Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource524 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource524), Fid:2529, Did:0, useCase: 0

“Air Baltic” izjauca plauktiņus

“Air Baltic” izjauca plauktiņus
Foto: Romāns Kokšarovs, f64

Likās, ka gandrīz viss ar nu jau pieckārtējo Vieglatlētikas prognožu spēles mēneša uzvarētāju Mareku Ārentu izrunāts krustām šķērsām. Tomēr nonācām arī līdz tam, kāpēc 5,65 metri ir slikts rezultāts, mekklējām kārtslēkšanas nākotni Latvijā, pārspriedām kāršu cenas un transportēšanu, kā arī “Rīgas kausus” bez kārtslēkšanas...

- Tu pamazām kļūsti par nopelniem bagātāko vieglatlētu Vieglatlētikas prognožu spēles ietvaros – uzvara jūnijā tev ir jau piektā pusotrā spēles gadā. Apsveicu!
- Paldies! Atceros, ka uzvarēju pašā pirmajā spēles mēnesī pagājušogad, bet, cik uzvaru ir kopā, šobrīd pat nevaru pateikt.
- Kāds ir tavs skaidrojums panākumiem?
- Stabili jālec.
- Pastāsti, kāds tev padevās jūnijs? Ko biji saplānojis, kas no tā sanāca?
- Jūnijs gluži neizdevās tāds, kā plānots. Gribēju jau jūnijā izpildīt kvalifikācijas normatīvu gan pasaules čempionātam, gan olimpiskajām spēlēm, bet nedaudz pietrūka gan fiziski, gan psiholoģiski. Smags bija jūnijs. Bija daudz maču, apmēram desmit. Mēneša sākumā uzlecu 5,60 metrus, cerēju, ka rezultāti paaugstināsies, bet pēc tam lēkāju atkal 5,40-5,50 metrus. Divreiz biju tuvu 5,65 metru pārlēkšanai, 5,70 metri bija tuvu, bet nepārlēcu.
- Kā pietrūka?
- Tā uzreiz nevar pateikt. No vieniem uz otriem mačiem aizbraucu saguris. Tad atkal atpūties par daudz.
- Tu jau pats esi teicis, ka daudz maču tev ir labi?
- Jā, tāds ritms, kad lecu katru otro – trešo dienu, ir foršs. Sagurums bija vairāk psiholoģisks, ne fizisks, jo rezultāti nekļuva labāki. Gribējās daudz vieglāk, bet sanāca smagāk. Izpildīju apmēram 10 procentus no tā, ko gribēju. Šogad gribu izpildīt olimpisko normatīvu, lai nākamgad nav jāstreso un jāmeklē mači, jābraukā šurpu turpu, jāstartē, līdz atdod galus (smejas)...
- Vairāk, lūdzu, padalies ar iespaidiem no sacensībām Polijā, kas atnesa uzvaru spēles ietvaros.
- Starts bija Žaros. 5,60 metrus, daudz nedomājot, labi pārlēcu, bet, kad latiņu uzlika 5,70 metru augstumā, lēcieni nesanāca. Varbūt drusciņ psiholoģiskā barjera bija.
- Kā jūtas celis?
- Nekas īsti mainījies nav. Sāp kā sāpējis. Biju āri pie ārsta Somijā. Viņš pateica, ka jābeidz sportot un jāgriež vaļā, jo būs tikai sliktāk. Tomēr man izklausījās, ka viņš ļoti grib nopelnīt naudu ar operāciju. Pagaidām izlēmu operāciju neveikt. Kamēr var palekt, lēkšu. Ja atgriezīs vaļā, jārēķinās ar to, vai pēc tam vispār varēs palēkt. Ja operācija būs veiksmīga, tad nepieciešams gads pēc operācijas, kad lēnām var sākt veikt kādus vingrinājumus. Ja man būtu 18 gadi, es vēl apsvērtu tādu domu, bet pašreiz... Ir jālec tagad, nevis kaut kad vēlāk. Kamēr paskriet varēšu, tikmēr lekšu.
- Šobrīd jau tevi var apsveikt ar pasaules čempionāta normatīvu, ko izpildīji pašā jūlija sākumā. Varbūt skrienu pa priekšu vilcienam un nāksies ar tevi runāt arī pēc mēneša, bet gribas ko vairāk uzzināt arī par to, kā normatīvs tika sasniegts.
