu - pārsvarā tieši pēc bumbas atgūšanas savā laukuma pusē. Jo, atņemot bumbu pretinieka soda laukuma tuvumā, jau izpaužas futbolistu radošums un individuālā meistarība (ir ir, nav nav), savukārt presings visas spēles garumā no Latvijas bija augsts, agresīvs, kvalitatīvs un, uzskatu, ne jau spēle bez bumbas D līgā ir mūsu valstsvienības galvenā problēma.

1. minūte: nostrādā Tarasova tālā piespēle aiz Maltas aizsargu mugurām Cigaņikam, kurš ar piespēli pa apakšu izved lieliskās pozīcijās brāļus – Jānis netrāpa pa bumbu, Dāvis sit garām. Varbūt Malta izgāja laukumā iemigusi, bet turpmākajā mačā bumbas aizmešanas "aiz apkaklēm" Latvijai vairs neizdevās un pat netika mēģinātas.

6. minūte: atņemam bumbu pie sava soda laukuma, kur atrodas 7 no 10 mūsu laukuma spēlētājiem. Šādā situācijā, kad priekšā mums ir absolūts skaitliskais mazākums, produktīva ātrā uzbrukuma iespējas ir niecīgas. Tā vietā, lai izretinātos (vēlams vispirms izspēlēt uz malu bez riska, ņemot vērā, ka vairāki pretinieki ir centrā), pārņemtu kontroli pār bumbu, uzsāktu saspēli, aizraujamies ar vertikālo futbolu – pirmā piespēle uz priekšu vēl izdodas, bet tālāk totāla mazākuma dēļ iespējas ir limitētas, bezcerīga piespēle pa augšu D. Ikauniekam, kurš pēc inerces ar galvu pasit bumbu uz priekšu, un Malta viegli pārņem bumbu.

Pirmās 10 minūtes: Latvijas pozicionālais presings (kad Malta uzsāk no saviem vārtiem) ir kvalitatīvs un reizes trīs saliniekiem paveicas, spēlējot uz ļoti augstas riska robežas. Izklupienos ļoti neprecīzi spēlē Zjuzins.

15. minūte: atņemam bumbu pie sava soda laukuma, atkal gandrīz visi mūsējie ir turpat apkārt. J. Ikaunieks apdomīgi saglabā bumbu, atspēlē atpakaļ Toberam, kurš tālāk blakus esošajam Jurkovskim. Tiktāl labi un, manuprāt, atkal ir vērts vairāk izretināties un atkarībā no pretinieka darbībām vai nu uzvilkt viņus sev virsū un tad veikt ātru pāreju, vai pretinieku atkāpšanās gadījumā pārliecinoši kontrolēt bumbu un pacietīgi uzbrukt pozicionāli. Taču seko Jurkovska riskanta un gara vertikālā piespēle caur centru, kas beidzas ar bumbas zaudēšanu pie centra līnijas un nekavējošos pretinieku atbildi.

16. minūte: burtiski uzreiz vēl viena līdzīga epizode. Bumba mums, 9(!) no 10 laukuma spēlētājiem pavisam tuvu vai attāli soda laukumam, kamēr Maltai tikai 6 spēlētāji šajā zonā, tātad viesu aizmugurē kvartets uz vienu Gutkovski. Par spīti tam, Zjuzins spēlē izteikti vertikāli centra uzbrucēja virzienā - brīnos, ka Vladislavs šai epizodē izcīnīja autu.

16.-17. minūte: kamēr Latvija aizraujas ar “skriešanu sienā”, Maltas izpildījumā pretēja galējība - reizi pa reizei ar pašmērķi saglabāt bumbu viņi aizraujas ar riskantu saspēlēšanos pie sava soda laukuma, mūsējo presings darbojas labi un pāris reizes atņemam bumbu bīstamās zonās.

18. minūte: D. Ikaunieks saņem bumbu uzbrukuma zonā, taču nesaņem palīdzību - nav tuvākā, kam piespēlēt. Gutkovskis ir aiz diviem aizsargiem, līdz ar to loģisks šķistu centrējums pa gaisu, taču seko bezperspektīva piespēle pa apakšu. Seko bumbas zaudēšana, latvieši smagnēji atgriežas aizsardzībā, kamēr pretiniekiem, kuri izretinājušies, parādās daudz opciju un brīvo zonu.

19. minūte: pirmo reizi ilgstoši pieturam bumbu savā pusē, Ošs aukstasinīgi iziet no presinga, piespēlē Tarasovam, saņem bumbu atpakaļ. Pa šo laiku maltieši izvēlas daudzskaitlīgu presingu - 7 spēlētāji mūsu laukuma pusē. Mārcis ar vienkāršu piespēli “nogriež” viņus (divi maltieši pagūst atpakaļ, bet pieci paliek priekšā bumbas līnijai tik un tā) un izdodas ļoti laba un bīstama pāreja uzbrukumā, kur Zjuzinam ir daudz labu opciju. Tik vienkārši! Biežāk šādi!

22. minūte: atkal nospēlējam pacietīgi savā laukuma pusē, pārliecinoša saspēle, kas beidzas ar Jurkovska draudīgu reidu pretinieka laukuma pusē. J. Ikaunieks mēģināja izvirzīt viens pret vienu Gutkovski. Labs uzbrukums, labs mēģinājums. Drīz seko Maltas kļūda (varbūt sakritība, varbūt koncentrēšanās zudums, pirms tam ilgāku laiku esot bez bumbas), vēl viena pacietīga mūsējo izspēle un Zjuzina super moments. Latvijas labākais nogrieznis mačā, Malta netiek galā.

29. minūte: Zjuzins turpina “vest momentus” uz saviem vārtiem, spēlējot balsta zonā. Malta mums piedod, bet pēc brīža uzbrukumā piedod arī Latvija. Pozicionāla kļūda viesiem, Dāvis veikli izskrien no mugurpuses, Tobers to lieliski pamana un nevainojami izpilda piespēli D. Ikauniekam, kurš tīru izgājienu nerealizē.

Atlikusī 1. puslaika daļa: Malta aizvien biežāk netiek galā ar Latvijas presingu, beidzot pāris reizes pārkāpj noteikumus savā laukuma pusē. Viesi pirms mača acīmredzami spēlēja ar uzstādījumu to darīt tikai ārkārtējas nepieciešamības gadījumā, ņemot vērā Latvijas trumpi – garos augumus un gūtos vārtus pēc standartiem; Rīgā Maltai pirmais pārkāpums 37. minūtē! Mūsējiem puslaika izskaņā uzbrukumu bija daudz, taču to noslēgums – pēdējā piespēle vai pēdējā individuālā darbība un sitiens – turpināja klibot.

2. puslaiks. Daudzi kritizē Latviju tieši par otro puslaiku, kad momentu skaits samazinājās. Paradokss, pirmajā puslaikā sarkanbaltsarkanajiem bija viens sitiens mērķī, otrajā puslaikā pat pieci, taču pilnībā jāpiekrīt, ka tieši līdz pārtraukumam Latvijai bija labākās iespējas atklāt rezultātu – sitieni no lieliskām pozīcijām bija garām vārtiem vai bloķēti, kamēr otrajā puslaikā netrūka "dežūrsitienu" vārtu mērķī, Maltas vārtsargam viegli tiekot galā. Labs piemērs, kad sausa sitienu statistika maldina.

Taču, runājot par otro it kā ļoti slikto puslaiku, jāuzsver arī pretinieku kursa maiņa. Pirmajā puslaikā Malta riskēja, veica elpu aizraujošu saspēli pie sava soda laukuma, reizēm aizrāvās ar daudzskaitlīgu presingu mūsu laukuma pusē, tādā veidā arī ik pa laikam smagi iekrītot aizsardzībā un dodot Latvijai labas iespējas. Otrajā puslaikā Malta sāka spēlēt izteikti no aizsardzības un daudz dziļāk. Plus vilkt laiku, ko pirms tam sevišķi nedarīja. Līdz ar to Latvija pamatīgi uzlaboja bumbas kontroles procentus, tomēr momentu radīšana objektīvi sagādāja lielākas problēmas. Attēlā nekas nav izrauts no konteksta - tās ir tipiskas ainas no epizodes 1. puslaikā (vairāki maltieši nāk virsū mūsu aizsargiem) un 2. puslaikā (Maltai divi dziļi aizsardzības bloki un tikai viens vientuļš uzbrucējs pāri centra līnijai), kuras atkārtojās vairākkārt.

52. minūte: Pirms tam smagi iekritis aizsardzībā (Maltai, neskaitot realizēto standartsituāciju galotnē, 51. minūtē bija vienīgais moments otrajā puslaikā), Savaļnieks veic kvalitatīvu centrējumu, Gutkovskis nonāk labā pozīcijā. Šādu epizožu, ņemot vērā Gutkovska trumpjus, kopumā mačā ļoti pietrūka.

70.-85. minūte: Kad Malta nostājās dziļajā aizsardzībā, Latvija neko daudz neiespēja. Pāris reizes veiksmīgi epizodes saasināja uz maiņu nākušais Ķigurs, kurš spēj veikli apgriezties, esot ar muguru pret vārtiem, taču kopumā Malta aizsargājās komfortabli. Pievienoju dažus principā bezjēdzīgus attēlus no dažādām spēles minūtēm, lai atgādinātu, kā bija izvietojušās komandas. Malta izmantoja piecu aizsargu līniju. Šāda aina atkārtojās vēl un vēl, un vēl. Diemžēl Latvija nav tāda līmeņa komanda, lai to pārvarētu un te pat nav, ko analizēt – inerces pēc mūsējie mēģināja virzīties uz priekšu, veikt piespēles starp līnijām, taču līdz tīrām sitienu pozīcijām pozicionālā spēlē netikām. Malta tādos ierakumos sēdēja "tikai" lielu daļu no otrā puslaika, kamēr Andora to darīja visas spēles garumā un pat tad ar 90 minūtēm mums pietrūka, lai gūtu vārtus pret Pirenejos esošās valstiņas izlasi.

Secinājumi. Pēc apkaunojoša 0:1 nav labs stils teikt ko pozitīvu, taču man patika Latvijas izlases presings visas spēles garumā. Latvijai pirmajā puslaikā bija izcilas iespējas, ja ne “nogalināt spēli” (Krievijas TV komentētājs, protams, pārspīlēja, sakot, ka varēja būt 3:0, 4:0 vai 5:0 latviešu labā, taču šeit arī ar diviem gūtiem vārtiem pilnībā pietiktu), tad iegūt milzu priekšrocības. Malta, acīmredzot apzinoties, ka visu spēli dziļos ierakumos diez vai izturēs vai arī gluži vienkārši cenšoties attīstīt izlasi, pirmajās 45 minūtēs spēlēja augstu futbolu, daudz riskēja un spēlējās ar uguni. Latviju, pirmkārt, neapšaubāmi pievīla katastrofālā realizācija (ko droši var saukt arī par meistarības trūkumu). Otrkārt, pirmajās 20 minūtēs pārspīlēti spītīgais vertikālais futbols, regulāri pārāk viegli šķiroties no bumbas, neuzķerot spēles garšu no pirmās minūtes un pēc ātri zaudētām bumbām lieki tērējot spēkus presingā. Otrajā puslaikā Malta dziļi nosēdās, un Latvijas meistarības līmenis neļāva izveidot daudz momentu. Visas spēles garumā acīmredzami pietrūka flangu spēlētāju kvalitatīvu centrējumu – Savaļnieks to darīja visbiežāk, piecreiz, kamēr D. Ikauniekam un Jurkovskim uz diviem nieka trīs centrējumi. Šo abu spēlētāju trumpji ir citi.

