Blogs: kad Vaņinu atzīst par labāko pret Andoru…

Atvainojos, bet pat ēzelim ir skaidrs, ka Latvijas izlase Andorā neaizvadīja labu spēli. Tā nebija pat viduvēja. Būsim godīgi pret sevi – sniegums bija vājš. Pārāk acīmredzami. Pārāk kliedzoši. Tiesa, tam ir arī objektīvi iemesli, kurus būtu negodīgi ignorēt:
(1) Andora spēlēja pretīgi, kaitinošā stilā vilcināja laiku no pirmās sekundes un visādi citādi darīja visu, lai futbola būtu pēc iespējas mazāk. Un tiesnesis to ierobežoja tikai daļēji (piemēram, pirmajam puslaikam piešķirot četru minūšu kompensācijas laiku), bet kopumā Andoras stratēģija nogalināt laiku strādāja uz urrā,
(2) sliktas kvalitātes mākslīgais laukums (Gerets Beils pirms diviem gadiem par šo laukumu: “Tas ir pārliecinoši sliktākais laukums, uz kāda jebkad esmu spēlējis”, bet UEFA līdz pēdējam domāja, vai nepārcelt šo maču citviet),
(3) traumas, kuru dēļ nebija četru no pieciem labākajiem (manā vērtējumā) spēlētāju – Aleksandra Cauņas, Artjoma Rudņeva, Kaspara Dubras un Denisa Rakela. No labāko piecinieka bija tikai Andris Vaņins.

Taču šie objektīvie iemesli pat par pusi neatsver nejauko pēcgaršu. Turklāt, pastrīdoties pašam ar sevi, "objektīvie iemesli" ar reāliem faktiem arī ir daļēji apgāžami. Piemēram, Andoras piegājiens, velkot laiku, ir nemainīgs daudzus gadus (tiesa, varbūt citas tiesnešu brigādes to vairāk apkaro), kas nav liedzis Andoras pretiniekiem kvalifikācijas turnīra spēlēs uzveikt pundurvalstiņu tās laukumā nu jau 26 reizes pēc kārtas. Un tikai četras reizes (Krievija, Slovākija, Igaunija, Velsa), neskaitot Latvijas 1:0, tas noticis ar minimālu vienu vārtu pārsvaru. 21 no 25 citām Andoru uzveikušajām komandām uzvarēja viesos ar lielāku pārsvaru par spīti visam.

Nu labi, rezultāti bieži vien mēdz būt mānīgi un neataino patiesos notikumus laukumā (ko gan nevar teikt tieši par Latvijas spēli – laimīgi izsprukām no vēl lielākām ziepēm...). Taču tā pati bumbas kontrole Andoras izlasei iepriekšējā ciklā pret citām pretiniecēm bija vienkārši nožēlojama – pret Velsu 29%, pret Izraēlu 26%, pret Bosniju 24%, pret Kipru 30%, pret Beļģiju 25%. Ne reizi virs 30%! OK, nav vārdiski jāpazemo Andora, kurā mīt tikai 85 tūkstoši iedzīvotāju un kuras iespējas ir tādas, kā ir. Taču... Latvijas izlasei otrdien bumbas kontrole bija 50%/50%!

Protams, arī te var meklēt un pat atrast attaisnojumus – Latvijas izlase spēlēja vertikāli, proti, mēģināja pēc iespējas ātrāk nogādāt bumbu uz priekšu, nevis to ilgstoši pacietīgi kontrolēt, ko, iespējams, izteikti darīja citas Andoras pretinieces pie labvēlīga rezultāta. Tāpat būtu jāizpēta bumbas kontroles noteikšanas metodoloģija, jo dīvaini redzēt 50%/50%, pieliekot tam klāt piespēļu statistiku – Latvijai ar visu steidzīgo un vertikālo spēli 288 piespēles (no tām precīzas 235 jeb 81%), kamēr Andorai smieklīgas 103 piespēles (precīzas 69 jeb 66%), kas vedina domāt, ka andoriešiem bumbas kontrole krājās, veselu mūžību gatavojot izpildīt standartsituācijas utt.

Starp citu, piespēļu statistika apstiprina arī Kaspara Gorkša un citu teikto, ka futbola bija maz. Fēru salās (tur arī mākslīgā seguma laukums) kopā tika izdarītas 706 piespēles, Šveice un Portugāle kopā veica 759 piespēles. Latvijai un Andorai kopā 391 piespēle. Ārprāts! Gandrīz divkārša starpība! Un pat Virslīgā pirmajā aplī (kad arī lielākoties tika spēlēts uz mākslīgajiem laukumiem, izmēros nelieliem) vidēji vienā spēlē pa abām komandām kopā tika izdarītas 464 piespēles, kas ir par 19% vairāk nekā greizo spoguļu valstībā Andorā.

