Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512), Fid:136, Did:0, useCase: 0

Aleksa Gulbe: "Losandželosā neviens nedomāja, ka uzvarēsim"

Māris Noviks
Māris Noviks @MarisNoviks

Aleksa Gulbe: "Losandželosā neviens nedomāja, ka uzvarēsim"
Aleksa Gulbe. Foto: FIBA

"Blūmingtona. "Indiana Hoosiers" – tas ir basketbols. "You eat, you sleep, you think basketball". Tā ir Indianas kultūra. Laba vieta, kur sevi attīstīt," Aleksai Gulbei pēc pirmā gada Savienotajās Valstīs un debijas NCAA čempionātā ir, par ko pastāstīt.

Par Aleksas vērtību vislabāk pastāsta komandas biedru atsauksmes. Tikai labi vārdi – basketbolā un komandu sporta veidos tas ir retums. Treneriem daudz vieglāk veidot komandu ap tādiem cilvēkiem, tāpēc nav brīnums, ka visas jaunatnes izlases ar Aleksu sastāvā ir ļoti saliedētas.

Aleksas pozitīvā ietekme 2015. gadā palīdzēja U16 izlasei pirmo reizi kvalificēties Pasaules U17 kausam, bet 2018. gadā viņa ieveda U18 izlasi Eiropas pusfinālā un palīdzēja tai atkārtoti nokļūt Pasaules U19 kausā. Iekļauta sastāvos trīs globālajiem finālturnīriem, spēlējusi vienā (Saragosa 2016), taču par jaunatnē paveikto jau tagad pelnījusi lielu cieņu.

Amerikā pastāv teiciens: “Pārējās 49 pavalstīs tas ir tikai basketbols. Te ir Indiana!” Vai pirms ierašanās ASV biji par to dzirdējusi?
Nebiju dzirdējusi, jo NCAA basketbolam īpaši nesekoju. Zināju tikai dažas lielās skolas. Un vēl dažas, kuras mēģināja mani rekrutēt. Par “Indiana” pirmo reizi uzzināju, šķiet, 2017. gadā.

Kas bija pirmie rekrutētāji?
Pirmo neatceros, taču sākumā nopietnu interesi izrādīja “University of San Diego”. Privāta skola Kalifornijā. Par mani ļoti interesējās trenere Mērija Andrade (Mary Andrade) – bijusī WNBA (un Venēcijas) spēlētāja ar portugāļu saknēm (dzimusi Zaļā raga salās).

Sekoja “University of Maine”. Īsti negribējas uz turieni braukt – maza skola netālu no Kanādas robežas, ziemā ļoti auksti. Neteiktu, ka Indiānā būtu silti, tomēr Menā aukstāk. Vēl interesējās “Colorado State” un “Syracuse”.

Cik skolas apmeklēji klātienē?
Izmantoju divas no piecām vizītēm. Aizbraucu uz “Colorado State”. Bagātajā Fortkolinsā viss bija skaisti – kalni, meži. Atmosfēra un treneri līdz galam neuzrunāja. Nebija slikti, taču Indianā uzreiz sajutos kā ģimenē. Treneri daudz jokoja, uzturēja draudzīgas attiecības.

Braucienā devos laikā, kamēr TTT spēlēja izbraukumos. Uz Kolorado oktobrī, Indianā – oktobra beigās. Laika apstākļi bija briesmīgi. Pirmajā dienā lija lietus, tad sāka snigt.

Tipiska Latvijas ziema!
Pats interesantākais – šogad februārī uznāca lielais aukstuma vilnis. Vienu dienu plus desmit, nākamajā – mīnus divdesmit pieci. Uz ielas neviena cilvēka. Neviens nesaprot, kā ģērbties, ko darīt.

Biji tam gatava?
Paldies dievam, biju tam gatava. Slapjš aukstums, sniegs līdz ceļiem – ārprāts.

Indianai uzreiz teici jā, vai gaidīji līdz aprīlim?
Aizbraucu ar mammu (Zanda Gulbe deviņdesmitajos gados spēlēja Latvijas valstsvienībā – Sportacentrs.com). Mums visu parādīja, paēdināja. Vizītes noslēgumā atnāca visi treneri, apsēdāmies. Pajautāja mūsu domas. Spriedām, ka šī varētu būt īstā skola, bet gribējām uzzināt tēta domas. Viņi gribēja, bet uzreiz neteicu jā.

Vārda dienā, 8. novembrī, nosūtīju Indianai video, kurā parakstu nodomu vēstuli (letter of intent). Treneri bija pārsteigti. Domāju – ja nepateicu “jā” sapulcē, došos citur.

