Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512), Fid:138, Did:0, useCase: 0

Mezencevs: "Britiem lielais siera gabals ir olimpiāde - pārējais tiek pakārtots"

Krišjānis Pundurs
Krišjānis Pundurs

Mezencevs: "Britiem lielais siera gabals ir olimpiāde - pārējais tiek pakārtots"
Mareks Mezencevs (pa kreisi) dod norādījumus britu vadošajam skeletonistam Markusam Vaietam. Foto: Viesturs Lācis/IBSF

Pēc 2018./19. gada sezonas ilggadējais Latvijas skeletona izlases treneris Mareks Mezencevs pieņēma jaunu izaicinājumu savā karjerā, pievienojoties Lielbritānijas izlasei - komandai, kuru sportisti ierindas sacensībās ne vienmēr ir starp galvenajiem favorītiem, bet Phjončhanas olimpiskajās spēlēs izcīnīja trīs godalgas. Tagad, kad viena sezona jaunajā komandā jau aiz muguras, plašākā intervijā portālam Sportacentrs.com treneris Mezencevs atklāj savus iespaidus par redzēto un piedzīvoto, sniedz ieskatu Lielbritānijas skeletona programmā, kā arī izsaka savu viedokli par to, vai renes sporta veidi Latvijā būtu starp prioritāri atbalstāmajiem.

- Vakar [saruna notika 5. maijā – aut.] bija 4. maija valsts svētki. Vai tev pašam ir palikušas kādas atmiņas no 1990. gada notikumiem, un vai tagad sanāca šos svētkus kaut kā atzīmēt?
- (Smejas) Uzreiz tik nopietni jautājumi! Nevarētu teikt, ka man toreiz, desmit gadu vecumā, būtu bijušas kādas baigās atmiņas. Ja runā par vakardienu, tad šajā situācijā jau nekādas lielās svinības nevar būt, bet, protams, ar ģimeni svētku vakariņas tika uztaisītas un visi kopīgi pasēdējām.

- Par politiku droši vien nerunāsim, pievērsīšos skeletonam. Sezona noslēdzās pirms diviem mēnešiem. Kādā statusā esi šobrīd – atvaļinājums aiz muguras un atpakaļ darbā?
- Nosacītais atvaļinājums beidzās pirms nedēļas. Britu programmā ir tāda lieta kā programmas pauze, kas ilgst trīs nedēļas, kad visi sportisti un apkalpojošais personāls tiek palaisti brīvgaitā un var darīt, ko vēlas. Protams, ņemot vērā situāciju, video konferenču tikšanās notiek. Pirms nedēļas tās beidzās, bet pagājusī un šī nedēļa jau iet pilnā sparā ar plānošanu un domām par nākamo sezonu. Un statuss man šobrīd ir nemainīgs, tāds pats, kā bija pagājušosezon – braukšanas treneris.

- Kā šobrīd organizējat darbus – sūti kādas programmas sportistiem, sazvanāties ar video starpniecību?
- Sportistiem viss ir sadalīts. Es kā braukšanas treneris, tāpat arī fiziskās sagatavotības treneris, medicīniskais personāls, katrs iedodam viņiem savu devumu. Pa lielam jau pirms tam visi ir vienojušies katrs par savu programmu, ko darīs vasarā, un to lielākoties uzrauga fiziskās sagatavotības treneris. Ir nedēļas, kad mēs kā ledus treneri esam prasījuši kaut kādu laiku, kas būtu veltīts braukšanai, piemēram, vairākas stundas nedēļā, kurās mēs izrunājam pagājušās sezonas sacensības, apskatām video un paanalizējam. Tādām lietām esam atvēlējuši aptuveni piecas nedēļas pa visu vasaru. Laiks tiek sadalīts pa tādiem kā blokiem, kad vairāk pievēršamies tam, kas ir saistīts ar braukšanu un ledu. Pārējā laikā sportistiem ir programma, ko ir iedevis fiziskās sagatavotības treneris, un tur mēs – ledus treneri – īpaši nemaisāmies iekšā, ja nav vajadzības.

