Deniss Vasiļjevs: "Es nevēlos būt atbalss, es vēlos būt skaņa"

Atminos, ka iepriekšējā sarunā tu man pamīšus atbildēji trīs valodās. Cik valodās tu pašlaik runā ikdienā? Vai latviešu valodu jau neesi aizmirsis?
Ikdienā lietoju četras valodas, taču latviešu valoda šajā sarakstā ir pēdējā, ceturtajā vietā, jo ikdienā trūkst prakses. Pārsvarā ar cilvēkiem komunicēju angļu un franču valodā, bet ar vecākiem sarunājos krieviski. Latviešu valodu izmantoju, kad jāsniedz kāda intervija vai jāpilda kādi darbiņi skolai. Priecājos par katru iespēju runāt latviski, tā ir skaista valoda.

Ieguvi septīto vietu Eiropas čempionātā Ostravā. Vai biji apmierināts ar savu sniegumu?
Esmu ļoti apmierināts ar savu startu un to, kā mani novērtēja. Slidoju ar lielu baudu, man bija milzīgs prieks pārstāvēt savu valsti šādās sacensībās. Teiksim tā – uzskatu, ka tā bija diezgan laba sagatavošanās pasaules čempionātam, kas marta beigās un aprīļa sākumā risināsies Helsinkos.

Kādas bija sajūtas, ka skatītāji pēc tava priekšnesuma aplaudēja, stāvot kājās?
Man kā māksliniekam tas ir augstākais novērtējums. Vislielāko baudu gūstu tad, kad skatītājiem ļoti patīk mans izpildījums un viņi saņem no manis plūstošo enerģiju. Patiesībā daiļslidošana ir unikāls sporta veids. Līdzīgi, kā, piemēram, baletā, arī daiļslidošanā ir jābūt klātienē, lai izjustu visu notiekošā specifiku un spriedzi, pozitīvās vai negatīvās enerģijas jūru. Ja cilvēki piecēlās kājās, tātad viņiem patiešām patika mana uzstāšanās, viņi guva bauda, vērojot manu slidošanu. Man, kurš būtībā dara savu darbu, lai tas patiktu cilvēkiem, tas ir augstākās novērtējums. Tātad man izdevās sasniegt to, ko gribēju.

Garo programmu sāki ar kļūdu.
Es vienkārši pasteidzos. Bija grūti iesildīties kopā ar Eiropas labākajiem daiļslidotājiem, tas radīja diezgan lielu spiedienu. Adrenalīns var iedarboties gan pozitīvi, gan negatīvi. Šoreiz tas lika man sasteigt pirmo lēcienu, taču priecājos, ka spēju atgūties no šīs kļūdas un veiksmīgi izpildīt visus pārējos lēcienus.

Vai pēc tam bija grūti saņemties un izpildīt visu iecerēto?
Pusi no programmas laika es prātoju par to, vai riskēt un programmas otrajā daļā mēģināt atkārtot neizdevušos lēcienu vai tomēr nē. Nolēmu neuzņemties risku un noslidot līdz beigām, lai būtu skaisti. Jā, varēju noslidot emocionālāk, plašāk un atvērtāk. Taču esmu apmierināts, ka noslidoju labi un cilvēkiem patika.

Sapratu, ka tu jau biji lidostā, kad uzzināji, ka tev jāpiedalās arī Eiropas čempionāta paraugdemonstrējumos, kuros piedalās tikai medaļnieki un daži īpaši spilgti atmiņā palikuši dalībnieki.
Ne gluži. Uzzināju par to no rīta, neilgi pirms tam, kad man bija plānots doties uz lidostu. Devos brokastīs un uzzināju, ka esmu uzaicināts piedalīties paraugdemonstrējumos. Priekšnesuma laikā man jau bija paredzēts būt lidmašīnā.

Biji pārsteigts par uzaicinājumu?
Jā, biju ļoti pārsteigts. Sākumā pilnībā apjuku. (Smejas) Nezināju, ko darīt, jo mums jau bija nopirktas biļetes atpakaļceļam. Taču tas tikai padarīs šo čempionātu atmiņā paliekošāku.

Tavs treneris šosezon ir viens no populārākajiem daiļslidotājiem, divkārtējais pasaules čempions un Turīnas olimpisko spēļu vicečempions, šveicietis Stefāns Lambjēls. Trenēties pie Lambjēla – ko tas tev nozīmē?
Lambjēls bija pirmais daiļslidotājs, kuram sāku sekot līdzi un interesēties. Man ir milzīgs prieks un gods trenēties pie tik radoša un interesanta cilvēka. Gūstu lielu baudu no tā. Viņš no manis ir izveidojis profesionālu sportistu. Viņš man ir parādījis, kā jāuzvedas profesionālam sportistam gan uz ledus, gan ikdienā.

