Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512), Fid:262, Did:0, useCase: 0

Balcers: "Nešvilā spēlēju ar slidām, kam nebija mans izmērs. Likās, nokritīs kājas"

Ulvis Brože
Ulvis Brože @UlvisBrozhe

Balcers: "Nešvilā spēlēju ar slidām, kam nebija mans izmērs. Likās, nokritīs kājas"
Rūdolfs Balcers. Foto: AFP/Scanpix

23 gadus vecajam latviešu uzbrucējam Rūdolfam Balceram, kurš pārstāv Nacionālās hokeja līgas klubu Otavas "Senators", šī sezona izvērtās pārdzīvojumiem pilna. Cīnoties par vietu sastāvā, viņš iedzīvojās nopietnā savainojumā, kā dēļ bija spiests izlaist divus mēnešus. Intervijā portālam Sportacentrs.com pats atzīst – pēc atgriešanās ierindā spēlējis švaki. Taču fārmkluba rindās laboja rezultativitātes sērijas rekordu. Cik vēl latviešiem pieder Ziemeļamerikas komandas rekordi? Sekojusi otrā iespēja "Senators" rindās, taču viss no sliedēm nogājis jau pašā sākumā – maču Kolumbusā nācas izlaist, jo nebija ekipējuma, un tā pati problēma piemeklēja arī nākamajā dienā Nešvilā. Balcers arī devās laukumā NHL pēdējā mačā, pēc tam sezona tika apturēta. Saslima komandas biedri, arī pašam bija bažas par vīrusa saķeršanu, tāpēc bija jāveic analīzes.

Nupat "Senators" aizsargs Marks Boroveckis Instagram pasveicināja tevi, uzvelkot krekliņu, uz kura latviešu valodā bija rakstīts "Svarcelšana". Viņš arī rakstīja, ka tu runā piecās valodās. Latviešu, norvēģu, angļu...
Vēl arī krievu un zviedru. Zini, es visiem saku, ka māku runāt zviedru valodā, bet tā principā ir tāda pati valoda kā norvēģu. Mums te ir zviedri visās malās, un viegli runāt ar viņiem, jo esmu kaut kā valodu aizķēris, pateicoties norvēģu valodai. Ar komandas biedriem no Zviedrijas varu sarunāties viņu dzimtajā valodā.

Komandā vispār ir kāds spēlētājs, ar kuru nevari runāt viņa dzimtajā valodā?
Dānis Mikels Bedkers mums ir. Dāniski ir diezgan grūti saprast. Tur tās valodas vairs nav tik līdzīgas.

Kur Boroveckis dabūja tādu interesantu krekliņu?
Kaut kur Amazon pasūtīja. Laikam tā bija pirmā reize pēc traumas, kad mani izsauca uz "Senators", un viņš, tiklīdz ieraudzīja mani, teica: "Man tev ir pasūtīta dāvana!" Baigi priecīgais bija. Vienu dienu atnācu uz treniņu, un stāvēja manā skapī tāds krekliņš. Viņš uztur komandas garu, baigi pozitīvais cilvēks. Viens no vecākajiem spēlētājiem komandā, līderis.

Decembrī viņš kļuva par varoni amizantā situācijā, izbraukuma laikā Vankūverā apturot zagli. Zinot viņa spēles stilu laukumā, tas noteikti nebija pārsteigums?
Viņš ir tafgajs, tāpēc pārsteigums noteikti nebija. Tobrīd neatrados kopā ar komandu, tāpēc nedabūju izbaudīt, kas notika pēc tam ģērbtuvēs. Kad izlasīju, bija diezgan smieklīgi.

Piedalījies pēdējā NHL mačā pirms sezonas apturēšanas – 11. martā izbraukumā spēlējāt pret Losandželosas "Kings". Dodoties laukumā, jau zinājāt, ka NBA sezona ir apturēta?
Pirms spēles kāds ģērbtuvēs pateica, ka NBA sezona nolikta uz pauzes, un tajā brīdī viss bija skaidrs. Tikai nezinājām, kurš variants piepildīsies – vai nu šī spēle nemaz nenotiks, vai nu tā būs pēdējā spēle ilgākā laikā.

