Edgara Buļa atskaite par Latvijas izlasi - pilnā versija

VĪRIEŠU IZLASES DARBĪBAS ATSKAITE PAR 2009.GADU

1) Gatavošanās perioda finanšu pietiekamības novērtējums un izlietojuma atskaite (budžeta)

Neskatoties uz to, ka 2009.gadu Latvijas un visas pasaules ekonomiku skāra ievērojama krīze, kas ļoti nopietni ietekmēja arī Latvijas Basketbola savienības budžetu, t. sk. arī nacionālo izlašu tāmes, es uzskatu, ka mums izdevās nodrošināt vīriešu izlasi ar visu, kas profesionālai sporta komandai ir nepieciešams.

Komandai tika izsniegts kvalitatīvs ekipējums (atšķirībā no sieviešu izlases arī ar apjomiem viss bija kārtībā); treneriem bija sagādāts viss nepieciešamais treniņu uzdevumu veikšanai, un nodrošināta visa nepieciešamā tehnika un programmas pretinieku spēļu videoierakstu analīzei, kā arī paši ieraksti (treneru rīcībā bija pilnīgi visi pretinieku pārbaudes spēļu vai papildus kvalifikācijas turnīra (kurā spēlēja Francija) spēļu DVD). Komandai bija nodrošināta kvalitatīva ēdināšana vajadzīgajos apmēros. Izlase trenējās un dzīvoja atbilstošās bāzēs un viesnīcās (Liepājā). Izlasei bija nodrošināti pārbaudes spēļu pretinieki (kopā 11 spēles).

Izlasei tika nodrošināta visa nepieciešamā medicīnas programma (medicīniskās pārbaudes, uztura bagātinātāji, speciālie teipi, medicīniskie līdzekļi, proteīnu kokteiļi u. c.) atbilstoši modernākajām tendencēm. Ar izlasi strādāja profesionāls medicīniskais personāls, kurš sastāvēja no 3 mediķiem - galvenais ārsts jau otro gadu bija Juris Piebalgs, kuram palīdzēja ilggadējais izlases fizioterapeits Agris Stuklis un masieris Genadijs Baikovs, kura rokas jau trešo gadu palīdzēja atjaunoties spēlētāju ķermeņiem no slodzēm.

Ekonomiskās krīzes iespaidā šogad netika maksātas komandējumu dienas naudas, pie kā izlases dalībnieki tomēr bija pieraduši pēdējos gados. Kā arī nebija dažu ekstru, ar kurām spēlētāji tika lutināti iepriekš, piemēram, ģērbtuvē šoreiz nebija kafijas aparāta, arī pārējo labumu (augļi, sulas, našķi) bija nedaudz mazāk nekā iepriekš. Bet puiši to uztvēra saprotoši un profesionāli, un tas nemainīja viņu attieksmi pret darbu treniņos.

2) Gatavošanās plāna 2009.gada Eiropas čempionātam izveidošana un izpilde, tajā skaitā treneru darba novērtējums

Gatavošanās apjoms

Oficiālā gatavošanās Eiropas čempionātam sākās 20. jūlijā jeb 7 nedēļas pirms Eiropas čempionāta, lai gan spēlētāji neoficiāli sāka trenēties lielākoties pie fiziskās sagatavotības trenera Viktora Lāča jau pāris nedēļu ātrāk, lai labāk sagatavotos treniņnometnes sākumam. Pirmo nedēļu (20. - 26. jūlijs) trenējāmies Rīgā, pēc tam nedēļu (27. - 31. jūlijs) Liepājā, bet atlikušo laiku (2. - 10. augusts; 13. - 17. augusts; 1. - 4. septembris) atkal Rīgā.

6. - 7. augustā aizvadījām 2 pārbaudes spēles ar Zviedriju Rīgā.

11. augustā devāmies uz Kauņu, kur dienu vēlāk aizvadījām pārbaudes spēli pret Lietuvas izlasi. Uzreiz pēc spēles atgriezāmies Rīgā, kur 14. augustā aizvadījām atbildes spēli pret Lietuvu.

18. augustā izlidojām uz Grieķiju, kur no 19. līdz 21. augustam piedalījāmies starptautiskā turnīrā Atēnās. Rīgā atgriezāmies 22. augustā.

24. augustā izlidojām uz Turciju, kur no 26. līdz 30. augustam piedalījāmies Efes Pilsen World Cup turnīrā Ankarā, Rīgā atgriezāmies 31. augustā.

3. septembrī aizvadījām pēdējo pārbaudes spēli pret Polijas čempionvienību Asecco Prokom Gdynia.

Uz Gdaņsku devāmies 5. septembrī. Eiropas čempionāts Polijā norisinājās no 7. līdz 20. septembrim.

Pārbaudes spēles

Kopumā tika aizvadītas 11 pārbaudes spēles - 2 ar Zviedrijas izlasi (6. - 7. augusts, Rīga), 2 ar Lietuvu (12. augusts, Kauņa un 14. augusts, Rīga), 2 -turnīrā Grieķijā (Serbija, Grieķija, 19. - 20. augusts), 4 - Efes Pilsen turnīrā (Lielbritānija, Maķedonija, Horvātija, Vācija, 26. - 30. augusts) un vienu ar Polijas čempionvienību „Asecco Prokom Gdynia” 3. septembrī Rīgā.

Spēļu skaits un datumi bija tieši tādi, kādus vēlējās izlases galvenais treneris Ķēstutis Kemzura un LBS sporta direktors Edgars Šneps. Arī pārbaudes spēļu pretiniekus apstiprināja Kemzura un Šneps. Vienīgi vēlējāmies 19. - 20. augustā paredzētās spēles aizvadīt Latvijā, bet diemžēl tajā laikā Eiropā notika vairāki starptautiski turnīri, līdz ar to šajos datumos nevarējām dabūt nevienu izlasi uz Rīgu. Tāpēc izvēlējāmies doties uz turnīru Atēnās, kur bija gan ērta aizceļošana (tiešais reiss Rīga – Atēnas - Rīga), gan cienījami pretinieki (Serbija, Grieķija).

Manuprāt, pārbaudes spēļu datumi bija atbilstoši, pirmās spēles ar Zviedriju bija pēc 17 treniņu dienām (nevis pēc piecām, kā pagājušogad), kad smagākie fiziskās sagatavotības treniņi bija aiz muguras. Un, manuprāt, Zviedrija ir tieši tāda kalibra pretinieks, ar kuru aizvadīt pirmās pārbaudes spēles, lai spēlētāji uz nedaudz vājāka fona varētu iespēlēt sadarbības un iegūtu pārliecību, ka viņas dod rezultātu. Pēc tam 4. gatavošanās nedēļā sekoja 2 spēles ar Lietuvu, pēc tam 5. nedēļā Atēnu turnīrs (2 spēles) un sestajā Efes PIlsen World Cup turnīrs Turcijā (4 spēles), savukārt pēdējā nedēļā viena pārbaudes spēle (ar „Asecco Prokom”), lai komanda nezaudētu spēļu ritmu. Kopumā pārbaudes spēļu kalendārs bija optimāls.

Tika izcīnītas 5 uzvaras (pār Lietuvu Rīgā, pār Lielbritāniju, pār „Prokom” un divreiz pār Zviedriju) un piedzīvoti 6 zaudējumi (no Lietuvas, Serbijas, Grieķijas, Maķedonijas, Horvātijas un Vācijas).

Globāli pārbaudes spēļu rezultātiem nav nekādas nozīmes. Pārbaudes spēļu galvenais uzdevums ir iespēlēt komandu, atsevišķus spēlētājus, iegūt pārliecību, kā arī pārbaudīt savas spējas uz citu komandu fona, redzēt savas stiprās puses un trūkumus. Jāatzīst, ka arī šogad tas neizdevās īpaši labi. Tam ir vairāki iemesli.

Pagājušā gada atskaitē rakstīju, ka kopumā izlasei vajadzētu 7-9 pārbaudes spēles sezonā, bet tas droši vien tāpēc, ka biju pārāk saklausījies spēlētāju ņurdēšanā. Realitātē tomēr ir nepieciešamas vismaz 10 pārbaudes spēles, bet situācijās, kad ir jauns galvenais treneris, un ja vēl ārzemnieks, kurš nepazīst spēlētājus, tad vajag vēl vairāk. Piemēram, šogad ar 11 spēlēm bija par maz, lai treneris līdz galam sajustu, ko katrs spēlētājs var, ko nevar, kādu taktiku (uzbrukuma sadarbības, aizsardzības shēmas) vajadzētu lietot spēlēs un kādu nelietot utt., citiem vārdiem, nebija radusies nepieciešamā ķīmija starp treneri/iem un spēlētājiem.

Šajā ziņā atbildība jāuzņemas gan treneriem, gan spēlētājiem. Manuprāt, treneri pārbaudes spēlēs pārāk daudz eksperimentēja gan ar taktiskajiem zīmējumiem (īpaši aizsardzībā), gan ar spēlētāju rotāciju (pārbaudes spēlēs kopumā 10 spēlētāji izgāja pamatsastāvā). Rezultātā lielākā daļa spēlētāju nesajuta savu vietu un lomu komandā, savukārt daudzie taktiskie varianti, īpaši daudzās zonas aizsardzības saputroja viņiem galvas, un komandai, braucot uz Eiropas čempionātu, nebija nepieciešamās pārliecības par saviem spēkiem, kura bija jānostiprina tieši pārbaudes spēļu laikā.

Liela daļa atbildības, kāpēc spēlētājiem nebija līdz galam skaidra trenera piedāvātā taktika un ko tieši viņš vēlas no viņiem laukumā, ir jāuzņemas pašiem puišiem. Vairāki spēlētāji tieši gatavošanās posma 2. pusē atslāba, līdz galam nekoncentrējās darbam, līdz ar to daudzu taktisko nianšu atstrādāšana prasīja daudz vairāk laika un enerģijas un kopumā tikt veikta nepilnīgi (vairāk par spēlētāju attieksmi būs rakstīts pie spēlētāju novērtējuma).

Savā ziņā uzvarētā Rīgas spēle pret Lietuvu deva mums vairāk negatīvu nekā pozitīvu efektu. Pārspējot Lietuvu, šķita, ka esam uzvarējuši vienu no Eiropas grandiem. Pēc šīs uzvaras vairākiem spēlētājiem (t. sk. vairākiem nominālajiem līderiem) tā „apreiba” galva, ka viņiem likās, ka tajā brīdī esam jau gatavi čempionātam - tagad varam relaksēties, uz čempionātu savāksimies, un viss būs kārtībā. Tagad varam redzēt, kādu Lietuvu mēs uzvarējām, - mūsu dienvidu kaimiņi Eiropas čempionātā spēlēja ļoti vāji, 6 spēlēs izcīnot tikai 1 uzvaru, rezultātā ierindojoties vien 12. vietā (par vienu augstāk nekā mēs paši). Starp citu, lietuvieši pēc-olimpiskajos gados nekad nebija izcīnījuši labāku vietu par piekto un augstāk netika arī šoreiz. Viņu sastāvam jau vien vajadzēja atvēsināt galvas - trūka ierasto līderu Šiskauškas, Jasikēviča, Macijauska, Songailas, Kaukēna un Ilgauska (kurš gan tā īsti nekad nav spēlējis izlasē). Īpaši jūtams bija Jasikēviča trūkums, kas pēdējos gados ir bijis izteikts komandas līderis, smadzenes un motors. Bez viņa šīgada Lietuvas izlases saspēlēs vadītāju korpuss (Mažutis, Kalnietis, Jomantas) daudzos nopietnos basketbola ekspertos radīja smīnu. Tas bija pamatoti, jo neviens no šiem spēlētājiem neparādīja Eiropas čempionātam atbilstošu sniegumu, un mūsu kaimiņi ieguva līdz šim zemāko vietu Eiropas čempionātos.