Pērn tu labus vārdus veltīji arī savam tā brīža trenerim, 1994. gada olimpiskajam čempionam Aleksejam Urmanovam. Kādas ir galvenās atšķirības starp abiem šiem speciālistiem?
Teiksim tā – Stefāna vadībā esmu kļuvis par īstu profesionāli. Visu dienu veltu tikai daiļslidošanai. Veltu daiļslidošanai sevi visu, atsakoties no dažādām izklaidēm un saldumiem. Ievēroju stingru režīmu, daudz vairāk trenējos. Zinu, uz ko eju, un treniņos dzenu sevi pretī šim mērķim. Treniņprocesā abi speciālisti atšķiras kardināli. Abi ir izcili. Bet šobrīd man viss notiek daudz atbildīgāk. Tagad visu daru tikai daiļslidošanai.

Kad uzsāki sadarbību ar Lambjēlu?
Sadarboties sākām vasarā, kad man bija trauma. Viņš palīdzēja man savest kārtībā veselību. No augusta pamazām atsāku treniņus, bet tikai pēc mēneša atsāku izpildīt lēcienus.

Atgādini, kas tev īsti bija par savainojumu?
Man bija cirkšņa pievilcējmuskuļa trauma – tas ir ļoti nopietns savainojums, kura dēļ vairums sportistu ir bijuši spiesti beigt karjeru. Gan Lambjēls, gan Urmanovs tieši šādas traumas dēļ beidza sportot. Bet Stefāns zināja, pie kā vērsties, lai šo savainojumu izārstētu. Viņš mani aizsūtīja uz Kanādu, uz vietu, kurā nekad nebūtu nokļuvis pats, tas bija iespējams tikai ar Lambjēla sakariem. Viņš mani ļoti atbalstīja, jo tolaik man bija sāpīgi pat staigāt. Soli pa solim es atguvu sportisko formu un atsākām treniņus.

Vai tev pašam kādā brīdī iešāvās prātā doma, ka tas varētu būt arī viss – 17 gados jābeidz karjera…
Godīgi sakot, man nav svarīgi – sāp vai nesāp. Es gribu nodarboties ar daiļslidošanu, es to dievinu. Tā ir mana dzīve. Pat, ja man sāpēs, es tik un tā mēģināšu kaut ko darīt, dzīšu sevi cauri sāpēm. Daiļslidošanai esmu atdevis ļoti daudz, trenējos jau 14. gadu. Daiļslidošana man ir kā gaiss.

Tev bija paredzēts uzstāties kopā ar Lambjēlu „Art on Ice” šovā. Vai tas jau ir noticis?
Jā. Vakar (ceturtdien) bija pirms šovs. Pirmoreiz pamēģinājām paslidot kopā. Iziet uz ledus kopā ar savu elku, draugu un treneri vienā personā sagādāja man lielu baudu. Man ir prieks, ka šāda ideja vispār radās un mums piedāvāja uzstāties kopā.

Lai gan tu jau izcēli Lambjēla devumu, tomēr pajautāšu vēlreiz – kas ir tas, ko tu pats gribētu izcelt, ko tev kā daiļslidotājam ir iedevis tieši Lambjēls?
Galvenās izmaiņas ir notikušas manā galvā, tas ir viņa nopelns. Esmu psiholoģiski gatavāks ziedoties un atteiktos no daudz kā. Piemēram, no saldumiem un piena produktiem. Es sapratu, cik liela nozīme ir pareizam uzturam, kā tas ietekmē manu fizisko kondīciju un treniņu darbu. Tagad esmu krietni uzmanīgāks. Šobrīd esmu gatavs daudz kam, lai tikai varētu turpināt slidot un to izbaudīt. Mana dzīve ir izmainījusies, tā ir kļuvusi daudz disciplinētāka. Vienlaikus es saprotu, kādēļ es to daru. Es nodarbojos ar daiļslidošanu ne tikai tāpēc, ka man tas patīk, bet esmu pārgājis nākamajā līmenī – daru to ar profesionālu pieeju. Kopš pārgāju pie Stefāna esmu sācis pret visu attiekties daudz nopietnāk. Uzskatu, ka esmu kļuvis labāks visās jomās. Esmu kļuvis par profesionālu sportistu. Vairāk uzmanības pievēršu sīkām detaļām. Pagājušajā sezonā es starp lēcieniem atpūtos, bet tagad es starp lēcieniem ne tikai neatpūšos, bet gan strādāju vēl vairāk. Slidošana ir pati interesantākā mana sporta veida daļa. Tā padara priekšnesumu par mākslu. Taču tā ir arī pati grūtākā daļa, ne katrs to spēj izdarīt. Mēs visi izpildām aptuveni vienus un tos pašus lēcienus, kādam tas izdodas labāk, bet kādam sliktāk. Tikmēr slidošanā mēs katrs esam atšķirīgi. Slidošanā atveras mūsu iekšējais dvēseles stāvoklis. Tā ir kā brīvība un lidojums.