Aleksa Gulbe ar komandas biedrēm. Foto: Indiana

Ierašanās uz “Big 10” spēli

Viesošanās “Fairview elementary” pamatskolā Blūmingtonā

Pirms došanās studēt veici priekšdarbus?
Treneri atsūtīja treniņplānu fiziskajai sagatavotībai – ko vajadzētu darīt. Piemēram, jāskrien sprintus. Tādējādi guvu ieskatu, kādi būs pirmssezonas treniņi. Smagi! Daudz cilāju svarus. Kad sākās izlašu vasara, Indianas treniņplāniem vairāk nepieskāros. Palika svari un papildus metieni, kā arī nedaudz fiziskie treniņi.

Pēc spēlēšanas jaunatnes izlasēs parasti ir dažas dienas līdz braukšanai uz Ameriku.
Atbraucu no Eiropas U18 čempionāta Udīnē. Izkrāmēju koferi, bet nākamajā dienā sāku kravāties. Šķiet, ka pauze bija trīs dienas – paspēju aizbraukt pie radiem un pateikt, atā, tiekamies nākamgad! Palaimējās, ka trenere pēc ierašanās Indianā iedeva dažas brīvas dienas. Liels paldies!

”Indiana” nepieder skolām, kuras ņem daudz ārzemnieču?
Esmu vienīgā eiropiete komandā. Labi un slikti reizē. Cik esmu dzirdējusi no trenera Reta (Rhet Wierzba), viņi meklē jaunas eiropietes un vēlas, lai piedalos meklējumos. Iespējams, nākamo trīs gadu laikā kādu atvedīs.

Linda Rubene skolā nospēlēja divas sezonas, “Indiana” mācījās Kristiāna Štauere. Vai ieguvi kādu informāciju no viņām?
Vizītes laikā man pateica, ka Linda mācījusies Blūmingtonā. Par Kristiānu nezināju. No tā laika komandā palicis fiziskās sagatavotības treneris un viena no menedžerēm. Uzrakstīju Lindai, parunājāmies. Doks pastāstīja dažādus smieklīgus atgadījumus – jokoja, ka latvieši ir smieklīgi cilvēki.

Linda vienu sezonu nospēlēja pie slavenā trenera Kurta Millera, kurš pašlaik strādā WNBA klubā “Connecticut Sun”. Viņa pēctece jau piecus gadus ir Terija Morena. Teici, ka sākumā viņa ļāva atpūsties. Visvairāk strādāji ar viņu?
“Indiana” treneri strādā roku rokā – informācija tiek nodota visiem. Lai nav pārpratumi. Trenere par mums rūpējas. Dažreiz tā ir skarba mīlestība, piemēram treniņos. Treneres māsa ir mana Amerikas mamma.

Jo?
Jo, pirmkārt, saprot, ka mana ģimene is Latvijā, un nav neviena blakus, kas varētu būt šajā lomā. Otrkārt, man ļoti garšo kafija. Treneres māsa man dāvina “Starbucks” kartes, kā arī ar galveno treneri ik pa laikam parunājamies pie kafijas krūzes viņas ofisā. Morenu ģimene – jauki cilvēki.

Un kā izpaužas skarbā mīlestība?
Treniņos spēlējam pret puišiem. Viņi ir fiziskāki. Dažreiz, pēc smagas spēles, neesam atjaunojušās un kārtīgi jāsaņemas, lai izpildītu treniņā uzstādītos mērķus. Trenere pasaka visu, kā ir, un no sirds.

Sodiņi jāmet iekšā visiem. Piemēram, kamēr viena spēlētāja neiemet divus sodus pēc kārtas, pārējā komanda soda laukumā stāv ar paceltām rokām. Ja pirmo aizmet garām, visām jāskrien divi laukumi (turp-atpakaļ) vienpadsmit sekundēs. Ja pirmais iekšā un otrais garām – jāskrien līdz centram un atpakaļ. Sešās sekundēs.

Aleksa 15 gadu vecumā Eiropas U16 čempionātā Portugāles pilsētā Matusiņju. Foto: FIBA

Latvijas U16 izlase 2015. gadā pirmo reizi izcīnīja ceļazīmi uz Pasaules U17 kausu

Prieks par nokļūšanu pasaules čempionātā

Saragosa, 2016. gada 22. jūnijs, pirmā spēle Pasaules U17 kausā

Latvijas U17 izlase Pasaules kausā Saragosā

Spēlē pret Korejas U17 izlasi

Spēlē pret Mali U17 izlasi

Teici, ka pirmssezona bija smagāka nekā treniņi sezonas laikā. Februāra beigās minēji, ka nodarbību garums sniedzies līdz sešām stundām. Ko tās ietvēra?
Sešas stundas ir treniņcentrā pavadītais laiks no ierašanās brīža. Ieskaitot sagatavošanos un medicīnisko aprūpi. Pusstundu pirms video var trenēties individuāli. Stundu skatāmies video. Seko trīs stundas garš treniņš. Labākajā gadījumā – divarpus stundas. Mums ir viens treniņš dienā.