Latvijai ir labāki futbolisti, nekā Maltai un Andorai

Futbols ir sarežģīts sporta veids un komandas sniegums atsevišķā spēlē ir atkarīgs no ārkārtīgi daudziem faktoriem. Nav vērts uzskaitīt tos visus, pietiek ar vienu spilgtu piemēru – ja Dāvis Ikaunieks Čehijas čempionātā tiktu pie spēļu prakses (latvietis sešās kārtās ne reizi nav ticis pamatsastāvā, četras reizes nācis uz maiņu un vārtu garšu šogad nav izjutis), viņš pret Maltu gūtu vienus vai divus vārtus un Latvija, visticamāk, uzvarētu. Šie daudzie faktori ir kā šūpoles – tie var sasvērt komandas izredzes uz vienu vai otru pusi.

Tomēr visspēcīgāk šūpoles uz vienu vai otru pusi iešūpina izlašu sastāvi vai, precīzāk sakot, spēlētāju kvalitāte. Nosacīti runājot, izlašu spēlēs 80% no rezultāta veido spēlētāju kvalitāte, savukārt pārējie daudzie faktori, treneru štābu ieskaitot, 20%. Skaidrs, ka futbolistam attiecīgā brīdī var nebūt spēļu prakses, optimālā veselības stāvokļa vai gluži vienkārši garastāvokļa, jo ģimenē kaut kas nav kārtībā, taču ilgtermiņā futbolistus vērtē pēc viņu prasmēm. Un prasmes parasti diezgan precīzi atspoguļo spēlētāja karjerā pārstāvētie klubi – priekšplānā ir aktuālais klubs un čempionāts. Ja Sorokinu ņemtu Belgradas “Partizan”, viņš noteikti nepaliktu RFS. Šteinbors nepalika Gdiņas “Arka”, kas izkrita uz Polijas 1. līgu, jo pēc viņa kā viena no labākajiem vārtsargiem Polijas klubu futbolā bija augsts pieprasījums no Ekstraklases. Līdzīga loģika strādā citu valstu spēlētāju gadījumā.

Lūk, Latvijas futbolisti šai ziņā ir ievērojami spēcīgāki, nekā Maltas un Andoras futbolisti. Nekādu šaubu! Var vienīgi strīdēties par apzīmējuma “ievērojami” kvantitatīvu izteiksmi – skaidrs, ka arī Vācijas futbolisti “ir ievērojami spēcīgāki”, taču tur tā plaisa ir gandrīz bezgalīga, kamēr Latvijas pārākums pār Maltu un Andoru “uz papīra” nav tik liels. Acīmredzot mazās izlases teicami izmanto “citus faktorus” vai arī Latvija šos “citus faktorus” izmanto sliktāk vai pat pavērš pret sevi. Mēģināšu ar kvantitatīviem parametriem parādīt, ka Latvijas rezultāti pret Maltu un Andoru ir nepieņemami un no teorijas viedokļa neloģiski.

Vispirms gan atkāpei atgādināšu, ka Latvija visās trīs spēlēs pret Andoru un Maltu bija favorīte arī bukmeikeru kantoros. Tur cilvēki saprot, ko dara. “Optibet” VIP klientu departamenta vadītājs Rihards Polis, vaicāts, kāpēc Latvija bija favorīte spēlēs pret Andoru un Maltu, sacīja: “Tiek ņemts vērā izlases sastāvs, tātad klubi un līgas, kurās futbolisti spēlē, kā arī izlašu vēsturiskie rezultāti un bukmeikeru zināšanas.” Maltas uzvaras iespējamību Rīgā bukmeikeri novērtēja ar 17% varbūtību, bet pirms tam Latvijas uzvaras iespējamību Rīgā pret Andoru ar 61% iespējamību.

Atgriežoties pie kvantitatīvām metodēm, šoreiz neizmantošu “Transfermarkt” noteiktās vērtības (kuras mazu komandu gadījumā gan tāpat vairāk vai mazāk atspoguļo spēlētāju aktuāli vai vēsturiski pārstāvētās līgas), bet gan salīdzināšu mūsu Nāciju līgas grupas izlašu spēlētāju pārstāvēto klubu līgas. Atlasīju tos futbolistus, kuri pirmajās četrās spēļu kārtās vismaz divas reizes izgāja pamatsastāvā. Tabulā atzīmēju pārstāvētās līgas vietu UEFA rangā. Mūsu konkurentu izlasēs vairāki spēlētāji spēlē zemākās līgās, pievienoju tām aptuvenu rangu un aprēķināju katras mūsu grupas izlases “vidējo līgu”.

Var diskutēt, cik “ievērojama” ir aprēķinātā starpība, taču atļaušos apgalvot, ka mūsu Virslīga ir stiprāka, nekā Fēru salu, Maltas un Andoras čempionāti (šausmas, cik zemu esam krituši, ja jāmēģina par tādām lietām pārliecināt!) un arī mūsu leģionāri spēlē stiprākās līgās, nekā konkurentu leģionāri.

Runājot par nacionālajiem čempionātiem, jāņem vērā, ka Virslīgas rangu, lai gan tas tāpat nav pārāk augsts, pozitīvi ietekmē ārzemnieku devums. “Riga” pērn diez vai aizcīnītos līdz Eiropas līgas “play-off” ar astoņiem Latvijas spēlētājiem pamatsastāvā. Taču, ja pavērosiet Maltas vadošo klubu sastāvus, tur ir novērojams tieši tas pats. Turklāt Rīgā pret Maltu Latvijai no Virslīgas bija tikai četri spēlētāji – kodolu veidoja solīdās līgās spēlējoši leģionāri.

Tiesa, uzskatu, ka, neskatoties uz “vidējās līgas” aprēķinu, nevar izdarīt pārliecinošus secinājumus par Latvijas un Fēru salu salīdzinājumu. Pirmkārt, Fēru salu klubos leģionāru ir ļoti maz un šosezon, kura gan bija īpatnēja Covid-19 dēļ, Fēru salas Eirokausu sezonā sakrāja vairāk punktu, nekā Latvija pēdējās desmitgades labākajā sezonā. 24. septembrī Fēru salu čempione KÍ ar 6:1 sagrāva Gruzijas čempioni Tbilisi “Dinamo” ar deviņiem Fēru salu futbolistiem sākumsastāvā. Savukārt vicečempione B36 Eiropas līgā pārvarēja pat trīs kārtas – priekšsacīkstēs Gibraltāra “St Joseph's” (2:1), 1. kārtā Igaunijas “Levadia” (4:3 papildlaikā), 2. kārtā Velsas “New Saints” (2:2, 11m 5:4), līdz 3. kārtā piekāpās Sofijas CSKA (1:3). Pat ieskaitot rezervistus, B36 sastāvā ir tikai divi leģionāri.

Otrkārt, ja Maltas un Andoras spēlētāji lielajā vairumā gadījumu pilnīgi visu karjeru pavadījuši savu valstiņu vājajās līgās, tad vairāki Fēru salu spēlētāji vēsturiski ir bijuši labās līgās, bet tagad atgriezušies dzimtenē. Plus manos aprēķinos neiekļuva Edmundsons un Rolantsons, kuri traumu dēļ Nāciju līgā nepaguva nospēlēt pietiekami daudz. Pirmais no viņiem spēlē Vācijas Bundeslīgā (“Arminia”), bet otrais Norvēģijas Premjerlīgā (“Brann”). Tiesa, to pašu var teikt arī par mūsu Virslīgas pārstāvjiem – no atlasītā 13 spēlētāju saraksta tikai Jurkovskis un Jaunzems vispār nav pabijuši ārzemju klubos.

Citiem vārdiem sakot, lai cik skarbi tas neizklausītos, uz Fēru salām arī objektīvi pašlaik nevaram skatīties no augšas, taču bēdīgākais ir, ka ar neapšaubāmi labākiem spēlētājiem sastāvā neesam uzvarējuši arī trīs citus mačus un tabulā esam palaiduši garām pat Maltu. Esam bez uzvarām, tāpēc sarkastiskās piezīmes par izšķirošo maču cīņā par nepalikšanu pēdējā vietā Andorā starp šīs valsts izlasi un Latviju laikam diemžēl nav nevietā. Lai gan tam tā nebūtu jābūt!

Ja tiktu saukti visi labākie, tad Karašausks un Solovjovs tur būtu

Arī šeit uzreiz pāris atrunas. Pirmkārt, Latvijai pašlaik nav tādu zvaigžņu, kuras būtu galvastiesu pārākas par pārējiem un kuras būtu fantastiski izlases līderi. Tomēr redzot, kā Latvija mokās D līgā, sevišķi uzbrukumā, ir jācīnās par katru “procentiņu”, ko var iegūt. Jācīnās par katru uzbrukuma futbolistu, kurš var palīdzēt Gutkovskim, Uldriķim vai Krollim gūt vārtus. Otrkārt, lai gan noteikti neatbalstu 40+ (šeit domāts nevis vecums, bet skaits) futbolistu iespēlēšanu izlases kreklā 1-2 gadu laikā, diemžēl retais mūsu spēlētājs spēlē stabili augstā līmenī cauru gadu, tāpēc uzskatu, ka (pamat)sastāva korekcijām Latvijas gadījumā ir jābūt - atkarībā no futbolistu formas attiecīgā brīdī. Šīs svārstības labi parāda ikgadējais mediju balsojums par labāko Latvijas futbolistu, kad rotācija notiek “uz urrā” – vieni ielido no nekurienes, citi izlido no topa ārā kā “korķi”.

Pastāv viedoklis, ka Kazakevičs neizvēlas “sliktos puišus” – kritiķi pamato, ka Dainis izlasē grib tikai ērtus cilvēkus. Sliecos domāt citā virzienā - viņš vienkārši uzskata, ka sarežģītie raksturi izlasei dos vairāk ļaunuma, nekā labuma. Plus, sastāva izvēli ietekmē arī vēlme likt uzsvaru uz gados jaunākiem spēlētājiem, kārtējo reizi “būvēt jaunu izlasi”.

