Pahara grēksūdze par atkāpšanos, farsu Tbilisi, tautas šķelšanos (1. daļa)

Pahara grēksūdze par atkāpšanos, farsu Tbilisi, tautas šķelšanos (1. daļa)

Marians Pahars
Foto: Romāns Kokšarovs/f64

Latvijas izlase 2017

Bijušais Latvijas futbola izlases galvenais treneris Marians Pahars nepilnu divu stundu ilgā sarunā ar žurnālistiem skaidroja savu viedokli un redzējumu gan par savu atkāpšanos, gan izlasē pavadītajiem nepilniem četriem gadiem kopumā. Piedāvājam sarunas pirmo pusi, bet otra jūsu uzmanībai tiks publicēta no rīta.

Marians Pahars: "Vispirms vēlētos atvainoties par pārpratumu, kādēļ šodien nav atļautas TV kameras. Tas bija mans lēmums un mana vēlme, bet mēs ar Viktoru [Sopirinu, LFF preses sekretāru] nedaudz nesapratām viens otru un šī tika izziņota kā oficiāla preses konference. Nē, negribēju oficiālu preses konferenci. Četru gadu laikā jau pietiekami tādās esmu bijis kopā ar jums, ar kamerām pirms spēlēm, pirms atbildīgām spēlēm. Šodien gribēju satikties neformālā gaisotnē, vairāk parunāt – atklāti parunāt – un paklausīties tai skaitā arī jūs. Un parunāt bez kamerām, bez lieka saspringuma.

Gribu sākt ar to, ka pie izlases stūres pavadīju gandrīz četrus gadus - labus gadus, labu laiku -, daudz ko iemācījos un šo laiku droši vien atcerēšos tikai ar siltām, labām atmiņām. Protams, ka bija kritika. Protams, ka nebija tik labu rezultātu, kādus gaidīja līdzjutēji. Tomēr tie bija labi gadi, pārkārtojām komandu un domāju, ka jūs un daudzi līdzjutēji piekritīs, ka mēs vismaz centāmies un spēlējām futbolu – citādu futbolu [nekā iepriekš]. Pārbūvējām komandu, padarījām to jaunāku. Saprotams, ne viss sanāca, tādēļ arī šobrīd šeit sēžu ar jums.

Pēc tam gribu pateikt paldies Jānim [Mežeckim] un Dainim [Kazakevičam] par to, ka viņi mani atbalstīja visos manos lēmumos un deva pilnu rīcības brīvību. Jebkurš treneris sapņo, lai vadība nejaucas viņa darbā un viņam pilnībā uzticas, un šajā ziņā man bija visi apstākļi normālam darbam, kas man bija pats galvenais. Otrkārt, vispār gribētu atzīmēt federācijas darbiniekus, kuri bieži paliek aiz kadra un kuru darbs nav redzams. Daudzi, jūs ieskaitot, bieži lamā federāciju, bet tur ir ļoti daudz cilvēku, kuri atbildīgi un labi dara savu darbu. Četru gadu laikā iepazinos ar visiem, un viņi kļuva par neatņemamu manu daļu. Varu teikt, ka viņi nav vainīgi pie tā, ka izlasei šobrīd nav stadiona. Viņi nav vainīgi, ka nacionālajai izlasei nav bāzes. Normāli, labi cilvēki, kuri patiešām dara visu un grib, lai futbols Latvijā attīstītos un lai futbols Latvijā nebūtu tur, kur tas ir šobrīd.

Protams, gribu pateikties savam stafam, ar kuru arī sākām šo lietu un kuri man bija kā drošs balsts, bija līdzīgi domājoši. Gan treneri, gan medicīnas štābs – visi, visi, kuri bija stafā un kopā ar mani. Varu viņiem tikai pateikties par darbu, un mums pa visu laiku ne reizi – ne reizi! – nebija nekādu problēmu, bija pilnīga subordinācija, visi mani pilnīgi atbalstīja un palīdzēja. Neviens necentās līst man priekšā. Tas ir ļoti svarīgi, lai zem trenera būtu spēcīgi un uzticami pamati. Vēl gribu teikt paldies [izlases ģenerālmenedžerim] Robertam Mežeckim, kurš šo četru gadu laikā droši vien kļuva par tādu kā manu ēnu. Viņš uzņēmās visu melno darbu un ne tikai kļuva par līdzīgi domājošo vai ieroču biedru, bet arī par tuvu draugu.

Protams, gribu pateikties spēlētājiem. Visiem, kuri šajā laikā bija kopā ar mani, bija nometnēs un varbūt pat neizgāja laukumā vai netika pieteikumā. Bija sliktas spēles, bija zaudējumi, bija apkaunojošas spēles, bet nebija neviena vienaldzīga cilvēka. Pēc spēles pret Gruziju, kad jau biju viesnīcā divos naktī un kad spēlētāji man zvanīja, rakstīja un gribēja, lai ar viņiem tiekos – jau naktī, pēc spēles -, un prasīja, lai neaizeju no izlases – droši vien tā dēļ bija vērts strādāt. Un tas ir pats vērtīgākais, kas bija. Jo rezultāta diemžēl nebija [ironiski iesmejas]. Tas patiesībā silda [sirdi], un, ja reiz šādu novērtējumu saņēmu, acīmredzot nebiju šeit veltīgi.

Tai skaitā gribu pateikties līdzjutējiem. Līdzjutējiem, kuri kritizēja, bet arī atbalstīja. Daudz bija gan tādu, gan tādu. Taču tās ir viņu tiesības. Uzskatu, ka žurnālisti un līdzjutēji ir tās divas kategorijas, kurām ir tiesības gan kritizēt, gan atbalstīt. Liels paldies līdzjutējiem par atbalstu, no viņiem saņēmu daudz vēstuļu ar atbalsta un pateicības vārdiem. Un tas, protams, nevar nebūt patīkami, jo man tas ir ļoti svarīgi. Un paldies arī jums visiem [žurnālistiem] par šiem četriem gadiem. Visus jau labi zinu, un tagad būs dīvaina sajūta, kad ar jums vairs periodiski netikšos. Lai cik dīvaini neskanētu. Bija daudz kritikas, piekrītu, bet bija arī daudz labu, pozitīvu rakstu, kad tam patiešām bija iemesls. Tādēļ viss ir godīgi un likumsakarīgi. Nav nekāda aizvainojuma vai kaut kā tāda. Tas ir jūsu darbs, un uzskatu, ka jūs četru gadu laikā esat pieklājīgi auguši. Manuprāt, ir, protams, arī problēmas [iesmejas], bet progress ir acīmredzams.

Galu galā visas futbola jomas savā starpā ir saistītas – nevar būt tā, ka viena ir laba, bet cita slikta. Droši vien, ka viss šajā ziņā ir likumsakarīgi. Vienkārši novēlu gan jums, gan visam Latvijas futbolam tikai progresu, tikai uz augšu, jo esam nokļuvuši smagā situācijā. Ne tikai tādēļ, ka izlase atrodas 124. vietā FIFA rangā. Mēs tur arī esam, jo futbolā izveidojusies tāda situācija. Mums nav stadiona, mums nav bāzes, valsts mums nepavisam nepalīdz. Jāmaina šī situācija. Un novēlu, lai jūs atbalstītu jauno treneri. Lai kurš tas arī nebūtu – ārzemnieks, vietējais. Nezinu, nepārzinu detaļas. Uzreiz pēc Gruzijas ar ģimeni uz nedēļu aizlidoju uz Angliju un tagad atgriezos. Pat nezināju, kas notiek, tikai, garām braucot, redzēju, ka "Skonto" stadionā ir noņemti krēsli – vienkārši absurda situācija. Drīz spēle pret Portugāli…

Gribu atbalstīt puišus, jo viņiem būs jāspēlē, un ar daudziem esmu runājis, viņiem sakot to pašu. Tas ir normāli – dzīve rit uz priekšu, treneri nāk un iet. Tas nav pasaules gals – jā, man tā ir sava veida mazā traģēdija, un tas ir normāli. Pēc mēneša, visdrīzāk, jau domāšu citādi, bet pagaidām tas viss vēl ir svaigā atmiņā. Taču viņiem ir jāspēlē pret Portugāli, atnāks jauns treneris, un skaidrs, ka viņš sastapsies ar tām pašām problēmām. Taču tas, ar ko viņš var nesastapties, ir sabiedrības viedoklis, kas, protams, ir svarīgs un kuru veidojat jūs. Tādēļ, manuprāt, ļoti vajadzīgs atbalsts. Kritizēt ir ļoti viegli – ļoti viegli! Pat varu iedomāties, cik viegli. Bet šobrīd esam situācijā, kurā citu variantu nav – vai nu būsim visi kopā, vai būsim tur, kur esam tagad.

