Amerikas atklāšana: latviešu pirmie piedzīvojumi Ņujorkā
Valdemārs Baumanis, Maksis Kazāks un Visvaldis Melderis 1939. gada vasaru pavadīja Ņujorkā, lai klātienē mācītos no labākajiem basketbola treneriem un spēlētājiem.
Pirms atgriežamies pie latviešu trio gaitām, jāieskatās, kāds 1939. gadā bija Amerikas basketbols. No groza bumbas dzimšanas bija pagājuši 47 gadi. Basketbols pirms trīs vasarām debitēja Berlīnes spēlēs, bet līdz NBA dzimšanai bija jāgaida vēl nepilna desmitgade.
ASV labākā pieaugušo komanda, sākot no 1897. gada, tika noskaidrota Amatieru sporta savienības (Athletic Amateur Union) čempionātos. AAU vairākas desmitgades rīkoja atlases sacensības, lai noskaidrotu Olimpisko spēļu un pasaules čempionātu dalībniekus.
Starp 1920. un 1950. gadu vadošās komandas finansēja lielās korporācijas – naftas un gāzes milzis “Phillips 66”, kinostudija “20th Century Fox”, lielveikalu ķēde “Safeway Inc.”, mašīnbūves milzis “Caterpillar”, naftas uzņēmums “Globe Refining” un citas.
Studentiem 1930-to gadu beigās tika izveidoti trīs nacionāla mēroga turnīri:
1) NAIA 1937. gadā dibināja basketbola pamatlicējs Džeimss Neismits; pirmajā “play-off” turnīrā piedalījās astoņas komandas, sākot no 1938. gada – 32 komandas, finālspēle nemainīgi notiek Kanzassitijā, Misūri;
2) NIT 1938. gadā dibināja Metropolitēna Studentu basketbola asociācija (MIBA), kuru veidoja piecas Ņujorkas skolas – Fordham University, Manhattan College, New York University, St. John`s University un Wagner College. Sākumā piedalījās sešas komandas, spēles notika – un finālspēle joprojām notiek – “Madison Square Garden” arēnā;
3) NCAA čempionāts pirmo reizi notika 1939. gada martā Evanstonā, Ilinojā; nākamie trīs finālturnīri notika Kanzassitijā, bet no 1943. līdz 1948. gadam čempionus kronēja “Madison Square Garden”; vēlāk NCAA kļuva par prestižāko un populārāko studentu turnīru.
Basketbolists un ASV senators Bils Bredlijs 1999. gadā izdotajā grāmatā “A Sense of Where You Are” saka tā: “1940-ajos gados, kad NCAA turnīram bija mazāk nekā 10 gadu, Nacionālais gandarījuma turnīrs (NIT), kuru “Madison Square Garden” rīkoja MIBA, bija prestižākais pēcsezonas turnīrs un parasti pulcēja spēcīgākās komandas. NIT uzvarētājs tika uzskatīts par svarīgāku nacionālo čempionu nekā nosacītais nacionālais vai NCAA čempions.”
Video: ASV olimpiskās komandas atlases spēle 1936. gadā – Universal Pictures 44, Globe Oilers 43
Latvijas valstsvienības galvenais treneris Valdemārs Baumanis bija informēts par ASV basketbola hierarhiju un nolēma doties mācīties...pie 1939. gada NIT čempionu komandas "Long Island" galvenā trenera Klēra Bī (Claire Francis Bee, 1896-1983).
Četrdesmit trīs gadus vecais “Waynesburg University” absolvents Bī tolaik jau bija iemantojis nacionāla mēroga slavu. Viņa trenētie Bruklinas “Long Island University” basketbolisti 1936. un 1939. gada sezonās uzvarēja visās spēlēs (bilance 25-0 un 23-0), tai skaitā no 1935. līdz 1937. gadam paliekot nepārspēti 43 spēlēs pēc kārtas.
Bī dažus gadus paralēli trenēja arī “LIU Brooklyn” amerikāņu futbola un beisbola komandas, taču galveno uzmanību veltīja basketbolam. No 1931. līdz 1951. gadam viņa trenētie basketbolisti uzvarēja 95% spēļu, turklāt Bī pieder arī NCAA pirmās divīzijas uzvaru rekords (82,6%).
Treneris bija pazīstams kā “izgudrotājs”. Bī ieviesa 1-3-1 zonas aizsardzību un "trīs sekunžu likumu" soda laukumā (1935, oficiāli no 1937. gada), turklāt bija pirmais, kurš aktīvi nodarbojās ar pretinieku skautošanu.
