Čivavu par buldogu nepārtaisīsi. Slaviša tieši un skarbi par Latvijas izlasi

- Jūsu priekšā ir spēlētāju saraksts, un viņu ir diezgan daudz – 27. Šis saraksts nedēļas nogalē, protams, var mainīties, jo arī sestdien skatīšos dažas spēles. Centīšos paskaidrot, kādēļ spēlētāju skaits ir tik liels. Tāds tas ir vairāku iemeslu dēļ. Pirmais un izšķirošais iemesls ir tāds, ka mums ir pieci spēlētāji, kuri ir dzeltenās kartītes attālumā no diskvalifikācijas [Maksimenko, Kamešs, Rugins, J. Ikaunieks un Tobers – aut.p.], un ir liela iespējamība, ka vairāki no viņiem otrajā spēlē nedrīkstēs piedalīties. Cerams, ka spēlēs visi, taču jāņem vērā iespēja. Otrais iemesls ir tāds, ka iepriekšējās nometnēs pirmajā dienā trīs vai četri spēlētāji ieradās ar savainojumiem. Redzēsim, kā būs tagad. Un, treškārt, ir arī vairāki spēlētāji, ar kuriem vēlos runāt aci pret aci,- Karašausks un Ontužāns. Viņi atrodas tādos karjeras posmos, kad ir jāpieņem lēmums, ko un kā darīt nākotnē. Vēlos ar viņiem tikties klātienē un novērtēt viņu fizisko gatavību. Runāju ar viņu vadību, treneriem, kuri man deva informāciju, taču vēlos redzēt arī klātienē, kāda ir pašreizējā situācija. Vai tā var būt tiesa vai arī tā nav tiesa. Tādēļ spēlētāju skaits ir tik liels, un tas tuvāko divu dienu laikā noteikti vēl var mainīties.

- Kādēļ, lai aprunātos ar šiem spēlētājiem, nelidojat uz Minheni vai Pafosu?
- Tādēļ, ka man ir problēmas ar veselību – cenšos, lai būtu vesels uz šo nometni. Man diemžēl nebija iespējas aizbraukt. Tāds bija iemesls. Un vēlos ne tikai runāt ar viņiem, bet arī redzēt viņu fizisko gatavību.

- Pirmkārt, vai Ontužāna un Oša sakarā var būt kādas problēmas ar palaišanu no klubiem, kā tas bija septembrī? Otrkārt, kādēļ vispār Karašausks ir iekļauts sarakstā, ja viņš tika izmests no "Riga" un ilgi nav spēlējis?
- Par Karašausku jau teicu. Paskaidrošu sīkāk: vēl viens iemesls, kādēļ viņš ir šeit, ir tāds, ka mums pietrūkst ātru spēlētāju un spēlētāju, kuri var apspēlēt viens pret vienu. Mums tādu nav. Viņš nespēlē, zinu. Viņš spēlē tikai pārbaudes spēles, un viņa situācija ir diezgan sarežģīta: šobrīd nav nekādas skaidrības. Vēlos runāt ar viņu. Tas, ka viņi būs šeit, nenozīmēs, ka viņi arī spēlēs. Runājot par jautājuma otru daļu par Ošu un Ontužānu, pirmkārt, Ontužāna septembrī nebija tādēļ, ka "Bayern" atsūtīja vēstuli, ka viņš ir savainots, un pievienoja tai dokumentāciju. Gribēju, lai viņš ierastos izlasē un mūsu medicīnas personāls pārbaudītu visas detaļas, jo pats Ontužāns man teica, ka nav savainots un ir gatavs. Šobrīd viņam ir kādas citas problēmas, un viņam ir nepieciešama palīdzība no federācijas, vajadzīgs viedoklis no treneru korpusa. Redzēsim, kas viņam būs labākais nākamajam periodam. Kas attiecas uz Ošu, viņš septembra nometnes pirmajā dienā ieradās ar savainojumu. Šveiciešu medicīnas personāls teica, ka viņš nevar trenēties, un to pašu pēc pārbaudes sacīja arī mūsu medicīnas personāls. Viņš 14 dienas bija ārpus ierindas, bet tagad atkal spēlē. Cerams, ka viņš būs gatavs un nebūs savainots. Tāpat kā pārējie – savainojums bija arī Rakelam, vēl kādam. Ceru, ka visi būs veseli.