- Kādi mērķi šosezon Lielbritānijas izlasē tika izvirzīti un vai izdevās tos sasniegt?
- Izlasei tāds kopējais mērķis nav, kā, piemēram, uzvarēt Pasaules kausa kopvērtējumā. Viņu lielais mērķis ir katru ceturto gadu - olimpiāde. Protams, arī tajās Pasaules kausa sezonās starp olimpiādēm arī ir kaut kādi mērķi, kuri tiek nosprausti, jo nevar startēt bez mērķa. Tad tu nemaz neesi profesionālis un negribi kaut ko sasniegt. Ir kaut kādi mērķi, bet tie nav tik stingri, un tie neietekmē, teiksim, nākamā gada budžetu vai tavu statusu komandā. Protams, ja nostartēsi ļoti slikti, tad tevi var nosūtīt no Pasaules kausa uz zemāka līmeņa sacensībām vai kādu pacelt uz augšu. Principā ir kaut kādi mērķi, taču tie nav tik stingri.

Es teiktu, ka Pasaules kausa komandā daži šos mērķus izpildīja, daži – nē. Zemākos līmeņos, Starpkontinentālajā un Eiropas kausā, arī 50 uz 50. Diezgan izteikti var redzēt, ka daudz mainījām sportistus sezonas laikā, tāpēc tas arī ir viens no rādītājiem, kāpēc vieta kopvērtējumā nebija tik nepieciešama. Arī, pieņemsim, pasaules čempionātā izvilkām starp puišiem pilnīgi jaunu zēnu, kurš šosezon bija tikai vienā Pasaules kausa posmā startējis – devām viņam iespēju vienkārši sajust to lielo sacensību garšu. Gatavosim viņu ar potenciālu uz olimpiādi, tāpēc bija svarīgi sajust to sacensību garšu, lai tās trīcošās kājas pāriet pēc iespējas ātrāk.

- Skatoties uz izlases līderiem – vīriem Markuss Vaiets [8. vieta PK kopvērtējumā – aut.] bija itin stabils desmitnieka braucējs, bet dāmām Laurai Dīsai [13. vieta PK kopvērtējumā] rezultātu ziņā nedaudz vājāka sezona.
- Ar Markusu ir tā, ka uz doto brīdi viņš ir mūsu numur viens starp puišiem, mēs viņu redzam, gribētos teikt, sešiniekā vai vismaz ap to. Skaidrs, ka skeletonā, īpaši vīriešu konkurencē, tas sešinieks – pats saproti, ka tur tie vārdi ir tik lieli, ka tur kādam jaunajam ir ļoti grūti ielauzties. Mēs, protams, gribētu tur būt. Viņš vienās sacensībās šogad ieskrēja 4. vietā [Īglsas PK posms, Vaieta karjeras rekords; toreiz 6. vieta un karjeras rekords arī citam britam Kreigam Tompsonam – aut.], kas ir liels sasniegums. Reāli ņemot, uz doto brīdi viņš ir tajā vietā, no sestās līdz astotajai. Protams, viņam ir potenciāls, viņš ir vēl salīdzinoši jauns [29 gadi – aut.], turklāt, ja nemaldos, tikai pagājušā bija pirmā pilnā Pasaules kausa sezona, bet otrā Pasaules kausā vispār. Viņš joprojām vēl skaitās jauns braucējs. No viņa nevar tagad prasīt medaļas katru nedēļu – prasām, lai viņš mācās, brauc stabili un mēģina pietuvoties sešiniekam. Tad nākamajās sezonās varam prasīt vēl ko vairāk.

Par Lauru runājot – tā kā pirms šīs sezonas Lielbritānijas komandai pievienojos ne tikai es, bet principā nomainījās visi ilggadējie treneri un arī programmas direktors, tad viņai kā diezgan jūtīgai personai no sākuma bija grūti sadzīvot ar jauno personālu un treneriem, atrast komfortablu sajūtu, ka ir uz viena viļņa. Tas nenozīmē, ka mēs viens otru nesaprotam – tas nozīmē to, ka tu nevari uzreiz atbrīvoties, satiekot jaunu, nepazīstamu cilvēku. Jāiepazīst vienam otru, jāiemācās komunicēt. Viņai šis, manuprāt, bija lielākais pārbaudījums, jo skaidrs, ka arī viņa pati gribēja šosezon būt daudz augstāk un kādās sacensībās parādīt. Jo, ja tu esi olimpiskais medaļnieks [2018. gada olimpiādē Phjončhanā Dīsai bronzas godalga], tad, protams, gan tu pats, gan cilvēki apkārt gaida kaut ko vairāk, nekā viņa izdarīja pagājušajā gadā [augstākā vieta – 10. pirmajā posmā Leikplesidā – aut.].

