Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512), Fid:136, Did:0, useCase: 0

Nikola Ozola: "Pagājušajā vasarā bija jāplāno katra sekunde"

Māris Noviks
Māris Noviks @MarisNoviks

Nikola Ozola: "Pagājušajā vasarā bija jāplāno katra sekunde"
Nikola Ozola. Foto: FIBA

"Sākumā jutos nepārliecināta par sevi. Treneris dusmojās un nelaida laukumā – tev jāpārvar sava domāšana, tā neko nesasniegsi. Kad sapratu, ka man uzticas un ļauj kļūdīties, sāku spēlēt drošāk," Nikola Ozola pārvarēja bailes un pierādīja sevi pirmajā gadā Amerikas basketbolā.

Neparastais pavasaris dāvāja neplānotu, taču vajadzīgu atelpu 1997.-2001. gadā dzimušo meiteņu paaudzei. Minētā grupa pēdējās četrās vasarās laboja visus līdzdalības rekordus, virknei spēlētāju sasniedzot 100 aizvadīto spēļu robežu jaunatnes izlasēs. Masveidība radīja blakus efektus, taču meitenes kopā ar treneriem parūpējās par vēl nebijušu Latvijas basketbola pārstāvniecību pasaules kartē.

Svarīgi darbi top bez lieka trokšņa, apliecina Nikolas Ozolas piemērs. Nav jābūt lielākajam, ātrākajam vai stiprākajam, lai kļūtu par labu spēlētāju. Jūrmalniece jau 19 gadu vecumā sasniedza 100 spēļu robežu jaunatnes izlasēs, bet debijas sezonā NCAA pirmajā divīzijā 19 no 30 spēlēm sāka “Florida Atlantic” sporta pieciniekā. Lielisks sasniegums, zinot mazo spēlētāju skaitu Amerikā.

Pirmā sezona Floridā sākās ar...ļoti spraigu vasaru. Jūlija vidū turnīrs Stambulā, mēneša otrajā pusē Pasaules U19 kauss Taizemē, tad 3.-11. augustā Eiropas U20 čempionāts Čehijā un brauciens uz Ameriku. Vai tas bija fiziski un emocionāli grūtākais laiks tavā pieredzē?
Tā noteikti bija grūtākā vasara. Ne fiziski – treniņnometnes sākas un beidzas ierastā laikā, bet morāli. Bija grūti saprast, ka tūlīt jābrauc prom. Vasarā bija labi, ja trīs dienas, ko pavadīt ar ģimeni un draugiem. Dokumentus vajadzēja kārtot brīžos, kad nebija laika aizbraukt uz Rīgu.

Sanāca, ka bija jāplāno katra brīvā diena?
Katra sekunde (smejas). Bez mammas palīdzības nebūtu tikusi pie ASV vīzas.

Kurā brīdī pieņēmi lēmumu – “Florida Atlantic” būs mana skola!
Pirms iepazīšanās brauciena, apskatot mājas lapu, uztrauca, ka komandā iepriekš nebija daudz ārzemju spēlētāju. Aizbraucot – mani uzņēma kā ģimenes locekli. Šķita mājīgi un silti – tieši cilvēciskās attieksmes dēļ. Nolēmu, ka tā ir laba vieta, kur pavadīt četrus vai piecus gadus.

Kas tevi pavadīja vizītes laikā?
Šķiet, kanādiete Džuljeta Gotjē. Un galvenais treneris.

Džims Džabirs – ņujorkietis no Bruklinas. Vairāk nekā 30 gadus strādā kā galvenais treneris. Strādājot ar “Dayton Flyers”, trenējis vienu no TTT spēlētājām – Aliju Malotu. Cik ieinteresēts viņš bija?
Izņemot formālās lietas, ar asistentiem gandrīz nekontaktējos. Visu laiku sazinājos un sarakstījos ar galveno treneri – viņš tiešām bija ieinteresēts. Pirmā saikne kļuva par noturīgāko.

Kādas bija trenera gaidas un redzējums?
Viņš uztvēra mani vairāk kā cilvēku, nevis basketbolisti. Treneris gribēja saspēles vadītāju. Līderi – kādu, kurš kustinās komandu un varēs pateikt stingrāku vārdu.

