Agrīnā specializācija: recepte olimpiskajam čempionam un NBA superzvaigznei?

Ko iegūstam un ko zaudējam?

„Agrīnā specializācija nozīmē to, ka bērns jau kopš agra vecuma tiek trenēts vienā sporta veidā. Taču pamatprincips ir tāds – ja cilvēks sāk trenēties kādā sporta veidā, tad pirmie divi gadi tiek veltīti vispārējai fiziskajai sagatavotībai. Protams, var izmantot konkrētā sporta veida elementus, bet, ja tiek izmantota, piemēram, tikai bumba, un nav vieglatlētikas elementu (skrējiena tehnika, koordinācija utml.), tad to var uzskatīt par agrīnu specializāciju,” skaidro Latvijas Sporta medicīnas asociācijas prezidente un Sporta laboratorijas vadītāja Sandra Rozenštoka.

Tiek uzskatīts, ka vairumā sporta veidu specializācijas optimālais vecums ir 9-10 gadi, bet ir atsevišķi agrīnās specializācijas sporta veidi, kas saistīti ar sensitīvā perioda (5-7 gadi) izmantošanu bērna lokanībai. Piemēram, mākslas vingrošana, sporta vingrošana, daiļslidošana. Tāpat ir arī vēlīnās specializācijas sporta veidi, kas saistīti ar statisku slodzi – smagatlētika, pauerliftings. Tajos specializāciju uzsāk no 13 gadu vecuma, lai ķermeņa skeletam ļautu pilnvērtīgi attīstīties, jo lielās slodzes var pāragri slēgt augšanas zonas kaulos.

Pašreizējais Latvijas hokeja izlases fizioterapeits Ēriks Visockis, kurš ikdienā „EV Fizio Fit” strādā arī ar daudzu citu sporta veidu atlētiem norāda, ka jebkurš sporta veids ir saistīts ar kustību, tomēr katrs prasa atsevišķu analīzi, ko tieši tas dod organismam. Pirmkārt, ir jāizvērtē, kādas ir šīs kustības – taisnvirziena, virzienu maiņas, pagriezieni, rotācija. Katra no šīm kustībām ķermeni ietekmē dažādi. Otrkārt, vai sporta veidā ir kontakts ar pretinieku, kas tādējādi izraisa traumu risku. Treškārt, kā sporta veidā izmantotās kustības ietekmē muskulatūru un skeleta balsta kustību aparātu. Ceturtkārt, kādas ir sporta veida īpatnības – piemēram, spēles ilgums un slodzes apjoms.

Latvijas Olimpiskās vienības sporta ārsts Jānis Kaupe ikdienā strādā ar Latvijas labākajiem sportistiem un var padalīties ar novērojumiem, kā agrīnā specializēšanās atsaucas pieaugušo vecumā. „Agrīnās specializācijas stiprās puses ir sporta veida tehnisko iemaņu ātrāka apgūšana, nostiprināšana un automatizācija. Piemēram, hokejs, daiļslidošana un vingrošana, kuros līdzsvara sajūta kļūst jau teju iedzimta. Taču gribi vai negribi tas nes līdzi ķermeņa disbalansu un asimetriju, kas pieaugušo vecumā ir ļoti grūti izlabojams. Tai skaitā, arī skoliotiskas izmaiņas. Vairāk runāju par muguru, jo, ja tā būs šķība, tad problēmas radīsies arī pārējām ķermeņa daļām. Otrkārt, agrīnās specializācijas gadījumā sagatavošanas posmā iztrūkst kaut kādas īpašības – ātrums, koordinācija vai izturība. Bērnu fizioloģiskajā attīstībā ir noteikti vecuma posmi, kuros labāk attīstīta koordināciju, izturību vai spēku. Specializācijas dēļ kāds no šiem posmiem var izpalikt.”