- Kāda ir komunikācija ar Minhenes "Bayern" – cik daudz ar klubu runājat?
- Diemžēl tā bija komunikācija tikai caur elektronisko pastu. Centos ar viņiem sazināties, centos sazināties arī ar "Bayern" sporta direktoru [Hasanu Salihamidžiču], arī ar Daniela starpniecību. Viņi sacīja, ka man piezvanīs, bet viņi to neizdarīja. Centos sazināties ar Salihamidžiča kungu, lūdzu viņa telefona numuru, bet viņi tikai teica, ka man piezvanīs, ko tā arī neizdarīja. Mums jābūt aktīvākiem šeit – arī kā federācijai -, lai būtu tiešāka un skaidrāka komunikācija. Visu cieņu "Bayern", bet arī mums jābūt spējīgiem pateikt savu viedokli. Tādēļ uzaicināju Danielu, lai, pirmām kārtām, novērtētu viņa fizisko formu. Viņš teica, ka tā ir diezgan laba, bet viņam ir arī citas problēmas, kas būs jāizrunā. Un arī jāsaprot, kura būs tā persona "Bayern" organizācijā, ar kuru varam komunicēt, nevis tikai sūtīt epastus un nesaņemt nekādu atbildi.

- Varat paskaidrot, kādēļ izlasē vairs nav virknes spēlētāju no septembra nometnes: īpaši Šabalas, kurš izlasē bijis ilgus gadus, un Pētersona, kurš bija pamatsastāva spēlētājs?
- Runāju ar "Riga" treneriem un vadību, un Pētersons šobrīd ir izdedzis. Viņš aizvada gandrīz visas spēles Eirokausos, Virslīgā, tādēļ viņš ir patiešām izdedzis - viņš ir noguris. Kas attiecas uz Šabalu, viņš noteikti ir viens no spēlētājiem, par kuriem mums ir jārūpējas, bet šobrīd izvēlējos spēlēt ar vienu uzbrucēju un izvēlējos arī dot iespēju Dāvim Ikauniekam. Tajā pašā laikā Gutkovskis spēlē un arī Uldriķis pēdējā laikā klubā ir parādījis diezgan labu sniegumu un beidzot sācis gūt vārtus.

- "Riga" līdz pat martam praktiski nebūs nopietnu spēļu – tituls ir teju kabatā, bet kauss ir galā. Cik liela problēma tā ir?
- Kopumā tā ir problēma, jo Virslīgas sezona pamazām beidzas, plus vēl viena spēle kausā starp RFS un "Jelgavu". Kopumā tā būs liela problēma, un mēs izšķērdējām divas ļoti svarīgas nometnes jūnijā un septembrī, kurās mums vajadzēja būt vislabākajā fiziskajā formā. Tagad tā ir problēma – īpaši novembrī, kad klubu sezona būs galā, jo izlasi par 70-80% veido Virslīgas spēlētāji -, taču mums jābūt profesionāliem. Tā ir mūsu realitāte. Mums tagad ir jādomā arī par to, ko darīsim nākamajā gadā. Visu šo analīzi sniedzu arī valdes locekļiem, prezidentam, federācijai. Varbūt dažas lietas jums šobrīd šķiet neloģiskas, taču nākamajā periodā redzēsiet, kādēļ dažus spēlētājus izvēlējos, kādēļ dažus spēlētājus neizvēlējos, kādēļ varbūt izvēlējos vienu vai otru sistēmu. Pieņēmām lēmumu, ka tagad ir jādomā, kas būs jādara nākamgad, īpaši septembrī, kad sāksies Nāciju līga. Šis ir izšķirošs punkts. Šīs divas nometnes var būt problemātiskas, bet mums ir jābūt noskaņotiem nākotnei.

