Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512), Fid:118, Did:0, useCase: 0

Koļesņičenko par aizkulisēm - afērām, uzmešanu, sišanu un naudu čemodānos

Koļesņičenko par aizkulisēm - afērām, uzmešanu, sišanu un naudu čemodānos

Vladimirs Koļesņičenko

Virslīgas starpsezona 2017/2018

Sportacentrs.com piedāvā lielo interviju ar 37 gadus veco Vladimiru Koļesņičenko - bijušo futbolistu, kurš 1997. gadā kļuva par visu laiku jaunāko Latvijas izlases debitantu, bet 2011. gadā beidza karjeru.

Priekšvārds. Sākotnēji bija doma ar Koļesņičenko parunāt gan par viņa kā futbolista karjeru, gan par darbošanos futbola menedžmenta jomā pēc karjeras noslēguma, tostarp "Skonto" nogrimšanu, kā arī aktuālo situāciju Latvijas futbolā. Tomēr saruna par pirmo tēmu, spēlētāja karjeru, tik ļoti ievilkās, ka piedāvāju pārējās divas tēmas atlikt uz citu reizi. Tiesa, apspriežot Koļesņičenko karjeru, brīžiem nenovēršami bija jāsalīdzina Latvijas futbola zelta laiki ar mūsdienām.

Koļesņičenko klubu karjera:
1996. - "Skonto Metāls"
1997.-2002. - "Skonto"
2003. - "Torpedo Metallurg" (Krievija) (vēlāk klubs nomainīja nosaukumu uz "Moskva")
2003.-2004. - "Skonto"
2004. - "Moskva" (Krievija)
2005. - "Venta"
2006.-2008. - "Ventspils"
2009. - "Inter" (Azerbaidžāna)
2009. - "Skonto"
2010. - "Chernomorets" (Ukraina)
2011. - "Skonto"

Virslīgā 256 spēlēs guvis 70 vārtus, ieņemot 14. vietu visu laiku Virslīgas rezultatīvāko spēlētāju sarakstā.

Izlasē (1997.-2010.) aizvadīja 47 spēles un guva sešus vārtus.

Tituli: 11 reizes Latvijas čempions (1997.-2004. ar "Skonto", 2006.-2008. ar "Ventspili"), piecas reizes Latvijas kausa ieguvējs (1997., 1998., 2000., 2001. un 2002. gadā - visas reizes ar "Skonto"), 2000. gadā atzīts par Latvijas čempionāta labāko uzbrucēju, kā arī togad kļuva par turnīra rezultatīvāko spēlētāju.

_____________________________________________________________________________________

Futbols kā dzīvesveids, "Skonto" zelta laiki, Indriksona dāsnums, sajust "Barcelona" elpu 17 gadu vecumā

Karjeru noslēdzi 31 gada vecumā. Ja nebūtu iespējas darboties futbola biznesā, tostarp plecu pie pleca ar Indriksonu, vai tik agri kārtu futbola zābakus uz nagliņas?
Jā, tik un tā karjeru beigtu. Par 100% saku, ka neko nenožēloju. Tobrīd biju noguris – ne jau fiziskā ziņā, bet vairs neguvu tādu kaifu no spēlēšanas kā iepriekš. Ja nav dzirksteles, kamdēļ sevi mānīt? Varēja, protams, muļķoties - noteikti kādu klubu atrastu Latvijā vai, piemēram, Kazahstānā. Taču apspriedos ar sievu, viņa atbalstīja manu lēmumu. Noteikti nenožēloju.

Bet tavs līmenis tobrīd bija krities, salīdzinot ar labākajiem gadiem?
Gan jau arī tas. Šeit nav Itālija, nav Spānija, tribīnēs nav tūkstošiem līdzjutēju… Futbola spēlēšana vairs neradīja prieku. Bija jābūt godīgam pret sevi. Ja atdodu sevi pilnībā, gribējās arī kaut ko pretī – tos pašus līdzjutējus. Bet, ja nevari sevi noskaņot, attiecīgi krīt līmenis. Kam tas viss? Aizgāju pie Mariana Pahara, kurš tobrīd jau trenēja "Skonto" [2011. gadā], izrunāju. Arī Juris Laizāns bija komandā un mani atbalstīja. Mariks [Pahars – aut.] jau tobrīd laida laukumā jaunos – nevar teikt, ka es tai līmenī ārkārtīgi izceltos, taču varēju palīdzēt, uzlabot vidējo līmeni. Tomēr nebija tādas vēlmes no visas sirds. Patiešām psiholoģiski biju nedaudz noguris, vēlējos mieru.

Koļesņičenko (pa labi) savā pēdējā sezonā 2011. gadā "Skonto" rindās pēc 4:0 uzvaras pār "Jūrmala-VV". Tai spēlē pamatsastāvā izgāja: Māliņš, Rode, V.Smirnovs, Ševeļovs, Kačanovs, J.Laizāns, Mingazovs, Žuniors, I.Tarasovs, Karašausks un Pereira.

Augi un spēlēji Latvijas futbola zelta laikā – kad tikām uz "Euro 2004". Biji "Skonto" sistēmas futbolists. Kāds tavs skaidrojums, kāpēc toreiz izdevās sasniegt tādas virsotnes? Indriksons un "Skonto" sistēma vai vēl kaut kas?
Lai ko kāds teiktu, mēs bijām padomju skolas produkts. Uzskatu, ka bija kvalificēti treneri…

Nosauc uzreiz uzvārdus!
Man paveicās. Man praktiski bija viens treneris – Mihails Koņevs, kurš trenē joprojām, "Riga", un uzskatu, ka veiksmīgi. Viņš pierādījis ar rezultātiem, ar audzēkņiem – biju ne tikai es, arī šī brīža izlases kodols, Oļegs Laizāns, Fertovs, Igors Kozlovs. Principā gandrīz visi vadošie futbolisti ir gājuši caur Koņevu. Viņš man bija kā tēvs.

Pareizi pieminēji Indriksonu. Cilvēks ieguldīja savu naudu, mums bija grezni futbola apstākļi. Vēl šobaltdien pēc, neatceros, kādiem 20 gadiem, nav tādas citas halles kā "Skonto". Vēl tagad tā ir labākā halle – jā, to varētu uzlabot, bet iztēlojaties, kas par luksusu tas bija toreiz! Nemaz nerunāju par "Skonto" stadionu – Krievijā tikai pēdējā laikā parādījušies tāda līmeņa stadioni. Mums bija lieliski apstākļi. Plus finanses – biju jauns puisis un tiem laikiem tā bija solīda nauda. Kaut gan man, godīgi sakot, tā sevišķi arī nebija vajadzīga – pietiktu ar kaut kādām kapeikām, kaut kādu naudas daļu tāpat atdevu vecākiem. Mums, tās paaudzes spēlētājiem, futbols bija dzīvesveids. Jura Laizāns, Andrjuha Rubins, pārējie… nebija mums to iPad. Šodien skatos uz jauniešiem – šausmas! Mēs spēlējām kastēs, bet, ja ezeri sasala, spēlējām hokeju. Nebija futbola laukumu, spēlējām uz asfalta. Dzenājām bumbu no agra rīta līdz vēlam vakaram – mājās pārnācām nosmērējušies, melni. Mājās iedzīt bija grūti. Kādas vēl mācības? Mamma caur logu kliedz, bet es… Tā, lūk, visa dzīve bija futbols. Dzīvojām pagalmos, nedalījām latviešos un krievos, visi draudzējāmies, skolā pārtraukumos gaiteņos spēlējām. No rīta līdz vakaram spēlējām futbolu!

Pēc tam parādījās Guntis Indriksons – skaidrs, ka viņš iedeva grūdienu. Starkovs precīzāk zinās, bet, kad ik gadu braucām uz Sadraudzības kausa izcīņu, pēc katra turnīra kādus piecus sešus spēlētājus bija gatavi paņemt – krievu klubi, arī Rietumeiropas klubi. Tas arī apliecināja, ka mums bija līmenis. Daudzi arī aizbrauca uz ārzemēm, uz Angliju – kādam klājās labāk, kādam sliktāk. Taču, pat ja negāja labi, tas ir elles darbs, lai tur vispār tiktu. Piemēram, Marians Pahars un Imants Bleidelis – abi tika Premjerlīgas klubā "Southampton", Marians iespēlējās, Imantam nesanāca. Bet, puiši, paklausieties, - kurš no jums [domāti mūsdienu Latvijas futbolisti – aut.] šobrīd var iekļūt Anglijā? Ne "Championship", bet "Southampton"! Igors Stepanovs – Londonas "Arsenal". Viņš spēlēja Čempionu līgā, Premjerlīgā. Nespēlēja viņš tik nevainojami kā Tjerī Anrī, bet tomēr. Šodien tas ir neiedomājami un nereāli – lai kāds no Latvijas čempionāta aizbrauktu uz Premjerlīgu. Tāpēc līmenis bija nopietns un dabīgi, ka tas atspoguļojās uz izlases rezultātiem.

Protams, arī labs vietējais čempionāts – parādījās tādi uzņēmēji, mecenāti kā Zaharjins Liepājā, Bespalovs Ventspilī, Mališkovs Daugavpilī. Bija nopietns čempionāts. Starkovam bija lieliska izvēle – leģionāri no spēcīgām līgām, Anglijas, Krievijas, bet, ja kāds, piemēram, bija traumēts, varēja pasmelties no vietējā čempionāta, kurš arī, piedodiet man, bija ļoti laba līmeņa ar augstu konkurenci starp vadošajiem klubiem.

Minēji, ka jums nebija Ipad. Taču esmu dzirdējis, ka "Skonto" labajos laikos alga bija vairāki tūkstoši latu, plus bija solīdas prēmijas pat par tādām uzvarām, kuras bija viegli paredzamas vēl pirms spēles sākuma. Nauda bija liela – kā jūs, jaunieši, motivējāt sevi strādāt par 100% un sasniegt sportiskos rezultātus? Zinām Krievijas piemēru, kur lielā nauda bojā futbolistus, sevišķi jaunos futbolistus.
Minētie algu skaitļi nav patiesība. "Skonto" bija sistēma, saskaņā ar kuru visi pelnīja vienādi, lai nebūtu iekšējo konfliktu. Jauniešiem bija mazāk, vairums pārējo saņēma vienādi. Varbūt kādam bija bonuss par līguma parakstīšanu. Taču algas nebija vairāki tūkstoši. Prēmijas bija labas, jā, un uzvaras guvām 95% spēļu. Bet bija interesanta nianse – ja uzvarējām ar starpību, kas lielāka par diviem vārtiem, prēmijas pieauga. Turklāt pieauga ar katriem nākamajiem vārtiem. Visi allaž brīnījās, kāpēc uzvaram ar tik lieliem rezultātiem. Esmu dzirdējis no paziņām, ka Starkovam cilvēki vaicājuši: "Aleksandr Petrovič, ko viņi jums ēd? Jau uzvarēta spēle, jau 3:0, bet viņi skrien un skrien, sit sestos, septītos vārtus. Pilnīgi ņem bumbu no pretinieka vārtiem, un steigšus skrien atpakaļ uz laukuma centru!" Neviens nezināja šo prēmiju apmaksas sistēmu. Ar katru golu prēmija reāli auga. Nevēlos apvainot, bet Rēzekni saucām par mūsu barotājiem, jo regulāri pret viņiem sitām sešus, septiņus vārtus. Pateicoties vienai šādai spēlei, varēji ar ģimeni aizlidot atvaļinājumā.

Tas, protams, pie nosacījuma, ja izej pamatsastāvā. Ja tu ej uz maiņu, tu esi motivēts, lai gūtu vārtus un nākamreiz izietu pamatsastāvā. Bija nereāla konkurence. Kad nokļuvu "Skonto", man Petrovičs [šeit un turpmāk - Starkovs] kaut kādā veidā izraka iespējas iet laukumā – jā, mani sauca par jauno talantu, taču paskatieties, kāda tolaik bija konkurence. Mani konkurenti bija Čaladze, Miholaps, Pahars, Štolcers. Es jau neminu tur Sergeju Solovjovu, Sašu Pindejevu. Spēlējot zemākā pozīcijā, man konkurentos bija Voloģa Babičevs, Vitaļiks Astafjevs. Bija virkne ļoti labu futbolistu. Petrovičs mistiski man atrada spēles laiku, un es nedrīkstēju viņu pievilt. Bija apziņa, ja nospēlēšu slikti, nākamā iespēja var pienākt, nezinu, pēc vairākiem mēnešiem. Tāda, lūk, konkurence, un nekāda nauda neļāva atslābt. Neskatoties uz to, mūsu komanda bija kā draudzīga ģimene. Un, lai nesajuktu prātā no naudas, bija vajadzīgs kārtīgs treneris.

Audzinātājs.
Jā, audzinātājs - protams! Ar Indriksonu satikās varbūt komandas kapteinis Astafjevs, varbūt no pieredzējušajiem Babičevs, Igors Troickis, tāpat, protams, Starkovs. Viņi ar Indriksonu komunicēja biežāk, bet 90% futbolistu viņš bija gluži kā mītisks tēls kaut kur tur augšā. Mēs viņu redzējām pirms čempionāta, kad viņš aicināja uz restorānu un runāja par mērķiem un sezonas beigās, kad sezonai tika pavilkta svītra. Protams, ja viņš iegāja ģērbtuvēs paspiest roku, tu tāpat vien runāties ar viņu taču nesāksi. Pirmo reizi aprunājos ar Gunti, šķiet, piektajā gadā pēc manas ierašanās "Skonto". Tas bija, kad kaut kādi panākumi sāka parādīties, un viņš mani paaicināja uz kabinetu.

Tāpēc, runājot par audzināšanu, lielākie nopelni, protams, Petrovičam. Jā, bija arī Genādijs Karavajevs, Jurijs Andrejevs, kurš vajadzības gadījumā samierināja kādu. Plus komandā bija kārtīgi cilvēki, nebija kaut kādas bezkaunības vai ģedovščinas - mums jaunajiem palīdzēja, pastāstīja vajadzīgo. Mēs uz viņiem skatījāmies kā uz elkiem – tas pats Babičevs. No šādiem futbolistiem varēja mācīties kā laukumā, tā dzīvē. Tāpēc nenoķērām zvaigžņu slimību vai tamlīdzīgi.

Indriksons mēdza pārsteigt ar kādu lielu dāvanu ne naudas izteiksmē pēc lielas uzvaras, pirmās vietas čempionātā?
Pēc katras spēles mums dāvināja mazas dāvaniņas – piemēram, kaut ko no sporta veikala "Lotto". Dāvināja džinsus "Levis".

Dāvanu karti?
Nē, tieši konkrētas lietas. Vai, piemēram, ādas siksnu, kādu kreklu, džinsus. Tāpat nevienu gadu nepalikām bez prēmijām. Braucām uz Sadraudzības kausa izcīņu – par izkļūšanu no grupas prēmija, par katru nākamo stadiju arī. Un mēs no grupas izkļuvām vienmēr. Sākās čempionāts, atkal prēmijas par uzvarām. Vienmēr kļuvām par čempioniem, par to arī prēmijas. Un papildus tam visam, ja runājam par Gunta dāsnumu, man kā jaunam puisim visneparastākais bija tas, ka pēc sezonas viņš futbolistiem un viņu sievām pirka ceļazīmes uz Kanāriju salām. Man arī trīs vai četras reizes, esot komandā, bija šāds uzdāvināts ceļojums, citiem, kas bija komandā ilgāk, sanāca pat vairāk. Visa komanda ar ģimenēm lidmašīnā, viesnīca, viss – ne par ko pašiem nebija jāmaksā. Tāda, lūk, tradīcija.