Vieglatlētikas treneris Viktors Lācis, kuram ir pieredze darbā arī ar citu sporta veidu atlētiem, piebilst, ka bez ietekmes uz ķermeni, svarīgs ir arī agrīnās specializēšanās psiholoģiskais faktors. „Tu māki darīt vienu lietu, izpildīt vienas konkrētas kustības, bet citas tevī raisa diskomfortu. Otra lieta – astoņu līdz 11 gadu vecumā mēs neviens nezinām, kas no bērna sanāks. Un, tad 14 gadu vecumā jaunietis nevienam nevajadzīgs attopas futbola skolas trešajā komandā. Arī vecāki domā, ka mainīt sporta veidu jau ir par vēlu, taču tā nav. Būtu pat ieteicams pārkvalificēties. Kādam tas izdodas vieglāk, kādam grūtāk. Šajā situācijā lielāks nopelns ir nevis trenerim, bet vecākiem, kas ir saskatījuši problēmu un atraduši speciālistu.”

Hārtlija pārliecība un Porziņģa piemērs

„Tenisā kortā vari pavadīt pat vairākas stundas no vietas, kamēr hokejā viena maiņa ilgst 45 sekundes, kurās jānostrādā ar simtprocentīgu intensitāti. Slodzes apjoma un intensitātes proporcija ietekmē asinsvadus, sirdi un visu kardiovaskulāro sistēmu kopumā,” skaidro Visockis. „Ja runājam par bērniem, tad ilgstošie mači tenisā palielina vispārējo izturību, kas nāk par labu bērna kardiovaskulārajai attīstībai. Turpretī hokejā vai citās sporta spēlēs intensitāte ir īsa un saraustīta. Sporta laboratorijas rekomendācijas liecina, ka tieši sporta spēļu pārstāvjiem trūkst aerobās zonas jeb slodzes zemā intensitātē, jo sirds un asinsvadu sistēma ir jātrenē. Katram sporta veidam ir sava specifika, tādēļ būtu svarīgi to izanalizēt un saprast, kas jādara profilaktiski.”

Visockis secina, ka basketbols ir viens no sporta veidiem, kurā treniņos ir pārāk daudz spēles. „Viņi pārspēlējas un vienā brīdī sports viņiem apnīk. Hokeja izlases galvenais treneris Bobs Hārtlijs ir uzsvēris, ka bērniem līdz 16-18 gadu vecumam nav jāmāca uzvarēt, bet gan pareizi trenēties. Saprast, ka treniņš sastāv no vairākām daļām. Piecas minūtes tu guli uz paklāja un iesildies, nākamās piecas minūtes tu skrien līdz aizelsies, tādējādi iepazīstot savu ķermeni. Pēc slodzes no tās ir pakāpeniski jāiziet, jāatsildās. To bērnam ir jāiemāca. Ja trenējies basketbolā, tad jāiemācās arī saprast savu ķermeni. Sports veselībai ir kā labākā alternatīva. Šķiet, ka Latvijas sportā treneri baidās, ka tādā veidā jauniešus pārvilinās uz citiem sporta veidiem. Bet mūsdienās fiziskās sagatavošanas metodika attīstās, tādēļ daudzi sportisti vasarā kā alternatīvu sporta veidu izvēlas tieši vispārējās fiziskās sagatavotības treniņus.”

Rozenštoka uzsver, ka specializācija rada ne tikai fizioloģiskas izmaiņas, bet ietekmē arī fiziskās spējas – bērns nav vispusīgi attīstīts, kas nosacīti palielina traumu risku. Ja sporta veids ir asimetrisks (rakešu sporta veidi, vairāk vai mazāk arī visas sporta spēles), netrenējot ķermeņa otru pusi, asimetrija var palielināties. „Jāpiemin arī vienveidīgums, kad bērni uz treniņiem tiek vesti no agra vecuma un bieži. Rodas psiholoģisks nogurums. Tā ir problēma, jo Latvijas līmeņa sacensības tiek aizvadītas jau agrā vecumā. Piemēram, „Kāruma kauss” basketbolā tiek izspēlēts jau no 8-9 gadiem, bet tas nozīmē, ka, lai ar bumbu kaut ko prastu izdarīt, jau divus gadus iepriekš ir jāspecializējas. Šajos gadījumos svarīga ir vecāku loma – kura mērķi tiek realizēti?”