Lai nu kā, Karašauskam pēc sportiskā principa šobrīd izlasē neapšaubāmi būtu jābūt. Flangā spēlējošais Artūrs Virslīgā šogad ir sakrājis 8+9 par spīti tam, ka mēnesi izlaida diskvalifikācijas dēļ, tādējādi aizvadījis tikai 64% no maksimālā spēles laika. Grozi kā gribi, statistika tomēr ir svarīga, vērtējot uzbrūkošos spēlētājus. Izņemot centra uzbrucēju Krolli, flangā spēlējošajam Karašauskam pārējie statistikas ziņā nav pat tuvumā.

Virslīgas labākie Latvijas futbolisti rādītājā "vārti + piespēles"
Piezīme: par rezultatīvu piespēli uzskaitu jebkuru pēdējo rezultatīvo darbību - arī, piemēram, nopelnītu pendeli vai bloķētu sitienu, pēc kura seko partnera gūti vārti.

Kurus flanga spēlētājus izsauc Kazakevičs? “Valmieras” Jaunzemu (liek viņu arī pamatsastāvā), kuram Virslīgā ir 0+2(!), “Sūduvas” rezervistu Kļuškinu (izlasē arī nespēlē), Cigaņiku (šeit nekādu pretenziju), Fjodorovu (klubā spēlē par malējo aizsargu, izlasē nospēlēja tikai pirmo puslaiku pret Andoru un saņēma kritiku no izlases trenera), Ontužānu (virtuālā mesija, izlasē nespēlē), Tīdenbergu (tika iemēģināts Melnkalnē, saņēma kritiku no izlases trenera), D.Ikaunieku.

Izmantojot izdevību, neliela atkāpe par Ontužānu. Populistiski teikt, ka “Bayern” viņš noder, Latvijas izlasei nē. Jāsaprot, ka izlasē ir jāspēlē tādiem, kam klubā ir spēļu prakse un kuri izlasē var dot rezultātu. “Bayern” nesvarīgā mačā iedeva Danielam trīs minūtes un domā par futbolista attīstīšanu, nevis palīdzīgu roku šodien. Ja Ontužāns regulāri spēlētu “Bayern-2” sastāvā, būtu cita lieta. Taču viņš vispār nespēlē! Pēkšņi mest vangažnieku izlases pamatsastāvā būtu risks ne tikai no sportiskā viedokļa, bet arī traumas gūšanas aspektā. Varbūt uz maiņu, taču šeit treneriem labāk redzams.

Atgriežoties pie Karašauska, viņš 2018. gada rudenī Pātelainena vadībā neizmantoja savu iespēju, gūstot vienus vārtus sešās spēlēs - piecreiz bija pamatsastāvā, ar izlasi piedzīvoja neveiksmes pret Andoru. Tomēr šobrīd Artūrs ir acīmredzami labākā formā. Protams, nestabilitāte ir Karašauska liela problēma – kritumi un kāpumi viņa karjeras līkločos diemžēl ir nezūdoša parādība un nav ļāvuši izveidot karjeru, kāda tā varēja būt. Izlasē Karam, kurš drīz svinēs jau 29. dzimšanas dienu, neskaitot pārbaudes spēles, sakrātas tikai 10 spēles pamatsastāvā. Daudzos kritumos savā karjerā viņš var vainot tikai pats sevi.

Un tomēr nepiekrītu tiem, kas saka, ka Karašausks izlasē ir noiets etaps. Atgriežos pie domugrauda, ka Latvijas gadījumā vismaz šajā bēdu ērā nevaram paļauties uz vieniem un tiem pašiem spēlētājiem – jāņem labākos attiecīgajā brīdī. Karašauskam ar to nav veicies. Piemēram, 2017. gadā, paturot prātā Latvijas futbola latiņu, viņš bija izcils, taču Starkovs izlasei nelaida klāt. 2018. gadā Kazahstānā un 2019. gadā "Riga" sastāvā Karašausks, maigi sakot, neaizvadīja savas labākās sezonas, taču spēlētājus nešķirojošie Pātelainens un Stojanovičs pat tādos apstākļos deva viņam valstsvienībā iespējas. Tagad, 2020. gadā, Karašausks veic vēl vienu pozitīvu uzlidojumu, taču atkal Artūram neīstā brīdī izlasē ir treneris, kurš šķiro.

Žēl no Kazakeviča dzirdēt vārdus: “Artūra gadījumā, ņemot vērā šā brīža situāciju, no viņa gaidām spilgtāku sniegumu.” 8+9 vai 0+2? Skaidrs, ka izlases sastāva noteikšana ir pilnībā galvenā trenera prerogatīva, un viņš uzņemas atbildību par galarezultātu, tomēr arī komunikācijā ar (futbola) sabiedrību 100%, nevis 95% gadījumu vēlētos dzirdēt atklātību un godīgumu. Derētu, piemēram, atbilde: “Uzskatu, ka viņa personība bojātu mikroklimatu” vai "Man jau U-21 ar viņu pietika, secinājumi ir izdarīti", nevis nepamatoti noniecināt sniegumu Virslīgā! Ja man būtu teikšana, Karašausku izlasē iekļautu, taču līdz “pirmajai kļūdai” – šeit es ne par cilvēcīgām kļūdām futbola laukumā.

Otrs spēlētājs, kura neizsaukšana raisa izbrīnu, ir Solovjovs. Jā, 32 gadi, jā, nav baigā zvaigzne, taču brīdī, kad izlasē trūkst lieliski centrējošu kreiļu (toties ir uzbrucēji-torņi…) un liekam tur labkāji Jurkovski, kurš pārsvarā izvēlas reidus un īsās piespēles pa apakšu, tas šķiet nesaprotami. Solovjovam ir labākais “Instat” reitings starp visiem kreisajiem aizsargiem Virslīgā. Aizsardzības funkcijās Rugins labā nozīmē ir nepatīkamāks aizsargs, taču D līgā Solovjovs, kuram ir arī labs tālšāviens, būtu noderīgāks.

Daudzi piemin arī Kamešu, Jagodinski, Rakelu. Šeit vismaz daļēji nostāšos Kazakeviča pusē. Vienīgais no trim, kura sniegums klubā spēcīgi pārliecina, ir RFS aizsardzības balsts Jagodinskis. Taču tā nu sanācis, ka starp centra aizsargiem ir plaša un kvalitatīva izvēle. Vitālijs noteikti nav daudz sliktāks par Dubru, Ošu, Tarasovu, Stugli, Černomordiju, taču daudz labāks arī diez vai. Starp citu, Jagodinskis starp Daiņa kandidātiem noteikti būtu bijis, taču palūdza nesaukt uz izlasi, uzzinot, ka Kazakevičs centra aizsargu hierarhijā viņam iecerējis viņam vien ceturto vai piekto pozīciju.

Kamešu “Riga” ilgi nevarēja pieteikt, bet arī pēc tam viņam ar spēles laiku bijis kā bijis – tikai četras spēles pamatsastāvā Virslīgā. Līdzīgi ar Rakelu – Kiprā nospēlētas septiņas kārtas, Deniss ne reizi nav bijis pamatsastāvā, četras reizes nācis uz maiņu. Cita lieta, ka gan Rakels, gan Kamešs ir neordināri, radoši uzbrucēji, kādi mūsu izlasei ir vajadzīgi, taču piederība Latvijas izlasei, manuprāt, vispirms jāpierāda ar sniegumu un efektivitāti klubā. Tas pats attiecas uz Šabalu, kura atgriešanos valstsvienībā ļoti gribētu redzēt ar nosacījumu, ka klubu karjerā viss ir salīdzinoši labi.

Tādējādi, neskaitot Karašausku un Solovjovu, man nav būtisku iebildumu pret Kazakeviča sastāva izvēli. Vai šie divi spēlētāji palīdzētu gūt uzvaras? To neviens nezina, taču atgādināšu – futbolā sīkumu nav.

Kazakevičs nebija pelnījis kļūt par izlases treneri

Jā, tieši tik kategorisks ir mans viedoklis, un tas nav veidojies vien tagad pēc pirmajām spēlēm, bet gan jau tajā brīdī, kad viņš tika saukts starp izlases trenera kandidātiem. Ja kādam vēl par maz burtu šai materiālā, ir iespēja paklausīties, ko teicu "Radio SWH" tiešraidē 20. janvārī jeb dienā, kad Slaviša tika noņemts un Dainis iecelts [šeit, jāizvēlas raidījums "Sporta stunda", kur uzstājos no 10. līdz 30. minūtei].

Par Latvijas futbola svētnīcas karali nedrīkst iecelt treneri bez būtiskiem vēsturiskiem sasniegumiem, turklāt šķebinošā veidā! Jūtos neveikli, gandrīz dublējot man netīkamo Gunti Indriksonu, taču šoreiz viņam jāpiekrīt - lai kļūtu par izlases galveno treneri, ir jāiegūst autoritāte caur panākumiem trenera amatā. PANĀKUMIEM! Īstermiņa uzplaiksnījumiem ar milzu veiksmes palīdzību (2010. gadā iegūtais Latvijas kauss un 2016. gada U-21 izlases 1:0 uzvara Beļģijā pie sitienu bilances 1:13) šeit nav liela svara. Svars ir ilgtermiņa darbam – jāpierāda sevi kaut vai pāris sezonas Virslīgā, bet vēlams ilgāk!

Starp citu, ja jau ieminējos par Beļģiju, tad kopš tās spēles pirms četriem(!) gadiem Kazakevičs kā treneris, neskaitot pārbaudes mačus, nav izcīnījis nevienu uzvaru. Šajā sausuma periodā Dainis Latvijas U-21 izlasi vadījis 15 kvalifikācijas mačos, bet Latvijas izlasi 4 Nāciju līgas mačos.

Atgādināšu, ka Kazakevičs kā treneris arī Virslīgā augstas virsotnes nesasniedza, ne reizi neiekļūstot pat Top5. Turklāt Virslīgā viņš strādāja, kad turnīrs bija stipri viduvējā līmenī. Dainis ar “Jelgavu” 2010. un 2011. gadā ieņēma 6. vietu, 2012. gadā 7. vietu, līdz pārgāja strādāt uz LFF. Virslīgā Kazakeviča bilance ir 26-21-48. Ja tā pavisam godīgi, tad, atskaitot Latvijas U-21 izlasi, Kazakevičs līdz šim nekad nav strādājis ar profesionālu komandu(!) - "Jelgava" viņa gados bija pusprofesionāla, vairāki spēlētāji paralēli strādāja citu darbu. No pašreizējiem Latvijas izlases spēlētājiem Kazakevičs klubu līmenī ir trenējis vienīgi Mārci Ošu [2011.-2012.]. Viņa audzēkņu izlasē nav.