Šo faktu treneriem noteikti vajadzēja ņemt vērā un jau laicīgi brīdināt spēlētājus, ka tā nav tā Lietuva, kas pirms gada iekļuva Pekinas olimpisko spēļu pusfinālā. Bet trenerim Kemzuram tik ļoti gribējās pārspēt savus tautiešus un savu kolēģi Butautu, ka pēc uzvaras, šķiet, arī viņš par daudz sapriecājās. Lai gan principā tā bija zaudēta spēle (pāris minūtes pirms beigām mums bija -9), kopumā mūsu komandas spēles saturs bija diezgan zemā līmenī, uzvaru komandai atnesa vien emocijas, pašaizliedzība cīņā un Kambalas šovs, kurš ar savu agresīvo un izaicinošo spēli gan pacēla komandu, gan arī uzvilka skatītājus Rīgas arēnā. Viņu atbalsts kļuva ļoti iespaidīgs, kas arī palīdzēja mums uzvarēt. Pēc šīs uzvaras treneris ģērbtuvē paslavēja spēlētājus par raksturu, neatlaidību un pašatdevi, kas ļāvis mums uzvarēt. Kemzura to nosauca par labu spēli, tajā brīdī nodēvējot Lietuvu par Eiropas Top-5 komandu. Nevar jau īsti trenerim pieprasīt, lai viņš prognozē katras komandas startu Eiropas čempionātā, bet uzreiz bija redzams, ka šī uzvara netika panākta ar spēles organizāciju un labu komandas spēli. Treneris pēc šīs uzvaras pirmo reizi oficiāli atļāva puišiem iziet izklaidēties (protams, piebilstot, ka ar mēru), jo padarīts labs darbiņš.

Diemžēl ar mēru sajūtu mūsu izlases puišiem ir tā, kā ir. Nezinu, cik, kur un kādā veidā katrs izklaidējās (īpaši jau trakot nevarēja, jo pēc 2 dienām - 16. augustā - bija 2 treniņi, kuros visi piedalījās), bet uz Grieķijas turnīru vairāki spēlētāji ieradās mentāli noskaņojušies kā uz atvaļinājumu. Īpaši tas attiecās uz Kristapu Valteru, kurš abās spēlēs pret Lietuvu bija komandas rezultatīvākais spēlētājs, lai ar saviem tiešajiem pienākumiem - organizēt komandas saspēli - viņam gāja krietni sliktāk. Jau no paša sākuma K. Valters nometnē ieradās ar izteiktu bravūru, liekot manīt, ka viņš taču tikko noslēdzis līgumu ar Spānijas superklubu „DKV Joventut”. Pēc Lietuvas spēlēm viņš savā iedomībā „aizlidoja tik tālu”, ka kļuva nokontrolējams.

Augstākminēto iemeslu dēļ turnīrs Grieķijā jāuzskata par neizdevušos, jo spēle pret Grieķiju no saspēles pilnveidošanas viedokļa bija pilnīgs fiasko (zaudējums ar -28), bet spēlē pret Serbiju spēlētāji bija salīdzinoši svaigi un uz emocijām izdevās atspēlēties no -10 piecas minūtes pirms 4. ceturtdaļas beigām un panākt pagarinājumu. Rezultātā nospēlējām pat divus, piedzīvojot cienījamu zaudējumu nākošajiem Eiropas čempionāta finālistiem. Taču tajā spēlē mēs atkal vairāk parādījām raksturu, neatlaidību, nevis piestrādājām pie spēles satura noslīpēšanas. Turklāt K. Valtera aktivitātes (runāšana pretī trenerim, komandas indēšana iekšienē) sāka pamatīgi bojāt komandas mikroklimatu.

Uz Efes PIlsen kausu devāmies ar visiem 13 tobrīd uz Eiropas čempionātu kandidējošajiem spēlētājiem (Polijas 12-nieks + Bērziņš). Turnīru iesākām ar smagu, pašās beigās laimīgi izrautu uzvaru pār Lielbritāniju, kuru bez tās NBA spēlētājiem (Dengs, Gordons, Azubuki) negribas pieskaitīt pie Eiropas elites izlasēm. Spēles 1. puslaikā mums bija -15, vēl 5 sekundes līdz spēles beigām bija -3, bet tad K. Valters realizēja sarežģītu tālmetienu, savukārt briti kļūdījās, un Janičenoks līdz ar spēles beigu signālu atnesa mums uzvaru. Kārtējā nepārliecinošā, ar raksturu izcīnītā uzvara deva patīkamas emocijas, vājo spēles sākumu saistot ar spēlē pret Grieķiju zaudēto spēles pavedienu.

Diemžēl tā bija pirmā un pēdējā uzvara šajā turnīrā, turpinājumā piedzīvojot 3 bezcerīgus zaudējumus pret Maķedoniju, Horvātiju un Vāciju attiecīgi ar 21, 15 un 17 punktu starpību. Katastrofāla bija mūsu aizsardzība šajās spēlēs, visās ielaižot 89 un vairāk punktu. Tikai pēc šīm spēlēm, šķiet, treneri, spēlētāji un mēs, visa komanda, apjautām, cik zemā līmenī mums ir sapratne laukumā, it īpaši aizsardzībā. Arī šo turnīru no sportiskā viedokļa nevaru nosaukt par izdevušos pārbaudi, jo komandā pēc tā bija pilnīgs apjukums un spēlētājiem absolūti nebija pārliecības par saviem spēkiem. Ne katram individuāli, ne kā komandai kopumā.

Arī no mūsu izlases reprezentācijas viedokļa šo turnīru es negribu atcerēties, jo vairāki mūsu spēlētāji pēdējā naktī Ankarā sadzērās un izdemolēja viesnīcas numuru. Diemžēl es par to uzzināju tikai tad, kad jau bijām lidostā. „Lieliskajā” kompānijā bija Bērziņš, Biedriņš, Kambala, Šķēle un K. Valters. Tā kā tas bija Biedriņa/Bērziņa numurs, tad galvenie vainīgie ir viņi, jo tieši viņiem ir jāatbild par kārtību savā istabā. Un tā kā Bērziņam šis nebija pirmais disciplīnas pārkāpums (līdzīgs atgadījums viņam bija jau Rīgā), tad viņš pēc Turcijas tika no komandas atskaitīts.

Pēdējo pārbaudes spēli aizvadījām 3. septembrī jeb 4 dienas pirms EČ pirmajai spēlei pret Polijas čempionvienību „Asecco Prokom Gdynia”. Šo spēli Kemzura gribēja, lai komanda pēdējā nedēļā nepazaudētu spēļu garšu. Uzskatu, ka tas bija pareizs lēmums, jo pēc aizvadītajām 10 pārbaudes spēlēm mūsu komandas sapratne laukumā bija traģiskā līmenī. Pēc Efes Pilsen kausā atskārstajām problēmām komandas sniegumā bija nepieciešamas pat vēl kādas 3 spēles, bet tām vairs nepietika laika. Protams, vēlējāmies spēlēt ar kādas citas Eiropas valsts izlasi, bet diemžēl tik vēlu nevienu valstsvienību sarunāt neizdevās, jo citi finālturnīra dalībnieki tik vēlu spēlēt nevēlējās, savukārt papildus kvalifikācijas turnīra, izkrišanas turnīra un B divīzijas izlases jau bija uzsākušas oficiālos mačus. Līdz ar to pēdējai spēlei bija jāmeklē kāda klubu komanda. Izsūtījām uzaicinājumus visiem Eirolīgas un Eirokausa klubiem. Vislielāko interesi izrādīja tieši „Prokom”, un tā kā pēdējo 6 gadu Polijas čempioni un regulāri Eirolīgas dalībnieki šķita pietiekami nopietns pretinieks, viņus arī apstiprinājām. Par „Prokom” vājumu sūdzēties nevajadzēja, jo viņus pārspēt izdevās tikai pagarinājumā. Šī spēle vēl vairāk pastiprināja šaubas par mūsu gatavību Eiropas čempionātam, jo, lai arī „Prokom” ir stabils Eirolīgas klubs, taču nebūt ne grands, kurš turklāt tikko bija uzsācis gatavošanos sezonai un Rīgā bija ieradies bez diviem līderiem.

Rezumējot es uzskatu, ka pārbaudes spēļu galveno uzdevumu - maksimāli iespēlēt komandu, atsevišķus spēlētājus un iegūt pārliecību Eiropas čempionātam - mēs neizpildījām. Manuprāt, spēļu datumi, vietas bija atbilstoši. Runājot par spēļu skaitu, kopumā 11 pārbaudes spēles ir pietiekoši, bet ne šajā situācijā, kad izlasei bija jauns galvenais treneris un komandā pirmo reizi kopā spēlēja divi tās potenciālie līderi (Kambala, Biedriņš). Un jāņem vērā arī viens subjektīvais faktors - spēlētāju raksturi. Ja mūsu izlasē nebūtu tik daudz bravūrīgu dzērāju un brīvdomātāju, kuri nespēj nokoncentrēties nopietnam darbam ilgākā laika periodā, tad arī ar 11 spēlēm pietiktu. Domājot par nākotni, Latvijas izlasi nepieciešams veidot no kārtīgiem sportistiem. Tad komandas iespēlēšanai pietiks arī ar mazāku skaitu spēļu, kas varētu būt aktuāli, ņemot vērā mūsu finansiālās iespējas (katras spēles organizēšana Latvijā vai nokļūšana uz tām ārzemēs prasa zināmas izmaksas). Par manu nākotnes vīziju detalizētāk būs rakstīts turpmākajās atskaites daļās.

Treniņprocess

Kopumā es uzskatu, ka 7 nedēļas ir optimāls gatavošanās apjoms Eiropas čempionātam. Turklāt spēlētāji nometnei sāka gatavoties jau pāris nedēļas iepriekš, gandrīz visi strādāja ar fiziskās sagatavotības treneri Viktoru Lāci. Varbūt šoreiz iepriekš minēto apstākļu dēļ vajadzēja nedaudz vairāk laika, lai uz EČ starp treneri un spēlētājiem rastos nepieciešamā ķīmija. Iespējams, gatavošanos vajadzēja sākt kādu nedēļu ātrāk, bet mūsu zvaigznes nevar nokoncentrēties nopietnam darbam 4 nedēļu garumā, nemaz nerunājot par astoņām. Vajadzīgo efektu vislabāk būtu devušas vēl pāris pārbaudes spēles.

Slodžu plānojums basketbola treniņos bija profesionāls. Treniņu intensitāte bija augstā līmenī. Treniņu saturs tika sastādīts ļoti profesionāli - pirms katra treniņa treneri tikās aptuveni 60-90 minūtes iepriekš un sastādīja attiecīgā treniņa vingrinājumu programmu pa sekundēm. Puišiem bija grūti gan fiziski, jo treniņi lielākoties bija ļoti intensīvi, gan mentāli, jo treneris deva ļoti daudz informācijas un bija nepieciešama liela koncentrācija, bet tajā paša laikā bija arī interesanti. Uzskatu, ka basketbola treniņu ziņā Kemzura ar saviem asistentiem strādāja ļoti profesionāli.

Brīžiem gan, manuprāt, Kemzura neieklausījās savos spēlētājos un rīkoja vai gribēja rīkot treniņus dienās, kur pēc loģikas prasītos atpūta. Šādi treneris centās izrādīt dusmas par spēlētāju uzvedību (pēc turnīra Turcijā), kas savā ziņā bija pamatoti, - spēlētāji nedrīkst prasīt brīvdienas tāpēc, ka ir noguruši pēc labi nolīksmotas nakts. Savukārt citreiz treneris nejuta situāciju, kā, piemēram, kad gribēja ielikt rīta treniņu pēc pēdējās pārbaudes spēles pret „Prokom” (4. septembrī, kad spēlētājiem bija pēdējā iespēja satikt tuviniekus pirms Eiropas čempionāta un klubu sezonas), kad aiz muguras bija 3 pilnas treniņu un pasākumu dienas (1. sept. - 2 treniņi, 2. sept. - treniņš, modes skate, 3. sept. - treniņš, spēle), un pēc jebkādas treniņu metodikas prasījās brīvdiena. Tikai pēc manas situācijas noziņošanas LBS sporta direktoram Edgaram Šnepam un sekojošās viņa iejaukšanās un aprunāšanās ar treneri, Kemzura apdomājās un atcēla 4. septembra treniņu, kas, manuprāt, bija pareizs lēmums.