“Bī lidoja no Ņujorkas uz Vašingtonu, lai noskatītos “Marshall” spēli pret “George Washington”. Pēc spēles viņš devās atpakaļ uz Ņujorku, kabatām esot pilnām ar piezīmēm par “Marshall” spēlētājiem, viņu uzbrukumu un aizsardzību. Dienu vēlāk LIU sakāva “Marshall” ar 41-33,” grāmatā “Hoop Crazy: the lives of Clair Bee and Chip Hilton” raksts Deniss Gildea.
Bī bija arī pirmais treneris, kurš izmantoja pirmsspēles video. "Tas maksā ļoti dārgi, taču Klēra Bī rīcībā ir filmas par visām LIU mājas spēlēm, lai iepazītos ar "Blackbirds" pretinieku atšķirīgajiem spēles stiliem," teikts 1942. gadā fiksētajās piezīmēs.
Cieņa un disciplīna Bī gāja roku rokā. “Trenējot komandu, dzīvē neapsēdos ne reizi. Man bija noteikums – brīdī, kad nosvilpos, visiem bija jāskrien malā un jāapsēžas, lai dzirdētu, ko teikšu. Tā bija disciplīnas sastāvdaļa. Tā nebija baiļu iedzīšana; spēlētāji zināja, ka tā ir mana prasība. Viņi respektēja un pārsvarā mīlēja mani. Un es mīlēju viņus visus.”
Bī treniņi bija slaveni ar sarežģītību un garumu. Vieglā dienā tās varēja būt 2-3 stundas, taču vairumā dienu nodarbība turpinājās 4-5 stundas. Viņš neatļāva zālē turēt pulksteņus. "Pamatdoma ir apgūt jaunas lietas. Ja gribi kādu nodzīt, to var izdarīt 20 minūtēs."
LIU spēlētāji pirms sezonas trenējās septiņas dienas nedēļā. Treniņi parasti sākās četros pēcpusdienā. Dažreiz tie beidzās septiņos vakarā, taču tikpat labi tā varēja būt puse no darba. Bī komandas maksāja augstu cenu par perfektumu – un tāds mērķis bija vienmēr.
“Blackbirds” spēlēja “Brooklyn College of Pharmacy” zālē netālu no Bruklinas tilta, bet vasarās treniņi notika “Manhattan Beach” brīvdabas laukumā, apmēram 15 kilometrus no Ņujorkas centra. Lai nebūtu jāmēro ceļš ar metro, spēlētāji dzīvoja mājā netālu no treniņlaukuma.
Starpsezonā Bī turpat Manhetenbīčā rīkoja basketbola vasaras skolu – “Long Island University Coaching School”. Pirmskara vasarā to apmeklēja vairāk nekā 400 kursantu, bet lektoru vidū bija 12 pazīstamākie Amerikas treneri, tai skaitā “Fordham” treneris Eds Kelehers (Edward Ambrose “Ed” Kelleher) un “Columbia” treneris Pols Mūnejs.
Nometni apmeklēja interesenti no Dienvidamerikas – šajā pasaules daļā vēlāk notika pirmie pieci FIBA pasaules čempionāti, savukārt Baumanis, Kazāks un Melderis bija vienīgie eiropieši.
Ņujorkā tovasar notika Pasaules izstāde un viesnīcu cenas bija augstākas nekā parasti. "Par mazu viesnīcas istabiņu jāmaksā trīs dolāri dienā, pirmajā vai otrajā stāvā, ielas troksnī," vēstulē laikrakstam “Brīvā zeme” rakstīja Maksis Kazāks (Mūsu basketbolisti Amerikā, 27.07.1939).
Pirmajās dienās latvieši dzīvoja viesnīcā, bet vēlāk ar Latvijas vicekonsula Dinberga gādību pārcēlās uz Kolumbijas Universitātes internacionālo māju 124. ielā, starp Brodveju un Hadsona upi. Rokfellera dāvinātā 14 stāvu ēka bija uzcelta 1924. gadā – vēlāk miljardieris finansēja līdzīgu ēku uzcelšanu Berklijā, Čikāgā un Parīzē.
Par “Columbia” starptautiskās mājas nozīmi liecina fakts, ka tās priekšsēdētāju vidū bija: ASV 38. prezidents Džeralds Fords, ASV ārlietu ministrs Henrijs Kisindžers, slavenā “Māršala plāna” autors, ASV aizsardzības ministrs Džordžs Māršals un ASV kara ministrs Otrā Pasaules kara laikā Henrijs Stimsons, savukārt goda priekšsēdētājs bija ASV prezidents Dvaits Eizenhauers.
