Izvēles priekšā: ar riteni bobsleja kamanās, no roka uz klasiku, bēgot no armijas

Medaļas LBL un olimpiskajās spēlēs

Bobslejistu vidū netrūkst atlētu, kas pirms pievēršanās renei guvuši panākumus citā sporta veidā. Viens no spilgtākajiem piemēriem ir gulbenietis Daumants Dreiškens, kurš pēdējos divos vidusskolas gados paguva uzspēlēt Latvijas Basketbola līgas komandā Gulbenes "Buki", izcīnot bronzas godalgas. Tomēr par profesionālo basketbolu Daumants to nesauc - jā, bija kaut kāda stipendija, ko skolniekam izmaksāja uz rokas, bet tā drīzāk bija pusdienu nauda. "Tolaik visa komanda trenējās divreiz dienā, bet es tikai vakaros. Nekāda līguma man nebija," atceras Dreiškens.

Pēc vidusskolas absolvēšanas viņš gadu gandrīz vispār nesportoja, piedaloties vien dažās Studentu basketbola līgas spēlēs, bet pirmā studiju gada beigās aizgāja uz bobsleja testiem. Turpinājums jau ir zināms - Dreiškens kļuva par vienu no spēcīgākajiem bobslejistiem un stūmēju ikonu. Attiecības ar basketbolu saglabāt nebija viegli, jo pirmie gadi bobslejā bija ļoti intensīvi. Daumants uzspēlēja tikai pilsētas čempionātā un vasarā piedalījās strītbolā. Tikai 2016./2017. gada LBL2 sezonā viņš pirms un pēc bobsleja sezonas aizvadīja pa pāris mačiem "Bukos".

"Basketbolā nesaskatīju perspektīvu, jo biju sācis ar to nodarboties samērā vēlu. Pēc vidusskolas beigšanas man gan piedāvāja palikt, droši vien būtu piedāvāts arī līgums, bet izvēlējos mācības. Pirmajā gadā RTU Ekonomikas fakultātē veicās labi, taču tad bobsleja dēļ sākās akadēmiskie gadi, jo ziemā biju prom un nevarēju savilkt galus," stāsta sportists, kurš tagad atsācis mācības, studējot LSPA. "Basketbols joprojām ir sirdij tuvs, un brīvos brīžos mēģinu aiziet pamētāt. Pavasarī gaidītākais notikums ir zibensturnīrs divu trīs nedēļu garumā, kad savācamies uz sešām septiņām spēlēm - tā ir vienīgā reize gadā, kad sanāk izspēlēt pieci pret pieci."

Labākais testos un karatē čempions

Starp BMX un bobsleju joprojām izšķīries nav pilots Eiropas kausa sacensībās Helvijs Babris. Viņš pats gan uzsver, ka vismaz līdz šīgada vasaras olimpiskajām spēlēm, kamēr pastāv kaut vai niecīga iespēja startēt Tokijā, prioritāte viņam ir BMX. Tikmēr nokļūšanu bobslejā Babris dēvē par apstākļu sakritību. "2018. gada septembrī Jelgavā pirmoreiz BMX mači notika vakarā, bet tajā pašā dienā bija bobsleja testi Murjāņos. Nolēmu, ka pa ceļam uz Jelgavu iebraukšu un notestēšu sevi uz citu fona. Tas beidzās ar to, ka uzrādīju vislabākos rezultātus un [Sandis] Prūsis uzrunāja pamēģināt ledus estakādi. Arī tur veicās labi, un Prūsis teica - ja nāc, tad uzreiz lieku pie stūres, jo man no BMX ir virāžu filozofija. Man nebija mērķa nonākt bobslejā, tomēr pēc testiem sapratu, ka man ir kaut kādas šances. Turklāt BMX man nebija nekādu baigo rezultātu starptautiskā līmenī," godīgi atzīst Helvijs.

Pagaidām viņš tomēr koncentrējas uz BMX, kā dēļ izlaidīs šīs sezonas svarīgākos mačus bobslejā - Eiropas un pasaules čempionātus. Tā vietā Babris dosies uz Pasaules kausa posmiem BMX Austrālijā. Pagājušajā sezonā abus sporta veidus varēja veiksmīgi apvienot, neizlaižot nevienus mačus, taču olimpiskajā sezonā pirmie BMX mači sākas jau februārī.

