Uldriķis: "Spēlētāju uzticība tika atalgota ar divu gadu parādu atdošanu"

Par kluba situāciju sezonas gaitā: "Bleidelim pietika ar vienu nostrādātu dienu „Skonto”, lai pazustu krūmos"

Tamazs Pertija bieži uzsvēris, ka „Skonto” interesē tikai 1.vieta un pārējais jau mazsvarīgi. Vai tev kā kluba direktoram, zinot visas problēmas, kas „Skonto” piemeklēja sezonas gaitā, tomēr bija liels gandarījums arī par 2.vietu?
-Sākot no futbola kluba „Skonto” dibināšanas dienas 1991. gadā, uzdevums Latvijas čempionātā allaž ir bijis viennozīmīgs – pirmā vieta. Skaidrs, ka arī šogad tāds tika izvirzīts un lolots, taču diemžēl iekšējo un ārējo problēmu dēļ to nespējām izpildīt. Par spīti iekšējām problēmām (pārsvarā – finanšu) komanda tomēr visai ilgi atradās tabulas līderpozīcijā un vēl oktobrī turpināja cīnīties par zelta medaļām, taču punktu atņemšana federācijas kabinetos morāli sagrāva visus. Ar traumu novājināto un sagurušo spēlētāju sastāvu vairs nespējām likvidēt šo handikapu.

Protams, sudraba izcīnīšanu mūsu kluba smagajā situācijā var nosaukt par varoņdarbu. Ir ļoti grūti trenēt, trenēties un spēlēt, nesaņemot algu vairākus mēnešus. Ir ļoti grūti strādāt bez pastāvīga budžeta, kad dienu no dienas jādomā, par kādu naudu sarīkot maču, aizsūtīt komandu uz spēli izbraukumā, apmaksāt kārtējos rēķinus...

Sezona tika sākta bez „Skonto” un Daugavpils „Daugavas”, un tikai Kārļa Villeruša labvēlība ļāva pēdējā brīdī ielēkt kustību jau uzsākušā „vilcienā”. Tagad, atskatoties atpakaļ, vai uzskati, ka LFF bija pamats nepielaist „Skonto”? Un vai tobrīd, pirms Apelāciju komisijas sēdes, biji sabijies un pieļāvi reālu iespēju, ka „Skonto” turnīram nepielaiž?
-Ar katru nākamo sezonu Latvijas Futbola federācija izvirza arvien stingrākus kritērijus Virslīgas dalībniekiem. It kā tas izklausās loģiski, taču jāņem vērā reālā situācija mūsu futbolā – klubi neattīstās tik strauji, lai izpildītus aizvien jaunas un jaunas prasības. Dažos kritērijos mēs bijām vadošajās pozīcijās, dažos klājās pasmagāk. Pirms pagājušās un arī aizpagājušās sezonas vairāki klubi nespēja kaut ko izpildīt vai izpildīja daļēji. Vai tādēļ tie bija jāizslēdz, jāaizver?

Šopavasar atsevišķi LFF darbinieki bija gatavi slēgt „Skonto”. Visi priecājās, kad „Skonto” Eirokausos atveda uz Rīgu tādus klubus kā „Barcelona”, „Inter” un „Chelsea”. Visi priecājās, kad „Skonto” sistēmā izaugušo spēlētāju kodols izcīnīja ceļazīmi uz 2004. gada Eiropas čempionātu. Atcerēsimies nesenāku vēsturi – 2013. gada Eirokausu sezonu, kad „Skonto” nospēlēja viscienīgāk no visām Latvijas komandām. Kad šāds tradīcijām bagāts klubs nonāk grūtībās, tas ir uzreiz jāklapē ciet?! Turklāt šīs grūtības bija pārvaramas, ko pierādījām Apelāciju komisijai un ko apliecināja aizvadītā sezona. Tiesa, pirms Apelāciju komisijas lēmuma neliels satraukums bija.

