Layout: current: getContentLayoutLoad (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512 ), alternative: getContentLayoutLoad (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512), Fid:13, Did:0, useCase: 0

Aparjods: "Vidusskolu beidzot, pēkšņi prātā ienāca doma, ka gribu būt policists"

Kārlis Ozols
Kārlis Ozols

Aparjods: "Vidusskolu beidzot, pēkšņi prātā ienāca doma, ka gribu būt policists"
Kristers Aparjods. Foto: Tass/Scanpix

Kristers Aparjods šosezon Pasaules kausa kopvērtējumā ieņēma desmito vietu, kas ir labākais rādītājs karjerā, tomēr viņš ir maksimālists un desmitās vietas viņu neinteresē. "Nākamsezon jādara tā, lai vienu nullīti no desmitnieka dabūtu nost," teic kamaniņu braucējs. Sarunā ar Sportacentrs.com Aparjods atklāja, ka drīzumā cer absolvēt Valsts policijas koledžu, kā arī minēja, ka nākotnē viņu varētu redzēt Speciālo uzdevumu bataljonā.

Kamaniņu braucējiem sezonu izdevās noslēgt tieši pirms ārkārtas stāvokļa izsludināšanas, kamēr citiem sporta veidiem tik ļoti nepaveicās.
Salīdzinot ar vasaras sporta veidiem, kaminiņu braukšanu vīruss pagaidām tik ļoti neietekmē. Mums, kamaniņu braucējiem, pat paveicās, jo, kad sezona beidzās, atgriezāmies mājās un pēc divām nedēļām izsludināja ārkārtas stāvokli. Sezona ir noslēgusies, un tagad vairāk sanāk pa mājām padarboties, lai gan iepriekš pēc sezonas beigām mēdzām aizbraukt arī kaut kur atpūsties.

Kad kamaniņu braucēji sāk aktīvi gatavoties nākamajai sezonai?
Tagad ir starpsezona, bet nopietni gatavoties parasti sākam ap maija vidu, tomēr arī tagad netiek sēdēts uz vietas - turpinām kustēties. Neteikšu, ka treneri mūs speciāli dzen uz priekšu, bet, kā jau profesionāliem sportistiem pienākas, vismaz dažas reizes nedēļā ir jāpastrādā individuāli, lai nebūtu pamatīgs fiziskās formas zudums un lai nebūtu jāsāk no nulles, kad maija vidū atsāksim trenēties. Situācija šobrīd ir tāda, ka īsti nevienam nav skaidrības, kas notiks. Aptuvenais datums ir noteikts - 18. maijā ir plānots sākt pirmo treniņnometni. Tomēr vēl nekas nav skaidrs - varbūt viss paildzināsies, kā arī šobrīd ir daudz nezināmo.

Kā kamaniņu braucējiem sezonas sagatavošanās laikā norit treniņprocess?
Maija vidū sākam nopietnākus treniņus. Kad trasē tiek uzsaldēts pirmais ledus, trenēšanās pa ledus trasi sākas apmēram vai nu septembra beigās, vai oktobrī. Kamēr sacensību sezona nav sākusies, fiziskos treniņus aizvadām diezgan intensīvā slodzē. Starptautiskā sezona parasti sākas novembra beigu daļā, kad notiek pirmais Pasaules kausa posms, bet līdz tam brīdim mēs visu vasaru aktīvi trenējamies. Vienu nedēļu notrenējamies, bet pēc tam ir nosacīti brīvā nedēļa, kuras laikā aizvadām trīs treniņus. Salīdzinoši brīvākajā nedēļā vai nu mums treneris iedod norādījumus, ko darīt, vai arī kopīgi braucam trenēties uz Siguldu. Šīs situācijas dēļ šovasar būs eksperimentālā vasara, kad trenēsimies tikai vienreiz dienā, ar domu pirms Pekinas olimpiskajām spēlēm vēl paeksperimentēt. Ja agrāk trenējāmies divreiz dienā, tad šogad būs viens garāks treniņš.