Minēji, ka kontaktējies gandrīz tikai ar viņu. Tas nozīmē, ka galvenais treneris vairāk strādā ar mazajām spēlētājām?
Izteikta sadalījuma nav, treneri dažādās pozīcijās mainās. Arī spēlētājām pastāv izvēles iespējas.

Sarakstoties ar Janetu Rozentāli, sapratu, ka treneris daudz sazinās ar spēlētājām ne tikai laukumā.
Kontakti turpinās nepārtraukti. Galvenais treneris ir lielisks cilvēks. Džabiru ģimenē nesen piedzima ceturtais bērns. Arī komandu viņš vēlas redzēt kā lielu ģimeni, kura turas kopā. Trenerim ir svarīgi, ka mēs rūpējamies un mīlam vienu otru.

Galvenais treneris aicina visas meitenes ģimenes vakariņās. Viņš aicina citus trenerus rīkoties tāpat. Ja jūt, ka mums vajag sanākt kopā, sauc pie sevis cept gaļu. Apsēžamies pie lielā galda un kopīgi pusdienojam. Kā jau Floridā – ir arī baseins.

Nikola Ozola bērnībā. Foto: Artūrs Igaveņš

Nikola Ozola no 2008. līdz 2019. gadam pārstāvēja Jūrmalas sporta skolu

Nikola un treneris Andris Steļmahs: uzticīgi Jūrmalai

Nikola “Taurenītī”

Boka Reitona atrodas uz ziemeļiem no Maiami, blakus Atlantijas okeānam. Cik bieži to redzēji?
Katru nedēļu – okeāns atrodas 15 minūšu brauciena attālumā ar divriteni. Ja trāpījās brīvāka diena, ar komandas biedrēm devāmies ceļā. Sākumā nezināju, kur okeāns atrodas. Vēlāk – pludmale kļuva par iecienītu vietu, kur atpūsties no universitātes.

Floridā ir silti arī februārī. Kā bija janvārī un pārējā ziemā?
Cerēju, ka būs siltāks (smaida). Gadās arī vēsākas dienas, kad gribas uzvilkt cimdus.

Šķiet, Meksikas līča pusē ir siltāks nekā pie Atlantijas okeāna. Atceros, ka pērn 7. marta rītā, braucot projām no Tampas, bija plus četri grādi.
Reiz, septiņos no rīta, ejot uz treniņu, bija 6-7 grādi (pēc Celsija). Sūtīju mammai bildi, piebilstot, ka Latvijā tajā brīdī bija siltāks.

Sajuti, ka Florida ir galvenais ASV kūrorts?
Vispār nav iemesla sūdzēties. Lieliska vieta!

Viens no “Florida Atlantic” saukļiem ir “Winning in paradise” – uzvari paradīzē. Visi laikam grib braukt pie jums?
Skola rīkoja Pateicības dienas un Ziemassvētku turnīrus. Mēs netiekam uz citām vietām, bet citiem ir prieks atbraukt uz pludmali.

Kā tu raksturotu savu skolu?
Man bija svarīgi, ka studiju turpinājumā varēšu mācīties psiholoģiju. Pirmā gada vidū izdomāju, ka pievienošu “minor” – apakšprogrammu. Gribēju padziļināti mācīties fotogrāfiju, taču tādas iespējas tomēr nebija. Psiholoģijas virzienu vēl neesmu izvēlējusies.

Atgriežoties 2019. gada vasarā – vai tev bija atelpas brīdis pēc Eiropas U20 čempionāta?
Atbraucām 12. augusta vakarā, bet nākamajā vakarā lidoju prom. Nebija pat 24 stundas. Varēju sakramēt koferi un pateikt sunim atā. Kad atbraucu, bija šausmīgi priecīgs. Pieradis, ka bieži neesmu mājās.

Kāds suns?
Labradora krustojums ar retriveru – melns, skaists. Un mazs špics.