Ko Helvijs darīs pēc gaidāmās vasaras, to viņš pagaidām vēl nezina. BMX riteni varētu nolikt malā, taču arī bobslejā viņam vieta komandā nav garantēta. "BMX ir mana mīlestība, bet bobslejs - tā ir iespēja, uz kuru esmu parakstījies. Labi, ka bobslejā ir vairākas vecuma grupas (U23, U26), tādējādi ir vieglāk tikt pie LOV finansiālā atbalsta. Ar BMX padsmit gadu laikā netiku nevienā LOV sastāvā, bet bobslejā Eiropas U23 čempionātā Siguldā iebraucu trijniekā no piecām ekipāžām un uzreiz tiku pie finansējuma," skaidro Babris, neslēpjot, ka tas ir viens no iemesliem palikšanai sportā.

Tikmēr viens no labākajiem jaunajiem stūmējiem Dāvis Spriņģis no piecu gadu vecuma trenējās karatē - gan dzimtajā Tukumā, gan pēdējos trīs četrus gadus arī brīvdienās Rīgā, kur notika izlases treniņi. 2012. gadā Dāvis pirmoreiz Latvijas karatē vēsturē izcīnīja zelta medaļu, triumfējot Eiropas junioru čempionātā. Vienlaikus viņš Tukumā trenējās basketbolā pie Gunas Horelikas. Turklāt arī bobsleja vidi viņš paguva iepazīt jau skolas laikos.

"13-14 gadu vecumā tētis man sarunāja fiziskās sagatavotības treniņus pie Jāņa Ozola, kurš 16 gados uzrunāja mani, lai atnāku uz bobsleja testiem. Kopš tā laika vasarās sāku trenēties kopā ar bobslejistiem, bet skolas laikā nodarbojos ar karatē un basketbolu," stāsta Dāvis. Palikt basketbolā viņu neviens nav mēģinājis pierunāt, jo prioritāte allaž bijusi karatē. Taču tur viss galvenokārt balstījies uz vecāku gribēšanu un finansiālo atbalstu, jo pat uz Eiropas un pasaules čempionātiem dalības masku dažreiz nācies segt no savas kabatas. Spriņģis arī šosezon atrodams Tukuma komandas pieteikumā LBL3 turnīram, kurā pērn piedalījās deviņās spēlēs, vidēji mačā gūstot 11,3 punktus. Bet ar karatē attiecības ir pārtrauktas, izņemot tās retās reizes, kad viņš ar draugiem prieka pēc savācas uz sparingiem. "Sākotnēji karatē man mazliet pietrūka, bet nu jau tas ir aizmirsts," secina Dāvis.

Rokkoncerts un klasiskā mūzika

Oskars Muižnieks ir unikāls sportists - viņš piedalījies Phjončhanas olimpiskajās spēlēs kā biatlonists, bet kā distanču slēpotājs un MTB riteņbraucējs startējis pasaules čempionātos. Līdz vidusskolas beigšanai viņš bija biatlonists, kurš velosipēdu izmantoja tikai sagatavošanās posmā. Tas mainījās studiju gados, kad viņš gadu nesportoja vispār, bet tad, straujā progresa iedvesmots, sāka pievērsties riteņbraukšanai, ar ko nopietni nodarbojas no 23 gadu vecuma.

"Pa šoseju nebraucu daudz, man vairāk patīk mežā, tuvāk pie dabas. Tas palīdzēja arī gatavojoties olimpiskajai sezonai pirms Phjončhanas. 70% gatavošanās posma pavadīju uz velosipēda, un tas deva rezultātu. Tagad MTB jau ir mans pamata sporta veids. Dzīvojot Liepājā, jau pagājušajā ziemā daudz braucu ar riteni, tāpat arī šoziem. Ja riteņbraukšanai klimatiskie apstākļi kļūst arvien piemērotāki, tad gluži pretēji ir ar biatlonu," secina Muižnieks.

Tomēr, ja viņam būtu jāizvēlas, tad priekšroku viņš dotu sirdij tuvākajam biatlonam. "Biatlons ir mana mīlestība, vēl tagad ir grūti skatīties mačus televizorā. Droši vien tāpēc, ka biatlonā neesmu piedzīvojis lielu vilšanos. Ja man jāsalīdzina, tad fizioloģiski man tuvāks ir tieši biatlons - tas ir mans sporta veids. Iespējams, ja būtu izvēlējies riteņbraukšanu jaunībā, tad būtu citādi," prāto Oskars, kurš pašlaik strādā par fizioterapeitu.