Svarīga loma ir arī treniņu metodikai – cik tā ir pilnvērtīga. „Labais piemērs mums ir Kristaps Porziņģis. Viņam teorētiski nebija jābūt tik garam, cik viņš izauga. Un šeit jāpiebilst, ka specializācija var būt ne tikai konkrētā sporta veidā, bet arī konkrētā pozīcijā. Arī šāda veida problēmas nav retums. Kā garākais bērns savā vecumā viņš tiek nolikts groza apakšā, bet tur ir statisks – tikai stāv un met, bet neiegūst tik svarīgo veiklību. Porziņģis tika trenēts kā trešais numurs. Bet, kad viņš izauga garāks, tā viņam kļuva par priekšrocību. Zinu vairākus sportistus, kuriem pieaugušo sportā problēmas radušās tāpēc, ka bērnu vecumā viņi specializējušies vienā pozīcijā,” norāda Rozenštoka.

Kaupe kā piemēru min situāciju, ja mazie futbolisti tikai dzenā bumbu un treniņos neizmanto stafetes vai spēles, nestrādā pie dziļās muskulatūras. „Tendences liecina, ka pieaugušo vecumā ir ārkārtīgi grūti apgūt izturību, ja tā nav trenēta jau kopš agra vecuma un ir metodiski gadiem izlaista. Tāpat ar dziļo muskulatūru – stāja, muguras un vēdera preses muskuļi. Ja tie nav trenēti un 17-19 gadu vecumā tur konstatē problēmu, tad to ir ārkārtīgi grūti labot. Tāpat ir ar spēka un ātruma īpašībām.”

Slodzei adaptēti tikai trīs no 22

Visockis nesen apmeklējis semināru, kurā ticis runāts par ceļa un kaulu plēves iekaisumiem, kas bieži novēroti bērnu vidū. Pētījumi apliecina – ja mazus palēcienus un nelielus paātrinājumus sāk izpildīt jau astoņu deviņu gadu vecumā, 15-16 gadu vecumā ir daudz mazāks iekaisumu risks. „Jāsaprot tas, ka specializācijai ir jābūt kontrolētai. Nav jau tā, ka ar kādu no sporta veidiem nedrīkstētu nodarboties. Taču ir jānodarbojas ar to, kas pie mums Latvijā gan sportā, gan medicīnā praktiski neeksistē. Tā ir profilakse.”

Visockis secinājis, ka bērniem pietrūkst vispusīgas fiziskās attīstības, jo mūsdienu dzīvesveids ķermeņus padarījis vājākus. Bērni vairs neskraida pa pagalmiem, nespēlē ķerenes vai sālsstabus, tā vietā izvēloties videospēles. Šī tendence nemazinās un nav arī nekādu priekšnoteikumu, lai tas tuvākajā laikā notiktu, pārliecināts ir fizioterapeits. „Tas atsaucas uz ķermeni. Ja treniņā pavadi stundu vai divas, tad ikdienā nepieciešamajam kustību apjomam ar to ir krietni par maz.”

Rozenštoka min kādu Amerikas pētījumu, kurā pierādīts – ja bērns agrīni tiek specializēts vienā sporta veidā, tad pēc karjeras beigām viņš lielākoties kļūst pilnībā pasīvs. Bet tie, kas paralēli nodarbojušies ar dažādiem sporta veidiem vai vismaz to elementiem, pāries uz amatieru sportu un saglabās aktivitātes.

Vai agrīno specializēšanos Latvijā var uzskatīt par problēmu? „Neteikšu, ka tā ir problēma kopumā, bet atsevišķos gadījumos tā ir problēma. Kad ir izteikta specializēšanās un liela vienveidīgā slodze, visbiežāk par sevi liek manīt ceļu locītavas. Otrs gadījums – ja specializēšanās dēļ netiek ņemtas vērā augšanas perioda īpatnības. Piemēram, meitenēm pusaudžu vecumā estrogēni saites un cīpslas padara neelastīgākas un trauslākas. Tas nozīmē, ka šajā periodā spēka slodze būtu jāsamazina, aizstājot to ar dinamisku slodzi. Taču, vai tā notiek?”