Runājot par fiziskās sagatavotības treniņiem, arī tie tika izplānoti ļoti rūpīgi, katram spēlētājam V. Lācis sastādīja savu individuālo vingrinājumu programmu. Par to, vai tie deva nepieciešamo efektu, bija diskusijas. Detalizētāku fiziskās sagatavotības analīzi skatīt pie V. Lāča darbības novērtējuma.

Vairāk par kopējo treniņprocesa kvalitāti varēs pateikt spēlētāji un treneri paši.

Treniņu bāzes, apstākļi

Treniņnometņu vietas un bāzes bija ļoti labas. Rīgā mēs pārsvarā trenējāmies Olimpiskajā sporta centrā, kur ir laba basketbola un svaru zāle. Problēmas vienīgi sagādāja vājā ventilācijas sistēma, tādēļ dažkārt zālē ir ļoti karsts un sutīgs. Bet šogad OSC darbinieki speciāli mums centās maksimāli vēdināt zāli, tā ka šogad bija labāk nekā pērn. Gatavojoties spēlēm pret Zviedriju un Lietuvu, nedaudz trenējāmies arī „Arēnā Rīga”.

Vienu nedēļu mēs trenējāmies arī Liepājā, kur spēlētājiem bija vienkārši lieliski apstākļi. Liepājas Olimpiskais centrs šogad bija iekārtojis arī atbilstošu svaru zāli, tā ka sporta bāze vēju pilsētā bija ļoti laba. Savukārt Liepājas viesnīca „Promenāde”, kurā nometnes laikā iekārtojās komanda, ir viena no labākajām viesnīcām Latvijā. Uzreiz gribu uzsvērt, ka ar „Promenādi” vienojāmies par ļoti labām cenām, nekāda naudas izšķērdēšana nenotika. Turklāt līdzekļu trūkuma dēļ Liepājā mēs bijām tikai 5 dienas, lai gan treneris vēlējās un no komandas veidošanas viedokļa prasījās divreiz ilgāk.

Rīgā spēlētāji pārsvarā dzīvoja mājās, bet nepieciešamības gadījumā viņiem bija iespēja palikt viesnīcā „Reval Hotel Latvija”.

Ēdināšana Rīgā bija laba - viesnīcas „Reval Hotel Latvija” restorāns piedāvā patiešām kvalitatīvu uzturu plašā izvēlē. Liepājā ēdām Olimpiskā centra kafejnīcā, kur ēdiens arī bija garšīgs. Tas gan nebija tik daudzveidīgs kā Rīgā, bet, kā jau minēju, mēs tur bijām tikai 5 dienas.

Izlases dalībniekiem piešķirtais „Adidas” ekipējums - gan kvalitāte, gan sortiments - bija augstākajā līmenī. Atšķirībā no sieviešu izlases, vīriešiem ar apjomu viss bija kārtībā. Šogad izdevās piegādāt visu nepieciešamo arī garākajiem spēlētājiem (Biedriņš, Bērziņš, Kambala).

Izlasei bija sagādāts viss nepieciešamais kvalitatīvu treniņu veikšanai - bumbas, pildbumbas, konusi, lecamauklas, matracīši, barjeras, gumijas, speciāli svaru stieņi utt.

Uzskatu, ka kopumā visi treniņu apstākļi, gatavojoties Eiropas čempionātam, bija augstākajā līmenī, spēlētāju, treneru, mediķu rīcībā bija viss nepieciešamais.

3) Sadarbības novērtējums ar komandu, treneriem, medicīnas personālu un LBS vadību

Kopumā sadarbība ar puišiem bija laba, viņi piedalījās visās mūsu plānotajās publiskajās aktivitātes (modes skate, fotosesija reklāmas maketam un filmēšanās reklāmas klipam „Tagad vai Nekad”, „Sporta studija”, „Adidas” pasākums u. c.), tiesa, to nebija tik daudz, un viņu pierunāšana prasīja diezgan lielas pūles.

Medicīnas personāls - visi trīs izlases dakteri Jura Piebalga vadībā (vēl arī Agris Stuklis un Genādijs Baikovs) kopumā darbojās profesionāli, no medicīnas viedokļa viss bija kārtībā. Gan vairāki nopietnāki savainojumi - Sanda Valtera gūtais pleca savainojums spēlē pret Lietuvu Kauņā (viņam nepieciešama operācija, bez basketbola jāiztiek 4-5 mēnešus) un Gata Jahoviča augšstilba muskuļa plīsums (dēļ tā viņam nācās izlaist gandrīz visu gatavošanās posmu, tikai neilgi pirms paša čempionāta viņš atgriezās ierindā), gan mikrotraumas tika ārstētas operatīvi. Manuprāt, dakteris Piebalgs šogad darbojās profesionālāk nekā pērn, it īpaši komunikācijā ar galveno treneri. Abi masieri savu darbu darīja kārtīgi un profesionāli, ievērojami palīdzot spēlētājiem atjaunoties.

Sadarbība ar LBS vadību vīriešu izlases jautājumos bija laba. Visas komandas vajadzības tika apmierinātas. Savukārt lietas, kuras šogad netika apmaksātas (dienasnaudas, degviela) un citi kritiskie jautājumi (biļetes uz mājas spēlēm), tika savlaicīgi izrunātas komandas sapulcē.

Izlases menedžeri - Edgars Suraks un Staņislavs Vasiļonoks - strādāja labi. Darba procesā E. Suraks gan vairāk koncentrējās treneru video asistenta pienākumu pildīšanai, tā ka viņa darbu vislabāk varēs novērtēt Kemzura un pārējie treneri. Līdz ar to organizatoriskās lietas principā gūlās uz maniem un Vasiļonoka pleciem. Kamēr es kontrolēju izlases darbību kopumā, Staņislavs atbildēja par visu izlases ekipējumu un kārtību ģērbtuvē. Es paliku ļoti apmierināts ar viņa darbu. Uzskatu, ka viņam jāturpina darbs izlasē, vienalga, vai es pats turpinu vai neturpinu sadarbību ar LBS.

Pārējos izlases dalībniekus es novērtēšu individuāli. Sākšu ar treneriem.

TRENERU NOVĒRTĒJUMS

Kestutis Kemzura

Izlases galvenais treneris strādāja ļoti kārtīgi, pēc labākās sirdsapziņas. Viņa darba ētika ir ļoti augstā līmenī. Ļoti labi māk atrast kontaktu ar spēlētājiem. Viņiem patika trenera konstruktīvais lietu skaidrošanas stils. Patīkama personība, apveltīts ar augstu emocionālo inteliģenci, treneris ar stāju. Mācēja katram apkalpojošā personāla dalībniekam likt justies nozīmīgam izlasei, izveidoja vienotu kolektīvu gan starp treneriem, gan personālā kopumā. Viņa basketbola teorētiskās zināšanas ir augstā līmenī. Treniņi tika saplānoti un vadīti ļoti profesionāli, pārdomāta katra treniņa sekunde, katra darbība.

Pietrūka pieredzes galvenā trenera amatā, īpaši darbā ar valstsvienībām. To visvairāk varēja izjust, ka komandai pietrūkst mērķtiecīgas taktikas izstrādes caur pārbaudes spēļu ciklu, lai Eiropas čempionātā mēs spēlētu tā, kā mums vajadzētu. Citiem vārdiem - šķita, ka Kemzuram nav konkrētas vīzijas, kā viņš taisās atstrādāt, izstrādāt un pilnveidot taktiku no spēles uz spēli, lai uz 7. septembra cīņu pret Krieviju mēs būtu taktiski un psiholoģiski gatavi. Spēlēs pret Lietuvu vairāk tika domāts par uzvaru, nekā par taktikas pilnveidošanu. Bet nevar noliegt, ka uzvara bija svarīga gan mūsu līdzjutējiem, gan mums, LBS. Treneris, manuprāt, pārāk eksperimentēja ar sastāvu un taktiku, īpaši Efes Pilsen turnīrā, kurš bija pēdējā pārbaude pirms EČ. Līdz ar to pēc Turcijas spēlētājiem nebija nepieciešamās pārliecības, tieši otrādi - viņi bija galīgi apjukuši. Šeit gan objektīvais faktors bija tas, ka treneris nepazina mūsu spēlētājus, nezināja viņu patiesās spējas laukumā un rakstura niķus. Diemžēl šajā ziņā viņa asistentu sniegtā palīdzība bija nepietiekoša. Tikai gatavošanās laikā viņš līdz galam aptvēra, kādā kompānijā nonācis. Turklāt vaina jāuzņemas arī spēlētājiem, kuri ar savu vieglprātīgo attieksmi, nekoncentrēšanos nebija spējīgi ātrāk uzķert visas taktiskās nianses.

Tikai sākot no otrās spēles pret Franciju, treneris sāka mērķtiecīgi izvēlēties atbilstošāko spēles plānu, atsakoties no vairākām lietām, kuras īsti nestrādāja. Uzreiz komandā bija labāka ķīmija, spēlētāji beidzot sāka ticēt trenerim, sāka ticēt tam, ka tās lietas, ko treneris liek darīt, dod rezultātu. Pret Vāciju trenera - spēlētāju sapratne bija vēl augstākā līmenī, mēs visu spēli pārliecinoši kontrolējām cīņas gaitu, izcīnījām drošu uzvaru. Diemžēl ne ar vajadzīgo punktu starpību...

Manuprāt, trenerim brīžiem vajadzēja stingrāku attieksmi pret spēlētājiem. It īpaši tas prasījās K. Valtera lietā, kur viņa atstāšana komandā pēc Grieķijas turnīra, manuprāt, bija kļūda un pēc tam radīja mums negatīvu ietekmi uz mikroklimatu. Jo Kristaps nemaz tā īsti neatvainojās trenerim Migliniekam par atklāto runāšanu pretī un kopumā vispār nesaprata savas vainas būtību. Bet no otras puses, ja Kemzura būtu 100% rīkojies pēc saviem principiem, uz Poliju neaizbrauktu puse komandas. Dažādu disciplīnas pārkāpumu dēļ no komandas papildus Bērziņam tiktu atskaitīti arī K. Valters, Kambala, Biedriņš, Šķēle... Šādu skarba tiesneša rīcību treneris nevarēja atļauties. Arī tāpēc, ka mēs - LBS - paši bijām ielikuši treneri slazdā, skaļi izreklamējot šīgada sastāvu par mūsu „Sapņu Komandu” ar devīzi „Tagad vai Nekad”.

Neskatoties uz to, ka komanda neizpildīja minimālo uzdevumu - izkļūt no apakšgrupas, uzskatu, ka trenerim būtu jāturpina darbs ar Latvijas izlasi. Viņš ir iepazinis spēlētājus, iepazinis mūsu basketbola nacionālās īpatnības. Domāju, ka ar savu darba ētiku un ar nopietnā selekcijā atlasītu Latvijas izlases sastāvu viņa nākamie gadi būtu veiksmīgāki nekā debija.

Igors Miglinieks

Šajā treneru kolektīvā bija Kemzuras 1. asistents, viņa galvenā uzticības persona. Ļoti aktīvi iesaistījās taktikas izstrādē un arī spēļu vadīšanā. Manuprāt, pārāk aktīvi. Spēļu laikā brīžiem šķita, ka izlasei ir divi galvenie treneri. Manuprāt, tam bija vairāk negatīvu nekā pozitīvu efektu. Brīžiem bija neprofesionāls - mēdza kavēt komandas pasākumus, kā sapulces vai video skatīšanos. Bet Igoram to nevar pārmest, jo viņš uzvedās tā un darīja tik daudz, cik viņam atļāva Kemzura. Galvenais treneris atbild par savu padoto lomu sadalījumu.