Teiksiet, ka tajos gados “Jelgavai” nebija attiecīgās rocības, lai rādītu brīnumus? Protams, bet tieši tā jau arī veidojas pieprasījums un piedāvājums – parasti tikai treneri ar izcilu futbolista karjeru pēc tās beigām spēj pārlēkt vairākiem pakāpieniem uzreiz un trāpīt varenu klubu vadīšanā. Pārējie kāpj soli pa solim, smeļas pieredzi, pierāda sevi ar mazākām komandām, tiek lielākās un tā tālāk.

Un šeit arī ir mana galvenā pretenzija, kas ir pat stipri nozīmīgāka nekā sportisko sasniegumu trūkums (kā secināju, Nāciju līgas laukumos ir trūcis arī banālas veiksmes) – lai gan Kazakevičs, iespējams, vislabāk starp visiem pasaulē pārzina Latvijas futbolu no visiem tā aspektiem, līdz izlases galvenā trenera amatam viņš ir nokļuvis caur kabinetiem, nevis cīņām futbola laukumā.

Atgādināšu hronoloģiju.

2013. gada vasarā, kad pēc Starkova otrās aiziešanas par galveno treneri negaidīti tika iecelts Pahars (arī lieli jautājumi par amata nopelnīšanu, taču te var aizbildināties ar elitāra ex-spēlētāja statusu), viņa atbrīvoto U-21 izlases vietu ieņēma 32 gadus vecais LFF sporta direktors Kazakevičs. Viņam U-21 izlases trenera amatu sagādāja tā brīža LFF ģenerālsekretārs Mežeckis – citiem vārdiem, tā bija tādu divu cilvēku “sadarbība”, kuri LFF telpās ikdienā strādāja plecu pie pleca. Vai var teikt vēl citādi. U-21 trenera amats iegūts ar vecās vadības, Indriksona un Mežecka, gādību. Cilvēki, kuru sistēmiskās kļūdas un/vai bezdarbība novedusi Latvijas futbolu tur, kur tas ir šobrīd.

Kazakevičs sāka apvienot divus amatus. Turklāt neloģiski (viltīgi?) tika sastādīts apvienots darba līgums, un, kad pie varas nāca Gorkšs, viņš pat gribēdams nevarēja atbrīvot Daini tieši no U-21 izlases trenera pienākumu pildīšanas… Laužot kopējo līgumu, pirmkārt, būtu jāzaudē sporta direktors, otrkārt, plaši jāatver LFF maciņš.

U-21 izlase neko spožu Kazakeviča vadībā nerādīja, rezultāti bija ar regresa tendenci (jāatzīst, izlozes arī nebija līdzvērtīgas), bet Dainis ilgstoši sēdēja uz diviem krēsliem, kamēr dažs labs Latvijas treneris tupēja bez darba. Darbs U-21 bija gluži kā uz mūžu piešķirts – Kazakeviča vadībā bija 1:2 un 0:1 pret Maltu, divi 0:0 pret Andoru, vēl nupat 2019. gada rudenī bija 1:2 Igaunijā. Netrūka labu spēļu pret lielajām komandām, taču kopumā viņš ne pārāk sekmīgi U-21 nostrādāja sešarpus gadus, bet LFF vadība ne reizi pat neiepīkstējās, ka kaut kas būtu jāmaina. Vienīgi Gorkšs gribēja, taču īsti nevarēja. Kas zina, varbūt sekotu nākamie sešarpus gadi, ja ne lielā iespēja uzkāpt vēl augstāk…

Vai par šādiem rezultātiem būtu gadiem ilgi jāuztic U-21 izlases vadīšana?
Tabulā atspoguļoti visu Eiropas U-21 izlašu summārie rezultāti "Euro 2015", "Euro 2017", "Euro 2019" un "Euro 2021" kvalifikācijas turnīros jeb laikā, kad Latvijas U-21 izlasi vadīja Kazakevičs. Latvijas rādītājos iekļauti arī pavisam īsi Pahara (uzvara un zaudējums 2013. gadā) un Basova (divi neizšķirti un divi zaudējumi 2020. gadā) periodi. Latvijas U-21 iegūto punktu procents no maksimāli iespējamā pa kvalifikācijas cikliem: 25%, 30%, 13%, 15%.

Par manas žurnālista līdzšinējās karjeras vislielāko traģikomēdiju kļuva tieši notikumi ap Kazakeviču. 2019. gadā LFF telpās vēlējos intervēt Kazakeviču un uzstājīgi jautāt, vai nebūtu godīgi U-21 darbu pamest. Pamatojumu uzrakstīju jau augstāk – amats iegūts no LFF kolēģa (Mežeckis tobrīd jau bija atstājis federāciju, atstājot Latvijas futbolu purvā), daudzi gadi pagājuši, nupat tik tikko apsteigta Andoras U-21, jādod placdarms citam Latvijas trenerim. Sevišķi ņemot vērā, ka Kazakevičam ir prestižais, atbildīgais un slodzes pilnais sporta direktora amats. Intervija toreiz tā arī nerealizējās, jo amata kontekstā tiku pāradresēts uzdot jautājumus Gorkšam (“Es pats sevi amatā neiecēlu, vari uzdot šos jautājumus LFF prezidentam.”). Pastrīdējāmies augstos toņos pie izslēgta diktofona. Traģikomēdijas veidolu tas viss ieguva brīdī, kad vēlme, manuprāt, pamatota, Daiņa aiziešanai no U-21 pārvērtās realitātē – viņš to pameta, lai… pārceltos uz lielo izlasi! Šādu pavērsienu negaidīju.

Atkal nekāda konkursa, atkal amats būtībā, piedodiet, sarunāts kabinetos! Formāli Kazakeviču izlases galvenā trenera amatā ievēlēja LFF valde, balstoties uz Treneru asociācijas rekomendāciju, tomēr nešaubīgi svarīgu lomu nospēlēja topošais LFF prezidents Ļašenko. Esmu daudzkārt no dažādiem futbola cilvēkiem dzirdējis versiju par “Vadims Dainim amatu, Dainis Vadimam LFF biedru atbalstu vēlēšanās”, bet zem tās nevaru parakstīties, jo neesmu ne noklausījies sarunas, ne redzējis kādus dokumentus. Tāpat nevaru nedz apstiprināt, nedz noliegt runas, ka Kazakevičs, ikdienā strādājot LFF, vismaz mājienu formā mudināja, veicināja sevis izvirzīšanu. Nevaru arī ne apstiprināt, ne noliegt runas, ka Kazakevičs palīdzēja Ļašenko uzrakstīt programmu.

Zināms vien tas, ka dienā, kad Kazakeviču apstiprināja par izlases treneri, Dainis ar Vadimu apspriedās 10 metrus no valdes sēdes norises vietas, turklāt Ļašenko valdes lēmumu gaidīja turpat blakus ar žurnālistiem. Un zināms, ka topošais LFF prezidents pirms Kazakeviča izvirzīšanas telefoniski sazinājās ar vairākiem izlases līderiem, kuru vairums par Daiņa variantu, maigi sakot, nebija sajūsmā. Tomēr tā brīža LFF prezidenta amata kandidāts Ļašenko, kura tā brīža vienīgais oficiālais amats bija Telpu futbola asociācijas prezidents, visticamāk, neatteicās no kārdinājuma (vai tomēr Kazakeviča autoritātes un ietekmes dēļ?) nomest Gorkša Slavišu (atriebība?) un iecelt sev ērtu variantu.

Jāsagaida nākotnē interesanti memuāri no to notikumu galvenajiem varoņiem.

Padalīšos ar kādu paradoksu – šī materiāla tapšanas procesā apzvanīju vairākus tuvu stāvošus cilvēkus, arī tā brīža LFF valdes locekļus, lai uzzinātu, kurš pirmais 2020. gada janvārī LFF valdē piesauca Kazakeviča vārdu izlases trenera kontekstā. Viņi visi kā viens, no sirds mēģinot atcerēties, paši apjuka un nespēja nosaukt. Nē, tās nebija paslēpes ar žurnālistu. Vienkārši ieinteresētās personas paveica visu tik smalki un veikli, gluži kā izpildot burvju triku, ka pārējie atģidās nākamajā brīdī, kad Dainis jau sēdēja izlases krēslā.

Toreiz janvārī pēc LFF valdes sēdes žurnālisti mēģināja no vairākiem valdes locekļiem izvilkt, kurš tad iniciējis Slavišas atlaišanu (lai gan tāda punkta darba kārtībā nemaz nebija!). Pilnīgi visi no atbildes izvairījās. Varat traktēt to, kā vēlaties. Piebildīšu tikai, ka, strādājot par sporta direktoru kopš 2012. gada decembra un 2018. gada pavasarī federācijas vadību pametot Indriksonam un Mežeckim, Kazakevičs kļuva par galveno cilvēku federācijā – šeit stāsts ir par autoritāti, nevis amatu nosaukumiem.

Fakti ir kā uz delnas:
(1) konkurss netika rīkots, trenera izvēles process bija samocīts un necaurspīdīgs,
(2) izvēloties Kazakeviču, tika minēti tik nepārliecinoši argumenti kā “tagad mums vajag vietējo treneri”, “Slaviša ir dārgs”,
(3) Slavišu atlaida nevis pēc 0:3, 0:5 vai 0:6, bet gan pēc 0:1 Slovēnijā un 1:0 pret Austriju (arī Slovēnijas serba atlaišanas neveiklais process būtu atsevišķa stāsta vērts),
(4) jaunā trenera amatā stājās LFF sporta direktors jeb tuvs kolēģis ar ļoti lielu ietekmi federācijā,
(5) valdes locekļi, taisnojoties par Kazakeviča izvēli, atsaucās uz Treneru asociācijas rekomendācijām. Šīs asociācijas locekļi drīz vien tika pie jauniem amatiem - Pahars kļuva par Daiņa asistentu, Daiņa uzticamības persona Andrejevs ieņēma Kazakeviča vietu LFF sporta direktora amatā, Starkovs kļuva par izlašu direktoru. Pučinsks ne tikai kļuva par Kazakeviča asistentu, bet pie reizes pārņēma arī U-17 izlasi. Īsta "vecajo padome"!

Neticu māņticībām, numeroloģijai, horoskopiem un tamlīdzīgām lietām. Tomēr, kad izjūtu sāpes par Latvijas 0-3-1 Nāciju līgā, turklāt apzinoties, ka spēles saturs nereti bija uzvarām atbilstošs, sevis mierināšanai piedēvēju mūsu futbola neveiksmes karmai. Ko sēsi, to pļausi. Lai būtu uzvaras, karma ir jāuzkačā!

Pats atbalstīju Starkova atbrīvošanu 2018. gadā pēc zaudējuma Gibraltāram vai precīzāk būtu teikt, ka absolūti nepiekritu trešās iespējas došanai šim speciālistam. Sapratu Pātelainena nepaturēšanu. Mazliet sarežģītāk bija ar Stojanoviča situāciju - vajadzēja atbrīvot bezcerīgā “Euro 2020” kvalifikācijas cikla gaitā, bet, ja šo smago periodu tomēr “izsēdējām”, tad pēc progresa un labām pēdējām divām spēlēm vajadzēja paturēt. Taču visu šo trīs treneru gadījumā LFF darbībās bija identisks rokraksts – nekādu ceremoniju, ātra atlaišana.