Kad sauci savus konkurentus "Skonto", nosauci gan uzbrucējus, gan pussargus. Kas tomēr bija tava īstā pozīcija? Labajā flangā vai tad arī spēlēji kā rakstīts "Wikipedia"?
Nē, flangā nekad nespēlēju, kāds tur "Wikipedia" ākstās, tās ir muļķības. Labo flangu bija aizņēmis Imants Bleidelis - tai pozīcijā vajadzēja varenu veselību, un Imants spēlēja ļoti labi. Kad atnācu uz "Skonto", biju uzbrucējs. Taču ar katru gadu kļuva sarežģītāk, jo man nebija tādu fizisko īpašību - biju tievs un man nebija tāda ātruma kā Paharam, Štolceram, Pindejevam. Miška Miholaps bija lēnāks, taču viņam bija apbrīnojama vārtu garša. Ko tādu nekad dzīvē nekur neesmu redzējis – lai kur atlēktu bumba, tur jau gaida Miholaps un no metra attāluma sit golu. Tā ir apbrīnojama intuīcija, ko neuztrenēt. Vārtu mašīna, gods un slava viņam.

Un Petrovičs nolēma mani nolaist zemāk, zem centra uzbrucēja, par tādu 10. numuru. Viena no manām spēcīgajām pusēm bija diezgan laba piespēle – pa apakšu, pa gaisu, diagonālās piespēles un tā tālāk. Man šai pozīcijā patika labāk nekā uzbrukumā. Tu vadi spēli, aktīvi piedalies gan aizsardzībā, gan uzbrukumā, regulāri saņem bumbu kā no aizsargiem, tā uzbrucējiem – esi uzmanības centrā. Nebiju ātrs, toties izturīgs – jā, nestrādāju spridzinošā tempā kā Pahars, Štolcers un tā tālāk, bet varēju to darīt ilgi.

2000. gadā kļuvi par Latvijas čempionāta rezultatīvāko spēlētāju. Kādā pozīcijā spēlēji togad un vai turnīra gaitā mērķtiecīgi gāji uz bombardiera titulu?
Pasarg, Dievs, nekad nedomāju par tādām lietām un pozīciju arī nemaz neatceros – visdrīzāk jau uzbrucēja pozīcijā. Kā var domāt par tādām lietām kā rezultatīvāko spēlētāju tabula, ja komandā ir tik ārprātīga konkurence? Vienkārši ej katrā spēlē maksimāli koncentrējies. Konkurenti bija tik spēcīgi, ka, ejot pamatsastāvā, zināji, ka jāgūst vārti, lai nezaudētu vietu sastāvā. Nākamajai spēlei nebija nozīmes, jo tādas varēja nemaz nebūt – nozīme bija tikai katrai konkrētajai spēlei, kurā tu atdod visu. Tu nedrīkstēji bēdāties, ja izziņotajā sākumsastāvā tevis nav, jo jākoncentrējas iespējamajai iešanai uz maiņu – ja tās ir piecas minūtes, jācenšas gūt vārti, lai būtu vēl nākamā iespēja, nevis jāgaida vairāki mēneši. Konkurence bija asa. Atceros spēli Barselonā ["Barcelona" – "Skonto" 3:2], biju rezervē "Camp Nou" un ar mani uz soliņa sēdēja tādi uzbrucēji kā Pahars un Štolcers. Un es trešais. Laukumā Miholaps un Čaladze, zem viņiem Babičevs. Un viņi katru spēli gūst vārtus. Un es pie sevis nodomāju: "Kādam brīnumam jānotiek, lai es savos 17 gados izietu laukumā "Camp Nou"?" Protams, uz maiņu izgāja Pahars un Štolcers [spēles protokols]. Lūk, tādi bija mani partneri.

Kādu autogrāfu vai "Camp Nou" zemes pleķīti nepaņēmi?
Nē, es vieglprātīgi par to visu smējos – kad tev ir 17 gadi, tev šķiet, ka visa dzīve ir priekšā. Protams, visas zvaigznes zināju – kā gan nepazīt Figu vai Vitoru Baiju [vārtus gan toreiz sargāja Rūds Hesps – aut.] vārtos? Vai Gvardiolu, kurš jau tad bija Gvardiola – viņš nekļuva slavens brīdī, kad sāka trenēt "Barcelona".

Latviešu futbolists nebija tālu no pārejas uz Madrides "Real", nesteigšanās pirmā ārzemju kluba izvēlē

Šobrīd mūsu futbolisti dodas uz ārzemēm pie pirmās iespējas, arī pavisam nelielā vecumā. Tavā laikā uz ārzemēm devās gatavi produkti pēc nobriešanas šeit. Tomēr tu aizbrauci pat salīdzinoši nelielā vecumā tiem laikiem – uz Krievijas Premjerlīgas komandu "Moskva" 23 gadu vecumā [pirms tam komandas nosaukums bija "Torpedo-Metallurg" – aut.].
Uzskatu, ka futbolists uz ārzemēm var doties tikai, ja ir pilnībā izveidojies futbolists. Ja aizbrauc jauns, tad esmu pārliecināts, ka neizdosies, un Latvijas futbolistu piemēri par to liecina. Kurš jauns aizbraucis un pēc tam spēlējis augstā līmenī? Nosauc kaut vienu? Jauni aizbrauca Gauračs uz Itāliju, Vallers, Antons Kurakins uz Skotiju. Tagad jauni aizbraukuši Samoilovs, Cigaņiks.

Ja pērk gatavu futbolistu, tātad tiek ieguldīta nauda un ir skaidrs, ka komandai tu esi vajadzīgs. Uz labu laimi neviens Eiropas klubs naudu netērēs. Ja no futbola skolām ņem jauniešus par velti, kā šodien, redzu, regulāri notiek, klubs ne ar ko neriskē. Būs - būs, nebūs - nebūs. Šajā vecumā puisis mācās skolā, viņš absolūti nav gatavs, lai brauktu prom. Viņam jādzīvo ar vecākiem, jāspēlē futbols. Lai viņi nestāsta, ka jau ir pieauguši – ja staigā uz diskotēkām, tas nenozīmē, ka jau ir sācis pieaugušo dzīvi un ir gatavs turpināt to bez vecākiem. Cita valsts, valoda, mentalitāte – viss ir citāds, un tam var adaptēties pieaudzis cilvēks, kuru ne ar ko nepārsteigsi. Jauns puisis tam nav gatavs un, tiekot tādā jaunā vietā, kāds, velns lai parauj, tur vairs futbols? Par futbolu sāk domāt mazāk. Tāpēc seko regress, viņš atgriežas, viņam zūd interese, viņš iekrīt depresijā. Nav fakts, ka pēc atgriešanās atgūsies.

Atcerējos, ka Gorkšs aizbrauca uz Zviedriju ļoti jauniņš, tiesa, viņš augstā līmenī tika tieši pēc atgriešanās Latvijā.
Jā, arī Andrejs Rubins [18 gadu vecumā pavadīja sezonu zviedru "Östers" – aut.] pēc tam atgriezās Latvijā. Šeit vairāku gadu garumā nobrieda un, kad bija pa īstam gatavs, aizbrauca uz ārzemēm, un viņam viss sanāca. Taču arī tad nebija viegli – 22 gadu vecumā viņš devās uz Angliju, nezinot valodu, un bija pie visa jāpierod, lai adaptētos. Bet tur neviens negaida. Ir - ir, nav – nav, un uz redzēšanos.

"Skonto" bija cita situācija. Tur, pirmkārt, tev deva brīnišķīgus treniņapstākļus, tu spēlēji, piedalījies Eirokausos, labi finansiālie nosacījumi, lai gan, kā jau teicu, tas nebija svarīgākais. Dzīvojām bāzē, to nepametām, tevi ēdināja, un tu trenējies divas reizes dienā, starp treniņiem guli. Apstākļi, par kuriem var tikai sapņot! Manēža, lielisks stadions. Kamdēļ braukt prom? Gaidījām tikai patiešām labus piedāvājumus. Nesaukšu klubus, cilvēki nodomās, ka es fantazēju – ir mums futbolisti kā Pahars, Rubins un citi, kuriem šai sakarā būtu, ko pastāstīt… Es arī kādā brīdī varēju aizbraukt uz labiem klubiem.

Nu nosauc, lūdzu, lielākos klubus, kas nopietni interesējās par kādu mūsu futbolistu! Vari neminēt futbolistu uzvārdus.
Madrides "Real" un Londonas "Arsenal". Un tas bija reāli, nevis baumu līmenī.

Tas vēl, neskaitot Stepanovu?
Jā, vēl cits. "Real" un "Arsenal" noteikti. Es nemaz šeit nerunāju par baumām, kā arī par zemāka ranga klubiem kā, piemēram, PSV vai Bundeslīgas "Duisburg". Bet tas patiešām tā bija.

PSV bija tavs variants?
Jā. Pirmais variants man parādījās pēc tam, kad ar Jura Docenko vadīto Latvijas jaunatnes izlasi aizbraucu uz turnīru Ukrainā - iesitu Gruzijas izlasei trīs vārtus un uzreiz trīs varianti. Tolaik trenējos "Darba Rezervju" skolā pie Koņeva, "Skonto" tikko vēl bija izveidojies. Tai komandā bija Vadims Siņicins, Romāns Bezzubovs [tagad futbola aģents – aut.], bija laba komanda. Lūk, un uzreiz trīs varianti – Maskavas CSKA, Kijevas "Dynamo" un PSV. Dabīgi, ka nebija runa uzreiz par galveno komandu. Īsāk sakot, līdz līgumam lieta nenonāca. Taču, skrienot notikumiem pa priekšu, Kijeva kopumā mani sauca četras reizes, Maskavas "Spartak" trīs reizes. Piemēram, tikos ar Andreju Bibu – Kijevas "Dynamo" galveno selekcionāru. Tikos ar citiem top cilvēkiem šajos klubos.

Kāpēc nepārgāji?
Nodevu informāciju Petrovičam, viņš runāja ar maniem vecākiem un pārliecināja palikt "Skonto". Man bija mācības skolā – nebiju gatavs aizbraukt, man viss patika "Skonto". Biju jauns puisis – zināju, ja progresēšu, viss notiks. Atkal – milzīga nozīme ir trenerim, kurš tev iestāda smadzenes pareizajā vietā. Milzīga nozīme. "Skonto" bija dzelzs disciplīna, kaut arī tai pašā laikā Starkovs ļoti reti kliedz, lamuvārdus praktiski nelieto. Dzelžainu disciplīnu viņš panāca ar autoritāti. Pusdienās ar čībiņām vai zeķēs tu nedrīkstēji nākt, visi vienādi apģērbti – uzskatu, ka tas ir pareizi, tā tam ir jābūt. Lūk, toreiz atrada pareizos vārdus – runāju ar tēti, viņš saka: "Voloģa, domā pats, es neesmu futbola cilvēks." Neko nenožēloju – turpināju progresēt, treniņapstākļi bija lieliski, viss bija super.

CSKA un Krievijas izlases bijušā trenera Slucka kvalitātes un mīlestība pret baltiešiem, kopā ar Vaņinu "Moskva" dublieros

Labi, atgriežamies pie pārejas uz "Moskva"!
"Skonto" tobrīd bija grūti palikt, jo visi tie tavi partneri, ar kuriem kopā spēlēji, pamazām sāka doties uz ārzemēm. Nosacīti – plecu pie pleca spēlēji ar Paharu, bet viņš aizbrauc un sāk sist golus Anglijas Premjerlīgā. Jurka Laizāns, Andrjuha Rubins – tie visi ir man tuvi draugi, kuri ilgstoši bija ar tevi komandā, un viņi visi aizbrauc. Protams, pašam arī rodas vēlme aizbraukt. Regulāri parādījās dažādi varianti, nelielos, bet tiešām bija arī labi varianti, par zemākiem nemaz nerunāju. Aizbraucu uz "Moskva".

Alga pēc pārcelšanās uz Krievijas Premjerlīgas klubu bija nesalīdzināmi lielāka?
Jā, nesalīdzināmi. Krievijas futbolā tobrīd sākās lielo algu laiks. Būtu muļķīgi salīdzināt ar algu "Skonto". Krievijā ar vienu prēmiju, nemaz nerunājot par pamatalgu, varēja nopelnīt tik daudz, cik Rīgā pusgadā. Biju jau tomēr pieaudzis, parādījās vēlmes – vairs nebiju tas pats 17 gadus vecais Voloģa, kurš brauc ar tramvaju. Protams, jau "Skonto" laikos 18 gadu vecumā iegādājos automašīnu, bet gribējās vēl kaut ko jaunu – līmenis bija pāraugts un bija jāpamēģina. Atkal – ne jau naudas dēļ, galvenokārt tas bija sportisku ambīciju dēļ.

Kāpēc sportiskā ziņā tur nesanāca?
Neko nenožēloju. Kāds saka, ka nerealizēju talantu – ja tā arī bija, tātad pats vainīgs, nepārdzīvoju ne par ko, dzīve ar to nebeidzas.

Bija kāds brīdis, par kuru vari teikt, ka, lūk, šeit neizdarīju visu no sevis atkarīgo? Tai pašā "Moskva" taču tevi kā leģionāru noteikti ņēma ar mērķi izmantot galvenajā komandā.
Protams. Varētu stāstīt niansēti, bet tas izskatīsies pēc taisnošanās – ja nespēlēju, tātad pats vainīgs, tātad zaudēju konkurenci. Lai gan sākumā spēlēju – noturējāmies Premjerlīgā, bet ņem vērā, ka kluba sponsors bija "Noriļskij Nikeļ", kluba goda prezidents bija Jurijs Lužkovs [tā brīža Maskavas mērs – aut.], divi kluba prezidenti bija Mihails Prohorovs, biatlonists, basketbolists [smaida] un Vladimirs Potaņins, "Noriļskij Nikeļ" prezidents, bet ģenerāldirektors bija Belouss. Lūk, tika pieņemts lēmums iepludināt naudu, pilnībā nomainīt sastāvu – tika nopirkti 20 futbolisti, tika stādīti augstākie uzdevumi.

Nokļuvi klubā neīstajā brīdī?
Mani tieši ņēma ar mērķi, lai palīdzu komandai noturēties Premjerlīgā. Tas izdevās, un tad sākās pārmaiņas.

Varbūt pie vainas bija tas, ka "Skonto", esot spēcīgā un saliedētā komandā, kopā izskatījāties labāk nekā pa vienam atsevišķi svešās komandās?
Absolūti nē. Protams, daudz kas atkarīgs, kādā kolektīvā tiec. Skaidrs, ka "Skonto" zināmā mērā bija siltumnīcas apstākļi – treneris glauda galvu (protams, kad vajadzīgs, arī salamā), zināju, ka vienmēr palīdzēs, dos padomu pieredzējušais Miša Zemļinskis, bija Saša Isakovs – kā vecākie brāļi.

Maskavā pati pilsēta ir tāda, pie kuras jāpierod. Tagad esmu adaptējies, un man tur patīk, bet toreiz… pirmajā mēnesī wow sajūsma, pēc tam depresija – negāju ārā, neko negribēju. Ģimene bija līdzi, bet, lai mazo aizvestu uz bērnudārzu, jāpārvar sastrēgumi, metro toreiz bija drausmīgs. Ģimene atgriezās Latvijā, pašam grūti, adaptācija, plus komandai diezgan smagi klājās, gandarījuma nebija. Kolektīvs it kā normāls bija, bet tāpat juti, ka esi konkurents – treniņā tev varēja… nu tas ir vīrišķīgs futbols. Laikam tam nebiju gatavs – negaidīju, ka futbolists, kurš tevi apskāva, pēc minūtes var ar divām kājām ielēkt tā, ka tu gaisā uzlido. Viņi tevi redzēja kā konkurentu, kurš atbraucis atņemt naudu. Futbolistu līmenis – manā komandā "Moskva" tolaik bija aizsargs Čuise, spēlēja Maskavas "Spartak" Čempionu līgā, Dmitrijs Hļestovs no Krievijas izlases, Slovēnijas izlases kapteinis Amirs Karičs, bija horvāti, vārtos Fiļimonovs no Krievijas izlases. Visu cieņu, piemēram, Andrjuham Piedelam, bet pateikt, ka viņš ir spēcīgāks par Fiļimonovu, es neteiktu. Vai salīdzināt Sašu Isakovu ar Čuisi. Vai Šustikovs, kurš diemžēl nomira, bija brīnišķīgs futbolists, pirms tam spēlējis Spānijas čempionātā. Vladimirs Kazakovs. Tie visi bija super futbolisti.

