Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512), Fid:133, Did:0, useCase: 0

Lomažs par metēja lomu, Eirolīgas izaicinājumu, Pārkeriem, kruasānu Šmitam

Lomažs par metēja lomu, Eirolīgas izaicinājumu, Pārkeriem, kruasānu Šmitam
Rihards Lomažs savā līdz šim veiksmīgākajā Eirolīgas spēlē pret Maskavas CSKA amerikāni Ronu Beikeru. Foto: facebook.com/LDLCASVEL

Pagājušajā vasarā Latvijas izlases basketbolists Rihards Lomažs no "Ventspils" pārcēlās uz Francijas klubu ASVEL. "Neredzēju iemeslu neparakstīt divu gadu līgumu, turklāt abas sezonas komandai ir garantēta vieta ULEB Eirolīgā," šodien saka Rihards. Pirmā sezona leģionāra statusā sākās ar sevis apliecināšanu treniņos, lai nopelnītu minūtes laukumā. Tagad Lomažs ir stabils rotācijas spēlētājs Francijas čempionvienībā un spēlē pret vīriem, kurus pirms nepilna gada redzēja vien televizora ekrānā.

Jāatzīst, ka manā praksē tas tomēr ir diezgan neierasti, ka sportists piekrīt intervijai par spīti tam, ka vakarā jāpiedalās spēlē. (Saruna notika piektdienas pēcpusdienā pirms mača pret Milānas "Olimpia" – J.F.)
Var jau būt, bet man divos meistari nāk labot boileri, turklāt tāpat jau līdz vakaram īsti nebūs ko darīt. Ja spēles sākums būtu septiņos vakarā, tad būtu citādāk, bet līdz deviņiem vēl ir daudz laika. Negribas arī uzreiz pēc treniņa iet gulēt.

Varbūt tas liecina par to, ka tevi nav nemaz tik viegli izsist no sliedēm?
Nedomāju, ka tas ir saistīts. Ja man būtu jābrauc cauri visai pilsētai un jāsēž sastrēgumos, tad es nebūtu piekritis. Bet mājās parunāt pa telefonu – tas nekādi nevar ietekmēt manu pirmsspēles režīmu.

Ņemot vērā, ka šī tev ir pirmā sezona ārpus Latvijas, tad jāsāk ar jautājumu, kā esi iejuties Francijā?
Ļoti labi. Ja godīgi, tā jutos jau no paša sākuma. Nevarētu teikt, ka jūtos kā mājās, jo mājās es neesmu. Tomēr ir ļoti tuvu tam. Esmu šeit iedzīvojies un atklājis, kurā veikalā ko var nopirkt labāk un lētāk. Nevaru par kaut ko sūdzēties.

Tad tevi var satikt uz ielas, ar iepirkumu maisiņiem rokās.
Protams. Kopā ar topošo sieviņu ejam uz veikaliem un atrodam ikdienai nepieciešamo.

Šķiet, ka francūžiem ar angļu valodu gan nav tās labākās attiecības.
Cilvēki ir ļoti dažādi. Ir tādi, kas runā ļoti labi, bet ir arī tādi, kas runā slikti vai spītējas un nerunā vispār. (Smejas) Bet kopumā problēmas tas nerada. Es jau arī nestaigāju apkārt un nemeklēju sarunu biedrus. Cik esam bijuši muzejos, baznīcās vai SPA – tur cilvēki vienkāršas lietas saprot. Bet, ja dažreiz nesaprot, tad var izlīdzēties ar žestu valodu.

Bet, vai pirms došanās uz Franciju tevi pašu nemocīja neziņa – kā nu būs pirmajā gadā ārpus Latvijas?
Protams, tā bija. Taču aprunājos ar basketbolistiem, kas spēlē ārzemēs, paprasīju dažus padomus. Bet tam jau pilnībā sagatavoties nav iespējams. Kad pats esi atbraucis, tikai tad saproti, kāda ir pilsēta un kādi ir komandas biedri. Sākumā biju klusāks, bet tagad jau ar visiem ir foršas attiecības. Ātri pieradām viens pie otra. Mums jau pašā sākumā bija divu nedēļu nometne Melnkalnē, kur satuvinājāmies, iepazinām viens otru labāk. Kad atgriezāmies Francijā, bija jau daudz vienkāršāk.

Paraksturo mazliet savus dzīves apstākļus. Vai Vilērbāna ir Lionas rajons?
Drīzāk piepilsēta. Līdzīgi kā Mārupe un Rīga. Taču līdz hallei man tik un tā ir jābrauc tikai desmit minūtes. Tepat pie dzīvokļa ir milzīgs parks. Pirmajā dienā kopā ar līgavu paņēmām elektriskos skūterus un braukājām pa parku. Kad vienā brīdī pagriezu galvu, ieraudzīju, ka turpat parkā staigā žirafe. (Smejas) Apskates objektu te netrūkst. Kad uz svētkiem atbrauks ciemiņi, tad būs jāparāda interesantākās vietas, kuras paši esam atklājuši. Vienlaikus daudz vēl nezinām paši, bet tas ir tikai normāli.