Kazakevičs, kura CV uz minēto trīs kungu fona ir stipri pieticīgs, atnāca ar “saviem noteikumiem” un, kā var noprast, - garantētiem trim gadiem, vai tur lai kas. Dainis žurnālistiem uzsver, ka tāds bija viņa uzstādījums, it kā vēlētos teikt: “Citādi nepiekritīšu strādāt." Šādu uzticības kredītu varētu saprast, ja uz Latviju brauktu Gvardiola vai Morinju. Tik selektīva attieksme pret treneriem ir iespējama tikai vidē, kurā “visu var sarunāt” un kalpo par vēl vienu pierādījumu, cik milzīga autoritāte ir Kazakevičam un cik vājš mugurkauls ir federācijai un tās valdei. Pundurīšu grupā četrās spēlēs nespējot uzvarēt ne reizi (goda vārds, pirms tam neiztēlojos, ka būs tik slikti), no LFF puses, Ļašenko, Pukinska, valdes locekļiem, šajās dienās nav bijis ne mazākās kritikas kripatiņas! Viss kārtībā!

Arī pašam Kazakevičam paškritikas nekādas - neuzvarot jau ceturto spēli, viņš ievadrunā izvēlējās sausi "analizēt" svaiguma trūkumu pret Maltu, bet, atbildot uz manu jautājumu par iespējamo atkāpšanos un "pagalam nesanākšanu", izskanēja neremdināmais optimisms: "Man ir cits viedoklis. Uzskatu, ka kopumā ir daudz pozitīvu ieviržu." Pašpārliecinātībā 10 no 10.

Paskatīsimies plašāk un aplūkosim, kāds CV ir citu vidēju vai vāju izlašu treneriem. Nāciju līgas C līgā sekmīgi (1-2-1) spēlē Lietuvas izlase, kuru 2019. gadā pārņēma Urbons - treneris, kurš jau 2009.-2012. gadā izcīnīja četrus Lietuvas titulus pēc kārtas. Kazahstānas (jāatzīst, tās futbolā naudas ir nesalīdzināmi vairāk) izlasi vada čehs Bileks, kurš ar Čehijas izlasi spēlēja "Euro 2012" finālturnīra 1/4 finālā, bet vēl krietni pirms tam, 2003. gadā, ar Čehijas U-19 izlasi izcīnīja Eiropas bronzu. Tāpat Bileks pierādījis sevi klubu līmenī, ar "Sparta" kļūstot par Čehijas čempionāta uzvarētāju. Gruzijas treneris ir slovāks Vaiss, kurš vārdu uztaisīja pašmājās, divreiz kļūstot par Slovākijas čempionu ar "Artmedia" un satricināja Eiropas klubu futbolu, 2005./06. gada sezonā sensacionāli iekļūstot Čempionu līgas grupu turnīrā. Pirms Gruzijas izlases vadīšanas trīsarpus gadus vadīja dzimtās Slovākijas izlasi. Armēņi noalgojuši spāni Kaparrosu, kurš vairāk nekā 10 gadus ir trenējis dažādus "La Liga" klubus, daudzus gadus "Sevilla" ieskaitot.

Kur nu mums līdz Lietuvai(!?), Kazahstānai, Armēnijai vai Gruzijai - atliek paskatīties uz mūsu punduru "brāļiem"! Maltas izlasi vada itālietis Deviss Mandža, kuram 2012.-13. gadā uzticēja futbola lielvalsts Itālijas U-21 izlases vadīšanu. Tāpat maziņās Maltas treneris ir vadījis divas komandas B Sērijā - "Spezia" un "Bari".

Fēru salas? Treneris ir zviedrs Hokans Eriksons, kurš no 2011. līdz 2017. gadam vadījis Zviedrijas U-21 izlasi. Sajūtiet atšķirību - viņa vadībā U-21 kvalifikācijas turnīros visas trīs reizes ieņēma pirmo vietu, turklāt 2015. gadā zviedru U-21 kļuva par Eiropas čempioniem! Pēdējā atlases ciklā Eriksona vadībā Zviedrijas U-21 apsteidza iespaidīgo Spānijas U-21 izlasi, vēl pirms tam pirmā vieta šādā grupā, kam sekoja trofejas iegūšana finālturnīrā, bet vēl pirms tam triumfs arī šādā grupā. Jāatzīst, ka arī Eriksons, pirms pārņemt Zviedrijas U-21, ilgus gadus strādāja savas valsts federācijā, taču 51 gada vecumā viņam arī klubu vadīšanas pieredze bija ievērojama.

Un vienīgi Andorai nav trenera ar iepriekšēju bagāžu - 2010. gadā beidzis vārtsarga karjeru kā ceturtais spēlēm bagātākais Andoras izlases futbolists, Koldo tūdaļ 40 gadu vecumā pārņēma nacionālās izlases vadīšanu un pirmo uzvaru izcīnīja... pēc septiņiem gadiem. Lūk, ar ko salīdzinām.

Interesants ir Izraēlas piemērs. Pirms pieciem mēnešiem tās izlasi pameta Andreass Hercogs, kura vadītā komanda Latviju pērn apspēlēja divreiz, un jūlijā amatā stājās cits austrietis Vilibalds Rutenštainers, kurš nebija trenējis nevienu komandu kopš... 2006. gada! No 2001. līdz 2006. gadam viņš bija gan Austrijas Futbola asociācijas sporta direktors, gan U-21 izlases treneris [kaut kur dzirdēta kombinācija, vai ne?]. Turpmākajos gados viņš cita starpā strādāja Austrijas jaunatnes futbola sistēmā, realizēja dažādas attīstības programmas un viņam tiek piedēvēta Austrijas futbola atdzimšana - vispirms U izlašu panākumi, bet pēc tam arī iekļūšana "Euro 2016" un vispār Austrijas izlases spēka pieaugums kā tāds. Tas viss ir skaisti, bet kā pieaugušos netrenējošs speciālists var kļūt par Izraēlas izlases treneri?! 2018. gadā Rutenštainers līdz ar tautieti Hercogu pārcēlās strādāt uz Izraēlu par izlases tehnisko direktoru, lai pamatā strādātu ar jaunatnes futbola programmām, bet pēc Hercoga aiziešanas pēkšņi tika iecelts izlases trenera amatā. Mani šis stāsts ieintriģēja, un sazinājos ar Izraēlas žurnālistu Ramu Haimu. Lūk, ko viņš pastāstīja, un tālāk neko komentēt nav vērts.

Haims: "Jāatzīst, ka Izraēlā žurnālisti pret ārzemju treneriem kopumā ir neiecietīgi, jo tas saistīts ar futbola politiku - daudziem žurnālistiem ir tuvas attiecības ar vietējiem treneriem, pazīšanās dēļ vietējie speciālisti tiek lobēti. Ārzemniekus kritizēt vieglāk. Tomēr šai gadījumā ir jāatzīst, ka Rutenštainers nebija trenējis nevienu komandu kopš 2006. gada! Sākumā bijām pret viņu iecietīgi, taču Izraēla viņa vadībā zaudēja svarīgo Nāciju līgas "play-off" pusfinālu pret Skotiju un kopš tā brīža vietējie mediji Rutenštaineru saukā par fizkultūras skolotāju un pieprasa trenera nomaiņu. Kā viņš vispār kļuva par Izraēlas treneri? Tas ir saistīts ar finanšu krīzi, ko izraisīja "Covid-19". Kad Hercogs pameta amatu, Rutenštaineram jau bija līgums ar Izraēlas federāciju [kā izlases tehniskajam direktoram] un viņu bija vienkārši apstiprināt par izlases treneri, un federācija uz viņa rēķina varēja ietaupīt. Līgumā pastāv opcija pēc mēneša abpusēji lauzt līgumu [kas nozīmētu, ka šis treneris nostrādātu tikai četrus mēnešus], un personīgi es ticu, ka tas arī notiks."

Vēlreiz un vēlreiz uzsvēršu, ka izlašu spēku primāri nosaka spēlētāju kvalitāte un tas, kādos klubos un čempionātos viņi spēlē. Trenera loma globāli ir sekundāra un var nostrādāt, ja, piemēram, ir jāveic futbolistu atlase no milzīgas izvēles (kā Francijai) un brīžos, kad pretinieces ir līdzvērtīgas. Jo treneris var dot klāt mazos procentiņus, bet ne "glābt pasauli" vai "visu sabojāt".

Kad pērn ar Slavišu trenera ampluā spēlējām "Euro 2020" kvalifikācijā, tikai liela veiksme varēja glābt Latviju no objektīvās pēdējās vietas (cits jautājums ir par daudzu zaudējumu bezcerību). Šogad Latvija, spēlējot "ar draugiem" D līgā, ir situācijā, kur šie procentiņi var būt izšķiroši. Taču globāli Latvijas vieta ir Eiropas pagrabā - ne velti futbola līdzjutēji šķendējās gan par Paharu (no šodienas skatupunkta uz to laiku daudzi raugās citādi, bet neaizmirsīsim, kā mēs, arī es, reaģējām toreiz), gan Starkovu, gan Pātelainenu, gan Stojanoviču, gan Kazakeviču. Neviens no viņiem nepiepildīja līdzjutēju cerības, visi saņēma kritiku, visus vairāk vai mazāk aicināja atlaist. Jebkuram trenerim ar Latvijas izlasi klājas smagi. Tāpēc, kā jau minēju, mana galvenā pretenzija ir nevis par četrām neuzvarētām spēlēm, kur tostarp trūka veiksmes, bet Kazakeviča iecelšanu amatā kā tādu. Runa ir par standartiem, par principiem, par pašcieņu.

Protams, neesmu naivs, nedzīvoju pasaku pasaulē un apzinos, ka konkurss uz izlases galvenā trenera vietu ir reta parādība. Apzinos, ka futbola pasaulē kontaktiem ir ļoti liela nozīme. Ja labi pameklēt, var atrast izlases, kuru galveno treneru CV nav nekāds dižais. Piemēri - Baltkrievija un Igaunija, kaut gan arī šo valstu izlašu treneri ir ar raibāku trenēšanas karjeru nekā Kazakevičam. Vēl ir Izraēlas fantastiskais piemērs. Noteikti arī citi piemēri. Taču jebkurā gadījumā - kāpēc mums būtu jāmeklē vai jāsalīdzina sevi ar tiem pelēcīgākajiem piemēriem? Kāpēc Latvijas izlasi nevarētu vadīt treneris ar vārdu? Šeit nerunāju par ļoti dārgiem treneriem, kuri norietā nereti "aizbrauc pie "muļķīšiem" pēc vieglas naudas". Ne Eriksons, ne Vaiss, ne Bileks, ne Kaparross, ne Maltas itālis Mandža un pat ne pasaules līmeņa "Top" treneris negarantētu Latvijas izlasei panākumus, taču būtu lielāka autoritāte un vismaz tos dažus procentiņus varbūt spētu pievienot.