Tev pamatā nācās spēlēt "Moskva" dublieru komandā, kuru toreiz trenēja Leonīds Sluckis – vēlāk viņa karjera strauji uzņēma apgriezienus, pēc 11 gadiem viņš kļuva par Krievijas izlases galveno treneri, pirms tam sakrājot dažus Krievijas Premjerlīgas titulus ar CSKA. Jau toreiz šis treneris ar kaut ko izcēlās?
Viņš pārsteidza, pirmkārt, cilvēcīgā ziņā, labā nozīmē. Negribu dalīt cilvēkus labajos un sliktajos, tas lai paliek. Ar Slucki uzvarējām dublieru čempionātā. Tas nebija viegli uzvarams – piemēram, izšķirošajā mačā pārspējām CSKA ar Juri Laizānu, Davidu Šemberu, tagadējo Krievijas izlases vārtsargu Vladimiru Gabulovu, Berezucki, Šeršunu sastāvā. Tiesa, mums arī pazemināto [iesmejas] netrūka – tas pats Amirs Karičs, es, Andris Vaņins, Aleksejs Meļošins, citiem vārdiem sakot, arī labs sastāvs.

Tātad Sluckis jau toreiz sevi pierādīja?
Jā. Ja nemaldos, Sluckis mūs pārņēma, kad bijām tikai 11. vietā [tobrīd komanda vēl saucās "Torpedo-Metallurg" - aut.]. Mēs jutāmies apbižoti – trenējāmies ar pamatsastāva spēlētājiem, bet pēc tam mūs nolaida uz dublieru komandu un teica: "Ejiet, spēlējiet." Nevar tādos apstākļos noskaņoties. Galveno komandu trenēja Petrakovs, un viņš neredzēja mūs kā materiālu savai komandai, plus treniņu laikā reizēm tika izkliegti sarkastiski jociņi par mūsu statusu. Labi, lai paliek – tas no cilvēciskām īpašībām atkarīgs un ne uz vienu neturu ļaunu prātu, ar visiem man labas attiecības. Ar Belousu joprojām sazvanos, ar Petrakovu tiekoties apskaujamies. Lūk, Sluckis tobrīd visiem bija mazpazīstams treneris – labi, pirms tam trenēja "Uralan", bet tāpat viņu zināja vien šaurs loks cilvēku. Jauns speciālists, kurš sāk karjeru. Tomēr viņš vēlējās kļūt par galveno treneri, viņš saprotami skaidroja lietas, viņš nepozicionēja sevi virs pieredzējušajiem futbolistiem. Lūk, viņš mums teica: "Puiši, lūdzu, palīdziet man!" Viņš prata atrast pareizos vārdus, viņš mūs vienoja. Komanda no 11. vietas tika līdz 1. vietai, nevienam nezaudējot. Tas patiešām bija ļoti nopietni.

Koļesņičenko un Sluckis - bijušais CSKA, Krievijas izlases un "Hull City" galvenais treneris.

Vienmēr esmu bijis skeptisks pret Krievijas futbolu un arī vairums turienes treneru šķieet atrauti no realitātes. Sluckis viens no retajiem, kurš, manuprāt, ir adekvāts. Vai viņa miers, aukstasinība, prasme paskaidrot bija vienīgais trumpis vai bija vēl kādas īpašas kvalitātes?
Sluckim var piezvanīt trijos naktī un pavaicāt, kurš 1962. gadā uzvarēja biatlonā tādās un tādās sacensībās. Viņš zinās – apbrīnojami erudīts cilvēks, inteliģents, daudz lasa. Un ar izcilu humora izjūtu. Izcilu! Tas nav kaut kāds grāmatu tārps, kurš iegrimis savā pasaulē un ar kuru neaprunāsies. Vari jokot ar viņu par jebkuru tēmu – melno humoru akceptē, smejas. Pats arī pazobojas. Domas izskaidro ļoti saprotami.

Plus viņam ir vēl viens talants, kuru laikam vēl tikai pie Grigorčuka redzēju, taču Ļoņam [Sluckim] tas viegli padevās – viņš tiešā nozīmē veidoja spēli. Ņēma aiz rokas pussargu, aizsargu, skaidroja principus – treniņos ātrumus slēdzām ārā, viss notika lēni, taču, izejot uz spēli, mēs visu sapratām. Kombinācijas varēja izspēlēt aizvērtām acīm, atdot neskatoties diagonāli, un tur jau skrien partneris. Pēc tam Sluckis pārņēma "Moskva" galveno komandu un arī tur viņam sanāca. Un visas komandas, kas viņam bija, spēlēja savu futbolu – viņš reāli veido spēli.

Beidzas treniņš, viņš ar tevi mierīgi aprunājas – pajautājiet Vaņinam! Mēs ar Vaņinu un Sluckis dzīvojām netālu viens no otra, un mierīgi varējām piedāvāt viņam atnākt līdzi mums uz restorānu pavakariņot – nekādu problēmu! Komandas galvenais treneris! Regulāri ar viņu tikāmies ārpus futbola, un viņš kopš tā laika pieķērās baltiešiem [smejas]. Treniņos vilka uz zoba mūs, protams, visbiežāk, bet arī tas bija labā nozīmē. Arī šobaltdien regulāri sazināmies ar viņu, sazvanāmies.

Leonīda Slucka sveiciens šomēnes dzimšanas dienā Koļesņičenko dēlam Miroslavam.

Tieši tobrīd aizsākās viņa īpašā attieksme pret Latvijas futbolu? Zinu, ka tev ar Slucki ir ciešs kontakts, tāpat daudzi uzskatīja, ka Cauņa bija Slucka mīlulis CSKA.
Laikam jau jā. Latvijas aģentu loma? Nē, kādi tur aģenti… Cauņa, ja vēlēsies, kādu dienu pats pastāstīs, kā nonāca CSKA.

Atgriežamies pie tavas karjeras – "Moskva" karjera nesanāca…
[Pārtrauc] Viss sanāca! Dzīvē viss notiek uz labu! Kādā dzīves posmā ir sporta sastāvdaļa, bet tā nav visa dzīve! Tu audz. Es pēc šī posma pieaugu, kļuvu labāks, guvu mācību - šobrīd esmu augstāk šeit visās nozīmēs, būšu vēl augstāk.

Nesanāca tīri sportiskā ziņā.
Sportiskā ziņā jā, var arī tā teikt. Taču es šo posmu neuzskatu par sliktu vai neveiksmīgu. Es pamēģināju – nesanāca. Vai man bija jāatsakās no šī piedāvājuma? Nē!

Koļesņičenko "Moskva" sastāvā.

Koļesņičenko vēlākajos gados ar Cauņu un citu CSKA spēlētāju Kirilu Nababkinu.

"Ventas" afēra: lielā nauda, pompozitāte, Kijevas "Dynamo" leģendas un... tiesa, viltojumi, atņemts džips

Ejam tālāk. Atgriezies Latvijā, iesaistoties "Ventas" projektā. Vācu uzņēmējs Ross Akmens [īstajā vārdā Rostislavs Šīns] uzbūra pasaku, daudz ko sasolīja un "uzmeta". Gāji uz "Ventu" naudas dēļ? Pastāsti par šo posmu!
Man joprojām bija spēkā līgums ar "Moskva". Klubs ģenerāldirektora Belousa personā izsauca mani un Vaņinu uz pārrunām. Saka: "Puiši, ar mums sakontaktējās kāds cilvēks, un viņš vēlas izpirkt jūsu līgumus. Aizbrauciet, paskatieties. Sola pasakainus nosacījumus. Puiši, izrunājiet un izlemiet – līgumi ar mums šobrīd nav jālauž. Tai komandai būs pirmssezonas sagatavošanās posms – aizbrauciet. Ja nu kas, brauciet atpakaļ." Mēs "Moskva" galvenajā komandā nespēlējām, taču līgumus nelauzām un devāmies paraudzīties uz šo projektu. Tai pašā laikā, piemēram, Ģirts Karlsons toreiz, lai pārietu uz "Ventu", lauza līgumu ar Jaroslavļas "Shinnik" – viņam tur bija labi apstākļi, Krievijas augstākā līga… Diemžēl tā sanāca. Mēs ar Andri jau arī nedomājām, ka būs nepieciešams atgriezties, taču pēc kāda laika atgriezāmies.

Kāpēc noticējāt "Ventas" projektam?
Satikāmies ar Rosu, viņš skaidrā krievu valodā pastāstīja par projektu. Visiem tika sasolītas nereālas algas.

Nosauc skaitļus!
12 tūkstošus latu mēnesī [jeb 17 tūkstoši eiro - aut.]. Bet saproti pareizi, es neuzķēros nosauktajai algai. Pirmkārt, viņš bija noīrējis ļoti dārgu, greznu ofisu Rīgā. Otrkārt, viņa partneris bija viens pazīstams uzņēmējs Ventspilī, un tas patiešām bija reāls uzņēmējs, kurš pēc tam iekrita tāpat kā mēs – šis uzņēmējs sākotnēji daudz ko finansēja. Par noticēšanu tālāk – kas tieši man bija jāsajūt, ja mums saka, ka galvenais treneris būs Oļegs Lužnijs [Kijevas "Dynamo" leģenda, kas vēl pirms pusotra gada pārstāvēja Londonas "Arsenal" - aut.] un… viņš atbrauc! Sāk trenēt, un tu esi uz pauzes. It kā vairs nebiju puisītis, kurš viegli notic pasakām, bet… saka, ka atbrauks Kijevas "Dynamo" leģenda Saša Hackevičs – arī atbrauc! Tālāk mums pasaka, ka vārtus sargās Madrides "Real" vārtsarga Ježi Dudeka mainītājs izlasē Macejs Naļepa – johaidī, arī viņš atbrauc! Labi, tālāk. Puiši, kur trenēsimies, ja savas bāzes nav? Iebraucam dzīvot "Radisson" – OK. Mums saka – varat ņemt katrs sev atsevišķu numuriņu. Ja gribat ēst, pasūtiet uz numuriņiem. Jebko? Pilnīgi jebko! Ekipējums? Reku, pilnas somas stāv. Administratīvais štābs – 10 cilvēki, kuri skraidelē un iztop. Un pats galvenais – braucam uz treniņnometni Spānijā ar čarteri? Aizbraucam uz Spāniju. Atgriežamies, mums saka – braucam uz vēl vienu treniņnometni? Labi, lidojam uz Portugāli.

Pēc mēneša sākās jautājumi. "Ros, mēnesis pagājis, kur alga?" Viņš saka: "Neuztraucieties, braucam uz banku!" Atbraucam uz "Trasta komercbanku", viņš izdala "Visa Gold" kartītes un saka, ka uz tām ir mūsu alga. Neko neparakstījām, mums vienkārši iedeva uz kaut kādas kompānijas vārda. Prezentācijā esam visi pilnā sastāvā, Lužniju ieskaitot. Saka, lieciet kartiņas bankomātos, ņemiet ārā naudu.

Tomēr pēc tam sākas kaut kas jocīgs, cilvēks [Ross Akmens] pazūd. Tai pašā laikā Kuldīgas mērs sasauc preses konferenci un žurnālistiem paziņo, ka, lūk, ir mūsu investori. Izvelk maketu un rāda, ka te būs stadions [ar 10 tūkstošu ietilpību - aut.], te tas un tas. Tā bija afēra! Afēra, kas lieliski noorganizēta visaugstākajā līmenī! Tālāk sākas – naudas nav, vadības nav, kaut kur pazudusi.

Pareizi saprotu, ka afēras pamatā bija, ka viņš kaut kādus līdzekļus patiešām iztērēja, lai atstātu iespaidu uz visiem un "uzmestu" citus cilvēkus, uzņēmējus?
Protams. Bija tādi laiki, ka neviens nevienu īpaši tā "neuzmeta", diezgan uzticējās. Piemēram, iebraucām viesnīcā un tur mūs pieņem uz garantijas vēstules pamata – sak, jūs taču pirmoreiz visu apmaksājāt! Parādās formas tērpi ar kaut kāda sponsora nosaukumu. Ventspils uzņēmējs, ļoti pazīstams, arī ir. Nesaukšu vārdu, bet viņš uz ļoti lielu summu ielidoja.

Pēc tam mums no "Moskva" zvana Belouss un saka: "Maksājuma uzdevums it kā atnācis, bet kaut kas nav kārtībā – pašas naudas nav." Sākam skaidrot, izrādās, dokuments viltots. Belouss saka: "Pavērojiet, kas notiks tālāk, bet vispār kaut kāds bezsakars. Ja kas, brauciet atpakaļ." Mēs atgriezāmies. Varējām to darīt, jo ar Vaņinu Latvijas čempionātā tā arī neuzspēlējām, piedalījāmies tikai pirmssezonas sagatavošanās posmā.

Stāstam bija vēl turpinājums. Lai gan futbolisti, saņemot naudu, neko neparakstīja, banka sāka pieprasīt naudu atpakaļ no futbolistiem. Izrādījās, tā bija kredīta nauda, un tā kā Ross pazuda, banka nolēma uzkarināt šo parādu futbolistiem. Plus kaut kādas soda sankcijas. Sāka noteiktā secībā izsaukt uz tiesu. Pirmo tiesas sēdi "aizvadīja" Karlsons, viņš uzvarēja. Pēc tam apelācijas. Tas bija nepatīkami. Tāpat nepatīkami, ka Ģirts ar "Shinnik" līgumu lauza – zaudēja gan sportiskā ziņā, gan finansiālā.

Cik reizes saņēmi nosaukto algu?
Vienu reizi, kad saņēmām naudu uz tām kartītēm. Vēl tagad atcerējos, ka treniņnometnēs bija nopietnas sparinga spēles. Sastāvā parādījās Ndeki. Sastāvs bija "Dream Team" cienīgs. Vārtsargi Naļepa un Vaņins, aizsardzībā Jurijs Beņjo, kurš vēlāk bija Kijevas "Arsenal" kapteinis, Hackevičs. Vēl jo vairāk – manā klātbūtnē Lužnijs ar Hackeviču zvanīja Serhijam Rebrovam [Andrija Ševčenko uzbrukuma partneris 90.-ajos gados, visu laiku rezultatīvākais Ukrainas Premjerlīgas futbolists - aut.], kuram tūlīt, tūlīt bija jāatbrauc! Reāli!

Lužnijam džipu uzdāvināja. Izrādījās, arī paņēma uz firmas vārda līzingā, Oļegs dažus mēnešus pabraukāja, beigās viņa džipam aizbrauca pakaļ uz Londonu un savāca atpakaļ. Bija jauns "Range Rower" – vairāk nekā 100 tūkstošus dārgs.

Šķita, ka zemūdens akmeņu vispār nevar būt – lūk, tepat acu priekšā visas leģendas, un viss notiek! Pozitīvais, ka visi mēs, kas toreiz nonācām "Ventā", kļuvām par tuviem draugiem. Ar to pašu Hackeviču, kurš strādā par Kijevas "Dynamo" galveno treneri, esam ļoti tuvi draugi. "Ventas" kolektīvs – tas ir kaut kas īpašs, ļoti visi draudzējamies.

