Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512), Fid:12, Did:0, useCase: 0

Miknis: "Ar Ķibermani kopā esam izauguši cauri nopietnajam bobslejam"

Krišjānis Pundurs
Krišjānis Pundurs

Miknis: "Ar Ķibermani kopā esam izauguši cauri nopietnajam bobslejam"
No kreisās: Oskars Ķibermanis un Matīss Miknis uz pasaules čempionāta goda pjedestāla. Foto: Viesturs Lācis/bobslejs.lv

Latvijas bobsleja izlasei aiz muguras panākumiem un pavērsieniem bagāta sezona. Kopš brīža, kad noslēdzās Phjončhanas olimpiskais cikls, vadošā pilota posteni pārņēmis Oskars Ķibermanis, ar kuru plecu pie pleca jau kopš 2016. gada startē stūmējs Matīss Miknis. Garākā sarunā ar Sportacentrs.com Miknis atskatās uz paveikto šosezon, sadarbību ar Ķibermani, sniedz ieskatu stūmēja ikdienā un paver skatu uz savas bobslejista karjeras pirmsākumiem.

Aizvadītajā sezonā kopā ar Ķibermani 27 gadus vecais liepājnieks izcīnīja pasaules čempionāta bronzu un kļuva par Eiropas čempioniem divniekos, iegūstot arī otro vietu Pasaules kausa kopvērtējumā, savukārt četriniekos pie godalgām lielajos mačos neizdevās tikt – pasaules čempionātā Altenbergā un sezonas kopvērtējumā latvieši finišēja ceturtajā vietā, bet Eiropas čempionātā ieņēma piekto pozīciju.

Negaidītā bronza divniekos, Eiropas čempiontituls un Ķibermaņa trauma

- Ja lūgtu tevi novērtēt aizvadīto sezonu ar atzīmi desmit ballu skalā – kāda tā būtu?
- Astoņi.

- Kur, tavuprāt, tas devītnieks un desmitnieks palika? Par ko ir rūgtums, ka neizdevās?
- Pasaules čempionāts četriniekiem. Divniekos jau bija skaidrs, ka tur vācieši būs ļoti spēcīgi – tur mūsu pusē arī bija veiksme, īstajā brīdī laikapstākļi nomainījās par labu mums. Gatavojoties četriniekiem, likās, ka tur mums ir labākas izredzes. Arī pēc pirmās sacensību dienas likās, ka ir iespēja cīnīties par kaut ko vairāk, tomēr beigās palikām aiz labāko trijnieka. Tas varbūt to sezonas noslēgumu nedaudz pavilka uz leju.

- Pasaules čempionāts bija sezonas galvenās sacensības. Divniekos izcīnītas bronzas medaļas, bet līdz pat pēdējam braucienam par to nevarējāt būt droši. Kādas bija pašu sajūtas pēc ceturtā brauciena – tāda spriedze nebija sen izjusta?
- Jā, spriedze bija tāda, kādai tai būtu jābūt. Bet likās, ka mums paveicās. Divniekos savā trasē viņiem [vāciešiem – aut. piez.] ir diezgan nopietnas priekšrocības, zinājām, ka būs grūti cīnīties. Taču beigās, kad izcīnījām to trešo vietu – tas bija kaut kas negaidīts un ļoti patīkams.

- Pēc Niko Valtera brauciena [vācietis pēdējā braucienā zaudēja latviešiem cīņā par trijnieku – aut. piez.] TV kamerās bija vērojams foršs moments – kopā ar Johannesu Lohneru un viņa stūmēju priecājāties un gavilējāt, it kā būtu vienā komandā. Jums noteikti tas bija prieks par medaļu, bet Loheram – prieks par sudrabu vai par to, ka sakauts tieši tautietis Valters?
- Gan, gan, jo pagājušogad pasaules čempionātā Lohners vispār nevienu medaļu neizcīnīja, un atgriezties medaļās ar otro vietu viņam pašam bija ļoti patīkami. Un, protams, viņiem tā iekšējā konkurence ir milzīga. Savā starpā vācieši it kā ir draudzīgi, taču citreiz, kad viņi nāk mums klāt, tad, citiem nedzirdot, saka - davai, paņemiet tos un tos mūsējos, kaut kā tamlīdzīgi. Jo iekšējā konkurence viņiem tiešām ir milzīga. Lohners, protams, bija priecīgs par to, ka pats apsteidza Valteru un ka arī mēs viņu apgājām.