Franču virtuvi jau esi iepazinis?
Ja godīgi, tad nē. Kad mani un topošās sievas vecāki bija atbraukuši ciemos, viņi gribēja nobaudīt kaut ko tipisku francūžiem. Taču paši neesam neko īpaši meklējuši un atraduši. Svaiga maize gan šeit ir patiešām kvalitatīva. Bet tradicionālos franču ēdienus vēl neesmu baudījis. Kafejnīcās un restorānos parasti dominē klasiskā virtuve.

Par sadzīvisko pusi skaidrs, bet, kā esi iejuties Francijas basketbolā? Kā ar stereotipiem par atlētiskumu un strītbolu?
Par atlētiskumu piekritīšu, bet par strītbolu vismaz savā komandā to nevarētu teikt. Pieļauju, ka vājākās komandās tā patiešām ir. Bet kopumā līmenis ir labs, nevienā brīdī nevari atslābt, jo ir individuāli meistarīgi spēlētāji. Arī vājākās komandās. Visu laiku ir jābūt gataviem. Mums sezona vispār ir sarežģīta, jo paralēli jāspēlē ULEB Eirolīgā, bet pagaidām viss izdevies diezgan labi. Sākumā bija mazliet nepierasti, jo likās, ka nacionālais čempionāts gan jau būs līmeni zemāks, bet tā gluži nav.

Prasīji padomu Aigaram Šķēlem, kurš pagājušo sezonu nospēlēja Antibā.
Jā, parunājos ar viņu. Arī par sadzīves apstākļiem Francijā. Taču viņam bija mazliet citādi – viņš tomēr dzīvoja kūrortpilsētā.

Varbūt viņš ieteica būt nekaunīgākam, vairāk uzņemties iniciatīvu, prasīt bumbu.
Jā, viņš to it kā pieminēja, bet zini kā – mums tomēr komanda ir citāda nekā bija viņam. Mēs spēlējam pēc savas sistēmas, kādu treneris vēlas. Pieļauju, ka tad, ja būtu nonācis zemāka līmeņa komandā, vajadzētu būt nekaunīgākam. Mums katrs spēlētājs vismaz aptuveni zina, ko no viņa sagaida. Tagad katrs jau ir sapratis, kas kuram ir ļauts un kas kuram jādara, lai paliktu laukumā.

Un, kas ir jādara tev, lai treneris negribētu tevi nomainīt.
No manis vairāk prasa metienu, arī situācijās, kad neesmu pavisam brīvs. Esmu ņemts metiena dēļ, tāpēc man ir atgādināts, ka ir jābūt agresīvam un jāuzbrūk. Nevaru uzbrukumā sākt filozofēt un darīt to, kas man nepadodas. Mani šeit uzskata par metēju, un tas man ir jādara. Izskrien no bloka un met.

Kā Lionā un Francijā kopumā uztver atgriešanos Eirolīgas apritē?
Es vispār esmu pārsteigts par spēļu apmeklētību. Arī uz vietējā čempionāta spēlēm mūsu halle ir gandrīz pilna. Bet par izbraukuma mačiem nemaz nav ko runāt – pret mums allaž zāles ir pilnas. Tāpēc var teikt, ka ap mums valda ažiotāža, ka esam visas Francijas komanda. Atmosfēra tribīnēs ir lieliska. Jā, zāles nav ļoti lielas, dažās ir vietas tikai diviem līdz četriem tūkstošiem skatītāju. Tomēr tās ir pilnas, un tādā atmosfērā ir forši spēlēt.

Cik bieži tu satiec kluba prezidentu un Francijas basketbola leģendu Toniju Pārkeru?
Tagad viņš ir Amerikā, viņš daudz braukā apkārt pa pasauli. Bet vispār esmu viņu saticis diezgan bieži. Parasti viņš parādās uz nedēļu, bet tad nedēļu ir projām. Reizēm viņš apmeklē arī treniņus, bet biežāk viņš ir klāt spēļu dienās - pirms un pēc mačiem. Vai arī komandas oficiālajos pasākumos, kad viņš saka uzrunu. Esmu viņu saticis zālē, esam aprunājušies.