Atšķirībā no tevis, citi "Ventā" spēlēja.
Jā, ar Vaņinu atgriezāmies "Moskva" – spēlēt gan, cik atceros, līdz vasarai nedrīkstējām, tikai trenējāmies. Bet bija puiši, kuri "Ventā" pat visu sezonu nospēlēja – viņiem nebija, kurp doties, un viņi spēlēja, lai uzturētu sevi formā. Atceros, ka pirmā spēle "Ventai" čempionātā bija Ventspilī pret "Skonto", bet mēs uzreiz atgriezāmies Maskavā. Mums tobrīd tur vairs nebija dzīvokļa – dzīvojām pie Andrjuhas Rubina, kurš pārstāvēja "Spartak".

Ja tāds "Sport-Express" uzzinātu, ka kopā dzīvo "Spartak" un "Moskva" futbolisti, nebūtu skandāla?
Nē, mēs, pirmkārt, bijām draugi. Un mēs taču "Moskva" tāpat nevarējām spēlēt. Kamēr nokārtojām jautājumu ar dzīvokli, padzīvojām pie Rubina. Ciemos brauca Samedovs, Pavļučenko. Rubinu trenēja Petrovičs.

Nevajadzīgs dzimtajam "Skonto", pāreja uz "Ventspili"

2005. gadā nevienu oficiālu maču tā arī neaizvadīji, bet 2006. gadā atgriezies "Ventspilī", taču ne "Skonto". Kāpēc tā?
Dabīgi, ka vēlējos atgriezties dzimtajā komandā "Skonto", bet man pateica, ka neesmu vajadzīgs. Kurš trenēja "Skonto"?

Ašvorts, ja?
Jā.

Indriksonam nebija teikšanas?
Es ar Gunti nemaz nerunāju. Viņš, visticamāk, šo situāciju nezināja, bet es neuzskatīju par pareizu zvanīt. Apbižojies, protams, biju ļoti… Uz kuru gan citu, ja ne Ašvortu…

Ir versija, kāpēc viņš tevi negribēja?
Nezinu, pirms tam viņš vadīja "Ventspili". Nezinu un man arī neinteresē. Ar "Skonto" sazinājos caur Genādiju Karavajevu, kurš nodeva ziņu, ka Ašvortam neesmu vajadzīgs.

Aizbraucu uz Naļčikas "Spartak", kas tikko iekļuva Krievijas Premjerlīgā – trenera Jurija Krasnožana vadībā izgāju visu sagatavošanās posmu, rezultāti bija labi, komandā pulcējās ukraiņi, gruzīni. Aizskrienot notikumiem pa priekšu, tas šai komandai bija veiksmīgākais gads – pirmo apli vispār noslēdza trešajā vietā starp visiem krievu grandiem [pēc 12 kārtām bija pat sensacionāli līderi - aut.]. Tomēr kolektīvs bija sarežģīts, cita mentalitāte. Man tur neklājās viegli, turklāt tieši šai brīdī piezvanīja "Ventspils" sporta direktors Sergejs Barkovskis un piedāvāja līgumu. Atrodoties Turcijā, savācu mantiņas, izrunājos ar Krasnožanu un pateicu, ka atgriežos. Pēc viena gada visi Naļčikas "Spartak" futbolisti izklīda kur nu kurš. Bija jāatnāk sponsoram, kurš neatnāca – komanda spēlēja ar minimālu budžetu. Arī pirms sezonas līdz pēdējam brīdim klubam pašam nebija skaidrs, kādu līgumu viņi var piedāvāt – it kā varēju tur palikt, bet haosa dēļ un, pateicoties "Ventspils" piedāvājumam, atgriezos Latvijā. Bet arī ar Krasnožanu joprojām kontaktējamies. Manas pārejas uz "Ventspili" iniciators bija Romāns Grigorčuks.

Kā Grigorčuks tevi iepazina?
Grūti teikt, laikam vēl pārstāvot Daugavpils komandu, kad es vēl spēlēju Latvijā. Bet negribu neko samelot, tiešām vairs neatceros. Varbūt Barkovskis arī savu lomu nospēlēja. Atgriezos un biju absolūti zaudējis formu. Atzīstu, ka biju samazinājis pret sevi prasības, biju sadomājies, ka es te, varenais, esmu atgriezies no Krievijas, un šeit viss būs viegli. Taču izrādījās, ka nekas nav viegli – arī "Ventspilī" bija laba konkurence un pirmajā gadā spēlēju reti [28 kārtu turnīrā 17 spēles, 10 pamatsastāvā - aut.]. Fiziskā ziņā biju drausmīgs – bija arī liekais svars, plus atslābums. Ventspilī sadzīviski jutos ļoti komfortabli pēc pēdējiem nestabilajiem gadiem un mētāšanās. Ventspils – klusa pilsētiņa, jūra. Nomierinājos sportiskā ziņā.

Lai gan nespēlēji "Moskva", acīmredzot tur sapelnītā nauda tāpat bija solīda un veicināja tavu atslābšanu?
Protams.

Grigorčuks - fanātiķis, skarbu metožu piekritējs un (pēc Koļesņičenko domām) ideāls treneris Latvijas futbola izlasei

Kad pārstāvēji "Ventspili", Grigorčuks tevi pieminēja katrā otrajā preses konferencē – vai nu bargi kritizēja un teica, ka Koļesņičenko bija jānomaina jau 15. minūtē vai arī, pretēji, cēla debesīs pat spēlēs, kurās galvenie varoņi jeb vārtu guvēji bija citi. Ir versija, kāpēc tā?
Man ar viņu ir ļoti siltas attiecības. Roma ir īsts cilvēks, kārtīgs vecis. Ja esi viņa komandā, viņš katru futbolistu mīl kā bērnu, pat ja paralēli kritizē. Tas patiešām ir tā. Viņš kliedza uz spēlētāju, auroja…

Runā, ka darīja arī tā [demonstrēju žņaugšanas žestu].
Tieši tā. Pateikšu, kāpēc viņš ir īsts cilvēks. Vispār viņš ne tā darīja [atgriežas pie žņaugšanas tēmas – aut.], viņš sita. Dažus sita. Mani nē – ja mani sistu, uzreiz pateiktu [smaida]. Sita citus, vārdus nesaukšu – ja gribēs, pastāstīs, futbola pasaulē tie tomēr ir zināmi futbolisti. Viņš bija prasīgs. Bet viņš bija īsts cilvēks, jo atšķirībā no citiem treneriem viņš varēja ne tikai runāt, bet arī izdarīt. Ir tādi treneri, kuri tikai kliedz un kliedz, un kādā etapā pēc diviem trim mēnešiem tu saproti, ka viņa vienīgā māksla ir kliegt.

Un tas vairs neiedarbojas.
Tas vairs neiedarbojas, un tu saproti, ka tas nav īsts cilvēks, bet viltojums. Roma tāds nebija. Ja Roma kliedza, viņš kliedza: "Nesadusmo mani, nedari tā un tā, citādi es tev iesitīšu!" Ja nebija reakcijas laukumā, viņš pienāca un patiešām iesita. Un bija par ko – visu pareizi darīja. Kaut kā tā. Kritizēja viņš visus. Visvairāk viņš kritizēja [domā]… nē, nu kritizēja viņš absolūti visus, un viņš to darīja arī ar humoru, darīja prasmīgi, reizēm darīja skarbi. Viņam bija arī apbrīnojami smalks melnais humors, visi smējās. Viņš radīja ļoti labu kolektīvu. Kolektīvam bija pareiza attieksme. Bija dažādu tautību futbolisti – lietuvieši, Ndeki, un tāpat kolektīvs bija vienots. Viņš prata no futbolistiem izspiest maksimumu. Izvilka ārā trumpjus, bet mīnusus prata notušēt. Viņa vadībā spēlējām sekmīgi.

No tēmas, vai tas ir labi vai slikti. Kādam noteikti nepatiks. Tātad - nekad neaizmirsīšu, kad nebiju gatavs fiziski, un Roma teica: "Voloģa, fiziski esi vājš, esi uzēdis svaru, ir jānomet.", un pēc smaga pilnā treniņa Turcijā es reāli skrēju aiz autobusa. Komanda bija sasēdusies autobusā, autobuss brauca lēnām, komandas biedri skatījās uz mani pa logu un smējās, vēderus kutinādami, bet es pārī ar Grigorčuku skrēju pa ceļu. Viņš ar smaidu teica: "Pēc rīta treniņa tev vēl jāveic papildus skriešanas vingrinājums. SKRIE-NAM!"

Labi, ka tolaik nebija viedtālruņu…
Jā, tas gan tiesa, pretējā gadījumā uzreiz būtu iekšā "Facebook". Noskrējām 10 minūtes aiz autobusa, ieradāmies viesnīcā un klāt pusdienas – es uz tām negāju, man bija ļoti slikti, nekas no ēdiena nelīstu iekšā. Lūk, tā metu nost svaru. Nestāstīšu detalizēti par citām reizēm, kā ar Grigorčuku divatā cēlāmies agri no rīta un pludmalē lēkājām "vardītes" – viņš cerēja, ka atgriezīšos izlasē, viņš man visādi palīdzēja, tostarp caur kritiku.

Labāk humoram cits stāsts no sērijas "labi vai slikti". Esam nometnē Turcijā, spēlējam pret poļu komandu – neatceros nosaukumu, bet no augstākās līgas. Grigorčuks lūdz mums: "Puiši, nospēlējiet kvalitatīvi! Ja izdarīsiet to, rītdien došu brīvdienu, dosimies ekskursijā, ļaušu izdzert pa alus kausam. Aiziet, saņemas!" Spēlējam pirmo puslaiku, esam vadībā ar 3:0. Vaņins vārtos, Rimkus, Šļesarčuks priekšā, spēlē Dubenskis, Zangarejevs, Kačanovs, Cilinišeks, Ndeki – visi skrien, visi cīnās, viss sanāk, viss super. Pārtraukumā Grigorčuks saka: "Puiši, man kaut kāda nelāga priekšnojauta. Ļoti nelāga." Izejam uz otro puslaiku, jau esam atslābuši, domās dzeram alu pilsētā. Zaudējam spēli ar 3:4 [lai gan rezultāts un spēles gaita mazliet nesakrīt, visticamāk, runa ir par šo spēli - aut.]. Grigorčuks: "Nu neko, sēžamies autobusā. Rīt ekskursija – kā bijām runājuši." Mēs prasām: "Bet kāds tieši plāns? Cikos? Izkārsiet paziņojumu?" Viņš: "Jums piezvanīs uz viesnīcas numuriņiem." Es dzīvoju ar Vaņinu, savu draugu. Šeit jāpiezīmē, ka Vaņins tai 3:4 spēlē ielaida kaut kādus muļķīgus vārtus – no laukuma centra, starp kājām. 05:30 no rīta zvans. 05:30! Zvana Diguļovs vai Cekanavičs, šķiet, Diguļovs. Miegs iztraucēts, Andrim saka: "Tā un tā, 06:00 jābūt pludmalē." Vaņins noliek klausuli un nosaka: "Kas pie velna, mums taču ekskursija?!" Vaņins 05:55 dodas uz sešiem pludmalē, es liekos gulēt un tik pa miegam pagūstu nodomāt, ka kaut kas nežēlīgs. 06:00 atkal zvans, paceļu klausuli – marš, pēc 30 minūtēm pludmalē! Izejam pludmalē, redzam, ka vārtsargi jau kājas nevelk, viņi 30 minūtes agrāk sāka – viņi vasaras svelmē lēkā, lien, rāpjas pa pludmali, pa smiltīm. Katastrofa! Mums liek… es labāk nestāstīšu, nevainīgākais no tā visa bija zosu gājiens. Vēl bija rāpšanās uz muguras atpakaļgaitā, īsāk sakot, nāve. Šis treniņš bija tīrākās šausmas – elle! Beigās Grigorčuks sapulcina visus un saka: "Puiši, jūs mani vakar pievīlāt, es šodien jūs. Tagad ejam brokastīs, pārģērbjamies un braucam uz pilsētu. Alu neļauju, bet varat pastaigāties." Lūk, tāds viņš bija – ar humoru. Kad vajadzēja, sapurināja mūs tā, ka smiekli vairs nenāca. Pēc divām stundām, kad braucām ar autobusu uz pilsētu, jau varējām pasmieties par to visu, Grigorčuks mums par savu naudu noīrēja laiviņu. Tāds, lūk, cilvēks.

Vai visiem bija pieņemamas viņa metodes? Neviens neteica, ka, lūk, Rietumos tā nerīkojas?
Neviens. Blakus bija Ziziļevs, ar kuru Grigorčuks plecu pie pleca spēlēja Daugavpilī.

Visi pakļāvās?
Ja būtu kāds futbolists ar citu redzējumu, ar kaut kādām sūdzībām, viņa vienkārši nebūtu šajā kolektīvā – viņš tajā neiekļūtu. Grigorčuks ņēma spēlētājus atbilstoši cilvēciskajām īpašībām. Futbolistu bija daudz – vesela virkne tika atsijāta. Viens piemērs. Jūrmalas komandā bija divi spēcīgi futbolisti – Torress [jā, tas pats kurš šobrīd kļuvis par Latvijas pilsoni - aut.] un Fereira, kurš vēlāk tika "Terek" un izspēlējās Krievijas augstākajā līgā. Viņi atbrauca uz pārbaudi Ventspilī, un Roma, neko nepaskaidrojot, pēc divām dienām pateica: "Mājās!"

Jo neatbilda Grigorčuka kultūrai?
Tai skaitā. Saprotams, ka viņš neskatījās uz vienu rādītāju – gan jau arī sportiskā ziņā kaut kas nepatika. Lai gan… it kā kvalificēti futbolisti.

Vēl komandā bija Zurabs Mentešašvili. Zuriks. Grigorčuks viņu visādi "terorizēja" – piekasījās par katru sīkumu! Zura laikam ir viens no tiem, kurš savu potenciālu neizmantoja. Lai gan no otras puses uzspēlēja Krievijas, Izraēlas augstākajās līgās, arī "Skonto". Es ar Mentešašvili Ventspilī dzīvoju – mums nebija dzīvokļa, visus tos gadus dzīvojām viesnīcā. Zura burtiski gulēja gultā ar bumbu. Viņš bija apmāts ar futbolu. No katras algas novirzīja naudu, lai nopirktu piecus jaunus kroseņu pārus – viņam numuriņā stāvēja kādi 50 apavu pāri. Dažādu firmu, dažādās krāsās. Vienkārši kroseņu fans. Tas bija kaut kas. Un pirka futbola bumbas, tai skaitā suvenīra futbola bumbas. Bija reizes, kad paskatos pa logu – viņš sit pret sienu futbola bumbu, darīdams to pusstundu. Viņš tā apstrādāja bumbu!

Klau, par Zurabu bija stāsti, ka viņš ar nazi varēja kādu sadurt un bija ļoti karstasinīgs. Un tu saki, ka Grigorčuks viņu "terorizēja". Romāns tiešām ne no viena nebaidījās, pat no šī gruzīna ne?
Absolūti nē. Viss bija vīrišķīgi un godīgi. Nebija tā, ka mēs pilnībā pakļāvāmies Grigorčukam. Protams, bija reizes, kad iebildām – galu galā arī mēs bijām mužiki. Iebildām, arī paaugstinātos toņos.

Ko Grigorčuks?
Viņš pārkliedza. Taču viņš nevis vienkārši ar spēku nospieda, viņš paskaidroja ar argumentiem. Viņam nebija antipātiju. Nu labi, viens bija, kuram vēlāk bija sekas, uzvārdu nesaukšu. Bet tā viņš nešķiroja – vai tas Ndeki, vai bombardieris Rimkus. Mēdza būt, ka šie līderi nākamajā mačā nespēlēja.