Cepuri nost viņa priekšā par olimpisko zeltu Seulā, bet vairāk nekā 20 gadus veci lauri nenozīmē, ka viņš ir izcils basketbola treneris. Viņa spēles izpratne, taktiskā sagatavotība un pedagoga spējas nepārliecina. Ar labu humora izjūtu brīžiem palīdzēja uzturēt komandā labu atmosfēru. Ļoti egocentriska personība, visam jānotiek pēc viņa iecerēm, lai arī viņš nebija galvenais treneris. Ja tomēr kaut kas nenotiek viņaprāt, ir tendēts uz konfliktu. Kontaktā ar spēlētājiem mēdz izteikties iedomīgi. Tas daudzos spēlētājos rada nepatika pret viņu. Ne par velti viņš ļoti bieži maina darbavietas.

Uzskatu, ka viņu vairs nevajadzētu aicināt par treneri, jo, manuprāt, viņš neizveidosies par tik augsta līmeņa speciālistu, lai būtu par izlases galveno treneri. Savukārt, par labu asistentu neļauj būt viņa personība. Turklāt viņš nestrādā Latvijā un slikti zina mūsu spēlētājus. Viņam ir bijušas 3 iespējas: 1997. gads Badalonā, 2007. gads Seviļā, 2009. gads Gdaņskā, - vienmēr fiasko. Domāju, viņš savas iespējas ir saņēmis.

Edmunds Valeiko

Treneris Valeiko ar izlasi strādāja otro gadu. Šogad basketbola treneru kolektīvā ieņēma 2. asistenta lomu, nedaudz atejot Miglinieka ēnā, kurš Edmundam ir liela autoritāte, jo savulaik bija viņa treneris Kijevas klubā. Valeiko vairāk koncentrējās melnā darba darīšanai - video analīze, niansētas statistikas pierakstīšana spēļu laikā, iesildīšanās organizēšana utt. Mazāk piedalījās taktikas izstrādē un stratēģisko lēmumu pieņemšanā. Viņa sadarbība ar izlases galveno treneri bija krietni labāka nekā pērn. Pirmkārt, E. Valeiko bija kļuvis pieredzējušāks un saprata, ka viņa primārais uzdevums ir palīdzēt galvenajam trenerim. Otrkārt, Kemzura mācēja atrast kontaktu ar visiem saviem padotajiem (krietni labāku nekā Trajkovičs), dēļ kā Edmundam bija daudz lielāks respekts pret galveno treneri.

Brīžiem Valeiko vēl joprojām domāja (un arī uzvedās) kā spēlētājs, nevis kā treneris. Šeit izpaudās viņa ļoti mazā pieredze - pusotrs gads LBL-2 līmeņa klubā.

Valeiko ir potenciāls kļūt par augstas klases treneri-asistentu, vēlāk arī -galveno treneri, jo viņš ir basketbolā par visiem 100%, spēli izprot labi un viņam ir vēlme attīstīties. Jautājums ir - vai izlase ir tā vieta, kur treneriem mācīties? Teorētiski būtu jābūt tieši otrādi, ka izlasē spēlētāji varētu mācīties no treneriem. Bet praktiski ne viss šajā pasaulē notiek tā, kā tam vajadzētu būt. Manuprāt, ideālajā variantā izlases treneru kolektīvā ir tikai pieredzējuši treneri, kuri nav spēlējuši kopā ar tagadējiem spēlētājiem un ir viņiem nopietnas autoritātes. Bet pieredzējuši un labi treneri arī maksā labi.

Katrā ziņā Valeiko ir strādāt gribošs treneris, kurš ar laiku kļūs par labu speciālistu. Esmu pārliecināts, ka viņš ar vislielāko prieku un pēc vislabākās sirdsapziņas turpinātu strādāt izlasē. Viņš tomēr diezgan labi zina mūsu basketbolistus. Domāju, ka izšķirošais šeit varētu finansu jautājums - ja LBS var atļauties jau izlases darbā apbružājušos un kompetentu 2. asistentu, tad Valeiko būtu, iespējams, labākā izvēle.

Ja tomēr tam naudas īsti nepietiek, tad es uzskatu, ka par izlases 2. asistentu mēs pakāpeniski varētu virzīt ilggadējo izlases menedžeri Edgaru Suraku, kurš valstsvienībā strādā kopš 2004. gada un pēdējos 3 gados ir pildījis arī video asistenta pienākumus. Tādus pašus pienākumus viņš pēdējās 2 sezonas veica arī Rīgas ASK klubā, līdz ar to savā īsajā karjerā viņam ir bijusi iespēja skoloties pie trīs augsta līmeņa profesionāļiem - Kārļa Muižnieka, Ramūna Butauta un Kestuta Kemzuras. E. Suraks ļoti labi pazīst izlases spēlētājus, viņa darba ētika ir augstā līmenī, un esmu pārliecināts, ka viņš tādu piedāvājumu uztvertu kā ļoti lielu pagodinājumu un strādātu pēc labākās sirdsapziņas. Tādā gadījumā gan no viņa pleciem būtu jānoņem jebkāda organizatoriskā atbildība.

Jebkurā gadījumā domāju, ka treneris E. Valeiko būtu pelnījis vismaz tikt uzaicināts uz pārrunām – iespējams, viņš piekristu strādāt ar izlasi par spīti algas samazinājumam. Tādā gadījumā, manuprāt, Valeiko izrādītu, ka viņš ir izlases patriots, un viņam vajadzētu turpināt strādāt izlasē.

Viktors Lācis

Fiziskās sagatavotības treneris Viktors Lācis kopumā strādāja cītīgi, it īpaši vieglatlētikas sfērā. Viņa iesildīšanās, lokanības un ātruma vingrinājumi bija augstākajā līmenī. Kopumā treniņi tika izplānoti ļoti rūpīgi, katram spēlētājam V. Lācis sastādīja savu individuālo vingrinājumu programmu. Bet par to, vai viņi deva nepieciešamo efektu, bija diskusijas.

Regulāri no spēlētājiem bija jādzird sūdzības, ka viņiem nav spēka, ka viņi nejūtot kājas un ka pietrūkstot stingrības kontakta spēlē u. c. Par šo sūdzību objektivitāti gan ir zināmas šaubas. Jo:

1) mēs savu labāko spēli parādījām 3. čempionāta dienā pret Vāciju, tā ka no tāda skatupunkta teorētiski mums ar fizisko sagatavotību viss bija kārtībā. No otras puses, var teikt,

a. ka spēlē pret Vāciju mūsu komandas ķīmija (tieši treneru - spēlētāju sapratne) beidzot bija nepieciešamajā līmenī;

b. ka mums vairs nebija, kur atkāpties;

c. ka teorētiski Vācija bija visvājākais pretinieks mūsu grupā (viņi vienīgie no mūsu grupas neiekļuva EČ ¼ finālā), tāpēc mums izdevās parādīto labāku sniegumu un uzvarēt.

2) vairākiem lielākajiem čīkstuļiem bija problēmas ar sportisko režīmu (K. Valters, Bērziņš), lai gan sūdzējās arī spēlētāji, kuriem ar disciplīnu problēmu nebija (Janičenoks, Blūms).

Visticamāk, patiesība par fiziskās sagatavotības kvalitāti jeb spēlētāju gatavību Eiropas čempionātam ir kaut kur pa vidu. Jo sūdzēšanās, atbildības neuzņemšanās, vainīgā meklēšana citos un kopējais uzvedības līmenis ir šīs komandas spēlētāju (it īpaši līderu) galvenā problēma. Pat lielāka problēma, nekā dzeršana. Jo šo spēlētāju ķermeņi ir pietiekami rūdīti, un, ja sportists kārtīgi trenējās, tad meistarībai ļoti netraucē normalizēta (zināt kad, kur un cik daudz) paniekošanās ar „zaļo pūķi” (kādus tik leģendārus stāstus neesam dzirdējuši par padomju laika basketbolistiem un sportistiem vispār).

Taču spēlētāju galvenā sūdzība - nepietiekams darbs ar svariem - izskanēja arī pagājušogad, tāpēc, iespējams, tai vajadzētu pievērst uzmanību. V. Lāča fizisko treniņu programmu pilnībā kontrolēja un apstiprināja Kemzura. Pēc viņu vārdiem, šī metodika šobrīd ir modernākā Eiropā. Tādu pielieto arī viens no labākajiem Eiropas fiziskās sagatavotības speciālistiem Frančesko Kucolīni, pie kura Viktors Lācis bija aizbraucis stažēties. Pēc šīs programmas spēlētāji maz strādāja ar nopietniem svariem, pie kā, pēc pašu spēlētāju vārdiem, viņi bija ļoti pieraduši. Daudz ar nopietniem svariem strādā vairāki pieredzējuši Latvijas fiziskās sagatavotības treneri, kuri darbojas ar basketbolistiem, kā, piemēram, Vitālijs Umbraško un Valdis Meikališs, pie kuriem junioru vecumā daudz strādājuši gandrīz visi tagadējie izlases basketbolisti. Tā kā, iespējams, spēlētāju sūdzībām par nepietiekamu fizisko pašsajūtu ir zināms pamats, jo viņi vienkārši bija pieraduši pie citas metodikas.

Taču vēl viens iemesls, kāpēc, manuprāt, spēlētāji vairāk meklēja attaisnojumus savam vājajam sniegumam, ir tas, ka ar abām mūsu sporta bāzēm (Olimpiskais sporta centrs Rīgā, Liepājas Olimpiskais centrs) mēs speciāli vienojāmies, ka atlētikas zāle mūsu spēlētājiem ir pieejama jebkurā dienas laikā. Tā ka, ja viņi juta nepieciešamību biežāk pacelt nopietnāku svaru stieni, viņi to varēja darīt jebkurā laikā, - atnāc pusstundu pirms vai paliec pusstundu pēc komandas treniņa. Vairākas reizes to bijām spēlētājiem skaidrojuši, paretam viņi to arī darīja, bet krietni biežāk viņi sūdzējās par V. Lāča nekompetenci. Jāatzīst, ar muti mūsu spēlētāji ir krietni spēcīgāki nekā darbos.

Lai pilnībā izvērtētu mūsu fiziskās sagatavotības programmas kvalitāti, būtu jāsasauc pieredzējušāko Latvijas treneru konsīlijs, jāpieaicina arī pāris spēlētāji un kolektīvās sarunās tas viss jāizanalizē.

Jebkurā gadījumā V. Lācis ir strādāt gribošs treneris, viņš ir atvērts jaunām idejām un attīstībai, un, investējot viņā laiku un līdzekļus, mums varētu izveidoties patiešām labs fiziskās sagatavotības treneris.

Vienīgi Viktoram būtu jāpamaina savs darba stils un vairāk jājūt situācija. Bieži vien viņš kaitināja spēlētājus ar saviem padomiem un pārmetumiem basketbola jomā. Tomēr viņš ir fiziskās sagatavotības, nevis basketbola speciālists. Kemzura, Miglinieks vai Valeiko taču nemāca spēlētājiem, kā pareizi ir jāceļ svaru stienis vai jāveic lokanības vingrinājumi. Neņemot vērā šo faktu, ka viņš nav basketbola treneris, papildus jāpiemin, ka Viktoram patīk veidot „čomiskas” attiecības ar spēlētājiem. Vienu dienu viņš iet ar viņiem uz bāru, pēc tam nākamajā brīnās un dusmojās, kāpēc spēlētāji viņa norādījumus un aizrādījumus īsti neņem vērā. Uzskatu, ka trenerim ir jāizveido/jānostāda savs darba stils - vai nu tu esi spēlētāju draugs vai prasīgs priekšnieks. Un, manuprāt, tas nemaz nav slikti, ja, piemēram, komandā basketbola treneri ir autoritatīvi diktatori, tad fiziskās sagatavotības treneris ir ar tuvākām attiecībām ar spēlētājiem. Tādos brīžos viņš var kļūt par uzticamības personu viņiem, kuri tad viņam arī vairāk pastāsta, pažēlojas utt. Līdz ar to fiz. sagat. treneris tad var informēt basketbola trenerus, kā un kāpēc jūtas kāds spēlētājs, kas varētu ļaut viņiem labāk izprast konkrēto sportistu. Jo bieži vien komandās starp basketbola treneriem un spēlētājiem attiecības ir diezgan distancētas.

