Strēlnieks: "Olimpiāde - tas ir liels sapnis!"

Pirmoreiz sanāca tik gara sezona. Vai tās laikā bija arī kādi lūzuma brīži?
- Noteikti. Parasti pirmais lūzuma brīdis pēc izlasēm ir ap gadu miju. Tad parasti atkal nāk vaļā, bet šoreiz sanāca arī "play-off" laikā. Nebija, kā pierasts, vienu dienu spēle, vienu dienu brīvs. Šoreiz viss izslēgšanas turnīrs bija izstiepts un, tā kā pirmās kārtas uzvarējām ar 3-0, sanāca pat desmit dienas gaidīt līdz nākamajai kārtai. Jūnijā jau bija kā bija... bet motivācija beigās bija lielāka, jo negribas taču cīnīties līdz 20. jūnijam un mājās aizbraukt tukšām rokām. Tā kā uzvarējām, tad bija atvieglojums un nemaz nepārdzīvoju, ka sezona sanāca tik gara. Bet citādāka šī sezona bija noteikti. Ukrainā un Krievijā sezonu parasti beidzu maija vidū.

Jau minēji, ka ceturtdaļfinālu un pusfinālu uzvarējāt sērijās ar 3-0, bet finālā pret Minhenes "Bayern" sanāca kārtīgi pacīnīties.
- Mums pret "Bayern" vienmēr bijis neērti spēlēt. Zemapziņā visi cerēja, ka būs jāspēlē pret "Alba", jo tas būtu ērtāks pretinieks.

Kāpēc?
- "Alba" pret mums vienmēr spēlēja ļoti rupju basketbolu, bet mums viņi bija vienīgā komanda, pret ko visos mačos izdevās kontrolēt spēles gaitu un pārliecinoši uzvarēt. Protams, "play-off" būtu citādāk nekā sezonas laikā, bet pārliecības ziņā pret "Alba" būtu bijis drošāk. Pret Minheni pirmo spēli mājās zaudējām vienos vārtos. Otrajā puslaikā bija -16 vai -18. Vienkārši neticējām, ka varam uzvarēt. Vēlāk tikāmies ar ["Bayern" kapteini Braisu] Teiloru, un viņš teica, ka viņi puslaikā jau esot sākuši gaidīt spēles beigas. Kad sākām nākt klāt, viņi sanervozējās, salauzām spēli un uzvarējām. Pēc tam jau parādījās ticība, ka varam uzvarēt. Pārējās spēles jau gāja punkts punktā, un beigās mēs uzvarējām.

Sezonas gaitā "Bayern" vienu reizi pārliecinoši sakāvāt (80:63)...
- ...un es pateikšu, kāpēc! Tāpēc, ka tad viņiem spēlēja Bo Makalebs. Sanāca, ka mēs spēlējām pieci pret viņiem četriem, jo Makalebs no distances neuzbruka, un es varēja visu laiku viņu segt apmēram pie soda līnijas, palīdzot visiem pārējiem. Tad, kad viņš guva savainojumu, otrajā spēlē pret "Bayern" mēs zaudējām.

Finālā Makalebs vairs nespēlēja. Kas šoreiz palīdzēja un bija izšķirošais faktors?
- Izšķīra mājas laukuma priekšrocības. Atbalsts bija tāds, ka nevar labi nespēlēt. Amerikāņiem tieši to vajag, spēlēt uz emocijām. Pēdējā spēlē man bija bail, ka daži varētu pārdegt, bet tā nenotika. Visi dalījās ar bumbu, viss notika tā, kā bija jānotiek. Katrs izdarīja savu darbu atbilstoši lomai komandā, neviens necentās pavilkt deķīti uz savu pusi.

Šis ir tavs trešais čempiontituls - Latvija, Ukraina un tagad Vācija. Kurš nāca visgrūtāk?
- Šis. Ventspilī es tomēr vēl spēlēju maz, ap 10-15 minūtēm, ne vairāk. Biju vairāk atbalstītājs no malas (smejas). Ukrainā čempionāts lēnām pajuka, lai gan fināls bija normāls - arī [Rolanda] Freimaņa komandā [Južnijas "Khimik"] visi bija palikuši ierindā. Tomēr skatītāju atbalsts bija pavisam citādāks. Vācijas tituls visspilgtāk palicis atmiņā kaut vai tikai atmosfēras dēļ. Protams, Vācijā futbols ir un būs pirmais sporta veids, bet Bambergā nav futbola komandas, līdz ar to basketbols ir galvenais sports, un cilvēki traki dzīvo līdzi komandai.