Romam bija arī izteikta vēlme dziļi analizēt video. Lai saprastu, kāds ārprāts tolaik bija "Ventspilī", pastāstīšu, kāda bija dienas kārtība. Pulcējāmies stadionā deviņos no rīta. Notika svēršanās, medicīniskā apskate. Treniņam bija jāsākas 11:00, bet līdz tam video analīze. Taču bija gadījumi, kad vēl 12:00 netikām laukumā. Video analīze varēja ilgt divas, divarpus stundas. Ģērbtuvēs monitors un aiziet. Analīze allaž bija emocionāla – ja nofilmētu Grigorčuka uzstāšanās, būtu labs gabals. Sekoja treniņš, pēc tam obligāti pusdienas. Pēc tam sekoja fantastiskākais – ja Roma pilsētā redzēja tavu mašīnu vai tevi pašu, blandoties pa pilsētu… Katram divarpus stundas obligāti bija jāatpūšas! Vēl vairāk – viņš sēdās savā mašīnā un braukāja pa Ventspili, novēroja. Tāpat viņš jebkurā brīdī varēja atbraukt uz jebkura futbolista dzīvokli vai viesnīcas numuru. Ja tevis nav, sods mēneša algas apmērā.

Bieži nācās šo sodu piemērot?
Nē, visi pakļāvās. Viņš uzsvēra, ka puišiem ir jāatpūšas. Tālāk vakara treniņš. Ja dienā viens treniņš, tad, protams, vakarpusē varēja atpūsties un pastaigāt pa pilsētu, bet desmitos vakarā bija jāatrodas stadionā, kur kārtējais medicīniskais tests. Skatās tev acīs, pārbauda… Tāpat nākamajā rītā – neatkarīgi, pret kuru jāspēlē.

Grigorčukam nebija sīkumu. Vai tā būtu Rēzekne, Daugavpils vai "Skonto", bija jānoskatās video no mūsu komandas iepriekšējās spēles, pēc tam sākām analizēt pretinieku, lai gan tu saproti, ka šo pretinieku sagrausi, sasitīsi lupatu lēveros – mēs atradāmies pārliecinošā pirmajā vietā, nebija konkurentu. Un, piemēram, spēlējam pret komandu, kas ir manāmi vājāka, turklāt Grigorčuks pat atpūtina dažu labu līderi, ļauj izlaist spēli. Un bija tā - labi, es pārspīlēju, bet vispār tas nav joks – Grigorčuks nosauc septīto vai desmito numuru un, piemēram, dod vārdu Denisam Kačanovam un vaicā: "Kurš no Rēzeknes komandas spēlē ar šo numuru?" Nedod Dievs, nespēji nosaukt vārdu un uzvārdu! Nedod Dievs, reāls sods! Es jau sāku jokot, ka drīz būs jāzina, ko katrs pretinieks apēdis pusdienās. Bet tas tiešām tā bija – Grigorčuks fanātiski analizēja katru pretinieku līdz kaulam. Rādīja ar bultiņām – viņam bija kaut kāda programma. Nebija tādu interneta iespēju kā šodien, bet viņš iespēju robežās analizēja visu iespējamo.

Izejot laukumā, mēs perfekti pārzinājām pretinieku – Rēzeknes "Blāzma" pēdējā vietā, bet es trīs dienas no vietas esmu šo komandu analizējis. Jebkurš tā laika "Ventspils" futbolists šo manu stāstu apstiprinās – Andruha Butriks, Rimkus vai jebkurš cits. Vai ar lieko svaru bija tā – Grigorčukam kaut kas nepatika, viņš deva laiku un viena grama svara pārsniegums izmaksāja vienu dolāru. Man bija problēmas ar lieko svaru, zināju, ka būs treniņš – es septiņos no rīta ierados pludmalē un skraidīju. 45 minūtes. Pēc tam nācu uz svēršanos. Dabīgi, ka pēc tam bez vakariņām, tikai kefīriņu.

Savā karjerā vēl saskāries ar tik lielu fanātiķi?
[Domā] Ar Grigorčuku nespēlēju laukumā, bet varu nosaukt treneri/spēlētāju Lužniju. Viņi ir salīdzināmi, abi līdzīgi, abi ļoti prasīgi, abi skarbi [un abi ukraiņi – aut.]. Tai pašā laikā savus futbolistus mīl un viņu dēļ var citam galvu noraut. Piemēram, Grigorčuks gāja pie "Ventspils" prezidenta Bespalova un vajadzības gadījumā aizstāvēja savus spēlētājus. Piemēram, Bespalovs par vienu vai citu esošu futbolistu šaubījās, Grigorčuks aizstāvēja. Vai atbrauca leģionārs, kuru komandā paņēma Bespalovs – viņš pēc laika jautā Grigorčukam, kāpēc šis futbolists nespēlē. Lūdza, lai dod iespēju kādā mačā. Bet tai pozīcijā spēlēja Ziziļevs – futbolists solīdā vecumā. Grigorčuks saka: "Nē, Ziziļevs ir labāks, neskatieties, cik viņam gadu." Vai līdzīgi ar Žeņu Kosmačovu, kurš bija neiedomājams talants – Grigorčuks viņu iespēlēja pamazām, kamēr Bespalovs gribēja, lai Kosmačovam būtu regulārāks spēles laiks, Kosmačovam jau kaut kādi varianti Spānijā sāka parādīties. Grigorčuks teica: "Nē, Mentešašvili, Koļesņičenko, Dubenskis šobrīd ir spēcīgāki. Mākslīgi nevienu nelikšu – būs iespēja, došu to." Taču viss bija godīgi, Grigorčukam nebija mīluļu vai antipātiju. Viņš reizēm pieņēma skarbus lēmumus arī par Rimku un Sļesarčuku, kuri bija bombardieri. Viss notika komandas interesēs. Vai Andrjuha Butriks, kurš bija Bespalova radinieks, jo apprecējās ar viņa meitu. Un Butriks ne vienmēr tika iekļauts sākumsastāvā. Butriks bija labs futbolists, bet spēlēja tikai laiku pa laikam, uzvarot godīgā konkurencē. Krievijā ir piemēri, kad lielo bosu radinieki spēlē tāpēc, ka ir radinieki.

Koļesņičenko ar 11. numuru "Ventspils" rindās.

Šī brīža Latvijas izlases nevarība, Koļesņičenko netic ārzemju trenerim, kurš nepazīst mūsu futbola reālijas

Ņemot vērā, ka mūsu saruna ir ieilgusi, šoreiz plaši nerunāsim par šī brīža Latvijas futbola problēmām, tomēr pēdējais jautājums par Grigorčuku būs tieši par šo tēmu – vai viņš būtu labs treneris Latvijas izlasei, ņemot vērā arī to, ka tagad ir 2018. gads un ir izaugusi jauna spēlētāju paaudze? Saprotu, ka cieni Starkovu – paspriedīsim tīri teorētiski!
Jā, uzreiz atvainošos Starkovam, jo nav korekti runāt par šādām tēmām, kamēr amatā ir cits treneris. Taču, kad pirms četriem pieciem gadiem tika meklēts jauns treneris [2013. gadā, kad amatā stājās Pahars – aut.], izteicu viedokli Indriksonam, un zinu, ka tālāk šis viedoklis tika nodots Mežeckim – varbūt neminot manu vārdu. Gan toreiz to teicu, gan tagad atkārtotu, ka par Grigorčuku ideālākas kandidatūras nav. Nav! Neskatoties uz to, ka pagājis laiks, viņš pierāda ar sevis vadītajām komandām, Ukrainas "Chernomorets", Azerbaidžānas "Qabala" – abām Eirokausi. Šajos klubos un valstīs vairs nenotiek mētāšanās ar naudu, nav talantīgāki futbolisti par mūsējiem, tomēr viņi sasniedz mērķus, Grigorčuks uzdarbojas.

Roma, esot Latvijā, braukāja pa pilsētām, vēroja bērnu/jauniešu turnīrus, reāli meklēja talantus – to pašu Kosmačovu, Zjuzinu pamanīja, atlasīja. Romam aizbraucot, daži no šiem talantiem pazuda. Grigorčuks ir īsts darbaholiķis. Grigorčuka pluss, vadot Latvijas izlasi, būtu tāds, ka šie paši spēlētāji, kuri tagad ir izlasē, pakaļas plēstu. Piekrītu, ka šī brīža paaudzei pietrūkst meistarības, taču Grigorčuks arī nekad nav vadījis Nīderlandi, Franciju vai Spāniju – viņa komandas ņem ar kolektīvismu, garu. Var zaudēt, bet, ja zaudē kā Gruzijai [0:5]… - kas tas bija? Es droši garantēju, ka Grigorčuka vadībā nekas tāds nenotiktu. Labi, varbūt vienreiz gadītos, bet pēc tam viss būtu citādi.

Izlase un klubs nav dažādas lietas? Izlasē sapulcējas, dažas dienas un spēle.
Kurš treneris tad vispār var satrenēt izlasi?

Tur jau tā lieta, ka satrenēt izlasi diez vai vispār kāds var.
Jā, piekrītu – klubā var trenēt katru dienu, var ieturēt savu līniju. Taču redzu skaidri, ka izlasē ir problēmas ar garu. Pofigisms. Atkārtojos, var zaudēt 0:1, 0:2, bet, kad ir 0:5, un tev viss pie vienas vietas… Vai kā viens pazīstams spēlētājs kliedz pa visu valsti, ka "paldies Dievam, nospēlēju pret Krištianu Ronaldu"… Tas ir absurds! Viņa uzvārds ir Freimanis. Tas nav normāli! Būtu man teikšana, viņš izlasi vairs neredzētu. Viņš nespēlē savā klubā, savā pagalmā. Viņš tikko zaudējis spēli un viņu kā aizsargu izvazāja. Bet viņš intervijā stāsta… Es viņa vietā kauna dēļ slēptos ģērbtuvē. Bet viņš ar smaidu stāsta, ka uzspēlējis pret Ronaldu.

Vai ir vēl "biedri" izlasē, kas sacenšoties skraidīja mainīties krekliem. Es dzīvē ne ar vienu nemainījos – vienīgā reize bija pēc spēles pret Brazīliju, bet arī tad, ir liecinieki, neskrēju viņam pakaļ, mainījāmies visi, es ar Kafu. Bija gadījumi, kad pēc ienākšanas ģērbtuvē masieri Sašu Jurovski sūtījām pamēģināt samainīt. Apvaicāties. Būs – būs, nebūs – nebūs. Bet te – zaudē 0:5 un skraida mainīties krekliem. Un stāsta intervijā. Man būtu kauns – sēdētu mājās un analizētu spēli. Kas tas tāds? Pasarg Dievs, nevēlos aizvainot ne Mariku [Paharu], ne Petroviču, viņi dara visu iespējamo, bet Romas vadībā nekas tāds nenotiktu. Ja nav meistarības, tad tikai tā var cīnīties - jāplēš pakaļas, jāsit pa kājām. Vai tad mūsu izlases spēlētāji tiek noraidīti, pelna dzeltenās kartītes? Kurš mūsu izlasē ir ass spēlētājs? Katru spēli aizvadām kā viesu komanda – bailīgi, visi drebelīgi, pārliecības nav. Tiešām pa divām dienām nevar panākt kolektīvismu?

Ar Petroviču iekļuvām "Euro 2004", arī citās reizēs līdz pēdējam pretendējām. Šveice, Grieķija, Izraēla – tās visas zināja, ka, atbraucot uz Rīgu, būs ļoti grūti. Un kas mums toreiz bija? Es pats tobrīd spēlēju tai pašā Latvijas čempionātā, bet tas netraucēja gūt vārtus pret Izraēlu. Saša Cauņa spēlēja "Skonto" pie Ašvorta – vai tad viņš neguva vārtus izlasē? Guva, turklāt trakus vārtus. Varējām taču! Petrovičs visus apvienoja.

Pēc vārtiem pret Izraēlu (1:1).

Kas šodien? Viens pasmejas, otram tiek piedots. Sabrauc visi, smuki izskatās, LFF rada lieliskus apstākļus – labākās viesnīcas, lido ar čarteriem. Varbūt lai brauc uz spēlēm ar skrituļslidām? Varbūt tā? Dzīvo "Radisson"… Tad, puiši, dodiet arī kaut ko pretī! Saprotu, ka var zaudēt, pats esmu bijis futbolists, taču neesmu arī bijis sētnieks pagalmā, pārzinu šo virtuvi. Sēžu ar Laizānu, Rubinu, Prohorenkovu, Zakreševski, Zemļinski – skatāmies visi šī brīža izlasi un uzskatām, ka nedrīkst zaudēt šādi, neparādot raksturu. Neesmu kaut kāds profesors vai burkšķētājs – visu saprotu. Taču, puiši, ir jāsavācas, jāparunājas. Izlasē tikai Gorkšs nebaidās galvu bāzt pretinieka kājā – pārējie aizgriežas prom. Tā nav lieta! Petrovičs, protams, ir labs speciālists, bet šobrīd vajadzīgs tāds, kurš burtiski [krata dūres – aut.]… Vēlreiz atvainojos, Petrovičs ir šī brīža treneris, un no manas puses nav korekti tā runāt, taču tieši to pašu teicu pirms četriem gadiem – ka Grigorčuks būtu ideāla kandidatūra. Viņš zina mūsu reālijas.

OK, pamēģiniet šodien pastumt malā Mariku, Petroviču un ielieciet jebkuru ārzemju speciālistu. Ziniet, kas būs? Bertijs Fogts bija Azerbaidžānā [2008.-2014.], es tieši tai laikā arī spēlēju Azerbaidžānā. Viņam bija liels līgums. Viņš atbrauca un bija šokā – nav infrastruktūras un tā tālāk. Saka, "johaidī"… Pirmajos gados saņēma miljonus un tik atkārtoja: "Oi, oi, oi, oi, vajag uzlabot infrastruktūru. Nevaru tādos apstākļos neko padarīt." Otrajā ciklā bija neliels progress – Azerbaidžāna bija nevis pēdējā, bet pirmspēdējā. Un tad saka: "Ja iedosiet man trešo ciklu, tad tik būs." Trešajā ciklā nekas nesanāca. Tas pats būs šeit! Tāpēc, ja perspektīvā runājam par trenera maiņu, neredzu labāku variantu par Grigorčuku.

Paklau, izsauciet šeit Morinju, izsauciet Kapello – viņš aizies uz Hanzas futbola laukumu vai Jūrmalu… Es nevienu neapvainoju, bet nav stadionu Latvijā. Viņš teiks: "Kas tas ir? No šejienes man jāpaņem futbolists uz izlasi? No skolas stadiona?" Vai uz RTU stadionu atbrauks. Par ko mēs vispār runājam? Grigorčuks to visu ir redzējis, viņš to visu zina – pa šiem pieciem gadiem, kopš viņš aizbraucis, nekas nav mainījies [pagājuši deviņi gadi, bet apgalvojums derīgs arī šim laika periodam – aut.]. Viņš atbrauks un strādās – viņam nekas nebūs jāpaskaidro.

Runājot par skolas laukumiem, viens stāstiņš. Mans tuvs draugs, daudzu Latvijas futbolistu aģents Roma Bezzubovs, nodarbojās ar Jāņa Grīnberga pāreju uz "Schalke 04". Bija U izlašu turnīrs, kas risinājās Hanzas vidusskolas laukumā – šķiet, varēja būt marts. Latvija pret Ukrainu. Lūk, "Schalke 04" galvenais skauts, kurš jau sen sekoja līdzi Grīnbergam, atbrauca pavērot klātienē. Bija arī slikts laiks – lietus, sniegs. Stāvam kopā, Roma ar viņu sarunājas. Es pēc tam smējos, to atceroties. Aģents teica: "Mister, Roman, spēli uz šejieni pārcēla nelabvēlīgo laika apstākļu dēļ?" Romans saka: "Nē, šeit tā arī tika plānots spēlēt." Pēc tam Roma piebilst: "Vispār pie mums arī vasarā šai laukumā notiek čempionāta spēles." Pateikt, ka vācietis bija šokā, nozīmētu nepateikt neko. Viņam žoklis atkārās. Ar to viss pateikts. Es principiāli neticu ārzemju speciālistiem – būs kā ar Fogtu, tikai naudu izšķērdēsim. Labi, varbūt vidēja līmeņa speciālistu, nosacīti poli vai ungāru, varētu atļauties. Un ko – sasniegs kaut ko? Nē. Tā ka es par Grigorčuka variantu gan iepriekš biju, gan arī tagad – nekas nav mainījies.