Par ko?
Par vispārīgām lietām. Viņš ir apvaicājies, kā esmu iejuties komandā un kas šķiet svarīgākais. Viņš ir man rakstījis arī "WhatsApp" aplikācijā. Viņš ar visiem cenšas uzturēt labas attiecības. Rodas iespaids, ka viņam ir svarīgi, lai katrs komandā justos kā ģimenē. Taču lieku spiedienu viņa dēļ neizjūtam. To arī viņš pats negribētu. Pārkera saistība ar Lionas basketbolu vairāk jūtama sadzīves situācijās. Kad veikalā tev apjautājas, no kurienes esi un ko dari, tad cilvēkiem uz mēles uzreiz ir Tonijs Pārkers. Visi viņu šeit zina, viņš ir liela personība. Bet komandā nav tā, ka visi pēkšņi sastingst, jo šodien atnāks Tonijs. Viņš drīzāk atnāks un pajokos. Tajā pašā laikā visi viņu ciena un viņa autoritāti neapstrīd.

Bet viens no galvenā trenera Zvezdana Mitroviča asistentiem ir Tonija brālis Tīdžejs. Tad jau sanāk, ka viss tiek kontrolēts arī no iekšienes.
Jā. Tā jau mēs komandā jokojam. Bet patiesībā uzvārds Pārkers nerada absolūti nekādu spiedienu uz komandu. Gluži otrādi – ir patīkami, kad viņš atnāk un aprunājas.

Un, kā basketbols sadala lomas ar futbolu, kas Lionā droši vien ir neapstrīdams numur viens.
Lieki piebilst, ka Francija ir pasaules čempione futbolā, tādēļ futbols šeit ir topā jebkurā pilsētā. Bet mēs Lionas futbola klubu par konkurentiem neuzskatām. Gluži otrādi - mums ar futbola klubu ir sadarbība. Ir bijušas spēles, uz kurām nāk arī futbola fani, kuri ir karstasinīgāki. Saprotams, ka visos sporta atribūtikas veikalos dominē futbols. Ja gribēsi nopirkt mūsu komandas kreklu, tad to droši vien varēs izdarīt tikai mūsu spēļu arēnā. Sporta veikalos šādu piedāvājumu neesmu manījis. Te, Lionā vispār ir sarežģīti, jo basketbola botas nevar nopirkt nevienā veikalā. Basketbolam vispār šeit maz ko var nopirkt, plašāka izvēle ir futbolam un vieglatlētikai. Prasīju to vietējiem džekiem, kuri atbildēja, ka Francijā tā esot. Dažās pilsētās iespējas ir lielākas, bet dažās ir tāpat kā Lionā. Ja vajag nopirkt botas, tad jāiet uz "Nike" veikalu un caur viņiem jāpasūta internetā.

Vai tu saskati, ka ASVEL klubam ir ilgtermiņa mērķi?
Jā. Viņi grib būvēt komandu uz jaunajiem spēlētājiem, kuriem blakus būtu daži pieredzējušie. Vienā no intervijām lasīju, ka ASVEL grib attīstīt līdzīgu kluba filozofiju kā Kauņas "Žalgiris". Pārkeram nesen ir atvērusies akadēmija - tur ir skola un nodrošināti treniņu apstākļi. Tur ir daudz jauniešu no dažādām pasaules malām. No Latvijas neviena gan vēl nav, bet zinu, ka meitenēm ir 14 gadus veca, ļoti talantīga lietuviete [Juste Jocīte], kura piesaistīta arī lielajai komandai. Domāju, ka klubs grib strādāt uz ilgtermiņa mērķiem. Eirolīgā nekādu spiedienu no vadības neizjūtam. Svarīgākais ir būt gataviem katrai spēlei un būt konkurētspējīgiem. Par noteiktu uzvaru skaitu neviens nerunā. Francijas līgā gan nevienam zaudēt negribam.

Kādas izveidojušās tavas attiecības ar galveno treneri Mitroviču?
Profesionālas. (Smejas) Mēs katrs darām savu darbu, tas arī raksturo mūsu attiecības. Treniņu ziņā biju gaidījis kaut ko skarbāku. Pirmssezonā tā vēl bija, bet tagad vispār sanāk reti trenēties, jo regulāri desmit dienās ir piecas spēles. Principā katru otro dienu mums ir spēle. Dienā aizvadām vienu treniņu, kurš nav ilgāks par pusotru stundu. Trenerim patīk, ka paveicam darbu intensīvi nekā divarpus stundas staipām gumiju. Ja spēlējam basketbolu, tad desmit minūtes un ar maksimālu atdevi. Mani tas ļoti apmierina.

