Futbola izlase: paļaušanās uz Virslīgu un bālums uz Ziemeļmaķedonijas fona

Latvijas izlases prognozējamais sākumsastāvs shēmā 4-2-3-1 ir sekojošs: Vaņins – Gabovs, Dubra, Jagodinskis, Maksimenko – Tarasovs, Isajevs – Ikaunieks, Rakels, Karašausks – Šabala. Šai materiālā īsumā apskatīsimies, ko šie futbolisti pēdējā pusotra gada laikā paveikuši savos klubos. Uzreiz jāsaka, ka septiņi no viņiem šī pēdējā gada laikā pārsvarā spēlējuši Virslīgā – turnīrā, kurš Eiropas līmenī joprojām nekotējas sevišķi augstu, turklāt turnīrs, kura kalendārs nav pateicīgs, lai jau martā aizvadītu starptautiskas spēles augstā līmenī. Proti, veselus četrus mēnešus no novembra pirmās puses līdz marta pirmajai pusei ilga starpsezonu periods – jā, jau janvārī Virslīgas klubi sāka mērķtiecīgu gatavošanos jaunajai sezonai, taču oficiālu spēļu prakse ir tas, kas visvairāk nepieciešams profesionālam futbolistam. Pārējie četri spēlētāji – Vaņins (rezervē Šveices Superlīgā), Maksimenko (Slovēnijas čempionāta vicelīderis), Tarasovs (Polijas Ekstraklases tabulas otrā puse) un Šabala (Polijas pēc spēka otrā līga, tabulā piektā vieta ar ne pārāk augstām izredzēm atgriezties Ekstraklasē).

Lai labāk saprastu savu vietu Eiropas futbola kartē, atliek minēt divus faktus: (1) pēc 2018./19. gada sezonas Latvijas Virslīga starp UEFA līgām ar ~5.6 punktiem ieņem 42. vietu, kamēr Maķedonijas līgai ar 8.0 punktiem 34. vieta, (2) mums paredzamajā sākumsastāvā lielākā daļa spēlētāju būs no Virslīgas, kamēr Maķedonijas izlasei starp vairāk nekā 20 kandidātiem no vietējās līgas tikai trīs futbolisti, no kuriem, maksimums, divi varētu iekļūt starta vienpadsmitniekā – tie ir aizsargi, kamēr pirmās vijoles visdrīzāk spēlēs uzbrūkošo futbolistu grupa, kas spēlē labās ārzemju līgās.

Lai gan vidējam līdzjutējam arī Ziemeļmaķedonijas futbols varētu šķist pelēcīgs, šīs izlases sastāvs ir daudz spēcīgāks. Varētu teikt – pat ļoti solīds. Un Ziemeļmaķedonija bukmeikeru vērtējumā ir otra vājākā izlase mūsu grupā aiz Latvijas… Par maķedoniešiem vēlāk, bet šobrīd iziesim cauri Latvijas izlases spēlētāju paveiktajam.

Vaņins pēc daudziem gadiem Sionā 2016. gadā pārcēlās uz Cīrihi, 2016./17. gada sezonā triumfējot ar to Šveices otrajā līgā. Arī atgriešanās sezonas (2017./18.) pirmajā pusē ilūkstietis bija “Zurich” pamatvārtsargs, bet sezonas vidū savu vietu zaudēja un visā 2018. gadā Superlīgā pamatsastāvā bija tikai trīs reizes – visas tās bija vairāk pirms nekā gada, februārī. Šosezon (2018./19.) Vaņins Superlīgā nospēlējis tikai vienu puslaiku, kad savainojumu guva pamatvārtsargs, un mūsu vārtsargam jāsamierinās ar nelielu spēļu praksi, pārstāvot Cīrihi Šveices kausa izcīņā. Izcila spēļu prakse Polijā ir Pāvelam Šteinboram, tomēr vārtsargs ir tā pozīcija, kurā reti notiek rotācija (spilgts piemērs – Noiera un ter Štēgena situācija Vācijas izlasē), turklāt Vaņins izlasē gandrīz nekad nav pievīlis.

