Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512), Fid:13, Did:0, useCase: 0

Latvijas kamaniņu sporta "zelta lappuse" - pirms 40 gadiem Leikplesidā

Anatolijs Kreipāns
Anatolijs Kreipāns

Latvijas kamaniņu sporta "zelta lappuse" - pirms 40 gadiem Leikplesidā
Vera Zozuļa (pa kreisi) un Ingrīda Amantova uz goda pjedestāla 1980.gadā Leikplesidā.

1980. gada 16. februāris. Leikplesida. Gandrīz tieši pirms 40 gadiem šajā ASV pilsētiņā kamaniņbraucēja Vera Zozuļa kļuva par pirmo Latvijas (kaut arī PSRS izlasē) sportisti, kas ieguva ziemas olimpisko spēļu zelta medaļu. Trešo vietu un bronzas godalgu ieguva Ingrīda Amantova, kas bija varbūt pat vēl lielāks pārsteigums, jo viņai tās bija pirmās tamlīdzīga līmeņa sacensības karjerā.

Zozuļa joprojām ir vienīgā olimpiskā čempione kamaniņu sportā sievietēm no tā sauktajām nevāciski runājošajām valstīm (itāliete Ērika Lehnere, kas uzvarēja 1968.gadā Grenoblā, un viņas tautiete Gerda Vaizenšteinere, kas uzvarēja 1994.gadā Lillehammerē, nāk no Tiroles un viņu pirmā valoda ir vācu valoda). Tajās olimpiskajās spēlēs PSRS izlasi kamaniņbraukšanā pārstāvēja tikai Latvijas sportistes – 8. vietu ieņēma Astra Rībena. Pirms desmit gadiem ar Veru un Ingrīdu atcerējāmies notikumus Leikplesidā, šogad viņu panākumam apritēja jau 40 gadi, kas kaut kā citu ikdienas sporta notikumu virpulī paskrēja garām. Kaut ar nelielu novēlošanos, bet domāju, ka daudziem būs interesanti uzzināt, kas toreiz Leikplesidā notika...

Vera Zozuļa savās otrajās olimpiskajās spēlēs (pirms četriem gadiem Insbrukā viņa ieņēma 9. vietu) ieradās kā viena no favorītēm un pretendentēm uz medaļu. Zozuļas rēķinā tolaik jau bija gan Eiropas (1976. gadā), gan pasaules (1978. gadā) čempiones tituli, gan šo sacensību sudraba un bronzas medaļas. Vācietes, austriete, itāliete un Zozuļa – vienai no viņām vajadzēja uzvarēt.

Vera Zozuļa: „Nemaz nezināju, ka esmu līdere”

„Olangas trase Itālijā, kur pirms olimpiskajām spēlēm risinājās Eiropas čempionāts, bija diezgan bīstama un tāpēc izlases vadība nolēma turp nebraukt. Tas bija gudrs lēmums. Starp citu, tieši tur viena no favorītēm vāciete no VDR Margita Šūmane krita un salauza atslēgas kaulu. Leikplesidā viņa tomēr startēja, bet tā nebija īstā Margita un viņa palika sestajā vietā. Tā ka viņas tikai 6.vieta nebija pārsteigums.”

