Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512), Fid:4, Did:0, useCase: 0

Agrīnā specializācija: recepte olimpiskajam čempionam un NBA superzvaigznei?

Jānis Freimanis

Agrīnā specializācija: recepte olimpiskajam čempionam un NBA superzvaigznei?
Foto: ITAR-TASS/Scanpix

Ja agrāk bērni uzauga, skraidot pa pagalmiem, kāpelējot pa kokiem un rāpjoties pāri žogiem, tad mūsdienās jau no agra vecuma tiek piedāvāta iespēja specializēties dažādos sporta veidos. Nevar noliegt, ka tas sniedz vairākas priekšrocības, taču kā jau ikvienai mūsdienīgai tendencei arī agrīnajai specializācijai līdzi nāk dažādas blaknes. Jo īpaši gadījumos, kad bērni atrodas pa vidu starp vecāku sapņiem un treneru ambīcijām. Kā nepieļaut, lai veselībai un attīstībai svarīgā sportošana neradītu paliekošas negatīvas sekas?

Ko iegūstam un ko zaudējam?

„Agrīnā specializācija nozīmē to, ka bērns jau kopš agra vecuma tiek trenēts vienā sporta veidā. Taču pamatprincips ir tāds – ja cilvēks sāk trenēties kādā sporta veidā, tad pirmie divi gadi tiek veltīti vispārējai fiziskajai sagatavotībai. Protams, var izmantot konkrētā sporta veida elementus, bet, ja tiek izmantota, piemēram, tikai bumba, un nav vieglatlētikas elementu (skrējiena tehnika, koordinācija utml.), tad to var uzskatīt par agrīnu specializāciju,” skaidro Latvijas Sporta medicīnas asociācijas prezidente un Sporta laboratorijas vadītāja Sandra Rozenštoka.

Tiek uzskatīts, ka vairumā sporta veidu specializācijas optimālais vecums ir 9-10 gadi, bet ir atsevišķi agrīnās specializācijas sporta veidi, kas saistīti ar sensitīvā perioda (5-7 gadi) izmantošanu bērna lokanībai. Piemēram, mākslas vingrošana, sporta vingrošana, daiļslidošana. Tāpat ir arī vēlīnās specializācijas sporta veidi, kas saistīti ar statisku slodzi – smagatlētika, pauerliftings. Tajos specializāciju uzsāk no 13 gadu vecuma, lai ķermeņa skeletam ļautu pilnvērtīgi attīstīties, jo lielās slodzes var pāragri slēgt augšanas zonas kaulos.

Pašreizējais Latvijas hokeja izlases fizioterapeits Ēriks Visockis, kurš ikdienā „EV Fizio Fit” strādā arī ar daudzu citu sporta veidu atlētiem norāda, ka jebkurš sporta veids ir saistīts ar kustību, tomēr katrs prasa atsevišķu analīzi, ko tieši tas dod organismam. Pirmkārt, ir jāizvērtē, kādas ir šīs kustības – taisnvirziena, virzienu maiņas, pagriezieni, rotācija. Katra no šīm kustībām ķermeni ietekmē dažādi. Otrkārt, vai sporta veidā ir kontakts ar pretinieku, kas tādējādi izraisa traumu risku. Treškārt, kā sporta veidā izmantotās kustības ietekmē muskulatūru un skeleta balsta kustību aparātu. Ceturtkārt, kādas ir sporta veida īpatnības – piemēram, spēles ilgums un slodzes apjoms.

Latvijas Olimpiskās vienības sporta ārsts Jānis Kaupe ikdienā strādā ar Latvijas labākajiem sportistiem un var padalīties ar novērojumiem, kā agrīnā specializēšanās atsaucas pieaugušo vecumā. „Agrīnās specializācijas stiprās puses ir sporta veida tehnisko iemaņu ātrāka apgūšana, nostiprināšana un automatizācija. Piemēram, hokejs, daiļslidošana un vingrošana, kuros līdzsvara sajūta kļūst jau teju iedzimta. Taču gribi vai negribi tas nes līdzi ķermeņa disbalansu un asimetriju, kas pieaugušo vecumā ir ļoti grūti izlabojams. Tai skaitā, arī skoliotiskas izmaiņas. Vairāk runāju par muguru, jo, ja tā būs šķība, tad problēmas radīsies arī pārējām ķermeņa daļām. Otrkārt, agrīnās specializācijas gadījumā sagatavošanas posmā iztrūkst kaut kādas īpašības – ātrums, koordinācija vai izturība. Bērnu fizioloģiskajā attīstībā ir noteikti vecuma posmi, kuros labāk attīstīta koordināciju, izturību vai spēku. Specializācijas dēļ kāds no šiem posmiem var izpalikt.”