Sezonas griezumā tādā atmosfērā spēlēt - tam ir jāpielāgojas, jāpārvar kaut kāds šoka brīdis?
- Periodiski bijušas tādas spēles - Belgradā pret "Crvena Zvezda", Gruzijā ar izlasi bija tīri interesanti. Visas sezonas garumā - tā nebija spēlēts. Vācijā brauc, kur gribi, visur pilnas zāles, skaļš atbalsts. Vistrakāk mazajās zālēs, kur ir 2000 vietas, jo skatītāji ir tuvu laukumam un atbalsta visādiem veidiem, pat ja komandai ir -20. Nekāds īpašais laiks, lai pie tā pierastu, gan nav vajadzīgs. Varbūt tādā Belgradā, kur ir agresīvi noskaņoti fani, tas būtu nepieciešams, bet Vācijā visi ir diezgan pozitīvi noskaņoti.

Pirmajā "play-off" kārtā spēlējāt pret Ludvigsburgu, kam sezonas laikā zaudējāt.
- Jā, un arī ceturtdaļfinālā nevienu no mačiem neuzvarējām pārliecinoši. Viņiem bija tādi mazie spēlētāji, kas krampēja pretinieku mazos no pirmās līdz 40. minūtei. Neko tādu neatceros savā karjerā. Visi, ko laiž laukumā, presingo un piespiež ļoti daudz kļūdīties. Protams, ja iemācies pārvarēt presingu pietiekami gudri, tad uzreiz tiec pie laba metiena. Bet, kamēr pierodi pie tādas aizsardzības, ir ļoti grūti, un mēs arī mocījāmies visu sēriju.

Sezonas laikā Ludvigsburga pārtrauca jūsu 17 uzvaru sēriju Bundeslīgā. Varbūt arī tas bija viens no lūzuma brīžiem?
- Ja godīgi, es pat nepamanīju tās 17 uzvaras, jo visu laiku paralēli bija arī Eiropas kauss, un tur bija arī zaudējumi. Tas nebija pagrieziena punkts. Domāju, ka tāds bija kausa finālā, kad zaudējām Oldenburgai. Viņiem bija mājas priekšrocības un viņi spēlēja uz "urrā". Turējāmies punkts punktā un zaudējām pašās beigās, kad neiemetām savā uzbrukumā. Treneris pēc mača teica, ka varējām salūzt jau ātrāk, bet nesalūzām. Pēc tā komanda kļuva ciešāka - ne tikai laukumā, bet arī ārpus laukuma.

Eiropas kausā tikāt astotdaļfinālā, kur uzreiz pretī nāca Krasnodara. Tiesa, arī "Bayern", kas no jūsu grupas izgāja kā pirmā, dabūja pretī "Valencia". Kā vērtē Eiropas kausa sezonu?
- Astotdaļfinālu pārvarēt bija baigi grūti. "Lokomotiv" talanta pārsvars pār mums tomēr bija izteikts. Mājās no -15 uz emocijām no skatītāju atbalsta tikām atpakaļ spēlē un nospēlējām līdzīgi, bet izbraukumā bez variantiem. Neko nespējām likt pretī. Eiropas kausā pietrūka stabilitāte. Labi izrādījās tas, ka ir daudz komandu grupā. Ja grupā būtu četras komandas, tad uzreiz jau pirmais zaudējums "Reggio Emilia" būtu šausmīgi iegriezis. Tā kā bija desmit spēles pirmajā kārtā, bija daudz iespēju atspēlēties. Gribējās jau tikt Top8, tad būtu bijis super. No otras puses - nebija tā, ka astotdaļfinālā zaudējām pretiniekam, kas būtu švakāks par mums.

Pēdējās sezonās Eiropas kausā līmenis stipri audzis. Kā tev patika reģionālais sadalījums?
- Paskaties, Parīze tika līdz pusfinālam! Viņiem sakrita ļoti ērti pretinieki. Bet kopumā ļoti patika reģionālais sadalījums, jo nebija tālo ceļojumu. Uz Strasbūru vispār varējām braukt ar autobusu, bet pārējās komandas bija neilga lidojuma attālumā. Varbūt Saragosa bija nedaudz tālāk, bet tas nosacīti, ja jāsalīdzina ar lidojumiem, piemēram, uz Krieviju.