Tieši šādi sevi pozicionē „Golden State Warriors” fiziskās sagatavotības speciālists Džons Marijs (John Murray), kurš iepriekšējos divus gadus viesojās pie mums Rīgā. Viņa pozīcija ir vienkārša - esmu komandā, lai palīdzētu spēlētājiem kļūt fiziski spēcīgākiem, gribi, klausi manus padomus, negribi - neklausi, netaisos nevienam kaut ko pārmest, tam ir domāts Dons Nelsons un viņa asistenti. Un, ja Viktors grib būt vairāk spēlētāju draugs, tad viņš nevar agresīvi visas komandas priekšā kādu spēlētāju strostēt, nemaz nerunājot par basketbola lietām. Ja viņš tomēr grib būt prasīgais un autoritatīvais treneris, tad viņš nedrīkst kopā ar spēlētājiem izklaidēties. Viktoram jāizdara sava izvēle.

SPĒLĒTĀJU NOVĒRTĒJUMS

Uvis Helmanis

Izlases kapteinis ar savu attieksmi pret darbu rādīja, kā jāstrādā profesionālam sportistam. Diemžēl pārējiem izlases basketbolistiem viņš nav autoritāte kā personība, līdz ar to viņi maz ņēma piemēru no Helmaņa. Jāatzīst, daudziem mūsu spēlētājiem (K. Valters, Šķēle, Biedriņš, Kambala) autoritāšu nav vispār, bet arī pats Uvis sevi vairāk pasniedz kā jokupēteri, nevis nopietnu līderi.

Kā komandas kapteinis īsti netika galā ar saviem pienākumiem. No vienas puses, cepuri nost par drosmi atklāti izteikties par situāciju izlasē medijiem, no otras puses, es būtu daudz priecīgāks, ja viņš spētu nodrošinot kārtību ģērbtuvē, nevis runātu apkārt, cik viss ir slikti. Tomēr brīžiem pārāk mīksti reaģēja uz dažu spēlētāju gājieniem. Tiesa, vairāku mūsu basketbolistu audzināšanas līmenis (K. Valters, Šķēle) ir katastrofāli zems, un, lai viņus savāktu, nepieciešams kārtīgs, neiecietīgs, drastisks, Kambalas izmēra kapteinis, kurš būtu gatavs, daudz nedomājot, visiem brīvdomātājiem „sadot pa purnu”. Diemžēl pats Kambala, izjūtot respektu pret lielāko komandas brīvdomātāju un gaisa jaucēju Kristapu Valteru, jo viņa tēvs Valdis ir Kaspara bērnības treneris un autoritāte, diezgan nopietni solidarizējās ar Kristapu, arī brīžos, kad aizmuguriski atzina, ka K. Valters atļaujas par daudz. Tā kā Helmanim un pārējiem disciplīnas piekritējiem teorētiski bija ļoti grūti cīnīties par kārtību, jo izlases spēcīgākais vīrs - gan fiziski, gan mentāli - atklāti atbalstīja miera jaucējus. Taču kapteinis & Co varēja pacensties vairāk - šķita, ka Uvis ir samierinājies ar situāciju izlasē, kāda viņa ir. Un to sliktāku darīja fakts, ka par viņa asistentu tika iecelts.. Kristaps Valters...

Runājot par sniegumu laukumā, savā stiprākajā elementā - tālmetieni - precīzs bija reti. Labi darbojās aizsardzībā. Kopumā izskatījās, ka viņam spēlēšana izlasē patiešām paliek par grūtu. Bija zaudējis pārliecību, bieži vien nemeta pa grozu, kad arī bija brīvs. Iespējams, tāpēc, ka psiholoģiski nejutās labi komandā.

Vēl nav izlēmis, vai beigs savu karjeru izlasē. Ja arī viņš to nepaziņos, neesmu pārliecināts, vai viņš būtu vēl jāaicina uz izlasi. Ir acīmredzams, ka viņa kvalitātes īsti neatbilst modernajam basketbolam. No otras puses - vai uz doto brīdī Latvijā ir kāds 4. numurs, par kuru droši var apgalvot, ka viņš ir labāks par Uvi..? Nav. Ja viņš pats neaizies, būs grūti izlemt. Vai nākamgad pateikt paldies par 18 izlasē pavadītiem gadiem un svinīgi uzvilkt viņa kreklu pie griestiem, vai tomēr dot vēl vienu iespēju. Varbūt kopā ar kārtīgiem puišiem un bez kapteiņa pienākumu sloga (viņš pēc dabas tomēr nav kapteinis) viņš atplaukst un savas 10-15 minūtes var nospēlēt lietderīgi. Viela pārdomām.

Aigars Vītols

Viens no pieredzējušākajiem izlases spēlētājiem (valstsvienībā kopš 1997. gada) šogad netika izmantots daudz. Kemzura viņam īsti neuzticējās. Trenera uzticību spēlētāji izpelnās ar labu sniegumu pārbaudes spēlēs, bet Aigars ar savu spēli īpaši nepārliecināja.

Kopumā attieksme laba, savu darbu darīja kārtīgi un klusi. Manuprāt, gan pārāk klusi, - varēja dot zināmu atbalstu kapteinim komandas savākšanā. Tomēr viņš pats arī 2 gadus ir bijis izlases kapteinis (2006-07).

Neesmu pārliecināts, vai vajadzētu vēl viņu aicināt uz valstsvienību. Teorētiski pēc basketbola prasmēm viņš varētu vēl pāris gadus palīdzēt (nākamgad viņam būs 34), bet, manuprāt, labāk investēt gados jaunajos uzbrūkošajos aizsargos (Jurēvičus, Bertāns, Bankevics), no kuriem daži, iespējams, jau tagad varētu palīdzēt vairāk.

Armands Šķēle

Laukumā vairs nav tik efektīvs. Trīs Latvijā pavadītie gadi, kur „Barona” vadība ar viņu auklējās kā ar princi, un dzīvesveids, maigi izsakoties, neatbilda profesionālam sportistam, nav palikuši bez sekām. Izskatījās, mentāli nav gatavs Eiropas čempionāta spriedzei, laukumā bieži vien bija pārāk mīksts, mēģinot paļauties tikai uz savu talantu. Rezultātā bieži zaudēja bumbu, Armandam bija visvairāk kļūdu mūsu komandā. Šķēlem ir jau 26 gadi, bet brīžiem laukumā viņš kļūdījās kā 18-gadīgs juniors. Lēmumu pieņemšanas ātrums ir palicis LBL līmenī. Eiropas čempionātā tomēr ir pavisam cits līmenis.

Treniņos strādā labi, kluss, nav čīkstulis. Bet uz viņu nevar paļauties, jo jebkurā brīdī viņš var neierasties uz treniņu, jo nakti pavadījis ballējoties (arī šogad bija viens tāds gadījums). Šķiet, patiešām „tusiņi” viņam patīk vairāk nekā basketbols. Kopumā intelekts diezgan zemā līmenī, skatījums uz dzīvi ļoti nenopietns. Ar savu bezatbildīgo rīcību bija viens no galvenajiem izlases auras bojātājiem.

Vēl pirms gadiem 2-3 Armandu noteikti varēja saukt par vienu no Latvijas talantīgākajiem basketbolistiem, vienu no potenciālajiem izlases līderiem. Bet tagad tas būtu pārspīlēti. Nezinu, vai viņa dzīvesveida atstātās sekas nav neatgriezeniskas. Turklāt viņā nejutu jelkādu apņēmību kaut ko mainīt.

Izlasē spēlē kopš 2003. gada, un kopš tā brīža Latvijas izlase 4 čempionātos pēc kārtas nav tikusi ārā no grupas. Protams, nevar vainot tikai viņu visas komandas neveiksmēs, bet zināmā veidā izlases rezultāti atspoguļo spēlētāju attieksmi pret darbu.

Nākošos pāris gadus noteikti nevajadzētu aicināt uz izlasi. Ir jāveido jauna komanda ar kārtīgiem puišiem, kurā „tusētājiem” nav vietas. Pēc tam jāskatās, kā būs attīstījusies Šķēles karjera un dzīve kopumā, un tad jau redzēs, vai ir vērts ar viņu runāt.

Jānis Blūms

Spēlētājs, no kura es tomēr gaidīju vairāk. Jau vairākus gadus spēlē laba līmeņa klubos un līgās (Lietuvos Rytas, ELDO Napoli, Bilbao Basket). Savās klubu komandās spēlē diezgan stabili, bet izlasē tā kā nedaudz pazūd, izņemot 2007. gada čempionātu Seviļā. Iespējams, tas ir tāpēc, ka jūtas Kristapa Valtera ēnā, jo Spānijā Kristapa nebija. Jau no jaunatnes laikiem (Brocēni, LMT, Skonto, junioru izlases) J. Blūms vienmēr bijis K. Valtera aizstājējs saspēles vadītāja postenī un, tiklīdz nonāk ar viņu vienā komandā, jau automātiski atdod galvenā saspēles vadītāja vietu Kristapam. Un līdz ar to, iespējams, vairāk atslābinās un samazina pret sevi prasības.

Arī Eiropas čempionātā spēlēja nestabili, labas epizodes mijās ar kļūdām, kuras varbūt neiekrita acīs parastam basketbola līdzjutējam kā K. Valtera avantūristiskās piespēles, bet spēli pabojāja. Piemēram, spēlē pret Franciju nesamazināja spēles tempu, kad tas bija vajadzīgs (īpaši bija ieskrējies Pārkers), līdz ar to franči pārāk ātri sadeldēja 10 punktu deficītu un pārņēma iniciatīvu savās rokās. Savukārt citos brīžos bija aizmirsis kādu sadarbību, kas kā saspēles vadītājam ir nepieņemami. Spēles izpratnes un organizācijas ziņā nav tik labs kā uzbrukuma noslēguma fāzē (metiens, ātra pāreja), tāpēc, lai arī nomināli saspēles vadītājs, klubos daudz viņu izmanto kā 2. numuru (Bilbao viņš lielāko daļu spēles laika spēlē uzbrūkošā aizsarga pozīcijā), epizodiski tā viņu izmantoja arī Kemzura.

Lieta, kas mani visvairāk pārsteidza negatīvā ziņā, ir J. Blūma pievienošanās „čīkstētāju klubiņam”. Jānis savas pozīcijas Latvijas basketbolā iekaroja ar savu neatlaidību, nosvērtību, darbaspējām un darba ētiku. Vai nu uz vecumu vai arī iespaidojoties no savu kolēģu piemēra, bet pēdējos gados arī viņš ir sācis daudz vairāk meklēt vainu citos nekā prasīt no sevis. Iespējams, ja izlasi „attīrīsim” no nevajadzīgiem kadriem, mēs atkal ieraudzīsim veco J. Blūmu, kurš ar savu attieksmi priecē trenerus, citus spēlētājus un mūsu līdzjutējus.

Nav dzērājs, dzīvo un treniņos strādā kārtīgi, izlases auru un prestižu nebojā. Jāturpina aicināt uz izlasi, turklāt es viņu redzu izlases kapteiņa lomā. Tā kā viņa elki Latvijas basketbolā ir bijušie izlases kapteiņi Roberts Štelmahers un Edgars Šneps, domāju, ka viņš to uztvertu kā ļoti lielu pagodinājumu un ar lielu atbildību pildītu savus pienākumus. Iespējams, tad izlasei atkal būs nopietns kapteinis un līdz ar to kārtība ģērbtuvē.

Ernests Kalve

Spēlētājs, kuram šogad nevajadzēja būt sastāvā, bet Sanda Valtera trauma un Bērziņa varoņdarbi pavēra viņam durvis uz Poliju. Šobrīd neatbilst Eiropas čempionāta līmenim. Simboliski tieši viņš kļuva par pēdējās spēles galveno kapraci.

