Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource524 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource524), Fid:2529, Did:0, useCase: 0

Rolands Štrobinders: "Es i vienkāršāks par vienkāršu"

Rolands Štrobinders: "Es i vienkāršāks par vienkāršu"

Pasaules čempionātā
Foto: Scanpix/REUTERS

Vieglatlētikas sezona 2017

Aizvadītā sezona škēpmetējam Rolandam Štrobinderam nesanāca viegla. Sākumā viņš ļoti ilgi medīja rokā pasaules čempionāta kvalifikācijas normatīvu, pēc tam pasaules čempionātā neizdevās iekļūt pamatsacensībās. No otras puses, bija arī divi personiskie rekordi, ar otro no kuriem Rolands nodrošināja uzvaru arī Vieglatlētikas spēles kopvērtējumā.

- Apsveicu ar uzvaru Vieglatlētikas spēlē aizvadītajā sezonā!
- Paldies, paldies!

- Cik daudz vispār zināji par tādu spēli?
- Pagājušogad jau biju ievērojis, ka tāda Vieglatlētikas spēle ir, bet iedziļinājies nebiju, kas tas ir un kas tur notiek. Šogad vienā mēnesī spēlē biju pirmajā vietā un sāku skatīties, kas tā tāda ir un ka es varu uzvarēt.

- Iepriekšējās trīs spēles sezonās Vieglatlētikas spēlē nebiji kandidātu sarakstā uz uzvaru kopvērtējumā. Šogad maijā tev bija trešā vieta spēlē, jūnijā – otrā, jūlijā – trešā un augustā ar personisko rekordu – pirmā.
- Man tā uzvara pat nebija tik svarīga kā rezultāts, ko sasniedzu augustā. Ja sasniedz labu rezultātu, tad vari arī uzvarēt. Sezonas sākums bija kā pa viļņiem. Nevarēju saķert pareizo kustību, visu pārējo, bet pakāpeniski ar tēti un treneri Mārci Štrobinderu strādājām pēc pasaules čempionāta, un sanāca aizmest 85 metrus. Tas izrādījās arī izšķirošais rezultāts, ar kuru uzvarēju ne tikai mēnesī, bet arī kopvērtējumā tiku atzīts par gada sportistu. Pēc uzvaras augustā Vieglatlētikas spēlē sāku domāt, ka varu uzvarēt arī kopvērtējumā. Ar Elviju Misānu pasmējāmies, kurš nu uzvarēs, jo mums veicās ļoti līdzīgi, bet visu izšķīra mans pēdējais rezultāts.

- Vai nākamgad arī varam gaidīt tādus rezultātus, kā tev sanāca augustā (85,07 m)?
- Viss ir kārtībā. 85 metri ir rezultāts, ko es varu samest, bet galvenais ir stabilitāte. 80 metrus es metu katru sezonu gandrīz katrās sacensībās, bet tagad kopējais līmenis pasaulē ir tā audzis, ka stabili jāmet 85 metri, lai kaut kur nokļūtu. Tāpat kā pasaules čempionātā. Metot 82–83 metrus, ir ļoti jāpaveicas, lai ar 83 metriem tiktu finālā. Tāpēc katrās sacensībās ir jāmet 83 metri, lai zinātu, ka arī pasaules čempionātā uzmetīsi tos pašus 83 metrus un tiksi labāko divpadsmitniekā. Jāstrādā, lai nostabilizētu tehniku. Tieši tehnika pašlaik ir tā, kas pieviļ.

- Joprojām iegāž tāpat kā sezonas sākumā vai ir labāk?
- Ir labāk. Nianses ir tik maziņas. Kreiso kāju noliec milisekundi ātrāk vai vēlāk, un tas izšķir rezultātu. Tomēr uzlabojumi ir. Pašlaik veicam ziemas darbu, un, metot bumbiņu pret sienu, viss liecina, ka ir normāli, taču tas, protams, ir jāizdara arī ar šķēpu, un vasarā.

- Kā jūs to secināt, metot ar bumbiņu, ka viss ir kārtībā? Siena pamazām brūk?
- Būtu jau labi (smejas). Rodas iestiepums ar krūtīm. Tā kā ieraujos, un metiens izsprāgst. Tas liecina, ka ejam pareizā virzienā.