Kā jūs trenējiet roku spēku un fizisko izturību? Kuru sporta veidu elementi tiek izmantoti sagatavošanās posmā?
Kamaniņu braukšana ir diezgan vispusīgs sporta veids. Mēs sākam diezgan vienkārši – iekustamies, sākumā daudz skrienam krosu, lai treniņiem dabūtu "elpu", spēlējam sporta spēles, pēc tam klāt nāk apļa spēka treniņi, bet, kad tuvojas vasaras beigas, pievienojam smagatlētiku, cilājot smagākus svarus. Protams, visu vasaru izmantojam arī vieglatlētikas elementus. Vasarā braucam pa trasi, pieliekot kamanām skrituļslidu riepiņas. Lielu uzsvaru liekam arī uz roku spēku, tāpēc vasarā arī pa to pašu vieglatlētikas skrejceliņu veicam sava veida interpretācijas, piemēram, ar skrituļslidām nūjojam. Teiksim tā, klasiskajā slēpošanas solī velkam sevi uz priekšu, trenējot rokas specifiskā veidā.

Vinterbergā izcīnīji otro vietu, bet sacensības aizēnoja slikti laikapstākļi un trases sagatavotība.
Vinterbergā ir iegājies, ka šajā trasē katru gadu laikapstākļi spēlē ļoti lielu lomu un ievieš korekcijas. Citreiz gadās, ka brauciena laikā, kamēr notiek sacensības, tie sportisti, kuriem vajadzētu būt augšgalā, netiek tur tikai ledus kvalitātes dēļ. Vinterbergā laikapstākļi parasti izceļas, maksimāli sabojājot ledu. Dažreiz pat "top" atlēti ar labiem braucieniem nevar neko izdarīt.

Cik slikta ledus kvalitāte Vinterbergas trasē bija šosezon?
Šogad trase bija nebraucama. Ledus profili bija ne visai atbilstoši, tāpēc pat treneri līda trasē un skrāpēja ledu, jo trases personālam pa to laiku nebija iespējams ar visu tikt galā. Braukšana izpaudās tā, ka, braucot lejā pa trasi, kamanās tik ļoti kratīja, ka grūti bija kaut ko redzēt, kur nu vēl saprast. Var teikt, ka arī pazuda "filma" un sanāca braukt tikai uz izjūtām. Pirms tam treniņā sanāca arī nokrist.

Vairāku valstu komandas Vinterbergā atteicās startēt. Kāpēc Latvijas izlase neboikotēja?
Daudzas valstis atteicās startēt un pagāja malā, jo tas bija pārāk bīstami, bet mūsu izlase nepagāja malā. Mūsu filozofija bija tāda, ka jebkurā gadījumā vienkāršākais ir izstāties no tā visa, bet kad tad vēl, ja ne tagad, būs tik lieliska iespēja labāk pielāgoties šādām situācijām un censties rast kompromisu, lai tā vietā vienkārši atteiktos. Mūsu izlase izgāja uz starta, kā arī lielākā daļa valstu izvēlējās startēt. Negribētos teikt, ka biju uz pjedestāla, jo nestartēja paši labākie. Pie šīs situācijas sanāca diezgan optimāli braucieni, tāpēc bija tik labs iznākums.

Vai gadās bieži, ka valstis boikotē kādu posmu ledus kvalitātes dēļ?
Nē, tas nav bieži. Citreiz klīst runas, ka kādu kaut kas neapmierina, bet pārsvarā piekasās par ledus kvalitāti, tomēr to parasti izlabo. Šī tiešām bija ārkārtas situācija, kur nevarēja daudz ko mainīt – vai nu boikotē, vai mēģini nobraukt un tikt līdz galam.

Kā Vinterbergas trasē jutās tavs ķermenis, ņemot vērā, ka virāžās ir diezgan liels spiediens, kā arī papildus tam klāt nāca slikta ledus kvalitāte?
Vinterbergas trase pati par sevi ir diezgan viltīga un gara. Varbūt ne tik gara, kā šķiet, jo augšdaļa ir diezgan lēzena un trases augšdaļā kamanas neuzņem tik lielu ātrumu. Var teikt, ka kamanas ātrumu neuzkrāj strauji, bet tikai pamazām. Trases vidusdaļā ir viens brīdis, kad kamanas sāk strauji uzņemt ātrumu, un trases otro daļu sanāk izbraukt diezgan ātri, tāpēc ir iespaids, ka tā ir gara. Kad kamanām ātrums nav tik liels, kļūdas maksā diezgan daudz. Vinterbergas trasē ir viltīgas virāžas, bet spiediens nav tik liels, izņemot lejasdaļas virāžās, kur ātrums ir krietni lielāks. Bīstamākā daļa atradās tur, kur bija vislielākais ātrums, jo, braucot milzu ātrumā, kratīšana kļuva neomulīga. Protams, arī augšdaļā, kur nav vēl uzņemts liels ātrums, kratīšanas sajūta bija diezgan jocīga, tomēr mazā ātruma dēļ tur nav iemesla baidīties. Nācās to nedēļu izturēt un braukt tālāk.