Latviešu un vāciešu bobslejistu prieki uz goda pjedestāla. Foto: AP/Scanpix

- Lohners un citi vācieši arī ir tie labākie čomi, ar kuriem citreiz mačos aprunājieties?
- Jā, arī Ķibermanim ir labs kontakts ar Lohnera komandu. Mums gan ar visiem kopumā kontakts ir diezgan labs. Ja runājam par vāciešiem, tad vairāk aprunāties sanāk tieši ar Lohnera komandu, Frīdrihs jau arī ir draudzīgs. Nav neviens uz citiem apvainojies tā, ka nevarētu pat parunāties, visi ir diezgan draudzīgi.

- Neilgi pirms PČ četriniekos savainojumu guva Arvis Vilkaste, kuru aizstāja Dāvis Spriņģis, bet jau sacensībās satraumējās Lauris Kaufmanis. Vai šie momenti bija savā ziņā izšķiroši, kāpēc mums nepaveicās?
- Iespējams. Man grūti teikt, jo domāju, ka džeki izdarīja visu maksimālo, ko varēja. Pilnīgi negaidīti mūsu ekipāžā nācās ienākt Dāvim. It kā liekas – kas tad tur, ja jānobrauc ar citu ekipāžu , tomēr vienmēr ir vajadzīgs laiks, lai piešautos un viss notiktu automātiskā līmenī. Tajā laikā, kas viņam tika dots, viņš to izdarīja ļoti optimāli.

Godīgi sakot, kad satraumējās Lauris, es tobrīd vairāk uztraucos par viņu, nevis Dāvi, lai Lauris vienkārši vienkārši tiktu līdzi kamanām. Jo četrinieks – tur tomēr ir jāskrien. To varēja redzēt pirmajā dienā, kad viņš gandrīz neieleca kamanās. Bet kopumā, manuprāt, tas nebija izšķiroši – likās, ka tika uztaisīts tāds maziņš šoviņš, jo otrajā dienā ledus temperatūra trasē bija pilnīgi savādāka un arī visi rezultāti bija pilnīgi uz otru pusi. Protams, ka ceturtā vieta pasaulē arī ir jāizcīna, bet sajūtas par to ir divējādas.

- Spilgts sezonas brīdis bija Siguldā tieši pirms PČ – otrajā sacensību dienā kļuvāt par Eiropas čempioniem un pirmajā dienā uzvarējāt arī Frīdriha ekipāžu, kas droši vien bija īpaši patīkami.
- Protams, ka bija. Bet man vienmēr gribas cīnīties ar pašiem labākajiem un uzvarēt viņus – tieši Eiropas čempionātā Frīdrihs bija izlēmis nepiedalīties. Es viņiem jautāju – kāpēc jūs nepiedalāties? Tad tiem mačiem būtu cita garša. Reāli skatoties, vācieši ir tie mūsu lielākie konkurenti. Savu skatītāju priekšā uzvarēt – tas, protams, ir patīkami. Pirmajā dienā varēja redzēt, ka Frīdrihs bija nedaudz izbrīnīts, kad viņu apsteidzām, jo viņam labi iet jebkurā trasē.

- Vai pieļauj iespēju, ka otrajā dienā (EČ) viņš izlēma nestartēt, jo sajuta, ka var zaudēt vēlreiz un nevēlējās tādējādi iedragāt savu pārliecību pirms pasaules čempionāta?
- Es domāju, ka nē. Tas bija laicīgs lēmums. Uz Siguldu viņiem nebija atbraukuši paši stiprākie džeki [Lohners, Valters un Elzners sacensībās nepiedalījās – aut. piez.], kas pārsvarā brauc divniekos. Tā kā tas bija izlemts jau iepriekš un to viņi mums būtībā uzdāvināja. Bet Eiropas čempionāts ir Eiropas čempionāts un tā ir viņu darīšana.

- Janvāra beigās, aptuveni mēnesi pirms PČ, kļuva zināms, ka Ķibermanim ir kājas trauma, muskuļa sastiepums. Kāda tobrīd bija tava priekšnojauta – bija uztraukums par to, vai paspēs savest veselību kārtībā?
- Starp citu, viņam iepriekšējās divas sezonas bijusi līdzīga problēma. Tā izlīda ļoti neparocīgā laikā, bet es nebiju baigi uztraucies. Galvenais, ko es Oskaram visu laiku jautāju – vai nav plīsums. Tā kā kājas muskulis bija nedaudz iestiepts, bija vajadzīgs laiks, lai nedaudz atpūstos un muskulis atjaunotos, viss saietu kā vajag. Viņš diezgan ātri atkopās.