- Atgriežoties pie pasaules čempionāta, kas tur īsti neizdevās?
- Pirms pasaules meistarsacīkstēm rezultāti uzlabojās, personisko rekordu sasniedzu. Iesildoties pasaules čempionātā Londonā viss bija kārtībā. Ieejot sacensību sektorā, tik ļoti gribi uzmest, ka sasprindzinies. Pirmajā metienā sanāca 78 metri (78,22 m – D.Ā.), otrajā un trešajā sasprindzinājos vēl vairāk (tālākais sanāca otrais metiens – 79,68 metri. – D.Ā.). Tas nebija psiholoģijas dēļ, bet ar lielo gribēšanu sasprindzinājos tik ļoti, un pietrūka vēsa prāta, lai atbrīvotos. Tāpēc nākamgad gribētu aizbraukt uz kādu Dimanta līgas maču, lai ieietu tajā apritē un vieglāk būtu Eiropas un pasaules čempionātos. Tas ļoti palīdzētu – kādu lieku reizi nostartēt kopā ar visiem spēcīgākajiem.

- Aizvadītajā sezonā tev izdevās izvairīties no savainojumiem, un sekas bija divi personiskie rekordi.
- Par to es biju nedaudz pārsteigts un priecīgs, jo traumas nevajāja kā Rio spēļu gadā. 2016. gadā pie cirkšņa bija ieplēsts muskulis, elkonī saplēsts muskulis, kas tikai kādus 10 procentus turējās klāt. Tas bija drausmīgi.
Tad bija arī problēmas ar svaru. Bišķi biju par smagu, un tad slodze kājai ir pārāk liela. Ja gribi mest šķēpu, tad met ar roku, un beigās problēmas rodas arī rokai. Šogad svaru biju nometis, un viss varēja sanākt ideāli. Rezultāts varbūt nebija ideāls, kaut gan tētis bija pārsteigts un neviens neticēja, kad es uzmetu 85 metrus. Visas locītavas turējās kopā, un nekas nesāpēja. Trīs gadu laikā šī bija pirmā sezona, kad nekas nesāpēja, un bija patīkami, ka sezonā bez problēmām varēja nostartēt 20 sacensībās. Un nekas nesāpēja jau sagatavošanās periodā. Tāpēc arī treniņnometnēs visu varēja darīt vieglāk. Papildus tam tika nostiprināti muskuļi.

- Ar visu to sezonas sākumā šķēps negribēja lidot tik daudz, cik gribējās, un dancošana ar pasaules čempionāta normatīvu turpinājās ilgi.
- Abi ar tēti arī par to runājām, kā var nesamest? It kā viss ir, fiziskie rādītāji ir super, bet, kā jau teicu, nianses ir tik sīkas... Arī pirms pasaules čempionāta deguns bišķi nolaidās zemē, jo tobrīd personiskais rekords bija 83 metri (83,42 m jūlijā Jelgavā. – D.Ā.), bet tas mūsdienu šķēpmešanā nekas nav. Tad aizbraucām uz Igauniju, kur sametu 79 metrus, un galva uz leju noslīdēja vēl vairāk. Tad menedžeris piedāvāja aizbraukt uz Vāciju, sacensībām Bādkestricā. Padomāju, ka pamēģināšu tā – skriešu iekšā un likšu kārtīgu štoperi tikai. Un visi rezultāti bija pāri 80 metriem. Divi personiskie rekordi būtu bijuši, salīdzinot ar iepriekšējo rezultātu. Pēc pāris dienām bija sacensības Berlīnē, bet tad jau Bādkestricā biju nedaudz pamežģījis potīti, un sanāca tikai viens metiens – 82,61 metrs un paliku ceturtais. Sezonas beigas bija labas, bet sākumā bija neizpratne.

- Kā izdomājāt mainīt tehniku sezonas beigās?
- Bijām paskatījušies, kā to dara vācieši – Tomass Rēlers un Johaness Feters –, ka viņi ar kājām velk uz priekšu un tikai beigās noliek kārtīgu štoperi. Tad arī šķēps lido. Un tā arī bija – 85 metrus sametu.

- Kad tev sezonā parasti ir tālākie metieni?
- Man parasti sezonas sākums ir labāks, bet šogad sanāca sezonas vidus un beigas. Sezonas sākumā atbrauc no treniņnometnes un esi labā pruhā. Šķēps lido, un rezultāti ir. Sezonai turpinoties, sākas „gribu, gribu, gribu”, bet tā nenotiek, ka gribu un aizmetīšu. Šogad arī gribēju, bet ar vēsu prātu aizbraucu uz Vāciju un sametu 85 metrus.

- Galvenais rezultātam ir tehnika vai galva?
- Arī fiziskie rādītāji, tētis teica, man ir labi, taču šoreiz vairāk izšķīra tehnika. Pats sev kaitēju ar rokas pievilkšanu. To līdz galam neiztaisnojot, arī metiens sanāk īsāks. Tāda nepilna kustība sanāk.

