Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512), Fid:136, Did:0, useCase: 0

Māra Mote: "Kairijs uzsauca biļetes uz "Nets" spēli Fīniksā"

Māris Noviks
Māris Noviks @MarisNoviks

Māra Mote: "Kairijs uzsauca biļetes uz "Nets" spēli Fīniksā"
Māra Mote. Foto: Arizona Wildcats

"Komandas popularitāti sajutu derbijā pret "Arizona State" – mājas spēlē ieradās apmēram 10 tūkstoši skatītāju. Studentu sektorā pavērās aizkari un parādījās fani dažādos kostīmos," Veselavas meitene Māra Mote atcerējās spilgtākos iespaidus, pirmo gadu pārstāvot spēcīgo "Arizona" basketbola komandu.

ASV augstskolās, pateicoties Devītajam pantam, aktīvi darbojas apmēram 2000 sieviešu basketbola komandas. Piramīdas augšdaļā – NCAA pirmajā divīzijā – pulcētas 350 vienības. “Sabiedrības krējumā” jeb “Top 25” nākamsezon vieta saskatāma Māras Motes, Aleksas Gulbes, Annas Dreimanes un Dignas Strautmanes pārstāvētajām komandām.

Jaunatnes izlašu labie rezultāti Eiropas un pasaules čempionātos daudzām meitenēm atvēra vārtus uz stiprām basketbola programmām. Mācības apvienojumā ar trenēšanos un spēlēšanu labās komandās radīja pievienoto vērtību arī “Trīs zvaigznēm” – 2000. gadā dzimušās meitenes šovasar gribēja labi nospēlēt Eiropas U20 čempionātā, kuram 8.-16. augustā bija jānotiek Ungārijas pilsētā Šopronā.

Pandēmija izjauca plānus, taču izdarītie darbi paliek. Māra Mote 2016. gadā debitēja Pasaules U17 kausa izcīņā Spānijā. Sekoja divi starti Pasaules U19 kausā Itālijā un Taizemē, kā arī ceturtā vieta Eiropas U18 čempionātā. Māras rēķinā ir 100 spēles jaunatnes izlasēs un debijas sezona “Wildcats” rindās.

”Arizona” atrodas uzplaukuma posmā. Komandai ir spilgta trenere Adija Bārnsa un izteikta līdere Ari Makdonalda. Kā nonāci Taksonā?
Stāsts sākās Pasaules U17 kausā Spānijā, kur spēlēju kopā ar 1999. gadā dzimušajām meitenēm. Saragosā ieradās “Arizona” galvenās treneres vīrs, itālietis Salvo Kopa (Coppa) un viņa tēvs – arī basketbola treneris – Santino. Mani noskatīja, šķiet, spēlē pret Kanādu – paskaties uz 11. numuru!

Saskaņojām NCAA atļautos datumus un sākām sazināties. Telefonsarunām sekoja Salvo brauciens uz Latviju – tikšanās ar mani, vecākiem un onkuli (Ģirtu Liepiņu). Kad sapratu, ka “Arizona” ir vairāk ieinteresēta nekā citas komandas, devu mutisku piekrišanu.

Kurā gadalaikā apmeklēji Arizonu?
Jūnijā, tieši pirms Jāņiem. Karstākais laiks gan ir jūlijā un augustā – pērn par to pārliecinājos. Plus četrdesmit grādi katru dienu. Ja nav līdzi ūdens pudele, beigas klāt (smaida). Reiz ar komandas biedri gāju uz akadēmisko centru un sapratu, ka esmu aizmirsusi par ūdeni. Tad sapratu, ka skolā visur padomāts par padzeršanās un ūdens uzpildes iespējām.

Tuksnesī mēdz būt aukstas naktis. Sajuti?
Ziemas rītos vilku garo jaku un bikses. Ap divpadsmitiem, ejot no lekcijām uz treniņu, jau karsti. Sešos septiņos vakarā tumsa un atkal vēss. Ziemā ap nulle grādiem (pēc Celsija) un naktīs mēdz būt mazi mīnusi. Lietus ir reta parādība – pāris reižu gadā 20 minūtes kārtīgi gāž.