Neskatoties uz „Skonto” finanšu problēmām jau 2013.gadā, kluba vārds un vēsturiski veiktie transfēri daudziem spēlētājiem joprojām ir vilinājums. Kāpēc 2014.gada turnīram tika pieteikts salīdzinoši neliels kaujasspējīgu spēlētāju skaits, ko vēlāk ļoti sāpīgi izjutāt? Vai patiešām visa kārts tika likta uz vasaras transfēru periodu?
-Protams, runas par „Skonto” problēmām iepriekšējā ziemā atturēja vienu otru futbolistu no pievienošanās mūsu komandai. Tomēr bija futbolisti, kas ticēja kluba vadībai, un šajā ziņā spilgtākais piemērs ir Viktors Morozs. Viņš pievienojās komandai neilgi pirms sezonas sākuma – pēc traumas apsvēra domu par karjeras beigšanu, tomēr piekrita mēģinājumam vēl uzspēlēt. Viktors pat vienojās, ka algu sāks saņemt vienīgi tādā gadījumā, ja vispār spēlēs Virslīgā. Viņš atveseļojās, sāka spēlēt un kļuva par vienu no līderiem, turklāt 34 gadu vecumā atgriezās Latvijas izlasē.

Vasarā mēs gribējām papildināt sastāvu ar trīs ārzemniekiem: Starodubu, Iskandarli un Čačiašvili, pārskaitījām naudu federācijai un gribējām saņemt viņu licences, bet tās netika izsniegtas. Nolikuma punktu varēja traktēt divējādi, un federācija to „iztulkoja” par sliktu mums.

Vai transfēru liegums vasarā bija pārsteidzošs sods?
- Tas bija nepatīkams sods. Tanī laikā klubu pārņēma Igors Zaicevs, un viņš negribēja maksāt neko, tostarp arī nepieciešamo summu, lai mums atceltu jaunu spēlētāju reģistrācijas liegumu. Vispirms Zaicevs gribēja iepazīties ar kluba finansēm, veikt auditu, varbūt pat pārdot klubu. Zini, kāds bija viens no pirmajiem jautājumiem, ko viņš uzdeva? „Cik naudas ir kluba kasē?”

Kādā kasē? Mums tur bija tukšums ar mīnus zīmi. Toreiz pirmdienā man piezvanīja Imants Bleidelis, kuram Zaicevs deva rīkojumu pārņemt dokumentus no manis. Sarunājām satikties otrdienā, taču Bleidelim pietika ar vienu nostrādātu dienu „Skonto”, lai pazustu krūmos.

"Mingazovs aizbēga bez transfēra maksas"

Vai šobrīd vari atklāt summu, par kādu beļģiem tika pārdots Valērijs Šabala?
-Nedrīkstu to izpaust, jo pārdošanas līgums ir konfidenciāls. Varu pateikt vienīgi to, ka viņa transfēra summa ir mērāma vairākos tūkstošu simtos. Turklāt šī summa vēl nav galīga, jo „Skonto” saņems daļu no naudas, ja „Brugge” pārdos Šabalu citam klubam.

Kāpēc neizdevās pārdot tādas kvalitātes ar tādu CV futbolistu kā Vladislavs Gabovs?
-Viņam bija pāris varianti, taču katrā gadījumā kaut kas nojuka. Jāņem vērā tas, ka nav viegli pārdot Latvijas futbolistus, turklāt aizsargi ir vismazāk pieprasītā prece no visu ampluā spēlētājiem.

Redzot, cik strauji augstas virsotnes Čehijas čempionātā iekaro Mingazovs, vai, šobrīd atskatoties pagātnē, nekožat pirkstos, ka, cik zinu, būtībā neko daudz par viņa transfēru neieguvāt, jo nenoformējāt īpašuma tiesības uz viņu kā nākas? Iespējams, Mingazovs varēja būt krietni ienesīgāks par jūsu pēdējo gadu veiksmīgāko darījumu ar Šabalu...
-Mums bija konkrēts piedāvājums – no konkrēta kluba par konkrētu naudas summu, kas gan bija jūtami mazāka nekā Šabalas gadījumā. Mingazovs nav Eiropas Savienības valstu pilsonis, un šādu spēlētāju vērtība tirgū ir mazāka. Tomēr šis konkrētais variants apmierināja gan klubu, gan pašu futbolistu. Tieši tanī laikā, kad kārtojām šo darījumu, varu pārņēma Zaicevs, un Mingazovs vienkārši aizbēga bez transfēra maksas. Tiesa, ir informācija, ka par viņa pāriešanu tika saņemta visai apaļa naudas summa.