- Līdzjutēji Latvijā bieži aizskar tēmu par Latvijā sasniegtajiem personiskajiem rekordiem. Tev šogad padevās divi – gan Latvijā, gan Vācijā. Kāda tev ir starpība startiem savās mājās un aiz Latvijas robežām?
- Protams, foršāk ir uzmest citur. Es gan īpaši komentārus internetā nelasu, taču par šo tēmu esmu dzirdējis (smejas). Ir prieks, ka tālu izdevās aizmest Vācijā, lai arī tie cilvēki nedaudz padomā, ko viņi tur raksta. Tā Latvijā ir iegājies – jā, sameta Latvijā –, taču arī Latvijā tas rezultāts ir jāsamet. Ne nu mums kāds tur piemēra, ne kā. Tomēr tas, ka tālu aizmetu ārzemēs, priecē.

- Esi uzvarējis spēles kopvērtējumā. Vai vari teikt, ka esi Latvijas labākais vieglatlēts?
- Spēles vērtējumā jā, bet vispār nē, jo mums taču ir Lauma Grīva, Laura Ikauniece – Admidiņa, Madara Palameika, Anete Kociņa, Gunta Latiševa – Čudare... Tās ir topa vieglatlētes, kas arī pasaulē un Eiropā izcīna medaļas. Nav tā, ka es būtu tas labākais (smejas), taču turpat aiz tiem topatlētiem es esmu.

- Ja tev šogad būtu jānosauc pats labākais, riskētu?
- Šogad es liktu Guntu. Viņa ļoti labi nostartēja pasaules čempionātā un kļuva par Eiropas U-23 čempioni.

- Mēs jau runājām, ka 83 metri nekas nav. Kas ir 85 metri šķēpmešanā?
- 85 ir vidusceļš starp 80 un 90 metriem. Tas ir otrais ešelons aiz tiem, kas met 90 metrus. Kad met mazāk par 85 metriem, ir labi, bet vajag vairāk. 85 metri tuvojas toplīmenim.

- Ar to pietiek, lai Latvijā būtu piektais visu laiku labākais ar jaunās konstrukcijas šķēpu. Tikai viens no viņiem ir ievērojami atrāvies.
- Vadima Vasiļevska 90,73 metri ir patālu, bet pārējie ir ķerami (Zigismunds Sirmais, Ainārs Kovals un Ēriks Rags satilpuši 20 centimetros no 86,47 līdz 86,66 metriem. – D.Ā.). Redzēs, kāda būs nākamā sezona. Varbūt izdosies pietuvoties viņiem, bet varbūt pat kādu apsteigt. Rezultāti ir tuvu, un labākais no viņiem ir Zigim.

- Pastāsti, lūdzu, par nākamo sezonu! Ko tu dari, lai kādu no viņiem apsteigtu?
- Viss ir tāpat kā pagājušajā sezonā – sākumā krosi, tad lokanība, un tikai tad sākam stieni, pildbumbas, lēcienus un visu pārējo. Februārī dosimies kopā ar Ansi Brūnu uz pirmo treniņnometni Spānijā, lai varētu ātrāk sagatavoties, jo ar vienu nometni aprīlī ir par maz. Iemētāsimies un skriesim, būsim gatavi sezonai. Nekas dižs man nemainās, un pagaidām viss rit pēc plāna.

- Pirmo sezonu Latvijas šķēpmešanā esi pirmā numura pozīcijās. Kā jūties šajā lomā?
- Patīkami, bet es ceru, ka arī Zigis nākamgad metīs, lai būtu konkurence, jo tas mudina vienam otru pārspēt un palīdz progresēt. Es domāju, ka viņam ir tāpat, ka gribas būt labākajam. Tas būtu forši, ja viņš atgrieztos. Tad mums rezultāti progresētu.

- Vienu sezonu tevi trenēja Gints Palameiks, tagad jau trešo gadu – atkal tēvs. Ko tev ir devis viens un ko – otrs?
- Abi, var teikt, ir vienlīdzīgi, jo viņiem ir viena un tā pati domāšana gan tehnikā, gan sagatavošanās darbā. Viņi abi man ir daudz devuši, un bez viņiem es nebūtu tur, kur esmu šobrīd.

- Latvijā esot problēmas ar trenēšanos. Kur trenējies tu?
- Es trenējos Talsos. Mums te ir uzcelta sporta zāle ar astoņdesmitmetrīgu piecu celiņu skriešanas sektoru. Man pietiek, un man šeit ir ļoti labi – neviens netraucē, cilvēku ir maz. Ideāli sagatavoties sezonai.

- Ir arī kāds šķēpu stūrītis?
- Tas ir vienīgais, kā nav, - stūrītis, kur var mest šķēpu. Tomēr šobrīd mums Latvijā ir tādi laika apstākļi, ka šķēpu durstīt var iet arī ārā. Ja nebūs sniegs, darīsim to jau nākamnedēļ.