- Man gan liekas, ka Lauras Ikaunieces – Admidiņas rezultāts ir augstvērtīgāks par manējo (Lauras Latvijas rekordu septiņcīņā (6470 p.) IAAF salīdzinošās tabulas novērtējušas ar 1167 punktiem, kamēr Ārenta kārtslēkšanā sasniegtie 5,65 metri ir 1171 punkta vērti. - D.Ā.). man ļoti patika, ka sacensībās Prāgā bija kādi 35 grādi ēnā. Lielos vilcienos viss ir galvā. Arī 5,75 metri tajos mačos bija ļoti tuvu. Pēc 5,65 metru pārvarēšanas uzreiz bija jālec 5,75 metri, un es biju ļoti noguris. Pirmo mēģinājumu uztaisīju pavisam līku. Otrajā nebiju pārliecināts par sevi, bet trešajā izlēmu – kā būs, tā būs. Sanāca labs lēciens, bet beigās jau no otras puses pieskāros latiņai, kura padrebēja un tomēr izlēma nokrist.
- Kā izpildītais normatīvs mainīs sezonas plānus?
- Nekādi. Uzdevums ir olimpiskais normatīvs. Kad tas varētu notikt, neprognozēšu, jo ne visos mačos vasarā ir attiecīgi laika apstākļi. Ir vējš, lietus... Varbūt tas notiks, piemēram, septembrī.
- Kādās sacensībās vēl esi iecerējis piedalīties līdz Pekinai?
- Vēl būs daudz startu – gan mājās, gan aiz valsts robežām. Jāmeklē tie vieni mači, kuros sakrīt visi apstākļi, bet maksimālais rezultāts jāplāno nākamgad, vēlams, Riodežaneiro.
- Cik jālec, lai tevi sāktu aicināt uz Dimanta līgu?
- Personiskajam rekordam jābūt 5,75 metriem, un pastāvīgi jālec 5,65 metri. Menedžeris var pateikt precīzāk.
- Jābūt pasaules čempionāta vai olimpisko spēļu finālā (sarunā iesaistās Mareka menedžere un draudzene Ildze Bortaščenoka. - D.Ā.). Eiropas čempionāts telpās nekotējas. Tas ir kā sētas mači. Vēl varbūt Eiropas čempionāts stadionā. Vai arī, ja uzlec, piemēram, 5,90 metrus.
- Ja tev patīk karstums, tas būtu tā kā radīts Pekinai?
- Tomēr tur noteikti būs netīrs gaiss un smogs. Uz Pekinas olimpisko spēļu laiku visas rūpnīcas bija slēgtas, no pilsētas izsūtīti cilvēki, bet uz pasaules čempionāta laiku to taču nedarīs.
- Pirms Jāņiem liela daļa Latvijas labāko vieglatlētu Grieķijā svīda Eiropas komandu čempionātā. Prasīšu tāpat kā gadu iepriekš Paulam Pujātam – kāpēc tevis tur nebija?
- Šogad uz Heraklionu nesanāca aizsūtīt kārtis.
- Izlases treneris (Dmitrijs Miļkevičs. - D.Ā.) teica, ka ar lidmašīnu nevarēja aizvest kārtis, taču igauņi un lietuvieši taču kaut kā kārtis turp nogādāja... Edgars Eriņš pirms kārtslēkšanas sacensībām arī skraidīja riņķī un prasīja, vai kāds var aizdot kārti. Tomēr viņš ir daudzcīņnieks, kurš tik augstu nelec. (bilst menedžere)
- Man ir ļoti smalkas kārtis. Varu pa tiešo aizbraukt uz mačiem bez kārtīm, ja zinu, ka tieši tādas kārtis tur būs. Sestdien (11. jūlijā. - D.Ā.) lidošu uz Spāniju, un tur kārtslēcējam, kurš ir labs mans paziņa, ir identiskas kārtis kā man. Tāpēc noriskēšu un aizbraukšu, kaut gan arī līdzīgi sertificētas kārtis var locīties nedaudz savādāk. Kārtis, kuras bija Grieķijā un kuras varēja piedāvāt Grieķijas vieglatlētikas federācija, man bija par cietu.