Dienvidos ierasts, ka līdzjutējiem un arī klubiem pašiem svarīgāks ir vietējais čempionāts nevis starts Eiropā. Vai tā ir arī Bambergā?
- Bambergā arī Eiropas kauss bija svarīgs turnīrs. Klubs tomēr startējis Eirolīgā, ir tradīcijas un skatītāji nāk arī uz Eiropas kausa spēlēm. Mūsu spēles sākās visai vēlu, bet Bambergā pēc pulksten astoņiem visi veikali ir ciet, neko citu darīt nevar, un visi nāk uz mūsu spēlēm.

Un kā ar kluba vadību - bija konkrēti mērķi, jūtams spiediens sezonas laikā?
- Ja godīgi, sezonas gaitā spiedienu vispār nejutu. Lai gan prezidents ir pedants un vienmēr tēmē uz augstākajiem mērķiem, vienmēr grib uzvarēt, šogad komanda tika veidota no jauna. Pirms sezonas tika pateikti mērķi - tikt četriniekā Vācijā un ārā no pimās grupas Eiropas kausā. Kad uzvarējām Minheni un "Alba", tad paši sev uzstādījām mērķi - uzvarēt līgā. Uz ģērbtuvēm neviens no vadības nenāca un neko neteica. Varbūt pēc zaudējuma Ludvigsburgai sezonā, tad jutām nedaudz spiedienu. Ja mēs būtu atdevuši 100% un zaudējuši, neviens nepārmestu, bet tajā spēlē varēja redzēt, ka pārāk neiespringām.

Runāja, ka, tiekot Eirolīgā, Bamberga varētu pat dubultot budžetu. Ko esi dzirdējis?
- Ja klubs grib, lai komanda tiek ārā no grupu turnīra, tad ir jāmeklē nauda un jātērē. Ja komanda paliek tāda, kāda tā bija šosezon, mums Eirolīgā īsti, nav ko darīt. Tagad komandai pievienojies [grieķu aizsargs Nikoss] Zisiss, un tas noteikti ir ļoti vērtīgs papildinājums. Mums vajadzīgi vēl vairāk pieredzējuši spēlētāji, arī garajā galā. Tādi, kas zina, ko nozīmē spēlēt Eirolīgā. Lielākā daļa no pašreizējiem spēlētājiem tur nav spēlējuši, varbūt bijuši vienu sezonu.

Tad Trevora Mbakves (aizgāja uz Telavivas "Maccabi") vietā ņems kādu pieredzējušo?
- Domāju, ka ņems tādu pašu atlētu un lēcēju, kāds bija Trevors. Treneris jau sezonas laikā to teica, jo zināja, ka nevarēs noturēt Trevoru pēc šīs sezonas.

Jūs abi ar [Bredu] Vanameikeru uzreiz pēc sezonas parakstījāt jaunu līgumu. Nemaz nevēlējies izskatīt citas iespējas?
- Jau sezonas gaitā runājām par jaunu līgumu uz vēl vienu sezonu. Man vienīgais kritērijs bija Eirolīga. Sezonas pirmajā daļā tas neizskatījās reāli, bet klubs teica, ka cīnīsies par "wild card". Beigās tomēr paši izcīnījām vietu Eirolīgā un man vairs nebija jautājumu - zināju, ka vēlos palikt.

Pirms šīs sezonas no Eirolīgas līmeņa atkal nonāci Eiropas kausa līmenī. Kāpēc toreiz tāds lēmums?
- Tāpēc, ka nebija konkrētu piedāvājumu no Eirolīgas komandām. Tiem, kas es interesēju, biju otrā vai trešā opcija, bet negribēju gaidīt un riskēt. Nāca labs piedāvājums no Bambergas, kurā tieši treneris gribēja mani redzēt komandā, nevis kāds no kluba menedžmenta. Aģents teica, ka interese bijusi jau ilgi un beigās vienojāmies par līgumu.

Kāda izdevās sadarbība ar treneri Andrea Trinkjēri?
- Ļoti laba. Viņs ir interesanta personība. Ārpus laukuma viņš ir ļoti pozitīvs, ar visiem cenšas aprunāties. Tai pašā laikā treniņā vari dabūt iekšā par to, ka esi nostājies divus soļus pa kreisi no tās vietas, kur tev it kā vajadzētu būt. Tad iet vaļā dažādi izteicieni, tai skaitā itāļu valodā. Man patika pie viņa spēlēt.