-Sezonu izlases sastāvā sāka vēl viens olimpiskais medaļnieks – Dominiks Pārsonss [2018. gada OS bronzas laureāts – aut.], kurš nobrauca pirmos divus PK posmus, bet pēc tam beidza karjeru. Vai tas jau bija ieplānots solis?
- Pirms sezonas, vasarā, kad viņš atkal sāka darbu, viņš bija pabeidzis augstskolu un ieguvis grādu, atstājot tur daudz enerģijas. To atklāti viņš nav teicis, bet es personīgi domāju, ka pirmssezonas treniņnometnē no sevis viņš bija gaidījis kaut ko vairāk – atlases sacensībās viņš palika tikai trešais. Domāju, ka Lillehamerē, kas angļiem vienmēr bijusi mājas trase, viņš bija cerējis, ka būs pirmais vai otrais, un joprojām būs tas zirdziņš, uz kuru liek. Atlases sacensības bija viens zvans, un pirmās Pasaules kausa sacensības Amerikā bija vēl viens. Domāju, ka tad arī viņš bija cerējis būt desmitnieka braucējis, nevis braukt kaut kur ap padsmito vietu. Jau Amerikas otrajā nedēļā varēja just, ka viņš tā vieglprātīgāk sāk runāt – sak, ko tad es te vecais daru. Ar tādu vieglprātību vairāk visam piegāja. Tas bija nākamais zvans, ka viņš vienkārši vairāk gribēja sevi sezonas sākumā notestēt un tad izvērtēt, vajag vai nevajag turpināt.

- Šī sezona bija īpaša ar to, ka labākajiem pietuvojās arī vairāki nosacīti jauni vārdi – piemēram, vācietis Keizingers, krievs Rukosujevs, arī briti, ķīnieši. Vai piekristu apgalvojumam no skatītāja punkta, ka sezona bija interesantāka par iepriekšējām?
[Iesmejas] Grūti spriest – tās emocijas man nav tik daudz kā skatītājiem. Bet, zini kā – es varbūt piekristu tam, ka, protams, ir daudz interesantāk skatīties, ja nāk iekšā jauni vārdi un jaunie min uz papēžiem. Arī tas, ka tajā desmitniekā nāk iekšā arī jaunas nācijas, kas paplašina to mūsu ģeogrāfiju, kas noteikti skatītājiem ir labāk un interesantāk. Protams, ka latviešiem vienmēr gribēsies, lai Martins un Tomass ir pirmajās divās vietās, bet vācieši gribēs pilnīgi savādāk. Jo vairāk būs tādu valstu, jo tie mači būs interesantāki, un nākotnē mums būs arī vairāk skatītāju.

Foto: Viesturs Lācis/IBSF

- Personīgi tev šī bija pirmā sezona jaunajā komandā. Kā nāca piedāvājums no britiem, vai arī tevi lenca jau ilgāku laiku?
- Nebija tā, ka mani baigi lenca. Man tas vairāk bija tāds kā izmēģinājums, jo es jau kādu laiku domāju par to, ka vajadzētu pakāpt kādu solīti, teiksim, nevis augšā vai lejā, bet vienu solīti jebkādā virzienā. Lielākais dzinulis aiziet pie britiem man bija tas, ka es gribēju paskatīties, kā strādā lielās komandas un programmas. Protams, tur ir iesaistīti daudz vairāk cilvēku – viss menedžements un organizācija. Tās visas lietas ir interesantas, un man tas noteikti nākotnē varēs noderēt, ka es varu skatīties, kā strādā lielās komandas – kādi ir mērķi, kādas ir prioritātes.