Kārts ir ārkārtīgi smalks darbarīks. Manējās vienmēr stāv, ietītas porolonā. Nedod, dievs, tās ir kaut kur bijušas, pamētātas un sasistas... Nevar jau zināt, kas ar tām notiek transportējot. Pēc tam var salūzt un var gūt traumu.
- Cik tāda kāršu vešana lidmašīnā maksā?
- Tas atkarīgs no aviokompānijas. “Air Baltic” bieži vien kārtis var piereģistrēt kā koferi. Par to jāmaksā 40-80 eiro. Krievijas “Aeroflot” ir speciāls nodalījums tieši kārtīm, bet par ievietošanu tajā jāmaksā 300 eiro... Polijas kompānijai ir 100 eiro maksa. Izrādās, ka arī “Ryan Air” kārtis var sarunāt nodot kā koferi, taču īstas pārliecības par kāršu drošību man nav...
- I.B.: Vienmēr jāzvana aviokompānijām un par kārtīm jāvienojas. Daudz kas atkarīgs no cilvēka garastāvokļa. Dažādos modeļos ir dažādas kāršu ievietošanas iespējas. Maziņās lidmašīnās kārtis nelien iekšā. Reizēm lien, bet saka, ka nelien, jo negrib liekas problēmas. Tad ir jāpierunā.
- Pagājušoreiz ar “Air Baltic” lidojām uz Austriju, un lidmašīna nokavējās manu kāršu dēļ, jo viņi nojauca bagāžas nodalījuma plauktiņu savienojumus, lai varētu ievietot kārtis.
- I.B.: Labi, ka izjauca. Citi pateiktu: “Ko jūs no mums gribat?”
- Tas ir viens no iemesliem, kāpēc braukāju uz mačiem ar mašīnu.
- Cik maksā viena kārts un cik tev tās ir vajadzīgas?
- Sacensībām man ir piecas kārtis. Viena maksā apmēram 600-700 eiro.
- Cik ilgi ar vienu kārti var lekt?
- Kā lieto? Var izturēt visu sportista karjeru – 10-15 gadus, bet, ja mētā un sit, ātri var piebeigt. Kopā ar treniņu kārtīm kādas desmit kopā būs. Ja skaita kopā visas kopš mazotnes, kādas trīsdesmit ir bijušas – no mīkstas līdz cietai. Taču pirmās kārtis bija trenera. Tās joprojām stāv un ir lietojamas.
- Mazās kārtas laikam ir grūtāk salaužamas?
- I.B.: Gluži otrādi, mazās kārtis lūzt vairāk. Vai nu izaug un nenomaina kārti, vai izdara ko muļķīgu. Protams, lūzt arī lielajiem. Ir divu veidu kārtis – oglekļa un stiklašķiedras. Oglekļa ir vieglākas, labāk atlokās un met, taču ir trauslākas un lūzt.
- Kādas kārtis ir tev, Marek?
- Man ir stiklašķiedras, bet trenerim dažas stāv jau 25 gadus. Lietus netraucē. Varbūt karstums? Ja saudzīgi apietas, mūžs ir ilgs.
- Grieķijā Latviju pārstāvēja daudzcīņnieks Edgars Eriņš, kas daudzcīņniekiem nemaz tik neparasta prakse nav, jo tur bija arī Latvijas rekordiste septiņcīņā Laura Ikauniece – Admidiņa. Jautājums drusciņ savādāks – kas Latvijas kārtslēkšanā stāv aiz tevis un brāļiem Pujātiem? Vai tu redzi sekotājus, lai nav tā, ka pēc jums kārtslēkšana paliks kā pie sasistas siles?
- Daudzcīņnieki piedalās bieži šādos mačos, jo savos veidos startē stabili, bet uz jautājumu jāatbild, ka praktiski aiz mums jau ir tukšums. Mēs ar brāļiem Pujātiem esam vienīgie Latvijā, kas lec piecus metrus. Nākamais laikam ir Eriņš, un tad ventspilnieks Ingars Vitka. Es viņam palīdzēju ar treniņiem, viņš lēca apmēram četrus ar pusi metrus, bet tagad viņam ir trauma, un viņš arī nelec.
- Vai treniņos neesi redzējis kādus jaunos talantus?
- Nav jau, kas trenē.
