Rīgas huzāra zaudētā kauja

Vispirms 1960. gada pavasarī pasaules šaha čempiona titula drošajam īpašniekam, maskavietim un Tāla tautietim Mihailam Botviņņikam pretendentu turnīra uzvarētājs bija jāņem nopietni. Tomēr šķiet, ka viņš to šaha spēlē sāka darīt vien tad, kad jau bija par vēlu — Rīgas huzārs (kā viņu dēvēja starptautiskos turnīros) tika satriecis pārākā pretinieka rindas un aizgājis tam dziļā aizmugurē ar triju uzvaru pārākumu. Par spīti tam, ka čempions lika lietā visu savu māku korekti sasaistīt pretiniekam domu un iniciatīvu, Tāls savā labākajā stilā lauzās uz priekšu.
Botviņņiks bija plaši pazīstams ne tikai ar izcilu prasmi uz šaha galdiņa, bet arī ar atvēzienu aizkulišu cīņās; ar māku radīt sev izdevīgu gaisotni jau gadus trīsdesmit ierastajos mačos par pasaules čempiona titulu. Kaut arī reiz bija nācies uz brīdi piekāpties Vasilijam Smislovam, maskavietis joprojām palika uzticīgs savai stratēģijai: radīt iespējami sev labvēlīgāku vidi sacensību norisei. Tad arī iegūt tajā iecerēto rezultātu – kārtējo uzvaru sacensību sērijā par pasaules šaha čempiona pierasto godu.
Arī mačā pret Tālu Botviņņiks tiecās sasniegt sev izdevīgus apstākļus – un viņam tas it kā izdevās. Lielākais ieguvums esošajam pasaules čempionam šķita partiju izspēles pārcelšana no skatuves uz izolētu telpu, kurā sacensoņi palika gluži kā vakuumā, vieni paši un aci pret aci. Iemesls bija Tāla lielā popularitāte šaha cienītāju aprindās; čempions bijās, ka skatītāju iespējamais skaļais atbalsts pretiniekam dotu papildus stimulu un pārliecību cīņai. Šajā reizē mūsu Miša un viņa padomdevēji izvēlējās pareizo ceļu: piekāpties vecmeistara šķietamajām kaprīzēm, lai noņemtu iespējamo spriedzi – kādu Botviņņiks bija agrāk prasmīgi kurinājis, veidojot sāncenša ienaidnieka tēlu. Tā nu vecajam Mihailam nācās atzīt, ka jaunais Miša galu galā esot „lāga zēns”.
Uz šaha galdiņa, pēc Tāla pārsvara pirmajās partijās ar 5:2, Botviņņikam gan tā vairs nelikās. Taču vecais lapsa tādēļ modrību nezaudēja. Pietika Mišam nedaudz aizrauties huzāra plosīgajos uzbrukumos, lai sāncensis būtu klāt uz pēdām. 5:4. Līdz pat 17. partijai mača iznākums nebija un nebija skaidrs: koprezultāts 9:7 aizvien deva iespēju uzvaras svaru kausam nosvērties arī maskavieša labā. Tomēr pieminētajā partijā rīdzinieks nodemonstrēja savas labākās, izcilākās īpašības. Asā spēlē, kad lēmumi jāpieņem un jārealizē zibenīgi, Tāls aizvien juties kā zivs ūdenī. Tieši tāda situācija pienāca 17. partijas galotnē: laika trūkums, sarežģījumi, straujš spiediens – un izšķirīgā uzvara Tālam. Varēja būt tikai 9:8, taču patiesībā iznāca izšķirīgais 10:7. Mēs mājās vēl nervozējām, taču pašam Botviņņikam viss bija skaidrs: jātaisās uz revanša maču, te vairs nekas nav saglābjams. Un 21. partijā jau pēc 17. gājiena esošais pasaules čempions pats piedāvāja neizšķirtu jaunajam šaha karalim. Tā tika sasniegts noteicošais punktu limits: 12,5:8,5.