Un galu galā - LFF tiek kritizēta jau gadiem, bet tik un tā nemācās no savām kļūdām. Ja šai posmā esam tik nevarīgi laukumā, vismaz daļēji vajadzētu "revanšēties" ar spīdošām PR akcijām. Tā vietā kārtējo reizi necaurspīdīgs, apšaubāms "trenera izvēles process". Kādu signālu LFF dod futbola sabiedrībai, par treneri ieliekot "savējo" bez iepriekšējas panākumu bagāžas? Vai Latvijas futbola līdzjutēji, kuru jau tā nav palicis daudz, bija sajūsmā par Kazakeviča izvēlēšanos? Cik tieši neparedzama tāda negatīva reakcija bija? Un šeit vaina jāuzņemas LFF. Vismaz formāli Kazakevičs nav vainojams pie notiekošā - federācija ir tā, kas viņu amatā iecēla.

Līdz riebumam - "būvējam jaunu komandu"!

Vēl mazliet parunājot par "procentiņiem", Latvijas izlasei tik ļoti pietrūkst stabilitātes, ilgstoši nemainīgas vīzijas, sastāva kodola. Nemitīgās treneru maiņas mūs visu laiku atmet atpakaļ, un katrs jaunais treneris nāk ar vārdiem, kurus es personīgi vairs nespēju izturēt - "mēs būvējam jaunu komandu, mēs ieviešam jaunu filozofiju". Allaž konservatīvais Starkovs 2017. gadā pēkšņi iemeta sākumsastāvā Koļesovu, Indrānu, Vardanjanu, Kazačoku, Pātelainens par līderi nosauca Jāni Ikaunieku, "reanimēja" Karašausku un noticēja Cigaņikam, Stojanovičs iemīlēja Gutkovski un Kamešu, Kazakevičs pēkšņi uzlika likmi uz Emsi, Jaunzemu, Jurkovski. Un tā mēs taustāmies, un tā mēs meklējam, un tā mēs atkal un atkal sitam punus.

Vēlreiz saku, ka futbolisti arī mums nav tik labi, lai gadiem turētu latiņu, un treneri pīpēdami varētu bez liekas domāšanas likt sevi pierādījušos. Ir jāseko, ir jāreaģē, ir jākoriģē, ir jārotē sastāvs, taču saprāta robežās! Skaidrs kā diena, ka katram trenerim izlases īsajās treniņnometnēs ir sava pieeja, savi akcenti un futbola redzējums, bet par labu nāktu kaut kāda pēctecība. Jau tā viduvējie futbolisti tiek raustīti un katru reizi adaptējas jaunām prasībām. Kamēr tām pielāgojas, klāt atkal jauns treneris.

Lūk, Latvijas izlases pamatsastāvs četru gadu (2017., 2018., 2019., 2020.) septembrī oficiālajās spēlēs!

Starkovs, 03.09.2017, Latvija – Šveice 0:3 (PK 2018 kvalifikācija)
Vaņins, Solovjovs, Koļesovs, Gorkšs, Dubra, Maksimenko, Indrāns, Vardanjans, Laizāns, Šabala, Rakels.

Pātelainens, 09.09.2018, Gruzija – Latvija 1:0 (Nāciju līga)
Vaņins, Gabovs, Dubra, Jagodinskis, Maksimenko, Isajevs, Lukjanovs, Fertovs, Rugins, Karašausks, Gutkovskis.
Atkārtojas Vaņins, Dubra, Maksimenko.

Stojanovičs, 09.09.2019, Latvija – Ziemeļmaķedonija 0:2 (Euro 2020 kvalifikācija)
Vaņins, Pētersons, Černomordijs, Maksimenko, Rugins, J.Ikaunieks, Laizāns, Ķigurs, Kamešs, Uldriķis, Gutkovskis.
Atkārtojas Vaņins, Maksimenko, Rugins, Gutkovskis.

Kazakevičs, 06.09.2020, Malta – Latvija 1:1 (Nāciju līga)
Šteinbors, Savaļnieks, Černomordijs, Dubra, Jurkovskis, Jaunzems, Emsis, Zjuzins, Cigaņiks, Krollis, J.Ikaunieks.
Atkārtojas Černomordijs, J.Ikaunieks.

Katru gadu cits treneris un stipri citāds sākumsastāvs! Ja skatās uz šiem piemēriem, no 10 laukuma spēlētājiem viena gada ietvaros palika attiecīgi 2, 3 un 2 spēlētāji. Jeb 70-80% no sākumsastāva mainās. Delikāti to var saukt par netālredzīgu politiku. Tiešākā valodā – nu nav tas normāli!

Esmu pārliecināts, ka tik biežas treneru maiņas nenotiktu, ja LFF būtu atstrādāts trenera izvēles process un tajā nepiedalītos LFF valde, kuras locekļi ir atbildīgi arī par tādiem futbola segmentiem, kuriem ar profesionālo futbolu nav nekāda sakara. Ja process būtu caurspīdīgs, ja būtiskas lomas nebūtu draudzības saitēm un savtīgiem politiskiem motīviem. Tādā gadījumā Starkovs netiktu pie trešās iespējas, par izlases treneri vismaz šobrīd nekļūtu Kazakevičs, bet Slaviša savukārt netiktu atlaists. Loģiski, ka pareizi būtu beidzot būt pacietīgākiem un izvēlēties vienu treneri ilgākam laikam - to, šķiet, sapratuši visi. Taču šim vienam trenerim nebija jābūt Kazakevičam. Piedod, Daini.

... taču Kazakevičs ir vajadzīgs Latvijas futbolam

Tas varbūt pašā saknē nav pareizi, tomēr atzīstu, ka tāda cepiena nebūtu, ja Latvija D līgā Kazakeviča vadībā krātu uzvaras un atrastos pirmajā vietā. Tāpat atzīstu, ka mūsu futbola sistēmiskās problēmas nekur nepazustu, ja trenera izvēle notiktu civilizētā veidā un būtu izvēlēts treneris ar vārdu, un būtu mums uzvaras pār "punduriem". Sistēmiskās problēmas skar plašu jautājumu loku, bet vispārinot galvenais problēmjautājums ir – konkurētspējīgu futbolistu sagatavošana.

Meklējot risinājumu, varu tikai lēti un populistiski ieteikt – maksimāli jākopē tas, ko dara attīstītās futbola valstis, jāattīsta futbola zinātne, infrastruktūra, jāpiesaista un jāiegulda treneros un tā tālāk. Realitātē es nezinu, kā tieši pareizi sagatavot konkurētspējīgu futbolistu, tāpēc šai brīdī pārlēkšu uz citu tēmu.

Latvijas futbolam vajag pēc iespējas vairāk gaišo un jauno gudro galvu – gan LFF, gan klubos, gan medijos. Futbola vidē kā tādā. Krietni par ilgu Latvijas futbola varu savās rokās tur “vecajo padome”. Triviāls piemērs – gan Sportacentrs.com, gan citi mediji nereti saskaras ar problēmu, ka TV vajadzībām pietrūkst latviski runājoša futbola eksperta. Blanks, Kalniņš, Blanks, Kalniņš un tā pa riņķi. Kurš vēl?

Šajos apstākļos, kad futbola cilvēkkapitāla ir maz, Kazakevičs Latvijas futbolam ir zelta vērtē. Materiāla sākumā uzdotais jautājums, vai Dainis ir noderīgs, bija provokatīvi muļķīgs. Bet, protams, ka noderīgs! Viņš ir īsts futbola fanātiķis, kurš izvilka no nekurienes Jelgavas futbolu. Cilvēks, kurš sāka no pašas apakšas, trenējis amatierus, uzvarējis 1. līgu, ar savu darbu sekmējis profesionāla kluba izveidi (profesionālu ievirzi FK "Jelgava" ieguva jau pēc Kazakeviča pārcelšanās uz LFF). Nonākot LFF, viņš turpināja aktīvi strādāt. Viņam ir gan augsts akadēmisko zināšanu līmenis, gan augstas darba spējas. Ja būs auksts un lietains, 1. līgas spēlē sestdienā Olainē var sanākt tikai 20 skatītāji – tuvākie radi un draugi, un Kazakevičs. Arī cilvēciski viņš ir simpātisks – delikāts, draudzīgs, vienkāršs, pretimnākošs, ar humora izjūtu. Tāpēc iepriekšējās sadaļas man bija grūti un nepatīkami rakstīt, taču... "labs cilvēks nav profesija", ja atkal runājam par prestižo izlases galvenā trenera amatu.

Vēlos aizstāvēt Kazakeviču vēl vienā jautājumā. Uzskatu, nav korekti teikt, ka viņš kā ilgstošs U-21 izlases treneris nav sagatavojis spēlētājus lielajai izlasei. Spēlētājus gatavo klubi, nevis U-21 izlase! Skaidrs, ka U-21 izlase jaunajiem censoņiem dod neatsveramu pieredzi starptautiskajā futbolā, taču parēķiniet, cik dienu gadā spēlētājs atrodas U-21 izlasē un cik klubā. Nesalīdzināmi. Turklāt U-21 treneri gatavo futbolistus konkrētiem uzdevumiem spēlē, kamēr tieši ar spēlētāju attīstību, protams, nodarbojas klubs.

Zinu, ka ir arī kritika par viņa darbu LFF Sporta direktora amatā – piemēram, dublieru turnīra saglabāšana, garumā vilcināts jautājums par leģionāru limita izmaiņām, ES pilsoņu un ne-ES pilsoņu mešana vienā katlā. Tomēr neapšaubāmi Kazakeviča paveiktais darbs sporta direktora amatā ir bijis vērtīgs - no nulles lipināts akadēmiju finansēšanas modelis, dažnedažādu datu bāzu izveide, datu sistematizēšana, jauno spēlētāju sagatavošanas sekmēšana caur izveidoto turnīru sistēmu jauniešiem – Elites un Attīstības līga katrā no vecuma grupām. Tie ir reāli paveikti darbi.

Kazakevičs LFF ir vajadzīgs, taču, manuprāt, šobrīd ne izlases galvenā trenera postenī. Kā asistents kvalitatīvam ārzemju trenerim – izcili piemēroti! Tas samazinātu ārzemnieka adaptācijas laiku un neatkārtotos situācijas, kad Krievijā spēlējošo Kamešu Stojanovičs sākumā nezināja un neiekļāva pat kandidātos, bet pēc iepazīšanas jau cikla gaitā sāka likt pa taisno pamatsastāvā.

Alternatīvas? Latvijā maz

Saprotu, ka nav korekti izskatīt alternatīvas, kamēr Kazakevičs ir pie izlases stūres. Atkal lūdzu piedošanu un aicinu zemāk rakstīto uztvert kā Latvijas futbola speciālistu loka apzināšanu.