Vieglatlētikas treneris Viktors Lācis, kuram ir pieredze darbā arī ar citu sporta veidu atlētiem, piebilst, ka bez ietekmes uz ķermeni, svarīgs ir arī agrīnās specializēšanās psiholoģiskais faktors. „Tu māki darīt vienu lietu, izpildīt vienas konkrētas kustības, bet citas tevī raisa diskomfortu. Otra lieta – astoņu līdz 11 gadu vecumā mēs neviens nezinām, kas no bērna sanāks. Un, tad 14 gadu vecumā jaunietis nevienam nevajadzīgs attopas futbola skolas trešajā komandā. Arī vecāki domā, ka mainīt sporta veidu jau ir par vēlu, taču tā nav. Būtu pat ieteicams pārkvalificēties. Kādam tas izdodas vieglāk, kādam grūtāk. Šajā situācijā lielāks nopelns ir nevis trenerim, bet vecākiem, kas ir saskatījuši problēmu un atraduši speciālistu.”

Hārtlija pārliecība un Porziņģa piemērs

„Tenisā kortā vari pavadīt pat vairākas stundas no vietas, kamēr hokejā viena maiņa ilgst 45 sekundes, kurās jānostrādā ar simtprocentīgu intensitāti. Slodzes apjoma un intensitātes proporcija ietekmē asinsvadus, sirdi un visu kardiovaskulāro sistēmu kopumā,” skaidro Visockis. „Ja runājam par bērniem, tad ilgstošie mači tenisā palielina vispārējo izturību, kas nāk par labu bērna kardiovaskulārajai attīstībai. Turpretī hokejā vai citās sporta spēlēs intensitāte ir īsa un saraustīta. Sporta laboratorijas rekomendācijas liecina, ka tieši sporta spēļu pārstāvjiem trūkst aerobās zonas jeb slodzes zemā intensitātē, jo sirds un asinsvadu sistēma ir jātrenē. Katram sporta veidam ir sava specifika, tādēļ būtu svarīgi to izanalizēt un saprast, kas jādara profilaktiski.”

Visockis secina, ka basketbols ir viens no sporta veidiem, kurā treniņos ir pārāk daudz spēles. „Viņi pārspēlējas un vienā brīdī sports viņiem apnīk. Hokeja izlases galvenais treneris Bobs Hārtlijs ir uzsvēris, ka bērniem līdz 16-18 gadu vecumam nav jāmāca uzvarēt, bet gan pareizi trenēties. Saprast, ka treniņš sastāv no vairākām daļām. Piecas minūtes tu guli uz paklāja un iesildies, nākamās piecas minūtes tu skrien līdz aizelsies, tādējādi iepazīstot savu ķermeni. Pēc slodzes no tās ir pakāpeniski jāiziet, jāatsildās. To bērnam ir jāiemāca. Ja trenējies basketbolā, tad jāiemācās arī saprast savu ķermeni. Sports veselībai ir kā labākā alternatīva. Šķiet, ka Latvijas sportā treneri baidās, ka tādā veidā jauniešus pārvilinās uz citiem sporta veidiem. Bet mūsdienās fiziskās sagatavošanas metodika attīstās, tādēļ daudzi sportisti vasarā kā alternatīvu sporta veidu izvēlas tieši vispārējās fiziskās sagatavotības treniņus.”

Rozenštoka uzsver, ka specializācija rada ne tikai fizioloģiskas izmaiņas, bet ietekmē arī fiziskās spējas – bērns nav vispusīgi attīstīts, kas nosacīti palielina traumu risku. Ja sporta veids ir asimetrisks (rakešu sporta veidi, vairāk vai mazāk arī visas sporta spēles), netrenējot ķermeņa otru pusi, asimetrija var palielināties. „Jāpiemin arī vienveidīgums, kad bērni uz treniņiem tiek vesti no agra vecuma un bieži. Rodas psiholoģisks nogurums. Tā ir problēma, jo Latvijas līmeņa sacensības tiek aizvadītas jau agrā vecumā. Piemēram, „Kāruma kauss” basketbolā tiek izspēlēts jau no 8-9 gadiem, bet tas nozīmē, ka, lai ar bumbu kaut ko prastu izdarīt, jau divus gadus iepriekš ir jāspecializējas. Šajos gadījumos svarīga ir vecāku loma – kura mērķi tiek realizēti?”

Svarīga loma ir arī treniņu metodikai – cik tā ir pilnvērtīga. „Labais piemērs mums ir Kristaps Porziņģis. Viņam teorētiski nebija jābūt tik garam, cik viņš izauga. Un šeit jāpiebilst, ka specializācija var būt ne tikai konkrētā sporta veidā, bet arī konkrētā pozīcijā. Arī šāda veida problēmas nav retums. Kā garākais bērns savā vecumā viņš tiek nolikts groza apakšā, bet tur ir statisks – tikai stāv un met, bet neiegūst tik svarīgo veiklību. Porziņģis tika trenēts kā trešais numurs. Bet, kad viņš izauga garāks, tā viņam kļuva par priekšrocību. Zinu vairākus sportistus, kuriem pieaugušo sportā problēmas radušās tāpēc, ka bērnu vecumā viņi specializējušies vienā pozīcijā,” norāda Rozenštoka.