- Divi klasiski jautājumi par kapteini un pirmo vārtsargu. Vai šajos jautājumos ir skaidrība?
- Kapteiņa jautājums joprojām ir atklāts, savukārt par pirmo numuru runāsim nometnē – sēdīsimies pie galda ar vārtsargu treneri un izlemsim, kas šobrīd ir labākais. Taču, kā jau teicu, mums ir jāsāk domāt, ko darīsim nākamajā gadā. Nekavējoties jāsāk domāt un gatavot komandu, lai tā pilnā apmērā būtu gatava sākt nākamo Nāciju līgu – lai sastāvā vairs nebūtu tik daudz izmaiņu. Jāsāk lēnām to darīt. Tas viss nenotiks vienas nakts laikā, un mēs negrasāmies vienā brīdī atskaitīt 10-14 spēlētājus un viņu vietā paņemt citus 10-14. Darīsim to lēnām – vienu pa vienam, lai veidotu mūsu filosofiju, sistēmu un izlašu kultu. Tie ir izšķirošie punkti, par kuriem domājam. Ne tikai tagad, par to domājām jau pirms mēneša. Esam sākuši lēnām, jo mums nav tik stipru pamatu, lai to ātri un viegli paveiktu ar vienu rokas vēzienu. Ja varu dot piemēru: Ziemeļmaķedonija. Tie puiši, kuri spēlē tagad, agrāk veidoja vienu no vadošajām U21 izlasēm un Eiropā cīnījās par augstākajām vietām. Vajadzēja trīs gadus, lai viņus iespēlētu lielajā izlasē. Mums, jo īpaši man, diemžēl nav tik daudz laika – nedomājiet, ka es uzskatu, ka man tiks doti trīs gadi. Ja to neizdarīsim tagad vai pēc gada, tad man tas neko labu nesolīs. Taču ja mums būs plāns – un man tāds ir – un sāksim lēnām to realizēt, ieskaitot arī vārtsarga pozīciju…

- Vēlamies iesaistīt jaunos spēlētājus, taču vai nemotivētu spēlētāju vai bez spēļu prakses esošu spēlētāju, kā Karašausks, izsaukšana, ko nesaprot nedz fani, nedz žurnālisti, ir labs piemērs jaunajiem, kā Ķigurs?
- Tas ir diezgan labs un loģisks jautājums, labi, ka uzdevi man šādu jautājumu. Protams, pieredzējušajiem spēlētājiem un tie, kuriem izlasē ir daudz spēļu, pirmām kārtām ir jābūt labam piemēram visiem pārējiem. Es no viņiem to arī sagaidu. Un sagaidu, ka viņi piemēru rādīs gan ārpus laukuma, gan arī pašā laukumā. Šajā komandā man tā pietrūkst. Godīgi! Runāju ar visiem gan no, ja varu tā teikt, vecās paaudzes, gan arī no jaunās paaudzes spēlētājiem. Esmu to izvirzījis par mērķi. Kādēļ jūs neesat piemērs šiem jaunajiem puišiem? Tagad teiksiet, ka tas ir ironiski: kādēļ tad es viņus vispār izsaucu? Šobrīd ir jāveic lēna pāreja. Par Karašausku jau izskaidroju. Ja viņš tāds būtu vienīgais, mums nebūtu problēmu, taču viņš nav vienīgais. Tas ir fakts. Varat vaicāt, kādēļ esmu viņus izsaucis. Atbilde ir vienkārša: mums nav tik daudz jaunpienācēju, kuri nekavējoties varētu iziet šādā līmenī un spēlēt vadošās lomas.

Šī pāreja ir jāveic lēnām. Tā prasīs vairāk laika, nekā sākumā biju domājis, jo beigās visu izsaka kvalitāte laukumā. Ceru, ka pēc iespējas drīzāk atradīsim jaunus un labus spēlētājus ar raksturu, cīņas garu, bet šobrīd ir vajadzīgs laiks, lai atrastu labāko veidu, kā to visu paveikt. Un kad to paveikt – jo īpaši "kad". Šobrīd mums trūkst tādu, kuri savos klubos spēlētu vadošās lomas un būtu gatavi iekļauties nekavējoties. Jūs taču paši redzat, ka gandrīz neviens savos klubos nespēlē vadošo lomu. Virslīgā to dara ārzemnieki. Mūsu leģionāri ārzemēs spēlē sistēmā, bet ne līdera lomu. Šis ir pavisam cits līmenis: šis ir izlašu līmenis, spēlējam pret katras valsts vadošajiem spēlētājiem. Un vismaz puse šo izlašu spēlētāju savos klubos ir līderi. Kāds varbūt domās, ka esmu nedaudz apjucis un nezinu, ko darīt, bet es zinu, kas ir jādara. Taču par jūsu jautājumu piekrītu par visiem 100%.