Vienošanās bija diezgan strauja, viss notika ātri. Aizsūtīju viņiem vēstuli, jo viņi meklēja treneri, un burtiski pēc divām dienām man atnāca e-pasts ar uzaicinājumu parunāt. Tajā pašā dienā programmas direktore uzzvanīja, uzjautāja, kādas ir manas domas, kāpēc es gribu trenēt. Pāris savas idejas un argumentus viņiem nosaucu. Mūsu telefonsaruna ilga 15 - 20 minūtes, viņa nolika klausuli, un burtiski pēc 20 minūtēm man atsūtīja īsziņu ar datumiem, kuros viņa gribētu, lai aizlidoju pie viņiem uz interviju. Principā viss notika vienas nedēļas ietvaros. Pēc pāris dienām es jau biju Londonā, uz “UK Sport” organizāciju, kam Latvijā ekvivalents būtu olimpiskā komiteja. Tur bija pāris stundu intervija, un lidoju mājās. Nākamajā dienā saņēmu zvanu, ka sākam strādāt pie kontrakta.

- Tātad tas bija vairāk kā izaicinājums priekš sevis trenera karjerā.
- Jā, tieši tā – jauns izaicinājums, liela komanda, paskatīties, kā tur viss ir sakārtots. Arī cilvēki, protams, citi. Tik ilgus gadus strādājot vienā komandā varbūt mazliet iesēdies tādā kā rutīnā. Lai ietu uz priekšu, kaut kas ir jādara, un droši vien kaut kas arī jāizmaina. Man tā lieta interesēja, gribēju pamēģināt, un, ja britus manas domas un redzējums apmierināja, tad – kāpēc nemēģināt?

- Vari padalīties ar kādu no punktiem, kas bija tavā piedāvājumā britiem?
- Tādas detaļas, kas bija manāmas angļu programmā – viņi ļoti daudz laika un naudas tērēja lietās, kuras bija, negribu teikt, ka nepareizas, bet man īsti nesaprotamas. Kā piemērs – viņi kādus gadus 15 dzīvoja Norvēģijā, Lillehammerē, ko varētu saukt par viņu mājas trasi. Tur viņiem bija labas iestrādes, tur viņi trenējās un mācījās braukt. Taču sacensības tur īsti nav notikušas, un man radās jautājums – kāpēc jūs braucat un trenējaties tikai tur, ja sacensības tur nav, turklāt tā ir salīdzinoši dārga vieta, kur trenēties un dzīvot. Tas bija viens, kas viņiem, acīmredzot, patika, jo gan iepriekšējā starpsezonā, gan arī tagad plānojam diezgan daudz braukāt pa vairākām pasaules trasēm, kurās notiek sacensības un braukšanas iemaņas var atstrādāt mazliet labāk.

Līdz šim viņiem bija tā, ka viņi nosēdēja savā Norvēģijas trasē, un tiklīdz sākās sezona, tā viņi brauc uz sacensībām. Taču pavadītais laiks tajās trasēs arī tiem sportistiem, kas brauc ilgāk, kā, piemēram, Laurai [Dīsai – aut.] – viņa, šķiet, jau brauc astoņus gadus – bijis tikai tik daudz, cik sacensību nedēļās. Tad es arī viņiem toreiz uzdevu jautājumu – kāpēc jūs nekad nebraukājat apkārt? Viņu atbilde bija tāda, ka viņiem nav pašiem savas trases, bet Lillehammere bija tā vieta, kur viņus vienmēr sagaidīs un iedos ledu. Acīmredzot, britiem nebija tik laba kontakta ar citām trasēm, vai arī viņi nebija par to iedomājušies. Vēsturiski viņiem bija iegājies tāds uzskats, ka citās trasēs britiem neviens ledu nedos, taču tagad to mēģinām mainīt.

- Vai bija kaut kas, kas tevi pārsteidza viņu treniņu darbā un visā organizēšanas procesā?
- Varu salīdzināt ar Latviju, un, protams, ir lietas, pie kurām man joprojām grūti pierast. Piemēram, šīs daudzās tikšanās un lielā plānošana. Kādreiz liekas, ka tajā sapulcē sēdi vienu stundu, nākamajā stundā ir jau cita sapulce, bet runā atkal to pašu. Citreiz ir tā, kā šajā situācijā, kad četras, piecas stundas nosēdi video konferencēs. Šad tad liekas, ka tas ir grūti un varbūt bezjēdzīgi, bet es ļoti labi saprotu arī viņus. Salīdzinoši tā ir diezgan liela komanda, kas iesaistīta organizēšanā – viss apkalpojošais personāls, arī praksē iesaistīti studenti ir ap 15 – 20 cilvēku. Protams, ka visiem ir jāzina, kas notiek un kā tiek plānots, un tad kādreiz sanāk, ka klausies vienu un to pašu informāciju visu dienu, pie kā joprojām ir grūti pierast.