Kaupe kā piemēru min situāciju, ja mazie futbolisti tikai dzenā bumbu un treniņos neizmanto stafetes vai spēles, nestrādā pie dziļās muskulatūras. „Tendences liecina, ka pieaugušo vecumā ir ārkārtīgi grūti apgūt izturību, ja tā nav trenēta jau kopš agra vecuma un ir metodiski gadiem izlaista. Tāpat ar dziļo muskulatūru – stāja, muguras un vēdera preses muskuļi. Ja tie nav trenēti un 17-19 gadu vecumā tur konstatē problēmu, tad to ir ārkārtīgi grūti labot. Tāpat ir ar spēka un ātruma īpašībām.”

Slodzei adaptēti tikai trīs no 22

Visockis nesen apmeklējis semināru, kurā ticis runāts par ceļa un kaulu plēves iekaisumiem, kas bieži novēroti bērnu vidū. Pētījumi apliecina – ja mazus palēcienus un nelielus paātrinājumus sāk izpildīt jau astoņu deviņu gadu vecumā, 15-16 gadu vecumā ir daudz mazāks iekaisumu risks. „Jāsaprot tas, ka specializācijai ir jābūt kontrolētai. Nav jau tā, ka ar kādu no sporta veidiem nedrīkstētu nodarboties. Taču ir jānodarbojas ar to, kas pie mums Latvijā gan sportā, gan medicīnā praktiski neeksistē. Tā ir profilakse.”

Visockis secinājis, ka bērniem pietrūkst vispusīgas fiziskās attīstības, jo mūsdienu dzīvesveids ķermeņus padarījis vājākus. Bērni vairs neskraida pa pagalmiem, nespēlē ķerenes vai sālsstabus, tā vietā izvēloties videospēles. Šī tendence nemazinās un nav arī nekādu priekšnoteikumu, lai tas tuvākajā laikā notiktu, pārliecināts ir fizioterapeits. „Tas atsaucas uz ķermeni. Ja treniņā pavadi stundu vai divas, tad ikdienā nepieciešamajam kustību apjomam ar to ir krietni par maz.”

Rozenštoka min kādu Amerikas pētījumu, kurā pierādīts – ja bērns agrīni tiek specializēts vienā sporta veidā, tad pēc karjeras beigām viņš lielākoties kļūst pilnībā pasīvs. Bet tie, kas paralēli nodarbojušies ar dažādiem sporta veidiem vai vismaz to elementiem, pāries uz amatieru sportu un saglabās aktivitātes.

Vai agrīno specializēšanos Latvijā var uzskatīt par problēmu? „Neteikšu, ka tā ir problēma kopumā, bet atsevišķos gadījumos tā ir problēma. Kad ir izteikta specializēšanās un liela vienveidīgā slodze, visbiežāk par sevi liek manīt ceļu locītavas. Otrs gadījums – ja specializēšanās dēļ netiek ņemtas vērā augšanas perioda īpatnības. Piemēram, meitenēm pusaudžu vecumā estrogēni saites un cīpslas padara neelastīgākas un trauslākas. Tas nozīmē, ka šajā periodā spēka slodze būtu jāsamazina, aizstājot to ar dinamisku slodzi. Taču, vai tā notiek?”

Treneri ir dažādi, secinājusi Rozenštoka. Daži ļoti iedziļinās tēmā un uzdod vērtīgus jautājumus. Domā par panākumiem nevis šogad vai nākamgad, bet pēc 4-5 gadiem, par ieguldījumu ilgtermiņā. Taču ir arī otra galējība. „Piemēram, no U16 basketbola izlases 22 puišiem fiziskai slodzei adaptēti bija tikai trīs. Tādēļ treneriem izlašu periodā, kad ir pavisam citi uzdevumi un mērķi, bija jāskrien kross un jāadaptē sirds gaidāmajām slodzēm. Jaunatnes sportā mums ir labi sasniegumi, bet tie pazūd pieaugušo sportā. Pusaudžu vecums jau tā ir sarežģīts – pārņem sajūta, ka nekontrolē savu laiku, telpu un dzīvi, tādēļ ir svarīgi, lai treniņi nebūtu vienveidīgi, lai tie noturētu interesi un motivētu.”

Lācis uzskata, ka lielākā problēma rodas tad, ja visi uzdevumi tiek pildīti tikai caur konkrētā sporta veida prizmu. „No vienas puses – es to saprotu un daļēji šādai pieejai pat varu piekrist, taču vienlaikus ir jādomā arī par bērna vispusīgu attīstību – sprinta vingrinājumi uz cieta seguma un smiltīs, par sodu likt nevis noskriet apļus, bet gan pievilkties. Viss sākas no vieglatlētikas un konkrēti no pēdas locītavas darbības un attīstības. Ja zūd tās lokanība, tad ar laiku traumas būs neizbēgamas.”