- Divos logos pirms Nāciju līgas spēlēsim pret amatieru un tāda līmeņa komandām, kādas būs Nāciju līgā?
- Jau sākam veidot plānu nākamajam gadam. Ja ir iespējams, aizvadīt nometni februārī, tad būs marta oficiālais logs, tad būs Baltijas kauss jūnijā. Es gribētu atrast iespējami stiprāko pretinieci, nevis spēlēt pret tāda paša līmeņa komandām. Taču es varu vēlēties spēlēt pret ko vien gribu – ja viņi negribēs spēlēt pret mums, tad būs problēma. Taču vēlos spēlēt pret labām komandām, lai redzētu, kur atrodamies, īpaši iespēlējot komandā jaunus spēlētājus. Mums būs pietiekami daudz laika, lai septembrī būtu kārtībā būtu gan mūsu galva, gan arī ķermenis, kas šobrīd ir diezgan nestabils. Brīžiem eksperimentējam ar lietām, jo mums šogad nav laika nedz nometnēm, nedz pārbaudes spēlēm. Esam sešu komandu grupā, kamēr citās grupās ir piecas izlases, kurām ir iespējas aizvadīt arī pārbaudes spēles. Man visu nākas pārbaudīt īstās spēlēs, un ironiskā kārtā mūsu grupā visi cīnās par tikšanu – izņemot mūs.

Mums nav nevienas pašas spēles, kurās varam būt nedaudz atbrīvotāki, pamēģināt kaut ko vai kaut ko pamainīt. Šobrīd šajā ziņā ir smagi, bet nākamajā gadā gan mums būs viss nepieciešamais laiks, lai to paveiktu. Taču ja nākamo gadu gribam sākt laicīgi – un laicīgi būs februārī - , tad mums ir jādomā jau tagad. Varbūt tādēļ kandidātu saraksts šoreiz ir plašāks. Gribētu atrast arī citus spēlētājus un skatos arī futbolistus no citiem klubiem, bet šobrīd galvenais ir izveidot modeli un sistēmu. Nepārtraukti runājam ar U21, U19, U17 izlašu treneriem, nepārtraukti ikdienā mums ir tikšanās, kuru un kā iesaistīt lielajā izlasē, taču mēs visi esam vienisprātis, ka tam ir jānotiek lēnām, atrodot pareizo brīdi. Ir viegli nokaut jauno spēlētāju, ieliekot viņu vārtos vai citā pozīcijā un piedzīvojot pilnīgi ko citu, nekā bijām gaidījuši. Ir jāzina, kad un kā drīkst iesaistīt jauno paaudzi. Ticiet man, man tas ir pats grūtākais. Es būtu ļoti apmierināts, ja jau tagad zinātu šos 20-23 spēlētājus: tas ir labākā formā, tas gūst vairāk vārtu utt., taču visu laiku līdz pat pēdējam brīdim gaidu un gaidu – pieņemu lēmumu, bet tad pienāk pirmā diena un spēlētāji saka, ka viņiem ir trauma vai ka viņiem ir problēmas klubā, kāds nav motivēts, kādam kas cits.

Varam izplānot situāciju, bet ne to, ko cilvēki jutīs, teiks vai darīs. Nekad neko nevar zināt (iesmejas). Vakar uzzināju, ka diviem puišiem no šā raksta ir kādas trakas idejas: biju šokā. Protams, par to tagad nerunāšu, taču nav iespējams izplānot, ko viņi grasās darīt. Mums ir jārada [komanda]. Šobrīd, skatoties mūsu spēles, ciešat jūs, ciešu es – cieš visi. Viegli nav nevienam, un es lieliski jūs saprotu. Visa jūsu kritika ir loģiska, taču, izņemot mūs, neviens cits to neizdarīs. Grūtākais izaicinājums katram trenerim ir atrast īsto spēlētāju grupu, kas to paveiks. Nevis sarīkot treniņus – tas ir vieglākais. Grūtākais ir izvēlēties, kuri ir labākie. Gluži kā dzīvē: izvēlēties sievu, kura visu laiku paliks ar jums un atbalstīs, nevis muks prom pie pirmā santehniķa vai kaimiņa, jo viņš ir izskatīgāks vai ar labāku bankas kontu. Šodien runāju vairāk nekā parasti, jo šis periods nav tas patīkamākais – arī jums.