Jā, man varbūt neizdevās kaut kādas detaļas, nianses. Godīgi – ja tagad atkal atnāktu uz izlasi, neko daudz nemainītu. Pamatā strādājām pareizajā virzienā, joprojām esmu par to pārliecināts. Detaļas, nianses, jā – kaut kur varbūt sastāva izvēle, kaut kur varbūt kaut kas cits. Tā pati pārbaudes spēle pret Gruziju, pretinieka izvēle. Kļūdas bija – tas ir skaidrs. Kādas un kura no tām bija galvenā – neviens nezina. Eksperti varbūt zina, tā ir tēma viņiem parunāt Dobrecova vadībā. Viņam, starp citu, labi sanāk, tas laikam ir viņa aicinājums. Un kopā ar Kļosovu. Viņi laikam zina manas kļūdas, manas komandas kļūdas. Vēlreiz atkārtošu, ka šobrīd neko nemainītu. Gājām pareizajā vektorā, bet pašreizējie apstākļi tieši nacionālajā izlasē diemžēl neļāva risināt kaut kādus uzdevumus. Bija labas spēles, ļoti cienīgas. Uzskatu, ka pat pēdējā spēle pret Šveici. Taču mēs to spēli zaudējām.

Skaidrs, ka nekad dzīvē futbolistiem ne pirms, ne pēc spēles neesmu teicis - davai, zaudējam ar cienīgu rezultātu. Nekad tā nebija! Vienmēr esam spēlējuši, lai uzvarētu. Tomēr epizodiski stāvēju laukuma malā un ķēru kaifu, guvu baudu no tā, ka bija darbības, bija momenti, bija lietas, pie kurām strādājām treniņos un kuras izdevās. No tā ķēru kaifu. Saprotams, ka tieši te arī ir mūsu galvenā problēma – mēs bijām epizodiska komanda. Nebija pilnvērtīguma, nevarējām to darīt 90 minūtes, nevarējām pilnībā strukturēt spēli. Dažādu iemeslu dēļ. Gribētos savākt labāko sastāvu – četru gadu laikā to tā arī neizdarījām. Nevienā spēlē nebija tāda sastāva, kādu gribētu. Nevienā! Varbūt lielā mērā tā bija Islandē [2:2], kad bija gan Cauņa, gan Zjuzins, gan vesels Rakels. Pēc tam traumas Dubram, Rakelam, Cauņam… Jebkurā komandā noņem piecus sešus pamatspēlētājus, kā komanda pēc tam izskatīsies?! Smagi, nav skaidrs, kā izskatīsies. Nekādā gadījumā negribu meklēt attaisnojumus, jo nav iemesla – rezultāts ir uz tablo. Domāju, ka jūs to saprotat tāpat, taču, ja runājam par kaut kādiem iemesliem, tad droši vien tie bija arī tur."

- Kas bija iniciators tam, lai notiktu spēle pret Gruziju un lai tā notiktu dažas dienas pēc spēles Šveicē?
- Šveicieši teica, ka jūs vispār esat muļķi un mēs paši pārbaudes spēli neaizvadīsim – priekš kam mums tērēt naudu un enerģiju?! Jūs to iniciējāt, Suveizda to darīja – tu taču teici, ka mēs aizvadām maz pārbaudes spēļu?

- Ne jau trīs dienas pēc spēles ar to pašu sastāvu…
- Patiesībā izstāstīšu. Protams, ka tas biju es – vainīgs esmu es. Laikam šī spēle bija vajadzīga, lai es aizietu. Visdrīzāk, tam es to arī izdarīju, jo bija pienācis laiks kaut ko mainīt. Izlasē bija vajadzīgs jauns cilvēks, svaigas idejas, jo futbolisti droši vien jau bija noguruši no tā, ko es saku, noguruši no vieniem un tiem pašiem vārdiem. Runā, ka treneriem un komandām visam jārit cikliski – pa četriem pieciem gadiem. Tā droši vien ir pareizi, lai gan ir piemēri, kuri pierāda, ka var strādāt arī 15-20 gadus. Jā, es sapratu, ka spēļu ir maz. Būtu gribējuši spēlēt vairāk. Piemēram, igauņi tikai spēlē un spēlē. Bet viņiem tam ir apstākļi – mums tādu diemžēl nav. Cita lieta, ka pretinieka izvēle… Runājot konkrēti par situāciju ar Gruziju, mums jau bija ieplānota spēle pret Kosovu, kurai pēc spēles pret šveiciešiem vajadzēja notikt turpat Šveicē.

Tas būtu bijis normāli. Būtu nospēlējuši pret šveiciešiem, būtu atpūtušies, nākamajā dienā būtu aizvadījuši atjaunošanās treniņu, nākamajā dienā – pirmsspēles treniņu. Un būtu nospēlējuši spēli. Tā, manuprāt, būtu bijusi normāla situācija. Taču ļoti neilgi pirms spēles pret Šveici viņi atcēla spēli [Kosova beigās tā arī nenospēlēja nevienu pārbaudes spēli – A.S.] un mums nebija nekādu variantu. Ne gluži pirms došanās uz Šveici – neatceros, kad precīzi tika paziņots par Gruzijas spēli [tas notika 20. janvārī – A.S.] -, bet tobrīd citu variantu vairs nebija. Labi, dod kaut vai Gruziju – lai vismaz ir Gruzija, jo pārbaudes spēli vajag. Tobrīd jau atmetu ar roku – labi, lai ir Gruzija. Taču nezināju, kā būs realitātē – tā atkal droši vien ir mana problēma, jo detalizēti neiedziļinājos situācijā.

Desmitos no rīta Šveicē izbraucām no viesnīcas un Gruzijā ielidojām divos naktī… Tajā laikā, kad spēlētājiem bija jāatjaunojas, jāaizvada treniņš, lai to visu pienskābi izvadītu no kājām, mēs lidojām un bijām saspringumā. Nākamajā dienā mums bija tikai pirmsspēles treniņš, un redzēju, ka viņi visi ir tukši – protams, ka redzēju. Agrim bija jautājums, kādēļ tie paši futbolisti. Atkal laikam kļūda. Kaut gan laukumā laižu tobrīd spēcīgākos spēlētājus. Tas, pirmkārt. Otrkārt, uzskatu, ka šīs sapārotās spēles, kuras mums bijušas un vēl gaida, dod iemeslu tā darīt. Mums ir jāpārbauda. Man bija ļoti maz laika treniņprocesam – pirms [pirmās] spēles četrās piecās dienās var paspēt ļoti maz. Var [paspēt], bet fizisko gatavību vairs neuzlabos. Kādi viņi ierodas no klubiem, tādi viņi man arī ir. Tādēļ arī bija tāda izvēle.

Laikam varēja veikt vairāk maiņu, bet futbola komanda ir tik sarežģīta struktūra un organizācija – tiem, kuri neatrodas iekšienē, ir grūti to saprast. Pirmkārt, ir vajadzīgi līderi. Ja vienkārši noņemsi līderus un izies kāds svaigs spēlētājs, nav teikts, ka būs rezultāts. Arī ar svaigiem spēlētājiem varēja būt 0:5, 0:6 – neviens to šobrīd nezina. Skaidrs ir viens - šī spēle vispār nebija vajadzīga. Tas bija kaut kāds farss. Nevienam nevajadzīgs. Kaut arī, vēlreiz atkārtošos, ir jāspēlē draudzības spēles. Skaidrs, ka šādas spēles ir jāizvēlas un jāgatavo savlaicīgi. Vajadzīgi apstākļi, lai varētu lidot ar līgumreisu, nevis caur Kijevu, kur četras piecas stundas sēdējām lidostā. Protams, ka to visu vajag, bet tajā pašā laikā par rezultātu atbildīgs esmu es un es pats šo spēli apstiprināju. Kaut gan šajā ziņā līdz galam nenostrādāja arī Robčiks [Roberts Mežeckis], jo spēli apstiprinājām kopā un man bija vajadzīgs padoms vai kaut kāda palīdzība. Taču, kā jau teicu, galavārdu pateicu es, tādēļ turp arī aizlidojām.

- Kurā brīdī saprati, izlēmi, ka nepaliksi amatā, un kad to pateici spēlētājiem?
- Ja godīgi, zaudētu mēs Gruzijā 0:2 vai 1:2, situācija nemainītos. Man tik un tā jau bija pienācis laiks aiziet. Tādēļ arī saku, ka gan man dzīvē kaut kas bija jāmaina – laikam jau bija laiks -, gan arī spēlētājiem, federācijai un līdzjutējiem. Vajadzīgs jauns cilvēks, svaigs skatījums, vajag atkal visus sapurināt, jo bijām sākuši iet kalnā – tiešām bijām, jo bija nosacīts pacēlums -, bet pēc tam atkal uz leju. Laikam bija pienācis laiks, tādēļ tā arī notika – visam savs laiks. Spēlētājiem pateicu pārtraukumā. Jā, jūs esat noguruši. Jā, bija nežēlīgi smagi, varu iedomāties, ka jūs esat tukši. Pēc spēles pret šveiciešiem viņi bija emocionāli tukši, absolūti. Fiziski, emocionāli – viss, nulle. Tas taču uzreiz bija acīmredzams. Visas emocijas atdotas, visi cīnījās līdz pēdējai sekundei.