Sezonas sākumā tu izlaidi gan pirmo spēli ULEB Eirolīgā, gan pirmos divus mačus Francijas čempionātā. Kāpēc?
Ja godīgi, tad nemāku uz šo jautājumu atbildēt. Tas bija trenera lēmums. Acīmredzot man bija sevi jāpierāda caur treniņiem. Tad man tika dota iespēja, kuru, manuprāt, es izmantoju. Domāju, ka kopumā esmu izmantojis savas iespējas, kas ļāvis nonākt stabilā rotācijā. Zinu, ka spēlēšu 10-15 minūtes, un tas ir ļoti patīkami. Jo īpaši, Eirolīgā. Kad braucu šurp, tad domāju, ka sākumā Eirolīgas spēlēs tikšu laukumā vien uz 2-3 minūtēm. Tas būtu bijis normāli pirmajai sezonai ārzemēs. Esmu apmierināts ar to, ka esmu izcīnījis lielāku spēles laiku, bet tik un tā ir jāturpina par to cīnīties.

Bet pēc pirmajām trim spēlēm tevī nebija iekšējā trauksme par to, kā sezona varētu iegrozīties?
Protams, bija neziņa, jautājumi. Ko man tagad darīt? Vai iet runāt ar treneri? Parunājos ar savu aģentu un Pārkeru, bet tad jau sāku iekļauties rotācijā un viss bija kārtībā. Tagad jau viss ir atkarīgs no paša varējuma. Ja spēle aizies, tad būsi laukumā ilgāk. Tā ir visiem. Treneris allaž uzsver, ka nešķiro spēlētājus starta pieciniekā un rezervistos. Tas ir labi. Spēlētāji to saprot, tāpēc neviens nebubina par to, ja kādreiz sanāk spēlēt mazāk. Galvenais ir komandas rezultāts.

Par to būtu grēks sūdzēties: ULEB Eirolīgā 6-7, Francijas čempionātā 14-0.
Tieši tā. Lai gan varējām vinnēt arī "Zenit", "Žalgiri" un "Valencia" – tās ir mūsu līmeņa komandas. Bet pret mums mājās nevienam nav vienkārši spēlēt.

Arī Eirolīgas čempioniem CSKA, ko uzvarējāt ar 67:66, bet tu izcēlies ar 15 punktiem. Tas laikam ir tavs līdz šim spilgtākais brīdis karjerā?
Jā, noteikti. Arī spēle pret "Panathinaikos", kad debitēju Eirolīgā un man izdevās "pavilkt" komandu. Sākumā katra spēle Eirolīgā man bija neliels wow!, tagad vairs nav tik traki.

To varēja nojaust pēc tavas pēcspēles intervijas, kurā atzini, ka pirms gada nebūtu iedomājies sevi stāvam šeit pēc uzvaras Eirolīgā pār CSKA.
Tieši tā. Jo iepriekš šos spēlētājus biju redzējis tikai televizora ekrānā, bet tagad man pret viņiem bija jādodas laukumā.

Vai Jānis Strēlnieks tev pēc spēles uzsita uz pleca?
Jā. Mēs pēc spēles aprunājāmies. Gribēju viņu uzaicināt vakariņās, bet CSKA ir privātā lidmašīna, ar kuru viņš tajā pašā vakarā devās mājās.

Saprotu, ka Latvijas izlases ģenerālmenedžerim Artūram Štālbergam sarunas ar ASVEL par tavu palaišanu uz kvalifikācijas turnīra spēlēm vēl ir tikai priekšā.
Pēc viņa teiktā intervijā "Basketstudija 2+1" arī es tā sapratu. Bet no kluba puses par to neko neesmu dzirdējis. Spēles ir viena pēc otras, tādēļ pieļauju, ka klubs par to vēl nav pat aizdomājies. Pats esmu par to domājis. Daudz kas būs atkarīgs no situācijas komandā. Tfu, tfu, tfu, kā būs ar traumām. Ja komandā nebūs vismaz desmit džeki, tas var izsist no līdzsvara. Bet es pats noteikti gribētu uzspēlēt izlasē. Ceru, ka mani palaidīs jau uz pirmo spēli pret Bosniju un Hercegovinu, lai gan mums iepriekšējā dienā (20. februārī) ir Eirolīgas mačs Pirejā pret "Olympiacos". Cik atceros, tad pērn līdzīgā situācijā palaida tikai uz otro spēli, bet kas zina, kā būs šoreiz. Katrā ziņā uz spēli Bulgārijā (24. februārī) man nevajadzētu rasties problēmām tikt, jo nākamais mačs ASVEL komandai ir tikai 28. februārī [izbraukumā pret Maskavas apgabala "Khimki"].

Otrdien ciemosies Barselonā pie Eirolīgas vicelīderiem. Ko no Francijas aizvedīsi Rolandam Šmitam?
Aizvedīšu vienu kruasānu. (Smejas) Bet, ja nopietni, tad domāju, ka viņam tur ir pietiekami daudz delikatešu. No Francijas viņam neko vest nevajag.

Kurš no Latvijas baskebolistiem šosezon sevi vislabāk apliecinājis Eirolīgā?

  • 108

  • 62

  • 42

  • 4

  • 12


Slēpts komentārs no bloķēta lietotāja