Ņujorka tolaik jau bija sasniegusi mūsdienu ģeogrāfiskos izmērus. Tās ielu tīkls un vairākums tiltu bija tādi paši kā šodien. Pilsētā 1940. gadā dzīvoja 7 454 995 iedzīvotāji – tikai par miljonu mazāk nekā tagad (2015. gadā Ņujorkā bija 8 550 405 iedzīvotāji).
"Long Island University Blackbirds" – komanda, ar kuru trenējās latviešu basketbolisti, NIT čempioni 1939. gada sezonā
"LIU Blackbirds" pirms 1939. gada sezonas
Klērs Bī sarakstīja daudzas grāmatas "Chip Hilton Sports Series" sērijai, izdevēji "Grosset&Dunlap"
"Nevienā profesijā vadītāja raksturs un personība nespēlē lielāku lomu jaunu cilvēku attīstībā kā sporta trenēšanā"
Klērs Bī kopā ar Visvaldi Melderi un Maksi Kazāku
Eiropas vicečempioni katru dienu trenējās kopā ar NIT čempioniem. Maksis Kazāks 1954. gadā Mineapolē notikušo atcerējās tā: "Mūsu spriedums bija, ka esam savā vaļā auguši kumeļi, kas ielaisti labi dresētu zirgu (LI basketbolistu) pulkā. Viņiem jau bija iemācītas kombinācijas un kustības dažādu situāciju veidošanai. Mēs turpretim bijām pieraduši spēlēt tā, ka veidojam katru tālāko kustību, kā tas acumirkļa situācijās šķita izdevīgi. To amerikāņu spēlētāji nevarēja saprast."
Visvaldis Melderis norādīja, ka amerikāņi treniņu procesā tikuši krietni tālāk nekā eiropieši (Jaunākās Ziņas, 23.09.1939., Ko mēs vērojām Amerikā). “Viņu panākumu pamatā visur ir līdz pēdējam sīkumam pārdomāta sagatavošanas sistēma, izmantojot vispirms katra sportista fiziskās dotības. Sasniegumus veicina arī lielās sportistu rezerves un plašā konkurence.”
Valstsvienības kapteinis norādīja, kam jāpievērš uzmanība Latvijā. “Mums treniņos trūka vingrinājumu dažādības un speciālo treniņu tehnikas izkopšanai, kamēr Bī treniņos dažādības netrūka. Ievērojamu treniņa daļu aizņem arī spēle uz vienu grozu 2:2 vai 3:3. Soda metienos Amerikas basketbolisti ir nesalīdzināmi precīzāki kā eiropieši, bet noteikumi atļauj soda laukumā uzkavēties tikai trīs sekundes. Amerikāņi bumbu var pārvaldīt vienādi labi ar abām rokām.”
Baumanis uzskatīja, ka latvieši ir tikpat spējīgi kā amerikāņi, tikai jāpilnveido treniņprocess, jāaudzina jaunus trenerus un mērķtiecīgi jāstrādā (Rīts, 24.09.1939, Zona vai vīrs pret vīru?). “Bieži esmu dzirdējis jautājumu "Kur slēpjas amerikāņu panākumi sportā?" Uz to grūti atbildēt, tomēr daudz nemaldīšos, ja teikšu – treneros!
Nenoliedzami, ka latvieši basketbolā ir ļoti apdāvināti un, ja vien mums izdosies atrast pareizo pieeju treniņos un apmācībās, tad jādomā, ka spēsim novērst daudzus trūkumus. Mūsu spēlētāji nedrīkst aizmirst, ka amerikāņi savu panākumu pamatā ir likuši veco atziņu, ka visu veido tikai rūpīgs, sistēmātisks un neatlaidīgs darbs.”
No Kelehera latvieši mācījās par zonas aizsardzību. Bī bija zonas pretinieks un deva priekšroku aizsardzībai vīrs-pret-vīru. Dienas pagāja laukumā, bet vakaros sekoja...video nodarbības (Rīts, 24.09.1939). “Turpat līdzās basketbola laukumam atradās plašāka telpa ar ekrānu un, tumsai iestājoties, viss lielais klausītāju pulks pārvietojās uz to.”
Baumanis ļoti aktīvi kontaktējās ar amerikāņiem un tas tika novērtēts (Fiziskā kultūra un sports, 01.08.1939, Pirmie iespaidi sporta zemē Amerikā). "Pateicoties preses šefa Haralda Haltona lietpratīgai rīcībai, Amerikas presē parādījušies cildeni raksti par latviešu sportistiem.Tas mani sevišķi iepriecina, jo izrādās, ka labāk popularizēt Latviju nemaz nav iespējams."
