Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512), Fid:138, Did:0, useCase: 0

Martins Leikplesidā: rodeo, baltā siena, enerģijas šotiņš un "Peaky Blinders"

Martins Leikplesidā: rodeo, baltā siena, enerģijas šotiņš un "Peaky Blinders"
Martins Dukurs. Foto: IBSF
Skeletons, PK 19/20. Skeletons - Vīrieši 1.posms. Leikplesida
1. Axel Jungk 1:46.32  
2. Martins Dukurs +0.12  
6. Tomass Dukurs +0.60  

Pulksten sešos no rīta viedtālrunī atskan griezīgs modinātāja signāls. Aiz loga ir piķa melna tumsa un astoņi grādi zem nulles. Bieži vien, jau izkāpjot no gultas, viņu pārņem šis sacensību fīlings. Nereti tā drīzāk ir priekšnojauta, kas mēdz piedāvāt divas iespējas. Pirmā, ka šī būs tava diena, bet otrā, ka diena sāksies iekāpšanu vienīgajā uz ietves esošajā peļķē un beigsies ar liktenīgu kļūdu trasē.

Protams, ir bijušas reizes, kad šo priekšnojautu izdevies apspēlēt. Tā notika pirms četriem gadiem Eiropas čempionātā Laplaņā, kad no rīta karotes vietā roka sniedzās pēc dakšas, bet braucieni izdevās labi, Martinam Dukuram izcīnot kārtējo zelta medaļu. Taču vēl spilgtākā atmiņā ir sajūtas pāris gadus vēlāk tepat, Leikplesidā. Todien jau no paša rīta viņš pārējiem komandas biedriem atzinās: "Džeki, kā man negribas šodien braukt." Nepameta priekšnojauta, ka būs galīgi garām, un tā arī notika. Pirmajā braucienā vienā no pēdējām virāžām Martins, vairākas reizes atsities pret apmalēm, piedzīvoja kritienu, attapās zem skeletona, tomēr finiša līniju šķērsoja, jau atkal guļot uz kamanām.

Tik brutālas trases kā Leikplesidā viņam vispār nepatīk. Labāk viņš jūtas trasēs, kurās vari gulēt kamanās un braukt "uz sajūtām". Skaidrs, ka šodien tā nebūs. Leikplesida sagaidīs ar kārtīgu rodeo un brutālu stūrēšanu, kad ikviena kustība tiek veikta ar lielu spēku. Strādnieku trasē it kā netrūkst, bet laikam trūkst saprašanas. Velns viņu zina, varbūt apakšā esošais betons ir nelīdzens, tāpēc profilus nemaz nevar lāga uztaisīt. Bet trase šeit katru gadu ir sliktā stāvoklī. Ķivere pret ledu dauzās ne pa jokam, bet trešajā virāžā, kas bez atsitiena pret apmali ir grūti izbraucama, sagaida pliks betons. Bobslejisti tur savu tehniku nodauza pamatīgi.

Brokastīs viņam ir vajadzīga kafija. Ja jāceļas tik agri kā šorīt, tad galdā ir auzu pārslu putra. Bet, ja sacensības ir vēlāk, var atļauties olu un sviestmaizi ar sieru vai šķiņķi. Pēc pulksten septiņiem vīri kāpj busiņā un dodas uz trasi. Pusastoņos ir sasniegta sacensību vieta, kur atkarībā no ledus temperatūras tiek pieregulēts slidu saskarsmes laukums ar ledu un atstātas kamanas, bet paši sportisti dodas uz ģērbtuvēm. Latvieši parasti ierodas vieni no pirmajiem, kas garantē labākās un ērtākās vietas, jo ne visur vienmēr ir pieejama kušete. Stundu līdz startam viņš ķeras pie sildošās smēres. Tagad viņš ir atradis sev piemērotāko, kas vairāk silda iekšēji un nededzina ādu. Bet iepriekš gadījies arī neveiksmīgs eksperiments ar stiprākas iedarbības smēri, kā dēļ muskuļos pazuda tonuss un kājas kļuva mīkstas. Nācās pat iet laukā bez garajām biksēm un dzesēties, tad nomazgāt smērvielu un taisīt palēcienus, lai muskuļus atkal dabūtu tonusā.