- Visos braucienos labākais laiks, četru braucienu summā pārsvars vairāk nekā sekundi liels... Tik stiprāka par konkurentēm Leikplesidā biji?
- Galvenā favorīte bija cita vāciete no VDR, divkārtējā pasaules čempione Melita Zollmane. Kā izskaidrot manu labāko laiku visos braucienos? Labi biju sagatavojusies, visus gadus mēs cītīgi rakstījām dienasgrāmatas, tagad vēl tās ir saglabājušās. Tas bija obligāti. Zinātniskā grupa izmantoja arī mūsu dienasgrāmatas, lai izstrādātu gatavošanās plānus, tā ka tas nebija tikai ķeksītim, tas bija ļoti nopietni un reāli. Katru dienu pēc treniņiem rakstījām, ko un kā darījām. Oktobrī gandrīz mēnesi bija treniņnometne Oberhofā. Vēl – man bija trīs kamanas. Toreiz bija tāda kārtība, ka pirmajam numuram varēja būt tik kamanu, cik tam vajadzēja. Bija vecā kamana, bija trenera Valda Tilika jaunā kamana un bija Valda Ķuža kamana. Atstāju to kamanu, ar kuru 1978. gadā uzvarēju pasaules čempionātā. Sverdlovskā man tā kamana negāja ne pa kam, vienas mocības bija. Braucu ar Valda Ķuža kamanu Sverdlovskā, arī braukšana pa to trasi man galīgi negāja. Kritieni bija, ar mokām tikai uz olimpiskajām spēlēm tiku. Nu, ļoti jau negribējās vadībai, lai izlasē brauc visas trīs Latvijas kamaniņbraucējas, turklāt mēs visas bijām no lauku sporta biedrības „Vārpa” un tas rīvēja kantis citām biedrībām. Kā tā – no Maskavas nav nevienas, bet visas trīs no Latvijas. Viens kontroltreniņš, otrs, trešais... Bet mēs tik visas trīs priekšā, visas trīs savā starpā tikai maināmies vietām. Uz pēdējo izšķirīgo atlasi laikam puse Sverdlovskas sanāca skatīties. Tas bija pēdējā dienā pirms galīgā sastāva nosaukšanas. Treniņos Leikplesidā kamana gāja ļoti labi, kaut gan mēs ar Ingrīdu nevienā no treniņbraucieniem pirmajā trijniekā nebijām – piektā, sestā vieta, dažreiz varbūt ceturtā.

- Pirmais starts un – uzreiz līdere. Vācietes šokā?
- Nezinu, vai vācietes bija šokā, tas viņām jāprasa, bet es gan vēl labu laiku pēc pirmā brauciena finiša nemaz nezināju, ka esmu līdere... Ingrīdai bija 12. starta numurs, Zollmane bija 14., bet es braucu ar 19. numuru. Ļoti labi iesildījāmies, saģērbāmies, vilkām speciālas čības un gājām uz starta vietu. Mēs braucām „basām kājām” – proti, bez speciālām čībām, tikai kombinezons bija uz pēdas. Centāmies panākt maksimāli lielāko svaru, tā lai būtu uz robežas un tāpēc katrs sīkums, katrs grams bija svarīgs. Tiliks man speciālu masku uztaisīja, lai būtu vēl labāka aerodinamika. Zolmanei pirmajā braucienā bija 39,34 s, Ingrīdai – 39,36 s. Kad finišēju, jau tad jutu, ka labi nobraucu. Finišā sagaidīja masiere, kurai prasīju – nu, kā? Normāli, 38 – viņa man atbild. Nodomāju – nu, gan blīvi rezultāti, ka četrās simtdaļās trijatā esam iebraukušas. Man prātā neienāca, ka 38 – tās ir domātas sekundes nevis sekundes simtdaļas... Kamēr tīrīju no sniega kamanu, tikmēr nebija laika skatīties uz tablo un arī necentos to par katru cenu darīt – ja reiz pateica, ka 38, tad 38. Nosvērāmies, sagaidījām no augšas apavus un apģērbu, bet Ingrīda jau bija uzbraukusi augšā. Pieskrien viens no komandas vadības, sit uz pleca un saka – malacis, apsveicu ar rekordu! Neko nesaprotu – ar kādu rekordu? Kā, tu nezinu, tev taču ir jauns trases rekords – 38,96 sekundes!? Skatos beidzot uz tablo – patiešām esmu pirmā. Tad man sākās uztraukums. Turklāt tolaik bija dienā pa vienam braucienam nevis divi vienā dienā, kā ir tagad.

- Katru vakaru vajadzēja kaut kā mēģināt aizmigt...
- Katru vakaru mēs gājām kamanas taisīt. Tas palīdzēja atslēgties un arī nomierināties. Skrējām arī apkārt olimpiskajam ciematam. Taču pirms pēdējā brauciena, kaut bija pārsvars, tik un tā bija stresiņš. Es vairs pat neatceros, kura brauca Zollmane – pirms vai pēc manis. Tiliks iedrošināja, teikdams, ka man mierīgi un bez kļūdām jānobrauc, jo pārsvars ir liels un bez manām kļūdām vāciete to nevar atspēlēt. Kur, nu, mierīgi... Riktīgi paņēmu startu, labi izgāju „četrinieku”, tad smagāko vietu trasē „omegu” un pēdējā lielajā virāžā jau zināju, ka esmu olimpiskā čempione. Jau braucu un smaidīju.

