Cieņa, mīlestība un asaras: Frančesko Toti atvadās no "Roma"

Par slaveniem futbolistiem vārds „leģenda” mūsdienās tiek lietots pārāk bieži, tādējādi to nedaudz nonivelējot. Taču nav ne mazāko šaubu, ka Frančesko Toti Romā paveiktais ir pelnījis šādu un vēl augstāku novērtējumu, un Itālijas galvaspilsētā viņš tiek cienīts kā neviens cits futbolists.

Djēgo Maradona pavisam nesen nosauca Toti par labāko futbolistu, ko viņš redzējis darbībā. Diez vai Maradonam tik skaļā apgalvojumā būtu daudz piekritēju. Toti nekad nav ieguvis pasaules labākā futbolista balvu. „Ballon d`Or” balsojumā viņš nekad nav bijis augstāk par piekto vietu. Toti ar Itālijas izlasi triumfēja Pasaules kausa izcīņā, bet viņš nav uzvarējis Čempionu līgā vai pat ticis tās pusfinālā. Arī Itālijā viņa titulu saraksts nemaz nav tik iespaidīgs – viens čempiona tituls un divas uzvaras Itālijas kausā. Tāpat Toti karjeras pirmajā pusē ieguva slavu kā vairāku nesportisku pārkāpumu autors, un netrūkst apgalvojumu, ka Toti no „Roma” neaizgāja tikai tāpēc, ka baidījās no pārmaiņām un tā, ka citā klubā nemaz nebūtu tik liela zvaigzne.

To visu var apspriest, izvērtējot Toti vietu futbola elitē, taču reti kurš futbolists spējis visu karjeru pavadīt vienā komandā. Un ne tikai pavadīt laiku, bet būt komandas kapteinim un līderim, pamazām kļūstot par kluba simbolu. Šobrīd izaugusi vesela paaudze, kas nemaz nespēj iztēloties "Roma" bez kapteiņa Toti. Pēc vakardienas spēles tribīnēs asaras nespēja valdīt teju neviens Romas līdzjutējs, pamazām aptverot, ka šīs patiešām ir konkrētas ēras beigas.

Foto: EPA/Scanpix

Un daudzo titulu vietā Toti gadu gaitā Romā ieguva ko citu – neviltotu savu līdzjutēju un pretinieku cieņu. Cieņa un mīlestība pret savu kapteini kulmināciju sasniedza 28. maija vakarā, kad desmitiem tūkstošiem Romas līdzjutēju ar asarām acīs pavadīja savas komandas simbolu simboliskajā atvadu aplī ap laukumu. Cieņa bija tā, kas pamudināja otras Romas komandas „Lazio” ultras pirms nedēļas pārkāpt pāri savam lepnumam un spēles laikā izkārt plakātu ar vēstījumu „Mūžsenie ienaidnieki sveicina Frančesko Toti”.

Toti atvadas no „Roma” netika sagaidītas ideālā gaisotnē. Netrūka neskaidrības, treneris Spaleti nekautrējās norādīt uz Toti trūkumiem, bet Itālijas mediji vēstīja, ka Toti nemaz nevēloties beigt futbolista karjeru. Viņa paziņojumā pirms spēles arī vārdi bija izraudzīti pietiekami uzmanīgi, lai liktu rasties baumām par iespējamu pāreju uz ASV futbola līgu. Tīri cilvēcīgi saprotams, ka Toti bija grūti aptvert, ka viņa futbolista laiks ir noslēdzies. „Roma” bija viņa dzīve, un savā uzrunā atvadu ceremonijā Toti arī izteicās, ka baidās no nākotnes. Viņš ar bažām piesauca visu aptverošo laiku, kas galu galā pieliek punktu visam un šoreiz licis viņam noslēgt milzīgu un svarīgu posmu savā dzīvē, ko ļoti labprāt šobrīd sāktu no jauna.

Taču par spīti visam „Roma” savam kapteinim sarīkoja grandiozas atvadas, kādas vēlētos nopelnīt katrs futbolists (un ne tikai futbolists). Sievas un trīs bērnu pavadīts Toti, neveiksmīgi cenšoties valdīt saviļņojošās asaras, veica goda apli Romas olimpiskajā stadionā, kurā debitēja A Sērijā pirms vairāk nekā 24 gadiem. Asaras ar grūtībām slēpa arī vairāki Toti komandas biedri ar Danielu de Rosi, vēl vienu Romai visu savu karjeru lojālo spēlētāju un Toti ilggadējo draugu, priekšgalā. Laukuma vidū bija izklāts milzīgs krekls ar Toti desmito numuru, un Frančesko saņēmās uzrunai, kamēr viņam pie kājām spēlējās mazā meitiņa Izabella.