Teici, ka mutisku piekrišanu devi jau pirms iepazīšanās brauciena.
Man tobrīd bija vairākas mikrotraumas, bet vasarā gaidīja vairāki turnīri. Biju pārliecināta par izvēli, tomēr drošības pēc “jā” teicu aprīlī.

Māra Mote 2019. gada novembrī. Foto: Arizona

Māra Mote pēc uzvaras pār “Arizona State” 2020. gada 24. janvārī

”Homecoming” pasākums 2019. gada 2. novembrī

”Wildcats” ceļā uz spēli

”Arizona” šosezon spēlēja meitenes no Latvijas, Islandes, Turcijas, Spānijas, Kanādas, Austrālijas un ASV

Puse komandas no ārzemēm. Kurā brīdī visas sapulcējāties?
Amerikānietēm jūlijā bija vasaras treniņi, bet pilnā sastāvā sanācām divas dienas pirms skolas sākuma. Satikāmies grāmatu veikalā, kur saņēmām mācību literatūru. Tuvāk iepazināmies treniņos.

Komandu vieno angļu valoda. Visu saprati uzreiz?
Man bija diezgan viegli. Nezināju tikai atsevišķus izteicienus, taču ātri piešāvos. Brīdī, kad sāku domāt angliski, sapratu, ka kļuvis grūtāk sazināties ar vecākiem.

Piedzīvoji pirmā gada krīzes brīdi?
Palīdzēja, ka vidusskolas gados dzīvoju Rīgā, nevis mājās. Biju jau pieradusi dzīvot bez vecākiem. Lūzuma brīdis tomēr pienāca – Ziemassvētkos gribēju mājās. Tā mēdz būt katrai pirmgadniecei, taču viegli tiku tam pāri.

Taksonā dzīvo kopmītnēs?
Bija divas iespējas – dzīvot kojās vai, saņemt nedaudz lielāku stipendiju un noīrēt dzīvokli. Austrāliete Tara (Manumaleuga) jau bija pusgadu nodzīvojusi kampusā. Viņa sazinājās ar mani un veiksmīgi atradām dzīvokli – viena krustojuma attālumā no kampusa. Līdz treniņcentram varu aiziet septiņās minūtēs – no rīta nekad nav jāsteidzas. Komandas biedres, kurām ir automašīnas, dzīvo nedaudz tālāk.

Treniņos dabūji iekšā?
Centos būt disciplinēta. Ja “dabūjām iekšā”, tas parasti bija kā komandai. Individuāli neizsauca.

Dati par aizvadīto sezonu vēl nav publicēti, taču 2019. gadā “Arizona” bija “Top 3” starp komandām ar lielāko skatītāju skaita pieaugumu. Pirmā bija Sabrina Jonesku un “Oregon”, bet “Wildcats” apmeklējums gandrīz dubultojās – no nepilniem diviem līdz trīsarpus tūkstošiem. Juti intereses pieaugumu?
Ierados, kad komanda jau bija populāra (2019. gada pavasarī “Wildcats” uzvarēja Sieviešu nacionālajā gandarījuma turnīrā, kurā piedalās nosacīti 65.-128. stiprākā komanda). Īpaši to sajutu derbijā pret “Arizona State” – mājās spēlē ieradās apmēram 10 tūkstoši skatītāju. Šķita, wow!

Trenere teica, ka viņas pirmajā gadā Arizonā uz spēlēm nāca ap 300 cilvēku. Tobrīd komandai negāja īpaši labi. Tagad jau vasarā pārdots daudz abonementu – tiesa, nezinām, kāda būs pandēmijas ietekme.

”Arizona” meitenes “Washington State” mājvietā ar Kleju Tompsonu. Foto: Arizona

Izbraukumā kopā ar “Washington” un “Las Vegas Aces” zvaigzni Kelsiju Plamu

”Arizona” meitenes ar Kairiju Ērvingu

Māra un “Wildcats” uzvaras bungas 2019. gada 29. novembrī

Kāpēc skatītāju skaits pieauga tik strauji?
Manuprāt, pieaugumam bija daudz iemeslu. Galvenais – sākām uzvarēt. Interesanti, ka 2018. gada sezonā, kad komandā no “Washington” ieradās Ari Makdonalda, “Wildcats” izcīnīja tikai sešas uzvaras (6-24, “Pacific-12” konferencē 2-16; šosezon 24-7, konferencē 12-6).