Šorttreks un ātrslidošana vērotājam no malas varētu šķist ļoti līdzīgi sporta veidi, taču, paanalizējot tos dziļāk, tie tomēr ir ļoti atšķirīgi. 2008. gada Eiropas čempions šorttrekā Haralds Silovs pirms Vankūveras olimpiskajām spēlēm aizbrauca trenēties uz Kanādu pie sava tā laika trenera Jerūna Otera. Haralds allaž bija izcēlies ar labām fiziskajām dotībām, rezultātu panākot ar spēku un izturību, tādēļ treniņprocesā bija iekļauta arī ātrslidošana. "Nekāda plāna pāriet uz ātrslidošanu nebija, bet izmēģināju sacensības un rezultāti bija ļoti solīdi, tāpēc treneris ieminējās, ka es varētu kvalificēties olimpiādei abos sporta veidos. Tas izskatījās ļoti reāli," stāsta Silovs.

Vankūveras olimpiskajās spēlēs viņš kļuva par pirmo sportistu vēsturē, kas vienā olimpiādē startējis gan šorttrekā, gan ātrslidošanā. Tam sekoja aicinājums apvienot šos sporta veidus, ko Haralds divus gadus arī darīja. Taču prātu urdīja jautājums - kā būtu, ja pilnībā koncentrētos ātrslidošanai? 2011. gadā treneris Oters kļuva par Nīderlandes šorttreka izlases galveno treneri, kā dēļ Silovam tika pievērsts mazāk uzmanības. "Viņš man bija liela autoritāte, svarīga personība maniem panākumiem šorttrekā. Taču tur jutos iestagnējis, tādēļ gribēju pamēģināt ātrslidošanu. 2012. gadā trenējos ātrslidošanas akadēmijā Incelē. Rezultāti bija cerīgi, bet Eiropas čempionātā daudzcīņā pirms 10 000 metru disciplīnas pat biju trešais. Sapratu, ka ātrslidošana ir man tuva un tā mani uzrunā. Vienā brīdī atpakaļceļa vairs nebija. Ja pēc Soču olimpiādes gribētu atgriezties šorttrekā, tad vajadzētu divus gadus, lai atkal būtu konkurētspējīgs, jo līmenis bija krietni audzis."

Ja salīdzina ar mīlestību pret sievieti, tad šorttreks viņam bija jaunības trakums, bet ātrslidošana ir jau nobriedušas jūtas. "Šorttreks ir kā rokkoncerts, bet ātrslidošana ir kā klasiskā mūzika. Abi ir labi, bet tie ir pavisam atšķirīgi. Pirmajā ir dinamika, tas ir jauns sporta veids, kurā ir action un baiļu faktors, bet otrs ir viens no klasiskajiem sporta veidiem, kas prasa ļoti individuālu pieeju. Tajā tu vienatnē cīnies ar laiku. Arī fiziski tie krietni atšķiras. Šorttrekā sportisti uz papīra fiziski nav tik stipri, cik meistarīgi viņi ir uz ledus. Turpretī ātrslidošanā fiziskie rādītāji ir ciešāk saistīti ar to, ko vari izdarīt uz ledus," salīdzina Silovs.

Airēšana, basketbols un gēni

Astoņdesmito gadu sākumā basketbola treneri jaunos talantus prērijā īpaši nemeklēja, ko nevar teikt par airētājiem. Pēc pēdējās klases vidusskolā Dainim Bertānam "draudēja" dienests padomju armijā, bet airēšanas treneris sasolīja, ka, nodarbojoties ar šo sporta veidu, sanāks vien nosacīts dienests. "Kad sāku airēt, basketu amatieru līmenī vēl uzspēlēju amatieru komandā Naukšēnos. Bet pēc airēšanā pavadītā gada, kad bija mana vecuma īstais iesaukums, Jānis Zeltiņš interesējās, vai es tomēr negribu pāriet uz basketbolu ASK komandā. Taču man negribējās būt tādam apkārt staigātājam, tāpēc atteicu," stāsta Daira un Dāvja Bertānu tēvs.