Foto: LaPresse/Scanpix

„Paldies, Roma. Paldies manai mātei un tēvam, brālim, radiem un maniem draugiem. Paldies manai sievei un maniem trīs bērniem,” sacīja Toti. „Vēlējos sākt runāt no beigām, proti, ar atvadīšanos, jo nezinu, vai spēšu tikt līdz galam.”

„Nav iespējams aizvadītos 28 gadus izteikt pāris teikumos. Vēlētos paust savas emocijas ar dziesmu vai dzejoli, taču es nevaru tādu uzrakstīt. Gadu gaitā centos sevi izpaust ar manu kāju palīdzību, tās man ir palīdzējušas jau kopš pašas bērnības.”

„Runājot par bērnību, vai zināt, kas bija mana mīļākā rotaļlieta? Protams, futbolbumba. Tas nav mainījies arī vēl šodien. Taču dzīvē pienāk brīdis, kad tu pieaudz. Tā man ir teikts un tā laiks ir lēmis. Nolāpītais laiks. Iepriekš 2001. gada 17. jūnijā mēs visi vēlējāmies, lai laiks rit nedaudz ātrāk (diena, kurā „Roma” ieguva A Sērijas titulu). Nevarējām sagaidīt, kad tiesnesis dos signālu par beigām. Man joprojām metas zosāda, kad atceros to brīdi.”

„Bet šodien laiks ir pienācis man klāt un saka: „Mums ir jāpieaug. Līdz ar rītdienu tu būsi pieaudzis cilvēks. Novelc futbolšortus un bučus, jo tagad tu esi kļuvis par vīru. Tu vairs nevari izbaudīt zālāja smaržu, sauli sejā, kad meties uzbrukumā pretinieku vārtiem, adrenalīna vilni un vārtu guvuma triumfu.””

„Pēdējos mēnešos vaicāju sev, kādēļ man šī sapņa jāpamostas. Iztēlojieties, ka esat bērns, kurš redz jauku sapni, taču māte pamodina un liek iet uz skolu. Vēlies turpināt sapņot, centies atgriezties tajā pašā vietā, kur bija, bet tas nekad nesanāk. Šoreiz tas nav sapnis, bet realitāte. Un es vairs nevaru atgriezties tajā pašā vietā, kur biju.”
„Vēlos veltīt šo runu jums visiem – visiem bērniem, kas mani atbalstījuši. Vakardienas bērniem, kas nu ir pieauguši un kļuvuši par vecākiem, un šodienas bērniem, kas varbūt tribīnēs kliedz „Tottigol”. Vēlētos domāt, ka mana futbolista karjera jums ir kļuvusi par pasaku, ko var stāstīt citiem.”

„Jo tagad tas patiešām ir beidzies. Es novilkšu „Roma” kreklu pēdējo reizi manā dzīvē. Es to salocīšu un nolikšu malā, lai gan neesmu gatavs teikt „pietiek” un iespējams nekad nebūšu tam gatavs.”

Toti mirkli pēc spēles beigām vienatnē apsēdies uz kāpnēm un cenšas aptvert savas "Roma" futbolista karjeras beigšanos. Foto: EPA

„Piedodiet man, ka nesniedzu intervijas un nepaskaidroju savas sajūtas un plānus, taču izslēgt gaismu un neatskatīties – tas nav viegli. Esmu nobijies. Tās nav tādas bailes kā futbola laukumā, kad stājies uz 11m soda sitiena atzīmes. Šoreiz es nevaru saredzēt, kāda izskatās nākotne. Tāpēc ļaujiet man baidīties. Šis ir brīdis, kad es esmu tas, kuram esat nepieciešami jūs un mīlestība, ko jūs man vienmēr esat izrādījuši. Ar jūsu atbalstu esmu gatavs atvērt nākamo lapu un mesties jaunā piedzīvojumā.”

„Tagad pienācis mans laiks pateikties visiem maniem komandas biedriem, kluba darbiniekiem un vadībai un visiem, kas ar mani strādājuši kopā. Paldies līdzjutējiem un „Curva Sud” (kluba ultru apvienībai). Piedzimt kā romietim – tā ir privilēģija. Būt šīs komandas kapteinim bija gods. Jūs esat un vienmēr būsiet mana dzīve. Lai gan vairs jūs neiepriecināšu ar savu kāju paveikto, mana sirds vienmēr būs ar klubu.”

„Tagad es došos pa kāpnēm lejā uz ģērbtuvēm, kas reiz mani sagaidīja kā bērnu, bet tagad ļaus man doties prom kā vīram. Esmu lepns un priecīgs par jums atdotajiem 28 gadiem manas dzīves. Es jūs mīlu!”

Toti simboliskais goda aplis Romas stadionā

Ko par Toti aiziešanu domā Romas līdzjutēji?

Izmantotie resursi:
I love you: Totti’s emotional speech to the fans