Bet tāds rezultāts… Saprotams, ka tiesnesis bija kreisais - acīmredzami. Tomēr pateicu pārtraukumā, ka, ja tāda situācija būs arī otrajā puslaikā, tad man šeit nav ko darīt. Viss, vairs nevaru jums neko dot – visu, ko varēju, jau atdevu. Pēc otrā puslaika – viss! Sacīju puišiem: "Es taču jums teicu? Teicu! Bet es savu vārdu turu." Tādēļ uzreiz pēc spēles arī izlēmu. Taču, kā jau teicu, situācija nebūtu izmainījusies. Tik un tā kaut kādā laika posmā bija jāpieņem lēmums, jo zaudējām pēdējās piecas spēles. Acīmredzams, ka kaut kas bija jāmaina – dabiski, pirmo maina treneri. Vai arī treneris aiziet pats, ja jūt, ka neko [vairs nevar]. Jau iepriekš teicu, ka aiziešu tad, kad jutīšu, ka vairs nevaru neko dot. Šāds lēmums brieda. Jau pēc Fēru salām bija iedīgļi. Negribu neko slēpt – jā, pēc spēles [pret Fēru salām] teicu, ka iešu prom. Ne spēlētājiem, bet gan stafam, vadībai. Un mani atrunāja. Pēc tam par to uzzināja arī spēlētāji un arī atrunāja, lai neeju prom un ka visu labosim. Viens ir teikt, otrs – darīt. Situāciju izlabot nespējām un pašu svarīgāko spēli – pret Fēru salām – izgāzām.

- Šveicē tomēr cīnījāties vismaz par neizšķirtu un bija laba spēle. Vai arī pēc šīs spēles domas par atkāpšanos bija? Tā nedeva optimismu?
- Katra spēle dod optimismu. Domā, ka spēle pret ungāriem nedeva optimismu? Deva. Jā, zaudējām ar 0:2, bet tajā jau ir arī tā treneru problēma, mana problēma. Es redzu, ka nospēlējām lieliski, centāmies, darījām visu, ko varējām, bet rezultāta taču nebija. Ja nav rezultāta, tad ko gan darīt? Viss, nav citu variantu. Varbūt, ka tā ir arī kaut kādā mērā treneru veiksme. Varbūt atnāks jaunais treneris un Cauņa izveseļosies. Varbūt biežāk atbrauks Rudņevs. Varbūt Rakels būs gatavs par 100%. Un tad tas viss var salikties kopā. Varbūt atnāks kāds jaunais spēlētājs.

Skaidrs, ka noteiktas programmas, lai attīstītu futbolu Latvijā, ir. Esmu pārliecināts. Pat ne pārliecināts – es to zinu, es to redzu, kas notiek federācijā un kādas programmas tiek veidotas. Atkārtošu, ka daudzi lamā [federāciju]. Lamā, jo lieliski redzams, kas notiek ar stadionu un kādi rezultāti ir izlasei. Bet neviens neiedomājas, ka vajadzīgs laiks. Laiks! Laiks, lai jaunais spēlētājs izaugtu un programma nostrādātu. Tās ir parādījušās. Virslīga aug. Bet tas nenotiks rīt – nedomājiet, ka tagad atnāks kaut kāds brīnumdaris un visu izdarīs. Nē! Lai gan, jau teicu, kaut kāda daļa trenera veiksmes, kuras man trūka, varbūt parādīsies. Ceru uz to, ļoti ceru.

Jau kopš bērnības, kad sāku spēlēt futbolu, sapņoju spēlēt Latvijas izlasē. Sapņoju spēlēt izlasē, pēc tam tajā spēlēju un tad biju U21 un pēc tam arī pieaugušo izlases treneris. Tā ir visa mana dzīve, un, protams, ka izlasei vēlēšu tikai pozitīvu – ar jebkuru treneri. Vēlreiz atkārtošu, ka šie četri gadi visos aspektos man bija brīnišķīgi. Tieši šeit kļuvu par treneri. Līdz tam nezinu – pat īsti nebiju treneris, tikai karjeru beidzis spēlētājs, kurš pāris gadus pabija "Skonto". Piekrītu, ka kļūdas bija – nav ko slēpt -, tomēr uzskatu, ka mūsu darba virziens bija pareizs. Un man nav kauns aiziet. Lai kā tas neskanētu ar daļu ironijas - līdzjutēji vai jūs varētu padomāt, ka rezultātu taču nebija, pēdējā vieta iepriekšējā ciklā, tagad tikai dažus punktus priekšā Andorai. Taču, lai mēs grupā būtu otrie vai trešie, ir jāpaiet laikam.

Tādēļ īpaši līdzjutējiem novēlēšu pacietību un atbalstīt komandu pat tad, kad ir grūti. Spēlētājiem šajā situācijā ir ļoti grūti, varu iedomāties. Un arī man. Es varbūt jau esmu ticis pie biezākas ādas un protu abstrahēties [no apkārtējo spiediena], bet spēlētājiem ir grūtāk. Tā pati situācija pirms Fēru salām. Mēs [pirms mēneša] uzvarējām pirmo cikla spēli, mums bija trīs punkti, bijām pirmajā otrajā vietā, bet negatīva reakcija bija no visām pusēm. Pirmkārt, tavi raksti, Edmund. Otrkārt, troļļu komentāri internetā. Spēlētāji taču to visu lasa – protams, ka lasa. Un pēc, būtībā, normāla cikla sākuma mēs noraustījāmies. Visi noraustījāmies, es tai skaitā. Slikta spēle, maz sitienu pa vārtiem, viņi mūs otrajā puslaikā, vēl kaut kas… Kāda starpība?! Kad tikām uz finālturnīru, mēs Sanmarīno izbraukumā uzvarējām ar vēl sliktāku spēli, viņi pēdējās sekundēs iesita savos vārtos. Bet mēs pēc tam iekļuvām finālturnīrā. Te tas pats, taču pret Fēru salām gan es noraustījos, gan puiši. Viss slikti, mēs sākām pārkārtot spēli, sākām pārkārtot taktiku, un beigās mēs par to samaksājām.

Nevaru vainot tevi, Edmund, tu visu uzrakstīji absolūti pareizi, jo tur viss bija par lietu, bija statistika. Bet es runāju par ko nedaudz citu – mentālā ziņā vēl neesam gatavi būt ar tik biezu ādu, lai abstrahētos no sabiedrības viedokļa, no žurnālistu viedokļa tai skaitā. Un no taviem vārdiem vai taviem rakstiem arī mūsu futbola eksperti sāk domāt par to pašu. Kaut gan pirms tam mums bija lieliska spēļu sērija. Gibraltārs, Slovākija, kā tikai nebija, Luksemburga. Vai tiešām esam kļuvuši par tādu futbola valsti, ka mūs uzvara ar sliktu spēli vairs neapmierina?! Atvainojiet tad – kur mēs atrodamies?! Anglijā treneri un komandu var lamāt par to, ka uzvarējuši ar sliktu spēli. Vai Spānijā, kur vajadzīgs kaifs, kaut kādi šedevri. Taču ne jau pie mums, nekādā gadījumā.

Šajā ziņā katra informācija, kas tiek dota futbola sabiedrībai, ir svarīga. Neesmu eksperts, neesmu žurnālists, nevaru dot nekādus padomus – varu tikai iedomāties, kas šajā ziņā notiek Anglijā. Jūs visi gan jau no turienes ņemat informāciju, mācāties, lasāt. Un tur tā visa ir daudz vairāk. Tajā pašā laikā ir Islande – maza valsts, mazāka nekā mūsējā. Un viņi spēja. Viņi spēja, jo viņi ir vienoti ar vienu mērķi, ar vienu ideju – gan valsts, gan žurnālisti, gan politiķi, gan līdzjutēji, visi. Mums tā nav. Visi nez kādēļ cenšas sabiedrību dalīt. Pastāvīgi redzu, ka presē ir jautājums par valodu. Tas izlasē ir krievs, tas – latvietis. Kādēļ gan šie jautājumi vispār pastāv? Kādēļ? Stadionā redzu, ka krieviski runājošais spēlētājs ar iedvesmu dzied himnu un gan viņam, gan man pāri ķermenim skrien skudriņas. Un stāv latviski runājošais līdzjutējs, kurš himnas laikā ēd hamburgeru. Kur gan ir taisnība?