Treneris ļāva atvilkt elpu?
Nebiju vienīgā, kura vasarā spēlēja Eiropas čempionātā – somu meitene Lota sacentās B divīzijā. Mums abām un Janetai iedeva divas trīs nedēļas atpūsties. Patiesībā brīvs bija arī citām meitenēm – izlaidām, varbūt trīs treniņus.

Pirmssezonas treniņos izmantojāt smiltis?
Man solīja, ka nodarbības būs pludmalē, taču tā nenotika. Izmantojām basketbola un svaru zāli, kā arī amerikāņu futbola laukumu.

Smagi?
Laikam smagākie treniņi dzīvē. Grūtākais vingrinājums? (Domā) Laikam skriešana kalnup ar piekabi, kuru jāvelk līdzi. “Panna”. Tas ir aiz muguras – un atkal priekšā.

Komandā, šķiet, ir kādas 10 mazās spēlētājas.
Trīs saspēles vadītājas – šosezon divas. Pārējie mazie ir otrie un trešie numuri. Izteikti metēji un tikai daži garie. Liela konkurence.

Tev gāja labi – tiki pieciniekā!
Negaidīju, ka pirmajā sezonā spēlēšu tik daudz.

Bailes bija?
Visu laiku. Sākumā jutos nepārliecināta par sevi. Treneris to redzēja un nelaida laukumā. Dusmojās – tev jāpārvar sava domāšana, tā neko nesasniegsi. Grūti nepiekrist. Ja galvā būs “ja nu man nesanāks”... Protams, ka nesanāks.

Vajadzīga attieksme “turpini darīt”. Sapratu, ka treneris uzticas un varu kļūdīties. Kad to sapratu, sāku spēlēt drošāk. Un mazāk kļūdīties.

Sajūta “Es varu kļūdīties!” atnāca spēlē?
Pirmajās spēlēs nevadīju saspēli. Ātri sapratu, ka tādās situācijās faktiski nespēlēju – stāvu stūrī un cenšos nevienam netraucēt. Treneris saprata, ka otrā pozīcija nav manējā un samainīja ar somieti, kura sāka kā pirmais numurs.

Spēlējām izbraukumā. Kādā brīdī kaut kas notika. Mani nevarēja nomainīt – nācās iet un spēlēt. Aizgāja, sajutos labi. Treneris teica Lotai: “Tev labāk sanāk spēlēt par otro numuru, bet Nikola ir labāks pirmais numurs”. Somiete kļuva par metēju, kamēr es dalīju saspēles vadītājas minūtes.

Lota ir maza. Neradās grūtības “mismatch” situācijās?
Viņa ir spēcīga, masīva – domāju, ka problēmu nebija. Pati? Gadījumos, ja jutu, ka mani apspēlēs, centos ātrāk uzsist piezīmi – lai soda metienu vietā būtu auts. Centos spēlēt stratēģiski.

Tās bija trenera norādes vai improvizācija?
Improvizācija. Treneriem bija divu veidu komentāri – nospēlēji labi vai stulbi.

Iniciatīvas uzņemšanās vērtējama pozitīvi.
Kā kurā situācijā. Ja tā bija trešā vai ceturtā piezīme, treneri nebija laimīgi.

Daudzās skolās tiklīdz, kā saņem otro personisko piezīmi, tevi nomaina.
Līdzīgi. Amerikā svilpj citādi – eiropietes ātrāk savāc piecas piezīmes un treneri dusmojas. Ja jūti – tūlīt būs trešais pārkāpums, viss, vari sēdēt malā. Bija arī reizes, kad ilgi spēlēju ar trīs un vairāk piezīmēm. Sākumā četras piezīmes bija norma. Trenerim tas nepatika.

Par ko tevi paslavēja?
Ja ātri pārvedu bumbu pāri centram. Ja aizsargi negaida piespēli. Ja pārredzu laukumu. Slavēja arī par mešanu pa grozu.

Nikola ar FAU treneri Teriju (Terry Primm). Foto: Florida Atlantic

”Florida Atlantic” basketbolistes pirmsspēles līnijā

Nikola Ozola un Janeta Rozentāle ar komandas biedri

Mazās vai garās – kuras taisīja spēli?
Atkarībā no pretinieka, spēlējām uz somieti vai piektā gada spēlētāju Kraistalu Primmu. Ja nāca pretinieks bez izteiktiem centriem, spiedām uz garajiem. Kraistalai bija zvaigžņu gads (viņas tēvs ir viens no galvenā trenera asistentiem). Fani nāca ar viņas vārdu uz krekla. Spēlējām uz Lotu un viņu.