- Kā šādu pavērsienu uztvēra vācieši un galvenā favorīte Zollmane?
- Pirmkārt, Zollmane bija ļoti pārsteigta. Visi vācu treneri bija pārsteigti, viņi stāvēja man blakus, pētīja kamanu un nevarēja saprast – kā tas varēja notikt? Viņi meklēja kaut ko, lai būtu iegansts uzrakstīt protestu. Neatrada. Pēc olimpiskajām spēlēm vācieši panāca, lai kamanām vairs nedrīkstētu būt garie aptecētāji, lai nedrīkstētu braukt „basām kājām”, cimdiem jeb tā sauktajiem pingvīniem lai būtu krietni īsākas naglas, pēc tās sezonas sekoja vesela virkne ierobežojumu. Tāda bija reakcija.

Ingrīda Amantova: „Mēs viena otru vilkām”

Ingrīdai Amantovai olimpiskās spēles Leikplesidā bija pirmās tāda ranga sacensības. Viņai bija 19 gadu, viņa PSRS izlasē bija visjaunākā, viņas rēķinā bija tikai vienas starptautiskas sacensības ar junioru komandu Insbrukā, taču viņa izlasē bija arī viens no pirmajiem numuriem.

„Veru zināja, viņa bija autoritāte un favorīte, bet mani pirmo reizi ieraudzīja. Es tās pārējās favorītes iepriekš nemaz klātienē satikusi nebiju, tā ka pat nezināju, no kā man jābaidās un kāpēc man jābaidās. Biju mierīga. Turklāt Sverdlovskā mēs vēl zelta zivtiņu izvilkām... Vienā brīvdienā treneris Valdis Tiliks aizsūtīja mūs ārpus pilsētas izvēdināt galvu, tur kāds vietējais pie ezera bija uzbūvējis pirtiņu, ķērām ezerā zivis, gājām pirtī, pirmo reizi lecām ledū izzāģētā āliņģi... Zivi arī noķērām un jau vēlāk smējām, ka tā bija mūsu „zelta zivtiņa”, atceras Ingrīda. „Man, kā debitantei, bija tikai viena kamana, tā ka šajā ziņā galvu lauzīt nevajadzēja – kas bija, ar to braucu. Tā bija ļoti laba kamana. Man Sverdlovskas trasē gāja ļoti labi, bet Vera gandrīz netika uz olimpiskajām spēlēm! Bija sportiskais princips – PSRS čempionāta pirmajā posmā bija atlase uz olimpiskajām spēlēm un bija pateikts, ka pirmās trīs brauc, bet Vera pēc pirmā brauciena bija tikai piektā, pēc otrā brauciena – ceturtā un tikai pēc trešā brauciena viņa iekļuva trijniekā aiz manis un Astras.”

- Kājas netrīcēja, pirmo reizi esot starp visām pasaules labākajām kamaniņbraucējām?
- Kopš 1979. gada tikai biju izlasē, tā ka laikam vēl īsti neapjautu, kas īsti ir olimpiskās spēles un tamlīdzīgas sacensības. Vienkārši izcīnīju savu vietu izlasē un braucu. Man bija savs mērķis – pēc iespējas labāk nobraukt, no manis neviens medaļu arī negaidīja. Verai bija psiholoģiski daudz grūtāk, no viņas gaidīja ja ne uzvaru, tad medaļu, viņa bija starp favorītēm.

- Pirmajā braucienā vajadzēja startēt pirms Veras. Vai labāk nebūtu otrādi?
- Nezinu. Mēs kopā iesildījāmies, mēs vispār visu laiku viena otru vilkām treniņos, visādi viena otrai palīdzējām, kamanas kopā taisījām, mums taču bija arī viens treneris Valdis Tiliks, kurš katrai no mums taisīja ragavu – tādu, kāda derētu tikai un vienīgi man vai Verai. Es, piemēram, ar Veras kamanu labi pabraukt nevarēju, bet viņa nevarēja ar manējo, man nepatika viņas ragava, bet Verai – manējā. Tiliks nekad neuzspieda, ka jābrauc tieši ar šīm kamanām, mēs taču esam dažādas pēc auguma. Kamana, lai cik laba tā būtu, pati taču nebrauc.

