Lielāka, garāka, latviskāka: Eirolīgas sezona Rīgā pulcēs pasaules zvaigznes

Sešdesmit gadu vēsture

Eiropas labāko sieviešu klubu sacensības piedzima vienā gadā ar līdzīgu turnīru vīriešiem. Ideja tika apspriesta “EuroBasket 1957” norises laikā Bulgārijā, bet 1958. gadā notika Eiropas Čempionu kausa pirmās spēles. Vīriešu turnīrs ar 23 komandu līdzdalību startēja 22. februārī Briselē un beidzās ar Rīgas ASK triumfu, savukārt sieviešu sacensības sākās tā paša gada septembrī.

Abos turnīros sākumā dominēja Austrumeiropas komandas, kuras saņēma dāsnu valsts atbalstu. Tas kļuva arī par Rīgas TTT zelta laikmetu – rīdzinieces savā īpašumā ieguva 18 no pirmajiem 24 tituliem, tai skaitā triumfēja 12 gadus pēc kārtas (1964-1975).

Situāciju mainīja profesionālu klubu izveide Rietumeiropā, pirmkārt, Itālijā, kur basketbola tradīcijas bija ievērojami lielākas nekā kontinenta austrumu daļā. Itāliešu komandas pārņēma stafeti no TTT, līdz 1995. gadam izcīnot 11 trofejas. Sekoja strauja basketbola attīstība Francijā un Spānijā.

Nozīmīgākais pavērsiens notika 1996. gadā – pēc pirmajiem 38 izlaidumiem, kuros pārsvarā startēja amatieru komandas, turnīrs profesionalizējās un ieguva “EuroLeague Women” vārdu. Šosezon Eiropas spēcīgākais klubs tiks noskaidrots 61. reizi, tai skaitā 23. reizi zem Eirolīgas karoga.

Šabtaja fon Kalmanoviča pārcelšanās no Kauņas uz Krievijas metalurģijas un krāsaino metālu centru Jekaterinburgu radīja klubus – multimiljonārus. Urālu kalnu metalurģijas kombināta atbalstītā UGMK komanda Eirolīgā pirmo reizi triumfēja 2003. gadā.

Turpinājumā tika izveidoti vēl vairāki superklubi – Samaras VBM SGAU (pārtapa par Maskavas CSKA un bankrotēja), Maskavas “Dynamo”, Maskavas apgabala “Spartak” (pēc fon Kalmanoviča nāves zaudēja finanšu varenību), Valensijas “Ros Casares”, vēlāk turku “Fenerbahce”, “Kayseri” un “Yakin Dogu”.

Pēc “Spartak” slavas gadu beigām (2007-2010) nevienam klubam nav izdevies triumfēt Eirolīgā divus gadus pēc kārtas. Par to var pateikties “Četru fināla” formātam – vienā spēlē var paklupt jebkurš milzis. Pasaules bagātākā komanda UGMK finālturnīrā spēlējusi 11 reizes pēc kārtas (2008-2018), taču kāroto trofeju ieguvusi tikai trīs gadījumos.

Formāta maiņas un turnīra evolūcija

“Četru fināls” pirmo reizi tika izspēlēts 1992. gada sezonā (34. izlaidums). Sākot no 1996. gada, Eirolīgā spēlēja 16 klubi. Pēc Kalmanoviča izraisītā “naudas buma” to skaits pieauga – no 2007. līdz 2011. gadam turnīrā sacentās 24 klubi, taču grupas turnīrā spēļu skaits saruka no 14 līdz 10.

Skandalozā biznesmeņa zemes gaitu beigas – Kalmanovičs tika nošauts 2009. gada 2. novembrī Maskavā – iezīmēja lēnas pārmaiņas. Pēc inerces tajā un nākamajā sezonā vēl startēja 24 vienības, taču šāds modelis nebija ne finansiāli, ne citādi labākais.

2011. gada vasarā FIBA atgriezās pie 16 komandu turnīra, taču vienlaikus ķērās pie jauna eksperimenta. “Četru fināls” tika nomainīts ar nestandarta “Astoņu finālu” – tas sākās nevis ar ceturtdaļfinālu, bet diviem grupas turnīriem un turpinājās veselu nedēļu.

Piecas augstākā līmeņa spēles vienā nedēļā, tām sekojošais savainojumu vilnis un zaudētā dinamika drīz vien lika formātu pārskatīt vēlreiz – 2015. gada sezonā notika atgriešanās pie “Četru fināla”. Tā bija arī citādi pieticīgākā sezona – komandu skaits saruka no 20 līdz 15.