Gabovs pēc īsa laika Kiprā pērnvasar atgriezās Virslīgā, lai aizstāvētu “Riga” krāsas. Vienlaicīgi ar viņu lauvu rindās parādījās Rakels, kurš savukārt pameta iemīļoto Poliju, kur uzbrukuma grupā spēlēja kopā ar drīzo pretinieku izlašu līmenī Pjonteku – ja Deniss atgriezās Latvijā, polis Kšištofs tieši tai pašā mēnesī (cik dažādi likteņi!) pārcēlās uz A Sēriju, kur sāka savu uzvaras gājienu, tagad spīdot superkluba “Milan” rindās. Tiesa, Gabovs un Rakels, neskatoties uz it kā soli atpakaļ, Virslīgā spēlēja nozīmīgu lomu “Riga” titula iegūšanā – tieši līdz ar viņu, kā arī dažu leģionāru parādīšanos sastāvā šis galvaspilsētas klubs veica fantastisku izrāvienu un triumfēja Virslīgā. Sevišķi uz mūsu turnīra ne pārāk augstā līmeņa fona izcēlās Rakels, kurš pamatīgi plosīja visu pretinieku aizsardzības. Šeit gan jāmin, ka Rakels visefektīvāk spēlē flangā, bet Slaviša Stojanovičs, iespējams, viņu izmantos pozīcijā zem centra uzbrucēja Šabalas. Nāciju līgā pret Andoru Rīgā tas pagalam nestrādāja. No citas puses, nav šaubu, ka Ziemeļmaķedonijā un Polijā pat uzbrucēju lielākā vērtība būs prasme organizēti un prasmīgi pildīt aizsardzības funkcijas. Pieskaitīju Rakelu pie Virslīgas grupējuma, bet noteikti ar plusa zīmi vērtējams, ka Deniss jau dažus mēnešus pavadījis Kiprā “Paphos” rindās, aizvadot mačus kvalitatīvos futbola laukumos labā līmenī komandā, kurā ir leģionāru pārpilnība, tātad arī konkurence.

Lai gan sākumā minēju (un tas ir pilnībā objektīvi), ka Virslīga Eiropā nekotējas, jāņem vērā, ka UEFA līgu rangs atspoguļo ilgtermiņa rezultātus. Ar katru gadu Virslīgā parādās aizvien labāki leģionāri un vairāk Latvijas izlases spēlētāju (lai ko teiktu, labākie, kas mums ir). Pie viņiem pieskaitāms arī Kijevas “Dynamo” skolu izgājušais Jagodinskis. Atgriezies no Rumānijas, viņš kopš vasaras pārstāvēja “Ventspili”, bet tagad pārcēlies uz RFS. Ar izlases centra aizsargiem, kuri spēlē Virslīgā, problēma ir tā, ka viņi ne vienmēr izjūt regulāru spiedienu un pretinieku uzbrukuma viļņus. Ja no malējiem aizsargiem (piemēram, tā paša Gabova) tiek pieprasīts būtisks pienesums uzbrukumā, tad centra aizsargiem atliek turēt savu pozīciju. Tas pats attiecas uz viņa kolēģi izlases aizsardzības centrā Dubru, kurš nupat paguvis aizvadīt divus mačus Kazahstānas Premjerlīgā, bet pērn Virslīgā RFS sastāvā arī pārsvarā turēja pozīciju. Tāpēc grūti spriest par Jagodinska un Dubras atbilstību augstākajam līmenim – var izcelt vien to, ka Vitālijs Ventspilī izkonkurēja 2017. gada izlašnieku Koļesovu, bet Kasparu paņēma krietni naudīgāks klubs. Cerams, mūsu centra aizsargu labā nospēlēs konkurence – Šveices Superlīgā aizvien labāk iejūtas Mārcis Ošs, kuru šobrīd tādā nosacītā "live" režīmā varētu pat dēvēt par labāko mūsu futbolistu, jo regulāri spēlē spēcīgā līgā. Kādam par laimi, kādam par nožēlu, arī centra aizsargu pārus bez ļoti nopietna iemesla nemēdz izjaukt. Vismaz pagaidām izskatās, ka Stojanovičs Ošu sākumsastāvā neiekļaus.

Ar Isajevu, kurš pats Virslīgā spēlē gan par balsta pussargu, gan centra aizsargu (izlasē viņam atvēlēta pirmā minētā pozīcija) ir līdzīgi kā Jagodinski un Dubru, proti, ne tās pamanāmākās figūras, kas nav negatīvs raksturojums, bet gan saistās ar komandu spēku un futbolistu ieņemamajām pozīcijām. Isajeva plusi ir nosvērtība, piespēļu kultūra, aizsardzības prasmes un fakts, ka septembrī pozitīvi debitēja sarežģītā spēlē Gruzijā, kas devis lielu devu pārliecības. Pie mīnusiem, atskaitot jau minēto īstu kaujas apstākļu retumu, nosaukšu lēnību (kas mijas ar minēto nosvērtību) un saasinošo piespēļu pieticību.