- Karstākā tēma Latvijas futbolā ir leģionāru jaunie noteikumi. Kā tas ietekmēs izlasi, jaunatnes progresu, Latvijas futbolu kopumā?
- Tas bija viens no jautājumiem arī valdes sēdē pirms dažām dienām. Tas ir komplekss jautājums, kas noteikti var ietekmēt izlasi – visas izlases kopumā, ne tikai lielo izlasi, bet arī U21 un jaunākas izlases. Būtu labi, ja izlasē mums būtu 15 leģionāri, kuri labi spēlētu savos ārzemju klubos, tad Virslīgā būtu viegli izvēlēties pārējos. Taču šobrīd tas izlasei radīs problēmas, jo īpaši ja 80% mūsu spēlētāju spēlē mājās. Iedomājieties, ka šie trīs spēlētāji – jo, domāju, visi vadošie klubi izvēlēsies astoņus vai septiņus leģionārus – šajos klubos spēlēs vienās un tajās pašās pozīcijās. Droši vien vārtsargs, droši vien centra aizsargs un varbūt viens malējais pussargs. Beigās mums būs liela konkurence šajās trīs pozīcijās un nekādas konkurences uzbrucēja pozīcijā, jo es tāpat pieļauju, ka klubi pirks uzbrucējus, uzbrūkošos pussargus. Tā var būt liela problēma. Biju Ķīnā, kur, piemēram, leģionāru limits nebija tik liels, taču leģionārs drīkstēja nomainīt tikai leģionāru. Domāju, ka ir jāatrod veidi, kā tieši integrēt šo noteikumu maiņu, pārāk neietekmējot vietējos spēlētājus, citādi tā būs milzīga problēma.

- Atgriežoties pie spēlētāju mentalitātes, bieži vien pēc zaudējumiem spēlētāji atsakās atbildēt pat uz vienu diviem jautājumiem. Un arī tad, ja runā, atbild, ka vārti mainīja spēli un ka nekā tik traka nav bijis utt. Vai vēlaties mainīt šo mentalitāti?
- Atkal ļoti labs jautājums. Tā ir viena no izšķirošajām problēmām. Tas nav jautājums tikai par mentalitāti, bet arī par atbildību. Ja viņi šādi rīkojas vienkāršajās lietās, kā atbildēšana uz jautājumiem, kuri nav patīkami – ja nespēlēsim labi, tad patīkamu jautājumu arī nebūs -, tas parāda viņu raksturu, vai viņi vēlas uzņemties atbildību arī laukumā, kur nekādu jautājumu nebūs, tikai parādīšana, uz ko esi spējīgs. Daudzi cilvēki pēc dabas nav labi runātāji, taču, ja esi futbolists, tad atbildība ir jāuzņemas laukumā. Tā ir liela problēma. Nevēlos un nekad nesaucu konkrētus spēlētājus, bet vienkāršs piemērs: pirms Ziemeļmaķedonijas spēles bija milzīga problēma atrast, kurš spēlētājs kopā ar mani nāks uz preses konferenci. Deviņi(!) spēlētāji atteica. Deviņi!

Kas, esi nobijies iziet [mediju priekšā], būt spēlētājam, būt vīrietim, kad ir smagi?! Ir viegli tādam būt, kad viss ir kārtībā. Arī man nav patīkami iet un atbildēt uz šiem jautājumiem, bet tas ir mans pienākums, mans darbs. Es to izvēlējos! Arī viņi paši izvēlējās spēlēt futbolu! Nevis tikai tad, kad viss ir jauki, labi un atrodies komforta zonā, bet mukt prom [pārējos gadījumos]. Viņi skrien prom no jautājumiem, viņi mūk prom no preses konferencēm, viņi skrien prom no intervijām, viņi skrien prom no bumbas uzņemšanas, no bumbas bloķēšanas. Un tā tagad ir realitāte. Es cenšos visu laiku atrast dažādus veidus, kā viņus motivēt. Man ir dažāda pieredze dažādās valstīs. Biju arābu valstīs, Āzijas valstīs, Eiropas valstīs, Balkānu valstīs. Visur atradu kāda veida motivāciju un kāda veida reakciju. Vienīgi šeit līdz šim neesmu to atradis. Tiešām, es runāju godīgi! Runāju ar šīs jomas ekspertiem, rādu video, bet reakcijas [no spēlētājiem] nekādas. Atkal, mums ir jāatrod grupa ar šādiem spēlētājiem. Kad viņi sāks darīt šādas lietas, viņi tās sāks darīt arī laukumā. Ticiet man, tas sākas no šādiem sīkumiem. Ticiet man, zaudēju tik daudz enerģijas ārpus laukuma runājot ar spēlētājiem utt., bet viss ir kā parasti – viņi atradīs miljoniem iemeslu, kurš ir vainīgs, un ar pirkstu norādīs uz viņiem [nevis sevi]. Vēl kas, es tikai vēlos panākt jebkādu reakciju: pat ja viņi atbildēs ar lamuvārdiem, kurus šeit kamerā nedrīkstu teikt, es būšu apmierināts. Vēlos tikai redzēt kādu reakciju: kaut pasakiet "f***, treneri", bet es to neredzu…Tas ir neticami, taču tas ir mans darbs un es turpināšu mēģināt, jo no čivavas buldogs nevar sanākt.