Pēc uzplaiksnīšanas junioru čempionātos, pēdējos gados daudz mocījies ar savainojumiem. No kuriem, šķiet, ir atguvies, bet pēdējā sezonā klubā spēlēja pārsvarā 4. numura pozīcijā, kur pretinieki parasti bija garākie un lēnāki. Bet nopietnā līmenī var spēlēt tikai vieglā uzbrucēja postenī, kur pretī nāk daudz kustīgāki spēlētāji, kurus apspēlēt un izmantot savu galveno ieroci caurgājienu Ernestam bija ļoti grūti. Turklāt viņam katastrofāli pietrūkst spēka, lai cīnītos ar nopietniem uzbrucējiem.

Viņam steidzami ir jānonāk augstākā līmeņa līgā un klubā, kurā viņš spēlēs par 3. numuru, tad, iespējams, no 2005. un 2006. gada Eiropas junioru čempionātu rezultatīvākā spēlētāja izveidosies nopietns spēks arī nacionālajai izlasei (šobrīd 22 gadi). Nopietni jāpieliek pie fiziskā spēka un aizsardzībā.

Treniņos strādā kārtīgi, ir kluss, izlases auru un prestižu nebojā. Jāturpina aicināt uz izlasi.

Kristaps Valters

Izlases kapteiņa asistents (šī bija vēl viena Kemzuras kļūda, lai gan īsti pārmest viņam nevar, jo viņš nevarēja paredzēt, ka tikko ar Spānijas superklubu līgumu noslēgušam spēlētājam var būt tik zema morāle un darba ētika) bija galvenais nemiera cēlājs izlasē. Tā vietā, lai savāktu un nomierinātu komandu, Valters drīzāk regulāri kūdīja spēlētājus uz nedarbiem un lielākiem vai mazākiem apvērsumiem. No tēva mantojis talantu psiholoģiski ietekmēt apkārtējos, bet lielākoties to izmanto negatīvā veidā.

Par viņa slikto ietekmi uz komandu liecina kaut vai tas, ka vairāki spēlētāji atzina, ka pirms diviem gadiem Eiropas čempionātā Spānijā izlases mikroklimats bija daudz labāks. Toreiz savainojuma dēļ Kristapa komandā nebija...

K. Valteram vienmēr bijusi izteikta bravūra, bet pēc lieliskās sezonas Spānijā un tai sekojošās līguma parakstīšanas ar ACB līgas superklubu „DKV Joventut” tā divkāršojās. Ja vēl uz treniņnometnes pirmajām 3 nedēļām Kristaps savācās, tad pēc spēlēm ar Lietuvu viņš savā iedomībā „aizlidoja” tik tālu, ka kļuva nekontrolējams.

Uz nākamo turnīru Grieķijā ieradās atvaļinājuma režīmā, uz spēli pret Serbiju izgāja nekoncentrējies, nepilnās 15 minūtēs sapelnot 5 piezīmes, neļaujot Kemzuram tajā spēlē atstrādāt taktiku ar izlases nomināli pirmo saspēles vadītāju. Arī turnīra otro spēli pret Grieķiju K. Valters iesāka nestabili, Kemzura ātri viņu nomainīja. K. Valters uz to reaģēja neadekvāti, visupirms atmetot ar roku trenera virzienā un pēc turpinot runāt uz soliņa. Treneris Igors Miglinieks aizrādīja Kristapam, lai viņš nomierinās un lai koncentrējās savam darbam - spēlēšanai. Uz to Valters atbildēja vēl neprofesionālāk - visas komandas priekšā aizsūtīja treneri Miglinieku „3 mājās tālāk”.

Protams, ka tas netika nepamanīts, un, atbraucot mājās, vienīgajā treniņā Rīgā starp Grieķijas un Turcijas turnīriem Kemzura sarīkoja komandas sapulci, kurā aicināja izteikties visus, kuriem ir kas sakāms. Tā kā K. Valters neuzskatīja par vajadzīgu atvainoties par savu rīcību, treneris paziņoja, ka K. Valters tiek izslēgts no komandas uz Turcijas turnīru, bet ar iespēju atgriezties pēc tā, ja būs izdarījis pareizos secinājumus. Tajā brīdī K. Valters, atskāršot, ka var netikt uz Poliju, sāka diezgan nepārliecinoši atvainoties. Kemzuru tas īsti neapmierināja, tāpēc viņš vēl joprojām bija nobriedis atstāt K. Valteru mājās. Bet tad par viņu iestājās arī vairāki spēlētāji (Helmanis, Kambala, arī viņa brālis Sandis Valters, kurš bija atnācis atvadīties no komandas, jo tikko bija noskaidrojies, ka viņa pleca savainojums ir daudz nopietnāks un būs nepieciešama operācija), un pēc tā treneris tomēr atstāja Kristapu sastāvā uz Turciju. Iespējams, tā bija Kemzuras lielākā stratēģiskā kļūda...

Tas nebija viņa vienīgais disciplīnas pārkāpums. Visas gatavošanās laikā regulāri ballējās, vairākas reizes uz treniņiem ieradās uz paģirām. Piedalījās arī viesnīcas numura demolēšanā Turcijā. Tā vietā, lai kā ko-kapteinis aizrādītu Bērziņam, kuram pašam prāta nepietiek un uz to brīdi jau ir parādītas vairākas „dzeltenās kartiņas” no Kemzuras, vai nepieciešamības gadījumā piesietu viņu pie gultas, lai viņš nesastrādā blēņas un netiek atskaitīts no komandas, K. Valters tieši otrādi - noorganizē ballīti Bērziņa (un arī Biedriņa) numurā un sakūda to muļķi uz demolēšanu.

Pēc tam, kad Kemzuram pacietības mērs ir pilns un Bērziņš tiek atskaitīts, Kristaps, tēlojot draugu Kasparam, cenšas sakūdīt pārējos spēlētājus uz dumpi pret Kemzuru, lai komandā tiktu atgriezts Bērziņš. Par laimi, vismaz pārējiem spēlētājiem ir kaut kādas prāta spējas, un dumpis atbalstu negūst. (Vienīgi Biedriņš kaut ko solidarizējās Bērziņam, bet tas vairāk bija viņa paša neprofesionalitātes, nevis K. Valtera aicinājuma dēļ. Vairāk par Andri pie viņa novērtējuma.)

Lūk, tāds ir Kristaps Valters. Un nemaz neņemot vērā to, ka viņa sniegums Polijā bija tālu no vēlamā. Tikai spēlē pret Vāciju bija līmenī. Tāpat kā Šķēle, ar Latvijas izlasi ir bijis 4 Eiropas čempionātu finālturnīros (2001, 2003, 2005, 2009), kuros, izņemot 2001. gadu, kur izlasē izcīnīja 8. vietu un kur K. Valters bija 12. spēlētājs, visos komandai ir fiasko. Arī klubu līmenī viņš neko nav uzvarējis, izņemot 1999. gada LBL čempionu titulu, kad viņš „Brocēni/LMT” sastāvā tikai ienāca pieaugušo basketbolā, bet galvenās lomas komandā spēlēja citi. Tas ir bijis viņa pēdējais un vienīgais uzvarētāju tituls.

Kristaps Valters nezina, ko nozīmē uzvarēt un ziedoties panākumiem. Viņa darba ētika, uzvedības un kultūras līmenis nekādi neatbilst Latvijas izlases prasībām. Viņu noteikti vairs nevajag aicināt uz izlasi.

Gatis Jahovičs

Īsts nelaimes putns, kuru pēdējos nu gadus 3-4 nemitīgi vajā savainojumi. Pagājušo sezonu tikpat kā pilnībā izlaidis ceļgala traumas dēļ, jau B-izlases laikā guva jaunu savainojumu (muskuļa plīsums) un 5 nedēļas netrenējās kopā ar komandu. Sastāvā viņš atgriezās tikai uz Efes Pilsen turnīru, līdz ar to viņš bija ļoti tālu no savas labākās sportiskās formas. Turcijas turnīra spēlēs šķita, ka G. Jahoviču laukumā vairāk mokās, nevis spēlē. To redzēja arī Kemzura, un likumsakarīgi, ka Polijā viņš laukumā Gati tā arī neizlaida.

Īstenībā viņam nebija jābūt sastāvā uz Poliju, bet Bērziņa atskaitīšanas rezultātā Kemzura palika īsti bez izvēles. Arī pats Gatis teica, ka ļoti grib braukt uz Poliju, kaut vai kā 12. spēlētājs, jo grib izcīnīt uzvaras. Diemžēl lielas uzvaras šoreiz izcīnīt nesanāca.

Treniņos strādā kārtīgi, ir kluss, izlases auru un prestižu nebojā. Jāturpina aicināt uz izlasi.

Kaspars Kambala

Pēc 4 gadu pārtraukuma atgriezās izlasē, kļūstot par izlases līderi Eiropas čempionātā. Laukumā ceļu negriež nevienam. Viena no komandas autoritātēm ģērbtuvē. Diemžēl pēc savas būtības pats ir „sliktais zēns”, tāpēc solidarizējās ar citiem brīvdomātājiem kā Kristaps Valters un Armands Šķēle.

Treniņos strādā kārtīgi, spēles šķiro. Uz pārbaudes spēlēm izgāja kā uz kuru (uz spēlēm pret Lietuvu koncentrējās; Efes Pilsen kausā Turcijā, kur viņš ir zvaigzne un kur viņam daudz draugu un izklaides iespēju, nē), bet uz oficiālajām spēlēm noskaņojās nopietni. Kad spēle iet no rokas, spējīgs vienatnē vilkt komandu (uzbrukumā). Ne tik efektīgs aizsardzībā. Tomēr viņa karjeru raksturo tendence - komandas uzbrukuma līderis, bet komanda zaudē.

Pāris sekundes pēc zaudētās spēles pret Vāciju Kaspars nesavaldījās un ar elkoni izsita zobu vienam no pretiniekiem. Rezultātā viņam piespriests 6000 eiro liels naudas sods un 4 spēļu diskvalifikācija izlasē. Kā arī kārtējais pliķis Latvijas izlases reputācijā.

Ņemot vērā to, ka diskvalifikācijas dēļ viņam jāizlaiž lielākā daļa 2010. gada kvalifikācijas turnīra, nākamgad viņu uz izlasi nav jāaicina. Tālākā nākotnē jādomā - ja sarunu procesā jūtams, ka viņam ir augsta motivācija, iespējams, Kaspars atkal var atgriezties izlasē. Jo daudzu tik spēcīgu un unikālu centra spēlētāju mums nav.

Rolands Freimanis

Personīgi man patīkamākais izlases pārsteigums. Spēlētājs, kuru vēl neilgu laiku atpakaļ Ramūns Butauts ne reizi vien dzina mājās par atnākšanu uz treniņiem iereibušu, ir mainījies par 180 grādiem. Pēdējā gada laikā ir ievērojami progresējis fiziskajā sagatavotībā, ko devuši regulārie treniņi pie Viktora Lāča. Rolands, kurš daudziem par pārsteigumu vispār tika iekļauts izlases pamata kandidātu sarakstā, beigās bija stabils braucējs uz Eiropas čempionātu un uz Poliju būtu devies arī, ja netiktu atskaitīts Bērziņš. Eiropas čempionātā pie spēlēšanas gan netika, bet viņam viss vēl priekšā.

Ar attieksmi un sportiskā režīma ievērošanu šobrīd viss ir vislabākajā kārtībā. Tikko noslēdza 3 gadu līgumu ar Spānijas ACB līgas klubu „Cajasol”. Jācer, ka viņam izdosies tur noturēties. Ja turpinās kārtīgi strādāt, var izlasei izveidoties ļoti labs 4. numurs, jo talants viņam ir pietiekoši (21 gads, 208 cm, 106 kg, kustīgs, labs pustālais metiens, var realizēt arī tālmetienu, laba spēles izjūta abos laukuma galos). Jāturpina aicināt uz izlasi.

