Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource515 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource515), Fid:459, Did:0, useCase: 0

Čigāna lāsts: kaut tu lepns paliktu!

Čigāna lāsts: kaut tu lepns paliktu!
Ko Londonā nolauzīs Zvirbulis?

Foto:cina.lv

Sestdien Armands Zvirbulis iziet cīņā uz olimpiskā paklāja Londonā. Tikmēr retais zinās, ka latviešiem bija pavisam reālas iespējas tikt pie medaļām jau Latvijas pirmajā iznākšanas reizē olimpiskajās arēnās – 1924. gadā Parīzē, astotajās olimpiskajās spēlēs. Paši no tām iespējām izstājāmies...

Laušanās, jeb oficiāli: grieķu – romiešu cīņa, ap 19. un 20. gadsimta miju Rīgā bija īpaši iecienīta un populāra publikas vidū. Cīkstoņu lauztiņus cirka trupās gan varēja vērot jau kopš 19. gadsimta trīsdesmitajiem gadiem, taču parasti tiem toreiz bija vairāk izrādes, nekā sacensības raksturs. Kaut kas sportiski nopietns sākās pēc 1889. gada, kad Alberts Salamonskis netālu no Rīgas stacijas uzcēla pastāvīgu cirka ēku (pirms tam cirka izrādes risinājās pārvietojamās teltīs). Salamonska cirkā pulcējās smagatlētiku alkstoši jaunieši, kuri nodibināja Rīgas atlētikas klubu – lauzējiem un svaru cilātājiem. Zēnu vidū atlēti, spēka mitriķi, bija ne mazāk iecienīti un izslavēti, kā šodienas puikām Sandis Ozoliņš vai Kristaps Janičenoks. No senām fotogrāfijām uz mums raugās vīri, kuri ir acīm redzot gandarīti un lepni par savu izcilo muskulatūru...

Sporta biedrībā Marss, smagatlētikas sekcijā, meistarību apguva Alfrēds Neilands. Svarcēlājs, kurš 1913. gadā uzstādīja piecus Krievijas impērijas rekordus. Pēc kara viņš divās olimpiskajās spēlēs – 1920. gadā Amsterdamā un 1924. gadā Parīzē – izcīnīja pa zelta medaļai. Būtu Alfrēds palicis uz dzīvi Rīgā, nebūtu mums līdz latviešu pirmajam olimpiskajam zeltam jāgaida 1956. gads un Ineses Jaunzemes šķēps. Taču kara vētras Neilandu aiznesa uz Igauniju, par kuras pilsoni viņš tad arī kļuva pēc kara...

Rīgas cīkstoņi bija gana populāri un panākumiem bagāti Krievijā, lai ar viņiem rēķinātos, komplektējot komandu uz Stokholmas olimpiskajām spēlēm 1912. gadā. 11 lauzēju vidū bija trīs mūsējie. Diemžēl pirmie kucēni apslīka: pa visiem tikai viena uzvara, kuru izcīnīja pavisam jauniņais, deviņpadsmitgadīgais Jānis Polis. Tomēr Jānim visi galvenie panākumi vēl bija gaidāmi. Tāpat, kā lielākais zaudējums...

Pirmajos pēckara gados smagatlētu popularitāte nemazinājās, spēks un izveicība grūtībās tika godā celti. Tāpēc nav brīnums, ka Latvijas delegācijas lielu daļu 1924. gadā Parīzē veidoja tieši viņi – no 25 sportistiem 12 bija muskuļotie vīri. Seši cīkstoņi. Viņu vidū Jānis Polis ar Stokholmas pieredzi, tobrīd četrkārtējs Latvijas meistars, Krievijas čempions 1913. gadā, Viskrievijas olimpisko sacīkšu uzvarētājs 1913. gadā, Baltijas meistars 1912. un 1913. gadā, utt. Otrs līderis bija Rūdolfs Ronis, 1921. gada pasaules vicečempions, trīskārtējs Latvijas meistars. Ar cīkstoņiem un svarcēlājiem (Kārlis Leilands – otrā vieta 1922. gada pasaules meistarsacīkstēs) saistījās mājāspalicēju vislabākās cerības, un turpmākie notikumi rādīja, cik tās bija pamatotas.

Kā pirmie startēja vieglatlēti, un desmit sportistu augstākais sasniegums izrādījās 14. vieta, kuru sasniedza Gvido Jekals desmitcīņā.
Un tad pienāca cīkstoņu laiks.
146 sportisti no 22 valstīm izgāja uz olimpiskā paklāja. Tātad arī seši latvieši.
Vieglsvars Rūdolfs Ronis iesāka un turpināja lieliski. Pirmajā cīņā sīva uzvara pēc punktiem pār beļģi Kristofelu, tad uz pleciem nolikts turks Fuada, tad pārspēts arī kaimiņš igaunis Prakss. Ceturtā cīņa – ar ungāru Kereštešu— jau notika kā iespējamās zelta medaļas apspīdēta. Bet... tiesneši pēc sīvas spēkošanās lēma par labu ungāram. Latvieši cēlās lielā sašutumā: te nav nekādas taisnības, uzvara pienākas Ronim!!! Tika iesniegts oficiāls protests, kurš tika oficiāli noraidīts. Tad Rūdolfs Ronis, kurš nebūt nebija zaudējis izredzes uz vismaz bronzas medaļu, lepnā kārtā uz nākamo, piekto cīņu vispār neizgāja. Ar viņu solidarizējās arī Jānis Polis un Arnolds Baumanis, tāpat neierodoties uz savām kārtējām cīņām.