Izlases hokejisti spēlē tenisu

Amerikā daudz tiek praktizēta specializēšanās divos sporta veidos. Piemēram, amerikāņu futbols un basketbols, tādējādi pēc universitātes pabeigšanas talantīgiem atlētiem ir pat divas izvēles iespējas profesionālā sportista karjerai. Un tas neliedz viņiem kļūt par superzvaigzni vienā no šiem sporta veidiem. Tāpat var apvienot arī ziemas un vasaras sporta veidus – vasarās spēlēt amerikāņu futbolu, skriet vai peldēt, bet ziemās slēpot vai spēlēt hokeju.

Visockis stāsta, ka šogad, gatavojoties pasaules čempionātam, hokejisti spēlē arī tenisu. Tas ļauj pamainīt ikdienišķās kustības un palīdz ķermenim kopumā. Runājot par basketbolu, viņš atgādina, ka, labrocim mērķtiecīgi trenējot kreiso roku, arī labā roka neiroreflektīvi paliks stiprāka. Līdzīgi ir ar citu sporta veidu praktizēšanu – ja iegūsti koordinācijas vai laika un telpas orientēšanās īpašības, tas pamata sporta veidā tikai nāks par labu. Piemēram, sekošana bumbiņai un pareizas pozīcijas ieņemšana tenisā, būs noderīga jebkurā citā sporta spēlē.

Kāds būtu padoms bērniem un viņu vecākiem? Rozenštoka atgādina, ka jebkurā sporta veidā jāatceras par pirmajiem diviem gadiem, kas jāveltī vispārējai fiziskajai sagatavotībai. Nešaubīgi var izmantot sporta veida elementus, taču jābūt arī pietiekami apjomīgai un ilgai vispārējās sagatavotības fāzei. Kas treniņā būtu jāredz vecākiem? „Stafetes, ķermeņa stiepšanas vingrinājumi, iesildīšanās, atsildīšanās. Vecāki paši redz, kā bērns skrien. Ja kaut kas nešķiet pareizi, aprunājieties ar treneri. Ja ar to ir par maz, tad aizejiet pie sporta ārstiem. Problēmas, kas šobrīd šķiet maznozīmīgas, vēlāk var radīt nopietnus ierobežojumus,” brīdina sporta ārste.

„Galvenais ir neko nesasteigt neko. Man ir labs piemērs Tukumā, kur 14-15 gadus vecs jaunietis trenējas hokejā. Viņam nedēļā ir četri treniņi, spēle viņam labi padodas. Jau agrā vecumā viņš sāka spēlēt pie divus gadus vecākiem puišiem, taču tētis pastāvēja pie saviem principiem un runāja ar treneri, kurās dienās pie kuras grupas dēlam trenēties, nevis ļāva rauties pa divām komandām, kā sporta spēlēs ierasts. Līdz ar to puisis tagad ir ļoti labi sagatavots – bez pārslodzēm, ar perfektu kardiogrammu un atjaunošanās spējām,” norāda Rozenštoka. „Treneriem un vecākiem ir nepieciešams atgādināt par agrīno specializāciju. Informācijas apkārt ir daudz un cilvēki apmaldās.”

Nav jābūt labākajam jau agrā bērnībā

Nevajag četras reizes nedēļā spēlēt futbolu. Labi būtu kombinēt – divi futbola treniņi un divi vispārējās fiziskās sagatavotības treniņi, peldēšana, dejošana vai akrobātika,” uzskata Lācis. „Šāda pieeja būtu atbilstoša 6-12 gadu vecumā, bet pēc tam var sākt nodarboties ar konkrētā sporta veida specifiskajiem fiziskās sagatavotības treniņiem. To vecākiem būtu jāredz un jāsaprot. Jo viss agrīnais parasti beidzas ar traumām un izdegšanu.”

Līdz 10-12 gadu vecumam tā ir spēle, tikai pēc tam sākas sports, pārliecināts ir LOV sporta ārsts Kaupe. „Ja sešu gadu vecumā uzreiz mauc uz rezultātu, tad sporta dzīve ir daudz īsāka. Varu ieteikt stafetes un spēles, ne gluži vieglatlētiku tās klasiskajā izpratnē. Manuprāt, apvienojot tās, piemēram, ar džudo, kas ir spēka īpašības attīstošs sporta veids, pēc tam vari bērnu laist kur vien gribi. Ātruma un spēka īpašību apvienojums – vieglatlētika un džudo – noklāj gandrīz visu, ko pēc tam vajag. Ja 12-14 gadu vecumā neesi labākais riteņbraucējs, tas nenozīmē, ka nekad nebūsi elites līmeņa sportists. Galvenais ir sportot. Varu minēt konkrētu piemēru – Toms Skujiņš. Viņš bērnībā nodarbojās ar džudo, hokeju un florbolu, bet riteņbraukšanai pievērsās tikai 14-15 gadu vecumā. Turklāt Toms ir absolvējis Rīgas Valsts 1. ģimnāziju. Vispusīgs džeks.”