- Kādas ir Jūsu kā trenera emocijas šajā sakarā par spēlētāju attieksmi un viņu reakciju? Vai esat novērojis šādas lietas arī kādā citā elites līmeņa komandā, kaut vai mazākā periodā?
- Man jāsaka godīgi, ka nē. Man kā trenerim un pārējam izlases kolektīvam ir uzdevums atrast šādam noskaņojumam iemeslus un tad sākt tos risināt. Zinu, ka latvieši kā tauta kopumā nav ar šādām rakstura īpašībām, jo tad jau hokejisti, basketbolisti un 3x3 basketbolisti nespēlētu elites līmenī. Tā ir atšķirīga situācija. Bet kāpēc šobrīd mums izlasē ir tāda apātija, to es nezinu. Esmu daudz runājis ar spēlētājiem, bet dzirdu tikai attaisnojumus. Ne no viena nedzirdu, ka jā, tas biju es, kurš izdarīja slikti un nospēlēja vāji.

Man nav nekādu problēmu pateikt, ka kļūdījos. Jā, man ir kļūdas. Pat diženi zinātnieki pieļauj kļūdas. Kristofers Kolumbs pieļāva kļūdu, kad meklēja jūras ceļu uz Indiju, bet atklāja Ameriku. Čārlzs Darvins pieļāva piecas kļūdas savā hipotēzē, bet sestā reize bija īstā. Bet viņš atzina savu kļūdu un vairs kļūdainajā virzienā negāja. Bet mēs – kā skatos, tad pieļaujam kļūdu un nākamajā reizē ejam tajā pašā virzienā. Viņi negriežas un necenšas mēģināt kaut ko jaunu. Taču tas ir mans darbs – meklēt iespējas to labot un veidot futbola paaudzi, kas līdzinātos „Euro 2004” paaudzei. Taču tā bija paaudze, kas augusi citos apstākļos un citā politiskā režīmā. Tā paaudze vēlējās spēlēt ar cieņu un lepnumu, spēlēt ar atbildību un uzņemties riskēt. Vairākas reizes esmu vaicājis futbolistiem, ko viņi vēlas sasniegt dzīvē. Saku, ka viņiem ir dota lieliska iespēja spēlēt pret vīriem, ko viņi vēro televīzijā, spēlējot Čempionu līgas mačos. Dievs viņiem ir devis šādu iespēju – spēlēt aizsardzībā pret Levandovski vai iesist vārtus Ščensnijam. Kādu vēl vairāk iespēju vajag? Miljoniem cilvēku būtu gatavi maksāt par šādu iespēju. Bet no saviem spēlētājiem dzirdu: jā, labi, spēlēsim. Zaudēsim? Jā, labi, zaudēsim. Nu, nav tas labi! Tas nav labi!

Treniņnometnē pirms spēlēm – cik daudz laika Jūs veltat tieši spēlētāju fiziskās sagatavotības izvērtēšanai? Cik daudz laika tiek veltīts tieši futbola elementu pārbaudei un atkārtošanai?
- Daudz, daudz laika. Nebiju gaidījis, ka šajā līmenī man tik daudz būs jāatgriežas pie futbola pamatlietām. Šis tomēr ir izlašu līmenis, un šajā treniņnometnē mums ir 3-5 treniņi. Ja dienā ielieku divus treniņus, tā ir katastrofa, jo spēlētājie pie tā nav pieraduši. Vēl ir pirmsspēles treniņi, bet principā intensitāte nav liela. Ja es vēlos strādāt pie standartiem, tad es nevaru strādāt pie taktikas. Ja strādāju pie taktikas, nepaliek laika strādāt pie presinga. Tāpēc ir daudz neatbildētu jautājumu, pie kuriem jāstrādā, un šeit varu tikai atkal teikt, ka ceru, ka izlases futbolisti sāks spēlēs vadošās lomas savos klubos. Tad arī būs stabilitāte un līderi laukumā.