Sports24 intervijā pieminēji, ka nojucis Artūra Karašauska darījums, jo futbolists nav izgājis medicīnisko pārbaudi. Vai vari atklāt, kas tas bija par klubu (vai vismaz valsti), kā arī atklāt, kādas veselības problēmas vajā Artūru? Un pie šī paša - kāda ir situācija ar Karašauska un Isajeva statusu pēc tam, kad sezonas beigu daļā abus no komandas izslēdza treneris Pertija?
-Iegādāties Karašausku savā īpašumā gribēja Krievijas klubs „Rubin”. Pirms tam Karašausks bija izīrēts Kazaņas klubam, un tur bija apmierināti ar viņu, redzēja perspektīvas... Bet tad pēkšņi atklājās veselības problēmas – nebūtu pareizi runāt par tām publiski, taču Artūrs būs atrisinājis tās un nākamsezon atgriezīsies ierindā.

Par abu futbolistu trenēšanos un spēlēšanu „Skonto” sastāvā būtu jāvaicā trenerim Tamazam Pertijam, jo viņš atbild par sastāva komplektāciju. Arī futbolisti ir cilvēki, un viņiem gribas aiziet izklaidēties – uz klubu, uz kazino, taču toreiz tas iznāca nelaikā – pēc zaudējuma ar 2:4 „Ventspilij”, kas izsauca asu trenera reakciju.

Pertija ir treneris, kurš nekad netur mēli aiz zobiem. Vai tu un arī Vladimirs Koļesņičenko bieži rāvāt matus sev no galvas, kārtējo reizi lasot vai dzirdot Pertijas skarbos izteikumus par visu un visiem?
-Pertija ir emocionāls treneris. Viņš ir ļoti prasīgs, tāpēc ir skarbs pret visiem: futbolistiem, tiesnešiem, čempionāta rīkotājiem, federācijas amatvīriem, arī mūsu kluba vadošajiem darbiniekiem. Tā ir viņa metode rezultāta sasniegšanā.

Bet, ir taču interesanti, ja treneris pēcspēles preses konferencē vai kādā intervijā nerunā standartfrāzēs un pasaka kaut ko oriģinālu. Tas piesaista lielāku uzmanību! Pertija pat būtu pelnījis pateicību par ažiotāžas radīšanu ap Latvijas čempionātu.

Sportiskā ziņā, kas vislabāk patika un kas nepatika „Skonto” izpildījumā? Sāpīgākās neveiksmes un lielākās uzvaras?
-Nepatika, ka šogad visas sezonas garumā neizdevās noturēt to skaisto futbolu, ar ko priecējām futbola līdzjutējus 2013. gadā. Tam bija visiem zināmie sastāva komplektācijas iemesli. Tieši tāpēc patika, ka čempionāta izskaņā vairāki spēlētāji gāja laukumā ar mikrotraumām un sitās par „Skonto” vārdu. Spilgtākā uzvara noteikti bija 2:0 pār „Ventspili” jūnijā, kad pārņēmām vadību Virslīgā un pēc tam to ilgi neatdevām. Sāpīgākā neveiksme – zaudējums Latvijas kausa izcīņas finālmačā Jelgavā.