Jānis Ikaunieks pērn pēdējo spēli Virslīgā aizvadīja 24. augustā, gūstot smagu savainojumu – iespējams, tieši tas ietekmēja Miksu Pātelainena atkāpšanos, jo soms vasarā Baltijas kausā un pārbaudes spēlē pret Azerbaidžānu lielu akcentu lika tieši uz Janci, gaidot no viņa līderību. Diemžēl Nāciju līgā bija jāiztiek bez Ikaunieka un izlase spēlēja viduvēji, toties tagad viņš ir uzņēmis formu. Žēl vienīgi, ka “Liepājai” nepāra komandu skaita dēļ līdz izlašu pārtraukumam bija tikai viena spēle un tā pati ar sāpīgu pēcgaršu (dramatisks zaudējums pret RFS). Lai kādus vārdus par Jāni Ikaunieku teica Tamazs Pertija, domāju, pussargs psiholoģiski ir gatavs ielēkt augstā līmenī. Ja Francijā kuldīdznieks nenoturējās, tieši tajās nedaudzajās “Ligue 1” spēlēs viņš nenobijās un nepazuda.

Lielas bažas bija par Karašausku, kuram karjera ir saraustīta. Pēc izcila 2017. gada pērn viņš tīri labi sāka “Liepājā”, pēc tam aizbrauca uz Kazahstānu, vēlāk sūdzoties par infrastruktūru un treniņapstākļiem konkrētajā klubā. Pēc tam ziemā epopeja ar pāreju uz “Riga” caur RFS un… netikšana sākumsastāvā Virslīgas 1. kārtā. Kaut cik mierina tikai fakts, ka pret “Mettu”/LU piektdien Artūrs jau šķita tuvojamies savai labākajai formai – divas rezultatīvas piespēles un pozitīvāks noskaņojums pirms atbildīgajiem izlases mačiem. Kas zina, kā Karašauskam būtu ar iekļūšanu pamatsastāvā (ņemot vērā augstākminēto), ja ne tas pats 2017. gads – toreiz izcils gads kopumā, bet kausa finālā Karašausks praktiski vienatnē iznīcināja Stojanoviča vadīto “Riga” kausa finālā… Slovēnijas serbam Artūrs, domājams, atmiņā pamatīgi iesēdies.

Visbeidzot par tīrajiem leģionāriem. Tarasovs ar mainīgām sekmēm jau pusotru gadu spēlē Vroclavas “Slask”, turklāt pārsvarā centra aizsarga pozīcijā, kamēr izlasē viņu izmanto kā balsta pussargu. Poļu līdzjutēji nereti šķendējas par Tarasovu, bet atkal jau jāpiemin nesalaužamais arguments – labāku mums nav un Tarasovs ir viens no retajiem, kuram ir regulāra spēļu prakse “Top30” līgās.

Maksimenko ir vēl viens futbolists, kura pozīcija klubā un izlasē nesakrīt. Ļubļanas “Olimpija” rindās viņš tāpat kā Tarasovs pārsvarā spēlē kā centra aizsargs, bet izlasē ieņem kreisās malas aizsarga pozīciju. Arī to Stojanovičs vismaz pirmajā izlases sasaukumā mainīt neplāno. Maksimenko ir viens no retajiem izlases laukuma spēlētājiem, kurš maksimāli cenšas attīstīt savu karjeru ārzemēs un Virslīgā nav rādījies ilgāk par trim gadiem (pie šīs kategorijas vēl var minēt Tarasovu, Cigaņiku un Gutkovski). Izlasē stabila vērtība.