Vismaz divas spēles nedēļā. Grūti pielāgoties ritmam?
Pieradu ātri. Nedēļā paredzēta viena obligātā brīvdiena, tiesa, šīs dienas tika izmantotas ceļošanai. Tas bija nepatīkami. Citādi nekas grūts.

Ja neskaita ceļošanai atvēlētās dienas, līdz Ziemassvētkiem vispār bija kāda brīvdiena?
Nē. Un Ziemassvētkos... Iedeva piecas brīvdienas, pasakot, ka nākamajā treniņā būs “conditioning” tests. Meitenes, kuras nenokārtos testu, nevarēs piedalīties treniņos. Visas stresā – brīvdienas pagāja, skrienot zālē un gatavojoties testam.

Izbraukumu samērā daudz – Austrumkrasts un ASV dienvidi. Basketbolā bija pārsteigumi?
Spēles stils nepārsteidza. Reiz pretinieču komandā bija vairāk nekā divus metrus gara spēlētāja un treneris lika man lēkt pakaļ centra bumbai.

Spēlēji vienā līgā ar Ievu Spīguli un Sabīni Lipi. Izdevās pārmīt kādu vārdu?
Spēlējot pret UTEP, nebija laika – ar Sabīni izdevās tikai sasveicināties. FIU kampuss atrodas 40 minūšu brauciena attālumā – mājas spēlē gāju garām “Panthers” ģērbtuvei un dažas minūtes parunājām.

Ziemassvētki tika pavadīti pludmalē?
Treneris uzaicināja mani un Lotu pie sevis. Viņa sieva pagatavoja Ziemassvētku vakariņas.

Uznāca ilgas pēc mājām?
Ilgi gaidīju lūzuma brīdi. Tas nenāca un nenāca – īsta bedre tā arī nebija. Nedaudz skumji kļuva Ziemassvētkos un dzimšanas dienā (14. februārī), taču pārējā laikā dzīvoju mierīgi.

Izdevās izrauties ārpus kampusa un pludmales?
Ar komandas biedrēm bija plāns pavasara brīvlaikā doties uz Maiami. Nesanāca. Sākumā negribēju braukt atpakaļ – kāpēc neizmantot silto laiku. Tad divas tuvākās komandas biedres aizbrauca uz mājām, bet pludmales aizslēdza. Janeta dzīvo citās kojās, tāpēc reāli divas nedēļas dzīvoju un trenējos viena.

Zvanīju mammai un palūdzu sameklēt biļetes. Pēc divām dienām lidoju mājās – šķiet, bija četri lidojumi. Atbraucu un izslēdzu telefonu. Neviens, izņemot mammu un māsu, nezināja, ka esmu atgriezusies. Atslēdzos no sociālajiem tīkliem un divas nedēļas nosēdēju pašizolācijā.

Izbaudīju mēnesi bez sakariem. Kaifs! Neizmantoju internetu, nelietoju “Facebook” un “Instagram”. Ļoti patīkami, iesaku visiem.

”Florida Atlantic” basketbolistes. Foto: no Janetas Rozentāles arhīva

Meitenes ceļā uz okeānu

Jūrmalas un Dobeles meitenes Floridā

Nikola 19 no 30 spēlēm sāka “Owls” starta pieciniekā

Piecpadsmitajā jūnijā atsevišķās skolās sākās brīvprātīgie vasaras treniņi. Biļete augustam jau nopirkta?
Mums atpakaļ jābūt jau jūlija beigās. Kārlis (Šiliņš) mēģināja jau vakar – viņu neielaida (saruna notika 16. jūnijā). Nākamais spēlētājs, francūzis, brauks 1. jūlijā. Ja viņu ielaidīs, pirkšu biļeti. Ja nē, nesteigšos.