Ja būtu plīsums, tad tas process ievilktos stingri ilgāk un, domājot par pasaules čempionātu – tad gan varbūt būtu kaut kāda panika. Vienīgais, kas radīja rūgtumu, bija tas, ka tā situācija mums diezgan stipri pabojāja izredzes Pasaules kausa kopvērtējumā četriniekiem. Tur mēs arī varējām aizsniegties līdz trijniekam. Līdz ar Oskara traumu un to, ka viņam jau no starta bija jāsēž kamanās, par augstām vietām nevarējām cīnīties. Tas aizgāja gar degunu.

- Droši vien daudz palīdzēja arī tas, ka pie jums tobrīd devās Latvijas Olimpiskās vienības fizioterapeite.
- Nezinu, vai tieši tas bija galvenais iemesls, kāpēc Oskaram viss tik veiksmīgi izdevās, jo mūsu dakteris, kurš veic šos pienākumus, vienmēr brauc mums līdzi. Vienkārši bija tā, ka tobrīd viņi samainījās un mums pieslēdzās Anna [LOV fizioterapeite Anna Vasariete – aut. piez.]. Tas bija tieši tas brīdis, kad Oskars notraumējās, un nebija tā, ka kāds tieši tādēļ speciāli tika atsūtīts. Dakteris attālināti regulēja ārstēšanās procesu. Pats galvenais, ka tā trauma neizrādījās tik nopietna, kā tas burbulis, kas tika uzpūsts. Bija vajadzīgs nedaudz laika, bet mūsu sacensību grafiks sākas un neļauj apstāties. Tāpēc traumu gadījumā sekas var būt smagas, īpaši pilotam.

- Sacensībās Īglsā divniekos kamanas stūmi viens pats, Oskaram sēžot kamanās un pasveicinot fanus. Šādā situācijā arī pašam jāsaglabā zināma piesardzība, lai nenotraumētos?
- Sandis Prūsis [Latvijas bobsleja izlases galvenais treneris – aut. piez.] pirms sacensībām mēģināja mūs atrunāt, jo Oskars līdz pēdējam nebija izlēmis – skriet kaut vai tos divus soļus līdzi vai nē. Jo mēs jau ļoti gribējām cīnīties par kopvērtējumu, bet tikai izejot un starta un sākot ģērbties izrunājām, ka Oskars sēdīsies uzreiz iekšā. Man personīgi bija interese, cik varu uzskriet viens pats, noskaņoju sevi sacensību režīmā un darīju. Ejot uz starta, Oskaram teicu – tā kā man bija atbraukuši daudz radi un draugi, un tu sēdi kamanās, tad tev viņi jāpasveicina, un viņš tā arī izdarīja.

Oskars nodod sveicienu faniem, Matīsam šoreiz "melnais darbs" vienatnē. Foto: Viesturs Lācis/bobslejs.lv

Ceļošana, rekordi svaru zālē un stūmēja “ērtības”

- Savās stūmēja gaitās atsevišķas sacensības bijušas arī pie citiem pilotiem, bet lielāko daļu esi startējis kopā tieši ar Ķibermani. Izveidojusies laba saikne.
- Katram no mums jau ir iekšā tas sportiskais gars – gribam startēt kopā ar labākajiem pilotiem. Viens nekad nav cīnītājs, it sevišķi bobslejā. Protams, saka, ka pilotam ir lielāka atbildība, viņš arī vienmēr grib būt kopā ar spēcīgākajiem stūmējiem, lai ir labs starts – tāpat ir arī stūmējiem. Jau pāris gadus esam kopā pabraukuši, viens pie otra pierīvējušies, kopā izauguši cauri tam nopietnajam – veču bobslejam. Tas laikam notiek dabiski – daudz laika jāpavada kopā, kad esam prom, un viens pie otra pierīvējamies.