Treneri ir dažādi, secinājusi Rozenštoka. Daži ļoti iedziļinās tēmā un uzdod vērtīgus jautājumus. Domā par panākumiem nevis šogad vai nākamgad, bet pēc 4-5 gadiem, par ieguldījumu ilgtermiņā. Taču ir arī otra galējība. „Piemēram, no U16 basketbola izlases 22 puišiem fiziskai slodzei adaptēti bija tikai trīs. Tādēļ treneriem izlašu periodā, kad ir pavisam citi uzdevumi un mērķi, bija jāskrien kross un jāadaptē sirds gaidāmajām slodzēm. Jaunatnes sportā mums ir labi sasniegumi, bet tie pazūd pieaugušo sportā. Pusaudžu vecums jau tā ir sarežģīts – pārņem sajūta, ka nekontrolē savu laiku, telpu un dzīvi, tādēļ ir svarīgi, lai treniņi nebūtu vienveidīgi, lai tie noturētu interesi un motivētu.”

Lācis uzskata, ka lielākā problēma rodas tad, ja visi uzdevumi tiek pildīti tikai caur konkrētā sporta veida prizmu. „No vienas puses – es to saprotu un daļēji šādai pieejai pat varu piekrist, taču vienlaikus ir jādomā arī par bērna vispusīgu attīstību – sprinta vingrinājumi uz cieta seguma un smiltīs, par sodu likt nevis noskriet apļus, bet gan pievilkties. Viss sākas no vieglatlētikas un konkrēti no pēdas locītavas darbības un attīstības. Ja zūd tās lokanība, tad ar laiku traumas būs neizbēgamas.”

Izlases hokejisti spēlē tenisu

Amerikā daudz tiek praktizēta specializēšanās divos sporta veidos. Piemēram, amerikāņu futbols un basketbols, tādējādi pēc universitātes pabeigšanas talantīgiem atlētiem ir pat divas izvēles iespējas profesionālā sportista karjerai. Un tas neliedz viņiem kļūt par superzvaigzni vienā no šiem sporta veidiem. Tāpat var apvienot arī ziemas un vasaras sporta veidus – vasarās spēlēt amerikāņu futbolu, skriet vai peldēt, bet ziemās slēpot vai spēlēt hokeju.

Visockis stāsta, ka šogad, gatavojoties pasaules čempionātam, hokejisti spēlē arī tenisu. Tas ļauj pamainīt ikdienišķās kustības un palīdz ķermenim kopumā. Runājot par basketbolu, viņš atgādina, ka, labrocim mērķtiecīgi trenējot kreiso roku, arī labā roka neiroreflektīvi paliks stiprāka. Līdzīgi ir ar citu sporta veidu praktizēšanu – ja iegūsti koordinācijas vai laika un telpas orientēšanās īpašības, tas pamata sporta veidā tikai nāks par labu. Piemēram, sekošana bumbiņai un pareizas pozīcijas ieņemšana tenisā, būs noderīga jebkurā citā sporta spēlē.

Kāds būtu padoms bērniem un viņu vecākiem? Rozenštoka atgādina, ka jebkurā sporta veidā jāatceras par pirmajiem diviem gadiem, kas jāveltī vispārējai fiziskajai sagatavotībai. Nešaubīgi var izmantot sporta veida elementus, taču jābūt arī pietiekami apjomīgai un ilgai vispārējās sagatavotības fāzei. Kas treniņā būtu jāredz vecākiem? „Stafetes, ķermeņa stiepšanas vingrinājumi, iesildīšanās, atsildīšanās. Vecāki paši redz, kā bērns skrien. Ja kaut kas nešķiet pareizi, aprunājieties ar treneri. Ja ar to ir par maz, tad aizejiet pie sporta ārstiem. Problēmas, kas šobrīd šķiet maznozīmīgas, vēlāk var radīt nopietnus ierobežojumus,” brīdina sporta ārste.