Kad trenējaties?
Parasti pēc klasēm – ap diviem trijiem pēcpusdienā. Agrie rīti ir tikai vasarā. Pirmssezonā – vienu reizi, 06:45. Jāskrien viena jūdze. Treneri saka, ka viņi netic agrajiem rītiem.

Viena stunda video, divas ar pusstundu treniņš. Tavā praksē laikam nav nekā līdzīga?
Video izejam cauri pretinieku sadarbībām. Apskatāmies sliktās darbības iepriekšējā spēlē. Seko iepazīšanās ar nākamajiem pretiniekiem – saņemam skautinga materiālus uz četrām lapām. Aprakstītas katras spēlētājas stiprās un vājās puses. Mums tās jāzina.

Noskatāmies visas pretinieku sadarbības, sākot no autiem. Nākamajā video reizē no galvas jāzina, kuras pozīcijas segsim. Jāatstāsta, ko un kā darīsim. Katrai. Katrs treneris gatavojas citai spēlei. Viens vērtē komandas, kurās dominē mazās spēlētājās, cits pēta centrus.

Ārā paspējāt padarboties vai visas dienas pagāja “Cook Hall”?
Pārsvarā treniņcentrā, taču strādājām arī futbola stadionā. Tajā atrodas lielā svaru zāle. Daudz laika pavadījām smilšu kastē.

Kas bija jauns?
Viss – skola, pieeja. Pirmajā semestrī bija jāsaprot, kā saplānot laiku mācībām un treniņiem, pusdienām. Varbūt pagulēt diendusu – 20 minūtes – un iet uz treniņu pēc tam?

Pēc treniņiem paliki studiju zālē?
Pirmgadnieki uz studiju zāli gāja pēc katra treniņa – vidēji sešas stundas nedēļā. Tur atradās sportistu ēdnīca. Sportistiem pieejami dietologi un uztura speciālisti, ēdnīcā pieejams veselīgs ēdiens. Ogļhidrāti, proteīni, salātu bārs.

Tā bija pirmā reize, kad satiki uztura speciālistus?
Jā, patika dzirdēt viņu padomus. Aizbraucot uz Indianu, gribēju pagaršot dažādas pankūkas – šausmīgi garšo. Sapratu, ka nedrīkst. Jāēd normāli. Saņēmu vadlīnijas – kādas uzkodas ēst.

Kafiju mīlu tik ļoti, ka skolā mani sauca par traku. Piemēram, dzeru kafiju pusstundu pirms diendusas, vienmēr spēļu dienās.

Komandā atradi kafijas kompanjonu?
Vienai meitenei patīk dekafinētā kafija. Viņai lielā krūze vienmēr, man dažreiz.

Stipru kafiju varēja dabūt?
Kafijas kokteiļi Amerikā nav tik labi kā Latvijā, taču “Starbucks” pieejamā melnā kafija ir ļoti laba. Kampusā bija viena “Starbucks” kafejnīca, ārpus kampusa – vēl viena. Varēju mācīties arī tur. Skolas galvenajā ēkā bija vēl viena kafijotava. Ar labu kafiju.

Kur komanda redzēja tevi pirmajā sezonā?
Treneri bija redzējuši manas spēles jaunatnes izlasēs. Viņu pirmais mērķis bija cits – saprast, kāds cilvēks esmu. Saprast manu personību, motivāciju un attieksmi. Pirmajos trīs mēnešos – pirms sezonas – iespējams to saprast.

Indianā mani redz kā ceturto numuru. Laukumā jāmaina Brenda Vaiza (Wise), meitene ar 50. numuru. Kad treneri saprata, ka varu spēlēt ārā un iekšā, mainīju arī piekto numuru Kimu Roisteru (šosezon pārstāvēs Čehijas vicečempioni “Žabiny Brno”).

Gāju laukumā kā ceturtais un piektais numurs. No manis gaidīja atlēkušās bumbas, agresīvus caurgājienus un trīspunktu metienus. Var teikt, ka visu (All around player).

Aleksa Eiropas U18 čempionātā 2018. gadā. Foto: FIBA

Eiropas U18 čempionāta spēlē pret Vāciju

Aleksa spēlē pret Vācijas U18 izlasi

Aleksa Gulbe un Laura Meldere

Kā Amerikā – individuālās prasmes prasa vairāk nekā komandas spēli.
Noteikti. Visu gadu strādājām uz driblu. Viens uz vienu, kamēr Eiropā cenšas domāt par gudru komandas spēli. Bija jācīnās par bumbām, lai tiktu pie metieniem. Pret dažām pretiniecēm treneri centās izmantot mani kā “mismatch” – deva iekšā bumbu, lai izspēlētu sadarbību. Pārsvarā – cik izkapā, tik uzmet.