Lai nu kā, tie visi tiešām ir tikai attaisnojumi – kopumā bēdīgi. Un, lai gan spēle nepatika no ceturtās līdz pēdējai minūtei, visvairāk mani apbēdināja tas, kas notika pēc gūtajiem vārtiem. Visi savām acīm redzējām, ka arī pie 1:0 Latvijas izlase neprata pārliecinoši kontrolēt spēles gaitu un bumbu. Andora pāris reizes ļoti bīstami uzbruka un apdraudēja Vaņina vārtus. 1:1 nebūtu nepelnīts iznākums. Laikam jau atkal jāpiesauc mūsu futbolistu situācija klubos, par ko rakstīju pirms cikla sākuma.

No visiem attaisnojumiem reāls un pamatots attaisnojums ir tikai nejaukā sakritība, ka četri traumētie (kas pats par sevi nav nemaz tik milzīgs skaits) visi ir/bija ļoti svarīgi izlases mehānismi. Tai pašā laikā atsauksim atmiņā, ka “Euro 2016” 10 maču turnīrā regulāri spēlēja tikai Dubra un Rakels, kamēr Rudņevam izlaistā posma dēļ tikai trīs spēles (un tikai divas pamatsastāvā), bet Cauņam piecas spēles (pamatsastāvā trīs).

Noslēdzot par spēli Andorā – viss labs, kas labi beidzas, un tiešām ir pamats cerēt, ka, ierindā atgriežoties pāris līderiem un spēlējot citos apstākļos (savā laukumā un, piemēram, pret Ungāriju sev ērtā otrā numura lomā), viss rādīsies citās krāsās. Jāizmanto tas, ka tik ļoti paveicies ar kalendāru. Ir iespēja, kaut izmocīti, taču ieskrieties. Ja uzvarēsim Fēru salas (kas nebūs viegli, bet par to citreiz), ļoti iespējams, Ungāriju uzņemsim grupas līderes godā, jo otrai grupas līderei Šveicei otrajā spēļu dienā būs jāviesojas Budapeštā.

Aptauja

Noslēgumā aplūkosim “Twitter” konta @LV_futbols aptaujas rezultātus par Latvijas futbolistu snieguma izvērtējumu. Tika uzdots jautājums: “Kā, Tavuprāt, spēlē pret Andoru nospēlēja spēlētājs X?” Tāpat tika lūgts pēc tādas pašas skalas izvērtēt Mariana Pahara pieņemtos lēmumus par sastāvu, taktiku utt. Atbilžu varianti bija “Izcili”, “Apmierinoši”, “Viduvēji”, “Vāji” – aprēķinos pieņemts, ka šie varianti nozīmē attiecīgi 3, 2, 1 un 0 punktus. Par katru spēlētāju nobalsoja no 130 līdz 150 respodentiem, bet par Paharu – pat 193 respondenti. Aptaujā netika iekļauts Artūrs Karašausks, kurš nospēlēja mazāk par 20 minūtēm. Pēdējā stabiņā aprēķināts procents no maksimālā (respektīvi, ja visi par attiecīgo spēlētāju novērtē kā “Izcili”, tad ir 100% un otrādi – ja visi novērtē kā “Vāji”, tad sanāk 0%.

Saprotams, ka tauta ir neapmierināta un 11 no 14 vērtējamajiem nesavāca pat 33%, kas nozīmē, ka vidējais vērtējums bija zem “Viduvēji”. Ir loģiska Vaņina un Šabalas atrašanās starp pozitīvajiem tēliem, bet no pārējiem tik tikko virs “Viduvēji” tika Vitālijs Maksimenko. Visskarbāko vērtējumu, 25% un mazāk, izpelnījās pieci pussargi un izlases kapteinis Gorkšs. Šeit grafiski:

Tādās spēlēs kā pret Andoru taktiskās shēmas ir visai nosacītas, taču sarēķināju arī vidējās atzīmes pa pozīcijām, pie uzbrucējiem pieskaitot tikai Šabalu:

Ko lai saka – lielāko kritiku izpelnījušies tieši pussargi.

Ir nodoms šādu aptauju veikt pēc katras Latvijas izlases spēles kvalifikācijas turnīrā. Atliek cerēt, ka pēc mača ar Fēru salām varēsim vairāk runāt par izcilību, nevis vājumu.