- Šosezon notika izmaiņas jūsu četrinieka ekipāžā – pirms sezonas traumas dēļ ārpus ierindas palika Jānis Strenga, kura vietā tika iekļauts Lauris Kaufmanis. Dzirdēts, ka, piemēram, hokeja komandās jaunie spēlētāji pēc treniņiem paliek savākt ripas, citur jāizpilda kāds izaicinājums komandas priekšā. Vai jūsu komandā arī notiek kas tamlīdzīgs, vai bija kāds īpašs rituāls?
- Grūti pateikt, bet laikam nē. Jaunajiem, kad tiek pie kādiem nopietnākiem večiem pabraukt kopā, ir tas process, kad jāklausās un jāmācās, ko un kā labāk darīt. Arī man tā bija. Tāpēc katrā treniņā var būt kādas pamācības – cits varbūt aizrāda ar humoru, cits nedaudz asāk. Bet nekas tāds, ka liek kādam speciāli dejot vai darīt ko tādu, nav. Vienmēr jau kāds kaut ko runā, viens otru uz zoba pavelk. No sākuma jau tie jaunie nesaprot, bet beigās viņi arī pierod pie tā visa un paši arī māk par sevi pasmieties.

- Piloti bieži vien saka, ka labāk jūtas, piemēram, divniekā nevis četriniekā. Kā ir stūmējam?
- Man tas šogad noteikti bija divnieks. Četriniekā bija jānomaina pozīcija [šogad Matīss ieņēma aizmugurējā stūmēja posteni – aut. piez.]. Iepriekš aizmugurē stūma augumā krietni mazāki vīri par mani, līdz ar to aizmugurē ir arī daudz mazāk vietas. Tāpēc šosezon braukt ar četrinieku man bija gandrīz kā zobu sāpes, maz vietas un grūti tur iespraukties. Salīdzinot ar to, divniekā jutos gandrīz kā dīvānā.

- Tas, cik daudz kādās trasēs sanāk apdauzīties, ir atkarīgs tikai no pilota braukšanas, vai vienkārši ir tādas trases, kurās no tā praktiski nav iespējams izvairīties?
- Tas ir atkarīgs no pilota. Ir smagas trases, bet, ja labi izbrauc, tad tā nemaz neliekas. Piemēram, Sigulda vai Leikplesida ir ļoti sarežģītas trases, kuras izbraukt līgani nemaz nav viegli, bet, ja sanāk, tad nav nemaz tik traki. Tomēr to visu ļoti, ļoti ietekmē arī ledus kvalitāte. Siguldā virāžu pārejas ir asas, bet ledus ir ļoti labs. Labā trasē ar sliktu ledu ir daudz nepatīkamāk braukt.

- Parasti viena no tādām droši vien ir Laplaņa Francijā?
- Šogad Laplaņa vēl bija diezgan ciešama. Parasti tā ir Vinterberga – nezinu, kāpēc viņi tur ir tik slinki uz to ledus taisīšanu.

- Sezonas gaitā daudz ceļojat un pārvietojieties. Caur Eiropu braucat ar mašīnām?
- Eiropā braucam ar smagajiem kravas un vieglajiem pasažieru busiņiem no vienas vietas uz otru. Ja ir jālido uz štatiem vai uz Koreju, tad, protams, tas notiek savādāk un mēs lidojam. Pēc tam īrējam mašīnas uz vietas. Piemēram, Amerikā noīrējam pikapus, ar kuriem vedam bobus.

- Kā parasti pavadi brīvos brīžus sezonas laikā?
- Parasti visi sēž internetā un kaut ko lasa, meklē, skatās, kas pasaulē notiek. Citreiz paņemam līdzi PlayStation konsoli, savā starpā spēlējam futeni, hoķi. Nometnēs turnīrus taisām.

- Kas ir tavi iecienītākie vingrinājumi treniņos svaru zālē?
- Smagākajos vingrinājumos neesmu pats spicākais, bet labākajiem esmu tuvu. Man laikam tas ir dziļais pietupiens, labi sokas raušana virs galvas. Raušanā mans rekords ir 120 kg, dziļajā pietupienā – 220 kg. Katrā vingrinājumā bez maz ir savs rekordists. Stieņa raušanā uz krūtīm tas ir Intars Dambis, kādreiz Uģim Žaļimam dziļais pietupiens bija ar stipri lielāku svaru nekā pārējiem.