„Skonto” vadība 100 reizes solīja, ka parādi tiks atdoti un 100 reizes termiņi tika atlikti. Cik zināms, vienīgi sezonas beigās futbolistiem tika samaksāts. Vai solījumu nepildīšana gandrīz visa gada garumā negrāva spēlētāju ticību klubam?
-Protams, no malas varēja izklausīties, ka solījumu skaits strauji tuvojas bezgalībai, taču kluba iekšienē tas neizskatījās tik dramatiski. Bija skaidrs, no kurienes tiks saņemta nauda futbolistu algu samaksai, taču šī naudas plūsma visu laiku aizkavējās – te viena problēma, te otra... Nācās bruņoties ar pacietību. Futbolistiem laiku pa laikam tika iedota kāda naudiņa, tomēr neticības vadzis liecās, līdz pārlūza brīdī, kad komanda neaizbrauca uz spēli Liepājā. Šis boikots praktiski neko nemainīja. Arī futbolisti vēlāk to saprata. Tobrīd naudas nebija. Ja futbolisti neaizbrauktu uz vēl vienu spēli, komanda automātiski tiktu izslēgta no čempionāta. Tādā gadījumā pastāvētu ļoti maza varbūtība, ka kādreiz kāds norēķināsies ar futbolistiem. Viņiem nācās ticēt kluba vadībai, turpināt trenēties un spēlēt. Beigās šī ticība attaisnojās ar visu algas parādu atdošanu par pēdējām divām sezonām.

Zināms, ka „Skonto” joprojām visas parādsaistības nav nokārtojis. Šķiet, vienīgie veidi, kā šos parādus atmaksāt tuvākajā laikā, ir vai nu labdaru ieguldījumi vai arī transfēri. Kā tu vērtē šīs iespējas un vai piekrīti, ka šoziem kādu pārdot būs daudz sarežģītāk nekā pirms gada? Vai, atskaitot Gutkovski, vispār kādu reāli varēsiet izdevīgi pārdot?
-Jā, klubam ir visai lielas parādsaistības pret Valsts ieņēmumu dienestu, citām organizācijām, privātpersonām. Šobrīd tiek apzināti nepieciešamie finanšu līdzekļu un to ieguves avoti. Skaidrs, ka iespējamie darījumi futbolistu tirgū varētu veidot mazu daļu no meklējamās naudas summas. Teorētiski varam runāt par Gutkovska un vēl dažu futbolistu (Karašauska, Gabova, Apijas...) pārdošanu, taču rūpīgi jāizvērtē katrs piedāvājums gan no kluba, gan no futbolista pozīcijām. Šabala izvēlējās Beļģijas klubu „Brugge”, bet pēc tam īres līgumu Kiprā. Diez vai šis ir labākais ceļš, domājot par perspektīvā futbolista izaugsmi.

"Federācija mākslīgi palielināja klubu skaitu Virslīgā"

Cik zināms, „Skonto” vismaz uz papīra šobrīd nav kluba prezidenta – Koļesņičenko nomainīja Zaicevs, kurš tagad atkāpies. Vai klubs tuvākajā laikā plāno tikt pie oficiāla prezidenta?
-Mums šāds cilvēks ir noteikti jāatrod, turklāt iespējami ātrāk. Jebkurā uzņēmumā jābūt vismaz vienai amatpersonai – prezidentam vai valdes loceklim ar paraksta tiesībām. Pretējā gadījumā tiek apstādināta visa darbība. Šobrīd ir divas kandidatūras uz „Skonto” prezidenta amatu.

Zinot, ka šogad Virslīgas klubu licencēšanas process sāksies ļoti savlaicīgi un, visticamāk, būs stingrs, vai cerīgi vērtē „Skonto” izredzes ar visu tikt galā pietiekami veiksmīgi, lai startētu spēcīgāko sabiedrībā arī nākamgad? Kā vērtē izredzes izpildīt visas prasības, lai 2015.gadā piedalītos Eiropas līgā?
-Federācijas vadība ir mācījusies no savām kļūdām, un licencēšanas process patiešām tiks pabeigts krietni agrāk nekā iepriekšējos gados. 2013. gada februāra vidū mani uzaicināja kļūt par „Skonto” direktoru, un tikai tad sākām gatavot licencēšanai nepieciešamos dokumentus. Pēc jaunajiem termiņiem iznāk, ka ar dokumentu iesniegšanu, izskatīšanu un ar iespējamām apelācijām 13. februāris būs pēdējais datums, kad izsludinās galīgo lēmumu par licenču izsniegšanu vai atteikšanu Virslīgas klubiem. Dažs arī mūsu klubā nesaprot, ka Licencēšanas komisijai ir vienalga, kāda līmeņa futbolisti ir sapulcināti mūsu komandā un cik meistarīgi viņi tiek trenēti. Ja organizatoriskās lietas nebūs sakārtotas un paveiktie čempionāta priekšdarbi nebūs pareizi uzlikti uz papīra, klubs netiks pielaists Virslīgas turnīram.