Visbeidzot Šabala. No vienas puses ar labu statistiku izlasē, centīgs, Polijas 1. līgā dalīti rezultatīvākais un pat tika atzīts par šī turnīra rudens daļas labāko uzbrucēju. No otras puses pēdējā laikā vārtus izlasē negūst un Andorā pat nopelnīja noraidījumu, kā arī pārstāvētā līga nav tā, uz kādu Valērija sakarā cerējām pirms dažiem gadiem. Polijas izlases vīri par mūsu uzbrukuma līdera spēlēšanu Polijas 1. līgā varētu pasmīkņāt… Tāpat kā dažu citu izlases futbolistu, arī Šabalas sakarā jāizsaka cerība, ka Stojanovičs liks sajust konkurenci. Lai cik reti pamatsastāvā spēlētu Uldriķis, tieši pēdējās nedēļās viņš pāris reizes Šveices Superlīgā ir uzspēlējis, un ļoti veiksmīgi uzspēlējis. Protams, te jau būtiska arī Stojanoviča filozofija, taktika, jo Uldriķis (kurš, starp citu, var spēlēt ne tikai centra uzbrucēja pozīcijā, bet arī zemāk), tāpat Gutkovskis un Šabala, ir dažāda auguma un tipa uzbrucēji.

Ticu, ka Stojanovičs var dot pozitīvu grūdienu īstermiņā, dot pozitīvu ieguldījumu ilgtermiņā, var kaut cik uzlabot izlases sniegumu. Galu galā futbols ir spēle, kurā Lestera var triumfēt Premjerlīgā, Islande iekļūt EČ un PK finālturnīros, Fēru salas divreiz apspēlēt Grieķiju. Taču tik un tā diemžēl grūti noticēt, ka varam būt konkurētspējīgi šādā grupā. Varbūt noticēšanai pārāk stipri traucē pēdējo gadu nebeidzamās neveiksmes, taču, arī vēsu prātu apdomājot, izlases treneris var pievienot tikai dažus procenta punktus (un par katru no tiem no sirds jācīnās!), taču ar to nav iespējams likvidēt diezgan lielo plaisu futbolistu meistarībā. Kā vienmēr, būšu izlases atbalstītājs jebkuros apstākļos un arī mūsu futbolistiem jāiet laukumā bezbailīgiem un bez jebkāda pārspīlēta respekta pret pretinieku, taču gandrīz visās “Euro 2020” kvalifikācijas spēlēs favorīts būs mūsu pretinieks. Ja runājam par iespējām mūsu sastāvu uzlabot, tad īstermiņā var nosaukt vienīgi Dāvi Ikaunieku un Artūru Zjuzinu (lai veselība abiem!), varbūt Ivanu Lukjanovu un Gļebu Kļuškinu, ja viņi ir ļoti labā formā. Tomēr tas neapgriezīs situāciju kājām gaisā.

Lai nostiprinātu pasacīto, uzmetīsim ātru skatienu Ziemeļmaķedonijas (atgādinu, mūsu vājākais pretinieks, lai gan skaidrs, ka Slovēnija un Izraēla nav nekur diži tālāk) gaidāmajam pamatsastāvam. Šādu prognozē Maķedonijas futbola lietpratējs: Dimitrijevskis - Bejtulajs, Musliju, Ristevskis - Ristovskis, Bardi, Elmass, Aliojovskis - Pandevs, Trajkovskis, Nestorovskis.