Uzvaras radīja domino efektu. Jo vairāk uzvari, jo vairāk skatītāju. Liela ietekme ir galvenajai trenerei Adijai Bārnsai, kura deviņdesmitajos gados bija komandas līdere. Viņa nemitīgi aicina cilvēkus uz spēlēm.

Sieviešu basketbola komanda jau vairākus gadus ir pati aktīvākā “Arizona” vienība, kura piedalās sabiedriskajos pasākumos (“community work”). Rīkojam treniņus bērniem. Ejam uz suņu patversmi un vedam viņus pastaigās.

Divām komandas biedrēm – spēka uzbrucējai Keitai Rīzai un vienai no spānietēm – ir (cukura) diabēts. Pilsētā notika gājiens diabēta slimnieku atbalstam un mēs tajā piedalījāmies.

Koledžu komandās ir daudz mazo spēlētāju. Vai tevi izmēģināja kā otro saspēles vadītāju?
Sākumā domāju un arī trenere teica, ka spēlēšu kā otrais numurs. Treniņos viņa sāka likt mani kā pirmo. Aizgāju parunāties. Trenere teica, ka varu labi spēlēt abās pozīcijās, bet, domājot par nākotni, grib pamēģināt mani saspēles vadītājas pozīcijā. Jādomā par brīdi, kad beigs spēlēt Ari (Makdonalda) un kanādiete Šeina Pelingtona. Tā kļuvu par (kombo) “multi-guard”.

Makdonalda laikam aizņem gandrīz visu iespējamo laiku.
Ari daudz spēlēja kā pirmais, bet, ja laukumā iznāca spāniete Lusija Alonso, darbojās kā otrais numurs. Komanda ir labi nokomplektēta – neteiktu, ka veidojam spēli ap vienu cilvēku. Ari ir ļoti labs caurgājiens, tāpēc trenere meklēja centrus ar metienu.

Cenšaties bumbu izspēlēt līdz brīviem metieniem vai metat jebkurā situācijā?
Vairāk cenšamies saspēlēties – izspēlēt bumbu. “Arizona” spēle līdzinās Eiropas stilam – daudz taktikas, “speisings” (spēlētāju izvietojums laukumā, cenšoties tikt pie brīva metiena).

Vēl viena “back-up” saspēles vadītāja Braisa Niksone iet projām?
Jā, viņa pārcēlās uz citu skolu. Vidusskolā daudz spēlēja kā saspēles vadītāja, bet trenere neredzēja viņu kā pirmo numuru.

Pret kuru vairāk spēlēji treniņos?
Visu laiku sedzu Makdonaldu. Otrajā pieciniekā biju ātrākā, tāpēc treneri lika segt Ari. Maza un superātra – ļoti grūti, taču pamazām piešāvos. Viņas segšana man nāk tikai par labu – kļūšu labāka aizsardzībā. Manuprāt, “Pacific-12” līgā nav spēlētājas, kura var viņu nosegt – vajadzīgs komandas darbs. Treniņos viņu divatā nesedzām.

Māra Mote, Sindija Smirnova un Katrīna Kārkle 2016. gada Pasaules U17 kausā Saragosā. Foto: FIBA

Māra Mote 16 gadu vecumā debitēja Pasaules U17 kausā

Māra spēlē pret Japānas U17 izlasi

Kādi individuālie uzdevumi jāpaveic starpsezonā?
Vīrusa dēļ situācija ir diezgan neskaidra. Sākumā teica, ka skolā jāatgriežas 1. jūlijā. Pēc tam 12., tad 20. jūlijā, tagad augustā (saruna notika 23. jūlijā – Sportacentrs.com). Visas trenējamies, lai būtu gatavas nākamajai sezonai.

Sākoties konferences spēlēm, pirmgadnieču minūtes rūk.
Arī man tā notika. Pirms “Pacific-12” spēļu sākuma sastiepu potīti – nebiju 100% gatava. Trenere nevēlējās riskēt. Vēlāk savainojumu guva cita spēlētāja un man deva minūtes aizsardzībā. Arī Makdonalda diezgan smagi savainojās.