Tāls savu bija panācis: jaunība nav šķērslis kļūt labākajam, būt pirmajam pasaulē. Jaunajam šaha valdniekam tolaik bija vien 23 gadi...
Uzpūtīgs un plātīgs Mihails Tāls nav bijis nekad. Tāds savs puika starp savējiem – kā jau huzāram klājas. Taču lielā uzvara jaunos gados, tā milzīgā sajūsma, ar kādu viņu sagaidīja ne tikai mājās, Rīgā, bet arī tālos ārzemju ceļos, laikam tomēr jaunekli darīja nedaudz vieglprātīgu, pārlieku drošu par savu gaidāmo pārsvaru arī revanša mačā. Jo laiks tā kā būtu vecajam uz laiku laikiem dot vietu jaunajam – it sevišķi tad, ja troņmantinieks ir tik talantīgs.
Pēc noteikumiem revanšmačam vajadzēja risināties jaunā pasaules čempiona mājvietā — tātad Rīgā — 1961. gada maijā, tomēr Botviņņiks aizkulisēs izcīnīja sev sacensību vietu Maskavā, kam Tāls bez lielas pretošanās piekrita. Tad Miša saslima (viņu mocīja hroniska nieru kaite), un Latvijas šaha federācija, pēc medicīniskās komisijas slēdziena, lūdza mača sākumu atlikt. Lūgumu apmierināja, bet tad iejaucās Tāls pats: viņš esot gatavs spēlēt. Koblencs izmisis konstatēja: "Tālam pilnīgi izpaliek pašaizsargāšanās instinkts!"
Atklāti runājot, Tāls revanša mačam nebija gatavs, jo ilgi uzskatīja: Botviņņiks pēc smagās sakāves un lielā gadu skaita dēļ vispār neizmantos savas tiesības uz atbildes cīņu. Kas tev deva! Vecmeistars gatavojās vispusīgi; šaha studijas mijās ar veselību nostiprinošiem gariem pārgājieniem, lietā lika zinātniski izsvērtu dienas kārtību, ēšanas režīmu. Turpretī huzārs dzīves sveci – kā jau huzāram klājas – dedzināja no abiem galiem. Trīs paciņas cigarešu vienā dienā. Ēšana – kad iegadās un kas pagadās. Attieksme pret ārstiem: „Viņi tak nezina nekā. No šaha...” Bet garas pastaigas kavē pārcilāt figūras. Un vēl: hroniskā kaite veda pie medikamentu pārdozēšanas...
Par tālāko lai vēsta aculiecinieks – no grāmatas „Šahs kā burvīga lielo zēnu spēle” (apgāds „Arte”):
„Revanša mačā rīdzinieks zaudēja jau pirmajā partijā. Tiesa, nākamajā dienā viņš atspēlējās, taču čempiona sliktā sportiskā forma bija redzama ikvienam, kurš sekoja līdzi spēlēto partiju saturam. Botviņņiks bargi sodīja pretinieku par nepietiekami pievērsto vērību atklātņu teorijai – pirmajās 8 ar melnajiem izspēlētajās partijās Tāls ieguva tikai puspunktu. Tādu pretiniekam iedoto handikapu nebija iespējams atspēlēt un rezultāts strauji auga eksčempiona labā. Kaut kas no vecā Tāla uzzibsnīja tikai tad, kad rezultāts jau bija bezcerīgs – 5,5:11,5. Viņš uzvarēja divās nākamajās partijās, taču brīnums nenotika – 8:13.”
Bet Koblencs:
„Mišā bija nostiprinājusies pārliecība, ka viņš var visu laiku atļauties ignorēt šaha kanonus un spēj pierādīt, ka šahā divreiz divi ir pieci.”
Mihails Tāls pasaules šaha kroni bija nēsājis gadu un piecas dienas – visīsāko, toties vienu no visspožākajiem laikaposmiem šaha vēsturē.

Visu turpmāko radošo mūžu pēc titula zaudēšanas Mihails Tāls tiecās atpakaļ tajā virsotnē, kur reiz bijis — un netika līdz pēdējam slieksnim. Kā lielākais, atbilstoši raksturam un temperamentam gūtais mierinājums: pasaules čempiona tituls ātrspēlē 1988. gadā, bet citādi... Bija daudz spožu partiju, bauda šaha gardēžiem, tomēr vienmēr un vēlreiz kārotais karaļa lauru vainags smaržoja uz citiem pakaušiem. Aizvien un bieži pievīla veselība – no pretendentu turnīra Kirasao 1962. gadā viņš slimības dēļ pat bija spiests izstāties. Bet ja Tāls kādu brīdi atsakās no ŠAHA, tad iemesls ir vairāk, nekā nopietns!
Nākamais pasaules čempions Boriss Spaskis rīdzinieku pieveica pretendentu cikla finālā 1965. gadā pēc tam, kad Tāls ceturtdaļfinālā bija uzveicis slaveno ungāru lielmeistaru Laijošu Portišu, bet pusfinālā – izcilo dāni Bentu Larsenu. Vēlākā ciklā ceturtdaļfinālā tika uzvarēts Svjatoslavs Gligoričs no toreizējās Dienvidslāvijas; diemžēl pusfinālā par mūsējo pārāks izrādījās Viktors Korčnojs. Arī – nākamais pasaules čempions. Ikviens pieminētais Tāla sāncenšu vārds savā laikā ir drebinājis šaha pasauli.

1972. un 1973. gadā huzārs, kļuvis vecāks, dzīvesgudrāks un apdomīgāks, nospēlēja augstas klases turnīros 86 partijas pēc kārtas bez neviena zaudējuma.
Vēlreiz visa Latvija cēlās par mūsu Mišu 1979. gadā, kad pretendentu starpzonu turnīrs notika... Rīgā! Provinciālās padomju Latvijas galvaspilsēta šo godu ieguva, protams, Tāla dēļ. Un Miša mūs nepievīla, atkal zibeņodams un uguņodams īsti savā garā. 11 uzvaras un seši neizšķirti, zaudējumu nav – tāds bija Rīgas tūres rezultāts. Remdējāmies cerībās – ir pienācis laiks atkal sasniegt augstāko virsotni.
Diemžēl toreiz ķerties pasaules čempionam Anatolijam Karpovam krāgā vienalga neizdevās. Nāca ceturtdaļfināla sērija, un tajā par rīdzinieku pārāks izrādījās ļeņingradietis Ļevs Polugajevskis. Spoža, tomēr ne vislielākā kalibra šaha zvaigzne. Mišam atkal streikoja veselība...
Un tomēr…
Mihails Tāls ir vienīgais no Latvijas panākumiem bagāto sportistu saimes, kuram uzcelts piemineklis Rīgas centrā. Vērmanītī, tur, kur mazais Miša kādreiz gāja, lai savu pusdienu naudu samaksātu "profesionāļiem" — onkuļiem, kuri par partiju prasīja rubli vai pat trīs. Jo viņš ļoti gribēja spēlēt labu šahu...