Pēdējos trīs gados situācija nostabilizējusies. Turnīrā startē 16 klubi, kuri tiek ielozēti divās grupās. Katrai pamatturnīra dalībniecei ir 14 garantētas spēles. Katras grupas četras stiprākās komandas kvalificējas “play-off”, bet piektās un sestās vietas īpašnieces cīņu turpina Eiropas kausa ceturtdaļfinālā.

Spāņu treneri, amerikāņu superzvaigznes

Eirolīgā pastāv tikai kontinentālais limits – katra komanda var pieteikt divas spēlētājas, kuras nāk no citām pasaules daļām. Šim noteikumam ātri tika atrasti pretlīdzekļi – Krievijas klubi sāka intensīvi naturalizēt amerikāņu spēlētājas vai arī pacentās viņām sagādāt kādas Eiropas valsts pilsonību. Mūsdienās Eiropā ir desmitiem amerikāņu spēlētāju ar divām pilsonībām.

Krievijas un Turcijas klubi spēj labākajām amerikāņu spēlētājām piedāvāt pat 10 un vairāk reizes lielāku atalgojumu nekā WNBA (veterāna maksimums ir 115 tūkstoši ASV dolāru par četrus mēnešus garu sezonu). Šī iemesla dēļ daudzas labākās spēlētājas spēlē visu gadu – no oktobra līdz aprīlim Eiropā, no maija līdz septembrim Ziemeļamerikā.

Jekaterinburga un Kurska spēra nākamo soli – samaksāja Daianai Taurasi un Endželai Makotrijai, lai...viņas nespēlētu WNBA. Abas izlaida pa vienai sezonai, bet šobrīd atgriezušās mājas līgā. Ir zvaigznes, kuras spēlē tikai Eiropas sezonas otrajā pusē.

Gandrīz visus vadošos klubu trenē ārzemnieki. Krievijas grandi ir spāņu kontrolē – UGMK priekšgalā atrodas Migels Mendess (čempions 2018), Kursku vada Lukass Mondelo (čempions 2011 un 2017), Orenburgas stūre uzticēta Viktoram Lapenjam.

Vēl viens labi zināms spāņu speciālists – Roberto Injuess – otro sezonu trenē Ungārijas vadošo klubu “Sopron Basket”. Pavasarī Šoprona sarīkoja lielāko troksni – ceturtdaļfinālā izslēdza Stambulas “Fenerbahce”, bet pusfinālā apspēlēja citu turku naudas maisu “Yakin Dogu”.

Pasaules elpa un 10 latviešu spēlētājas

TTT atgriešanās Eirolīgā latviešu spēlētājām garantē augstākā līmeņa spēļu praksi un iespēju savu līdzjutēju priekšā cīnīties pret pasaules zvaigznēm. Rīdzinieces jau iepriekšējos gados Eiropas kausā izcīnīja daudz uzvaru, savukārt tagad dāvājušas iespēju mājās apskatīt planētas eliti.

Šī ir latviskākā no Eiropas kausu komandām – TTT rindās šosezon pulcētas tikai divas leģionāres. Vienlaikus tā ir stiprākā un saliedētākā Latvijas vienība profesionālisma ērā. Tas ir pirmais un galvenais iemesls doties uz rīdzinieču spēlēm.

Komplektā nāk Eiropas un ASV zvaigžņu parāde. Kurskas “Dynamo” jaunieguvums – amerikāņu spēka uzbrucēja Briena Stjuarte – tieši Rīgā debitēs Eirolīgā. Līdzās viņai laukumā dosies Olimpisko spēļu vicečempiones Marta Čargaja un Anna Krusa (Spānija), Rio bronzas īpašniece Soņa Petroviča (Serbija) un “EuroBasket Women 2011” MVP Aļona Kirilova (Jeļena Daņiločkina).

Visas četras nosauktās eiropietes, kā arī centra spēlētāja Tatjana Vidmera no 2011. līdz 2017. gadam pārmaiņus tikušas pie Eiropas čempionāta zelta godalgām (Krievija 2011, Spānija 2013, Serbija 2015, Spānija 2017). Stjuarte pirms trīs nedēļām tika atzīta par Pasaules kausa vērtīgāko spēlētāju.

Būs interesanti!