Viena lieta, kas ir pozitīva visā lielajā organizēšanas procesā un sanāksmēs, ir tas, ka katrs apkalpojošā personāla loceklis var fokusēties uz savu lietu. Man nav jādomā par viesnīcas rezervēšanu, vai par to, kā es uzpildīšu degvielu mašīnai. Tās lietas tur ir diezgan labi sakārtotas. Principā, sezonas laikā man kā trenerim ir jāizdara savs darbs trasē, un uz katru nākamo nedēļu man atnāk e-pasts, kurā ir nākamās viesnīcas adrese, tik daudz numuriņi jums norezervēti, tikos un tikos jūs sagaidīs – tajā ziņā viņiem plānošana ir ļoti labi atstrādāta.

Treniņprocesā – teiktu, ka viņiem nekas diži neatšķiras kā citām komandām. Viņi ļoti, ļoti daudz strādā vasarā, un brīvdienas viņiem principā ir tikai svētdienas. Treniņi viņiem ir gandrīz visu dienu, parasti pa vienam treniņam no rīta un pēcpusdienā. Bāzes vieta ir Bātas universitāte, kur sportisti kopā sapulcējas un starp treniņiem mājās nebrauc. Tur ir savs ofisiņš, atpūtas telpa, un treniņu diena viņiem ilgst no astoņiem rītā līdz trijiem, četriem pēcpusdienā. Darba spējas viņiem visiem ir diezgan lielas un viņi strādā neatlaidīgi, ko mēs varam redzēt starta ieskrējienos tiem čaļiem – viņi tur izliekās diezgan pamatīgi.

- Bāzē viņiem ir arī sava starta estakāde?
- Jā, vasaras [ne ledus – ziemas - aut.].

- Kā Lielbritānijā notiek sportistu atlase? Tāpat kā Latvijā, katru gadu pēc sezonas?
- Kas man arī ir mazliet dīvaini to saprast, atlases viņiem nav tādas kā pie mums, kad jaunieši izdomā – es gribu būt bobslejā vai skeletonā, nāku uz atlasi, ja izpildu normatīvus – esmu iekšā, ja neizpildu – nākšu nākamgad. Tur tā nav. Pirmīt pieminēju lielo “UK Sport” organizāciju – viņi katru gadu izsludina lielu valstiska mēroga sporta atlasi, uz kuru nāk jaunieši, kas vēlas būt sportisti un trenēties kādā augstas klases sportā. Atlasē ir noteikti testi, kas jāizpilda, un tad pēc testiem, balstoties uz uzrādītajiem rezultātiem, viņiem iesaka, kuram sporta veidam viņi būtu derīgi – skeletonam, bobslejam, regbijam, tenisam, lauka hokejam, vienalga kam.

Jauniešiem piedāvā iespēju, ka, lūk, mēs tevi redzam šajā sporta veidā, un vai tu piekrīti, vai nē. Ja viņš piekrīt, tad viņš nāk pie mums un ir iekšā programmā, kas pirmo gadu iztestē jauniešus – viņi nepiedalās sacensībās, bet vienkārši pabraukā pāris trasēs, pagaršo ledu, un tad pēc pirmās sezonas mēs redzam, vai no viņiem ko atstājam vai nē.

- Cik ilgi starpsezonā sanāk būt projām ārzemēs?
- Pagājušajā vasarā, ja nemaldos, sāku pie viņiem strādāt no maija. Kopsummā pa visu vasaru, ja nemaldos, biju piecas nedēļas projām pie viņiem. Tur principā es braucu šādu tikšanās reižu dēļ, kuras šobrīd notiek virtuāli. Pagājušovasar burtiski reizi mēnesī viņi palūdza mani atbraukt, un nevis tādā formā, ka tev ir jābūt tajā un tajā datumā, bet vairāk jautājuma formā – vai tu vari atbraukt tajā nedēļā, saorganizēsim intensīvāku programmu ar sapulcēm. Pagājušosezon tas laiks man pagāja, iepazīstoties ar komandu. Ziemas laikā esmu tikai mazliet vairāk projām nekā iepriekš – sacensības jau principā notiek tajās pašās vietās un laikos, tikai tev ir cita jaka mugurā. Brauc tur, kur visi pārējie. Kaut kas mainās tad, ja izdomājam starp sacensībām kādu treniņnometni uztaisīt.