Janetai ir “redshirt” gads bez spēlēšanas, Kārlis spēlē daudz. Apmeklēji kādu puišu komandas spēli?
Bija ļoti daudz jāmācās anatomija – sēdēju pie grāmatām katru vakaru. Aizgāju tikai pāris reizes. “Topā” ir amerikāņu futbola komanda. Viņu spēles vienmēr izpārdotas – četras stundas jāstāv rindā, lai iekļūtu stadionā. Reiz bija obligātais komandas apmeklējums. Sapratu, ka tas nav mans sporta veids – šķita diezgan garlaicīgi.

Teici, ka smagākie treniņi dzīvē. Vai arī grāmatas lasīji visvairāk?
Emocionāli noguru vairāk nekā fiziski. Treniņos uz tevi visu laiku bļauj. Ir viens asistents, kurš drīkst bļaut. Ja galvenais treneris iziet no zāles, var uzbļaut viņa palīgi.

Komandā septiņas ārzemnieces. Turaties kopā?
Sadalīšanās nenotika – komandā “bandu” nebija.

”Owls” – pūces. Kas “pūcisks” bija komandā?
Uz tērpiem ir pūces galva un spēlēs skraida pūce. Kampusā ir liela pūces statuja.

Basketbolu spēlē 12 gadus. Kā sāki?
Sāku bērnudārzā spēlēt ar puišiem. Līdz 2009. gadam Jūrmalas sporta skolā nebija meiteņu komandas. Turpinājumā spēlēju ar 1999. gadā dzimušajām meitenēm. Lai cik ļoti patīk Floridā, tā bija mana mīļākā komanda.

Andris (Steļmahs) bija ļoti stingrs pret mums. Nācās smagi strādāt. Visas kopā gājām cauri grūtībām – tās mūs satuvināja. Vienatnē pārvarēt grūti, komandā vieglāk, lai gan no padsmit meitenēm palika kādas septiņas.

Vecākās nedarīja pāri?
Biju maziņš “bosiks”, kurš neļāva nevienam darīt sev pāri.

Lielākie ieguvumi no trenera Andra?
Viņš iemācīja man būt labam cilvēkam. Daudz iemācīja arī basketbolā, taču svarīgākie ieguvumi bija ārpus laukuma. Daudzām lietām iets cauri – komandas jukušas ārā, meitenes gājušas prom. No oriģinālā sastāva palikušas 2001. gadā dzimušās meitenes – Annija Skreija un Aleksa Purmale.

Jūrmala spēlēja Eiropas meiteņu basketbola līgā (EGBL/EYBL) un pastiprinājās.
Klāt nāca Māra Mote un Emīlija Krista Grava. Arī Linda Kuzina.

Atmiņā paliek nometnes un izbraukumi. Kas liek skudriņām skriet pār muguru?
Andris rīko fantastiskus turnīrus. Nodrošināja visu nepieciešamo gan Latvijas Jaunatnes basketbola līgas finālos, gan EYBL sabraukumos. Turnīri bija kā balva par treniņdarbu. Dzīvojām viesnīcā, lai gan pašas esam jūrmalnieces. Atnāca daudz skatītāju.

Kuri cilvēki palīdzēja tev nostāties uz kājām?
Māsa, mamma un Andris atstājuši lielāko nospiedumu. Pat bez viena no viņiem nebūtu domājusi, piemēram, par Ameriku. Un pārējo notikušo.

Vai vēlies spēlēt profesionāli?
Nesteigšos ar lēmumu. Varbūt uzspēlēšu pāris gadus. Arī 20 gadu vecumā jūti, ka pēc lielākas slodzes sāp potītes. Tam cauri gājuši visi sportisti.

Jaunatnes izlasēm 1999. un 2000., arī 2001., ir labi gadi. Pirmo reizi tikāt uz Pasaules U17 kausu, vēlāk arī uz Pasaules U19 kausu. Cik liela nozīme šīm meitenēm ir tavā dzīves priekā?
Varu salīdzināt – ar Jūrmalas pirmo sastāvu satiekamies varbūt reizi gadā. Ar meitenēm, kurām iets cauri visām izlasēm, kontakts saglabājas un paliek. Sezonas gaitā sazināmies retāk. Nāk vasara un bez tā – nekādi.