Bet, ja tomēr runājam par lēcieniem, tad nevar nepajautāt par četrkāršajiem lēcieniem, kuri pagaidām izpaliek tavā arsenālā.
Mēs strādājam pie trim četrkāršajiem lēcieniem, viss ir procesā. Bet priekšnesumā tos iekļaušu vien tad, kad būšu par tiem 100% pārliecināts. Katru dienu pie tā strādāju, progress ir un tas mani apmierina. Esmu ticis tālāk nekā biju pirms traumas ārstēšanas.

Vai varēsim sagaidīt kādu no četrkāršajiem lēcieniem jau uz pasaules čempionātu Helsinkos?
Cilvēkiem, kuri gaida, ir jāsaprot – jā, izpildīsi četrkāršo lēcienu, paveiksi kaut ko unikālu, taču… Pēc četrkāršā lēciena vēl priekšā ir visa programma. Ja izpildīšu četrkāršu lēcienu, bet izgāzīšu pārējo programmas daļu, tad rezultāts būs tikai sliktāks. Nav runa par to, vai es izpildīšu četrkāršo lēcienu, runa ir par to, vai spēšu izpildīt labi visu programmu, jo rezultātu dos viss kopā, nevis kāda elementa sarežģīšana. Kad būšu pārliecināts par visas programmas veiksmīgu izpildi ar četrkāršo lēcienu, tikai tad iekļaušu to savā programmā. Tikai tad jūs to ieraudzīsiet, un ceru, ka jums tas patiks, jo tas patiešām ir unikāls lēciens. Četri apgriezieni gaisā – tās ir brīnišķīgas sajūtas un pozitīvu emociju izvirdums.

Tavs treneris par pasaules čempionu kļuva jau 19 gadu vecumā. Tevi salīdzina ar Lambjēlu. Vai tā dēļ neizjūti papildus spiedienu?
Pasaule mainās un daiļslidošanā ir ienākušas valstis, kuras agrāk nebija starp pretendentēm uz augstām vietām. Lai cik tas dīvaini neizklausītos, es un Lambjēls tomēr esam ļoti atšķirīgi. Gan izpildījuma tehnikā, gan slidošanas stilā. Protams, mums ir daudz kopīgu iezīmju, bet vienlaikus esam arī ļoti atšķirīgi. Es nevēlos būt atbalss, es vēlos būt skaņa. Katram no mums ir sava personība. Un mēs cenšamies to nodemonstrēt pasaulei.

Kādi būs tavi mērķi pasaules čempionātā?
Kā jau jebkurās sacensībās, mans mērķis ir izdarīt savu darbu pēc iespējas labāk. Pasaules čempionātā vēlos izcīnīt savai valstij vietu 2018. gada ziemas olimpisko spēļu daiļslidošanas sacensībās. Lai to izdarītu, ir jāiekļūst divdesmitniekā. Gribu izpildīt visu tīri un skaisti, lai cilvēkiem iepatiktos mana uzstāšanās. Ja tas izdosies un izcīnīšu Latvijai vietu olimpiādē, tad ļoti ceru, ka man tiks dota iespēja debitēt olimpiskajās spēlēs.

Pēc Eiropas čempionāta vairākos masu medijos tika izplatīta informācija, ka tu aicini ziedot, lai varētu turpināt trenēties daiļslidošanā un cīnīties par vietu olimpiādē. Taču tā šķiet ir novecojusi ziņa.
Profesionālais sports ir dārgs, jo īpaši, daiļslidošana. Esmu ļoti pateicīgs par visu saņemto atbalstu. Piemēram, no kopfinansējuma kampaņas, ko pērn organizēja mana bijusī trenere Ingrīda [Snieškiene]. Mana komanda dara visu, lai man būtu viss nepieciešamais treniņu darbam vislabākajos iespējamajos apstākļos.

Daugavpilī praktiski neuzturies. Kā tev sokas ar mācībām?
Diemžēl man nav iespēju pavadīt skolā tik daudz laika, cik gribētos. Būt kopā ar klasesbiedriem, apmeklēt stundas. Tomēr daru visu iespējamo. Man ir ļoti labas atzīmes, jo man labi izdodas nokārtot ieskaites. Gribētos vairāk uzturēties skolā, izjust tās atmosfēru, jo skola ir ļoti interesants dzīves posms. Man ļoti patīk uzzināt kaut ko jaunu. Skolu vispār uzskatu par brīnumainu vietu, jo tur iegūtās zināšanas ir ļoti vērtīgas un svarīgas. Taču daiļslidošana un skola ir ļoti grūti savienojamas lietas. Daudzi kādā brīdī atsakās no viena vai otra. Bet es cenšos tās apvienot.

Droši vien piekritīsi, ka daiļslidošana tev ir nozagusi bērnību…
Nezinu… Bet es mīlu daiļslidošanu, tādēļ neko nenožēloju.