- Jau teici, ka pārsvarā britiem treniņi bijuši Lillehamerē, bet vai pagājušovasar jau bijāt arī uz kādām citām trasēm?
- Par Lillehammeri – viņi tur daudz dzīvoja, bet šobrīd cenšos to gultni pagriezt nedaudz citā virzienā, izmantot mazliet vairāk iespēju. Pagājušovasar, jau uzsākot darbu, man jau prasīja, kā es redzu nākamo sezonu, ja esmu pret Lillehammeri – bet es neesmu gluži pret, vienkārši gribu, lai kaut kas mainās. Viņi prasīja manu redzējumu, es piedāvāju variantu, ka Sigulda būtu ļoti laba vieta, kur sākt. Pagājušogad jau uzsākām Siguldā sezonu, ja nemaldos, tad nodzīvojām tur kādas trīs nedēļas. Visa komanda - tuvu 30 cilvēkiem, gan sportisti, gan apkalpojošais personāls. Vienu nedēļu izmantojām starta estakādi, pēc tam divas nedēļas braucām pa trasi. Pēc tam aizbraucām uz Lillehammeri, tā kā jau pagājušogad nedaudz pamainījām to shēmu. Nākamo sezonu šobrīd es plānoju tieši tāpat, ka varēsim izbraukt pa vairākām trasēm. Ja robežas atvērsies, tad izskatās, ka atkal atgriezīsimies Siguldā, iespējams aizbrauksim arī uz Krieviju sezonas sākumā un padzīvosim pa kādu Vācijas trasi, pirms sākas sacensību sezona.

- Tev vairāk sanāca strādāt ar puišu vai meiteņu komandu, vai arī nebija šāda dalījuma treneriem?
- Mana darbošanās ir vairāk ar Pasaules kausa sportistiem, bet, protams, tas nenozīmē, ka nevaru palīdzēt un runāt ar pārējiem. Mums ir saraksts ar Pasaules kausa atlētiem, kas ir nosacīti mērķētie cilvēki, kurus mēs redzam Pekinas un Itālijas spēlēs. Tur ir ap desmit cilvēkiem, ar viņiem esam divi treneri. Esam šo grupu nosacīti sadalījuši divās mazākās, un katrs treneris vairāk atbild par savējiem sportistiem.

- Šobrīd tava sadarbība ar Lielbritānijas izlasi ir noslēgta līdz šim olimpiskajam ciklam?
- Kontrakts man ir noslēgts pēc Ķīnas olimpiskajām spēlēm, mēnesi pēc tām beidzas. Plāns ir tāds, ka beidzas olimpiskās spēles, mēnesi pēc tam ir izvērtēšana un analīze, un līgums beidzas.

Foto: Viesturs Lācis/IBSF

- Latvijai skeletonā ir brāļi Dukuri, kam seko panākumi un tradīcijas. Skeletons tiek pārraidīts nacionālajā televīzijā, un, kaut arī nav masveidīgs, ir ļoti populārs. Pie mums gan pastāv arī viedokļi, ka tas tomēr nav, ja tā var teikt, nopietns sporta veids. Kā uz skeletonu skatās cilvēki Lielbritānijā, kur ļoti populāri ir nosacīti tradicionālie sporta veidi?
- Cilvēki zina, kas ir skeletons, jo viņiem ir medaļas olimpiskajās spēlēs. Lai teiktu, ka ap skeletonu ir baigā ažiotāža, vai ka sportisti būtu ļoti populāri – tā nav. Jo tuvāk nāk olimpiskās spēles, jo cilvēki tur vairāk par skeletonu interesējas. Pieņemsim, aizvadītajā sezonā, no visas lielās komandas, es teiktu, ka tikai daži cilvēki ir snieguši kādas intervijas. Olimpiskajā gadā par viņiem raksta un interesējas diezgan daudz.