Nav svarīgi, kādā valodā tie puiši runā. Pie kā vainīgs bērns, kurš sāk nodarboties ar futbolu un kura vecāki ir krieviski runājošie? Un viņš sapņo spēlēt izlasē, viņš šajā valstī ir dzimis un audzis, viņa vecāki šeit ir dzimuši. Pie kā? Tur arī ir problēma, jo notiek sabiedrības šķelšana. Kurš to dara? Nezinu, neieslīgšu detaļās, jo nezinu, kam tas vajadzīgs. Es to nesaprotu. Viņi grib un es vienmēr gribēju tikai vienu – slavināt mūsu valsti pasaulē. Tas ir vienīgais futbola un sporta vispār vēstījums un aicinājums. Vienīgais! Cita nav. Mūsu valsts cildināšana, lai mūs atpazītu un mēs kaut ko sasniegtu. Tikai tas. Un tā ir slikta situācija, kas rada nervozitāti. Un nemaz neteikšu, ka tas viss pāriet arī uz nacionālo izlasi. Bija piemēri, kurus tagad nepieminēšu. Ļoti gribētos, lai šī situācija mainītos un mēs būtu vienoti šajā mērķī, tad kaut kad var izdoties. Esmu pārliecināts. Pārliecināts! Jo gan komanda ir normāla, gan aug laba jaunatne. Viss ir iespējams, tas nav nekas nesasniedzams.

- Vai šīs pēdējās neveiksmes un kritika nav tev atņēmusi vēlmi trenēt?
- Protams, ka nav – jau 25. datumā braucu uz pārrunām (smejas). Tikai tikko esmu līdz šim [trenera] aicinājumam ticis, esmu to sajutis. Protams, ka esmu treneris – kas gan vēl? Uz pārrunām braukšu uz Angliju, taču klubs nebūs Anglijas. Ne par ko tagad nerunāšu. Man ir viens konkrēts un nopietns piedāvājums, bet es braukšu uz pārrunām, uz interviju – nezinu, kā to nosaukt. Kamēr neesmu parakstījis līgumu un ne par ko neesmu vienojies, nerunāšu. Bet, jā, esmu treneris – sen vairs neesmu spēlētājs. Man šķiet, ka varbūt arī vajadzēja spert šo soli, lai attīstītos tālāk.

- Kādi pēc Fēru salām bija treneru un spēlētāju argumenti, lai atrunātu no atkāpšanās?
- Nekādu argumentu īsti nebija. Uzreiz bija spēle pret ungāriem. Nomierinies, nospēlē pret ungāriem, un tad redzēsim. Spēle pret ungāriem ieviesa sava veida optimismu, redzēju spēlētāju reakciju, tostarp laukumā, un nevarēju viņiem pateikt, ka jūs bijāt slikti. Izdarījām visu, ko varējām, un neatceros, kad mums pēdējoreiz būtu bijis tik daudz momentu. Turklāt pret komandu, kura spēlēja Eiropas čempionātā. Tādu īpašu argumentu nebija. Izlabosim situāciju? Izlabosim. Pārsteidzīgs lēmums, vēl visu izlabosim.

- Saki, ka pēc Fērām gribēji iet prom, taču uzreiz pēc pašas spēles teici, ka spēle bija laba, tikai rezultāts – slikts. Kad izlēmi, ka gribi aiziet, vai varbūt preses konferencē maldināji apzināti?
- Tas droši vien bija emocionāls lēmums. Preses konferences pēc spēlēm nemīlu. Tās ir vajadzīgas, noteikti, tās ir interesantas un svarīgas, bet nevar vārdus vai kaut kādus secinājumus pēc tāda satricinājuma kā pret Fērām uztvert kā patiesību. Nē. To teicu uz emocijām, plus atceros, ka ar stafu apsēdāmies ģērbtuvē un tāds bija kopējais viedoklis. Ne es viens. Visi lēmumi, kurus pieņēmu, bija koleģiāli. Neesmu tas treneris vai tas cilvēks, kuram visi apkārtējie ir vienaldzīgi un kurš pats [visu darīs]. Es varu to darīt, bet nē. Uzklausu visus viedokļus un pieņemu to, kurš, manuprāt, ir pareizais. Tieši tāpat arī pēc spēles pret Fērām runājām, ka spēle nebija superslikta. Bija kļūdas un acīmredzams, kādas, bet arī mums bija momenti. Šabala 1. puslaikā varēja iesist, Kļuškins iesita pa stabu. Viss varēja apgriezties par 180 grādiem. Un, godīgi sakot, laukuma malā šķita, ka tieši tā arī būs. Parasti mana iekšējā sajūta nepievīla, bet šoreiz pavisam nesanāca. Protams, arī otrais puslaiks bija slikts, arī rezultāts. To nevarēja nosaukt par labu spēli.

- Saki, ka kļūdas bija acīmredzamas. Varbūt vari precizēt?
- Pirmkārt, sākām ļoti bikli. Un atkārtošos, kādēļ tā sākām. Tai skaitā tādēļ, ka pēc Andoras bija tāds viedoklis. Mājās bikli sākām pret komandu, kas, maigi sakot, nebija grupas favorīte. Ļāvām viņiem sajust bumbu, un izrādījās, ka viņi to paņēma un mums pēc tam nemaz neatdeva. Kādēļ no pirmajām sekundēm nesākām presingu – tā bija mana problēma, manas kļūdas. Neteikšu, ka neuzminējām ar taktiku. Kaut gan bija arī problēmas – pirms spēles izkrita Zjuzins, Rudņevs, bija vesels bloks pārkārtojumu. Tik detalizēti vairs gan neatceros. Noraustījāmies, izlaidām jauno Gutkovski, kurš droši vien tobrīd nebija gatavs. 100%, ka nebija – vēl arī pārdega. Aizgāja vesela virkne… Tas pats stūra sitiens, kad pieļāvām elementāras kļūdas, kad cilvēki pameta savas pozīcijas. Kādēļ – nezinu, nevaru paskaidrot. Pie tā strādājām, runājām, ģērbtuvē ir izkārtas pozīcijas, kur katram ir jāstāv pie standartsituācijām, bet spēles sākumā ielaidām vārtus. Pēc tam viņi sāka spēlēt ar pretuzbrukumiem, vienreiz mūs noķēra – viss. Tās droši vien bija galvenās kļūdas, bet pats galvenais laikam bija vēstījums – devām viņiem brīvību, sākām bikli, sagaidījām savā laukuma pusē. Sākām nepareizi…

- Kura spēle tev šķiet taktiski vislabākā šo četru gadu laikā?
- (Nopūšas) Nezinu, nevaru atcerēties. Godīgi sakot, grūti pateikt. Bija labas spēles, bet taktiski… Pēdējā spēle pret Šveici. Kādā ziņā taktiski tā bija slikta? Man zvanīja draugi no Anglijas, kuri skatījās spēli. Angļu komentētāji runāja par to, ka mēs ļoti labi pozicionāli kustējāmies un šveiciešiem nebija ideju, kā atvērt mūsu aizsardzību. Bet tas, ko es varēju izdarīt izlasē, manuprāt, ir iemācīt viņus taktiskās pārvietošanās ziņā, jo īpaši aizsardzībā. Sākumā to arī darījām, bet pēc tam akcentu pārbīdījām uz priekšu. Līdz laukuma vidum viņi visi veidoja vajadzīgo komandas formu, lieliski kustējās, ļoti laba pārvietošanās, kādēļ pretiniekiem bija grūti mūs atvērt. Bet augstāk laukumā… Es viņus praktiski nevaru iemācīt, kā gūt vārtus, tas ir nereāli. Spēlētājiem tas ir no bērnības. Lai spēlētājs flangā varētu apspēlēt viens pret vienu – to izlasē iemācīt vairs nevaru. Jā, kaut kādas iespēlētas kombinācijas mums bija un noteiktos brīžos strādāja, bet pati galvenā, lai gūtu vārtus un veidotu momentus, ir individuālā meistarība. Šajā ziņā mums ir jāpieliek. Domāju, ka šāda tendence ir un jaunieši jau ir no citas paaudzes un šajā ziņā daudz brīvāki, ir individuāli labi spēlētāji.

- Kandidātos bija divi labās malas aizsargi Gabovs un Freimanis, bet Gruzijā šajā malā spēlēja kreilis Solovjovs. Kādēļ?
- Jā, viņi bija, bet Solovjovs, manuprāt, Šveicē aizvadīja labu spēli, bet Gabovs izskatījās ļoti slikti. Klubā viņš nespēlē, pavisam nespēlē un reizēm pat netiek pieteikumā. Kurš ir vairāk pelnījis spēlēt? Tikai tāds izskaidrojums. Viņš labi aizvadīja spēli, bija fiziski labi gatavs. Godīgi sakot, skatījos tikai pēc treniņiem. Skatījos, kā kurš izskatījās, klausījos, ko kurš runāja. Tikai tādēļ, nekādu zemūdens akmeņu nav un būt nevar. Tā bija mana izvēle, tā izlēmu, jo laukumā gribu spēcīgākos spēlētājus. Un, pats galvenais, laukumā gribu spēlētājus ar raksturu. Spēlētājus, kuriem ir liels vīrišķīgums. Laukumā gribu līderus. Pat, ja viņi spēlēs nākamajā dienā, tik un tā izdarīšu tādu izvēli.

