KRIETNĀS LATVIJAS IZLASES DĒKAS PASAULES KAUSĀ II

Pelēkā pavasara smoga sega klāja Parīzes ielas. Strīpainos kreklos ģērbtie francūži zelēja papirosus un domīgi noraudzījās uz autobusiem, kuri straumēm ieradās no Vācijas. Vecas sievas mēļoja, ka friči mēģinās trešo reizi, un bailīgākās jau sen bija sapakojušas koferus un devušās ciemoties pie radiem laukos.
Kā pēdējais Rue d' Pari ielā iegriezās nelielais dubļiem noklātais padomju ražojuma autobusiņš, kuru vadīja ūsains tēvainis ādas naģenē, kura šķiet aizsargāja viņa nesatricināmi mierīgo prātu no šīs pasaules dilemmām.
Blāvi apgaismotajā autobusā atradās Latvijas izlase, kas nu jau vairākas stundas pavadījuši ceļā aizvien vairāk sāka justies kā Pirmā Pasaules kara strēlnieku pulks. Spruktu Jānis, jautrā omā ziņģēja senas armijas dziesmas, un vecākā gadagājuma puiši līksmi rāva līdzi.
Uz priekšējā sola domīgi ieracies papīros sēdēja kāds ārvalstu kungs, kuru komanda īsti nepazina, bet visi zināja no pārstāstiem, ka tas esot kāds brangi nozīmīgs vadonis jeņķu līkās nūjas spēlē. Kā apmāts viņš zīmēja uz papīra dažādus laukumus un bultas, tad tās sašvīkāja, nometa zemē saņurcīto lapu un ar jaunu sparu ķērās pie nākamā zīmējuma.

Daugaviņš Kaspars, komandas dvēsele iesaucās "Esam klāt! Aiziet puiši!" un par spīti gabarītiem mazais autobuss salīgojās, lēzeni apstājās un Latvijas izlase kārtīgi iztuntuļojās laukā. "Ievelciet gaisu, jūtat? Kultūra! Eiropa!" Daugaviņš noteica. Komandas biedri aktīvi šņaukāja pēc dīzeļa un nedaudz ieskābuša siera smaržojošo apkārtni.
Vārtu vīrs Merzļikins sāka rosīties gar somām un gandrīz saplūcās ar pieskrējušo franču zēnu, kas šķietami atsūtīts palīdzēt, bet uz brēcienu "Kas nu, kverpli, neredzi, ka ķeramo cimdu salieksi?!" spēja atbildēt tikai ar "Vi, vi" un likās mierā. Galviņš un Sotnieks sprieda, ka ļoti pietrūkst Kobas...
"Ālrait bois ārjūredei?" uzjautāja jeņķu eksperts. Kaut arī neviens īsti nesaprata, ko viņš saka, ja neskaita dažus ārvalstīs gaisu apostījušos spēlētājus, komanda draudzīgi nobļāvās "Jā!" un devās uz ģērbtuvēm. Pa ceļam daži sāka pa jokam jaunāko Bukurtiņu brāli saukt par ālraitboju.
Aiz komandas soļoja komandas vecais ārsts Kvēps, kas nervozi lūkojās apkārt, un pamanījis pie arēnas stāvošo žandarmu automobili, naski iespraucās starp puišiem un skubināja "Aiziet, aiziet! Nopērsim tos franču plukatas, sasper jods".
Dienu vēlāk pienāca telegramma, ka franči nemaz nav tie, kam pēriens jāsaņem pirmajiem, un visa komanda tiek ar steigu sūtīta pāri robežai pie Vāciešiem. "Te tev nu bija ordnungs un vīns" nospļāvās Artūrs. Viņam ceļošana nepatika ne acu galā, un katra turpmākā minūte deldējot krēslus likās kā murgs, un atmiņā nāca traumatiskie pārlidojumi pāri puspasaulei starp Krievijas Sibīrijas sādžu arēnām un Maskavu. Vienu brīdi likās kājas kļūs ļenganas no šīs domas vien .. izbālējušā Artūra domas spēji apturēja ārsta Kvēpa pie deguna piespiestais ožamā spirta kušķis, un skaļi kāsēdams Artūrs atgaiņājās no briesmīgās smakas un kā plēsts aizskrēja uz autobusiņu.

Par laimi Vācieši, šķiet, bija kaut ko iemācījušies no pēdējā kara, un starpvalstu autobusa vietā komandu pārsteidza neliels brauciens un tad ātrs lidojums vāciešu transporta lidmašīnā, kas gan bija klāta ar rūsas pleķiem, tomēr savu darbu veica teicami un bez aizķeršanās.
Latvijas izlase beidzot nokļuvusi galamērķī, ar švunku tika nosūtīta saģērbties. Skvorcovu Gunāru šajā procesā piemeklēja vislielākā klizma, jo izrādās mazais franču krupis ir tomēr pamanījies nospert vienu kreiso slidu. Lai kaut kā līdzētu Daugaviņš parakājās somā un pasniedza savu divus izmērus lielāko slidu. Gunārs piesarkušu ģīmi štaukāja purngalā vecas vācu politiskās avīzes, kas vēstīja par kādas Merkeles kundzes prāta apmātību un politiskās karjeras krahu, no vācu tradīciju aizstāves kļūstot par moru un svešu ticību ievazātāju savā valstī.

Nedaudz saminstinājušies par trako ceļu, komandas biedri piecēlās un salika kopā rokas, norēkdamies "Nu tad, ne šaibas!", paši nenojauzdami savu vārdu pravietisko nozīmi, un lāčoja uz laukuma pusi.
Pretī jau slidinājās pusvāciešu pretinieks - Dānija, kas tērpusies spilgti sarkanos kostīmos, bija noskaņojusies būt matadors šajā cīņā Latvijas izlases bulli. Neviens nešaubījās, ka cīņas beigās zemē gulēs beigtais bullis un no tā skausta ārā rēgosies šmaugs dāņu karoga krāsās krāsots zobens.
"Elendige Letland! Vi vil fortære jeres hjerter!! Jū are ded, ālrait bois? Ha ha ha" norēcās bārdains dānis, un ar īkšķi pārvilka pār kaklu. "Es tev rādīšu, ālraitbois" nošņāca Bukarts.

Atskan zalve.
Spēle sākās.