Skats tribīnēs bija Losandželosai ļoti neraksturīgs – brīvo vietu bija krietni vairāk nekā aizņemto.
Jā, cilvēki bija diezgan pamaz, to atceros. Bet pati spēle bija kā ikdienišķs mačs. Nebija laika par to visu domāt. Tik, cik iesildīšanās laikā, kad aizdomājies, ka varbūt šī būs sezonas pēdējā spēle gan mums, gan NHL. Aizvadījām spēli, un nākamajā dienā viss arī beidzās. Pēc spēles čaļi jau jokoja un teica visiem paldies par sezonu. Joki gāja uz riņķi.

Kādas bija nākamās 24 stundas? Drošvien neziņa par pilnīgi visu.
Mums nākamā spēle bija paredzēta Čikāgā. Izgulējāmies, nākamajā rītā braucām uz lidostu. Sēdējām lidmašīnā un gaidījām, kas tālāk notiks. Ģenerālmenedžeris piezvanīja un nostādīja fakta priekšā – ka jālido mājās.

Sanāk, ka sēdējāt lidmašīnā un paši nemaz nezinājāt, kur piezemēsieties – Čikāgā vai Otavā?
Jā, bija tā interesanti. Gaidījām, ko NHL lems. Man liekas, ka bija pateikts – lēmums sekos 12:00. Sēdējām lidmašīnā un gaidījām, kamēr pateiks, ko mums darīt.

Atgriežoties Otavā, kādi norādījumi sekoja no komandas vadības – iebarikādēties dzīvoklī un nekur neiet?
Jā, viss bija tieši tāpat, kā citiem cilvēkiem. Brauciet mājās, sēdiet un gaidiet, kas notiks tālāk. Neko vairāk arī neteica.

Nosēdēt vienu vai divas dienas – tas nav pārāk grūts uzdevums. Kā bija tālāk?
Sākumā nebija nekas traks. Tiešām, pirmā diena vai divas – sezonas laikā mēdz iedot brīvdienas, sajūtas bija aptuveni tādas. Kad pēc izbraukuma atbrauc, tad regulāri iedod brīvu. Kad esi nosēdējis nedēļu vai divas, pats vairs nesaproti, kas notiek. Tagad ir pagājuši divi mēneši... Trenējos ar domu, ka varbūt kaut kad būs. Aizeju uz zāli un uzturu sevi formā. Bet var teikt, ka zināmā mērā jau esmu iegājis tādā vasaras režīmā.

Zviedrijā ierobežojumi nav tik strikti, un esmu lasījis, ka tur NHL spēlētāji dabū patrenēties arī uz ledus. Kā ir Norvēģijā?
Mums ir striktāt. Vaļā ir pārtikas veikali, kaut kādi restorāni. Stavangerā situācija nav nemaz tik traka – viss sāk vērties vaļā, cilvēki sāk atgriezties darbā. Man liekas, ka kādas trīs nedēļas neviens nav saslimis. Dzīve sāk atgriezties ierastajās sliedēs.

Kurā brīdī pats izdomāji, ka pietiks sēdēt Otavā un ka jāmeklē varianti, kā tikt atpakaļ uz Norvēģiju?
Kad sāka atcelt lidmašīnu reisus, bija skaidrs, ka jāmeklē varianti. Sākumā domāju lidot vēlāk. Laikam divas nedēļas nosēdēju Kanādā, kad sāka atcelt lidmašīnas. Sanāca neliela panika, un ar draudzeni sapratām, ka pie pirmās iespējas jāpasūta biļetes un jālido uz Norvēģiju. Labāk sēdēt šeit, nevis Otavā. Tur sēžu mājās un neko nedaru. Te iespējas ir plašākas – varu padarīt kaut ko vairāk. Varu iziet pie dabas un pastaigāt.

Pieļauju, ka ceļojums atpakaļ uz Norvēģiju bija stresa pilns.
Sajūtas nebija foršas. Apzinies, ka apkārt ir vīruss, un lidostas noteikti nav tās drošākās vietas. Galvā sēdēja visādas domas. Lidojām no Toronto, un tur lidosta vispār bija tukša. Man liekas, ka vispār bija tikai viens lidojums – mūsējais uz Amsterdamu. Arī tur viss bija galīgi tukšs. No turienes lidojām uz Oslo. Kad atgriezāmies Norvēģijā, tad jau viss bija kārtībā, varējām mierīgi uzelpot. Un tālāk uz Stavangeru. Mājās vispār tikām diezgan normāli, bez problēmām.