Pasaules čempionātā Sočos individuāli izcīnīji piekto vietu, bet komandu braucienā piedalījies sudraba kaldināšanā. Kādas atziņas radās par šo čempionātu?
Jau pagājušā gada septembrī bijām aizbraukuši uz treniņnometni Sočos, un man sanāca veikt diezgan daudz braucienu. Novelt uz to, ka trase bija sveša, lai gan šī bija tikai otrā reize, kad biju šajā trasē, negribētos. Bijām aizbraukuši trenēties arī nedēļu pirms pasaules čempionāta, kad visiem tur bija kopīga treniņnometne. Varbūt kāds brauciens treniņā nesanāca, bet pa lielam viss bija skaidrs. Bija zināms, ka visam vajadzētu būt kārtībā, jo kamanas mums vienmēr bijušas līmenī un treneri un mehāniķi savu darbu padara ļoti labi. Protams, sajūtas par piekto vietu ir divējādas. It kā labi, bet nav tas, uz ko biju cerējis, lai gan bija progress, salīdzinot ar pagājušo pasaules čempionātu, kur netiku pat labāko desmitniekā [12. vieta], lai gan sev biju pierādījis, ka spēju cīnīties par goda pjedestālu. Protams, šogad mērķi bija paši augstākie, bet pirmais brauciens izrādījās liktenīgs, kur arī pazaudēju medaļu. Vienmēr saku, ka sacensībās ir divi braucieni, un ja grib par kaut ko cīnīties, tad labi jāveic abi braucieni, nevis tikai viens. Kamēr veiksmīgi nebūs divi braucieni, nekur augstāk es nebūšu. Protams, līdz galam neesmu apmierināts.
Tomēr prieks par komandas stafeti, salīdzinot ar pagājušo gadu, kad manas kļūdas dēļ komandu diskvalificēja. Var teikt, ka arī šogad man nebija spīdošākais brauciens, bet viss ir labs, kas labi beidzas, tāpēc esmu apmierināts.

Minēji to, ka pagājušogad pasaules čempionātā tavas kļūdas dēļ komandu diskvalificēja. Toreiz Inārs Kivlenieks pēc neveiksmīgās stafetes "Facebook" rakstīja, ka ir dusmīgs par to, ka stafetei neizvēlējās viņu, jo individuālajās sacensībās viņš finišēja 11. vietā, kamēr tu biji 12.
Var saprast cilvēka emocijas, bet komandas iekšējo noteikumu dēļ ceļazīmi uz komandu stafeti piešķīra man. Katrs mēs uztveram citādāk. Tobrīd biju visvairāk sagruzījies par to, ka komandai sačakarēju sacensības. Par Ināru runājot, protams, viņš bija dusmīgs, bet mūsu savstarpējās attiecības tādēļ nepasliktinājās. Pēc tā čempionātā viss ir bijis kārtībā. Tās, manuprāt, bija tābrīža emocijas.

Runājot par Siguldas posmu, kur piedzīvoji negaidītu kritienu. Vai tu pārdegi?
Vēl tagad par to domāju, un man joprojām līdz galam nav skaidrs, kas tur īsti notika. Tādu kļūdu Siguldā nekad nebiju pieļāvis. Treniņos viss bija kārtībā, gāja pat ļoti labi, uzrādīju diezgan lielus ātrumus un bija labas tendences, bet pirms sacensībām pēdējā treniņbraucienā nedaudz pasliktinājās laikapstākļi, līdz ar to sanāca, ka trases kondīcija nebija tādā līmenī, kādu to bijām gaidījuši, bet apstākļi visiem ir līdzīgi, tāpēc atlika vien pielāgoties. Nācās veiksmīgi nobraukt sacensībās, un zinājām, ka tad viss būs kārtībā. Arī pirmais brauciens man nebija labs. Varbūt varētu padomāt, ka spiediens bija par lielu, jo tās ir mājas un sanāca daudz cilvēku, tomēr spriedzi neizjutu. Tajā konkrētajā situācijā nepiedodami kļūdījos, kā rezultātā nokritu. Vislielākā bēda bija par to, ka zaudēju punktus, kas liedza pacīnīties kopvērtējumā par sešinieku. Tomēr ar visām neveiksmēm spēju ielauzties desmitniekā, kas patīkami pārsteidza, bet tas nebija, uz ko biju cerējis.