Un vēl viena lieta šajā sakarā – ceru, ka jaunie futbolisti brauks uz ārzemēm, cik drīz vien būs iespēja. Tur arī varēs iemācīties profesionālismu treniņos un atbraukt atpakaļ uz izlasi, lai rādītu piemēru. Mums ir pāris interesanti jaunie spēlētāji ārzemju klubos. Jūs, žurnālisti, taču arī redzat atšķirību domāšanā un attieksmē, ja aicināt uz interviju, piemēram, Ontužānu vai kādu citu. Šeit pat nedomāju sniegumu laukumā, bet to, kā sistēma izveidot tevi par spēlētāju. Vārdi – labs futbolists – neattiecas tikai uz sniegumu laukumā, bet arī to, kā pasniedz sevi ārpus tā, kā uzvedies ģērbtuvē, kā sniedz interviju, kā sakārto savu uzvalku. Tie ir nerakstīti noteikumi, lai varētu teikt „labs futbolists”. Šīs lietas cenšos implementēt izlasē uz ilgāku laika periodu. Cenšos radīt situāciju, ka, lai tiktu izlasē, jābūt arī piemērotam raksturam. Joprojām ir futbolisti, kuriem nav šāda rakstura un vajadzīgo īpašību, taču cenšamies paveikt, lai tas mainās un spēlēšanai izlasē būtu nepieciešamas attiecīgas rakstura īpašības.

- Cik daudz problēmām – zaudējumiem, nepatikšanām utt. – vēl jānotiek Latvijas izlasē, lai Jūs pateiktu, ka viss, man pietiek, es padodos?
- Jūs vēlaties, lai tas notiktu? Ziniet, es uzņemos savu daļu atbildības un atskaitos LFF prezidentam. Es šeit ierados ar trīs gadu plānu. Ja man tiktu dots tikai viens gads, es tam nepiekristu, jo labi redzu, cik spēcīga ir mūsu „Euro 2020” atlases grupa. Apzinos, ka ir daudz neapmierināto, es arī neesmu apmierināts. Varu atkārtot to, ko teicu LFF valdei – viņi vērtē manu darbu, es tikmēr daru savu darbu.

-Ko Jūs sagaidāt no Polijas izlases?
Polija ieradīsies Rīgā pēc trim punktiem, jo, ja viņi to nepaveic, viņi ir ārā. Tieši tāpat pret Izraēlu, Austriju un Slovēniju. Visi četri mūsu atlikušie pretinieki cīnās par vietu EČ, un viņiem visiem ir jāpaņem maksimums pret Latviju, vai arī uz EČ nesanāks tikt. Tāpēc es sagaidu pilnībā motivētu Polijas izlasi, uzbrūkoši spēlējošo Polijas izlasi. Es tagad neatkārtošu, kādi spēlētāji ir Polijai, jūs visi to labi zināt. Viņiem ir paša augstākā līmeņa spēlētāji, tāpēc ceru, ka parādīsim labu sniegumu. Iepriekšējā spēle pret Poliju mums izdevās visai labi, taču tāpat zaudējām.

-Jūs esat runājis ar Latvijas jaunatnes izlašu treneriem. Ko Jūs redzat Latvijas jaunajos futbolistos, vai viņos redzat rakstura īpašības, par kurām runājāt iepriekš.
Dažiem noteikti tādas ir. Esam atzīmējuši spēlētājus, kuriem sekosim līdzi, turklāt daži jau ir mums lielajā izlasē tagad. Jau šobrīd saliekam viņus kopā, lai izveidotu saskaņu, liekam viņus laukumā, lai iegūtu pieredzi.

- Kāda ir bijusi Jūsu lielākā kļūda līdz šim darbā ar izlasi?
Tas ir atvērts jautājums. Nevaru teikt, ka esmu pieļāvis kritiskas kļūdas. Droši vien esmu kļūdījies ar sastāva izvēli, varbūt centos motivēt un pārliecināt spēlētājus,par kuriem zināju, ka viņi nevar spēlēt labāk. Ticēju viņiem vairāk nekā to ļāva loģika. Ticēju viņiem vairāk nekā viņi varēja izdarīt, to sauktu par savu kļūdu. Jāpiemin arī savainojumi – runājam, ka mūsu labākā spēle ciklā bija pret Poliju, taču pēc tam no tā sastāva mums nebija piecu spēlētāju, kas Latvijai ir liels skaitlis.