Latvijas U18 izlase – Nikola Ozola, Elizabete Zumenta, Ketija Vihmane, Paula Kļeščova, Viktorija Ivanova, Agnese Radziņa, Aleksa Gulbe, Māra Mote, Laura Meldere, Klinta Dambrāne, Jete Nulle, Alise Markova – treneru Aināra Čukstes, Matīsa Graudiņa, Daigas Žvirbles un Viktora Zujeva vadībā 2018. gadā sasniedza Eiropas čempionāta pusfinālu un kvalificējās Pasaules kausam. Foto: FIBA

Nikola Ozola 2018. gada Eiropas U18 čempionātā Udinē

Bijusi kāda vasara – “basketbols apnicis, negribu spēlēt”?
Runājot par Latvijas izlasēm – nē, nekad. Sezonā dažreiz iezogas doma – bāc, vajag nedaudz atpūsties. Pienākot vasarai... Vienmēr prieks un vēlme tikt izlasē. Būt kandidātos, cīnīties par vietu sastāvā.

Šovasar tas daļēji izpaliek, jo oficiāla turnīra nav. Tas ir labi, jo katram vajadzīgs personīgais laiks. Pietrūkst?
Uzzinot par atcelšanu, bija milzīgas skumjas. Gribēju atkal – pēdējo reizi jaunatnē – piedzīvot atlases procesu un nospēlēt. Ļoti gribēju. Tagad ir citi mērķi.

Pasaules kausa finālturnīri atšķiras no Eiropas čempionātiem?
Skatoties no malas, šķiet, ka jā. Pasaules čempionāts ir kā balva – nav jāiespringst par rezultātu. Spēle paliek spēle – kad esi tajā, cīnies par labāku iznākumu. Atšķirīgi turnīri tie ir tikai no malas – viens sportiski svarīgs un otrs kā bonuss.

Kura finālturnīra norises vieta uzrunāja?
(Domā) Itālija ir ļoti mīļa valsts, taču, spēlējot Udinē, dzīvojām ārpus pilsētas. Kukurūzas lauka vidū. Negribas teikt, taču – (Ungārijas pilsēta) Šoprona! Tur spēlēts daudz un bieži. Uzzinot, ka tur notiks Eiropas U20 čempionāts – pirmā doma “ne jau atkal!” – tomēr kaut kas piesaista. Gribējās redzēt ko citu, bet, ja jābrauc, tad labāk uz Šopronu. Zāles, grozi un viesnīca – viss zināms. Arī laika apstākļi.

Kurš ir tavs grozs?
Vecajā Jūrmalas sporta skolas zālē Kauguros.

Nikolas ideālais treniņš – kompānijā vai vienatnē?
Noteikti vienatnē. Ja būšu kompānijā, neizdarīšu vajadzīgās lietas. Basketbols ir komandas spēle, bet labākie individuālie treniņi notiek vienatnē.

Spēlēšana “TTT juniorēs” palīdzēja vairāk sagatavoties Amerikai?
Viss notikušais, ja to paņem pareizi, palīdz. Spēlēšana “TTT juniorēs” bija kā ieiešana jaunā vietā.

Kuras lietas tev liek smaidīt un priecāties?
Suņi. Kafijas pagatavošana un laba draugu kompānija.

Kur Amerikā tiec pie kafijas?
No rītiem pati taisu – izbaudu kafijas pagatavošanas procesu. Dienas gaitā var aiziet uz “Starbucks” un “Dunkin Donuts”. Ja nav laika, no rīta pagatavoju ņemšanai līdzi.

Par Nikolu

Andris Steļmahs, Nikolas treneris no 2010. gada
“Nikolas gaitas Jūrmalas basketbolā sākās pirms 12 gadiem. Sākumā zēnu treniņgrupā, jo līdz 2009. gadam sporta skolā nebija meiteņu grupas. Jūrmalas sporta skolā oficiāli sāku strādāt 2010. gadā un Nikola bija manā pirmajā grupā. Tajā bija daudz dažāda vecuma meiteņu līdz pat devītajai klasei – jāatzīmē, ka darbu ar grupu sāku nejaušības pēc.