...un beigās tika bildināta!
Tas notika “Pacific-12” čempionāta spēlē pret “Oregon”. Ari domāja, ka tribīnēs ieraudzīs uzrakstu “Paliec vēl vienu gadu!” Ieraudzīja “Vai tu mani precēsi?” Dažas komandas biedres jau zināja par gaidāmo notikumu, taču spēja paturēt noslēpumā. Tādējādi sezona beidzās uz patīkamas nots, neraugoties uz zaudējumu.

Vai esi apmierināta ar darba organizāciju?
“Arizona” darbs ir organizēts augstākajā līmenī. Sporta jautājumi, infrastruktūra un loģistika ir teicami pārdomāta. Komandā esi drošībā – par visu padomāts.

Teici par faniem – sajuti viņu ieinteresētību?
Lielu iespaidu atstāja fanu sektora uzvedība Arizonas derbijā. Sektoram sagatavoti aizkari – kad mēs vai pretinieku komanda metam sodiņus, tie pašķiras un iznāk fani dažādos kostīmos. Viņi ir izdomas bagāti, nebaidās sevi parādīt.

Galvenā trenere studiju gados darbojās kā garā spēlētāja. Kā treneri sadala pienākumus?
Viņa un Tamiša (Tamisha Augustin) strādā ar garajām spēlētājām, bet mazās ņem Salvo. Ar metējām vairāk strādā trenere Džekija (Jackie Nared), kamēr Salvo pievērš uzmanību tehnikai.

Tev daudz jāstrāda ar metienu?
Veltījām uzmanību dažām niansēm, taču metiens nebija jāmaina.

Komanda tika uz NCAA čempionātu. Bija vilšanās, ka nedabūjāt spēlēt?
Sezona izdevās diezgan laba un mērķi bija augsti. Tikām pie iespējas uzņemt NCAA čempionāta pirmās divas kārtas. Kad paziņoja par turnīra atcelšanu, meitenēm acīs bija asaras. Īpaši ceturtā gada studentēm, kurām tā bija pēdējā – vai vienīgā – iespēja uzspēlēt finālturnīrā.

Makdonalda ir Makdonalda, bet lielākā komandas zvaigzne, šķiet, ir Adija Bārnsa.
Galvenajai trenerei ir liela pieredze. Eiropietēm palīdz tas, ka viņa ir spēlējusi mūsu okeāna pusē. Trenere mūs uzklausa un pati daudz stāsta. Neizpaliek arī basketbola mode – bijām viņas mājā, kur vesela istaba veltīta apģērbiem.

Ar kuru apģērbu firmu sadarbojas “Arizona”?
Mums ir līgums ar “Nike”. Patiesībā augstāk – “Nike Elite”. Mūs lutina. Ja uzvaram, tiekam pie jauniem labumiem. Sezonas sākumā bija saliedēšanās nedēļas nogale. Aizbraucām uz rančo – iepriekšējos gados tur izdalīja visu apģērbu.

Šogad cita sistēma. Komandas logo ir “A” burts un trenere teica “Earn the A” (nopelni “A” – augstāko atzīmi Amerikas skolās). Katru nedēļu balsojām par spēlētājām, kuras pelnījušas labumus. Man paveicās – tiku pie pozitīva vērtējuma jau otrajā nedēļā. Tā notika, kamēr dabūja visas spēlētājas. Ziemassvētkos vēl.

Asistentes Džekijas līgavainis spēlēja “Duke” kopā ar Kairiju Ērvingu. Ar treneres starpniecību dabūjām “Kyrie” botas.

Šķiet, sezonas laikā satikāt viņu personīgi?
Viņš uzsauca mums biļetes uz “Nets” izbraukuma spēli Fīniksā. Tajā reizē pie ģērbtuvēm satiku Rodionu (Kurucu). Iznāca arī Kairijs. Visas meitenes bija pārsteigtas – kā, tu personīgi pazīsti NBA spēlētāju? Teicu, ka esam no vienas pilsētas.

Galvenā trenere pirms pārnākšanas uz “Arizona” strādāja “Washington” komandā ar (NCAA visu laiku rezultatīvāko spēlētāju) Kelsiju Plamu. Viņas ceturtajā gadā Makdonalda bija “Huskies” pirmgadniece – abas spēlēja ar lieliem panākumiem.