Eiropas meistarsacīkstēs Kauņā latvieši spēlēja ar “Spalding” bumbām, Ņujorkā – dibināja tiešos kontaktus ar firmu, atcerējās Kazāks. “Ar (ASV basketbola asociācijas pārstāvja) Tobina gādību esam iepazinušies ar pasaules lielāko, precīzāko sporta lietu izgatavošanas firmu “Spalding”.”
“Spalding” centās ieiet Eiropas tirgū, kur priekšā jau bija vietējie konkurenti. Piemēram, Berlīnes spēlēs 1936. gadā tika izmantotas vācu firmas “Berg” bumbas.
Tobins bija amerikāņu tiesnesis no Ņujorkas, ar kura palīdzību 7. augustā Berlīnē tika noorganizēta basketbola izgudrotāja Džeimsa Neismita godināšanas ceremonija (Scott Ellsworth; The Secret Game: A Wartime story of courage, change and basketball`s lost triumph, 8. nodaļa “Berlin 1936”).
Ņujorkietis latviešiem atvēra vēl vienas durvis. "Baumanis ar Tobina gādību nokļuva pieņemšanā pie ASV amatieru sporta savienības (AAU) vadītāja Daniela Dž. Ferisa (Daniel J. Ferris)."
Feriss atradās savas 70 gadus ilgās sporta funkcionāra karjeras vidusdaļā. AAU viņš strādāja no 1907. gada, kad kļuva par prezidenta Džeimsa Salivana sekretāru, bet no 1914. līdz 1957. gadam (pēc NYT datiem 1927-1957) veica organizācijas mantziņa (secretary-treasurer) pienākumus.
Vēlākais ASV vieglatlētikas slavas zāles dalībnieks no 1912. līdz 1976. gadam apmeklēja visas vasaras Olimpiskās spēles. Īru izcelsmes sprinteris no Ņujorkas tika uzskatīts par autoritatīvāko ASV pārstāvi starptautiskajā sportā (New York Times, 03.05.1977).
"Amerikā zināms, ka basketbola sports visaugstāk attīstījies Baltijas valstīs, un mūsu valstsvienības sastādītājs saņēmis solījumu amerikāņu basketbolistiem pirmā viesošanās gadījumā Eiropā, spēlēt arī Latvijā. Amerikā neapmierināti par basketbola spēles neuzņemšanu 1940. gada Olimpiādē un solās uz priekšu darīt visu, lai basketbolu ieskaitītu olimpisko spēļu standartprogramā," latvieši 12. augustā rakstīja no Ņujorkas.
Pirms izbraukšanas uz Ņujorku latvieši apsvēra iespēju doties uz Indianu, kur 14.-18. augustā notika kursi treneru Klifa Vela (W.R. Clifford “Cliff” Wells) un Berija Bova (Justin McCarthy “Sam” Barry) vadībā. Vēlākie basketbola Slavas zāles dalībnieki – uzņemti attiecīgi 1972. un 1979. gadā – kopā ar “NC State” treneri Everetu Keisu 1928. gadā izveidoja nometni Indianas vidusskolu treneriem (Everett Case, 1972. gada uzņemts Slavas zālē).
Indianas plāns atkrita, taču zināšanu bija iegūts daudz. Kustība nenotika vienā virzienā. Kamēr Baumanis, Kazāks un Melderis mācījās Ņujorkā, augustā Rīgā nedēļu viesojās 22 gadus vecais Hārvarda universitātes students Džons Ficdžeralds Kenedijs.
Latvieši mājās atgriezās 13. septembrī, ceļojot caur Angliju un Zviedriju. Doties cauri Polijai vairs nebija iespējams – 1. septembrī tajā no ziemeļiem, rietumiem un dienvidiem iebruka nacistu karaspēks, bet 17. septembrī poļiem dunci mugurā iegrūda Staļins. “Braucot no Anglijas uz Skandināviju, virs viņu tvaikoņa vairākkārt riņķojuši bumbvedēji,” 12. septembrī rakstīja “Daugavas Vēstnesis”.
Ņujorkas triloģija
1) No Liepājas uz Ņujorku pirms Porziņģa No Liepājas uz Ņujorku pirms Porziņģa
2) 76 gadus pirms Porziņģa: pirmie latviešu basketbolisti Ņujorkā 76 gadus pirms Porziņģa: pirmie latviešu...
Video: "Madison Square Garden" ceturtā rezidenta – pirmie trīs ir "Knicks", "Rangers" un "Liberty" – Billija Džoela vēsturiskā dziesma "We didn`t start the fire" ar foto komentāriem