Pirmajā sezonā startējām LJBL U12 vecuma grupā, kur pamata gads bija 1999. gadā dzimušās meitenes. Nikola bija gadu jaunāka – faktiski visu laiku spēlēja pie un pret gadu vecākām meitenēm. Esmu pārliecināts, ka tas viņai ļoti palīdzēja norūdīties pret nedaudz nobriedušākiem bērniem, nekā, ja spēlētu savā vecuma grupā. Pierādījums – Nikola regulāri tika jaunatnes izlasēs pie gadu vecākām meitenēm.

Nikola apveltīta ar ļoti lielu cīņassparu. Mazajos gados viņai bija svarīgi visos uzdevumos būt pirmajai, rindā vienmēr stāvēt priekšā. Gribēja vienmēr pārspēt gadu vecākās meitenes. Nikola pirmajā gadā bieži strīdējās ar fiziski mazliet spēcīgākām meienēm. Vecākās meitenes negribēja piekāpties, bet Nikola vienmēr gribēja uzvarēt un būt labāka. :) Angliski ir tāds vārds – competitive.

Svarīgākā un lielākā īpašība – darba spējas. Bez tām viņai būtu klājies daudz grūtāk un diez vai būtu tādi sasniegumi jauniešu vecumā... Uzcītība, cīņasspars. Nikola NEKAD neatteica, ja vajadzēja palīdzību Jūrmalas komandai. Un šī palīdzība bieži bija NE TIKAI basketbola laukumā, pārstāvot sporta skolu. Dažādās sadzīves situācijās Nikola arī šodien palīdz ar padomu – iedrošina un motivē manas jaunākās audzēknes. Teiktu, ka Nikola ir labsirdīga un arī ļoti jūtīga.

Un vēl ļoti lepojos, ka visus 12 gadus viņa ir mācījusies tieši Jūrmalas skolā un ar lepnumu vienmēr pārstāvējusi tieši Jūrmalas Sporta skolu (jo ir daudzi gadījumi, daudzos sporta veidos, kur jūrmalnieki pamet mūsu pilsētu labākos meklējumos Rīgā...). Nikola vienmēr ar lepnumu ir nesusi savas pilsētas vārdu. Man kā trenerim tas šķiet nenovērtējami. Viņa rāda piemēru – ar darba ētiku, ar attieksmi pret sevi, apkārtējiem un pilsētu.

Mamma vienmēr atbalstīja Nikolu un man kā trenerim uzticējās pilnībā! Ja pateicu, ka būs individuālais treniņš, tas notika bez jautājumiem un apspriešanas. Vienalga, 24. vai 25. decembris, pēdējais zvans skolā vai dzimšanas diena. Individuālo treniņu visvairāk bija 15-17 gadu vecumā. Praktiski visas sestdienas un svētdienas un svētku dienas. Šķiet, zālē neesam tikušies tikai 1. janvārī? Paldies mammai – viņa ļāva man diktēt noteikumus un pilnībā uzticējās!”

Edvīns Rāfelds, Pumpuru vidusskolas skolotājs
“Biju Nikolas klases audzinātājs 5.-12. klasē. Viņa ļoti labi prata apvienot sportu ar mācībām un sabiedrisko darbu. Ļoti aktīva meitene. Nikola vairākus gadus bija klases vecākā, organizējot sabiedrisko dzīvi.

Mācībās tāpat kā sportā – Nikola visu sasniedza ar darbu. Ļoti centīga, apveltīta ar sirds mīlestību. Audzēkne, kura skolotājam dod prieku un gandarījumu. Atgriezās skolā un pateicās skolotājiem – arī man kā klases audzinātājiem.

Domāju, ka Nikolas mīļāko priekšmetu vidū ir literatūra. Viņa paspēja daudz izlasīt, ar klases biedriem veidoja īsus teātra iestudējumus. Pieļauju, ka Nikolai patika arī bioloģija un ģeogrāfija. Un, protams, sporta stundas.

Nikolas mamma daudz palīdzēja gan skolai, gan meitai. Varam lepoties ar mammas atsaucību.”