Artūrs Štālbergs

Vēl viens spēlētājs, kurš izlasē parādījās ne no kurienes. Artūrs bija sava vecuma (1984, 25 gadi) junioru izlašu viens no līderiem, bet pēc vidusskolas absolvēšanas aizbrauca studēt un spēlēt uz ASV. Pēc 4 gadiem viņpus okeānam atgriezās Eiropā, kur viņam vajadzēja 2 sezonas, lai atkal pielāgotos Eiropas basketbolam. Jau pagājušogad toreizējais izlases galvenais treneris Nenads Trajkovičs ievēroja Artūru, bet pērn uz izlasi viņu vēl neuzaicināja.

Šogad viņam padevās patiešām laba sezona „Liepājas Lauvās”, pēc kuras viņš tika iekļauts B-izlases sastāvā. A. Štālbergs ar to nesamierinājās, pirms valstsvienības treniņiem bija devies uz 10-dienu nometni Krievijā pie sava kluba trenera Okulova, lai labāk sagatavotos izlasei. Viņa ieguldītais darbs atmaksājās, B-sastāva treniņos viņš bija viens no labākajiem, kam sekoja loģisks Kemzura aicinājums uz 1. komandu. Viņa sniegums treniņos un spēlēs tiktāl pārliecināja Kemzuru un viņa palīgus, ka jau pēc pirmajām pārbaudes spēlēm pret Zviedriju viņš kļuva par stabilu braucēju uz Poliju.

Labs piemērs visiem, cik tālu sportists var tikt, pateicoties neatlaidīgam darbam, jo Artūrs nav izcils talants, bet treniņos strādā ļoti cītīgi un laukumā cīnās par katru metru. Eiropas čempionātā parādīja tieši tik daudz, cik attiecīgajā brīdī varēja. Jācer, ka izdosies atrast darbu augsta līmeņa klubā un turpināt izaugsmi. Ar sportiskā režīmu ievērošanu viss kārtībā, jāturpina aicināt uz izlasi.

Kristaps Janičenoks

Kristaps pēc savas meistarības un talanta noteikti varētu būt izteikts izlases uzbrukuma līderis. Taču tīri psiholoģiski viņš nav līderis. Gudrs spēlētājs, basketbola izpratne augstā līmenī. Aizsardzībā ir iespējas izaugsmei, bet pēdējos gados viņš ir progresējis šajā spēles elementā.

Viens no diviem izlases spēlētājiem (vēl arī Kambala), kuram nebūtu jākaunas par savu parādīto sniegumu Eiropas čempionātā. Visas spēles aizvadīja stabili, bija mūsu galvenais drauds uzbrukumā no perimetra. Spēlē pret Vāciju, kad visai komandā kopā soda metieni bija realizēti 19 no 38, Kristaps bija precīzs visas sešas reizes, t. sk. realizēja četrus soda metienus spēles izskaņā. Tas savā ziņā pierāda viņa aukstasinību, jo ne reizi vien viņš ar precīziem metieniem atnesis Latvijas izlasei uzvaru (tas gan bija pārbaudes spēlēs).

Par izcilu spēlētāju kļūt traucē viņa vēlme brīžiem būt par labu komandas biedru (par daudz dod piespēles), nevis spēlēt varbūt nedaudz egoistiski, bet toties lietderīgāk komandai (brīžos, kad jāmet). Šī īpašība viņam parādās tieši augstākajā līmenī, piemēram, Latvijas izlases vai Boloņas „Fortitudo” kluba rindās, lai gan Itālijas otrajā līgā un junioru izlasēs viņš nekautrējās regulāri izmest 20 un vairāk metienus spēlē.

Nav „tusētājs”, dzīvo un treniņos strādā kārtīgi, izlases auru un prestižu nebojā. Jāturpina aicināt uz izlasi, manuprāt, viņam varētu uzticēt kapteiņa asistenta godu (Blūmam). Kristaps gan brīžiem pārāk strauji uzvelkas un nespēj sevi savākt, kas noteikti nebūtu labs piemērs jaunajiem spēlētājiem. Bet kapteiņa asistenta pienākumi uzliktu viņam papildus atbildību un piespiestu kļūt rāmākam.

Andris Biedriņš

Spēlētājs, kurš personīgi man sagādāja vislielāko vilšanos. Un nevis ar savu sniegumu laukumā (kurš arī nebija tāds, kā gaidījām), bet tieši ar savu uzvedību ārpus tā.

Šķiet, Andris, lai arī būdams jau 23 gadus vecs, īsti neapzinās savu lomu šajā dzīvē. Ja tu esi 10 miljonus ASV dolāru sezonā pelnoša NBA zvaigzne, tad tu nedrīksti tā uzvesties. Pirmkārt, nedrīkst regulāri lietot alkoholu pirms treniņu dienām un uz paģirām ierasties uz rīta treniņiem. Otrkārt, nedrīkst izdemolēt savu viesnīcas numuru. Treškārt, nedrīkst aiziet no izlases treniņa un apsvērt domu pamest komandu tikai tāpēc, ka no tās atskaitīts viņa draugs, turklāt par atkārtotu un ļoti nopietnu disciplīnas pārkāpumu. Un, ceturtkārt, nedrīkst nihilistiski attiekties pret jebkādām fanu aktivitātēm. Ja esi zvaigzne, tad saprotams, ka fani gribēs tevi kādreiz satikt. Izskatījās, ka visas šīs elementārās lietas Andris tomēr nesaprot.

Vēl pagājušā gadā viņš bija daudz savāktāks. Šķiet, pēdējo gadu nerimstošās ballītes un šķiršanās no draudzenes ir degradējušas arī Biedriņa dzīves uztveri. Arī „Golden State Warriors” galvenā trenera Dona Nelsona 1. palīgs Kīts Smārts, kurš viesojies mūsu izlasē pēdējos divos gados, noteica: „Cik labi bija, kad Andrim bija draudzene..” Arī viņpus okeānam cilvēki ir nobažījušies par Andra dzīvesveidu un tā ietekmi uz viņa meistarību un turpmāko karjeru.

Es tomēr jūtu, ka viņā ir iekšā kaut kas īpašs, kaut kāda vēlme kaut ko sportā sasniegt. Un var sasniegt, es domāju, uzvarēt, nevis tikai piepildīt bankas kontu. Par to viņam savā atlikušajā dzīvē vairs nav jāuztraucas. Ja vien Andris ar savu dzeršanu nenonāks pie tā, ka „Warriors” ar viņu lauzīs līgumu. Bet viņi to var izdarīt tikai par ļoti nopietniem pārkāpumiem, pie kādiem ballēšanās atvaļinājuma laikā Latvijā nepieskaitās. Tā kā domāju, ka līdz tam nenonāks.

Bet viņam iekšā arī ļoti liela vēlme iztrakoties, baudīt bezrūpīgo jaunieša dzīvi un šķiest savus nopelnītos dolārus. Un diemžēl degradējušos Latvijas izlases kolēģu kompānijā viņa otrā vēlme (ballēties) pārspēj viņa pirmo vēlmi (uzvarēt). Lai arī brīžiem ir jūtams, ka viņu arī kaitina dažu viņu kolēģu izgājieni, viņš tāpat paņirdz līdz, jo viņam pietrūkst spēka, drosmes, vēlmes, lai cīnītos pretī.

Protams, ka kopumā Andrim ir jāspēlē Latvijas izlasē, ir jākļūst par komandas sirdi un dvēseli. Jo viņš viennozīmīgi ir mūsu talantīgākais basketbolists. Bet lai Andris Biedriņš Latvijas izlasē būtu tāds Biedriņš, kādu mēs vēlamies redzēt, ir jāattīra valstsvienības nosmērētais fons. Citiem vārdiem, ir jāatbrīvojas no dažiem spēlētājiem, ar kuriem Andris vienkārši nav spējīgs izlasē normāli uzvesties. Ir jābūt tā, ka Andris, ja kādu rītu atnāk uz treniņu nedaudz neizgulējies, ģērbtuvē viņu sagaida nicinoši un pārmetoši skatieni, nevis ovācijas.

Bet jebkurā gadījumā arī ar Andri jāveic nopietnas pārrunas pirms katras izlases sezonas. Un ja jūtams, ka Andris īsti nav gatavs, negrib, nav motivācijas, tad attiecīgajā gadā viņam nav jāspēlē izlasē. Viņš ir vienīgais spēlētājs, kuram varētu būt jebkādu atvieglojumi, piemēram, atļauja ierasties nometnē nedaudz vēlāk. Bet kopš brīža, kad viņš komandai pievienojies, viņam ir jāuzvedas priekšzīmīgi. Tāds Biedriņš kā šogad mums nav vajadzīgs.

Kaspars Bērziņš

Spēlētājs, kurš pēc savas iekšējās būtības nekādi neatbilst izlases prasībām. Ļoti zems intelekta līmenis. Vispār nesaprot savu vietu ne komandā, ne basketbolā un dzīvē vispār. Pēc atgriešanās no NBA vasaras līgas viņš uzvedās tā, it kā būtu ilggadējs NBA spēlētājs.

Izlases nometnei pievienojās ar nokavēšanos, bet tā kā tā bija saistība ar piedalīšanos NBA vasaras līgā, to var saprast un pieņemt, jo spēlētājs trenējās. Diemžēl nepieņemami ir tas, ka uz pirmo treniņu pēc atgriešanās viņš ierodas, acīmredzami nebūdams skaidrā (arī Biedriņš), par ko uzreiz iekļuva Kemzuras „melnajā sarakstā”. Diemžēl pārkāpumi no viņa puses sekoja viens pēc otra:

• viesnīcas numura durvju izgāšana viesnīcā „Reval Hotel Latvija”;

• atkārtota ierašanās uz treniņu uz paģirām, kam seko spēlētāja lūgums konkrēto treniņu netrenēties it kā muguras sāpju dēļ, kas vēl vairāk nokaitina trenerus;

• ceļgala sāpju imitēšana pirms pēdējās spēles Efes Pilsen turnīrā pret Vāciju, lai gan nākamajā rītā pēc lustīgās ballītes viesnīcas numurā Kaspars bija aizmirsis par jebkādām sāpēm;

• viesnīcas numura izdemolēšana Turcijā.

Pēc visiem šiem pārkāpumiem Kemzuras pacietības mērs bija pilns, un viņš atskaitīja Bērziņu no sastāva. Spēlētājam vispār nebija nekādu argumentu. Bet tas viņam netraucēja gudri izteikties medijos, lai arī savu vainu atzīstot, viņš tomēr īsti nesaprotot lēmuma pieņemšanas kārtību. Ko tur vēl nesaprast..?!?! Diemžēl Biedriņš arī kaut ko nesaprata un, atbalstot savu draugu, bija gatavs pamest izlasi. Tikai pēc pus Latvijas un Kīta Smārta iesaistīšanās sarunās izdevās pierunāt Andri tomēr braukt uz Poliju. Vienkārši nožēlojami.

Ja vien Bērziņš nebūtu 213 cm garš, visticamāk, viņu nekad vairs nevajadzētu aicināt uz izlasi. Bet viņš ir, tāpēc tomēr būtu ar viņu jārunā. Ja jūtams, ka viņa domāšanā nekas nav mainījies, tad viņam pat tuvumā nav jābūt Latvijas izlasei.

Sandis Valters

S. Valters uz izlases treniņnometni ieradās ar augstu motivāciju un cītīgi trenējās. Likās, šogad viņš varētu kļūt par vienu no komandas līderiem. Pirmajās pārbaudes spēlēs pret Zviedriju izskatījās ļoti labi, apliecinot savus nopietnos nodomus. Diemžēl jau nākamajā spēlē pret Lietuvu guva pleca savainojumu, kas vēlāk izrādījās nopietns, plecam nepieciešama operācija.