Kā bija veidots komandas uzbrukums? Pakārtots trešā un ceturtā gada spēlētājām?
Gadā pirms manas ierašanās komandā bija divas zvaigznes – aizsardze Taira Bass (Tyra Buss, netika izvēlēta WNBA draftā, piedalījās “Sun” treniņnometnē, spēlēja Grieķijā) un Amanda Keihila (Cahill; decembrī parakstīja līgumu Luksemburgā).

Treneri salīdzināja manu spēles stilu ar Amandu. Šķiet, ka spēle tiek veidota ap pirmajiem un ceturtajiem numuriem. Šosezon vairāk spēlēja mazie – pirmie, otrie, trešie. Šovasar nāk iekšā garās spēlētājas un, domāju, ka akcents būs uz apakšu.

Linda teica, ka trenerim Milleram bija sauklis “Together we attack”. Komanda dziedāja “Indiana fight song”.
Dziesmu – pāris rindas – vajadzēja iemācīties uzreiz. Pirms spēles veicam pirmo iesildīšanās daļu. Seko komandas sapulce un lūgšanas. Noskaitām tēvreizi, pēc tam dziedam “Indiana fight song” un ejam mētāt. Vēlreiz ieejam atpakaļ ģērbtuvē, lai pēc pārbaudes dotos spēlē.

Komandas atšķirības zīme – “candy striped pants”.
Strīpainās bikses. Tajās iesildāmies pirms visām spēlēm. Pirms sezonas Indianā ir nometne cilvēkiem ar īpašām vajadzībām – arī tā nosaukta šajā vārdā. Esam strīpaino bikšu komanda.

Un pirmssezonas iepazīšanās pasākumu sauc “Hoosier Hysteria” (pusnakts trakums).
Atklāšanas vakarā dejojām strīpainos šortos. Pasākums gan sākās pirms pusnakts. Arēna – pilna līdz augšai. Izej ārā, prožektors pārslīd “Assembly hall” tribīnēm – neaprakstāms skats.

Kādas dziesmas pavadībā dejojāt?
Dreika “In my feelings”.

Skatījos, ka mājas spēles bija izcili apmeklētas.
Īpaši salīdzinot ar citām vietām. Dažos izbraukumos mūsu skatītāju bija vairāk nekā mājinieki. Kad uzvarējām “Michigan State” – komandu, kura atradās 15. vietā AP rangā – atnāca 6300 skatītāji. Katru grozu pavadīja ovācijas. Zosāda!

Liela studentu tribīne?
Meiteņu spēlēs vajadzētu vairāk. Uz puišu spēlēm – pilni vairāki sektori.

Cik fanu ieradās uz NCAA turnīru?
Visi vecāki. Akadēmiskā padomniece, skolas orķestris. Domāju, 200-300 cilvēki. Kad uzvarējām Teksasu, bija ļoti forši tikties ar faniem.

Pirms “Big Ten” līgas spēlēm komandai bija gara uzvaru sērija.
Šķiet, uzvarējām 14 spēlēs pēc kārtas, taču “Big Ten” ir kas cits. Līgā gaida komandas ar citu agresijas līmeni. Pirmajā “Big Ten” spēlē pret “Illinois” nekas nebeidzās 40 minūtēs. Bija jāuzvar, lai sāktu labu ceļu. Uzvarējām pagarinājumā.

Mērķis – spēlēt NCAA čempionātā (marta otrajā pusē spēlē 64 labākās pirmās divīzijas komandas). Vēl vairāk – tikt pāri pirmajai kārtai. Salīdzinot ar iepriekšējo gadu, kad “Indiana” uzvarēja WNIT turnīrā (nosacīti spēlē ranga 65.-128. komanda), tas bija solis uz augšu.

Aleksa Gulbe un Nikola Ozola

Uzvara spēlē pret Krieviju ļāva sasniegt Eiropas čempionāta pusfinālu un nopelnīt ceļazīmi uz Pasaules U19 kausu

Aleksa spēlē pret Slovēnijas U18 izlasi

Aleksa pret Slovēniju

Aleksa Gulbe – Eiropas U18 čempionāta simboliskā piecinieka dalībniece

Atceries “Selection Monday” – dienu, kad noplūda rezultāti un 64 komandu saraksts?
Dažas meitenes zināja rezultātus pirms oficiālā paziņojuma. Sačukstējās ar pārējām. Sākumā gribējām TV pārraidi skatīties ģērbtuvē, taču piecas minūtes pirms šova sākuma ekrāns pēkšņi apdzisa. Gājām uz “film room” – video istabu. Treneri teica – žēl, ka pirmgadnieces neizjuta īsto prieku. Lēkājām un priecājāmies tāpat, lai varētu nofilmēt mūsu prieku.