NBA sezonu apturēja, kad vienam no spēlētājiem bija pozitīvas analīzes. Tuvākajās dienās ziņoja gan par saslimušiem komandas biedriem, gan par spēlētājiem citās komandās. NHL pirmais saslimšanas gadījums bija "Senators". Kā to uztvēri?
Protams, bija satraukums. Vienā lidmašīnā sēdējām, visu laiku uzturējāmies kopā. Sajūtu līmenī atkal bija neziņa – nezini, vai pats tagad nedabūsi vīrusu. Kad saslima vēl viens, tad jau sajūtas bija pavisam dīvainas. Ar draudzeni uztaisījām testu, kad Kanādā bijām. Rezultāti atnāca atpakaļ negatīvi. Kaut kā pārdzīvojām. Rokas mazgājām visu laiku, tas jau pats galvenais.

Komandas ārsti pieteica, ka jāmēra temperatūra, ka jāskatās, vai nav parādījušies simptomi?
Nē. Teica, ja parādās kaut kādi simptomi, tad jāpadod ziņa. Man nekā tāda nebija. Labi, vienā vakarā, kad saslima otrais spēlētājs.. Ar viņu divas dienas iepriekš kopā bijām, viņš kaimiņš man vēl bija. Nezinu, tas bija galvā vai kā, bet tajā vakarā man baigi sāpēja galva, draudzene gulēja dīvānā un teica, ka viņai šķiet, ka viņai ir temperatūra. Piezvanīju komandai, mūs dabūja iekšā uz analīzēm, bet bija negatīvas.

Foto: AFP/Scanpix

Vakar noskatījos slaveno pēdējo spēli pret "Kings". Vairākumā tu spēlē vidu, un nepamet sajūta, ka tā vairākumā ir pati sarežģītākā pozīcija.
Vidus ir dīvains. Jau cik gadus vidū spēlēju, bet tur ir grūti. Ja nav, kas atdod, tad... AHL pirmajā gadā spēlēju kopā ar Dreiku Batersonu, un viņš ļoti labi prata mani atrast, izvest uz metienu. Bija baigi labā saikne. Ja nav neviens, kurš atdod, tad nav baigi interesanti tur spēlēt. Kad stūrī ir cīņa, uztaisi support, ej klāt, lai tev var atdot, un tu piespēlē tālāk. Cik gadus jau pa vidu esmu. Izlasē pēdējā čempionātā spēlēju uz vārtu līnijas. Vai nu tas, vai nu tas. Pusbortu vairākumā es nevaru spēlēt – īsti nekad to neesmu darījis. Vidu spēlēt ir sarežģīti, bet esmu no turienes metis golus, nav nekādu pretenziju tur atrasties.

Sanāk, ka esi ļoti atkarīgs no saviem vairākuma partneriem – ja nebūs neviens, kurš varētu atdot labu piespēli, tad momenti neveidosies.
Tā ir, jā. Otavā mums bija savādāks vairākums. Man liekas, ka mēs bijām pēdējā vietā līgā. Bija jāmet pa vārtiem un jāliek iekšā ar gaļu. Tur tādas baigās saspēles nebija, kamēr AHL tieši bija kombinācijas, kuras visu laiku trenējām. Kā kurā komandā, pret ko spēlē, kādi ir maiņas biedri. Katru reizi ir savādāk.

Ja jāstumj iekšā ar gaļu, kāda ir tava loma šādās situācijās?
Noskaties video, un tad tiek salikts spēles plāns. Labi jālasa spēle. Otavā mēs daudz metām no malām, no zilās līnijas. Tad parasti sāku augstāk, kad nāk metiens, tad jāiet iekšā uz vārtiem palīdzēt.

Pret "Kings" astoņas minūtes līdz beigām pie 2:2 tev bija ļoti laba iespēja. Kas zina, varēji iemest NHL sezonas pēdējos vārtus...
Man tur vairākas iespējas bija. Norāvās metiens tur, un vārtsargs dabūju atvairīt.

"Senators" šajā sezonā svarīgs ir drafts, nevis komandas rezultāti laukumā. Austrumos bijāt priekšā tikai Detroitas "Red Wings". Šādos apstākļos saglabāt dzīvesprieku – tas prasa piepūli?
Man liekas, ka nebija tik traki. Pa lielam bija tieši tas pats, kas pagājušajā sezonā, kad arī malāmies pa beigām. Treneris neļāva nevienam atlaist. Trenējāmies, skrējām, treniņos vienmēr bija jābūt uz 100%. Nedomāju, ka kāds tur varētu palaisties. Ar motivāciju viss bija kārtībā.