„Galvenais ir neko nesasteigt neko. Man ir labs piemērs Tukumā, kur 14-15 gadus vecs jaunietis trenējas hokejā. Viņam nedēļā ir četri treniņi, spēle viņam labi padodas. Jau agrā vecumā viņš sāka spēlēt pie divus gadus vecākiem puišiem, taču tētis pastāvēja pie saviem principiem un runāja ar treneri, kurās dienās pie kuras grupas dēlam trenēties, nevis ļāva rauties pa divām komandām, kā sporta spēlēs ierasts. Līdz ar to puisis tagad ir ļoti labi sagatavots – bez pārslodzēm, ar perfektu kardiogrammu un atjaunošanās spējām,” norāda Rozenštoka. „Treneriem un vecākiem ir nepieciešams atgādināt par agrīno specializāciju. Informācijas apkārt ir daudz un cilvēki apmaldās.”

Nav jābūt labākajam jau agrā bērnībā

„Nevajag četras reizes nedēļā spēlēt futbolu. Labi būtu kombinēt – divi futbola treniņi un divi vispārējās fiziskās sagatavotības treniņi, peldēšana, dejošana vai akrobātika,” uzskata Lācis. „Šāda pieeja būtu atbilstoša 6-12 gadu vecumā, bet pēc tam var sākt nodarboties ar konkrētā sporta veida specifiskajiem fiziskās sagatavotības treniņiem. To vecākiem būtu jāredz un jāsaprot. Jo viss agrīnais parasti beidzas ar traumām un izdegšanu.”

Līdz 10-12 gadu vecumam tā ir spēle, tikai pēc tam sākas sports, pārliecināts ir LOV sporta ārsts Kaupe. „Ja sešu gadu vecumā uzreiz mauc uz rezultātu, tad sporta dzīve ir daudz īsāka. Varu ieteikt stafetes un spēles, ne gluži vieglatlētiku tās klasiskajā izpratnē. Manuprāt, apvienojot tās, piemēram, ar džudo, kas ir spēka īpašības attīstošs sporta veids, pēc tam vari bērnu laist kur vien gribi. Ātruma un spēka īpašību apvienojums – vieglatlētika un džudo – noklāj gandrīz visu, ko pēc tam vajag. Ja 12-14 gadu vecumā neesi labākais riteņbraucējs, tas nenozīmē, ka nekad nebūsi elites līmeņa sportists. Galvenais ir sportot. Varu minēt konkrētu piemēru – Toms Skujiņš. Viņš bērnībā nodarbojās ar džudo, hokeju un florbolu, bet riteņbraukšanai pievērsās tikai 14-15 gadu vecumā. Turklāt Toms ir absolvējis Rīgas Valsts 1. ģimnāziju. Vispusīgs džeks.”

„Manuprāt, ir tikai daži atsevišķi sporta veidi, kuros absolūti ir nepieciešama ievirze jau no četru piecu gadu vecuma,” uzskata Kaupe. „Ja vecākiem pret konkrētu sporta veidu nav lielā mīlestība, kas parasti rosina specializēšanos, tad var izvēlēties vieglatlētiku un līdz desmit gadu vecumam no tās varēs pārlēkt uz lielāko daļu sporta veidu. Nevaru apgalvot, ka agrīnā specializācija rada čempionus. Drīzāk varu apgalvot, ka pēc agrīnas specializācijas, jo īpaši, gadījumos, ja tādā veidā tiek piepildīti vecāku nerealizētie sapņi, jaunietim sports beidzas apmēram 17-18 gadu vecumā. Tur gan man ir vairāki piemēri, kad sports ir pieriebies, un jaunietis vienā brīdī sāk pats domāt, ko patiesībā vēlas darīt.”