Starp citu, atgriežoties pie jauno futbolistu tēmas, – paskaidroju, kāpēc mēs savulaik nebraucām prom, jo bija visi apstākļi. Šobrīd nevienam Latvijas klubam nav apstākļu, tāpēc saprotu, kāpēc jaunieši brauc prom. Un šodien es laikam arī ieteiktu: "Brauc prom." Protams, ņemot vērā, kāda valsts, kas par klubu, kādas perspektīvas. Ir arī labi piemēri – Veips aizbraucis uz "Sampdoria", tas pats Jančuks Grīnbergs. Mans viedoklis tik un tā ir, ka jāpaliek, lai nobriestu, bet no otras puses šī brīža situācijā šeit nekā nav.

RFS parādās kaut kādas iespējas.
Kādas iespējas ir RFS? Nu labi, parādījusies komanda augstākajā līgā.

Stabilas finanses, stabila nākotne.
Jā, tas ir labi. Kā jau iepriekš teicu, Latvijas čempionāta uzplaukums bija saistīts ar Bespalovu, Indriksonu, Zaharjinu, Mališkovu. Tāpēc malači tie paši Milovs, Ļašenko [RFS sponsora "LNK Group" pārstāvji – aut.], kuri finansē. Tāpat "Riga", Lomakins – jocīgi, ka viņu neizceļ, tāpēc OK, teikšu, Proņins, Romašins. Tas ar humoru, bet skaidrs, ka šiem cilvēkiem gods un slava. Uzskatu, ka LFF ir jāsniedz atzinība šiem mecenātiem. Šādās reizēs saku – cilvēks tikpat labi varētu doties uz veikalu un nopirkt "Bentley" mammai, tētim, bet viņš tā vietā iegulda futbolā un maksā algu futbolistiem, dod iespēju jaunajiem. Taču es runāju par ko citu – neviens no šiem klubiem nebūvē infrastruktūru. Kas ir RFS un "Riga"?

Izmanto to, kas ir – "Skonto" stadionu, "Arkādiju".
Tieši tā. Bet kurš radīja to, kas ir Ventspilī? Bespalovs, Lembergs, Blumbergs. Kas Liepājā? Sesks, Zaharjins. Viņu dalība, viņi lobēja. Kas tagad pēdējos gados jauns uzbūvēts?

Jelgavā ir jauns treniņlaukums.
Jā, malacis Peilāns. Esmu dzirdējis, ka viņam saistībā ar nākamo gadu ir [finansiālas] problēmas, taču malacis, viņš ir daudz izdarījis. Te var tikai aplaudēt. Diemžēl nekas cits netiek būvēts – nezinu, kāpēc. LFF viennozīmīgi ir jāpalīdz. Neredzu, ka kopš "Euro 2004" federācija būtu kaut ko reālu paveikusi. Es šeit nerunāju par skolu laukumiem, bet stadioniem. Labi, tā ir cita tēma.

Azerbaidžāna: naudas kaudzēm, bet solīto nemaksā

Jā, ar tevi būs vēl kādu reizi jāaprunājas – par šī brīža Latvijas futbola problēmām, tāpat par tavām gaitām, "Skonto" pazušanu. Šobrīd pabeigsim par tavu karjeru – ārzemēs pēdējās divas valstis tev bija Azerbaidžāna un Ukraina. Pastāsti kaut ko interesantu!
Katrā valstī bija kaut kas interesants. Azerbaidžānā man paveicās, Baku "Inter" bija ļoti jautrs kolektīvs. Trenēja jauks onkulītis, viņam bija 65 gadi [patiesībā pat 69 – aut.] – Valentīns Hodukins, ukraiņu speciālists. Viņš mūs ar Rubinu ļoti mīlēja, ļoti. Mēs viņam patiešām bijām kā dēli. Viņš mēdza teikt: "Puisīši, šodien netrenējaties, jūs tik labi nospēlējāt!" Komandā kopumā bija 29 spēlētāji, no kuriem 22 leģionāri. Bija urugvajietis Valters Guglilmons, bija moldovieši, lieliski puiši un bija septiņi Azerbaidžānas spēlētāji, turklāt regulāri spēlēja tikai viens – Azerbaidžānas izlases kapteinis Samirs Abasovs. Pārējos azerbaidžāņus turēja tikai tāpēc, ka vajadzēja. Kolektīvs bija ļoti smieklīgs.

Neparasti bija tas, ka algas teorētiski bija lielas, taču tās nekad netika izmaksātas pilnā apmērā. Algas tika sadalītas uz trim četrām izmaksām mēnesī. Turklāt, ieejot algai pakaļ, kabinetā bija uzbērts pamatīgs kalniņš no dolāru paciņām, bet tur sēdēja ģenerāldirektors ar grāmatvedi, un viņš jautā viņai: "Kāda viņam alga?" Piemēram, seko atbilde 10 tūkstoši dolāru. Ģenerāldirektors saka: "Tā, iedod viņam trīs tūkstošus, pārējo pēc tam." Un tas neskatoties uz to, ka kabinetā bija tiešām iespaidīgs dolāru kalns. Azerbaidžāņiem visu laiku patika solīt, bet ne pārāk šos solījumus ievērot.

Atceros, kad Rubinam bija trauma, ģenerāldirektors bija noteicis viņam plkst.12 iziet ārā un gaidīt – teica, ka piebrauks kādas klīnikas vadītājs, uztaisīs rentgenu un tā tālāk. Rubins iziet ārā, tur neviena nav – gaida līdz 12:30, ap vieniem zvana ģenerāldirektoram. Tas sola, ka tagad būs 16:00. Rubins iziet četros, situācija atkārtojas. Zvana ģenerāldirektoram 16:30, viņš: "Pag, pag, kaut kāds pārpratums, noskaidrošu." Atzvana un saka: "Klau, tikko sazvanīju, izrādās, klīnikas vadītājs šodien kāzās, viņa šodien nebūs." Sarunāja uz nākamo dienu, atkal viss tas pats atkārtojās. Lūk, šādas situācijas raksturo Azerbaidžānu. Jautri.

Azerbaidžānā klubs man palika parādā naudu. Varu atklāt – 30 tūkstošus dolāru. Pagājuši divi mēneši, sēžu Rīgā, man zvana ģenerāldirektors: "Voloģa, brauc šurp pēc parāda, ieliku naudu seifā. Kad būsi?" Saku: "Labi, parīt būšu." Šis saka: "Super, sarunājuši." Nezinu, vai tagad ir tiešie reisi uz Baku, bet toreiz man nācās lidot caur Maskavu. Lidojumi iznāca diezgan dārgi. Tobrīd komandā tur bija lietuvieši Poškus un Gribausks (vēlāk spēlēja "Skonto"), mūsu Karlsons un Rubins, kurš palika Baku "Inter", kad aizbraucu. Atlidoju, tiekos ar pazīstamajiem spēlētājiem, viss kārtībā. Ierodos ofisā pie ģenerāldirektora, šis saka: "Klau, neticēsi, ČP [ārkārtas gadījums] vakar notika, vakar seifu neaizslēdzu, apkopēja šeit strādāja un nozaga naudu. Reku, trīs tūkstoši tikai palikuši."

Kā beidzās?
Neviens man neko vairs tā arī neiedeva.

Tu uztvēri to kā priekšlaicīgi izdomātu pasaku, jo viņi bija ar mieru samaksāt tikai 10%?
Šādas pasakas Azerbaidžānā tev pilnā nopietnībā stāsta nopietni, pieauguši cilvēki. Tas pats kluba prezidents, viņš arī vienas vietējās bankas prezidents, tev acīs saka: "Atstāj adresi, tev naudu uz turieni nosūtīs." Vēl vairāk – tev atnāk kaut kāds viltus maksājuma uzdevums, ka it kā kaut kāda nauda ir izsūtīta. Bet naudas nav. Neesmu ne uz vienu apvainojies, atceros šos stāstus ar humoru.

Vismaz lidojums toreiz atmaksājās, jo avio biļetes tik un tā bija lētākas.
Teikšu tā, man no tās naudas maz kas palika – uz biļetēm vien, šķiet, procentus 60 iztērēju. Lūk tā, apkopēja nozaga.

Ukraina: kad saproti, ka uz brazīliešu fona esi "invalīds", toties pilnas somas ar grivnām

Ukraina? Pret Kijevas "Dynamo", "Shakhtar" iznāca uzspēlēt?
Uzspēlēju pret "Shakhtar" [spēles protokols], arī pret "Dnipro" [spēles protokols]. Zaudēju. Pret "Shakhtar" spēlēju "Donbass" arēnā. Spēlēju pret "Shakhtar" brazīliešiem [tostarp Duglasu Kostu, Fernandinju, Luisu Adrianu un citiem - aut.] un principā tieši pēc tās spēles sapratu, ka… vairs neesmu futbolists. Pēc spēles kasīju pauri un domāju. Tie brazīlieši toreiz lieliski spēlēja… Iziet laukumā tādi maziņi, it kā ar vēderiņiem, bet, kad sāka spēlēt… Netiku līdzi vispār [šeit vārtu video, kur Koļesņičenko nenosedza elegantus vārtus guvušo Luisu Adrianu - aut.], lai gan toreiz regulāri spēlēju izlasē un kaut kāds līmenis bija. Sapratu, ka esmu kļuvis par futbola "invalīdu", lai cik tas skarbi neskanētu. Tobrīd tu saproti, kāpēc viņi ir tādā komandā kā "Shakhtar", kāpēc viņi uzvarēja Eiropas līgā [2008./09. gada sezonā, kas bija pēdējā, kurā turnīrs saucās UEFA kausa izcīņa – aut.] un kuras brazīlieši pēc tam devās kur nu kurš [uz vēl lielākiem klubiem – aut.]. Šie brazīlieši bija neticami ātri, strauji, neparedzami – cita planēta.

2010. gada aprīlī pret "Shakhtar" futbolistu Fernandinju, kurš nu jau četrarpus gadus pārstāv "Manchester City".

Ja atkal no humora puses, tad vēl viens stāsts par naudu. Ukrainā bija krīze, "Chernomorets" prezidents bija Leonīds Kļimovs, viņš bija arī "Imex" bankas prezidents, šī banka bija kluba sponsors. Šis prezidents savā paša bankā atver kontu un pārmet uz to naudu. Taču joks tāds, ka kartītes bija "Imex" iekšējās, nekāds tur "Visa" vai tamlīdzīgi. Un, kad spēlējām slikti, vienkārši nevarējām algu, kas bija solīda, noņemt no kartītes. Piemēram, uzlika limitu 140 dolāri dienā un viss. Uz ekrāna redzi naudu, bet izņemt nevari. Sezona beidzas, tu prasi, vai varu izņemt naudu, tev saka: "Nē." Mēs izkritām no Ukrainas Premjerlīgas uz 1. līgu, man vēl līgums uz diviem gadiem. Viņi saka: "Lūk, ņem šo summu un brauc prom." Bet tā summa bija ļoti maza salīdzinājumā ar to, kas man pienācās. Toreiz risināju problēmu caur Mežecki un Indriksonu, kurš sazinājās ar Ukrainas federācijas prezidentu Surki. Klubs gan vēl mēģināja izvairīties, iebiedēt un tā tālāk, bet galu galā, lai nebūtu skandāla, izmaksāja. Taču mana alga bija dolāros, bet izmaksāja viņi grivnās. Tas bija smieklīgi – tās reāli bija divas sporta somas uz ritentiņiem, pilnas ar naudu. Man bija draugs Odesā, kurš braukāja pa maiņas punktiem un pamazām to naudu samainīja. Mana došanās mājup naudas valūtas maiņās dēļ aizkavējās par trim dienām.

Uzticējies tam cilvēkam?
Jā, tas bija labs draugs, Igors Pokariņins, viņš spēlēja "Ventspilī", arī Grigorčuka vadībā.

Vēl interesanti, ka tai sezonā kluba direktors bija leģendārais Oļegs Blohins. Ja reizēm saka, ka cilvēks staigā ar [iedomātu] kroni uz galvas – tad, lūk, tas bija viņš. Kulminācija bija brīdī, kad mūsu treneris Andrejs Baļs, lai viņam vieglas smiltis, vada pirmsspēles sapulci. Beigās prasa: "Oļeg, varbūt kaut ko arī pateiksi?" Blohins pieceļas un saka: "Šiem te? Tu joko?" Atmeta ar roku un aizgāja. Parādīja, ka viņš ir visvarens. Pēc zaudējumiem gan mēdza ieskriet ģērbtuvēs un katram kaut ko uzbļaut. Viņa iemīļots teiciens bija: "Pirmais puslaiks ārprāts, otrais pornuha." Vai arī: "Kas ir, naudas dēļ te atbrauci? Es tev… [demonstrē nepieklājīgu žestu – aut.]." Tāds bija Oļegs Blohins.

Kaut kas no Kvarcjanija?
Līdzīgi, tikai atšķirība tajā, ka Blohins savā laikā patiešām bija izcils futbolists. Bet ar tāāādu kroni galvā – dzīvē otru tādu nesatiku.

Vairākās intervijās izlasāms, ka pats esi bijis daudzu komandu dvēsele, skaļākais spēlētājs kolektīvā.
Bija, bija tā. Pēc dabas biju nedaudz vētrains – tagad tas ir aizgājis, vecums. Futbolista karjeras laikā patika jokot.

Koļesņičenko - visu laiku jaunākais Latvijas izlases futbolists, spēle pret Brazīlijas izlasi

Labi, visbeidzot Latvijas izlase. Debiju atceries? Tas bija kas īpašs vai sevišķu emociju nebija, ņemot vērā, ka tas it kā bija pašsaprotami - biji "Skonto" spēlētājs un no turienes vairums organiski iegāja izlasē?
Nē, atceros gan. Trenēja Jānis Gilis, debitēju Baltijas kausā Lietuvā, izgāju uz maiņu spēlē pret Igauniju un praktiski ar pirmo sitienu trāpīju pa pārliktni [tas notika 1997. gadā, kad Koļesņičenko bija tikai 17 gadus un divus mēnešus vecs, viņš kļuva par visu laiku jaunāko Latvijas izlases futbolistu, un šis rekords joprojām nav pārspēts; interesanti, ka šai spēlē nomainīja Artūra Karašauska tēti Juriju – aut.]. Dabīgi, ka tas notika pēc Petroviča rekomendācijas [Koļesņičenko aizvadīja pirmo sezonu "Skonto" Starkova vadībā, kamēr Gilis paralēli izlases vadīšanai trenēja arī "Liepājas metalurgu" – aut.]. Jā, biju jauns, taču nebija tā, ka ievilktu aiz ausīm - tā nemaz nevarēja būt, nekā mākslīga tur nebija. Tāpat jauni debitēja Rubins, Laizāns – viņi ielauzās izlasē un spēlēja. Igors Stepanovs. Viņi bija zvēri – uzreiz spēlēja. Arī ar mani bija līdzīgi. Man tagad arī patīk uzticēties jaunajiem.