Kad airēšanā sāka mainīt trenerus, attīstības apstājās un Dainis saprata, ka jāpievēršas mācībām, bet pēc gada jau tika svinētas kāzas un bija jāmeklē darbs. Tieši tobrīd viņa dzīvē basketbols sāka ieņemt lielāku vietu, jo gandrīz katru dienu bija jābrauc uz treniņiem. "Man bija kādi 23 gadi. Naukšēnu komandā uz izbraukuma spēlēm labi ja savācās pieci cilvēki, ieskaitot šoferi. Spēlējām vienā grupā ar Valmieru un ar Rozīti paprasījām Arvīdam Kaufmanim, vai varam spēlēt pie viņiem. Profesionālais basketbols sākās līdz ar LBL izveidošanos. Pirmo gadu vēl spēlējām Latvijas līgā, bet tad LBL. Kad biju jau nobriedis beigt karjeru, Valmierā sāka strādāt Varis Krūmiņš," atceras Bertāns. Viņš atzīst, ka tieši basketbols ir viņa īstā mīlestība sportā, tomēr arī airēšanā viņš darbojies no sirds, jo turas pie pārliecības - ja kaut ko dari, tad par 100%.

1992. un 1996. gada olimpisko spēļu 9. vietas ieguvējs airēšanā Uģis Lasmanis sākotnēji nodarbojās ar vieglatlētiku - trīssoļlēkšanu un tāllēkšanu, tomēr viņam patika arī basketbols. Līdz 18 gadu vecumam viņam bija sapņi vieglatlētikā, taču tad, junioru mačos Uģis izmežģīja kāju. Līdzīgi kā Daini Bertānu pēc vidusskolas viņu sagaidīja iesaukums padomju armijā, bet tolaik tika organizētas eksperimentālās grupas un viņam piedāvāja pievienoties sporta rotai. "Protams, gribēju, taču nebija ne jausmas, kas man būs jādara, līdz aizbraucu uz Maskavu un mani iesēdināja baseinā, kur bija jānoairē divi kilometri. Gandrīz atdevu galus. Tolaik biju fiziski švaks, svēru tikai 80 kilogramus, bet tur pārsvarā bija jau nobrieduši, dūšīgi divmetrinieki," pirmos iespaidus atminas ventspilnieks.

"Pirmajā nometnē kaut kāds majors uz mani paskatījās – kauli un āda, ja izairēsi, tad paliksi. Bes es izairēju pat vairāk. Un tā manā dzīvē sākās airēšanas posms," skaidro Uģis. "Man trāpījās labs treneris, kurš par mani cēlās un krita. Ņēma līdzi uz nometnēm, lai gan tobrīd varbūt vēl nevajadzēja. Citi jau pukstēja, kāpēc šito ņem līdzi, sak, nekas tur no viņa nav. Bet pavasarī bija pirmie mači - airējām 20 kilometrus, un es visus vinnēju par 30 sekundēm. Kopš tā brīža visiem mutes bija ciet."

Viņš uzskata, ka airēšanā varējis sasniegt vairāk, ja vien nebūtu traumu. 1991. gada pasaules čempionātā viņš PSRS izlases sastāvā bija izcīnījis sudraba medaļu pārairu divniekā, taču pirms Barselonas olimpiskajām spēlēm kanālā Maskavā viņam mugurā ieskrēja treniņu biedra laiva. Trīs mēnešus pirms olimpiādes Lasmanim tika veikta operācija, bet tad mēnesi nācās pavadīt slimnīcā. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas viņš atgriezās dzimtenē, un Barselonā vieninieku sacensībās izcīnīja 9. vietu.

"Airēšanas sezona beidzās rudenī, bet man bija iemaņas basketbolā, arī fiziski biju labs. Tā nu sanāca, ka ziemā spēlēju basketbolu "Ventspils" komandā LBL, bet pavasarī atgriezos airēšanā. Šādi apvienoju visa olimpiskā cikla garumā, kas noslēdzās ar 9. vietu Atlantā pārairu divniekos. Pēc tam vairāk pieslēdzos basketbolam. Tolaik leģionārus vēl tik daudz neņēma, pārsvarā spēlēja vietējie. Vienu sezonu gan vēl nospēlēju pie Armanda Krauliņa, bet tad pārgāju uz Roju, vēlāk uz Liepāju," stāsta Lasmanis, kurš savā pēdējā sezonā Ventspilī 1998. gadā kļuva par LBL vicečempionu. Starp citu, viņa dēls Kārlis Pauls šodien ir viens no labākajiem 3x3 basketbolistiem pasaulē, bet meita Rūta Kate pagājušajā vasarā izcīnīja bronzas medaļu Eiropas U20 čempionāta trīssoļlēkšanas sacensībās.