Kad līdz sacensību sākumam atlikušas 25-30 minūtes, iesildīšanās pāriet sprinta vingrinājumu daļā, bet 15-20 minūtes līdz pirmajam braucienam Martins dodas saģērbties. Tas ir laiks Latvijas Olimpiskās vienības sagatavotajam enerģijas šotiņam no "Isostar". Bet pa ceļam uz ģērbtuvi viņš uzmet skatienu skeletonu parkam un novērtē konkurentu slieču izvēli. Ģērbtuve ir pilna, taču tajā valda klusums. Katrs sportists savā stūrī koncentrējas startam un domās izbrauc trasi. Martins pieradis trasi prātā izbraukt jau iesildoties, bet ģērbtuvē tas tiek paveikts atkārtoti. Tērps jāuzvelk laikus, lai tas labāk pieņemtu ķermeņa formu, jo salīdzinājumā ar treniņiem tas ir apspīlētāks - ar mazāku gaisa caurlaidību un labāku aerodinamiku. Tiek apautas naglenes, bet ķiverē jau ir ielikts starta numurs. Lai neaizmirstu. Jo bez ķiveres no ģērbtuves jau nu noteikti neizies.

Martins parasti noklausās pirmo braucēju rezultātus, kas palīdz saprast, cik ātra vai lēna šodien ir trase un kādi varētu būt provizoriskie laiki un ātrumi. Ģērbtuve Leikplesidā ir ievērojami lielāka nekā Siguldā. Netipiski citām trasēm tajā ir monitors, kur rāda pārējo sportistu braucienus. Ja konkurenti uzrāda labus rezultātus, tas var kļūt par traucēkli, bet, ja pārējiem nesokas labi, tas var palīdzēt nomierināties. Sportisti viens otru cenšas neuzlūkot. Tomēr, kad pirms mačiem ir īpaši laba sajūta, vari pavērot, kā uzvedas konkurenti. Cik ļoti daži skeletonisti izmainās, salīdzinot ar viņu uzvedību treniņu laikā. Viens ik pa laikam iebļaujas, otrs ritmiski elso, bet trešais ir pilnīgi mierīgs. Vismaz ārēji. Vēl kāds staipās un met krustus. Leikplesidā ģērbtuvē ir ļoti silts, tādēļ labākās vietas ir pie durvīm, kur biežāk ieplūst vēsais gaiss. Dziļāk telpā ir pārāk karsts.

No ģērbtuves līdz startam Leikplesidā jāmēro vien kādi desmit metri. Ja sacensību laikā cilvēki stāv priekšā, tad jāmet neliels līkums. Uz startu viņš dodas tad, kad trasē izbraucis pirms viņa startējošais sportists. Tiek novilktas siltās drēbes, jo pēc iepriekšējā braucēja finiša Martinam līdz startam būs 45-60 sekundes. Talismanu viņam nav. Pietiek ar rituāliem, kas gadu gaitā izstrādājušies un no kuriem viņš netiek vaļā. Tā pati roku berzēšana pirms starta, sildošās smēres. Ej nu sazini, varbūt bez tā mierīgi varētu iztikt. Taču pieradumam ir liels spēks - tas rosina sajūtu, ka tā ir tava veiksmes formula. Kā puzles pēdējais gabaliņš tas palīdz sev iestāstīt, ka priekšdarbus esi paveicis līdz galam. Un vispār - kurš tad apstrīdēs seškārtēju pasaules un desmitkārtēju Eiropas čempionu?