NCAA čempionāta pirmajā nedēļā braucāt uz Jūdžinas pilsētu Oregonas pavalstī – vietu, kur spēlē Sabrina Jonesku un “Oregon”. Pārvarējāt pirmo kārtu un tikāt spēlēt pret “Ducks”!
“Oregon” ir ļoti laba komanda. Patīk viņu stils. Trešajā ceturtdaļā zaudējām vienu no mūsu līderēm. Bendu Jēnijai pārplīsa Ahileja saite. Tas kļuva par lūzuma punktu, pēc kura “Ducks” devās izrāvienā. Vēlāk viņas sasniedza “Četru finālu”.

Bendijas stāsts bija garāks – viņa nāk no Oregonas.
Viņa bija īpaši noskaņojusies. “Indiana” uztaisīja video par viņas braucienu mājup, zālē ieradās draugi un ģimene.

Spēlē pret “Texas” tribīnes bija par jums?
Puse uz pusi. Otrajā kārtā – pilna zāle ar “Ducks” faniem.

Bikses, dziesma. Kas ir “Hoosiers”?
Tas ir basketbols. “You eat, you sleep, you think basketball”. Tā ir Indianas kultūra. “Kelley school of business” ir “top” biznesa skola. Laba vieta, kur sevi attīstīt.

Basketbols nevar būt 24 stundas dienā un septiņas dienas nedēļā. Kā treneri iesaka atslēgties?
Palasīt grāmatu. Meditēt. Pati meditāciju neesmu apguvusi, bet grāmatu lasīšana kļuva par komandas saliedēšanas pasākumu. “Energy bus”, “Positive team” – motivējošas grāmatas. “Positive team” ieteica trenere. Pirms treniņa sadalīja pāros – katram vajadzēja pastāstīt par vienu nodaļu.

Lielākie ieguvumi pirmajā gadā?
Milzīga pieredze. Mācības. Smagi treniņi. Jaunas draudzības. Piemēram, Brenda Vaiza ir ļoti gudra meitene. Vienādi domājam, saprotamies no viena skatiena. Esam attīstījušas telepātiju (smejas).

Kas lika šogad smieties?
Spēle pret UCLA (Džona Vūdena skola Losandželosā). Džeilena Penija iemeta pēdējo metienu. Mūsu soliņš saņēma aizrādījumu – ja vēlreiz piecelsimies kājās, saņemsim tehnisko piezīmi. Kad Penija iemeta, soliņš eksplodēja, taču viena otru turējām, lai neceltos augšā. Izskatījās smieklīgi. Pati tajā spēlē iemetu netīšām bumbu tribīnēs, kur sēdēja aktrise Melissa Mccarthy (divkārtēja “Emmy” balvas ieguvēja, divreiz izvirzīta “Golden Globe” balvām).

Losandželosā neviens nedomāja, ka uzvarēsim.

Leģenda – Bobijs Naits.
Treneris nesen atbrauca uz golfa turnīru – visa skola priecājās par viņu.

Eiropas U20 čempionātā Čehijā

Spēlē pret Spānijas U20 izlasi

Aleksa U20 izlasē

Spēlē pret Lietuvas U20 izlasi

Pārejam pie pirmsākumiem. Izmēģināji spēkus kādā pulciņā vai citā sporta veidā?
Ģimenē – visi basketbolisti. Mamma spēlēja TTT, tētis (Mareks Bajārs) bija treneris. Vēl bērnu dārzā daudz laika pavadīju basketbola zālē. Gāju tautas un modernajās dejās. Karatē pulciņā, peldēšanā. Peldēju Daugavas sporta namā.

Basketbolam nopietnāk pievērsos trešajā klasē. Uz treniņu atnācu ar tēti. Iepazināmies ar treneri Čuksti. No pirmās dienas paliku “Rīdzenē”. Sākumā mācījāmies driblēt, skrējām stafetes. Daudzas stafetes – bērniem prieki.

“Rīdzenē” trenējos kopā ar Keciju Salceviču, Rebeku Nagli. Pēc pirmā gada atnāca Jete Nulle. Vēlāk Marianna Kļaviņa. Katru gadu braucām uz Tartu. “Rīdzenē” palicis plakāts, kur treneri Nešpors un Čukste redzami ar mazajām spēlētājām.

Tartu treneres Kaires Asi meita Anna Grēta jūnijā Rīgā ieguva MVP balvu “Basketball without borders” nometnē.
Viņa bija viena no meitenēm, ar kurām spēlējām. “Rīdzene” palīdzēja uztrenēt (smaida).

Vasarās vairāk biji Strenču nometnēs?
Uz Pumpuriem sākām braukt, kad sāku spēlēt jaunatnes izlasēs. Tātad Strenči. Kas tik tur nav piedzīvots! Vakara treniņš beidzās ar spēli – mūs sadalīja divās komandās. Mazās meitenes gāja skatīties, kā spēlē lielās. Skatījāmies un priecājāmies.

Naktī ārā iet nedrīkstēja. Treneris Čukste nāca pārbaudīt un novēlēt “Arlabunakti”. Atceros, ka vecākās grupas spēle beidzās ap vienpadsmitiem. Jaunākās parasti mēģināja tramdīt vecākās. Istabās spēlējām kārtis – durakus, ēzeļus.