Kādu basketbolu viņš grib redzēt no savas komandas?
- Grūts jautājums, jo pret katru pretinieku uzstādījumi mainās. Mājās drīkstam skriet, drīkstam mest ātrus metienus, spēlēt uz emocijām. Izbraukumos jābūt mierīgākiem, jākontrolē emocijas. Bet viss sākas no 1:1 aizsardzības. Protams, ir palīdzības, bet negribam tās bieži izmantot, cenšamies tikt galā katrs ar savu spēlētāju.

Kā Bambergas spēlētais basketbols izcēlās uz kopējā Bundeslīgā demonstrētā basketbola?
- Mums bija mazāk strītbolisks basketbols. Labākais stils, kas man patika, bija Minhenei, viņiem bija maz amerikāņu, tāpēc spēlēja tādu mana stila basketbolu: liela bumbas kustība, katram ir iespēja uzbrukt. Mūsu komandā bija pieci amerikāņi, tāpēc gāja grūtāk. Minhene vienu reizi pret mums uzlika zonas aizsardzību, un mēs vienkārši neko nevarējām izdarīt...

Turpinājumā viņi vairs nelika zonu?
- Lika, bet trenerim izdevās ieskaidrot, ka vienam no mūsu garajiem jābūt uz sodiņa, bet otram jākustas pa gala līniju. Kad tas beidzot izdevās, Trevors [Mbakve] trīsreiz iedankoja, vēl reizi iemeta divus ar sodu, un Minhene vairs nesedza zonu. Pirms tam bija grūti, jo amerikāņi bez bumbas nekustējās, viņi visu laiku gribēja apspēlēt ar driblu.

Tad kopumā stereotips par amerikānisko basketbolu Bundeslīgā ir patiess?
- Jā, bet negribētos teikt, ka līmenis ir vājš. Dažās komandās amerikāņi spēlē labu strītbolu. Lejasgala komandās ir arī tādi, kas naturāli dur iekšā, ar galvu pa priekšu, bet vairumā komandu treneri arī ļauj tā spēlēt un dažreiz mazās komandas tādā veidā tieši uzvar lielās komandas.

Šosezon pārsvarā iesaistījies spēlēs no soliņa un kā otrais numurs. Atceros no Pēterburgas laikiem, ka teici - kā otrajam numuram tev ne visai...
- Toreiz man tas nepatika un arī šosezon labprātāk būtu vairāk spēlējis kā pirmais, bet treneris man paskaidroja, kāpēc tā. Jau iepriekš teicu, ka amerikāņi bez bumbas nekustas un ir ļoti grūti vadīt saspēli, ja apkārtējie spēlētāji negrib kustēties. Tad nu es biju viens no tiem, kas aizpildīja stūrus, kuros treneris vēlējās kādu spēlētāju. Mūsu spēle gan nebija tik pozicionāla, tapēc spēlēšana kā otrajam bija visai nosacīta. Bieži spēlējām uzreiz pāreju uzbrukumā, tāpēc sanāca arī daudz "pick'n'roll" sadarbības. Runājot par to, ka no soliņa - šķiet, tikai divos mačos sāku pamata pieciniekā. Pie tam es nebiju sestais un bieži vien pat ne septītais spēlētājs. Uznācu laukuma septītajā astotajā minūtē un tad arī nospēlēju gandrīz bez maiņām. Es nesūdzos - labāk spēlēt nekā sēdēt uz soliņa.

To, ka nāksi no soliņa, zināji jau pirms devies uz Bambergu?
- Jā, tas jau bija uzreiz saprotams. Treneris jau pārbaudes spēlēs mēģināja saprast, kuram labāk sākt uzreiz, kuram no soliņa. Amerikāņiem tomēr labāk ir sajust spēli uzreiz no pirmās minūtes. Man nebija problēmas nākt no soliņa. Šķiet, izlase ir vienīgā komanda, kur eju pamata pieciniekā. Visās citās komandās pārsvarā esmu iesaistījies no soliņa.

Un diezin vai tā ir lieta, kas mainīsies arī nākamsezon...
- Jā, bet, ja Zisiss būs saspēles vadītājs, viņš labāk redzēs mani laukumā, kad esmu brīvs nekā kāds cits spēlētājs. Galu galā, ja spelēju Eirolīgā, man nav nekas pretī uzspēlēt arī kā otrajam numuram (smejas).