- Cik liela bija iespēja, ka nekļūtu par šķēpmetēju? Tavs tēvs savulaik teica spārnoto frāzi, ka viņš laikam būs pēdējais šķēpmetējs Latvijā.
- Man patika arī florbols. Es spēlēju florbolu, bet vieglatlētikā gāju pie tāda Jāņa Bīriņa. Patika gan florbols, gan šķēpu mest. Tētis prasīja: „Ko tu gribi – florbolu spēlēt vai šķēpu mest? Izvēlies!” Viņš mani nespieda. Tikai lika izvēlēties. Izvēlējos šķēpa mešanu, un viņš personīgi sāka mani trenēt. Vienubrīd viņam nebija laiks – bizness un viss pārējais, un tad mani saveda kopā ar Gintu Palameiku. Trenējos kopā ar Madaru, līdz kamēr tētim bizness gāja uz beigām. Tad izlēmu atgriezties pie tēta.

- Pieņemam, ka nākamgad vinnēsi Eiropas čempionātu un varbūt beigsi sportot. Ko darīsi?
- Es varbūt gribētu iet un trenēt mazos. Tas man patīk. Tomēr vēl neesmu ticis līdz sportotbeigšanai un metīšu, kamēr locekļi turēs. Tik ātri vēl nebeigšu sportot (smaida).

- Lai trenētu bērnus, prasīs kādu nebūt izglītības dokumentu.
- Es vienu gadu nomācījos stradiņos (Rīgas Stradiņa universitātē. – D.Ā.), bet man īsti neiepatikās, un šobrīd koncentrējos tikai treniņiem. Tomēr domu, ka kaut kad atkal gribēsies mācīties, neatmetu. Turklāt, lai trenētu bērnus, vismaz kādi kursi būs jāapmeklē.

- Nepazīstu nevienu šķēpmetēju ar vienkāršu raksturu. Kā pats sevi raksturotu? Kāds esi?
- Es i vienkāršāks par vienkāršu (ieskanas Kurzemes izloksne. – D.Ā.). Man liekas (smejas). Grūti par sevi pateikt. Ir droši vien gan plusi raksturā, gan mīnusi. Precīzāk noteikti tētis varētu pateikt, kas ir un kā nav.

- Būsi uz Latvijas Vieglatlētikas savienības galda kalendāra vāka. Kā uztver šo faktu un kā pagāja fotografēšanās?
- Sākumā es ne visai gribēju... Pēc tam Ieva Bļusina (LVS Komunikācijas vadītāja. – D.Ā.) mani pārliecināja. Forši! Tagad varēs omammām iedot kalendāru, lai mājās stāv uz galda un viņām ir prieks. Tāpēc šobrīd jau domāju, ka ir labi, ka tam piekritu. Diezgan grūti ir pieņemt to, ka esmu labākais, kaut arī tikai spēles vērtējumā. Mērķi ir augstāki. Gribas arī beidzot Eiropā iekļūt labāko divpadsmitniekā, jo pēc Eiropas U-23 čempionāta, kad biju ceturtais, gribas finālā atgriezties un izjust fināla garšu. Būt labākajam Latvijā ir labi, jo Latvijā ir labi šķēpmetēji un tas ir prestiži, taču gribas ko ievērojamu izdarīt arī Eiropā un pasaulē.

- Divpadsmitnieku Eiropā laikam varam likt arī nākamās sezonas mērķu sarakstā?
- Jā, tas ir viens no mērķiem – divpadsmitnieks. Astotnieks būtu super, un augstāk. Iespējams ir viss. Piemēram, čehs Petrs Fridrihs visu sezonu šogad meta nedaudz virs 80 metriem, bet pasaules čempionāta finālā iekļuva un tur cīņā par bronzu vinnēja Rēleru (ar jaunu personisko rekordu 88,32 metri. – D.Ā.). Jābut tikai pareizā vietā pareizā laikā. Arī personiskajam rekordam nākamsezon ir jābūt.

- Kā jūties uzvalkā? Būs jāsaņem spēles uzvarētāja balva.
- Jūtos labi. Parasti jau treniņbiksēs vai džinsos (smejas). Tas sanāk reti, varbūt reizi gadā. Varbūt, ja uz kādām kāzām vai tamlīdzīgi jāiet. Un vienlaicīgi saņemt balvu ir patīkami.

- Pašam kāzas nedraud?
- Nē, vēl ir laiks. Nav kur steigties.

- Eglīti jau esi sagādājis?
- Protams, tā jau pirms divām nedēļām ir iegādāta un izrotāta.

- Ko tu gribētu, lai Ziemassvētku vecītis paliek zem eglītes?
- Jaunu personisko rekordu. Tas būtu forši.

     [+] [-]

, 2017-12-23 23:32, pirms pusgada
Pozitīvi!

Tev jābūt autorizētam,

restorāni Rīgā - saņem atlaides