Kad informators paziņo, ka trase ir brīva, trīsdesmit sekunžu laikā ir jāstartē. Martins lieki nevelk garumā. Ja nu kaut kas nesanāks, tad vismaz pietiks laika atgriezties un mēģināt vēlreiz. Roku rīvēšanai pirms starta racionāla izskaidrojuma nav. Reiz to iesācis darīt un tā arī nav atmetis. Ķivere tiek uzvilkta uz pakauša, jo tad no ķermeņa plūstošais siltums neļauj tai atdzist. Kad ķivere tiek uzvilkta pilnībā, viņš izpūš gaisu gar zodu, lai neaizsvīst aizsargstikls. Pēdējās domas pirms starta ieskrējiena mēdz būt dažādas. Ja esi maksimāli koncentrējies, tad domā par kādu vietu trasē, kas treniņos radījusi problēmas.

Starta ieskrējiens Leikplesidā vienmēr ir problemātisks. Martins ir radis veikt ieskrējienu no labās gropes, taču šeit tas rada grūtības pareizi iebraukt pirmajā virāžā. Tādēļ pēdējos gados viņš izmanto kreiso gropi, jo tas ļauj iegūt lielāku izejas ātrumu. Tomēr pirmais solis nedrīkst būt pārāk agresīvs, jo kamanas var izlēkt no gropes. Mihas uzmundrinājumu var labi dzirdēt un tas palīdz, jo īpaši, ieskrējiena pēdējos soļos. Dabīgajā Sanktmoricas trasē var pat sadzirdēt starta laiku, taču Leikplesidā ledus ir nelīdzens - jūtama vibrācija un kamanas lēkā, tādēļ jāmēģina pēc iespējas mazāk ļauties "pumpām" un lēcieniem, lai maksimāli ātrāk "noliktu" kamanas taisni.

Pirmajai virāžai vienmēr ir tendence "izspļaut" braucēju borta labajā pusē, tāpēc jāuzmanās, lai nebūtu pārāk tuvu apmalei. Iebraucot otrajā virāžā, Martins cenšas iestūrēt tā, lai būtu maksimāli tuvāk labajam bortam un pēc iespējas ātrāk trāpītu trešajā virāžā. Iebraucot trešajā virāžā, skeletons zem sevis jāpagriež ar kāju un jāsāk stūrēt uz pretējo pusi, lai "borts būtu maksimāli paralēls kamanām". Ja uzskriesi virsū ar kamanu stūri, tad atsitiens būs tik spēcīgs, ka aizsitīs uz pretējo pusi. Turpretī, ja atsitiens ir viegls un paralēls, tad vari saglabāt pareizo virzienu. Tas ir svarīgi, jo tieši aiz trešās virāžas ir krītoša taisne, kurā zūd saķere, tāpēc ir ļoti svarīgi to izbraukt precīzi, lai nepazaudētu laiku un ātrumu.

Ceturtajā virāžā "jātrāpa no vidus pa labi", nākot ārā jāpagriež uz piekto virāžu, bet nedrīkst pārcensties un izdarīt to pārāk ātri. Sesto virāžu pastūrē tā, lai mazliet ātrāk tiktu arī septītajā virāžā. Taču nedrīkst stūrēt stipri, jo bieži vien vietā, kur pazūd spiediens, var noķert sānslīdi. Iebraucot astotajā virāžā, ir svarīgi būt pacietīgam - jāiebrauc pēdējā brīdī, tad diezgan intensīvi jāpārstūrē uz devīto virāžu, lai tajā iebrauktu agrāk. Devītajā virāžā jāmēģina uzkavēties maksimāli ilgi, lai ātrāk tiktu desmitajā, bet jāuzmanās ar pārstūrēšanu, jo var sākties sānslīde.

Lielā, desmitā virāža sagaida ar Leikplesidas uzrakstu, kas kalpo kā atslēgas vieta stūrēšanai. Tiklīdz ieraugi Leikplesidas vārdu, tā "ieliec līniju un pašas beigas paildzini, lai ilgāk paliktu virāžā". Izeju no šīs virāžas neredz - tur viss notiek sajūtu līmenī. Tikai brīdī, kad tevi "spļauj" laukā, aptuveni ieraugi, kur esi - vai ir jāpiestūrē pie labā vai kreisā borta vai viss ir kārtībā. No desmitās virāžas izejas līdz pat 13. ir atkarīgs izejas ātrums 14. virāžā. Nedrīkst nobīties, jābrauc maksimāli pa augšu un tad pēc iespējas ātri pēdējā brīdī jāpāriet uz 12. virāžu. Seko pauzīte, kurā jāļauj kamanām eņemt virāžu, bet tad jāstūrē uz izeju. Pēc iekšējām sajūtām šķiet, ka skeletonu vajag griezt vēl, taču to jāpārstāj darīt un jāsāk kamanu vadīt prom no borta. Pretējā gadījumā no ātruma vari pazaudēt 0,5-1 km/h.