Dīdžejam Smitam tā bija pirmā sezona galvenā trenera amatā, pirms tam viņš bija Toronto "Maple Leafs" asistents. Parasti saka, ka asistentiem ir ļoti draudzīgas attiecības ar spēlētājiem, kamēr galvenais treneris ir tavs priekšnieks, nevis draugs. Viņam izdevās atrast kopīgu valodu ar spēlētājiem arī jaunajā amatā?
Viņš ir godīgs treneris. Ja tu nestrādā, ja neatdod visus 100, tad nebūs. Tā viņš arī pateica – ja nestrādāsi man, tad arī nespēlēsi man. Tādā ziņā viņš bija ļoti godīgs. Domāju, ka viņam bija labs kontakts ar spēlētājiem – bieži ienāca un vienkārši tāpat parunājās. Viņš ir ļoti aktīvs cilvēks – tāds, kuram visu laiku kaut kas jādara. Zālē iet trenējas, kafiju visu laiku dzer. Ļoti enerģisks cilvēks, visu laiku skraida apkārt. Citāds treneris. Skarbs, pie viņa spēlēt ir grūti.

Foto: AFP/Scanpix

Ko viņš pamainīja spēles stilā?
Ir jābūt komandai, pret kuru ir grūti spēlēt. Visu laiku ir jāstrādā. Treniņos visu laiku skrienam, liels uzsvars tiek likts uz fizisko sagatavotību. Viņš grib, lai esam vissmagāk strādājošā komanda katrā spēlē. Viņam bija pie vienas vietas, ka met vārtus un vāc punktus, ja nestrādā. Tādi spēlētāji viņam nav vajadzīgi. Sākumā bija diezgan grūti pierast pie tā. AHL daudz vairāk liek uzsvaru uz taktiku, uz kombinācijām. Bet liekas, ka uz beigām jau sāku pierast pie tā visa.

Bet sākumā bija kultūršoks?
Zini, vēl pēc tās traumas bija baigi grūti atrast kājas. Nebija tas ātrums, nebija tā dzirkstele. Treniņos strādāju, cik smagi varēju, bet mani nosūtīja lejā. Tad nospēlēju mazliet AHL, un tad otrajā reizē jau zināju, ko no manis sagaida. Zināju, ka ir jāstrādā vēl smagāk un jāparāda vēl vairāk. Otrajā reizē pie "Senators" aizgāja daudz labāk nekā pirmajā.

Septembra beigās treniņnometnē dabūji traumu, kas izjauca visus plānus un prognozes – gaidījām, ka jau sezonas sākumā būsi NHL, bet nācās visu sākt no sākuma.
Bija pārbaudes spēle pret Vankūveru. Kaut kam gribēju iedot iekšās, bet pretinieks pagāja malā, un sanāca pašam sevi ielidināt bortā. Kāja nepatīkami atsitās. Sajutu celī sāpes, bet sākumā tās bija mazas. Noslidoju malā, apsēdos, palocīju kāju un pateicu ārstam, ka kaut kas nav. Bija reklāmas pauze, tāpēc izlēcu uz ledus, lai pamēģinātu, vai varu paslidot. Likās, ka tā kāja salūzīs. Celis bija galīgi ļengans, ļoti pretīga sajūta. Uztaisījām pārbaudes, sānu saites, divi mēneši...

Ar psiholoģisko triecienu tiki galā uzreiz? Vienā brīdī cīnies par vietu NHL komandas sastāvā, nākamajā brīdī savainojums ir visu sačakarējis.
Sākumā bija, kā bija. Bēdīgi. Vēl tieši nometnē sāku labi spēlēt, iepriekšējā dienā labi nospēlēju. Kaut kā jau tiku pāri, bet nebija patīkami. Negribu neko teikt, bet karjerā nav bijuši tādi brīži, kad traumas dēļ ilgi nespēlēju. Sanāca, ka tajā brīdī bija vēl viens savainots spēlētājs – Kristianam Volaninam bija pleca trauma uz sešiem mēnešiem. Bijām divatā, varējām viens otru motivēt un dzīt uz priekšu. Jau no AHL bijām diezgan labi draugi, un tas tiešām ļoti palīdzēja.