- Var teikt, ka pārējās sezonas līdz olimpiādei ir pakārtotas tai? Piemēram, līdzīgi kā pēdējās sezonās izteiktāk brāļiem Dukuriem, notiek dažādi tehnikas izmēģinājumi, lai atrastu labāko.
- Jā, arī šeit ir līdzīga filozofija. Tā gluži arī nevar teikt, ka Pasaules sezonu noraksta un domā tikai par olimpiādi. Bet, lielos vilcienos – ir tas lielais siera gabals - olimpiāde, un Pasaules kausa sezonas brīžiem ir pakārtotas tam mērķim. Ja mēs apmēram varam iedomāties, kāda būs Ķīnas trase, tad izvēlēsimies uztaisīt kādu treniņnometni trasē, kur ir līdzīgas virāžas vai sekcijas. Piemēram, nākamgad arī mainīsim sportistus – varbūt liksies jocīgi, ka kāds tiek noņemts no Pasaules kausa un startē zemākā līmenī vai vienkārši nestartē sacensībās, bet trenējas kādā trasē ko mēs uzskatām, ka tas varētu būt noderīgi priekš olimpiādes.

- Lielbritānijas izlasei pārsvarā ir privāto sponsoru, vai arī valsts atbalsts?
- Nemācēšu smalki izstāstīt par budžeta lietām, jo tas nav mans lauciņš. Zinu, ka budžets ir pietiekams, paredzēts arī inovācijām un tādām lietām. Lielākais kumoss nāk no “UK Sport”, kas ir valsts atbalsts. Ir arī dažādi partneri, sponsori, kas viņiem kaut ko iedod. Budžets tiek veidots četru gadu griezumā – pēc katras sezonas gan tas tiek pārskatīts, bet lielos vilcienos tur nekas īsti nemainās.

- Gribēju pavaicāt tavu viedokli – Latvijā jau ilgi ir runas, ka valstij vajadzētu noteikt prioritāri atbalstāmos sporta veidus. Tavuprāt, renes sporta veidi būtu jāiekļauj šādā sarakstā?
- [Iesmejas] Tāds provokatīvs jautājums. Nevarēšu izplūst nekādās lielās sensācijās, jo nekad neesmu tā politiski aizdomājies, vai vajadzētu renes sportus likt kā prioritāros. Protams, no vienas puses skatoties, rezultāti tur ir. Ja gribam kaut ko nākotnē, tad tam droši vien būtu jābūt masveidīgam, jauniešiem jātrenējas, taču visiem skaidrs, ka tas ir diezgan dārgs sports. Es personīgi, neskatoties uz to ar trenera, bet ar sportu nesaistīta cilvēka acīm, labprāt redzētu, ka liela daļa no tās valsts naudas aiziet sporta veidiem, kas ir masveidīgi, kur bērni var trenēties un iegūt vispārējo fizisko sagatavotību. Kā basketbols, futbols, noteikti vieglatlētika, lai jaunieši varētu trenēties un kopējā fiziskā sagatavotība valstī bērniem būtu augstākā līmenī.

Varam runāt arī, pieņemsim, par ledus sporta veidiem. Protams, ka būtu vajadzīgs liels atbalsts, jo tas ir sports, kur mums ir medaļas, tas ir sporta veids, kas mums, tā teikt, paceļ garastāvokli – cilvēkiem ienes kaut kādas emocijas, un tas arī valstiskā līmenī cilvēkiem noteikti ir vajadzīgs. Ja kaut kas kādreiz neiet labi, tad paskatās – lūk, renē esam dabūjuši medaļu, olimpiādē vai Pasaules kausā mūsu karogs plīvo un himna skan. Tādas emocijas ir vajadzīgas. Bet, lai to sasniegtu, tad noteikti tam būtu jābūt vismaz tuvāk pie prioritārajiem sporta veidiem.

- Kaut arī šosezon biji citas komandas rindās, droši vien tāpat ar vienu aci sekoji, kā iet Martinam un Tomasam.
- Ar abām acīm.

- Kā vērtē viņu sezonu?
- Domāju, ka rezultāts finālā ir salīdzinoši labs. Protams, mēs nerunājam par pasaules čempiona titulu, taču kopumā tas rezultāts nav slikts. Ja mēs zinām, ka šajās sezonās viņu filozofija ir drusciņ pamainījusies, un viņi vairāk strādās ar testēšanu, domu par olimpiādi, tad tā sezona ir diezgan loģiska – sezonas sākumā varbūt brīžiem nebija tas rezultāts, kādu paši gribēja, bet no nedēļas uz nedēļu tas uzlabojās. Beigās iznākums ir latviešiem diezgan patīkams un viss kārtībā. Domāju, ka ir pareizais virziens, viss notiek un jāturās pie plāna, ka jādomā par olimpiādi, nevis par katru mazo siera gabaliņu.

