Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512), Fid:2674, Did:0, useCase: 3

H. Rodke: Bērns nav robots... Jeb sporta cietums

Helmuts Rodke
Helmuts Rodke

Cik lielu fizisko slodzi nedēļā bērnam var dot? Ir ļoti daudz līdzīgu stāstu, kas man kā trenerim liek mazliet šausmināties. Sliktākais ir tas, ka bērnam tiek bojāta veselība. Un pārsvarā tas notiek ar 10-12 gadus jauniem sportistiem – vecumā, kad viņi ir jau fiziski pietiekami attīstījušies, vēl paklausīgi, un kad mēs cenšamies iedot viņiem maksimāli daudz labuma.

Lūk, piemērs:
- 5x nedēļā skolēnam ir nodarbības “Sporto visa klase,”
- 2x nedēļā intensīvi(!) tautiskās dejas,
- 4x nedēļā divu stundu ilgi basketbola treniņi - pirmdien, otrdien, trešdien, ceturtdien, un plus vēl sestdien spēle,
- 2x nedēļā papildus vēl ir 90 minūšu fiziskās sagatavotības treniņi pirmdienā un piektdienā, pēc kuriem sportistam ir jāatkopjas divas(!) dienas, un uz spēli sestdienā jaunais sportists ir saguris, lēns un ar sāpošiem muskuļiem.

Jautājums – varbūt tieši fiziskie treniņi ir lieki?
Atbilde – problēma nav fiziskajos, jo, ja tie ir kvalitatīvi (nevis smaga nodzīšana) un pareizajās dienās, tad tos vajag. Vaina ir kopējā slodzes apjomā + intensitātē, jo kvantums vēl nenozīmē kvalitāti.
Un visticamāk, katram speciālistam ir pilnīgi vienalga, ko cilvēciņš ir darījis vakar, un ko darīs rīt. Jeb kāds darbs uz kāda uzklājas.

Tātad – katra sportiskā aktivitāte pati par sevi izklausās labi, vai ne? Taču to kombinācija var būt pilnīgi ne-metodiska un pat kaitīga. Tas ir kā saliet benzīnu ar dīzeli kopā.
Kurai aktivitātei dot priekšroku, un kura ir ar perspektīvu - jālemj pašiem.

“Sporto visa klase” ir ļoti noderīga lieta. Bet galvenokārt tiem, kuri neko citu nedara.
Ja sportistam ir nopietni treniņi ārpus skolas, tad “Sporto visa…,” lai arī cik forši tas neskanētu, un, lai cik burvīgi krekliņi visiem netiktu izdalīti, viņam var būt par daudz, un lieks stress.
Tomēr paldies LOK par šo misiju!

Intensīvas tautiskās dejas ar kārtīgu sportu vispār kopā neiet, jo tad tiek pārslogoti ikru muskuļi un ceļi tā, ka nekāds MagneB6 nepalīdz. Kombinācijā ar, piemēram, futbolu, ilgtermiņā jaunietis var iedzīvoties hroniskās sāpēs, un atteikties no sporta un dejām vispār.
Un iekaisušas kaulu plēves var traucēt dzīvot arī ilgāk par gadu. Turklāt dejās pēdu darbība ir pilnīgi pretēja, nekā sportā vajag, un tas bojā pirmkārt jau skrējienu. Un reti izņēmumi tikai apstiprina likumsakarību.

Vārdu sakot - censties apvienot neiespējamo ir kā fanot par Trampu un Tūnbergu vienlaikus.
Jeb – skriesi pakaļ diviem zaķiem… Visādi citādi – dejas tas ir skaisti un forši.

No pieredzes zināms, ka 10-12 gadu vecumā sporta spēlēs labi strādā šāda nedēļas shēma: trīs sporta veida tehniskie treniņi, divi vieglatlētikas/fiziskās sagatavošanas, un vismaz vienā brīvdienā viegla aktivitāte - rekreācija vai kross svaigā gaisā. Plus obligātie sīkie mājas uzdevumi stājai, lokanībai, pēdai, utt.

Atkarībā no sporta veida, fiziskos treniņus vai vieglatlētiku, vismaz nedaudz, var darīt arī pirms vai pēc tehniskā. Un tas arī viss. Sportistam ir lieliska izaugsme, vispusīga fiziskā sagatavotība un atsperīgums. Un viņš arī nav pārtrenējies. Izņēmums, protams, ir īslaicīgas nometnes kādā Barselonas tenisa akadēmijā, Vācijas futbola klubā, un tml.

14 sportu neprāts nedēļā? Tas jau izklausās pēc verdzības. Pēc "labuma," no kura var, piedodiet, nojūgties.
To nedara pat neviens pieaugušais, ja nu vienīgi nometnēs, pēc kurām obligāti seko atslodzes nedēļa. Cik šādas pauzītes sezonas laikā ir skolēnam? Un citiem arī 4 divu stundu treniņi nedēļā jau ir daudz.

Par fiziskās sagatavošanas treniņiem gribu teikt, ka tas nav nekāds atsevišķs sporta veids. Tie ir jebkura sporta obligātie pamati, kas būtu jāieliek profesionāli. Un pastāv iespēja arī individuāli notestēties un fiziski sagatavoties.

Vēl riskanti ir, kad apdāvināts jaunietis piedalās dubultīgi gan sava vecuma, gan vienu vai pat divu gadu vecāku sportistu spēlēs. Jo tas esot komandas interesēs, vai jāaizpilda sastāva robi. Faktiski tā ir tīrākā manipulēšana. Un pat ja bērnam tas patīk (un vēl skaitās pagodinoši), slodze, stress un kortizols sakrājas tāpat, un tas atstāj sliktu iespaidu gan uz augšanu un muskuļu masu, gan nerviem un IQ.

Visi treniņi ar skaistu nosaukumu, ideju, vai cēlu mērķi bezkaislīgi summējas fizioloģijā, bioķīmijā un nogurumā. Atjaunošanās prasa laiku, un pārslodze izpaužas muskuļu traumās un kaulu stresa lūzumos, sāpošās cīpslās un nosēdinātos virsnieru hormonos. Sevišķi 11 gadu vecumā. Pajautājiet jebkuram sporta ārstam, ko viņš par to domā…

Sports un treniņu apjoms - tas ir kā dzeramais ūdens. Mums to vajag, un tas ir neapstrīdams fakts, bet tikai tik, cik nepieciešams, un cik bērns var turēt. Reizēm mazāk, bet ne vairāk.