- Esi teicis, ka Baltijas kauss mūsu izlasei ir vērtīgs turnīrs un ka tā ir reta trofeja, kuru varam izcīnīt. Bet, ņemot vērā, ka tas notiek starp cikliem, tu kā treneris nevēlētos nevis izjust spiedienu, ka jāizcīna kauss, bet gan aizvadīt normālas pārbaudes spēles ar citiem pretiniekiem, nevis mūsu kaimiņiem?
- Diskutabls jautājums. Te var būt divi pilnīgi pretēji viedokļi. Es nē, es nē. Joprojām esmu pārliecināts, ka jebkurā spēlē – īpaši, ja piedalāmies turnīra ietvaros – mums ir jāuzvar. Kādēļ gan nevar eksperimentēt vai kādu attīstīt arī šā turnīra ietvaros? Var. Un varbūt arī sanāca, jo īpaši pēdējā. No citas puses, kad ierados izlasē, mums pirmais turnīrs bija Baltijas kauss [pēc iepriekšējā cikla beigām] un mums šo turnīru vajadzēja uzvarēt, lai izveidotu komandu. Kur gan tu iegūsi šīs pozitīvās emocijas? Kur? Tas, starp citu, ir viens no jautājumiem, kādēļ aizgāju. Trenerim ir jābarojas ar enerģiju, pirmām kārtām, pozitīvu enerģiju. Vienu spēli spēlējam labi, bet zaudējam. Otru spēli nespēlējam slikti, bet zaudējam. Un trešo… It kā saprotu, ka visu darām pareizi, un spēlētājiem saku, ka viņi ir malači, bet rezultāta nav. Viss. Tobrīd saproti, ka kaut kas ir jāmaina, jo ir nepieciešama enerģija. Bet kur to iegūsi? Nepieciešama uzvara. Tas, pirmkārt. No tās uzlādējas spēlētāji, līdzjutēji, mediji, visa valsts. Otrkārt, kauss. Šāda panākuma laikā komanda aug, komanda uzlādējas, kļūst drosmīgāka, parādās līderi. Tikai tādā veidā. Kur garantija, ka, spēlējot parastas pārbaudes spēles ārpus turnīra, tiks iegūts liels labums? To var apspriest, bet no kurienes jūs zināt, ka tas ir tā un ka tas dos labumu? Es, piemēram, esmu pārliecināts, ka nebūs nekādas starpības un varbūt pat būs sliktāk.

Plus cita lieta. Tas ir subjektīvi, bet, manuprāt, mums šobrīd ir pat ne kodols, bet vēl kādi desmit spēlētāji, kopā 30 spēlētāji, kuri ir aptuveni izlases līmenī. Varbūt pat vēl mazāk. Atceros, ka tad, kad izlasē iekļuvu es, tas nebija viegli, tas bija nereāli grūti. Tas bija tik neprātīgs gods – atceros, ka divas dienas trīcēju, negulēju un mamma mani mierināja. Man tad bija 19-20 gadi. Uzskatu, ka spēlētājam izlasē jātiek šādi. Ja viņš tajā iekļūst tikai tādēļ, ka treneris eksperimentē… Lūk, Igaunijā treneris eksperimentēja un eksperimentēja, un aizgāja. Zviedrs. Iedeva carte blanche, miljons spēļu, spēlēja ar visiem, kuriem vien varēja, eksperimentēja… Un spēlēja cilvēki, kuri nekad mūžā nebija pelnījuši spēlēt izlasē, bet viņi tur tika tādā veidā. Un kaut kas no tā mainījās? Ne tak! Nekas neizmainījās, un vēl simts gadu nekas neizmainīsies. Saprotams, ka neesam futbola valsts, par to nedrīkst aizmirst. Tas, ka kādreiz notika brīnums… Visi ar to dzīvojam un ceram uz tā atkārtošanu, bet tas notiks varbūt reizi 20, 30, 40 gados. Tieši tāpat arī igauņiem. Kad tas būs, nav skaidrs.

- Vienkārši Igaunijā otro puslaiku spēlējām tikai uz rezultāta noturēšanu, nevis iespēlējām kaut kādas saiknes, mācījāmies veidot pretspēli.
- Nu un? Varbūt, bet viss ir nosacīti. Varbūt, bet varbūt arī ne. Ja Šveicē pirmajā puslaikā būtu iesitis Dāvis Ikaunieks un būtu bijuši vadībā ar 1:0, tad mums tieši tāda taktika būtu bijusi noderīga. Vai pret Fēru salām – ja pirmie vārtus būtu ielaiduši viņi, būtu tieši tāda pati situācija.

- Rezultātu sargāt mēs jau tāpat mākam.
- Viss ir diskutabli. Nevar teikt, ka tas ir pareizi vai ka tas nav pareizi. Varbūt, ka tieši tā arī būtu – nezinu. Jebkurā gadījumā kaut kas ir jāmaina. Atnāks jaunais treneris ar savām idejām un plāniem, un varbūt, ka pamainīsies kaut kāds vektors. Nestrīdos un neuzskatu, ka mans viedoklis ir galvenais, ka esmu eksperts numur viens un visu zinu. Nē, protams. Taču uzskatu, ka tā brīža situācijā pie tā spēlētāju kodola, pie to spēlētāju stāvokļa darījām visu pareizi.

     [+] [-]

, 2017-04-13 21:11, pirms 5 mēnešiem
Marians visu pateica kā ir. Nu nevar treneris iemācīt spēlētājiem kā iesist vārtus. Tas pats, kas LV hokejā, vienkārši nevar dabūt ripu vārtos. Bet ar 0 vai 1 golu uzvarēt ir grūti / neiespējami.
lai veicas turpmākajā karjerā Marian!

  +6 [+] [-]

, 2017-04-13 21:19, pirms 5 mēnešiem
"Mums tā nav. Visi nez kādēļ cenšas sabiedrību dalīt. Pastāvīgi redzu, ka presē ir jautājums par valodu. Tas izlasē ir krievs, tas – latvietis. Kādēļ gan šie jautājumi vispār pastāv? Kādēļ?"
-------------------------------------------
Tādēļ, ka pie kopsaucēja par vienu, visiem valsts iedzīvotājiem vienotu valsts valodu esam nonākuši tikai likumā uz papīra, nevis sabiedrības apziņā. Kamēr latviešu valoda, kā padomju laikos, primāri asociēsies ar etniskajiem latviešiem, bet krievu valoda - ar "lielas sabiedrības daļas kā nodokļu maksātāju tiesībām" ikdienas sadzīvē (skolās, bērnudārzos, medijos, uzņēmumos, dokumentos utt.) lietot un dzirdēt savu "dzimto valodu", tikmēr nekas nemainīsies. Sabiedrību šķeļ reālā faktiskā divvalodība, nevis tikai fakts, ka par to tiek runāts.

  +7 [+] [-]

, 2017-04-13 21:20, pirms 5 mēnešiem
Ja jau jautājums par valodu nav svarīgs, tad ieteiktu federācijai vienkārši naturalizēt 20 dienvidamerikas spēlētājus. I meistarības līmenis būs ar kārtu augstāks, gan vārdu Latvijas pasaulē nesīs labāk, mazāk b un x vārdus lietos , i samizos gan dienvidu, gan ziemeļu, gan austrumu kaimiņus. Un neviens nekur nešķelsies. Skaisti būs vai ne?

  +2 [+] [-]

, 2017-04-13 21:23, pirms 5 mēnešiem
Tak Eminems kaut kāds viņš ir. Federācija vainīga? Vainīga. Par zaudētajām spēlēm Pahars vainīgs? Vainīgs. Nu lūk, čiu riu septiņ div un gaidām kārtējo gadu kaut cik normāli izlasi. I'm out.

  +5 [+] [-]

, 2017-04-13 21:24, pirms 5 mēnešiem
Lai veicas! Sākums bija labs, tika izmēģināti daudzi spēlētāji, dota iespēja. Nākamajam trenerim vajag būt ar lielāku pieredzi pirms izlases vadīšanas. Un laikam jau ārzemniekam, lai negatīvo no preses nesasmeļas

  +6 [+] [-]

, 2017-04-13 21:32, pirms 5 mēnešiem
Tā dalīšana latviešos un krievos tiešām ir kaitīga un nepareiza. Un to pat mēdz darīt viens otrs žurnālists, nemaz nerunājot par interneta komentāriem. Jā, mums katram ir savas etniskās saknes, un Latvijā daudziem cilvēkiem ir krievu, ukraiņu, lietuviešu utt. izcelsme, bet kopumā daudzi cilvēki, kas nāk no šādām ģimenēm, sevi asociē ar Latviju, tajā skaitā mūsu izlases futbolisti. Ir, protams, bijuši necienīgi izgājieni, kļūdas, pārpratumi, bet man paliekt slikti iedomāties, kā es justos, piemēram, Gabova vai Šabalas vietā, kuri runā latviski, dzied himnu, laukumā atdod savus spēkus Latvijas izlases kreklā, kad tajā pašā laikā jādzird par dalīšanu nacionalitātēs.