Līdzīga situācija pastāv ar spēlēšanu Eirokausos, kur jāaizpilda dokumentu kalni, bet galvenais – jāsamaksā parāds Valsts ieņēmumu dienestam. Domājam, ko darīt, taču skaidrs, ka neviens vairs negrib tā mocīties kā iepriekšējās divās sezonās.

Vai ir kādas idejas, kā izkļūt no šīs krīzes situācijas ne tikai klubā „Skonto”, bet visā Virslīgas turnīrā?
-Acīmredzami ir tas, ka Latvijā nepietiek naudas, treneru, spēlētāju, stadionu un citu resursu desmit spēcīgiem, stabiliem klubiem. Brīnos, ka federācijā to neredz vai negrib redzēt. Pirms gadiem pieciem ierosināju Latvijas čempionātā spēlēt pēc sistēmas: 8+8+8, tas ir, astoņi klubi Virslīgā, astoņi pirmajā līgā, astoņi otrajā līgā. Vai šogad pirmajā līgā bija vienmērīgi, laba līmeņa klubi? Tur būtu loģiski atdalīt astoņus vai varbūt desmit spēcīgākos, kas aizvadītu nopietnu turnīru trīs riņķos. Tādā gadījumā pirmā līga būtu nopietns placdarms, kur augtu klubi un attīstītos jaunie spēlētāji. Toties tagad iznāk, ka daži grib spēlēt nopietni, bet citi to dara tikai ķeksīša pēc, braukājot pēc graujošiem zaudējumiem.

Ja Virslīgā patiešām būtu astoņi stipri klubi (nevis komandas) un arī pirmajā līgā parādītos kādi 3-4 spēcīgie, tad varētu runāt par Virslīgas paplašināšanu. Bet federācija rīkojās otrādi – mākslīgi paplašināja Virslīgu, cerot, ka tas stimulēs jaunu spēcīgo klubu veidošanos, taču šī cerība neattaisnojās. Aizvadītā sezona to ļoti spilgti apliecināja.

Pirms vairākām dienām Latvijas futbola sabiedrību kārtīgi sašūpoja Krišjāņa Kļaviņa intervija Sportacentrs.com. Tika pieminēts arī tavs vārds. Kāds būtu tavs komentārs šai sakarā un kādas ir spilgtākās atmiņas no 2005.gada, kad kā žurnālists rakstīji par paša Kļaviņa darbībām Latvijas futbolā?
-Uztvēru kā komplimentu to, ka „Sporta Avīzes” redakcija spēj izveidot kādam cilvēkam tādu tēlu, kas paliek noturīgs gandrīz desmit gadus. Nevēlos komentēt Kļaviņa izteikumus. Manuprāt, vispirms vajadzētu sevi apliecināt ar darbiem, nevis vārdiem. Latvijas futbola sabiedrībā ir cilvēki, kam nepatīk kaut kas federācijas darbībā, taču viņi produktīvi strādā futbolā.

Kļaviņa toreizējās darbības vēl pirms pāris nedēļām iznāca neviļus atcerēties, kad futbola cilvēku kompānijā par vienu no tām epizodēm atgādināja treneris Viktors Ņesterenko. Gribētos, lai arī tagad žurnālistu tvēriens neatslābtu un lai viņi analizētu „netīrās” spēles, veiktu pētniecības darbu, neļautu noklust izmeklēšanai pēc policijas publiskā paziņojuma. Latvijas futbols ir jāattīra no sarunātām spēlēm! Virslīgas vadība pavēstīja, ka vairāki klubi ir iesaistīti šādās aizdomīgās spēlēs – par to liecināja pētījumi ar konkrētiem skaitļiem, un „Skonto” vārds tur nebija lasāms. Arī to jāprot novērtēt!

Sportacentrs.com intervijas ar Virslīgas klubu pārstāvjiem pēc 2014.gada sezonas