Treneri ļāva iet peldēties Gaujā?
Rīta rosmē skrējām uz upi, vingrojām. Meitenēm, kuras gāja peldēties, nebija jāvingro – tāpēc peldēties gājām bieži. Treneri arī daudz peldējās.

Kur mācījies?
Līdz ceturtajai klasei mācījos Teikas vidusskolā. No piektās vai sestās klases – Rīgas Centra humanitārajā vidusskolā. Tā bija ērtāk nokļūt “Rīdzenē”. RCHV notika padziļināta angļu valodas apmācība. No bērnības sapņoju par Ameriku – gribēju ielikt pamatus.

Vai Amerikā iepatikās?
Neteiktu, ka Latvijā cilvēki ir noslēgti, taču Amerikā – brīvāki, atvērtāki un smaidīgāki. Šķiet, ka nav rūpju. Ja ir, tad pēc brīža vairs nav. Atšķirīga kultūra.

Skatījos, ka līdz šai vasarai tikai tev un māsām Strautmanēm bija vairāk par 100 spēlēm jaunatnes izlasēs. Sanāk, ka spēlēji visur un vienmēr. Kādreiz bija par daudz?
Gribēju spēlēt visu laiku. Katru sezonu gaidīju vasaru. Eiropas turnīros spēlē pret citu valstu labākajiem spēlētājiem – tas ir veids, kā kļūt labākai. Trenēties ar labākajiem un spēlēt pret labākajiem – tas ir ļoti forši. Pašmotivācija visu laiku.

Kas uzdzen zosādu?
Spēļu skatīšanās no iepriekšējām vasarām. Piemēram, uzvara Udinē pār Krieviju un nokļūšana uz Pasaules U19 kausu. Tādos brīžos sirds sāk pukstēt straujāk. Ir arī negatīvās emocijas – zaudējumi medaļu spēlēs sāp. Pozitīvās emocijas ir neatkārtojamas.

Treneris māk noskaņot, lai par spēli nebūtu jādomā? Ej un spēlē!
Manuprāt, trenerim jaunatnē nav jāmotivē spēlētājas. Domāju, ka līdz komandas sapulcei par spēli nav jādomā. Jāklausās mūzika, jārunājas ar komandas biedrēm. Par spēli jāsāk domāt sapulcē.

Udinē tev bija svarīgi labi nospēlēt, jo iepriekšējā gadā tur neizdevās spēlēt U19 Pasaules kausā?
Motivācija bija dubulta, jo Eiropas U16 čempionāts 2000. gadā dzimušajām meitenēm nebija līdz galam veiksmīgs. Ticējām, ka esam laba komanda. Un izdarījām. Komanda bija ļoti saliedēta. Spēlē pret Krieviju bija kāpumi un kritumi, taču viss beidzās ar lieliem priekiem.

Kurus no priekiem vēl izceltu?
Pirmais Eiropas čempionāts Debrecenā, kur izcīnījām piekto vietu ar 1998. gada meitenēm. Pēdējā spēle pret mājinieci Ungāriju. Vēl viena U16 spēle pret Ungāriju, kad pirmo reizi tikām uz Pasaules U17 kausu. Un tālāk kāpām uz augšu.

Debrecenā vairāk sēdēju uz soliņa – Digna Strautmane tobrīd kadetu izlasē spēlēja trešo gadu. Dažreiz jābūt arī tādā lomā. Digna, Luīze Šepte, Marianna Kļaviņa, Nikola Ozola un Janeta Rozentāle – spēlējam daudz un turamies kopā.

Aleksa Gulbe un Luīze Šepte Eiropas U20 čempionātā. Foto: FIBA

Aleksa Gulbe un Ļiza Čumika

Aleksa un bumba

Aleksa spēlē pret Serbijas U20 izlasi

Ainārs Čukste, Aleksas treneris “Rīdzenē”

“Aleksa ir viena no manām labākajām audzēknēm. Atklāta un godīga. Minēšu vienu piemēru – šovasar, zinot, ka varēs startēt tikai vienā jaunatnes turnīrā, Aleksa atnāca un pateica, ka nevarēs spēlēt Pasaules U19 kausā. Tādu rīcību vērtēju ļoti augstu.

Viņa bija viena no pirmajām 2000. gadā dzimušajām spēlētājām, kura sāka trenēties. Sākumā ar 1999. gadā dzimušajām meitenēm – Aleksa bija pietiekami liela un fiziska spēcīga, lai turētu līdzi.

Savā vecuma grupā Aleksa un Jete Nulle teju divatā vinnēja pirmos piecus Latvijas Jaunatnes basketbola līgas čempionātus. Viņas vilka, citas meitenes palīdzēja. Deviņdesmit devītajiem bija tik labs kolektīvs, ka visas meitenes palīdzēja viena otrai – gan Aleksa, gan Marianna Kļaviņa, Kecija Salceviča un Jete. Tā bija komanda, kura spēlēja ļoti labi.