  +3 [+] [-]

, 2017-04-13 21:34, pirms 5 mēnešiem
Tad jau mūsu lamas sadzird arī futbolisti, tas ir ļoti patīkami

  +3 [+] [-]

, 2017-04-13 21:37, pirms 5 mēnešiem
Deportivo rakstīja: Tā dalīšana latviešos un krievos tiešām ir kaitīga un nepareiza. Un to pat mēdz darīt viens otrs žurnālists, nemaz nerunājot par interneta komentāriem. Jā, mums katram ir savas etniskās saknes, un Latvijā daudziem cilvēkiem ir krievu, ukraiņu, lietuviešu utt. izcelsme, bet kopumā daudzi cilvēki, kas nāk no šādām ģimenēm, sevi asociē ar Latviju, tajā skaitā mūsu izlases futbolisti. Ir, protams, bijuši necienīgi izgājieni, kļūdas, pārpratumi, bet man paliekt slikti iedomāties, kā es justos, piemēram, Gabova vai Šabalas vietā, kuri runā latviski, dzied himnu, laukumā atdod savus spēkus Latvijas izlases kreklā, kad tajā pašā laikā jādzird par dalīšanu nacionalitātēs.
Nedomāju, ka pie mums kāds (izņemot dažādus radikāļus, kādi ir visur) dala sabiedrību strikti pēc etniskās izcelsmes. Dala galvenokārt pēc valodas un kultūras. Tā ir mūsu īpatnība, ka abi šie kritēriji joprojām mēdz pārklāties.

  +1 [+] [-]

, 2017-04-13 22:03, pirms 5 mēnešiem
Baraks Osama rakstīja: Nedomāju, ka pie mums kāds (izņemot dažādus radikāļus, kādi ir visur) dala sabiedrību strikti pēc etniskās izcelsmes. Dala galvenokārt pēc valodas un kultūras. Tā ir mūsu īpatnība, ka abi šie kritēriji joprojām mēdz pārklāties.
Atļaušos nepiekrist. Kā jau teicu, mums katram ir savas saknes un izcelsme, bet latviešu - krievu sadalījums, manuprāt, diezgan bieži parādās sakarā ar lietām, kur tam nevajadzētu būt. Kā jau minēju, Gabovs vai Šabala var runāt latviešu valodā, bet daudzu cilvēku izpratnē viņi ir krievi. Un par lielākiem krieviem viņi kļūst, kad Latvijas izlase spēlē slikti - to var redzēt, kad palasa komentārus.

  +6 [+] [-]

, 2017-04-13 22:23, pirms 5 mēnešiem
Deportivo rakstīja: Atļaušos nepiekrist. Kā jau teicu, mums katram ir savas saknes un izcelsme, bet latviešu - krievu sadalījums, manuprāt, diezgan bieži parādās sakarā ar lietām, kur tam nevajadzētu būt. Kā jau minēju, Gabovs vai Šabala var runāt latviešu valodā, bet daudzu cilvēku izpratnē viņi ir krievi. Un par lielākiem krieviem viņi kļūst, kad Latvijas izlase spēlē slikti - to var redzēt, kad palasa komentārus.
Pirmkārt, šajā ziņā situācija noteikti ir labāka nekā agrāk. Otrkārt, mūsdienās līdzjutējiem ir ļoti plašas iespējas ieskatīties sportistu ikdienas dzīvē. Intervijās viņi varbūt runā latviski, bet ja sociālo tīklu profilos 90% ierakstu ir krievu valodā, par Krievijas lietām un Krievijas politiku, tad attiecīgas arī būs asociācijas, jo būs skaidri redzams, par ko cilvēks ikdienā domā un ar ko nodarbojas. Turklāt no intervijas teksta izriet, ka Pahars runā par medijiem, nevis anonīmiem komentāriem emociju uzplūdos. Mediji ne ar kādu šķelšanu nenodarbojas.

  +6 [+] [-]

, 2017-04-13 22:48, pirms 5 mēnešiem
Mežeckis, Kazakēvičs neiejaucās, deva rīcības brīvību.....Viens ir pensionārs, kuram apnicis nopietni strādāt, otrs puišelis, kurš pats neko nejēdz. Ko viņi var ?

  -4 [+] [-]

, 2017-04-13 23:07, pirms 5 mēnešiem
Atskaitot pāris spēlētājus, kuri, diemžēl, ir arī traumatiskākie un pēdējā laikā nav spēlējuši izlasē, vienkārši bezcerīga paaudze. Par treneri var ielikt Moriņjū vai Vangālū, vai Sūpiždū, rezultātu tuvākajos gados nebūs, diemžēl. Atceros, ka ar Mariana spēlēšanu Anglijā, vispār sāku nopietnāk interesēties par futbolu, tāpēc vēlu viņam visaugstākos panākumus kā trenerim un nešaubos, ka tādi būs. Kā saka, suņi rej, bet karavāna iet tālāk. Priekā!

  +2 [+] [-]

, 2017-04-13 23:16, pirms 5 mēnešiem
Tā vispārīgi un politiski Pahars runā ļoti pareizi. Bet kā detaļās, tā parādās kaut kāds aizvainojums un nepārliecinoša analīze .. Kas vainīgs pie dziļās bedres, konkrēti? Tiek nosaukti Edmunds, Agris, valsts .. federācijā visi baigie malači .. esmu vīlies .. protams Latvijas pārstāvis jau ir, lai veicas nākotnē.

  +4 [+] [-]

, 2017-04-13 23:20, pirms 5 mēnešiem
Varbūt kādreiz arī izlasē iekļūt bija lies notikums un gods, tad tagad izlasē tiek pamēģināts katrs otrais, jo vienkārši šobrīd nav mums tādu futbolistu par kuriem var teikt - jā, šim komandā ir jābūt obligāti. Varbūt vienīgi Vaņins. Visi pārējie ir aizvietojami ar tikpat (ne)kvalitatīviem meistariem.
Un vai tiešām mums ir kāds žurnālists, kurš dala latviešos un krievos? Es neesmu redzējis. Vajag minēt konkrētus piemērus pirms apvainot kādu sabiedrības šķelšanā.

  +1 [+] [-]

, 2017-04-13 23:21, pirms 5 mēnešiem
Dīvaini, detalizēti sekojot futbolam neesmu manījis nopietnu dalīšanu tautībās. Latvijā esam 2 miljoni, par tautību mokās pāris neveiksminieki komentāros - manuprāt tas ir ļoti maz, un teikt ka visi par to runā - stulbums. Īpaši situācijās, kad daudziem katrs no vecākiem citas tautības.

     [+] [-]

, 2017-04-13 23:31, pirms 5 mēnešiem
Daniel rakstīja: Dīvaini, detalizēti sekojot futbolam neesmu manījis nopietnu dalīšanu tautībās. Latvijā esam 2 miljoni, par tautību mokās pāris neveiksminieki komentāros - manuprāt tas ir ļoti maz, un teikt ka visi par to runā - stulbums. Īpaši situācijās, kad daudziem katrs no vecākiem citas tautības.
Es arī neesmu redzejis, tāpēc jau saku, ka Paharam jāpasaka par kuriem gadījumiem viņš konkrēti runā. Interneta troļļus neskaitot, protams

  +4 [+] [-]