„Manuprāt, ir tikai daži atsevišķi sporta veidi, kuros absolūti ir nepieciešama ievirze jau no četru piecu gadu vecuma,” uzskata Kaupe. „Ja vecākiem pret konkrētu sporta veidu nav lielā mīlestība, kas parasti rosina specializēšanos, tad var izvēlēties vieglatlētiku un līdz desmit gadu vecumam no tās varēs pārlēkt uz lielāko daļu sporta veidu. Nevaru apgalvot, ka agrīnā specializācija rada čempionus. Drīzāk varu apgalvot, ka pēc agrīnas specializācijas, jo īpaši, gadījumos, ja tādā veidā tiek piepildīti vecāku nerealizētie sapņi, jaunietim sports beidzas apmēram 17-18 gadu vecumā. Tur gan man ir vairāki piemēri, kad sports ir pieriebies, un jaunietis vienā brīdī sāk pats domāt, ko patiesībā vēlas darīt.”

Kurš sporta veids, Tavuprāt, ir vispiemērotākais bērna vispusīgai attīstībai?

  • 45

  • 263

  • 32

  • 71

  • 17

  • 42


  +1 [+] [-]

, 2019-04-03 11:43, pirms 3 nedēļām
Man bērni nodarbojas ar peldēšanu, labprāt saņemtu konsultāciju vai vairāk informāciju, ko var darīt jaunietis 16 gados pēc sporta skolas pabeigšanas un 8 gadus ilgas peldēšanas. Ņemot vērā miesasbūvi bija ideja mēģināt piedalīties Melbārža stūmēju atlasē

  +4 [+] [-]

, 2019-04-03 12:23, pirms 3 nedēļām
Cepums autoram par rakstu!

     [+] [-]

, 2019-04-03 12:23, pirms 3 nedēļām
rolandos rakstīja: Man bērni nodarbojas ar peldēšanu, labprāt saņemtu konsultāciju vai vairāk informāciju, ko var darīt jaunietis 16 gados pēc sporta skolas pabeigšanas un 8 gadus ilgas peldēšanas. Ņemot vērā miesasbūvi bija ideja mēģināt piedalīties Melbārža stūmēju atlasē
Ja vairāk negrib tikai peldēt, var mēģināt moderno pieccīņu. Amatieru līmenī- man liekas, praktiski jebko, kas interesē. Nu labi, vingrošanu varbūt nē

  +6 [+] [-]

, 2019-04-03 13:38, pirms 3 nedēļām
Pa lielam labs raksts. Pats kā mazā sportista vecāks piekrītu gandrīz visam.
Bet rakstā ir minēts, ka mūsdienu bērni izvēlās nīkt pie videospēlēm. Te nu gan nepiekritīšu. Tā ir pieaugušo problēma kas ar savām darbībām mudina bērnu sēdēt telefonā vai pie videospēļu konsoles. Man puikam ir 10 gadi un jau 5 gadus viņš trenējas tenisā un kad ir brīvi brīži no mācībām un treniņiem, visvairāk viņš vēlas iet pagalmā ar bērniem spēlēt furbolu, tautasbumbu, paslēpes, kērājus utt., gluži kā pirms 30 gadiem to darīju es. Un šeit lielākā problēma ir pieaugušie kam traucē bērnu spēlēšanās, jo ar bumbu trāpīs viņu mašīnai, izbradās zālāju, aiz logiem pārāk skaļi smiesies un bļaustīsies utt. Šādu pieaugušo jenotu dēļ arī bērni spēlē video spēles.

  +2 [+] [-]

, 2019-04-03 14:11, pirms 3 nedēļām
Latvijā ir milzīga problēma ar agrīno specializāciju! Sevišķi jau futbolā un basketbolā. Hokejs ok, ir jāmāk slidot jau agrā bērnībā, kā Balderis, sāka agri, bet ar daiļslidošanu. Kāpēc Latvijā nav futbola? Tāpēc ka futbola treneri visi kā viens ir naudas kāsēji, tieši tāpat kā basketbola spečuki! Vienīgais, ko viņi māk ir kāst no vecākiem naudu, par kuru netiek maksāti nodokļi! Amerikā visus šitādus fīrmaņu aiz restēm sen būtu sabāzuši un bērniem tuvu nevienu nelaistu! Basketbola panākums ir pāris fanātu izcils darbs, nekādas basketbola programmas Latvijā nav! Sports Latvijā ir kļuvis par melno biznesu. Un cik ir izčakarēti bērni? Mums ir tiešām labs genofonds, daudz dažadu tautību samiksējums, tas nozīmē veselīgi bērni. Tikai vai viņi nonāk pareizajās rokās? Vieglatētikā 12 gados, ja vien vecāki nav vieglatlēti, puisi dabūt uz treniņu ir gandrīz neiespējami, jo sporta spēles jau viņu ir tā izčakarējušas, ka tur nav ko vairs glābt. Jā arī es neesmu bez grēka, vienmēr var labāk, bet es zinu, ka es varu palīdzēt vairumam sportistu.