13. virāžā ir divi griezieni, bet 14. virāžā svarīgi paņemt augstumu un pagriezt kamanas uz izeju. Tur ir tāda kā bedre - kad esi to sasniedzis, vairs nav spiediena. Tieši šajā mirklī skeletons jāpagriež, lai slīpajā taisnē izbrauktu bez atsitieniem, kas var atņemt pusotru sekundes desmitdaļu. Nedrīkst pagriezt ne pa daudz, ne par maz - tā ir filigrāna vieta trasē. Ja jūti, ka ir pavisam traki, tad 15. un 16. virāžā jāpiestūrē ar kājām un jāpavelk sevi malā, lai netrāpītu pa "kabatas" iekšu. Otro griezienu nedrīkst veikt pārāk spēcīgi, citādi pabrauc garām mazajai, 17. virāžai. Tā ir piņķerīga vieta, arī Martins pats tur ir kritis. Tam seko ass "metiens" uz 18. virāžu, tāpēc nevari atļauties vienkārši gulēt, jo tādā gadījumā sagaidīs sāpīga sadursme ar kreiso apmali.

Finiša virāžā jau var redzēt rezultātu un ieņemto vietu. No nepilnu minūti ilgā brauciena 30-40% trases viņš ir redzējis, bet pārējā laikā acu skatienam pavērusies vien balta siena. Tādēļ savu atrašanās vietu trasē drīzāk ir jāsajūt. Finišā Martinu parasti sagaida tēvs, kurš paņem skeletonu, kamēr dēls atgūst elpu, lai dotos uz svēršanos. Ja svars ir bijis tuvu robežai, tad jau pirms starta abi vienojas, ka pēc brauciena Martins tēvam paslepus pados cimdus. Pat nieka piecdesmit grami dažkārt var būt izšķiroši. Tāpēc pirms svēršanās kamanas un apavi ir rūpīgi jānotīra no sniega. Ja pēc pirmā brauciena svars bijis ļoti tuvu atļautā robežai, tad uz otro braucienu var arī nevilkt termoveļu vai jostu mugurai.

Ja izdevies iebraukt trijniekā, tad bez kamanu kontroles, uz kuru paliek kāds no komandas, obligātajā repertuārā ietilpst arī intervija televīzijai un dopinga kontrole. Pēdējā bieži vien prasa vairāk laika nekā gribētos, jo pirms brauciena parasti esi apmeklējis tualeti. Tā nu sēdi un gaidi, līdz kādā brīdī tevi izsauc uz apbalvošanu, pēc kuras atkal jāatgriežas dopinga kontroles istabā.

Tikmēr domas jau kavējas pie ēdiena – pusdienās visvairāk iecienīti makaroni ar tītara gaļu, bet vakariņās labāk gribas notiesāt kādu zivi. Labi, ka šoreiz vismaz nebūs jākravā koferi un kastes ar kamanām, jo pēc nedēļas mači atkal būs Leikplesidā. Bet tas nozīmē, ka atliks vairāk brīvā laika, ko veltīt seriālam "Peaky Blinders". Tā ir Martina pēdējā laika aizraušanās.

  +1 [+] [-]

, 2019-12-07 19:37, pirms 10 mēnešiem
Nu re, kontroles dienesta darbinieki izlasīs šo rakstu un sekos, lai Martins uz svēršanos ierodas ar cimdiem!

Paldies, interesants raksts brīvā formā. Bet pirms sezonas sākuma un arī katra posma tomēr prasās arī informatīvi "preview" raksti.