- I.B.: Mums ir divi kārtslēkšanas treneri, kuri abi aktīvi nestrādā. Lai kāds labs sportists izaugtu, jāņem bērni divdesmit grupiņā.
- Pat vairāk. Desmit atkritīs drīz, pieciem apniks vēlāk, divi aizies no sporta mācību dēļ, trīs paliks. Turklāt kārtslēkšana prasa daudz laika.
Mans treneris mazos trenēt un grupu veidot īsti negrib, jo viņš jau ir pensijas gados. Vēl ir Aleksandrs Obižajevs, bet viņam arī nav mazo bērnu grupas.
- I.B.: Kārtslēcējus trenē daudzcīņas treneri kopā ar citām disciplīnām. Puiši lec četrus metrus, kaut ko noskatās paši, kaut ko paprasa man vai manam trenerim, vai Obižajevam. Daudzcīņā tā vienmēr ir bijis. Viens treneris nevar zināt visu desmit daudzcīņas veidu specifiku, tāpēc konsultējas treneri un sportisti.
- Mans treneris kārtslēkšanā trenēja Latvijas eksrekordistu desmitcīņā Jāni Karlivānu. Sākumā arī Atis Vaisjūns trenējās pie viņa, pēc tam pats. (Andris. - D.Ā.) Eikens trenējās kopā ar mani, Jānis Jansons, kas tagad pārgājis uz bobsleju...
- Atceroties mūsu iepriekšējo sarunu, vai kreņķis par kārtslēkšanas neiekļaušanu “Rīgas kausu” sacensībās ir pārgājis?
- Nē, nav pārgājis. Uzskatu, ka tas nebija smuki. Varēja pateikt uzreiz, ka nebūs. Divus mēnešus pirms mačiem pasaka, ka būs, es atceļu visus mačus, braucu uz Rīgu startē, bet divas nedēļas pirms mačiem es ieraugu programmu, kurā nav kārtslēkšanas! Tad man pasaka, ka nebūs kārtslēkšanas. Kad izlēma, ka nebūs kārtslēkšanas, varēja piezvanīt un to pateikt, lai es meklēju alternatīvas. Saprotu, ka mums lielākā daļa Latvijas sportistu ir pieraduši startēt piecreiz gadā – Rīgas čempionātā, studentu meistarsacīkstēs, Latvijas čempionātā un Valsts prezidenta balvas izcīņā... Tad sezona ir beigusies. Es tā nevaru. Man ir ļoti saspringts grafiks sacensībām, un es nevaru atļauties, ka man dažas dienas pirms “Rīgas kausiem” pasaka, ka sacensību nebūs. Viss ir saplānots.
- Kā pagāja fotosesija kā spēles marta izcilniekam nākamā gada LVS kalendāram?
- Ļoti smuki bija. Kādu pusotru stundu bildējāmies “Daugavas” stadionā – gan ārā, gan iekšā – manēžā. Man atsūtīja visas bildes un lūdza izvēlēties vienu, bet to ir grūti izdarīt. Tomēr rezultāts ir ļoti labs.
- Noteikumos rakstīts, ka, uzvarot otro reizi gada ietvaros, bildēšana atkrīt. Tad izcilnieku izraugās LVS, bet gadījumā, ja vieglatlētikas savienība to nevar izdarīt, tad tu pats drīksti izvēlēties kādu sportistu no jūnijā 1000 punktus pārsniegušajiem. Kuru izvēlētos tu?
- Man brālis ir sarakstā (800 metru skrējējs Pauls Ārents. - D.Ā.). Tālāk man nemaz nav jāmeklē. Turklāt viņam patīk fotografēties.
- Ko vēl tu gribētu pieminēt, ko neesmu paprasījis?
- Man ir laba menedžere, kas spēj sarunāt daudz startu vajadzīgā brīdī. Šogad, piemēram, deviņi starti bija rindiņā, un no vieniem uz otriem nebija jābrauc vairāk par vidēji 300 kilometriem.

P.s. Tā nu sanācis, ka šoreiz pirmā ir intervija ar spēles jūnija uzvarētāju. Rezultāti būs tūlīt pēc tam, kad tiks noskaidroti visu sportistu treneri.

     [+] [-]

, 2015-07-29 21:48, pirms 5 gadiem
Laba intervija, Marek!
restorāni Rīgā - saņem atlaides