Aigars Nerips, Latvijas jaunatnes izlašu treneris
“Nikola izceļas ar augstu atbildības sajūtu gan pret komandu, gan treneriem. Pagājušās vasaras piemērs, ceļojot no turnīra uz turnīru – faktiski bez pauzēm – ir unikāls. Latvijā ir daudz jaunatnes izlasēm lojālu meiteņu un puišu, bet tik saspringts grafiks kā viņai, šķiet, nav bijis nevienam.

Skatoties uz 1997.-2001. gadā dzimušajām meitenēm, jāatzīmē viņu attieksme un lojalitāte. Šos gadagājumus raksturo liela uzticība – gatavība vienmēr steigties palīgā. Individuāli ne vienmēr izdodas, taču ar komandas garu sasniegti labi rezultāti. Attieksme un darbs nereti pārspēj talantu.

Meitenes, kuras pēdējos gados spēlējušas jaunatnes izlasēs, ir kā paraugs nākamajiem gadagājumiem, tai skaitā 2002.-2005. gadā dzimušajām spēlētājām. Individuāli ir, pie kā strādāt, taču lojalitāte pret izlasi, komandu, darbu parādīta augstā līmenī. Ļoti profesionāla pieeja, kura padara visu iespējamu. Meitenes sasniegušas slieksni, kad var klauvēt pie lielās izlases durvīm.”

Janeta Rozentāle, “Florida Atlantic” spēlētāja
“Nikolai pirmajā gadā veicās ļoti labi. Nozīmīga loma komandā, regulāra spēlēšana starta pieciniekā – viņa ļoti labi veica savus pienākumus laukumā un ārpus tā. Centās un gandrīz vienmēr palika pēc treniņa, lai ieguldītu papildus darbu.

Nikola ir ļoti saprotoša – ar viņu vienmēr var parunāt. Viņa vienmēr uzklausīs un būs gatava palīdzēt. Nikolai ir ļoti augsta atbildības sajūta. Uz viņu vienmēr var paļauties, zinot, ka darbs tiks izpildīts uz visiem 100!

Pirmajā kopīgajā gadā atmiņā palikuši trenera rīkotie pasākumi. Visa komanda sapulcējas pie baseina, spēlē spēles, sauļojas un vienkārši labi pavada laiku draudzīgā kompānijā!”

Māra Mote, “Arizona” spēlētāja
“Ar Nikolu iepazinos U14 izlasē. Vairāk sadraudzējāmies, kad spēlēju Jūrmalas komandā. Ejot uz treniņiem, bija patīkami brīvi parunāties. Pateicoties Nikolai, labāk iepazinu komandas biedres. Viņa vienmēr ir atklāta. Gatava palīdzēt. Mērķtiecīga.

Esam daudz spēlējušas kopā – gan Jūrmalā, gan “TTT juniorēs”, gan visās jaunatnes izlasēs. Piedzīvojumu bijis daudz – izbraucieni ar mašīnu, pārgājieni. Tik daudz, ka nevar izvēlēties vienu.”

Aleksa Gulbe, “Indiana” spēlētāja
“Nikola ir mērķtiecīga un redz daudzas lietas savādāk nekā citi. Viņa ir vienkārši labestīgs un gaišs cilvēks, kurš zina, ka dzīvē jāstrādā, lai ko sasniegtu.

Mums ir neskaitāmi daudz kopēju piedzīvojumu, sākot no U14 izlases. Vienmēr esam turējušās kopā, arī daudz smējušās. Sirdij tuvākais brīdis – uzvara Eiropas U18 čempionāta spēlē pret Krieviju, nodrošinot ceļazīmi uz pasaules čempionātu. Nikola sastiepa potīti. Kad spēle beidzās, skrēju pie viņas, lai apskautu. Viņa klibojot izskrēja pretī ar prieka asarām acīs.”

Emīlija Krista Grava, “Wagner” spēlētāja
“Nikola ir smagais strādātājs! Cilvēks, kurš nepadosies grūtībam un sarežģījumiem. Lieliska komandas biedre laukumā un ārpus tā. Nikolai pienākas arī labākās istabas biedrenes statuss!”