Satikām Kelsiju un bijušo “Arizona” spēlētāju (Andrē) Igudalu. Viņš skolā nospēlēja, šķiet, trīs gadus. Aizgāju uz preses konferenci, kurā viņš stāstīja par savu grāmatu – uztaisīju, šķiet, divas bildes.

Kleju Tompsonu satikām izbraukuma spēlē pret “Washington State”. Šajā reizē saruna izpalika, jo pārstāvam pretinieku komandas – dienu vēlāk skola iemūžināja viņa numuru.

Nikola Ozola, Laura Meldere un Māra Mote 2019. gada Pasaules U19 kausā Taizemē. Foto: FIBA

Māra Mote uz Elizabetes Zumentas un Alises Markovas pleciem foto sesijā Bangkokā

Latvijas U19 izlase 2019. gada jūlijā Bangkokā

NBA sāki skatīties jau bērnībā?
Tas bija diezgan grūti izdarāms, jo spēles notika naktīs. Vairāk sāku sekot 14-15 gadu vecumā, īpaši “Golden State Warriors” – Igudalas bijušo komandu.

Saka, ka Vilts Čemberlens sāka staigāt ar galvas apsēju, lai sviedri netecētu acīs. Savu galvas apsēju noskatīji no kāda NBA spēlētāja?
Apsēju izvēlējos garo matu dēļ. Bijušas spēles, kurās aizmirstu savu “head band” un mati krīt acīs. Spēlēju ar tievo apsēju, jo biezais izrādījās pārāk liels.

Kuriem spēlētājiem seko?
Mīļākais spēlētājs ir Stefens Karijs. Protams, sekoju līdzi visiem latviešiem – Kristapam Porziņģim, Rodionam Kurucam, Dāvim Bertānam un Anžejam Pasečņikam. Skatījos Dāvja iznācienu Zvaigžņu spēles trīspunktu metienu konkursā, kur viņš bija tuvu uzvarai.

NBA spēles maina dienas režīmu Amerikā?
Esam Rietumu pusē. Tas ir labāk spēļu vērošanai, taču bieži nesanāk. Lekcijas, treniņi, mācīšanās studiju centrā aizņem daudz laika. Citreiz mājās pārrados ap septiņiem vakarā, nogurusi.

Mācībās pirmajā gadā klājās grūti?
Nē, pirmajā gadā izvēlējos tikai pamata kursus (general studies). Izvēlējos tikai man interesējošus priekšmetus. Vairāk bija jāraksta studiju darbi, nekā jāmācās no galvas. Tiku diezgan viegli galā, mans GPA ir 4.0 jeb augstākais iespējamais.

Tev bija pieredze rakstīšanā?
Tikai domrakstu rakstīšanā. Zinātniski-pētnieciskajos darbos Latvijā saskāros ar diezgan augstām prasībām, tādēļ uzskatu, ka vērtēšanas kritēriji Arizonā nebija stingri. Patika divas psiholoģijas klases – katrā semestrī pa vienai. Pasniedzēji nāca pretī sportistiem – gan termiņu ziņā, gan citādi.

Sekmes bija tik labas, ka otrajā gadā vakaros nebūs jāmācās akadēmiskajā centrā. Profesori saprot, ka tagad pati tieku galā. Interesanti, ka augstākais vērtējums bija arī pirmgadniecei-spānietei, kuras angļu valodas zināšanas sākumā bija pieticīgas.

Galvenās treneres prioritāte ir mūsu sekmes mācībās. Sezonas sākumā izvirzām komandas vidējo GPA mērķi. Ja neiet, kā vajag, spēlētājas tiek sūtītas uz studiju centru. Katru nedēļu jāiet pie treneriem un jāuzrāda sekmes.

Starpsezonas galvenā ziņa – Makdonalda neaizgāja uz WNBA draftu, izvēloties vēl vienu gadu palikt skolā.
Visi priecājās par viņas lēmumu – “Arizona” pulcējusi ļoti labu sastāvu nākamajai sezonai.

Atgriežamies pie tavām gaitām Latvijā. Spēlēt sāki pēc otrās klases?
Deviņu gadu vecumā, kad sāku iet trešajā klasē. Ģimene dzīvoja ārpus Cēsīm, taču uz treniņiem nokļuvu bez problēmām. Vēlāk sāku mācīties Cēsu Valsts ģimnāzijā, kura atrodas blakus Cēsu sporta namam. Viss sanāca diezgan labi.