Baumanim bija viena uzvara divās cīņās; tālākā perspektīva neskaidra, taču nekādā ziņā ne bezcerīga. Savukārt Polim situācija pirms lepnības bija pavisam skaidra un cerīga. Pēc zaudējuma dānim Larsenam uz pleciem nospiests itālis Gjuria, uzveikts beļģis Potjē, un jāiet pēc bronzas medaļas pret ungāru (atkal ungāru!) Bado. Šī iespēja tika ar paša lēmumu izjaukta, pazaudēta – it kā solidaritātes dēļ...
Pastāv gan arī cita versija. Pēc tās mūsu cīkstoņus no turpmākām sacensībām atsaukuši Latvijas cīkstoņu komandas pārstāvji un tiesneši Arnolds Paulockis un Pēteris Josts. Toties Latvijas delegācijas vadītājs, LOK priekšsēdis Jānis Dikmanis, bija pārskaities: kā ir pieļautas tik radikālas, izšķirīgas izdarības bez jelkādas sazināšanās ar viņu. „Nepiedodama rīcība!”-- tā Dikmanis.

„Nabadzības dēļ jau neies lepnību zaudēt!” – tā skan mūsu tautas gudrība. Tikmēr cita pauž: „Nestum ar degunu mākoņus!”. Pat šodien, pēc tik daudziem gadiem, situāciju neredzot (nekāda filmēšana tolaik nenotika), ir grūti pateikt, vai spēcīgais emociju bangojums tiešām sakņojās ievērojamā netaisnībā, jeb arī „zaudējumam lielas acis”. Varbūt patiesi pāridarījums bija tik liels, ka to cilvēka un sportista gods nevarēja pārciest. Tikpat labi iespējams, ka tā prestiža dēļ, ko dotu Latvijai izcīnītas olimpiskās medaļas, šis tas bija jānorij...

Turklāt neaizmirsīsim, ka sporta veidos, kurā objektīvo rezultātu nosaka subjektīvais tiesnešu vērtējums (cīņā, boksā, vingrošanā, daiļslidošanā, soļošanā) kopš seniem laikiem un līdz pārskatāmai nākotnei bija un būs vieta pārdzīvojumiem par patiesiem vai iedomātiem pāridarījumiem. „Ja vilku baidies, mežā nelien!”
Vienlaik atcerēsimies: pašu pirmo olimpisko zeltu neatkarīgajai Latvijas valstij izcīnīja... kas? Subjektīvi vērtētais vingrotājs Igors Vihrovs.

Tikmēr pārējie trīs Latvijas cīkstoņi: Alberts Krievs, Jānis Rudzītis un Kārlis Vilciņš 1924. gadā Parīzē startēja un finišēja bez nopietnām cerībām. Cīkstoņiem savu olimpisko centienu vainagošanai bija jāsagaida 1936. gads, kad beidzot Berlīnē sudraba medaļu izcīnīja rūjienietis Edvīns Bietags. Bet tad jau bija pienācis lauzēju piekāpšanās laiks, popularitātes priekšplānā strauji izvirzījās sporta spēles: futbols, hokejs, un it īpaši basketbols, kurā latvieši nule bija kļuvuši par pirmajiem Eiropas meistariem.
Vienalga, olimpiskās bronzas medaļas turpmākajos gados izcīnīja džudo cīkstoņi Aleksandrs Jackēvičs, Vsevolods Zeļonijs, kā arī Austrālijas latvietis Teodors Boronovskis.

Latvijas brīvvalsts laikā nekas tāds nav atkārtojies. Pateikt, kas tagad būs ar Armandu Zvirbuli, neņemas neviens. Pēdējā laikā Eiropas meistarsacīkstēs piektās vietas, pasaules čempionātā devītā vieta. Un ja nu tagad?

  +3 [+] [-]

, 2012-08-11 13:02, pirms 6 gadiem
Paldies par interesantu atskatu vēsturē! Ir labi zināt, kas bijis pirms tevis, jo cilvēks nesākas no tukšas vietas!

     [+] [-]

, 2012-08-12 21:55, pirms 6 gadiem
Ludzu sada satura rakstus ievietot sadala,kura nav par maksu,lai musu jaunaa paaudze iepazitas ar vesturi,jo diez vai vini gramatas lasa.Un labak.lai komentaros komentee sso,nevis kads supermens ir Jablonskis,vai cik algaa sanems Biedrinns.