, 2017-04-14 00:04, pirms 5 mēnešiem
1) Kas attiecas uz valodas jautājumu. Manuprāt, nav īsti labi, ka jauns spēlētājs, uzsākot savus treniņus, saskaras ar treneri, kurš treniņos kā rupjš tēviņš zākājās krieviski, pasarg Dievs, vēl spļaudās. Tas ir kultūras jautājums un disciplīnas - attieksmi pret darbu laukumā māca arī treneris, tas ir tas, kas vitāli ir jāmaina.
2) Nākamajam trenerim, ja viņš tomēr tiks izraudzīts no vietējiem, obligāti ir jācenšas komunikāciju (vismaz ar presi un atbalstītājiem) veidot latviski. Paldies, Marian, ka tu pie tā strādāji, to ļoti novērtē.
3) Var piekrist, ka ar sirdi un dvēseli LFF strādā daudzi, kurus neredz, tomēr, ja kodols (kuru es uzskatītu par pašu vadību) pa lielam 20 gadus ir strādājis viens un tas pats un, kā arī intervijā no paša Pahara var noprast, tad jaunas paaudzes izaugšana, izmaiņas izlases kontekstā notiek šādos laika periodos, tad likumsakarīgi būtu tieši bakstīt ar pirkstu federācijas virzienā. Protams, var jau vainot valsti un pašvaldību, diezgan pamatoti, ka tas atbalsts ir tāds, kāds ir, bet es neticu, ka 20 gadu laikā to pašu Daugavas stadionu nebija iespējas un vēl joprojām nav iespējas sakārtot tā, lai arī izlase tajā spēlētu. Kopš Skonto sāka mainīt īpašniekus, izlases vajadzībām federācijai bija uzreiz jākrīt panikā un jārisina situācija, nevis jāgaida, kā situācija risināsies pati no sevis. Nu, lūk, spēle pret Portugāli, kuru Mežeckis vispār svēti nosolīja aizvadīt jau jaunā stadionā, tagad būs jā aizvada tieši kur!? Es saprotu arī to, ka ne visiem līdzjutējiem būs iespējas mērot ceļu līdz Liepājai. Varbūt protieties vismaz tā, ka no tās pašas Rīgas, kurā bija paredzēta spēle, noorganizējiet veselu baru autobusu, vēl kādu atribūtiku un kompensējošu nieciņu tiem faniem, kas tās biļetes jau iegādājās.
4) Presei tiešām ir ļoti nospiedoša vara uz izlases sniegumu, to jau redz ik reizes, kad izejam laukumā, ka katrs pretinieks tiek nostādīts kā stiprs un uzvara pār to būs sasniegums. Šo psiholoģisko ceļu sāk iet jau no treneru korpusa līdz beidzot ar to pašu sporta centru. Nu, un, ka spēlē dažādos labos klubos pretinieku spēlētāji, laukumā uzvar labākā komanda, individuāli uzvar divcīņas prasmīgākais, bet, lūk, ir taču tepat lieliski pierādījumi par labākajām komandām. Tas pats Atletico Madrid, kurš neizceļas ar superzvaigznēm, tā pati Islande, tā pati Šveice, Vesla un to sarakstu gan klubu virzienā, gan valstsvienību virzienā var turpināt. Saprotams, ka katram ir tāda kapacitāte, kāda ir, bet, ja tiek potēts no visām pusēm, nu tik būs pretī atbraukuši tādi spēlētāji, tad arī ir tas biklums kājās un galvās, nekas nenotiek.
5) un visbeidzot... laukumā ir jāsūta tie, kā pats Pahars teica, kad viņu aicināja pirmo reizi, kuriem tiešām iedegas sirds par to, ka viņš ir valstsvienībā, kurš tur atdos visus spēkus, nedomājot par to, ka tūlīt būs jāatgriežas klubā, kurā jācīnās par vietu sastāvā. Un diemžēl, var jau slavēt, kurš vairāk ir pelnījis, kuram labāka forma, bet ne visi vienādi novērtē izsaukumu uz izlasi un es no malas neredzu to degsmi dažu izpildījumā, var jau būt, ka kļūdos un no malas man nav tik labi redzams, bet tas rūgtums paliek.
Par jaunām vēsmām un labāku futbola rītdienu.
Pahar, lai veicas turpmākajā karjerā! Es tiešām biju patīkami satraukts, kad tu pirms tiem četriem gadiem ieradies vadīt valstsvienību un, kad tas futbols, kāds tika demonstrēts sākotnēji lika atkal no jauna uzstumdīt cerībām un sapņiem par lieliem sasniegumiem, paldies tev par to
Tāpat ceru, ka kādus gadus tu iegūsi pieredzi un varbūt kādu dienu atgriezīsies pie LV stūres un aizvedīsi mūs vēl uz kādu finālturnīru!

  +4 [+] [-]

, 2017-04-14 01:09, pirms 5 mēnešiem
Ko tad Dobrecovs un Kļosovs nepareizi pateica,pateica kā ir un Paharam nepatika taisnība.Dobrecovs kā treneris ir daudz spēcīgāks nekā Pahars.Pahars bija labs spēlētājs,bet ne vienmēr labi spēlētāji ir labi treneri,pagaidām Pahars sēž uz savas spēlētājas karjeras augļiem un tikai tāpēc arī kļuva par izlases treneri.

  -1 [+] [-]

, 2017-04-14 02:18, pirms 5 mēnešiem
Var jau runāt par seksīgu, romantisku, skatāmu futbolu, tikai jāsaprot viena lieta, ir jābūt spēlētājiem ar attiecīgām kvalitātēm. Iedomājos, pirms spēles, piemēram, ar Šveici vai Portugāli treneris dot uzstādījumu nospiest pretinieku. Tas viņiem būtu dieva dāvana, un pēc trīs, četriem ielaistiem vārtiem gan spēlētājiem pārliecības vairs nebūtu un arī tie, kas cenšas dot līdzīgus padomus uzgāztu samazgu spaini virtuālajā vidē. Kas domā, ka tie vīri, kas spēlē top klubos nespēj izveidot ātro uzbrukumu, tad baidos sarūgtināt. Tie futbolisti ir cītīgi skautoti un lielākā daļa no tiem ir gan ātrāki, gan meistarīgāki ar bumbu. Mūsdienu futbola viens no svarīgākajiem komponentiem ir ātra pāreja no aizsardzības uzbrukumā un ar to nevienu mēs nepārsteigsim.
Latvija, uz doto brīdi var spēli vadīt tikai no aizsardzības ar ātru pāreju uzbrukumā. Būs jaunā paaudze, kas spēs ko vairāk, droši vien būs arī cits spēles uzstādījums, bet mācīt futbola pamatus nav Nacionālā trenera kompetencē. Protams, negribu nolikt galīgi spēlētājus, bet kopējais sagatavošanas līmenis mums ir zemāks. Bet mums ir arī daudz labu lietu, ir beidzot fantastiska virslīga, lai arī nav top čempionāts, bet mūsu - azartisks, saistošs, un saturīgs. Ir talantīgi jaunieši, kas stažējas vadošajās Eiropas akadēmijās. Gan jau pienāks arī labāki laiki. Bet izlasi, manuprāt, vajadzētu atbalstīt vienmēr, kaut vai tāpēc ka tie džeki laukumā atdot visus spēkus, un es ticu, ka tā tiešām ir.

Kas attiecas uz Marianu, tad droši vien tas bija pareizs lēmums. Iegūtā pieredze noteikti palīdzēs viņam pilnveidoties, un ļoti ceru, ka turpinās strādāt kā treneris, un iespējams, atgriezīsies pie izlases stūres jau vēl rūdītāks. Viņš ir, manuprāt, mūsu visu laiku labākais spēlētājs un futbola seja. Nebūtu slikti ja LFF izlaistu kādu video materiālu par viņa darbu arizlasi. Lai veicas!

  -1 [+] [-]

, 2017-04-14 03:27, pirms 5 mēnešiem
Kā bijušais futbola žurnālists, saku Paldies Marianam par izvēlēto sarunas formātu. Nav bieži šāds redzēts, bet cik gan tomēr reizēm noderīgs.

Paldies par mēģinājumu ieviest izmaiņas spēles stilā. Lai izdodas turpmākā trrenera karjera!

  -2 [+] [-]

, 2017-04-14 03:33, pirms 5 mēnešiem
Vēl vēlētos piebilst, ka šāds sarunas formāts norāda uz mūsdienīgi domājošu, modernu treneri. Paldies! Un vēlreiz... lai izdodas!

  +4 [+] [-]

, 2017-04-14 08:06, pirms 5 mēnešiem
Pēc intervijas šķita, ka attieksme ir - vainīgi ir žurnālisti, komentētăji, spēlētāju meistarības līmenis, neveiksmes, man lielu kļūdu nebija. Kā jau gaidīju... Ceru, ka nākamais būs treneris ar pieredzi un rezultātiem, ticu, ka, kaut gan finālturnīri nespīd, bet labāku sniegumu ir iespējams demonstrēt.

  +3 [+] [-]

, 2017-04-14 08:08, pirms 5 mēnešiem
Un gandrīz neviens nešķiro pēc nacionalitātes, bet attieksmes pret Latviju un latviešu valodu. Kas dažiem pieklibo.

  +4 [+] [-]

, 2017-04-14 08:51, pirms 5 mēnešiem
Viss ir labi, kļūdu nebija, aizsardzībā spēlējam labi. Ko viņš murgo? Nesen sanāca paanalizēt sniegumu, tur tak ir vāks no visām pusēm!

Kas netic - lūdzu - Kvalifikācijas cikla analīze (1 daļa) —...

  +3 [+] [-]

, 2017-04-14 11:19, pirms 5 mēnešiem
Pēc šīs intervijas radās šaubas ne tikai par viņa kā trenera kvalifikāciju, kas bija jau iepriekš, bet arī par cilvēciskajām! Pat nespēju interviju izlasīt līdz galam (apstājos pie kāda piektā jautājuma no beigam), jo vairs nespēju lasīt to gaušanos un vainas meklēšanu kaut kur malā - tak paskaties spogulī!