Vai bērnībā bieži apmeklēji SK “Cēsis” spēles?
Varētu teikt, ka regulāri – biju uz visiem fināliem. Tētis un mammas brālis spēlēja vietējā līgā – vienmēr braucu arī uz viņu spēlēm. Tā radās azarts – pati vēlējos pamēģināt.

Joprojām patīk visas sporta spēles. Spēlēju futbolu, volejbolu. Kad ziemā aizsala dīķis – arī hokeju. Tētis uzstādīja grozu, gāju mētāt ar kaimiņu. Mana pirmā trenere Inese Urtiņa redzēja, ka varu spēlēt nopietnākā līmenī un palaida uz Rīgu pie “Rīdzenes” trenera Aināra Čukstes.

Teici, ka padodas visi sporta veidi. Kurš varēja tevi aizvilkt projām no basketbola?
Mamma vienmēr domāja, ka varētu nodarboties ar vieglatlētiku. Pašai patīk pludmales volejbols – īpaši vasarā, smiltīs. Patīk komandas sporta veidi, kur apkārt cilvēki. Skolā, kā ierasts – spēlēju klasisko volejbolu un futbolu, piedalījos stafetēs.

Vieglatlētikā skrēju sprintus, lēcu augstumā un tālumā. Tas pārnācis no mammas – tētis vairāk darbojās daudzcīņā. Tāllēkšana šķita vieglāka – ja neuzkritīsi uz barjeras (latiņas), nesatraumēsies. Vienreiz uzkritu, mugura sāpēja. Vidusskolā vairāk nelēcu.

Minēji mammas brāli.
Ģirts Liepiņš ir vieglatlēts – pastāstīja par NCAA sistēmu un savu pieredzi. Savulaik mācījās “Wichita State” – vienā no skolām, kura mani uzrunāja (“Shockers” trenere Eva Laskovska agrāk UTEP strādāja ar Baibu Eglīti, Aneti Šteinbergu, Kristīni Vītolu, Aneti Kiršteini un Martu Miščenko). Tagad Vičitā ir pazīstama ģimene, ar kuru sarakstos.

Taksona ir otrā lielākā pilsēta Arizonā aiz Fīniksas. Foto: Wildcats

”Arizona” treneri – Adija Bārnsa un Salvo Kopa

”Wildcats” basketbolistes ar “Arizona” bijušo spēlētāju Andrē Igudalu

Māra ar Andrē Igudalu

Cēsīs patrenējies ar lielo komandu?
Tobrīd man bija problēmas ar ceļgalu, tāpēc kādu laiku nepiedalījos basketbola treniņos. Gadu iepriekš saskāros ar lielu slodzi, jo U16 vecumā spēlēju gan Cēsīs, gan Jūrmalā. Trenere veda mani un Emīliju (Kristu Gravu) uz komandām, kuras spēlēja Eiropas meiteņu basketbola līgā (EGBL).

Trenere pamudināja pāriet uz “Rīdzeni”?
Sākumā turnīros spēlējām kopā ar Juglu, vēlāk ar Jūrmalu. Trenere centās sameklēt iespējas, jo Cēsīs man vairs īsti nebija, kur spēlēt. Mans gadagājums bija izjucis, trenējos ar trīs gadus vecākām meitenēm. Sapratu – ja gribu spēlēt, jāiet uz Rīgu.

Pāriet uz Rīgu bija grūti?
Sākumā palīdzēja onkulis – pusgadu nodzīvoju pie viņa. Vēlāk pārcēlos uz Rīgas 49. vidusskolas kopmītnēm. Meitenes – Mariannu (Kļaviņu), Keciju (Salceviču) – jau pazinu. Trenējos ar viņām. Protams, mājas pietrūka, taču ar laiku pieradu un kļuvu patstāvīgāka.

Nemelošu – knapi tiku iekšā Rīgas vidusskolā, jo skatījās atzīmes, nevis eksāmenu rezultātus. Pēdējā gadā Cēsīs sanāca diezgan daudz kavēt mācības. Pārejot uz jaunu skolu, izturējos atbildīgi un pēdējā gadā mācībās biju viena no labākajām.