Latvijas treneru problēma ir akūta. Saskaitīju, ka LFF reģistrā (ne visi LFF licenci ieguvušie ir Latvijas treneri un ir mūsu treneri, kuri licenci ieguvuši citur) šobrīd ir 28 treneri ar Pro-UEFA licenci, kas ļauj trenēt izlasi. Taču aktīvo treneru, kuri strādātu augstākās līgas klubā par galveno treneri, ir gaužām maz. Tikai trīs! Riherts, Koņevs, Pertija. Vēl ir Kalašņikovs, kurš Pro licenci ieguvis Lietuvā. Izlasē strādā Kazakevičs, Pahars, Pučinsks, Intenbergs (visiem ir Pro licence), nesenā pagātnē Latvijas vai Lietuvas augstākajā līgā strādājuši Starkovs, Dobrecovs, pieskaitīsim arī Kaļiņinu (“Liepāja” viņu atlaida pirms sezonas sākuma). Vēl daži uz Pro licenci ir ceļā šobrīd – Basovs, Morozs, Kalns, Caune. Šeit uzskaitīju tikai tos, kuri strādā Virslīgā vai U-21 kā Basovs. “Īstajās” ārzemēs mūsu treneri nav pieprasīti un šaubos, ka vismaz pieci no viņiem labā līmenī pārvalda angļu valodu.

Ja saku, ka Kazakevičam, lai pelnīti kļūtu par Latvijas izlases treneri, būtu jāgūst vērā ņemami panākumi pirms tam, tad tas, saprotams, attiecas uz jebkuru citu, arī augstākminētajiem uzvārdiem. Vairumam no viņiem tāpat kā Kazakevičam, manuprāt, vēl būtu jāapēd pudu sāls – piemēram, Morozā un Basovā saskatu lielu potenciālu (jauni, gudri, mērķtiecīgi, ar augšupejošu līkni), taču par agru viņu kontekstā runāt par Latvijas futbola svētnīcu – izlasi.

Latviešu valodas brīva pārvaldīšana Latvijas speciālistam ir ne tikai goda un cieņas jautājums, bet arī tīri praktiska vajadzība – paaudzes mainās, izlasē ienāk aizvien vairāk jauno latviešu. Vēl daži atkrīt…

Par Pertiju – lai gan viņš joprojām nav kļuvis par Virslīgas čempionu, šogad, ja pēkšņi nepaklups, jau sesto reizi izcīnīs vietu “Top3”, devīto reizi “Top4”. Pēdējā desmitgadē nav neviena trenera Virslīgā, kurš tik ilgi un tik bieži gozētos augšā, un nav runa tikai par rezultātu – ir rokraksts, ir stilu dažādība (dominance ar “Skonto”, gudrs futbols ar “Valmieru”). Taču šai vietā jāieliek daudzpunkte un trīs aspekti, kuri bremzē viņa izvēlēšanos – Daugavpils pagātne, latviešu valoda un ļoti sarežģītais raksturs.

Nākotnē, turklāt varbūt ne tik tālā, ceru uz Riherta opciju. Arī raksturs, maigi sakot, nav no vieglākajiem, kā arī nav sasniedzis sportiskos augstumus, taču ir arī pozitīvie faktori – uzkrāta liela pieredze Virslīgā, ar jauniešiem cīnoties pret bagāto onkuļu lielbudžeta klubiem, darbs ar talantiem, no kuriem daļa pārskatāmā nākotnē dabiski iekļūs lielajā izlasē (papētiet U izlašu sastāvus!). Tālāk uzskaitītie, protams, nav Riherta audzēkņi, taču atzīmēšu, ka jau pašreizējās izlases modelī ir spēlētāji, kuri ir izgājuši cauri Andra rokām – Dāvis Ošs, Stuglis, Fjodorovs, Emsis, Uldriķis un Krollis (audzēknis). Plus Riherts Pahara vadībā Latvijas izlasē jau ir strādājis un zina drēbi.

Parasti vispopulārākā atbilde, kāpēc praksē ir tik maz Latvijas treneru, ir tāda, ka Virslīgas vadošie klubi uzticas ārzemju speciālistiem un veidojas apburtais loks – Virslīgas klubu ambiciozie īpašnieki grib sevi pierādījušus trenerus, bet Latvijas treneri reāli var sevi pierādīt tikai Virslīgā… Atliek vai nu strādāt par asistentu un gaidīt savu iespēju (Koņevs, Morozs), sisties caur kaimiņvalstīm (Kalašņikovs) vai strādāt ar Virslīgas pastarīšiem, uzlēkt virs savas galvas un piesaistīt uzmanību. Starp citu, Rihertu, piemēram, par galveno treneri savulaik noalgot vēlējās “Riga”.

Man gan ir vēl cits papildus skaidrojums. Tā pati “Skonto” dominance un “vecajo padome” ar Starkovu priekšgalā. Ja tagad redzu “futbola demokrātiju”, kurā iespējas pamazām parādās plašākam Latvijas treneru lokam, tad kādreiz bija gandrīz tikai Starkovs un viņam pietuvinātie. Tikai kā piemērs – kad 2013. gadā Sportacentrs.com slejās publicējām Kalašņikova kritisku viedokli par Starkova vadīto Latvijas izlasi, Dmitrijs… zaudēja iespēju iegūt trenera licenci Latvijā…

Priecājos par jebkuru Latvijas treneri, kurš tiek pie iespējas strādāt Virslīgā. Vai izcīna šo iespēju, kā tas bija 1. līgas čempionu Riherta [2011. gadā], Moroza [2018.] un Kalna [2019.] gadījumā. Priecāšos par veselīgu konkurenci viņu starpā. Un gaidīšu brīdi, kad viņi kā treneri nobriedīs tiktāl, lai pārņemtu Latvijas izlasi. Pagaidām jārūdās, jāmācās.

Šajos apstākļos adekvātāka šķistu ārzemju trenera kandidatūra, taču te sāpīga problēma ir adaptācijas laiks. Vēlreiz teikšu, ka Slavišu, lai cik viņš, kā man stāstīja, bija egocentrisks un augstprātīgs, būtu bijis pareizāk atstāt. Mēs investējām viņā laiku. Stojanovičs, kurš 2019. gada martā nonāca gaļas mašīnā (jau trīs nedēļas pēc oficiālās kļūšanas par treneri sāka ciklu grupā, kas Latvijai nebija pa spēkam) lēni ieskrējās, taču 2019. gada beigās jau labi orientējās un sāka rādīt gan sniegumu, gan rezultātu, pat ja tā bija tika viena spēle. Tagad atkal iet tam visam cauri no jauna? Eh, negribas pat domāt par to...

1 2 3 4 5 6 194 komentāri

 +14 [+] [-]

, 2020-10-22 09:09, pirms mēneša
Paldies par kvalitativu rakstu. Lieks retums
Slēpts komentārs: Dzimmiy

 +17 [+] [-]

, 2020-10-22 09:19, pirms mēneša
Dzimmiy rakstīja: Tik garu rakstu kāds vispār var izlasīt?
Ar smadzenēm apdāvinātie var mūsdienās jau tik FB māk skrollot, kur 4 teikumi max

  +3 [+] [-]

, 2020-10-22 09:36, pirms mēneša
Šitais Noviks laikam Māra brālēns.
Labs raksts.

 +17 [+] [-]

, 2020-10-22 09:38, pirms mēneša
*Noņemu cepuri*
*Pieceļos kājās*
*Sāku skaļi applaudēt*

Paldies, Edmund, par ieguldīto fenomenālo darbu šajā rakstā!

 +11 [+] [-]

, 2020-10-22 09:49, pirms mēneša
Edmunds, ja dara, tad dara pa riktīgo un kārtīgi!

  +2 [+] [-]

, 2020-10-22 09:51, pirms mēneša
Galvenais ir pateikts,ar viduvēju amatiertreneri mums pozitīvus rezultātus nesasniegt.

  -4 [+] [-]

, 2020-10-22 10:10, pirms mēneša
ai, nevar darba laikā šitādi palagu izlasīt. vēlāk.
Pagaidām no lasītā - Novickis maločiks, daiņels āzis, LFF lohu kantoris, izlase mudaku bars.

  +2 [+] [-]

, 2020-10-22 10:13, pirms mēneša
Super Edmund, lielisks raksts. Piekrītu gandrīz gandrīz visam ko esi uzrakstījis. Vienīgais, kam es nepiekrītu un nesaprotu kāpēc tik daudz vietas šajā rakstā atvēlēji ir par Karašausku. Es domāju katram trenerim mēs varam dot nedaudz vietas saviem ieskatiem un "atļaut" neizsaukt pāris sev nesimpatizējošus spēlētājus. Mēs tomēr te runājam par Virslīgas(!!) līmeņa spēlētāju, kurš izlasē vispār neko nav pierādījis un kuram jau ir bijušas disciplīnas problēmas spēlējot pie Daiņa. Manuprāt, ir muļķīgi domāt, ka viens spēlētājs šajā bēdu ielejā būtu lielais glābējs. It īpaši ja tas ir 29-gadīgs spēlētājs no vietējās līgas...

  -2 [+] [-]

, 2020-10-22 10:15, pirms mēneša
Kas ir " kača", Vai ta vecā padauza no dziesmas ? Kāpēc, puisi, nedejo ar Kaču,
Kāpēc viņa viena pati sēd?
Taču, taču, taču, taču, taču
Pats tu kļūsi reiz par veco Kaču.

     [+] [-]

, 2020-10-22 10:17, pirms mēneša
Virsraksts gan biedra Novika stilā.

     [+] [-]

, 2020-10-22 10:19, pirms mēneša
Ir jātaisa apvērsums LFF. Izlases sasniegumi zem katras kritikas, notiek acīmredzama atsevišķu klubu interešu lobēšana utt... Cik ilgi viss tas turpināsies?

  +7 [+] [-]

, 2020-10-22 10:23, pirms mēneša
Kategoriski nepiekrītu Edmundam 2 punktos. Ja neveiksmes ir 4 reizes pēc kārtas, tad tas vairs nav nelaimes gadījums. Standarta situācijas nevajag nemaz analizēt , lai saprastu , ka tās mums ir 0.05 stāvoklī. Paldies par rakstu !