- Aptuveni pirms gada savas gaitas skeletonā noslēdza tava audzēkne – Lelde Priedulēna, bet šīs sezonas izskaņā atkal viņa redzama bija trases malā, palīdzot citu valstu skeletonistiem. Vai sanāca aprunāties, un varbūt Lelde vērsās pie tevis pēc kāda padoma?
- Padomu viņa man neprasīja – viņa ir manu konkurentu komandā, un tur padomu nekādu nav. [Smejas] Tas joks. Cik es sapratu, parunājoties ar viņu, tad viņai vienkārši bija atsevišķi cilvēki palūguši, vai nevar palīdzēt – ja nemaldos, tad viņa bija Amerikā uz divām nedēļām sacensībās, kur Starptautiskā bobsleja un skeletona federācija [IBSF] bija Leldei palūgusi, vai nevar piepalīdzēt to valstu sportistiem, kuriem nav trenera. Sezonas sākumā viņa bija zem IBSF, bet sezonas beigās viņa bija arī Eiropas kausā Siguldā – ja nemaldos, tad strādāja ar franču meiteni. Viņai vienkārši bija lūguši palīdzēt, ja ir brīvs laiks, taču neko vairāk par viņas plāniem nemāku teikt – vai trenēšana bija nolūks ilgtermiņā, vai vienkārši izpalīdzēšana.

- Sarunas gaitā jau vairākas reizes pieskārāmies olimpiādes tēmai. Nākamās spēles notiks Pekinā. Ja bobslejā ķīnieši vēl nav tik spēcīgi, tad skeletonā viņi progresē straujāk. Kā tu vērtē viņu sasniegto un ambīcijas?
- Es domāju, ka ar viņiem būs jārēķinās ļoti stipri. Man grūti prognozēt, vai viņi būs tikpat lieli konkurenti un favorīti, kā bija Korejā mājinieks [olimpiskais čempions Sunbins Juns – aut.], bet es domāju, ka starp favorītiem viņi būs noteikti. Sezonas laikā jau redzējām pāris sacensības, kur viņi rādīja ļoti augstus rezultātus. Papildus tam un braukšanai tur ir arī pāris cilvēki, kuri skrien ļoti ātri. Atceros, Siguldā bija viens puisis, kurš skrēja, nu, drausmīgi ātri [pēdējā sezonas posmā ķīnietis Jens Džins uzstādīja Siguldas trases starta rekordu – 4,47]. Ja viņi noturēs tos starta rezultātus, un, protams, dabūs daudz vairāk braukt tajā trasē, arī treneru sastāvs viņiem ir diezgan liels un pieredzējis gan braukšanas, gan tehnikas ziņā – ar viņiem būs ļoti, ļoti jārēķinās. Man bail prognozēt, bet es domāju, ka viņi būs ļoti spēcīgi. Vācieši arī, protams, būs ļoti stipri, bet, ja mēs runājam par mājiniekiem, tad tur noteikti būs jāskatās uz viņiem.

Foto: Viesturs Lācis/IBSF

  -1 [+] [-]

, 2020-05-06 14:34, pirms 5 mēnešiem
Rene !!!

  +1 [+] [-]

, 2020-05-06 21:41, pirms 5 mēnešiem
Beidzot viena KĀRTĪGA renes intervija.

Liels paldies!

  +1 [+] [-]

, 2020-05-06 21:42, pirms 5 mēnešiem
SC varētu vēl Jāni Skrastiņu nointervēt

     [+] [-]

, 2020-05-06 23:17, pirms 5 mēnešiem
ice F-1 rakstīja: Beidzot viena KĀRTĪGA renes intervija.

Liels paldies!
Būsi palaidis garām
Miknis: "Ar Ķibermani kopā esam izauguši cauri...
Aparjods: "Vidusskolu beidzot, pēkšņi prātā...
Nedaudz nesenāks un netradicionāls
Martins Leikplesidā: rodeo, baltā siena,...