Spilgtākie iespaidi Eiropas un pasaules čempionātos?
Patīkami, ka 2018. gadā izcīnījam ceturto vietu Eiropas U18 čempionātā, taču turnīra beigas izvērtās diezgan sāpīgas. Domājām beidzot izcīnīt medaļu, bet spēki bija galā. Šogad cerējām uz pēdējo iespēju jaunatnē. Visu gadu gaidīju vasaru. Kad pateica, ka nebūs, bija sāpīgi.

Ziemā skolā vajadzēja runāt par spēlēšanu vasarā?
Treneri zināja, ka (vasarā) spēlēšu un izturējās saprotoši. Tas pats attiecās uz pārējām eiropietēm.

Vai vēlies spēlēt profesionāli?
Studijas ir prioritāte. Eju gadu pa gadam, ar domu vēlāk spēlēt profesionāli. Skaidrs, ka Amerikā nav viegli, taču izvēle apmierina. Komanda ir ļoti laba. Treneri pieredzējuši, treniņi intensīvi un varu mācīties no ļoti labām spēlētājām.

Kā atslēdzies no basketbola?
Aizbraucam uz pilsētu vai kalniem – redzēju arī sniegu. Studijas paņem visvairāk laika.

Kuri ir nozīmīgākie cilvēki tavās gaitās?
Paldies manai ģimenei – mammai Arnitai, tētim Ivo, māsām Ilzei un Annijai – un tuvākajiem draugiem, kuri vienmēr atbalstījuši un palīdzējuši. Paldies visiem treneriem, kuri ar mani strādājuši – īpaši izceļami Inese Urtiņa un Ainārs Čukste.

Inese Urtiņa, Māras pirmā trenere Cēsīs

“Māra basketbola grupai pievienojās otrās klases beigās. Viņas vecāki nodarbojās ar vieglatlētiku. Mamma Arnita lēca augstumā, tētis Ivo bija daudzpusīgs – spēlēja komandu sporta spēles. Māra atnāca, jau pieradusi pie sporta – paņēma bumbu un tā “pielipa” rokai.

Basketbols, futbols, volejbols – Māra var spēlēt visus sporta veidus. Apveltīta ar labu koordināciju un nepieciešamo attieksmi. Vecāki viņu vienmēr atbalstīja. Motivēja un brauca līdzi uz turnīriem – nebija šaubu, ka sports ir pirmajā vietā.

Māra ar labiem panākumiem piedalījās Cēsu rajona skolu mačos, tostarp izcīnīja pirmās vietas augstlēkšanā. Pārvilināšanas mēģinājumi nenotika, jo Māra pateica, ka basketbols ir viņas prioritāte. Treniņprocess bija daudzpusīgs – nometnēs spēlējām futbolu. Arī skrējām, lecām un metām.

Ģimene dzīvo Veselavā, riktīgā lauku mājā. Māra ir īsts dabas bērns. Uz pilsētu pārnāca mācīties pirms sestās klases, pievienojoties Cēsu Valsts ģimnāzijai. Ideāls variants – skolas ēka atrodas blakus Cēsu sporta namam.

Man bija prasība sporta klubam “Cēsis” – iekļaut sporta skolas meitenes profesionālajā komandā. Daudzām meitenēm, tai skaitā Mārai un Emīlijai Kristai Gravai, tā radās iespēja sajust “lielā basketbola” smaržu. Tā bija motivējoša pieredze, īpaši, ja izdevās tikt laukumā.

Māra 15 gadu vecumā izgāja cauri pirmajiem Latvijas līmeņa pārbaudījumiem. Satika pirmo ceļa rulli – gan atbildības, gan kritikas ziņā. Spēlēšana Jūrmalas un Rīgas jaunatnes komandās bija mana iniciatīva – Cēsīm nebija pietiekamas rocības, lai spēlētu Eiropas meiteņu basketbola līgā.

Cēsu meitenes sākumā pieņēma Jugla, pēc tam Jūrmala. Spēlēšana Austrumeiropas meiteņu līgā bija ļoti laba pieredze. Jauni treneri, jaunas prasības, augstāks konkurences līmenis. Patika koleģiālā attieksme – nekad nejutāmies atgrūsti vai atstumti.