Pa kreisi – Rūdolfs Balcers. Pa labi – Kristians Volanins. Foto: AP/Scanpix

Kad atlabi no traumas, bija saruna ar "Senators" vadību par to, kad tevi sauks uz augšu, kas jāizdara, lai sekotu izsaukums no AHL?
Nebija nekas tāds. Teica, ka nosūtīs uz AHL un tad skatīsies. Varbūt divas, varbūt piecas, varbūt 15 spēles. Kad jutīs, ka esmu gatavs, tad arī izsauks uz augšu.

Punktus sāki krāt jau no pašas pirmās spēles.
Jā, tur diezgan labi aizgāja. AHL mums vispār bija baigi jaudīgā komanda. Bija brīdis, kad gājām pa pirmo vietu visā līgā. Forši viss uzreiz aizgāja.

Kurā brīdī pats uzzināji, ka tuvojies AHL "Senators" rekordam – visvairāk spēles pēc kārtas ar punktiem?
Man liekas, ka bija kādas desmit spēles aiz muguras, kad pateica, ka drīz jau būšot rekords. Interesanti, ka rodas tāda iespēja – ne katram pieder komandas rekordi. Jāsaka, ka bija arī veiksmes faktors. Cik nebija tādas spēles, kur to punktu par piespēli dabūju, jo pēc metiena ripa trāpīja man pa kāju un atlēca pie komandas biedra, kurš iemeta golu. Protams, ka gribējās to rekordu sasniegt un labot. Varēju jau vēl. Cik man tur beigās bija – 15 spēles?

Jā.
Nu jā, varēju jau vēl. Ja pareizi atceros, mačā, kurā pārtrūka sērija, momentu bija ļoti daudz – vismaz kādus trīs golus varēju iemest. Varbūt visa veiksme jau bija aizgājusi. Kad met vārtus, tā nav tikai meistarība – veiksme tomēr arī spēlē zināmu lomu.

Kad sezona tika apturēta, AHL "Senators" ieņēma pirmo vietu savā divīzijā un skatījās titula virzienā. Izskatās, ka Otavai par jauno talantu trūkumu nav pamata sūdzēties.
Jauna komanda, mums bija diezgan daudz labu spēlētāju. Godīgi teikšu, pirms sezonas nedomāju, ka ies tik labi, jo tiešām bija daudz jaunie spēlētāji. Ar čaļiem no iepriekšējās sezonas runājām par to, kas tad būs šogad, un nevaru teikt, ka bijām baigi pārliecināti. Kad sākām vinnēt, tad tā pārliecība parādījās. Viena uzvara, otra uzvara, trešā uzvara. Tā līdz pirmajai vietai tikām. Domāju, ka šosezon play-off būtu tālu tikuši. Domāju, ka AHL sezona netiks atsākta, un ir škrobe, ka nevaram pacīnīties par kausu. Visvairāk pārdzīvojumu jau trenerim.

Tas interesantais atgadījums, kad tevi otro reizi sezonā izsauca uz NHL. Aizlido uz Kolumbusu, lai spēlētu pret Elvi Merzļikinu un "Blue Jackets". Spēles laikā ierodies hallē, bet laukumā nevari doties, jo tev nav atnākusi ekipējuma soma...
Jau lidostā sapratu, ka nekas te nebūs. Paliku bez somas. Smieklīgi – aizbraucu uz halli, mani sagaida kameras, un visi domā, ka es spēlēšu. Bet nekā. Pats smieklīgākais jau bija nākamajā dienā. Spēle pret Nešvilu, bet formas jau man vēl nebija.

Ar rezerves daļām gāji laukumā?
Atnācu uz halli, bet man pasaka, ka formas joprojām nav. Nu kā tas var būt?! Nekas, ekipējuma menedžeris teica, ka tūlīt kaut ko izdomās. Un tad sāka nest. Slidas man kaut kādas vecas iedeva. Grudaks no Nešvilas komandas, ceļu sargi pilnīgi jauni, bikses un cimdi jauni. Tā arī pirmo periodu nospēlēju ar svešu formu. Pat nūja nebija manējā. Galvenais, ka baigi labi aizgāja – piespēle, +2 lietderība. Pārtraukumā bija atnākusi mana īstā forma – paldies Dievam. Bet visi čaļi saka: ko es tagad taisos darīt, labi nospēlēju, nevar taču tagad mainīt formu, šī pati bija laba. Bet nu nevarēju turpināt spēlēt kā tāds putnubiedēklis.