- Kāda bija sajūta, kad redzēji, ka pēc pirmā brauciena esi trešā?
- Vairāk uztraucos pēc trešā brauciena, jo tajā man sanāca ķibele ar aizsargmasku – man bija ļoti spēcīgs starts un, raujot startu, maska noslīdēja uz leju un tā arī nobraucu. Stīvi. Tā ka man vajadzēja būt pat otrajai nevis trešajai.

- Pēdējais brauciens, medaļa debitantei tik tuvu...
- Vera pēdējā braucienā startēja sākumā, pirms manis brauca VFR vāciete Elizabete Demlaitnere, kur summā bija ceturtā un pavisam maz no manis atpalika. Ja kāds saka, ka nevar uzlēkt divu dibenu augstumā, tad tas kļūdās – pēc Veras finiša palēcos tik augstu, cik augstu laikam nekad nebiju lēkusi... Galva gandrīz pret griestiem atsitās. Demlaitnere nobrauca ļoti labi, viņa laikam jau domāja, ka apsteigs mani un būs trešā. Izgāju uz startu bez stresa, Veras uzvara man ļoti palīdzēja. Vispār – ja nebūtu toreiz blakus Veras, man nebūtu medaļas, jo man taču tas viss bija pilnīgi jauns, skatījos un mācījos.

Vera un Ingrīda piedalījās arī 1984. gada olimpiskajās spēlēs Sarajevā, kur ieņēma attiecīgi piekto un ceturto vietu, Ingrīda bija pirmais numurs izlasē pirms 1988. gada Kalgari olimpiskajām spēlēm, taču viņa jau bija iestājusies par Latvijas olimpiskās komitejas atjaunošanu, par Latvijas neatkarību un nekur neaizbrauca. Bet tie jau ir citi stāsti. Latvijas kamaniņu sporta līdz šim slavenākā lappuse bija pirms 40 gadiem Leikplesidā.

Vera Zozuļa četru braucienu summā apsteidza Melitu Zollmani par 1,120 sekundēm, kas kaminiņu sportā ir milzīgs pārsvars. Savukārt Ingrīda Amantova bija priekšā Elizabetei Demlaitnerei par 0,101 sekundi.

Veras Zozuļas audzēknis Mārtiņš Rubenis kļuva par pirmo Latvijas sportistu, kurš ieguva medaļu ziemas olimpiskajās spēlēs jau zem Latvijas karoga – bronzas medaļa 2006.gadā Turīnā (Veras audzēkne ir arī Anna Orlova). Zozuļa ilgu laiku bija trenere, bet tagad strādā Ulbrokas sporta centrā, savukārt Ingrīda Amantova ir Murjāņu sporta ģimnāzijas direktore un arī trenē jaunos kamaniņbraucējus.

  +1 [+] [-]

, 2020-04-04 11:30, pirms 8 mēnešiem
Paldies, Anatolij!

  +1 [+] [-]

, 2020-04-04 11:56, pirms 8 mēnešiem
IETEIKUMS:

var jau arī kādreiz uzrakstīt atmiņu stāstus par veiksmīgākajiem PČ,nevis tikai nemitīgi zombēt ar tām OS OS OS

     [+] [-]

, 2020-04-04 14:01, pirms 8 mēnešiem
Paldies par rakstu, atceros šīs medaļas. Biju tik lielā sajūsmā, ka noteikti gribēju trenēties kamaniņbraukšanā un iestājos MSI. Togad bija liels konkurss, jo Veras un Ingrīdas panākumi bija iedvesmojuši daudzus.

  +2 [+] [-]

, 2020-04-04 14:57, pirms 8 mēnešiem
ice F-1 rakstīja: IETEIKUMS:

var jau arī kādreiz uzrakstīt atmiņu stāstus par veiksmīgākajiem PČ,nevis tikai nemitīgi zombēt ar tām OS OS OS
Noteikti. Paldies par ieteikumu, ir interesanti stāsti arī par pasaules čempionātiem un personībām vispār. Tā jau ir - sanāk tikai OS un OS...

  +1 [+] [-]

, 2020-04-04 19:11, pirms 8 mēnešiem
Toļikam: psrs vai LV, vai atkal dzēsīs komentu tāpat kā pie spīdveja, iedot tabulu 1970.g. vai arī savādāk

     [+] [-]

, 2020-04-05 09:56, pirms 8 mēnešiem
Piekrītu Pučem. Nu nav nopietni šļūkāt pa apledojušu bleķa reni......