Latvijas vadošā četrinieku ekipāža. No labās: Matīss Miknis, Oskars Ķibermanis, Arvis Vilkaste, Lauris Kaufmanis. Foto: Viesturs Lācis/bobslejs.lv

Sākums kā pilotam, studijas un basketbols

- Bobslejā ienāci 2014. gadā, kad aizvadīji pirmās sacensības. Iespējams, daudzi to ir aizmirsuši, bet sāki kā pilots. Toreiz pie stūres piesēsties piedāvāja treneri, vai gribēji izmēģināt pats?
- Tas bija trenera uzstādījums. Pats uz bobsleju nācu ar pilnīgi citām domām. Teicu – ja treneri ļoti vēlas, tad pamēģināšu. Es teicu, ka, ja man tas iepatiksies, tad labprāt turpināšu, bet, ja nē, tad domāšu ko citu.

- Pieņemu, ka tas ne visai iepatikās un vairs nedomā par to, ka varētu kādreiz atkal iesēsties pilota pozīcijā.
- Tagad par to domāt vairs nav laika, man komandā ir citi mērķi un uzdevumi. Pilotam tas ceļš ir stipri garāks, mācību process ir daudz ilgāk. Es, kā Zintis Ekmanis saka, īsti nenoķēru to kaifu, prieku to darot. Ir pilnīgi citas sajūtas, kad tu brauc kādam aiz muguras, nekā tad, kad esi priekšā – pirmkārt, tā ir atbildības sajūta, kas spiež uz smadzenēm, un, otrkārt, tam ir jāpatīk, jo sākums šajā sporta veidā nevienam nav bijis viegls. Darīju savas domas zināmas treneriem, un viņi piekrita tam, ka es varētu turpināt kā stūmējs.

- Kā pieņēmi lēmumu tolaik aiziet uz atlases testiem, kādus mērķus sev uzstādīji bobslejā?
- Iestājos Sporta akadēmijā (LSPA), tur bija iestājvingrinājumi – fiziskie testi. Man jau pirmajā gadā uzreiz vieglatlētikas pasniedzēja teica – tu esi baigi atbilstošs bobslejam, tev jāiet! Bet man tolaik vienīgā interese bija mācīties un spēlēt basketbolu, jo tur bija diezgan normāls līmenis, tāpēc to aicinājumu īsti neuztvēru nopietni. Pagāja gads, LSPA bija problēmas ar spēlēšanu, un mani draugi, paziņas atkal aicināja pamēģināt bobsleju. Kad skatījos Soču olimpiādi, nolēmu, ka aiziešu un pamēģināšu. Pēc olimpiādes aizgāju uz testiem.

- Mācības akadēmijā turpināji?
- Pagaidām esmu tur nedaudz iestrēdzis, bet ceru, ka drīz pielikšu tam punktu. Pilna laika klātienes mācības man ar bobsleju arī beidzās. Ilgā prombūtne, reti esmu mājās, Liepājā, un piespiest sevi pavadīt brīvo laiku Rīgā, mācībās, bija diezgan grūti. Studēju par treneri un vadītāju sporta jomā.

- Basketbolu esi spēlējis visu bērnību, vai esi vēl ko citu izmēģinājis?
- Pa lielam, jā. Esmu uzspēlējis arī handbolu, izmēģināju arī svarcelšanu, bet tas bija ļoti sen. Kādu laiku spēlēju handbolu, bet principā basketbols man bijis pamats visam.

- Kādi bija tavi mērķi basketbolā?
- Pēdējos gadus, kad spēlēju Jaunatnes līgas A grupā, nedaudz maisījos pa vidu pie “Liepājas Lauvām”. Biju tajā sistēmā, apritē, un bija iespēja trenēties pie lielajiem večiem. Vairākās LBL spēlēs biju pieteikumā, bet vienreiz arī devos laukumā. Protams, ka kaut kādi mērķi bija. Kad pārcēlos uz Rīgu un sāku mācīties akadēmijā, tad spēlēju LBL2 ar cerību, ka kāds kaut ko pamana un varu aizspēlēties augstāk.

- Basketbols joprojām ir tavs hobijs ārpus bobsleja?
- Grūti to vairs nosaukt par hobiju, jo pēc sezonas vairs nesanāk laika kaut kur uzspēlēt. Visi turnīri arī iet uz beigām, Liepājas pilsētas čempionāts jau ir praktiski beidzies, kad es atgriežos mājās. Kādreiz bija tāds mērķis vienmēr pēc atgriešanās vēl uzspēlēt ar paziņām, draugiem. Bet ziņām par basketbolu līdzi sekoju, spēles skatos.