Manuprāt, Aleksu atveda visa ģimene – tās atbalsts bijis milzīgs. Pirmajos treniņos Aleksa – kā visi bērni – bija nedaudz nobijusies, nerunīga. Tālāk uztvēra ātri. Viss “lipa klāt” – pamatlietas, stāja, tvērieni, bumbas kontroles. Nav daudz dzirdēts, taču Aleksa var uzspēlēt uz ģitāras, uzdziedāt.”

Janeta Rozentāle, Jelgavas un “Rīdzenes” spēlētāja

“Aleksu atceros jau no mazotnes – jaunatnes līgas laikiem. Jelgavas 1999. gadā dzimušajām meitenēm sīvākās cīņas vienmēr bija pret Aleksas pārstāvēto ''Rīdzeni''. Laukumā bieži bija nesaskaņas – neviens nevēlējās zaudēt, bet pēc spēlēm ar Aleksu varēju pasmieties un labi parunāt.

Vēlāk – 2018. gada sezonā – abas spēlējām TTT. Smējāmies, ka no pretiniecēm esam kļuvušas par komandas biedrēm. Atceros pirmo treniņu. Abas sarunājām tikties pie “Elektrum” Olimpiskā centra un kopā doties iekšā, jo bijām sabijušās. Tagad esam dažādās skolās (Janeta pārstāv “Florida Atlantic”), taču kontakts ir ļoti labs. Bieži sazvanāmies un pārrunājam jaunumus.

Aleksa ir kā ''mamma''. Vienmēr parūpēsies, lai visi justos labi. Apvaicāsies, kā iet, un, pats galvenais, Aleksai var “izkratīt sirdi”. Viņa nekad neatteiks un vienmēr būs gatava palīdzēt.

Aleksa ir cītīga – treniņos vienmēr strādā ar 100% atdevi un gatava strādat papildus, lai sasniegtu visu iecerēto. Prot uzmindrināt citus. Pat mirkļos, kad negribas smieties, pietiek parunāt 10 minūtes ar Aleksu un visas problēmas tiks aizmirstas. Draudzīga – nekad nevienu neatstums, tieši otrādi, centīsies visus iesaistīt, lai neviens netiktu atstāts malā.”

Marianna Kļaviņa, “Rīdzenes” spēlētāja

“Visspilgtākā atmiņa ar Alīti man ir no jaunatnes turnīra Krievijā. Braucām autobusā un kopā klausījāmies mūziku – esmu pārliecināta, ka viņa atcerēsies, par ko runāju.

Atmiņas ir gaišas un smieklu pilnas. Kopā spēlējām visos jaunatnes finālos un jaunatnes izlasēs. Pagājušajā sezonā, kad abas bijām Amerikā (Marianna pārstāv “University of San Francisco”), ļoti daudz sazvanījāmies. Tas mūs tuvināja vēl vairāk.

Alītis ir super dzīvespriecīgs un jautrs cilvēks. Viņai ir ļoti laba darba ētika, tāpēc Aleksa basketbolā daudz sasniegs. Alītim vienmēr vajadzīga laba kafija. Parastā nē – tā viņai nepatīk. Ļoti labs draugs.”

Luīze Šepte, “Ventspils” un “University of South Florida” spēlētāja

“Man vienmēr šķitis, ka Aleksa ir no 1999. gada. Ievēroju viņu jaunākajos gados – spēlējusi visos vecumos, palīdzējusi vecākajām grupām. Teiktu, ka viņas nepadošanās un atdeve uz visiem 100 procentiem padara Aleksu īpašu.

Aleksas labākā īpašība ir darba spējas un gribasspēks. Viņa katru dienu grib progresēt. Pirms treniņa ieradīsies laicīgi, lai izdarītu savas lietas, kļūtu fiziski spēcīgāka. Pēc treniņa paliks ilgāk, izdarīs savus metienus. Brīvdienās paskries krosiņu.

Ļoti laba komandas biedrene, laukumā atbalstīs, runās, palīdzēs. Novēlu, lai manai istabas biedrenei (manam roomijam) visas labās īpašības palīdz augt gan basketbola laukumā, gan ārpus tā.”

Nikola Ozola, Jūrmalas un “Florida Atlantic” spēlētāja

“Pirmās atmiņas par Aleksu man ir no U14 izlases. Ienācu Juglas zālē sakautrējusies un sabijusies, nevienu īsti nepazīstot. Aleksa savā draudzīgajā dabā uzreiz pienāca man klāt un sāka ar mani runāties, kas mani ļoti iedrošināja. Pagājuši pieci gadi, bet viņai aizvien piemīt super lieliskais draudzīgums un sirsnīgums.