RTU/"Skonto Academy".
Ir tur ļoti labi puiši, uzvārdus nesaukšu. Mani tikai izbrīna – viens gads pagājis, būtībā nekas nav mainījies, bet ziemā Virslīgas klubi pēkšņi sākuši zvanīt futbolistiem, saukt kaut kur. Saku – kas mainījies? Viens spilgts piemērs – Grjaznovs. Lielisks spēlētājs – potenciāli izlases futbolists. Dodu vārdu, ka viņš aizbrauks – viņam jau tagad no Eiropas ir piedāvājums. Viņš vasarā aizbrauks – pa taisno no 1. līgas. Redzēsiet. Un viņš uzreiz iekļūs izlasē. Piemēram, ir Vasja Ivanovs – viņu sagrib "Riga", pēc tam par to padzird RFS un, aiziet, bruņotas sacīkstes var sākties! Viņiem arī uzreiz vajag. Tāpat treneru epopejas – labi, nepārmetīšu, tā ir šo klubu iekšējā lieta un nav runa tikai par šiem diviem klubiem. Un tiek ignorēts, ka ir taču savējie! Liepājā ir brīnišķīgs materiāls. Māra [Verpakovska] komanda 2015. gadā kļuva par čempioni. Velns parāvis, jums tik forši jaunie! Un kļuva par čempioniem. Un viena gada laikā tiek paņemti pieredzējušie, kamēr jaunie pa šo laiku izklīda. Tagad viņi izmētāti pa gandrīz visiem klubiem. Bet viņi ir lieliski. Šo nesaprotu. Ir jāuzticas savējiem.

Vēl atgriežamies pie tevis un izlases! Kā izdevās ieiet izlasē?
Pieticīgs puisis – liek spēlēt, es spēlēju. Debijā minūšu daudz nebija – izgāju, trāpīju pa pārliktni. Patika tās sajūtas – šo epizodi atceros uz mūžu. Tāpat kā spilgtā atmiņā visi bērnu turnīri, pirmā došanās uz ārzemēm. Pēc tam, protams, sajūtas nonivelējās – daudz kur braucām ar izlasi, bet nemaz vairs negribējās iziet ārā, pat tādās eksotiskās valstīs kā Hondurasa un Bahreina nē. Visas tās valstis apnika. Labi, gribējās Bahreinā aplūkot F-1 trasi, bet tur viss mākslīgs – kaudze ar dārgiem, bet tukšiem, mākslīgiem veikaliem vienā pusē, otrā pusē tuksnesis un svilpo vējš. Kas tur var patikt? Kaut kas skaists? Diez vai. Hondurasā visapkārt bruņota apsardze. Brazīlijā bijām Kuritibā.

Kā bija?
Izgāju otrajā puslaikā. Pati spēle, protams, kosmoss. Visi labākie – Ronaldu, Alekss, Dida, debitēja Ronaldinju. Ko tur daudz teikt…

Iegāji spēlē un visi tādi paši cilvēki vai kaut kas kosmisks bija?
Pasarg Dievs, mēs līdz bumbai netikām.

Vietējās Daugavpils avīzes lepojās, ka divreiz par pasaules labāko futbolistu atzīto Ronaldu sedza daugavpilietis Isakovs, kurš, ja man atmiņa neviļ, toreiz izteicās, ka arī Ronaldu ir tikai cilvēks un nekā pārdabiska nebija.
Meli. Jāpaskatās spēle, man ir ieraksts. Ja ne Saša Koliņko… viņš tur lēca, glāba. Izgāju otrajā puslaikā un nepārspīlējot saku, ka netikām pāri centram.

Līdzjutēji traki?
Jā, traki. Mēs viesnīcā pamostamies no rīta, televīzijā tiešraide no stadiona, un tur jau līdzjutējus rāda tribīnēs. Plakāti, atmosfēra – tiešām traki fani. Gājām no laukuma tādā atmosfērā, it kā būtu uzvarējuši viņu mīluļus – policijas rinda ar vairogiem, mēs šo vairogu aizsegā pametam stadionu, bet mūsu virzienā lido visādas drazas. Ja par pašu valsti, – citi saka, ka prātu zaudē tās dēļ, bet man patiešām tur nepatika. Nabadzība, netīrība, pa pilsētu nepastaigāsi - aplaupa. Varbūt nepatika tāpēc, ka Kuritiba, lai gan no otras puses it kā tūrisma pilsēta.

Ceļā uz "Euro 2004" tu arī dažās kvalifikācijas turnīra spēlēs piedalījies. Lielākais spēles laiks tev bija Sanmarīno, kur aizvadīji pirmās 57 minūtes. Ja Latvijas izlase toreiz neizrautu uzvaru pēdējās sekundēs, finālturnīra, iespējams, nebūtu. Kas palicis atmiņā no šīs nervozās spēles?
Pēc tam pārbaudi, bet mani partneri uzbrukumā, šķiet, bija Mariks [Pahars] un Rimkus [viņa vietā bija Verpakovskis - aut.]. Skaidrs, ka iznācām laukumā ar domu uzbrukt...

Pahars otrajā minūtē trāpīja pa vārtu stabu.
Jā, varējām uzreiz gūt vārtus. Pats izlasē tobrīd spēlēju ne pārāk regulāri, vēlējos sevi apliecināt un iekrita acīs, ka toreiz Mariks [Pahars] spēlēja individuāli - lai izlasa šo, sušķis tāds [smejas]. Saprotams, arī Mariks gribēja sevi pierādīt, bet toreiz pietrūka komandas darbību. Mača gaitā spēle pajuka, pārliecība pazuda. Būtu bijuši savlaicīgi vārti, skaidrs, ka būtu sagrāvuši. Diemžēl gadās tādas dienas. Te viennozīmīgi runa par pašpārliecinātību pirms spēles.

Pēc spēles bija lieli prieki, ka izdevās pēdējās sekundēs izraut uzvaru?
Noteikti nē. Vairs visu tik labi neatceros, bet esmu pārliecināts, ka nekādu prieka izpausmju nebija. Priecāties par uzvaru pār Sanmarīno? Tieši otrādi, visi bijām sarūgtināti, jo tā bija spēle, kurā nekas nesanāca.

Izklausās neticami, jo toreiz, atgādinu, sākām ar neizšķirtu pret Zviedriju, uzvarējām Polijā un šie trīs punkti Sanmarīno bija ārkārtīgi vērtīgi.
Atceros, atceros. Var jau būt, ka kāds arī bija priecīgs, bet vismaz es personīgi ļoti pārdzīvoju - pats arī slikti nospēlēju.

Atmiņā paliekošajās spēlēs pret Ungāriju Rīgā un "play-off" ietvaros pret Turciju Rīgā tu nāci laukumā vārtu guvēja Verpakovska vietā. Māris toreiz pusi ungāru komandas izvazāja. Kādas bija sajūtas nākt varoņa vietā un, piemēram, pret turkiem pēdējās minūtēs sargāt vērtīgo 1:0?
Visi dzīvojām viena mērķa labad - viens par visiem, visi par vienu. Ikviens priecājās par jebkura partnera panākumiem. Protams, ka tas bija vispārējs prieks. Toreiz nevis vienkārši radās iespēja iekļūt finālturnīrā - man iekšienē bija pārliecība, ka mēs to izdarīsim. Bija tāda sajūta - tik ļoti viss sastiķējās. Lai gūtu lielu panākumu, jāsakrīt daudzām lietām - kolektīvs, vadība. Man par treneri bieži prasa - Petrovičs daudzās lietās nejaucās un vienkārši netraucēja. Arī tā bija būtiska prasme. Kolektīvs bieži vien pulcējās arī ārpus izlašu loga - bieži apspriedām dažādas lietas. Petrovičs toreiz laikam arī bija nobriedis - viņa nopelns ir milzīgs.

Izlasei regulāri ir pārtraukumi vairāku mēnešu garumā. Vai cikla vidū, pēc šādas garas pauzes atgriežoties izlasē, jums bija sajūta, cik šis cikls ir nozīmīgs, un ka varat uzrakstīt Latvijas futbola vēsturi?
Nezinu, lai katrs futbolists pasaka pats par sevi. Personīgi es nešķiroju - katru reizi gaidīju izsaukumu uz izlasi. Domāju, tā ir visiem, pat tiem, kuriem viss tāpat ir labi. Piemēram, Vaņins - lieliski spēlē Šveicē, bet arī viņš allaž gaidīja šo izsaukumu uz izlasi, lai atgrieztos dzimtenē, pārstāvētu savu valsti.

Koļesņičenko ciemos pie Vaņina Šveicē.

Un tomēr tas cikls bija īpašs - citos ciklos pēc dažām spēļu dienām perspektīvas uz ko lielu jau bija zudušas.
Nē, nē, pat tad, kad bija lielākās neveiksmes, gaidījām šo izsaukumu uz izlasi un vienmēr rāvāmies. Vēlreiz - nevaru atbildēt visu vietā, bet man tā bija. Lai gan esmu drošs, ka tā bija visai komandai - mums bija izveidojusies domubiedru grupa. Absolūti. Kaut vai veids, kā devāmies uz izlasi, padomājiet par to - federācija apmaksāja lidmašīnas biļetes, varējām no Maskavas lidot uz Rīgu, taču mēs, leģionāri, tikāmies Maskavā pie manis vai Andrjuhas Prohorenkova, kurš dzīvoja pašā Maskavas centrā, pārstāvot Maskavas "Dinamo". Un pulcējāmies - Rubins, Laizāns, es, Prohorenkovs, Koliņko, Astafjevs, Vaņins, un visi mēs izvēlējāmies vilcienu un braucām kopā. Daudz komunicējām. Tāds kolektīvs mums bija, un visi gaidījām spēli, neatkarīgi no tā, kas bija pretī - Andora vai Spānija. Visi gaidījām, dzīvojām šo izlases spēļu dēļ - lūk, šīs ir tās lietas, kuru, manuprāt, šobrīd izlasei trūkst. Jā, izlases futbolistiem ir laba attieksme, iekšienē nav nekādu konfliktu, taču nav šādas ķīmijas.

Kāpēc nedevies uz "Euro 2004"? Kuri konkurenti tevi izstūma? Pret turkiem iznāci uz maiņu, bet beigās netiki pat 23 spēlētāju sarakstā.
[Smejas] Ir treneris, viņš nosaka sastāvu.

Kuri futbolisti bija tavā pozīcijā?
Es taču nesākšu tagad stāstīt, ka kāds aizbrauca nepelnīti.

Labi, jautāšu citādi - dienā, kad Starkovs paziņoja 23 futbolistu sarakstu, tev bija cerības pirms tam un vilšanās pēc tam?
Protams, ka jau pirms tam visu nojautu - bija individuālās sarunas. Oficiāli viņš paziņoja divas dienas pēc tam, kad visi jau zināja. Skaidrs, ka vilšanās man bija.

Iemesli varēja būt nedienas klubā?
Jā, tobrīd biju "Moskva". Bet šeit tiešām treneris labāk varētu paskaidrot. Kā saka Kadirovs: "Ir tikai viens komandieris, pārējie esam kājinieki." [smejas] Ir galvenais treneris, viņš izlemj. Ko es varu darīt? Nepatīkami, protams, bija. It sevišķi tāpēc, ka patiešām izgāju gan pret Turciju, gan iepriekš ik pa laikam spēlēju, ar mani rēķinājās, bet pēc tam nekur netiku.

Kādos apstākļos vēroji Latvijas izlases spēles "Euro 2004"?
Pie TV ekrāna. Protams, ka jutu līdzi visiem puišiem - saproti, mūsu attiecības bija nevis vienkārši draudzīgas, bet drīzāk brālīgas. Skaidrs, ka nevarēju noskatīties mierīgi - tu taču arī nevarēji būt mierīgs?

Nevarēju gan.
Protams, jutu līdzi, kaut kur tiesneši piežmiedza - tādos brīžos pie TV ekrāna lamājies.

Uz "Euro 2004" Koļesņičenko neaizbrauca, taču pēc tam izlasē vēl izspēlējās pietiekami daudz - epizode no spēles pret Šveices izlasi 2009. gada septembrī Rīgā (2:2).

Noslēdzam interviju ar dažiem ātrajiem jautājumiem. Kautiņos treniņā vai spēlē esi piedalījies?
Nē.

Komandas biedriem?
Bija, bet tas allaž notika vīrišķīgi - pēc tam viens otram rokas paspieda, varbūt pat draudzējās.

Vislielāko naudu nopelnīji Krievijā?
Futbolā [smejas]?

Par biznesu un Indriksonu parunāsim citreiz. Jā, futbolā.
Jāpadomā. Krievijā nē.

Tad Azerbaidžānā?
Nē, Ukrainā.

Sarunātās spēles - saskāries ar to spēlētāja karjeras laikā?
Bija.

Kaut ko vairāk vari pateikt?
Laiku pa laikam kaut ko dzirdēju. Azerbaidžānā gadījās, ka uzzināju pēc spēles. Tu spēlē, cīnies, bet pēc tam uzzini, ka pretinieks "atdeva". Vai spēles laikā, kad mūsu līderi tiek atpūtināti, spēlējam izbraukumā, esmu uzbrukumā ar citiem leģionāriem un viss lieliski sanāk - skrienam, gūstam vārtus. Mani partneri krieviski neprata, un pretinieku aizsargs pieiet pie manis un vaicā: "Kur jūs skrienat? Mēs taču pirms spēles sarunājām... Prātā esat sajukuši?"

Tā ir taisnība, ka spēles laikā futbolists var nesajust, ka notiek kas nelāgs?
Protams. Melo tie, kas saka, ka spēles laikā vienmēr var visu sajust. Man ir daudz informācijas un baumu par šo tēmu, bet tā ir kutelīga - šos apgalvojumus [par sarunātajām spēlēm] vienmēr var viegli apstrīdēt, ir viegli iesūdzēt tiesā. Sarunāto spēļu problēma ir aktuāla, bet cenšos par to nerunāt. Arī federācija šīs lietas zina, bet arī to var iesūdzēt. Zinu, ka federācija šai sakarā daudz cenšas, bet pierādīt grūti. Mūsdienu sarunātās spēles nav tas pats, kas agrāk, kad pretinieku spēlētāji varēja kā sālsstabi stāvēt vai sakrist uz malām. Kā man stāsta, mūsdienu sarunātās spēles nav futbola spēles rezultāts, bet visādas lietas kā stūra sitieni, kartītes. Pastāstiet man, kā var kaut vai speciālists pierādīt, ka nopelnīta sarkanā kartīte ir apzināti sastrādāta? Tāpēc, manuprāt, tie cilvēki, kuri darbojas totalizatoru vidē un, kā runā, pelna miljonus, ir tik lieli profesionāļi, ka noteikti neko neuzzināsi. Nosacīti - Labuts, kurš staigā pa komandām un "atdod" tur un tur, ir pagājušais gadsimts.

Situācija ar "Babīti" - runāsim godīgi. Komandu izslēdza. Pasaki - par ko?

LFF uzrakstīja, ka par sešām sarunātām spēlēm, no kurām trīs bija Virslīgā.
Vai bija pierādījumi?

Pierādījumi bija komplekss pasākums - intervijas ar spēlētājiem, video analīze, koeficientu svārstības.
Labi, nav mana tēma. Nerunāsim par konkrētām tēmām, bet abstrakti par komandu X. To nepielaiž sacensībām, balstoties uz neoficiālu informāciju, ka tā piedalīsies totalizatoros. Oficiālā versija - nav kaut kādas licences. Tāda ir LFF pozīcija. Bet LFF būtu jāsniedz informācija, par ko patiesībā nepielaiž. Vai ir pierādījumi?

Lasu intervijas ar dažādiem futbolistiem, hokejistiem [kuri spēlēja vienā laikā ar Koļesņičenko - aut.], un es saprotu, ka tas ir bijis vienmēr. Runāsim bez konkrētiem nosaukumiem - man viens cilvēks saka, ka es kā "Skonto" prezidents esmu muļķis. Tātad - mēs, lai neteiktu konkrēti, spēlējam ar vienu no pastarīšiem...