Nupat jums pievienojies itālis Nikolo Melli. Tu viņu zini jau no "Eurocamp" laikiem.
- Ir viena spilgta epizode, kas uzreiz nāk prātā. Bijām vienā komandā. Mums iemeta grozu un bija jāizspēlē auts. Bija auta izmetējs, viņš un es. Es kā saspēles vadītājs prasīju bumbu, bet viņš teica "Nē!", paņēma bumbu, driblēja pāri laukumam un rādīja kaut kādus ragus vai tamlīdzīgu sadarbību. Ceturtais numurs. Nodomāju pie sevis "Labi..." (smejas) No tā laika viņš man īsti nepatīk, bet tagad jau vecāks kļuvis, noteikti izmainījies. Tas vienkārši tāds pirmais iespaids. Tagad būsim vienā komandā, gan jau būs labi. Bet es noteikti viņam atgādināšu šo epizodi (smejas).

Pirms pagājušās sezonas un arī tās laikā parādījās informācija, ka par tevi interesējas un vēlas izpirkt Eirolīgas klubi. Tika piesauktas tādas komandas kā CSKA, "Laboral Kutxa" un citas. Cik tajā visā bija patiesības?
- Kaut kāda daļa taisnības jau bija, bet Bamberga sezonas laikā uzreiz pateica, ka mani neatdos, un es arī tālāk neiedziļinājos. Aģents pateica, ka ir kaut kādi varianti, bet es teicu, ka sezonas laikā negribu mainīt komandu. Vienreiz to darīju, un tas bija pareizais lēmums, bet vēlreiz to darīt negribu. Tas nav viegli - aiziet uz citu komandu un iejusties, sevišķi pirms sezonas beigām.

Ja tev sezonas laikā piedāvātu doties uz citu vismaz tāda paša līmeņa komandu, bet kā pirmajam saspēles vadītājam nevis otrajam numuram - ietu?
- Varbūt apsvērtu to vairāk, bet nesaku, ka noteikti ietu. Aiziet un būt galvenajam saspēlniekam citā komandā, tas būtu pat vēl grūtāk nekā otrajam numuram.

Dairis [Bertāns] spēlēja vasaras līgā. Tu neesi domājis kādreiz arī pamēģināt?
- Nē, nē, es īsti neredzu sev jēgu tur braukt. Tas basketbols nav priekš manis. Dairim sekoju, bet viņš ir tāds spēlētāja tips, kam tāds basketbols ir parocīgs, viņš tur iederas. Kāpēc gan viņam tur nepamēģināt? Es tomēr esmu citādāka tipa spēlētājs.

Pavisam drīz jau pirmais izlases treniņš. Satraukums par to, ka čempionāts mājās, ir jau sācies?
- Vēl nav, bet - jo vairāk dzīvoju Rīgu, Ventspili un Talsiem, jo vairāk satieku cilvēkus, kas prasa par čempionātu. Tagad arī sāku par to aizdomāties. Tā vairs nebūs nekāda kvalifikācija, tas tiešām būs Eiropas čempionāts un notiks Rīgā. Skudriņas nedaudz jau skrien, bet patīkamas. Domāju, ka būs forši. Galvenais, lai visi spēlētāji ir veseli, pārējais jau būs.

Ir kādi mērķi, sapņi šajā sakarā?
- Pirmkārt, pēc iespējas labāk nospēlēt grupu turnīru. Varbūt izklausīšos pašpārliecināts, bet no grupas mēs noteikti tiksim ārā. Galvenais nepaklupt tur, kur to nedrīkst izdarīt. Jāizcīna pēc iespējas augstāka vieta grupā, lai būtu iespējas pacīnīties arī pirmajā "play-off" kārtā.

Daudz pieminētas olimpiskās spēles. Arī tev tas ir sapnis?
- Vienmēr! Tas ir liels sapnis. Gribētos, bet tas nav nemaz tik viegli. Grupa, no kuras mums nāks pretī pirmais pretinieks "play-off" turnīrā, ir ļoti spēcīga. Centīsimies uz to iet, bet, ja arī nesanāks, galvenais - lai parādām cīņu līdz galam, neraugoties uz to, pret ko spēlējam.