  +3 [+] [-]

, 2020-10-22 10:35, pirms mēneša
varenais_eksperts rakstīja: Super Edmund, lielisks raksts. Piekrītu gandrīz gandrīz visam ko esi uzrakstījis. Vienīgais, kam es nepiekrītu un nesaprotu kāpēc tik daudz vietas šajā rakstā atvēlēji ir par Karašausku. Es domāju katram trenerim mēs varam dot nedaudz vietas saviem ieskatiem un "atļaut" neizsaukt pāris sev nesimpatizējošus spēlētājus. Mēs tomēr te runājam par Virslīgas(!!) līmeņa spēlētāju, kurš izlasē vispār neko nav pierādījis un kuram jau ir bijušas disciplīnas problēmas spēlējot pie Daiņa. Manuprāt, ir muļķīgi domāt, ka viens spēlētājs šajā bēdu ielejā būtu lielais glābējs. It īpaši ja tas ir 29-gadīgs spēlētājs no vietējās līgas...
Tu pats esi iesprindzis pret Karašausku 3x vairāk kā citi par viņu. katrā rakstā pārdzīvo ka kāds šo grib redzēt

  +9 [+] [-]

, 2020-10-22 10:37, pirms mēneša
Paldies autoram ,pat nav ko piebilst !

p.s Katram LFF darbonim šo uzdot kā obligāto literatūru !

     [+] [-]

, 2020-10-22 10:43, pirms mēneša
Labs raksts. Vajag progresīvu treneri no Rietumeiropas. Vietējos krabjus 10 gadus izlasei tuvumā nedrīkst laist.

  +4 [+] [-]

, 2020-10-22 10:50, pirms mēneša
Skiet tik 2. reizi sogad vispar ielogojos sava accounta, lai tikai padalitos ar savu viedokli, bet, Latvijas futbols ir viens liels musars. Tas nav nekas jauns un patiesiba tas tads jau ir bijis labu laiku.

BET tas, kas visvairak sap ir tas, ka elitars funkcionars ar zinasanam un pieredzi, kura nav salidzinama Latvijas meroga, bija pie prezidenta amata un bija gatavs sakartot so sudu bedri. Ta, ka tas nenotika, tad ari mums vien nakas turpinat sadzivot ar siem visiem mergliem. Un pats sliktakais - naksies ari turpinat sadzivot.

Iesaku skatities progresivi laikam uz prieksu. Viens treneris neko nemaina, ja apstakli, kas noveda pie sada trenera noklusanas saja amata, paliks tadi pasi. Sadiem pasiem apstakliem paliekot, tie izveidos nakamo Kazakevica kungu, tie radis nakamo Futbola Majas stadionu, tie izskerdis nakamos tukstosus eiro korupcija.

Tadel pavisam atklati, es uz futbolu skatos ar lielu riebumu. Gan apkartejo nesakartoto vidi, gan uz kadriem, kas ienem atbildigos amatus.

Paldies, ka mums ir basketbols!

  -1 [+] [-]

, 2020-10-22 10:54, pirms mēneša
Banss rakstīja: Tu pats esi iesprindzis pret Karašausku 3x vairāk kā citi par viņu. katrā rakstā pārdzīvo ka kāds šo grib redzēt
Ja citi nemāk dzīvot, tad man ir jāmāca.

  +5 [+] [-]

, 2020-10-22 10:56, pirms mēneša
Jūtu, ka futbols nav vienaldzīgs ..
Šī ir visu laiku vājākā izlase un Dainis jau sevi parādīja darbā ar U-21..
Futbols Latvijā ir sapnis funkcionāriem un spēlētājiem ar pasi .. gan jau, ka nav daudz valstu kur maksātu un glauditu par sliktu darbu . Daini, LFF, izlases čaļi - jūsu darbam nav rezultāta.

  +3 [+] [-]

, 2020-10-22 10:58, pirms mēneša
Paldies par kvalitatīvo rakstu. Skumjākais, ka nav priekšnosacījumi, lai kas mainītos. Ja arī Kazakeviču nomainīs, gan jau tāpat kādu pietuvināto ieliks vietā, nevis kvalitatīvu treneri.

  +5 [+] [-]

, 2020-10-22 11:02, pirms mēneša
Jawa rakstīja: Paldies autoram ,pat nav ko piebilst !

p.s Katram LFF darbonim šo uzdot kā obligāto literatūru !
Tur puse neprastu izlasīt - pārāk gari, pārāk gudri un pārāk latviski priekš vidēji statistiskā latvijcu bumbas spārdītāju sektas darboņa

  +2 [+] [-]

, 2020-10-22 11:03, pirms mēneša
Kādi cilvēki mums futbolā, tāds arī rezultāts. Augstāk par savu viduvējo pakaļu uzlēkt grūti. Gribētos, lai izlase spēlē labāk, bet ... tas būtu diezgan neloģiski, ņemot vērā, ka izlases (un ne tikai) likteņi top viduvēju, mazizglītotu personāžu kabinetu intrigās.

  +9 [+] [-]

, 2020-10-22 11:18, pirms mēneša
Paldies, raksts izcils. Gan laba analīze, gan pelnīta kritika.

  -1 [+] [-]

, 2020-10-22 11:40, pirms mēneša
kas par varenu palagu!
sen tik daudz laika neesmu patērējis, lai tiktu līdz komentāriem
Kazakevičam novēlu turēt buru pa iesākto kursu! vēl visiem nav zaudēts!
ir uz ko tiekties!

  +2 [+] [-]

, 2020-10-22 11:49, pirms mēneša
Patika, ka Pukinsks pēdējā "Sporta studijā" sižetā par LV futbolu savu darbu vērtēja pozitīvi.

  +1 [+] [-]

, 2020-10-22 11:52, pirms mēneša
Novicki par izlases treneri! Mihelsonu par palīgu! Un būs mums uzvaras...

  +1 [+] [-]

, 2020-10-22 11:56, pirms mēneša
Malacis Edmunds, Kreipāns tikmēr priecājas par it kā "labo" sniegumu kādā no spēļu puslaikiem pret punduriem un neko bargāku pateikt nevar - tikai to, ka jādot laiks Dainim.

  +2 [+] [-]

, 2020-10-22 12:11, pirms mēneša
Vertikālā futbola nākotne ir apdraudēta
Slēpts komentārs: NAMEJS 9999

  +4 [+] [-]

, 2020-10-22 12:16, pirms mēneša
Ļoti labs un pētniecisks materiāls. Edmunds ir īsts lietaskoks. Lai gan latvju futbolu pēdējos gados tikpat kā neskatos (reizēm, zupu strēbjot, uzmetu aci uz pārdesmit minūtēm, jo pārsvarā skatos lielos basketbolu un futbolu), varu pievienot vēl vienu (malas dīvāna viedoklis) atziņu. Man liekas, ka mirklī, kad kāds no mūsējiem (izlase) tiek pie bumbas, trīs četri tuvākie spēlētāji neveic nekādu manevru, lai pretendētu uz piespēli (atvērtos). Vienkārši tupi tipina uz priekšu (vai labākajā gadījumā joņo). Bumbas saņēmējs (kura tehniskā meistarība jau tā ir plenča līmenī) vienkārši īsti nezina, ko tālāk darīt. Pašam iet uz priekšu - riskanti, iedot labu tālredzīgu piespēli nav kam. Atliek tikai bakstīšanās (dot blakus stāvošam vai muģīšanās uz vietas plus piespēle atpakaļ). Tāds nu diemžēl tas futbols ir. Cik reizes spēlē mūsējie var iedot četras piespēles pēc kārtas, bumbu nezaudējot? Divas vai trīs? Edmund, tev noteikti ir cipari!

  +3 [+] [-]

, 2020-10-22 12:20, pirms mēneša
NAMEJS 9999 rakstīja: Oho, Novickis gandrīz uzvarējis Suveizdu ar viņa rakstu par zviedru personvārdu lietošanas pareizību.
Palasīju šo rakstu, un itin drīz sāku dungot vienu latviešiem labi zināmu dziesmu
https://www.youtube.com/watch?v=vU3...

Kopumā viedoklis par rakstu-arī žurnālistiem drīkst būt savs viedoklis, un tas ir jāciena, bet tā ir tikai un vienīgi teorija, un nekas vairāk.
Oho, ļepajas galvenais bocmanis jau šeit!

  -4 [+] [-]

, 2020-10-22 12:29, pirms mēneša
Neviens treneris momentā situāciju neuzlabos, ne Gvardiola, ne Klops, ne cits grands. . .
Pārāk ieciklējušies uz trenera kritiku. . . kādi mums ir tie spēlētāji, tādi ir. . .nu paņemtu Karašausku, vēl kādu?
Tas jau nemainītu lietas būtību. . .pie labas veiksmes varēja arī vinnēt visas trīs pēdējās spēles, nu un. . . vai tāpēc Latvijas futbola līmenis būtu augstāks. . .
Visticamāk, ka arī nākošgad nebūs strauja augšupeja, būs kāda izdevusies spēle, būs kāda zaudējums. . .
Lai kā daudziem postpadju cilvēkiem nepatīk, mani priecē, ka tomēr izlasē vairāk latviešu futbolistu!
Kas ir mūsu valsts? Latvija!!! Kas ir mūsu valsts valoda? Latviešu!
Tas tomēr jāņem vērā!
Teorētiski jau var piesaistīt 5 melnos, 5 no Dienvidamērikas un ātri tikt augstāk! vai mums vajadzētu tādu izlasi un būtu tur ko pārdzīvot!
Visu laiku Latvijas futbolā dominēja krievi! To daudzi, tāpat kā krievu valodu pienem kā pašsaprotamu! Kāpēc tāda divkosība?
Arī šie krievu futbolisti, vai viņu vecāki, gandrīz Latvijā ir ieradušies no austrumiem! Cik tad no viņiem senči , kuri saistīti ar Latviju?!

  +3 [+] [-]

, 2020-10-22 12:32, pirms mēneša
NAMEJS 9999 rakstīja: Oho, Novickis gandrīz uzvarējis Suveizdu ar viņa rakstu par zviedru personvārdu lietošanas pareizību.
Palasīju šo rakstu, un itin drīz sāku dungot vienu latviešiem labi zināmu dziesmu
https://www.youtube.com/watch?v=vU3...

Kopumā viedoklis par rakstu-arī žurnālistiem drīkst būt savs viedoklis, un tas ir jāciena, bet tā ir tikai un vienīgi teorija, un nekas vairāk.
Mūžīgais opozicionārs!

  +3 [+] [-]

, 2020-10-22 12:37, pirms mēneša
Palasot rakstu sagribējās raksta autoram uzdot jautājumu uz kuru atbildi neceru sagaidīt.

Vai Jūs, Novicka kungs, savā komandā aicinātu cilvēku, kurš jau iepriekš ir jaucis Jūsu trenētās komandas režīmu, un pēc tam publiski televīzijā zākājis Jūsu cienītu kolēģi?

  +2 [+] [-]

, 2020-10-22 12:38, pirms mēneša
Edmund, malacis visu pateici pareizi, respect! Vēl varu piemest no sevis kad Dainis kļuva par sporta direktoru, sagribējās kko patrenēt kamēr U21 vēl netika un izveidoja U23 tā tīri sev hobijam, kad nokļuva u21 izlasē, tāds u23 pazuda ļoti viltīgs cilvēks, bet kā treneris diletants!
1 2 3 4 5 6 194 komentāri