  +1 [+] [-]

, 2017-04-14 12:36, pirms 5 mēnešiem
Neko jaunu neesmu izlasījis. Man ir iespaids ka cilvēks ir apvainojies uz visu. Bet uz ko, ja viņš pats sāka ka LFF darbojas labi cilvēki? Un tas ka mums nav stadiona un bāzes, tā nav viņu vaina? Man šķiet ka viņš tā arī nesauca lietas īstos vārdos.

  -1 [+] [-]

, 2017-04-14 13:03, pirms 5 mēnešiem
Bez patiesa nacionālisma valsts izlase ir tikai butaforija. Reizēm šķiet , ka rietumu speciālisti to saprot labāk par latviešiem, nerunāsim par kolonistu atvasēm.

  +1 [+] [-]

, 2017-04-14 15:41, pirms 5 mēnešiem
Var jau saprast Paharu, kāpēc viņam nav nekā slikta ko teikt par LFF - atbalstīja grūtā brīdī, neiejaucās, nodrošināja labus apstākļus, labi darbinieki zemākos amatos utt. Bet ne jau tā ir tā redzamā daļa sabiedrībai - mēs redzam gadiem ilgu totalitārismu un zākāšanos augstākajos amatos, un rezultāti nav spīdoši. Turklāt LV futbolā valdošā kultūra ir diezgan atbaidoša - šad tad mētāju bumbu blakus futbola treniņiem, tā kā priekšstats ir, un kas vistrakākais - pat tīņu vecuma meiteņu treniņos nākas dzirdēt šokējošas lietas...

Tas arī noved pie valodas un nacionalitātes jautājuma. Nav noslēpums, ka LV fucī valda krievu valoda un kultūra. Lieki teikt, ka ne jau latviešu valodā esmu dzirdējis tās ''interesantās'' lietas treniņos. Sūtīt savu bērnu uz tādiem nekad negrasos, kur nu vēl meitu. Par to, šķiet, runāja arī KK. Ņemot vērā fuča vidi, tā ir saistošāka tieši krievu kopienai, nevis latviešu. Latvieši savējos sūta uz basi, hoķi, krievi uz fuci. Tā kā fucī tomēr vajag daudz spēlētāju, bet LV futbols nav diezko populārs tās pamatnācijas vidū, nav arī rezultātu, jo nav jau pienācīgu cilvēkresursu.

Pateikt arī to, kas ir katra spēlētāja sirdī un galvā diemžēl nav iespējams. Ja tu esi dzimis un audzis Latvijā, valsts valoda ir jāzin. Ja neproti, tad grūti ir saprast un pieņemt to, ka šeit nav jāmeklē problēma, kā uz to norāda Pahars. Var jau būt, ka kādam ir liels gods spēlēt izlasē un pārstāvēt valsti, bet nespēja vai nevēlēšanās iemācīties valsts valodu un sevis saukšana par Rudņev un visādi Znarokveidīgie man tomēr nerada priekšstatu, ka tā būtu valsts un tās pilsoņu cienīšana. Un kā līdzjutējam tev ir grūti pilnvērtīgi atbalstīt izlasi, ja tajā ir šādi indivīdi, kuriem ir problēmas ar elementārām atbildībām pret valsti. Nerodas tā sajūta, ka tā pārstāv tevi un tavu valsti.

     [+] [-]

, 2017-04-14 16:16, pirms 5 mēnešiem
Lai kā tam daudzi puskājas līdzjutēji negribētu piekrist, pārlieka kritika - gan tur, kur vajag, gan tur, kur ne - neko labu nevar dot. Paharam taisnība, ka negatīvisma mediju telpā ir daudz par daudz. Sasniegumi netiek novērtēti, tiek uztverti kā pašsaprotami, vai kā "nu, spēlējām sūdīgi, bet paveicās", bet neveiksmes tiek nežēlīgi nozākātas, bieži vien, vērtējot spēli tikai pēc rezultāta, bet ne pēc spēles satura.
Kamēr nebeigsim savējos apliet ar mēsliem, tikmēr nekādu pozitīvu pārmaiņu nebūs. Nevar nenovērtēt mediju, vārda spēku un ietekmi uz cilvēka prātu, arī zemapziņas līmenī. Un gan treneri, gan sportisti ir tikai cilvēki. Tāpēc beigsim kritizēt visus un vienmēr, bet priecāsimies par mūsu futbolistu uzvarām un atbalstīsim viņus grūtos brīžos! Būsim kā lieks laukuma spēlētājs, nevis tāds, kas sit savos vārtos!

  +1 [+] [-]

, 2017-04-14 16:38, pirms 5 mēnešiem
denebs rakstīja: Lai kā tam daudzi puskājas līdzjutēji negribētu piekrist, pārlieka kritika - gan tur, kur vajag, gan tur, kur ne - neko labu nevar dot. Paharam taisnība, ka negatīvisma mediju telpā ir daudz par daudz. Sasniegumi netiek novērtēti, tiek uztverti kā pašsaprotami, vai kā "nu, spēlējām sūdīgi, bet paveicās", bet neveiksmes tiek nežēlīgi nozākātas, bieži vien, vērtējot spēli tikai pēc rezultāta, bet ne pēc spēles satura.
Kamēr nebeigsim savējos apliet ar mēsliem, tikmēr nekādu pozitīvu pārmaiņu nebūs. Nevar nenovērtēt mediju, vārda spēku un ietekmi uz cilvēka prātu, arī zemapziņas līmenī. Un gan treneri, gan sportisti ir tikai cilvēki. Tāpēc beigsim kritizēt visus un vienmēr, bet priecāsimies par mūsu futbolistu uzvarām un atbalstīsim viņus grūtos brīžos! Būsim kā lieks laukuma spēlētājs, nevis tāds, kas sit savos vārtos!
Jā, bet Paharā pašā ir pretruna - zaudējumos viņš redz pozitīvo un var būt apmierināts, bet, kad žurnālisti kritizē smagi izrautās uzvaras pret pastarīšiem, tad ir problēma.

Protams, neesam nekāds grands, bet tomēr arī mums ir komandas, kuras obligāti jāņem, un, ja tas izdodas gaužām smagā, sliktā spēlē, tad mums ir ne tikai tiesības, bet arī pienākums norādīt uz to, cik vāji esam spēlējuši arī uzvarētā spēlē.

Negatīvisms ir jāmazina, bet ne jau uz faniem un medijiem ir atbildības nasta - izlases spēlētājiem vajadzētu tomēr to biezo ādu uzaudzēt un būt mazāk jūtīgiem, lai anonīms trollis internetā nevarētu ietekmēt spēļu rezultātus, jo, redz, kāds ir noraustījies un zaudējis pārliecību. Tas ir izsmiekls. Un, lai kkas mainītos, būtu jāparādās pozitīviem rezultātiem vai vsm sniegumam kaut zaudējumos, tad arī fani kļūtu pozitīvāki.

     [+] [-]

, 2017-04-14 16:51, pirms 5 mēnešiem
Deportivo rakstīja: Tā dalīšana latviešos un krievos tiešām ir kaitīga un nepareiza. Un to pat mēdz darīt viens otrs žurnālists, nemaz nerunājot par interneta komentāriem. Jā, mums katram ir savas etniskās saknes, un Latvijā daudziem cilvēkiem ir krievu, ukraiņu, lietuviešu utt. izcelsme, bet kopumā daudzi cilvēki, kas nāk no šādām ģimenēm, sevi asociē ar Latviju, tajā skaitā mūsu izlases futbolisti. Ir, protams, bijuši necienīgi izgājieni, kļūdas, pārpratumi, bet man paliekt slikti iedomāties, kā es justos, piemēram, Gabova vai Šabalas vietā, kuri runā latviski, dzied himnu, laukumā atdod savus spēkus Latvijas izlases kreklā, kad tajā pašā laikā jādzird par dalīšanu nacionalitātēs.
Kamēr Laizāns Oļegovičs būs pie apvāršņa, runās par šo.

     [+] [-]

, 2017-04-14 16:54, pirms 5 mēnešiem
Kritizēt Agri un Edmundu, gļēvi, Marian, gļēvi!

     [+] [-]

, 2017-04-14 17:06, pirms 5 mēnešiem
Marians sāka laba. Bija dievīgs futbols pret Lietuvu.
Tad sākās piesardzīgais futbols un traumas.
Tomēr paŗāk šaura rotācija bija pēdējos 2 gados.

     [+] [-]

, 2017-04-15 02:11, pirms 5 mēnešiem
Dalīšana notiek tāpēc, ka neatkarīgā valstī ar savu oficiālo valodu dzīvo pilsoņi, kuri gadu desmitiem nevar iemācīties "savas" zemes valodu un daudzi tās apguvi klaji ignorē. Uzskatu, ka tā ir valsts neatkarības zaimošana. Izlase ir svēta lieta, un ko tur vispār darīt spēlētājiem, kuri neprot pārstāvētās valsts valodu?

Tev jābūt autorizētam,