Aleksa māk saskatīt pozitīvo it visā. Viņai ļoti labi padodas uzmundrināt cilvēkus viņai apkārt. Aleksa ir pašaizliedzīga un ļoti strādīga, vienmēr izdarīs vairāk nekā no viņas prasa. Visbeidzot, vienkārši fantastisks draugs, uz kuru vienmēr var paļauties.”

Kecija Salceviča, “Rīdzenes” spēlētāja

“No “Rīdzenes” jaunākajiem gadiem atceros, ka Aleksa vienmēr bija par visiem lielāka un garāka. Kopā darījām pigorus un rīkojām dejošanas sacensības. Aleksu īpašu padara tas, ka viņa ir Aleksa. Ar savu odziņu. Ļoti labsirdīga, uz viņu vienmēr var paļauties. Cilvēks, kas vienmēr uzklausīs, dos labākos padomus un ar kuru vienmēr varēs izsmieties līdz asarām.”

Māra Mote, Cēsu un “Rīdzenes” spēlētāja

“Ar Aleksu esam pazīstmas kopš U14 izlases. Esam daudz spēlējušas un pavadījušas laiku kopā. Noteikti viena no draudzīgākajiem un atvērtākajiem cilvēkiem, ko pazīstu. Ar viņu var parunāties par jebko. Aleksa ir cilvēks, kura trenējoties un spēlējot, atdod visu un netaupa sevi.”

Rebeka Nagle, “Rīdzenes” spēlētāja

“Aleksa vienmēr bijusi talantīga, garāka un lielāka par citiem. Reizēs, kad treneris lika spēlēt viens pret vienu, visiem bija bail iet spēlēt pret Aleksu. Viņa viegli pieņem jauno, ātri mācās un spēj atrast kopīgu valodu ar jebkuru. Aleksa ir nosvērta, ļoti komunikabla. Ātri iejūtas jaunā kompānijā/situācijās, saprotoša un atbalstoša.”

Paula Strautmane, “Rīdzenes” spēlētāja

“Aleksa ir ļoti atvērts un komunikabls cilvēks. Iepazinusi viņu esmu tikai pēdējos gados, bet gan kā basketboliste, gan personība viņa mirdz un izceļas citu vidū. Šķiet, ka smaids nekad nepamet Aleksas seju.”

Ļiza Čumika, Daugavpils un RSU spēlētāja

“Manuprāt, Aleksu jaunatnē visi zināja ļoti labi. Viena no savas komandas līderēm, kuru nebija reāli nosegt. Tajos laikos klīda baumas – varbūt tās nebija baumas, ka Aleksa iedankoja mazajā grozā. Nevienu brīdi nešaubījos, ka tā varētu būt taisnība. :D

Jaunatnes finālos atceros vienu momentu, kuru nesen atstāstīju Aleksai. Daugavpils pusfinālā spēlēja pret Rīdzeni. Bijām uzbrukumā, “Rīdzenes” meitenes aizsardzībā samainījās un mani sedza Aleksa. Izmetu, aizķēros, sāku krist. Jūtu, ka nebūs laba piezemēšanās. Tajā brīdī Aleksa mani paķēra aiz apkakles – noturēja mani un neļāva nokrist. Atceros to līdz šodienai. Pārsteidza, cik ātri viņa pieņēma lēmumu. Kā viņa mani noturēja?

Par Aleksu, pat ja gribētu, nevaru pateikt neko sliktu. Nezinu nevienu, kas varētu pateikt ko sliktu. Un to pašu varu teikt par Aleksu – nekad neesmu dzirdējusi, ka viņa par kādu slikti atsauktos. Visu dzīvē uzņem ar smaidu – tas pievelk cilvēkus. Esmu ļoti pateicīga, ka man radās iespēja iepazīties un sadraudzēties ar Aleksu. Labāku draugu nevaru pat iedomāties.”

Digna Strautmane, “Rīdzenes” un “Syracuse” spēlētāja

“Atceros Aleksu kā ļoti pozitīvu un jauku cilvēciņu. Atceros turnīrus Šopronā, kur radās mūsu nepārspējamā sasveicināšanās “Paldies, Karali!” Aleksa izcēlās ar deju kustībām un dziesmu tekstiem – viņas pavadībā 1998. gadā dzimušās spēlētājas U16 izlasē dejoja “Ready Okay”.

Aleksu īpašu padara viņas tiekšanās uz mērķiem. Tas skaidri redzams viņas darbos. Aleksa basketbolam ziedo ļoti daudz, taču nekad neaizmirst par draugiem un tuviniekiem. Viņa ir dzīvespriecīga, neatlaidīga un draudzīga.

Ali, Tu esi super duperīga! Zinu, ka uz tevi var vienmēr paļauties, tāpat zini, ka vienmēr būšu tev blakus. Ceru, ka šī sezona tev būs vairāk kā izdevusies. Daudz bučas!”