Tu runā par "Skonto" - "Metta"/LU 2:2.
Malacis, pareizi pateici. Man vēl līdz spēles sākumam pateica, ka būs neizšķirts. "Metta" bija pēdējā vietā, mēs bijām turnīra vadībā un absolūts mača favorīts. Spēlējām "Skonto" stadionā, nebija jābūt nekādiem variantiem, esam priekšā ar 2:0. Man cilvēks no Moldovas saka, ka beigsies neizšķirti - es pasmējos. Pēc spēles es vairs nesmējos. Ko man šai situācijā darīt? Pauļus Gribausks sliktais? Viņš mūs visu sezonu vilka, sezonas labākais spēlētājs.

Tā kā šis ir ar mani saistīti, saku kā ir - bija algu kavējumi, aizvadām pēdējo spēli. Zaudējam "Jelgavai" 0:2. Bezzubovs nodrošināja, ka atbrauc liela kluba pārstāvis vērot vienu no mūsu līderiem [runa par Šabalu un "Trabzonspor", kuram pēc tā mača strauji zuda interese - aut.], no viņu puses jau bija sagatavots transfēra summas piedāvājums, atlika nianses, varbūt nedaudz patirgoties. Pēc spēles šis cilvēks piecēlās, pateica: "Paldies, nevajag." un devās prom. Tas tiešām tā bija - pats vadīju pārrunas, Roma šo cilvēku atveda. Runa par ko citu - tobrīd bija algu kavējumi. Naudas nebija, neko nevarēju līdzēt. Un šie paši futbolisti pēc zaudējuma ar 0:2 sēž vienā pazīstamā izklaides vietā, dzer, pīpē ūdenspīpi un rēķins ir lielāks par tūkstoti. Atkal - ko man darīt? Kaut ko pierādīt? Skatos ierakstā spēli - cenšas, tikai vārtus nespēj gūt. Mūsu vārtos bumba ielido. Sakritība? Varbūt. Totalizators? Nezinu. Kaut ko pierādīsi? Nepierādīsi. Tāpēc arī saku, ka tā ir kutelīga tēma. Ir jācīnās...

Visbeidzot - kā sanācis, ka tava sieva ir tik ļoti tuvās attiecības ar futbolu? Citi futbolisti ir laimīgi, ja dzīvesbiedre vispār pieņem šo profesiju. Tev tas palīdz vai varbūt traucē?
Jā, viņa ir dziļi iekšā. Protams, ka tas palīdz. Viņai, kura izlasīs šo interviju, vajadzīgs viens - saprast, ka mēs neko no futbola nesaprotam [smaida]. Viņai ir pretējs viedoklis. Viņa vienmēr stāsta, vai tas būtu "Manchester United" vai "City", kā ir jāspēlē. Nemaz nerunājot par vietējo futbolu. Tas, protams, joks - jā, viņa izsaka viedokli, saprot futbolu un var ļoti nopietnā līmenī analizēt. Reāli orientējas labā līmenī. Viņa nevis vienkārši atnāk uz stadionu un plaukšķina plaukstas, un viņa noteikti nav no tām, kas pat noteikumus nezina. Reāli orientējas, zina kombinācijas, zina futbolistus, zina, protams, noteikumus, saprot futbola taktikas. Ņemot vērā, ka meitene, tad ir mega augstākais līmenis.

1 2 40 komentāri

     [+] [-]

, 2018-02-28 19:53, pirms 4 mēnešiem
tik gara intervija .. bet būs jāizlasa - šis džeks ir stāstnieks, kolorīts.

un tāpēc nevar ticēt katram vārdam, jāfiltrē.

 +13 [+] [-]

, 2018-02-28 20:46, pirms 4 mēnešiem
fuuu izlasīju - paldies Edmund, ļoti interesanti - lielisks darbiņš!

cerams bū arī solītā cita reize un ar citiem tās paaudzes špīleriem ..

  +9 [+] [-]

, 2018-02-28 21:18, pirms 4 mēnešiem
Iespaidīgs apjoms, lai neteiktu vairāk. Saturs arī lielisks. Ar lielāko interesi visu izlasīju.

  +8 [+] [-]

, 2018-02-28 21:23, pirms 4 mēnešiem
paldies, bija interesanti lasiit.

  +5 [+] [-]

, 2018-02-28 21:29, pirms 4 mēnešiem
Interesanti.

  +8 [+] [-]

, 2018-02-28 21:41, pirms 4 mēnešiem
Visu cieņu! Laba un interesanta intervija.

  +5 [+] [-]

, 2018-02-28 22:06, pirms 4 mēnešiem
Domāju kādu filmu uz vakaru paskatīties, bet kkā atradu šo interviju. Bija vērts laiku tai atdot. Spilgta! Tāda kā miera sajūta pārņem, kad sāk runāt par Skonto zelta laikiem. Bija patiešām liels klubs, bet tai laikā nekur nevarēju saņemt ziņas par to kas notiek kluba iekšienē. Šī un Koļinko intervija iepriekš paver priekškaru .. Patiess prieks par to. Sāku aptvert patieso kluba dominanci reģionā. Bija mums Futbolsiti, bija. Ir ko atcerēties.

  +6 [+] [-]

, 2018-02-28 23:25, pirms 4 mēnešiem
Lielisks darbs, Edmund! Lasot, laiks pagāja nemanāmi!

  +2 [+] [-]

, 2018-02-28 23:34, pirms 4 mēnešiem
Edmund, kur ir iespēja apskatīties visu laiku labākos vārtu guvējus Latvijas virslīgā un spēlēm bagātākos? Piemēram, vismaz top 10 abos rādītājos.

  +6 [+] [-]

, 2018-02-28 23:35, pirms 4 mēnešiem
Īpaši patika saruna par Grigorčuka darba metodēm - uzzināju daudz jauna. Neraugoties uz stingrību pret savu vadīto komandu, viņš vienmēr bija atsaucīgs sarunām ar žurnālistiem. Ja viss stāstītais ir taisnība (un nav jau īsti pamata to apšaubīt), tad aizvien vairāk kļūst skaidrs, ka Grigorčuks un viņa darba metodes ir izcilas klubiem, taču nav variants izlasēm. Šādas darba metodes (galvenais - rezultātu dodošas) ir SISTĒMA ILGTERMIŅĀ, kuras izlases vadīšanā nav iespējams pielietot, IMHO.

  +3 [+] [-]

, 2018-02-28 23:44, pirms 4 mēnešiem
H.E.N.R.Y. rakstīja: Edmund, kur ir iespēja apskatīties visu laiku labākos vārtu guvējus Latvijas virslīgā un spēlēm bagātākos? Piemēram, vismaz top 10 abos rādītājos.
Krievu valodas wikipēdijā tā informācija ir diezgan labi apkopota:

https://ru.wikipedia.org/wiki/%D0%A...

  +1 [+] [-]

, 2018-03-01 00:14, pirms 4 mēnešiem
Latvijas futbola gardēdim īsts saldais ēdiens. Paldies par centību, Edmund!

  +4 [+] [-]

, 2018-03-01 00:18, pirms 4 mēnešiem
Tik daudz kā jauna varēja uzzināt izlasot un sīkumi no futbola dzīves ir paši interesantākie. Piemēram, par to pašu Grigorčuku vai Ventas stāstu sīkumos un jaunā gaismā.

Arī par jaunajiem jāpiekrīt Koļesņičenko un par izlases spēlētāju attieksmi pēc zaudētiem mačiem. Ļoti labi, ka ir sociālie tīkli un varam sekot futbolistu gaitām ikdienā, bet, kad izlases futbolists ieliek bildi no atpūtas pludmalē Instagramā pēz zaudētas spēles, tad kā līdzjutējam nākas nokaunēties spēlētāja vietā.

Cienu Freimani un domāju, ka viņš šajā izlases modelī ir viens no labākajiem aizsargiem, bet par spēlētāju skraidīšanu pakaļ pēc krekliem un autogrāfiem nevar nepiekrist - tas ir neprofesionāli.
Slēpts komentārs: teemu_saxon_121788018329042
Slēpts komentārs: teemu_saxon_121788018329042

  +2 [+] [-]

, 2018-03-01 08:16, pirms 4 mēnešiem
Ļoti laba intervija. Edmunds attaisno labākā futbola žurnālista godu!

     [+] [-]

, 2018-03-01 10:04, pirms 4 mēnešiem
Kur prikols maksāt lielas prēmijas par pretinieku graušanu Latvijas čempionātā???
Saprastu, ja tie būtu eirokausi.

  +1 [+] [-]

, 2018-03-01 10:25, pirms 4 mēnešiem
Skonto -Metta 2:2 sastāvs
lff.lv

Skonto- Jelgava 0:2 sastāvs
Skonto FC - FK Jelgava (0:2) - Latvijas Futbola...

  +4 [+] [-]

, 2018-03-01 10:49, pirms 4 mēnešiem
Paldies! Interesantākā intervija pēdējo gadu laikā! Cepuri nost.
Tik atklāti ļauj ielūkoties aizkulisēs. Vislabākais ir žurnālista iekavu komentāri - to daudzums parāda fleitēšanas apjomu, cik vēl faktu ir nepatiesi ko žurnālists nevar pārbaudīt?
Arī man bērnībā futbolisti bija elki, īpaši izlase, likās, ka viņi dzīvo un elpo futbolu, cīnās. Nevis iet uz darbu, bet dzīvo. Reāli varoņi. Tagad jau skaidrs, ka galvenais ir papīpēt ūdenspīpi ar korišiem . Nopelnīt prēmiju nevis uzvarēt. Un futbola talants ir veids kā liderēt pa dzīvi. Klausa tikai, ja treneris sit...
Jāmaina viss - pilnīgi jāsāk no nulles. Šī bezspēcīgā domāšana kā šim intervijas varonim ir pilnībā nekam nederīga. Tā beidzas Azerbaidžānas seifos un zaudējumu sērijās. Vajag revolūciju.

  +2 [+] [-]

, 2018-03-01 11:15, pirms 4 mēnešiem
ķēmu ķērājs rakstīja: Kur prikols maksāt lielas prēmijas par pretinieku graušanu Latvijas čempionātā???
Saprastu, ja tie būtu eirokausi.
jo spēlētājs rezultatīvāks čempionātā, jo vieglāk to pārdot lielākiem klubiem. Kam tad interesē spēlētājs no LV čempja, ja viņš kā rezultatīvākais turnīra spēlētājs sezonā sabakstījis 11-12 golus? Koļešņičenko laikos bombardieri sezonā guva 20< vārtus. Labi, apakšgala komandas nebija tik jaudīgas, bet jāprot gūt vārti arī pret pastarīšiem.

  +1 [+] [-]

, 2018-03-01 11:32, pirms 4 mēnešiem
reinis2408 rakstīja: Krievu valodas wikipēdijā tā informācija ir diezgan labi apkopota:

https://ru.wikipedia.org/wiki/%D0%A0%D0%B5%D0%BA%D0%BE%D1%80%D0%B4%D1%8B_%D1%87%D0%B5%D0%BC%D0%BF%D0%B8%D0%BE%D0%BD%D0%B0%D1%82%D0%B0_%D0%9B%D0%B0%D1%82%D0%B2%D0%B8%D0%B8_%D0%BF%D0%BE_%D1%84%D1%83%D1%82%D0%B1%D0%BE%D0%BB%D1%83
O, nezināju, liels paldies.

     [+] [-]

, 2018-03-01 11:52, pirms 4 mēnešiem
Forša intervija. Paldies! Priekā!

  +5 [+] [-]

, 2018-03-01 12:50, pirms 4 mēnešiem
Super intervija, daudz sikumu, pa vidam sanaca vel izlasit rakstus par Gruzinu dureju un rotenbergu jaunako. Nav tev te parasta intervija ar "pareizajam" atbildem, bet normals ieskats futbola aizkulises.

     [+] [-]

, 2018-03-01 13:15, pirms 4 mēnešiem
Nopietni?! Vladimirs Koļesņičenko atzīst faktu par rezultāta ietekmēšanu spēlē starp Skonto un Metta/LU. Un skaidrs, ka ne jau Metta/LU ar to nodarbojās... Kādas būs darbības no LFF un futbola žurnālistu puses šajā sakarā? Vai Edmundam Novickim būtu kas sakāms šajā jautājumā? Paldies!

  +1 [+] [-]

, 2018-03-01 13:47, pirms 4 mēnešiem
es-sportists rakstīja: Nopietni?! Vladimirs Koļesņičenko atzīst faktu par rezultāta ietekmēšanu spēlē starp Skonto un Metta/LU. Un skaidrs, ka ne jau Metta/LU ar to nodarbojās... Kādas būs darbības no LFF un futbola žurnālistu puses šajā sakarā? Vai Edmundam Novickim būtu kas sakāms šajā jautājumā? Paldies!
Starpcitu, vai par nezinosanu attiecigajam instancem ari nevar sodit ?

     [+] [-]

, 2018-03-01 14:50, pirms 4 mēnešiem
es-sportists rakstīja: Nopietni?! Vladimirs Koļesņičenko atzīst faktu par rezultāta ietekmēšanu spēlē starp Skonto un Metta/LU. Un skaidrs, ka ne jau Metta/LU ar to nodarbojās... Kādas būs darbības no LFF un futbola žurnālistu puses šajā sakarā? Vai Edmundam Novickim būtu kas sakāms šajā jautājumā? Paldies!
Kāpēc tu esi tik pārliecināts, ka metta ir tik balta?!

     [+] [-]

, 2018-03-01 15:23, pirms 4 mēnešiem
betmis rakstīja: Kāpēc tu esi tik pārliecināts, ka metta ir tik balta?!
Tāpēc, ka nekad neesmu redzējis ko aizdomīgu Metta/LU izpildījumā šajā ziņā.

  +2 [+] [-]

, 2018-03-01 15:28, pirms 4 mēnešiem
Katrā ziņā, visu cieņu Vladimiram Koļesņičenko par atklātību un drosmi.
Intervija ļoti interesanta! Paldies arī Edmundam!

     [+] [-]

, 2018-03-01 21:24, pirms 4 mēnešiem
Izcila intervija! Paldies Edmundam par ieguldīto darbu, Vladimiram par atklātību. Daudzi sīkumi ir visai pārsteidzoši, atbildes arī perfekti iesaiņotas.

     [+] [-]

, 2018-03-01 21:47, pirms 4 mēnešiem
Labi, ka viņš tās Rēzeknes vietā neminēja Valmieru, jo to tanī laikā arī šitā blice mēdza ēst bez sāls

  -1 [+] [-]

, 2018-03-02 00:04, pirms 4 mēnešiem
es-sportists rakstīja: Tāpēc, ka nekad neesmu redzējis ko aizdomīgu Metta/LU izpildījumā šajā ziņā.
Tu esi aizmidzis pēdējos piecus gadus??? Metai ir bijis vairāki pierādīti gadījumi. Tikai noziedoja mazos krāniņus pa kluso, bet lielie bosi palika balti un pūkaini.

     [+] [-]

, 2018-03-02 11:30, pirms 4 mēnešiem
darbagalds rakstīja: Tu esi aizmidzis pēdējos piecus gadus??? Metai ir bijis vairāki pierādīti gadījumi. Tikai noziedoja mazos krāniņus pa kluso, bet lielie bosi palika balti un pūkaini.
Tad es tiešām esmu aizmidzis! Vai varētu, lūdzu, spēļu sarakstu? Būtu ļoti interesanti! Paldies!

  -1 [+] [-]

, 2018-03-02 11:49, pirms 4 mēnešiem
Labprāt palasītu vairāk par to Ventas projektu. Kādam nav linki uz kādiem interesantiem rakstiem arhīvos par un ap šo komandu?

  +1 [+] [-]

, 2018-03-02 11:50, pirms 4 mēnešiem
Un laba intervija Edmund, malacis!

  +2 [+] [-]

, 2018-03-02 15:20, pirms 4 mēnešiem
Galīgi neesmu vietējā futbola fans, bet šis bija patiešām interesants raksts.
Paldies!
1 2 40 komentāri

Tev jābūt autorizētam,