Visi treneri teica, ka uz Māru var paļauties – viņa izpildīja iedotos uzdevumus. Lauku un mazpilsētu bērni nereti ir draudzīgāki un saticīgāki. Neteiktu, ka Māra būtu kautrīga, taču labi audzināta gan – no mazotnes radināta pie biedriskuma un savstarpējas palīdzības.

Māra jau bērnībā skatījās NBA spēles, prata nosaukt komandas un līderus. Viņai bija padziļināta interese par notiekošo. Mammas brālis bija vieglatlēts, kurš mācījās “Wichita State”. Viņš parādīja, ka var piepildīt sapni par Ameriku.

Pavasarī Māra bija gatava nākt un palīdzēt mazajām meitenēm. Iecere neizdevās, jo Cēsu sporta zāles bija slēgtas līdz pat Jāņiem. Māras māsa Annija ir dzimusi 2006. gadā. Spēlē basketbolu un rudenī mācīsies astotajā klasē. Arī grib spēlēt Amerikā.

Māra ir jauna un savas virsotnes sportā vēl nav sasniegusi. Bērnībā patika uzvarēt, taču vienlaicīgi viņa prata saglabāt vēsu mieru. Ja noķēra savu vilni, kļuva neapturama. Jāturpina rūpēties par veselību un fizisko attīstību. Domāju, ka viņas brieduma gadi ir priekšā – Māra var ļoti labi izšaut.

Viņas gaitas var salīdzināt ar Ievu Pulveri un Karlīni Pilāberi. Visas trīs saņēmušas lielu atbalstu no ģimenes. Vecāki uzticējās pirmajam trenerim un nelika šķēršļus. Tagad saprotu un redzu, ka pirmā trenera ieliktā attieksme tiek nesta tālāk.”

Ainārs Čukste, "Rīdzenes" treneris

“Māras mamma un mana sieva ir augstlēcējas. Abas pazīstamas no studiju laikiem, tādējādi labi zinu viņas ģimeni. Māras pāreja uz vidusskolu un komandu Rīgā bija loģiska – Cēsīs nebija, kas spēlē viņas vecuma grupā. Cienītu Māras izvēli arī gadījumā, ja viņa pievienotos citai komandai.

“Rīdzenē” bija daudz 1999. gadā dzimušo meiteņu, bet maz 2000. gadā dzimušo. “Vezumu” vilka Aleksa Gulbe, (gadu jaunākā) Jete Nulle, arī Elizabete Zumenta. Māra ļoti labi iekļāvās komandā, palīdzot tai cīnīties par augstākajām vietām.

Uzskatu, ka Inese Urtiņa paveica ļoti labu darbu. Strādājot ar ierobežotu audzēkņu skaitu, prata motivēt un ievirzīt meitenes darbam augstākā līmenī. Novēlu Mārai nopelnīt spēles laiku “Arizona” komandā – viņai ir potenciāls! Vajadzīgs laiks, lai nostiprinātos Amerikā un ceru, ka tas izdosies.”

Nikola Ozola, "Florida Atlantic" spēlētāja

“Māra ir gan tehniska, gan atlētiska spēlētāja – ne visiem ir tāda “atspere” kā viņai. Māra ir ļoti draudzīga un, kopš viņu atceros, vienmēr ir nēsājusi galvas apsēju.”

Emīlija Krista Grava, "Wagner" spēlētāja

“Kopā ar Māru uzsākām basketbola gaitas Cēsu sporta skolā un esam pazīstamas jau gandrīz desmit gadus. Māras metiena izjūta un plastiskās kustības bija redzamas jau sākumā – šobrīd viņa tās attīstījusi līdz augstam līmenim. Bijuši daudzi neaizmirstami turnīri, vasaras nometnes un vēl citi piedzīvojumi!”

Digna Strautmane, “Syracuse” spēlētāja

“Māra ir ļoti nosvērta spēlētāja – stresa situācijās vienmēr nomierina. Diezgan daudz esam spēlējušas kopā un varu teikt, ka ar viņu nekad nav garlaicīgi. Cik atceros, Māra vienmēr nēsājusi galvas apsēju.”

     [+] [-]

, 2020-07-29 16:53, pirms 3 mēnešiem
Veiksmi mazajam Dzordanam!