- Tavā “Instagram” kontā redzēju, ka tev ir saglabājušās arī labas dankera iemaņas.
- Kaut kādu atlētiskumu jau pats biju uztrenējis un varēju šo to gaisā izveidot. Citreiz, kad aizeju uz laukuma uzmētāt, tad šo to sarežģītāku varu izveidot.

View this post on Instagram

360*

A post shared by Matīss Miknis (@matissmiknis) on Aug 30, 2019 at 9:35am PDT

Nākotnes mērķi, ķīnieši un galvenie konkurenti

- Jau iepriekš pieminēji komandas biedru Intaru Dambi, kurš 37 gadu vecumā joprojām ir starp pašiem spēcīgākajiem. Tas, tavuprāt, ir zināms fenomens, ka viņš aizvien tur savu līmeni, vai vienkārši treniņu un pareizas attieksmes jautājums?
- Daudzi no mums jau viņa rezultātam pamazām tuvojas, bet Intaram ir viena sezona, kurā viņš to lielo svaru ir pacēlis, kam visi mēģina pietuvoties. Viņš daudzos vingrinājumos ir ļoti spēcīgs arī par spīti savam vecumam. Cepuri nost viņam par to, ko viņš dara un cik ilgi viņš to dara. Viņam ir tā gribēšana – viņš ir šeit, tāpēc, ka viņam patīk to darīt un viņš cīnās.

- Vai pats esi domājis par to, cik ilgi vēlies braukt?
- Nē, tas bieži vien ir sarežģīts jautājums. Viss ir atkarīgs no tiem darītājiem – sportistiem, kas ir gatavi cīnīties, jo neviens jau negrib cīnīties par otro desmitnieku. Protams, arī veselība – cik ilgi var izturēt to slodzi un visu pārējo.

Matīss Miknis startā. Foto: Viesturs Lācis/bobslejs.lv

- Šobrīd lielais mērķis ir Pekinas olimpiskās spēles?
- Protams. Katrs pasaules čempionāts, Eiropas čempionāts un olimpiskās spēles. Es uzskatu, ka arī Pasaules kausa kopvērtējums ir svarīgs. Man nav tā, ka tagad vienu sezonu es atpūtīšos vai tamlīdzīgi – protams, ka olimpiāde ir kaut kas lielāks, gluži kā eksāmens, vienreiz četros gados, bet katrai sezonai pieejam ar maksimumu.

- Šobrīd jau skatāties ar vienu aci, pievēršat lielāku uzmanību ķīniešu bobslejistiem?
- Nedaudz pievēršam, jā. Viņi gan švaki runā un ar citiem baigi nekonaktējas, bet viņiem ir ļoti labs personāls – treneri, mehāniķi, kas mums principā visi ir pazīstami. Arī Jānis Miņins ir viens no treneriem, mūsu bijušie mehāniķi – šveicieši ir pie viņiem, vienmēr ir diezgan runātīgi. Tā kā personāls ķīniešiem ir ļoti spēcīgs, un viss būs atkarīgs no tā, kā veiksies sportistiem.

- Trīs ekipāžas Pasaules kausā principā vairs ir tikai Latvijai, Vācijai, Krievijai. Piemēram, kanādieši un amerikāņi visu sezonu brauca tikai ar vienu ekipāžu. Vai jūti konkurenci arī no pārējiem – austriešiem, rumāņiem, šveiciešiem un citiem?
- Nedaudz varbūt jūtu, bet pagaidām viņus varbūt tik nopietni neuztveru. Kanādietis, pieredzējušais Kripss joprojām uzrāda labus rezultātus, bet mēs pārsvarā visu laiku domājam par vāciešiem.

- Oskars Ķibermanis jau pirms PČ atzina, ka cīņā ar vāciešiem mēs kļūdīties nevaram, bet jācer, ka kļūdas pieļaus viņi.
- Tam var piekrist, tā tas ir. Divniekā ar savu tehnisko bāzi viņi ir ļoti stipri mums priekšā, tāpēc mēs pasaules čempionātā bijām tik priecīgi un pārsteigti. Četriniekā spēku samēri varbūt ir nedaudz līdzīgāki, bet tur daudz kas ir atkarīgs no ledus spēlītēm, varētu teikt tā. Startā mums ir vienmēr jābūt priekšā, lai vispār varētu cīnīties ar viņiem.

     [+] [-]

, 2020-03-30 10:58, pirms 2 mēnešiem
Paldies par šīm intervijām sporta dīkstāves laikā, interesanti lasīt!