Kā beidzās spēle?
Man liekas, ka zaudējām [2:3]. Mana vaina... Bet nu nevarēju es paspēlēt. Pēc viena perioda jau likās, ka kājas nokritīs. Iedomājies pats – NHL spēle, un tu slido pa laukumu slidās, kam nemaz nav tavs izmērs. Pats nesaprotu, kā to dabūju gatavu. Bet toties interesants stāsts.

Kā iespējams spēlēt slidās, kam nav tavs izmērs? Vilki trīs zeķu pārus kā vecajos labajos laikos?
Galvenais bija tikt cauri tam pirmajam periodam, jo it kā zinājām, ka formai vajadzētu atnākt spēles laikā un ka vēlāk varēšu pārģērbties. Iedeva man kaut kādas vecās Džeisa Haverlaka slidas.

15 spēlēs Otavā tev 1+2. Vienīgos vārtus iemeti pret "Canucks". Kas iekrita acīs – tas notika trešās trešdaļas 14. sekundē. Sākt beidzamo trešdaļu – tas tomēr ir uzticības kredīts no trenera puses.
Jā, tā varētu teikt. Īstenībā par to tā baigi neesmu domājis. Kad biju Otavā, lielākoties spēlēju kopā tikai ar Krisu Tīrniju un Konoru Braunu, un mums diezgan normāli gāja. Nav tā, ka "Senators" būtu izteikta līderu maiņa – visi ir diezgan līdzvērtīgi spēlētāji. Tā it kā skaitījās pirmā vai otrā maiņa. Atceros, ka pret "Canucks" bija diezgan laba spēle, vairāki momenti man bija.

Kā vērtē šo NHL sezonu?
Kad pirmo reizi izsauca, laikam astoņas spēles aizvadīju, un bija diezgan pašvaki. Otrajā reizē jau biju savācies. Desmit ballu skalā seši vai septiņi varētu ielikt.

"Senators" tēmēja uz drafta pirmo izvēli. Cik paši spēlētāji par to vispār aizdomājas?
Man jau liekas, ka nebūs mums pirmais piks, jo Detroita bija pēdējā vietā. Šķiet, ka Otavai ir astoņas izvēles pirmajos divos raundos. Domāju, ka viņi savāksies diezgan normāli. Interesanti, paskatīsimies, kas notiks. AHL jau ir daudzi jaunie ar labu potenciālu, nāks vēl klāt.

Gribas pajautāt, kur slēpjas Tomā Šabo noslēpums. Jūsu aizsardzības līderis šosezon varēja lepoties ar vidēji ilgāko spēles laiku NHL. Vienā mačā viņš uz ledus pavadīja 37:50, kas vispār ir kosmoss. Kā tas ir iespējams?
Man liekas, ka viņš jau piedzima ar izturību. Spēles stils viņam ir diezgan brīvs. Viņš slīd apkārt pa ledu, nevis slido. Ne velti viņš skaitās labākais spēlētājs komandā. Viņš var uztaisīt momentus ne no kā. Skaidrs, ka viņš ir nākotne Otavā. Viņš nav aizsargs, kurš iedos iekšā – vairāk spēlē ar galvu.

Foto: Reuters/Scanpix

Ieejot finiša taisnē, – tūdaļ vajadzēja sākties pasaules čempionātam. Latvijas izlase – kas tev nāk prātā par šo tēmu?
Patīk būt ar čaļiem, patīk tā atmosfēra. Tiešām ļoti patīk spēlēt izlasē, un šogad pietrūkst, ka nav tādas iespējas.

Ja pasaulē viss būs kārtībā, nākamgad čempionāts notiks Rīgā. Kad pēdējoreiz Latvijā spēlēji pie pilnām tribīnēm?
Man liekas, ka nekad. Arēnā ar U18 izlasi varbūt bija kaut kāda pārbaudes spēle, bet tā ar izlasi Latvijā neesmu nemaz spēlējis. Tas būs īpašs turnīrs – ne tikai man, bet visiem. Nav jau daudz to spēlētāju, kuriem iepriekš būtu bijusi iespēja spēlēt čempionātu mājās. Domāju, ka būs baigā bomba.

     [+] [-]

, 2020-05-05 04:49, pirms 5 mēnešiem
...kurām nebija mans izmērs..

     [+] [-]

, 2020-05-05 18:12, pirms 5 mēnešiem
Balcers pats ir baigā bomba, tāpēc jānovēl veselība un veiksmītes. Paņemšu bairīti uz puišu veselību. Eh, kas mums par izlasi briest! Prozit!