Dmitrijevskis: “Rayo Vallecano” pamatvārtsargs, kurš ikdienā spēlē “La Liga”, tostarp pret “Barcelona”, Madrides “Real”, “Atletico”, “Sevilla” un “Valencia”. Viņa komanda šobrīd gan atrodas izkrišanas zonā.
Bejtulajs: retais izlases futbolists, kurš visu karjeru pavadījis Ziemeļmaķedonijā, pēdējos gados vienā no vadošajiem valsts klubiem “Shkendija”.
Musliju: arī tāpat kā Bejtulajs visu karjeru pavadījis Ziemeļmaķedonijā un šobrīd pārstāv “Shkendija”. Ar Bejtulaju abi veido centra aizsargu pāri klubā, tāpēc, lai gan “Shhendija” nav skaļākais vārds klubu futbolā (pērnvasar izsita Velsas TNS un Moldovas “Sheriff”, bet piekāpās Austrijas “Red Bull” un Norvēģijas “Rosenborg”), par savstarpējo sapratni ne mazāko šaubu.
Ristevskis: ceturto sezonu pavada Ungārijas čempionātā, šosezon “Ujpest”, kas atrodas ceturtajā vietā.
Ristovskis: otro sezonu pavada Portugāles grandā “Sporting”, šosezon vairāk nekā pusē spēļu nākot pamatsastāvā.
Bardi: tāpat kā izlases vārtsargs Dmitrijevskis, ir regulārs “La Liga” maču dalībnieks, pārstāvot "Levante". Pagājušajā gada 13. maijā pirmspēdējā kārtā ar diviem gūtiem vārtiem sekmēja “Levante” 5:4 uzvaru pār “Barcelona”, kas Spānijas čempionei tajā sezonā bija vienīgais zaudējums. Tajā sezonā Spānijas čempionātā guva deviņus vārtus. Maziņš augumā, bet ārkārtīgi ātrs, tehnisks pussargs, kurš tendēts uz vārtu apdraudēšanu.
Elmass: turku izcelsmes supertalants, kurš Maķedonijas izlasē debitēja 17 gadu vecumā pret Spāniju, un kuru Turcijas izlasei nesekmīgi mēģināja piesaistīt Fatihs Terims. Nesasniedzot pilngadību, šobrīd 19 gadus vecais Elmass pievienojās Turcijas grandam “Fenerbahce”, kurā šīs sezonas pirmajā pusē bija pamatsastāva spēlētājs. Tiesa, “Fenerbahce” aizvada drausmīgu sezonu, klubs atrodas tabulas otrajā pusē un fani nereti vainojuši arī Elmasu, neskatoties uz viņa vecumu.
Aliojovskis: pēc pāris sezonām Šveices Superlīgā (pēdējā sezonā ar 16 vārtiem kļuva par turnīra trešo labāko vārtu guvēju) pārcēlās uz “Championship” klubu “Leeds United”, kur ir viens no līderiem. Šosezon Marselo Bjelsas vadītais “Leeds United” aktīvi cīnās par iekļūšanu Anglijas Premjerlīgā, un Aliojovskis visās 38 spēlēs izgājis pamatsastāvā.
Pandevs: Ziemeļmaķedonijas futbola leģenda. Uzbrucējs, kurš šovasar svinēs 36. dzimšanas dienu, pēdējā A Sērijas kārtā (28.) ar rezultatīvu piespēli un gūtiem vārtiem sagādāja pirmo zaudējumu “Juventus” (vairums mūsējo tikmēr spēlēja Virslīgas futbolu skolu pagalmos...). Karjerā gandrīz 400 spēles A Sērijā, 84 gūti vārti un pret Latviju viņš aizvadīs 100. spēli izlasē, tādējādi spēļu skaita ziņā panākot šī brīža rekordistu Goci Sedloski, kurš nesenā pagātnē trenēja “Riga”. Pandevam izlasē 33 gūti vārti, divkārt apsteidzot tuvāko sekotāju.
Trajkovskis: ceturto sezonu pavada Itālijas “Palermo” – pirmajās divās sezonās A Sērijā, pēc tam B Sērijā.
Nestorovskis: arī pārstāv “Palermo”, pagājušajā sezonā B Sērijā gūstot 13 vārtus, bet šosezon viņam pagaidām deviņi vārti, esot “Top10” vārtu guvēju lokā visā līgā.

Jāatzīst, ka tieši uzbrūkošie futbolisti Ziemeļmaķedonijai ir ar iespaidīgiem CV…

Ziemeļmaķedonijas un Latvijas izlašu iespējamo pamatsastāvu futbolistu vērtība “Transfermarkt” versijā (miljonos eiro):

Piezīme: veterāns Pandevs augstāko punktu sasniedza 2008. un 2010. gadā, kad “Transfermarkt” viņa vērtību noteica 18 miljonu eiro apmērā.

Lai noslēgtu tomēr uz kaut cik pozitīvas nots, jāuzsver, ka (1) vairums Ziemeļmaķedonijas futbolistu spēlē labās līgās, aizvada daudz spēļu un nogurums rudens-pavasaris sezonas izskaņā varētu būt uzkrājies, (2) vairumam mūsējo pretēji sezona tikai sākas, plus jauna trenera efekts, (3) spiediens būs Ziemeļmaķedonijai, kamēr Latvijai nav īpaši ko zaudēt, (4) Ziemeļmaķedonija nav nekāds futbola grands un, lai gan rudenī triumfēja savā D līgas grupā Nāciju līgā, vienā no spēlēm Armēnijā pamanījās zaudēt ar 0:4.

Izmantotie resursi:
Live scores, results, fixtures, tables,...
transfermarkt.com