  +1 [+] [-]

, 2019-04-03 17:18, pirms 3 nedēļām
Vieglatlētika attīsta visu, no kuras var pēc tam pārlekt gandrīz uz jebko, ja ir vēlme un nedaudz talants..

     [+] [-]

, 2019-04-03 18:23, pirms 3 nedēļām
Manuprāt arī vispārizglītojošās skolas grēko, ar faktu, nepietiekami nostiprinot ķermeni sporta stundās. Es līdz tam tā neiedomājos, līdz brīdim kad man celis mierā, un fizioterapija un ķēpa pilnai programmai. Kaut itkā sportoju, kko. Tāpat sporta skolotāju acu pievēršana uz meitenēm kas negrib sportot, un vēl labāk salūkā fiktīvas ārstu zīmes...

  -1 [+] [-]

, 2019-04-03 19:02, pirms 3 nedēļām
JonijsBravo rakstīja: Manuprāt arī vispārizglītojošās skolas grēko, ar faktu, nepietiekami nostiprinot ķermeni sporta stundās. Es līdz tam tā neiedomājos, līdz brīdim kad man celis mierā, un fizioterapija un ķēpa pilnai programmai. Kaut itkā sportoju, kko. Tāpat sporta skolotāju acu pievēršana uz meitenēm kas negrib sportot, un vēl labāk salūkā fiktīvas ārstu zīmes...
Iepazīsties ar sporta stundu standartu, programmu un to ko prasa no skolotājiem, tad padomā kā to ielikt 2x40 minūtēs un tad vari izteikt pretenzijas skolām.
Ko tu pats darīji, lai tavs celis būtu ok? Vai tu iesildījies/atsildījies, trenēji muskulatūru utt?

  +1 [+] [-]

, 2019-04-03 20:39, pirms 3 nedēļām
Ļoti labs raksts!
Jānošķir sporta skolas treniņi no vispārizglītojošās skolas. 2x40 minūtes nedēļā neviens neko tur neattīstīs, pie tam ar tik pārpildītu programmu. Pozitīvi būtu, ja bērni vispār gūtu priekšstatu par to kā pareizi trenēties, kā attīstīt vispārējo fizisko sagatavotību. Bet ir skolas, kur pusi no mācību gada badmintonu spēlē, un pavasarī izdzen pāris reizes pa stadionu paskriet. Iesildīšanās? Varbūt 2 apļus ap sporta zāli apskrien. Ar šīm lietām daudzi učuki grēko. Tas ko sporta skolotājs varētu darīt, ir vecākiem ieteikt, kuru sporta veidu būtu vērts pamēģināt. Jo ir viena lieta, ko grib vecāki (un kur arī viņi aizved tos četrgadniekus), un cita - kādus talantus vai ievirzi jau nosacīti lielākā vecumā pamana sporta speciālists.
Un plusā mums vēl ir pietiekami daudz padomju metožu piekritēji, kuru treniņu filozofija, viņiem pašiem to neapzinoties, audzina īstermiņa sportistus. Diemžēl bieži mūsu jaunās zvaigznes uzspīd uz īsu mirklīti un tikpat ātri nogrimst aizmirstībā, jo smieklīgi mazā vecumā sākas problēmas ar mugurām, locītavām, pēdām utt.

  -1 [+] [-]

, 2019-04-03 22:31, pirms 3 nedēļām
Tonna rakstīja: Iepazīsties ar sporta stundu standartu, programmu un to ko prasa no skolotājiem, tad padomā kā to ielikt 2x40 minūtēs un tad vari izteikt pretenzijas skolām.
Ko tu pats darīji, lai tavs celis būtu ok? Vai tu iesildījies/atsildījies, trenēji muskulatūru utt?
Protams ka 2x 40min ir grūti ietilpināt. Vairāk es nodarbojos ar bumbošanu. Bet kāju sabeidzu pārgājienā. Diezgan daudz cilvēki iedzīvojušies nepatikšanās ar trūcēm, saišu problēmām utt. Un kkāds akmens tas ir skolu dārziņā, kad vairums gada ir dauzīts volis, badmintons uc.