Uz ko sezonas sākumā cerēji?
Kā minimums sešinieks kopvērtējumā. Protams, mērķi vienmēr ir visaugstākie, jo negribu vizināties pa desmitajām vietām un par to priecāties. Desmitnieks mani galīgi neapmierina, lai gan aizvadītā sezona pieaugušo konkurencē ir bijusi līdz šim mana labākā, ja skatās tikai uz skaitļiem. Nākamsezon jādara tā, lai vienu nullīti no desmitnieka dabūtu nost.

Jautājums par mācībām. Vai jau pabeidzi Valsts policijas koledžu?
Vajadzētu pabeigt. Sanāca, ka bija jāpabeidz jau janvārī, bet nesanāca, jo tad ir sezonas kulminācija. Kavēt sezonu nebūtu diez ko labi, tāpēc nācās braukt uz koledžu un vest sarunas par iespējamu mācību kursa pagarināšanu. Es neesmu vienīgais no kamaniņu braucējiem, kas tur mācās. Arī Kristens Putins, kas brauc divniekos, tur mācās. Abi esam kadeti, un no koledžas puses pretimnākšanu saņemam ļoti lielu, tāpēc viņi rada iespēju mūsu mācību kursu pagarināt. Eksmāmenu mēs liksim aprīļa beigās, tad arī koledža beidzot būs pabeigta.

Gan jau, ka arī bija jākārto iestājeksāmeni koledžā. Cik labi uz pārējo fona izskatījies fiziskajos testos?
Fiziskajos testos nebiju pirmais, šķiet, ka Kristens bija vislabākais. Tomēr turpat netālu vien biju, varbūt arī otrais. Bija jūtams, ka fiziskā sagatavotība mums bija augstāka nekā pārējiem, tāpēc bija diezgan labi rezultāti. Pēc iestājeksāmena tajā pašā dienā man zvanīja un, izvērtējot rezultātus, uzreiz jau pateica, ka esmu pieņemts. Protams, uz visu pārējo fona laikam jau bijām galvastiesu pārāki.

Kāpēc izvēlējies Valsts policijas koledžu?
Vidusskolu beidzot, pat nezināju, ko es gribu, bet man pēkšņi prātā ienāca doma, ka es gribu būt policists. Tur jau vairāk ir runa par patriotismu un aicinājumu kļūt par policistu. Tas pēķšni ienāca prātā, lai gan zināju, ka turpināšu sportot. Tomēr nevar zināt, cik ilgi sportista karjera izvērtēsies. Kādreiz jau dzīvē vajadzēs kaut ko darīt. Kas zina, varbūt kādreiz pēc sportista karjeras strādāšu policijā. Uzskatu, ka sportistam ir jāizdara pareizā izvēle un jāiegūst izglītība, pat ja tā nav augstākā, tikai tāpēc, lai pēc sportista gaitām pats spētu nostāties uz savām kājām un nejustos kā izmests no laivas, kas ir diezgan plaša parādība, cik esmu novērojis.

Ko tu labāk vēlētos darīt - sēdēt birojā vai darboties uz ielas un ķerstīt likumpārkāpējus?
Negribu sēdēt nekādos kabinetos, drīzāk vēlētos darīt kaut ko dinamisku. Piemēram, kad es gāju uz turieni, visiem draugiem bija asociācija, ka visi policisti ir ceļu policisti, bet tā jau nav. Ir vairākas specializācijas, bet es gribētu uz Speciālo uzdevumu bataljonu, kur ir vairāk bruņojuma un veic nopietnāku noziegumu apkarošanu. Uzskatu, ka tam būtu gatavs, darīt kaut ko fiziskāku, nevis vienkārši pa ielu patrulēt.

Vai tev nav bail kaut ko tik ekstrēmu darīt, lai gan šobrīd milzu ātrumā ar kamaniņām brauc lejā pa ledus trasi?
Protams, katram ir sava baiļu robeža, bet es gribētu sevi izaicināt un tajā visā mesties iekšā.