     [+] [-]

, 2019-04-03 22:59, pirms 3 nedēļām
Labs raksts.
Bet teikt,ka smagatletika ietekme augsanas zonas kaulos, ir analfabētismu.
Tā spriež, jo svarcelsana 8 no 10 svaru kategorijs ir piemerotas tikai 1.70 un isakiem .
Psrs laikos jau bija izpētīts,ka Svarcelaji un peldetaji aug ātrāk par vb un bb. Tikai jaabstrahejas no tā,ka uz sc nenāk izcili gari kadri
Trešais. Mana mamma 1.60. Tētis 1.80. Es 1.90. Stieni un siena dakšu cilaju no 7 gadu vecuma.
Neviena augšanas zonā nav bloketa.

     [+] [-]

, 2019-04-03 23:58, pirms 3 nedēļām
rolandos rakstīja: Man bērni nodarbojas ar peldēšanu, labprāt saņemtu konsultāciju vai vairāk informāciju, ko var darīt jaunietis 16 gados pēc sporta skolas pabeigšanas un 8 gadus ilgas peldēšanas. Ņemot vērā miesasbūvi bija ideja mēģināt piedalīties Melbārža stūmēju atlasē
Pirmais nāk prātā ūdenspolo, vēl var skatīties uz sporta veidiem, kur ir vēlā specializācija - bobslejs, kērlings.
Latvijā ir 93 atzītās sporta federācijas, gan jau kaut ko izdosies atrast:
https://lsfp.lv/sporta_registrs/atz...

  +2 [+] [-]

, 2019-04-04 05:05, pirms 3 nedēļām
JonijsBravo rakstīja: Protams ka 2x 40min ir grūti ietilpināt. Vairāk es nodarbojos ar bumbošanu. Bet kāju sabeidzu pārgājienā. Diezgan daudz cilvēki iedzīvojušies nepatikšanās ar trūcēm, saišu problēmām utt. Un kkāds akmens tas ir skolu dārziņā, kad vairums gada ir dauzīts volis, badmintons uc.
Ir divas pieejas. Vienā gadījumā paziņot, ka skola neatbild ne par ko. Otrā, ka skola atbild par pilnīgi visu, kad visu vecāku vai sabiedrības neizdarīto noveļ uz to, ka "skolai jau gan vajadzēja to un šito".
Ir pieņemts, ka skolu dārziņos var mest akmeņus tāpēc, ka neviens tos akmeņus neceļ un nemet atpakaļ.

Tās visas aprakstītās problēmas lielā vairumā gadījumu parasti ir pašu indivīdu stulbuma un bezatbildības rezultāts, kad gribas izdarīt vairāk nekā objektīvi vari, bet iesildīšanās, viņuprāt, vispār ir priekš muļķiem. Šādā gadījumā neviena fizkultūra nepalīdzēs.

Tāpat kā vispārējās zināšanas, piemēram, matemātika, angļu valoda, ķīmija, fizika, vai īpaša talanta attīstīšana (piem., mūzika, māksla), arī fiziskā kultūra primāri ir katra individuālā atbildība. Senais teiciens, ka mācās nevis priekš skolas vai skolotāja, bet priekš sevis te ir ļoti pat iederīgs. Ja kaut kas nesanāk vai kaut ko apgūt ir grūtāk, ir normāli, ka skolēns apmeklē papildus nodarbības. Kāpēc ar fizisko kultūru viss ir pretēji - visu ir jāiemāca tikai skolai, bet skolniekam jāieņem pasīvā pozīcija? Ja padziļinātu matemātikas/ķīmijas/fizikas zināšanu neesamība, būsim godīgi, ikdienas dzīvē var pat nepamanīt, tad fiziskās formas trūkumi būs tie ar ko saskarsies ikviens un tas notiek ļoti ātri.

Tas ko es gribu teikt - 2x40 minūtēs nevar satilpināt visus "gribuļus" un tiek strādāts pēc valsts apstiprinātas programmas, kuru katrs skolotājs jau nu mēģina pielāgot savām iespējām (atgādināšu, ka nebūt ne visās skolās vispār ir sporta zāle un arī tādos apstākļos ir jāstrādā). Pašlaik tev gribas, lai skolā vairāk būtu bijis nopietna darba pie fiziskās formas, bet mācoties skolā, visdrīzāk, tev gribējās ar klases biedriem pabumboties un visas staipīšanās, skriešanas un vingrojumi pie zviedru sienas likās garlaicīgi.

Un vēl - beidzam visās savās nelaimēs vainot skolu un padomājam, kur sākas mūsu individuālās atbildības.

  +1 [+] [-]

, 2019-04-04 05:18, pirms 3 nedēļām
sasperjods-k rakstīja: Labs raksts.
Bet teikt,ka smagatletika ietekme augsanas zonas kaulos, ir analfabētismu.
Tā spriež, jo svarcelsana 8 no 10 svaru kategorijs ir piemerotas tikai 1.70 un isakiem .
Psrs laikos jau bija izpētīts,ka Svarcelaji un peldetaji aug ātrāk par vb un bb. Tikai jaabstrahejas no tā,ka uz sc nenāk izcili gari kadri
Trešais. Mana mamma 1.60. Tētis 1.80. Es 1.90. Stieni un siena dakšu cilaju no 7 gadu vecuma.
Neviena augšanas zonā nav bloketa.
No otras puses - pilnībā apgalvot, ka svarcelšana neietekmē augšanu, arī nav pareizi, jo tāpat ir pētījumi, kuru rezultātā ir pierādīts, ka svarcelšana un viss, kas ap to notiek, ietekmē gan.

Tā kā ir pētījumi uz abām pusēm, tad visloģiskāk ir vienkārši pieņemt to, ka ietekme uz augšanu ir individuāla un atkarīga vismaz vēl no kāda 3. faktora (lai gan, visdrīzāk, ir daudz vairāk faktoru).

     [+] [-]

, 2019-04-05 08:18, pirms 3 nedēļām
Paldies, par rakstu!

     [+] [-]

, 2019-04-06 08:05, pirms 3 nedēļām
rolandos rakstīja: Man bērni nodarbojas ar peldēšanu, labprāt saņemtu konsultāciju vai vairāk informāciju, ko var darīt jaunietis 16 gados pēc sporta skolas pabeigšanas un 8 gadus ilgas peldēšanas. Ņemot vērā miesasbūvi bija ideja mēģināt piedalīties Melbārža stūmēju atlasē
16 gadi ir daudz,taču var provēt triatlonu,viena disciplīna gan jau ir līmenī. Varbūt skriešana,šosejas velo

     [+] [-]

, 2019-04-06 08:11, pirms 3 nedēļām
Tonna rakstīja: Ir divas pieejas. Vienā gadījumā paziņot, ka skola neatbild ne par ko. Otrā, ka skola atbild par pilnīgi visu, kad visu vecāku vai sabiedrības neizdarīto noveļ uz to, ka "skolai jau gan vajadzēja to un šito".
Ir pieņemts, ka skolu dārziņos var mest akmeņus tāpēc, ka neviens tos akmeņus neceļ un nemet atpakaļ.

Tās visas aprakstītās problēmas lielā vairumā gadījumu parasti ir pašu indivīdu stulbuma un bezatbildības rezultāts, kad gribas izdarīt vairāk nekā objektīvi vari, bet iesildīšanās, viņuprāt, vispār ir priekš muļķiem. Šādā gadījumā neviena fizkultūra nepalīdzēs.

Tāpat kā vispārējās zināšanas, piemēram, matemātika, angļu valoda, ķīmija, fizika, vai īpaša talanta attīstīšana (piem., mūzika, māksla), arī fiziskā kultūra primāri ir katra individuālā atbildība. Senais teiciens, ka mācās nevis priekš skolas vai skolotāja, bet priekš sevis te ir ļoti pat iederīgs. Ja kaut kas nesanāk vai kaut ko apgūt ir grūtāk, ir normāli, ka skolēns apmeklē papildus nodarbības. Kāpēc ar fizisko kultūru viss ir pretēji - visu ir jāiemāca tikai skolai, bet skolniekam jāieņem pasīvā pozīcija? Ja padziļinātu matemātikas/ķīmijas/fizikas zināšanu neesamība, būsim godīgi, ikdienas dzīvē var pat nepamanīt, tad fiziskās formas trūkumi būs tie ar ko saskarsies ikviens un tas notiek ļoti ātri.

Tas ko es gribu teikt - 2x40 minūtēs nevar satilpināt visus "gribuļus" un tiek strādāts pēc valsts apstiprinātas programmas, kuru katrs skolotājs jau nu mēģina pielāgot savām iespējām (atgādināšu, ka nebūt ne visās skolās vispār ir sporta zāle un arī tādos apstākļos ir jāstrādā). Pašlaik tev gribas, lai skolā vairāk būtu bijis nopietna darba pie fiziskās formas, bet mācoties skolā, visdrīzāk, tev gribējās ar klases biedriem pabumboties un visas staipīšanās, skriešanas un vingrojumi pie zviedru sienas likās garlaicīgi.

Un vēl - beidzam visās savās nelaimēs vainot skolu un padomājam, kur sākas mūsu individuālās atbildības.
Tieši tā! Un pats galvenais ir nesajāt bērnu jau bērnībā,pārcarēt slinkumu un iet ārā pastaigāt,uz rotaļlaukumu,kopā pavingrot var jau no 4-5 gadu vecuma! Realitātē viņiem senči paši rokā iebāž telefonu vai ieslēdz tv. Mans puika tiek audzināts pēc šiem principiem un jau tagad grupiņā ir ātrākais un attīstītākais. Šogad domāju sākt kopā paskriet mazus krosus. Pie tam es viņam vispār neko nespiežu,dara kas pašam patīk. Būs sportists,nebūs hvz,bet laba fizuha noder vienmēr.