Viņa iztrūkumu Eiropas čempionātā komanda juta visvairāk. Īpaši pietrūka viņa precīzo tālmetienu un viņa autoritātes ģērbtuvē. Iespējams, Sandis būtu nolicis pie vietas savu jaunāko brāli Kristapu, kurš, kamēr Sandis vēl bija komandā, vēl uzvedās normāli.

Lai arī viņa darba ētika un kopējais uzvedības līmenis ir vismaz pāris līmeņus augstāk par brāļa, arī viņš ir „tusētājs”. Manuprāt, arī viņu vairs nevajadzētu aicināt uz izlasi. Izņemot, ja vien no viņa paša neizstaro milzīgā vēlme, motivācija un iniciatīva. Jo ar Sandi vēl varētu vienoties par veiksmīgu, normālu sadarbību. Ar Kristapu gan ne.

3) Komandas starta Eiropas čempionātā vērtējums kopumā, ietverot gatavošanās periodu

Kopumā LBS dotais uzdevums vai izvirzītais mērķis - iekļūt astoņniekā - netika izpildīts. Mēs pat netikām 12-niekā un nespējām iepriecināt mūsu uz Poliju atbrukušos līdzjutēju tūkstošus vēl vismaz ar 3 spēlēm. Mans vērtējums par izlases startu čempionātā - protams, ka neapmierinoši. Lai kādi būtu faktori, mums vismaz Eiropas čempionāta pirmā kārta bija jāpārvar jebkurā gadījumā. Tomēr mums bija savākti visi labākie un pieredzējušākie valsts basketbolisti. Un mūsu grupa bija pārvarama. Lai arī 2 komandas no tās (Krievija, Francija) iekļuva ¼ finālā, bet neviena komanda tomēr neiekļuva pusfinālā (Francijai gan ļoti nepaveicās...). Ja mēs būtu bijuši C grupā, no kuras 3 komandas iekļuva 4-niekā (Spānija, Serbija, Slovēnija), tad varbūt netikšanu ārā no grupas mēs varētu neuzskatīt par izgāšanos.

Pēc Efes Pilsen turnīra komanda bija psiholoģiskā bedrē (zaudējumi spēlēs, Bērziņa atskaitīšana, Biedriņa „cirks”). Ar vienu spēli pret „Prokom” nepietika, lai mēs iegūtu pārliecību, līdz ar to Eiropas čempionātā pirmajai spēlei pret Krieviju nebijām gatavi psiholoģiski. Ļoti slikti iesākām spēli, jau pirmajā ceturtdaļā iegūstot vairāk nekā 10 punktu deficītu. Visu spēli izmisīgi centāmies atspēlēties, vairākas reizes bijām tikai dažu punktu attālumā, bet vadībā izvirzīties tomēr neizdevās ne reizi. Pietrūka spēka, meistarības, pacietības, nostrādāšanas līdz galam, veiksmes. Rezultātā tomēr likumsakarīgs zaudējums.

Tikai sākot no otrās spēles pret Franciju, treneris sāka mērķtiecīgi izvēlēties atbilstošāko spēles plānu, atsakoties no vairākām lietām, kuras īsti nestrādāja. Uzreiz komandā bija labāka ķīmija, spēlētāji beidzot sāka ticēt trenerim, sāka ticēt tam, ka tās lietas, ko treneris liek darīt, dod rezultātu. Tas ļāva mums 27 minūtes kontrolēt spēcīgo Franciju (labākā uzvaru-zaudējumu bilance visā turnīrā (8-1); pēc pirmajām 6 spēlēm bija tikai uzvaras, kas ļāva viņiem ieņemt pirmo vietu E grupā, un esmu pārliecināts, ka viņi būtu izcīnījuši medaļas, ja vien F grupā negaidīti 4. vietu neieņemtu apgriezienus uzņēmuši čempionāta galvenie favorīti Spānija...), bet beigās franču meistarība (īpaši viņu līdera trīskārtējā NBA čempiona Tonija Pārkera) ņēma virsroku.

Pret Vāciju trenera - spēlētāju sapratne bija vēl augstākā līmenī, mēs visu spēli pārliecinoši kontrolējām cīņas gaitu, izcīnījām drošu uzvaru (ar +6). Diemžēl ne ar vajadzīgo punktu starpību (vajadzēja +9)...

Var jau teikt, ka mums nepaveicās - ka zaudējām pārāk daudz Krievijai, ka varējām uzvarēt Franciju, ka atdevām punktus spēles beigās pret Vāciju, ka Krievija varēja uzvarēt Franciju. un tad mums pietiktu ar vienkāršu uzvaru pār Vāciju, ka pietrūka Sanda Valtera utt. Var jau izdomāt dažnedažādākos iemeslus, bet realitāte ir tāda - veiksme ir jānopelna! Un šogad spēlētāji ar savu attieksmi pret darbu to nebija pelnījuši. Vairāk tur nav, ko piebilst.

4) Nākotnes vīzija, priekšlikumi

Gatavošanās

Manuprāt, no organizatoriskās puses visu darījām pareizi, pagājušā gada kļūdas tika ņemtas vērā, un izdarīti pareizie secinājumi. Pirmās pārbaudes spēles aizvadījām tikai treniņnometnes 3. nedēļā pēc smagāko fiziskās sagatavotības treniņu beigām (nevis pēc 5 dienām kā pērn). Treniņnometnes organizējām Rīgā un Liepājā, kur ir lieliski apstākļi - zāle, viesnīca, pilsētas aura (nevis Ventspilī kā pag. gadā). Šogad tik daudz neceļojām apkārt kā pērn, uz pārbaudes turnīriem bija tiešie reisi, turklāt lidostās komandai bija nodrošināts lielisks serviss (atsevišķa reģistrēšanās lete vai iekāpšanas kartes jau izdrukātas gaidīja spēlētājus lidostā, līdz ar to komandai reģistrējoties jāvelta vien pāris minūtes). Ja tagad būtu jāsastāda gatavošanās plāns, tad es diez vai kaut ko mainītu. Varbūt vajadzēja nedaudz vairāk pārbaudes spēles (iemeslus jau minēju iepriekš), bet šaubos, ka mums tam pietiktu līdzekļu.

Noteikti jāturpina sasaukt B-izlase, kaut vai tikai vienu nedēļu pirms galvenā sastāva. Jo tas dod treneriem iespēju iepazīt un pārbaudīt plašāku spēlētāju loku.

Treneru jautājums

Manuprāt, treneru kolektīvam nākamgad vajadzētu būt sekojošam:

Galvenais treneris - Kestutis Kemzura

Motivāciju rakstīju jau iepriekš.

1. treneris-asistents - Agris Galvanovskis

Šogad izlasē nebija pašreizējo Latvijas čempionu BK „Ventspils” basketbolistu, kas varbūt bija Kemzuras kļūda. Toties nākamgad komandā noteikti būs vairāki šī kluba pārstāvji, iespējams, gandrīz puse spēlētāju būs ventspilnieki (Strēlnieks, Bertāns, Zaķis, Jurēvičus, Blaus un Artūrs Bērziņš noteikti būs reāli kandidāti uz vietu valstsvienībā). Tā vien šķiet, ka „Ventspils” atkal kļūs par izlases bāzes klubu. Un kluba galvenais treneris Agris Galvanovskis ir viens no speciālistiem, kurš ar šiem spēlētājiem strādā ikdienā. Un kurš gan vēl labāk par Galvanovski zinās šos spēlētājus un spēs palīdzēt tikt ar viņiem galā (īpaši tas būs nepieciešams Zaķa gadījumā, jo iekšā šim spēlētājam ir daudz, bet, piemēram, Trajkovičs un Kemzura atzina viņu par nekontrolējamu).

Galvanovskis par treneri strādā jau kopš 1998. gada. No 2003. līdz 2006. gadam bijis Gulbenes „Buku” galvenais treneris. Pēc tam 3 gadus ir bijis Kārļa Muižnieka un Gašpera Okorna asistents Ventspilī un šogad otro gadu būs kluba galvenais treneris. Tā ka šim trenerim ir jau pietiekama pieredze trenera darbā augstākajā līmenī, un tieši trenera-asistenta pozīcijā, turklāt viņš zina spēlētājus, tāpēc viennozīmīgi uzskatu viņu par labāko kandidatūru izlases 1. asistenta amatam.

Kā es sapratu no LBS sporta direktora Edgara Šnepa, viņš jau ir aprunājies ar treneri Galvanovski, kurš izteicis gatavību pievienoties izlases treneru korpusam. Protams, par šo jautājumu jārunā arī ar viņa galvenā darba devēja „Ventspils” kluba vadību.

2. treneris-asistents - Edmunds Valeiko

Motivāciju rakstīju jau iepriekš.

Fiziskās sagatavotības treneris - Viktors Lācis

Vienīgi pirms treniņnometnes sākuma vajadzētu noorganizēt tikšanos, kurā piedalītos mēs, LBS, visi izlases treneri, pāris fiziskās sagatavotības eksperti un pāris pieredzējušie spēlētāji (Blūms, Janičenoks un varbūt vēl kāds) un izrunātu to sāpīgo nopietno svaru treniņu jautājumu. Manuprāt, ir iespējams izveidot optimālu fiziskās sagatavotības programmu, balstoties uz V. Lāča metodiku, bet tomēr arī ieklausoties spēlētājos. Katrā ziņā šai sapulcei jābūt pirms nometnes sākuma, lai - kad sākas treniņi, programma fundamentāli ir izstrādāta un nebūtu vairs lielu diskusiju. Protams, ka darba gaitā iespējamas korekcijas, bet komandā nedrīkst būt nekādu iekšējo sarunu/strīdu par metodikas atbilstību kopumā.

Treneru asistents video analīzē - Edgars Suraks

Motivāciju rakstīju jau iepriekš.

Tādam, manuprāt, vajadzētu būt izlases treneru kolektīvam nākamgad.

Spēlētāji

Aptuvens nākamā gada izlases kandidātu saraksts:

Jānis Blūms, Ernests Kalve, Gatis Jahovičs, Rolands Freimanis, Artūrs Štālbergs, Kristaps Janičenoks, Andris Biedriņš, Edgars Jeromanovs, Jurijs Aleksejevs, Ingus Bankevics, Dairis Bertāns, Jānis Strēlnieks, Lauris Blaus, Artūrs Bērziņš, Mareks Jurēvičus, Ronalds Zaķis, Andrejs Šeļakovs, Pāvels Veselovs

Lūk, jau 18 uzvārdu saraksts, no kuriem var izveidot talantīgu, spēcīgu komandu ar pietiekami labiem spēlētājiem, kuri laukumā cīnīsies par katru metru un kuri var gūt arī lielas uzvaras. Un, ja kādreiz tas arī neizdosies, esmu pārliecināts, šie spēlētāji ar savu uzvedību nedarīs kaunu mūsu valstij.

Vēl rezervē mums ir:

Kaspars Bērziņš - viņa uzvedība šogad bija vienkārši nožēlojama; īsti neticu, ka viena gada laikā tā būs krasi izmainījusies, bet tomēr 213 cm garu un tik talantīgu spēlētāju mums ir ļoti maz, tāpēc noteikti būtu ar viņu jārunā. Ja jūtams, ka viņš neko nav sapratis un nav izdarījis nekādus secinājumus, tad viņu uz izlasi nav jāaicina.

Uvis Helmanis - par viņa situāciju rakstīju jau iepriekš. Taču, ja jūtam, ka vairāku garo spēlētāju meistarība, motivācija īsti neatbilst izlases prasībām vai ir veselības problēmas, tad noteikti ir jāapsver Helmaņa uzaicināšana ,un šis jautājums ar viņu jāapspriež.

Aigars Vītols - līdzīgi kā ar Helmani.

Un gan jau sezonas laikā parādīsies vēl kāds apspriešanas vērts uzvārds.

Bet jebkurā gadījumā mēs vairs nedrīkstam vienkārši jūnijā nosaukt izlases kandidātu sarakstu, pēc tam nedēļu pirms treniņiem uzzvanīt un atgādināt par nometnes sākšanos. Ir daudz stingrāk jākontrolē viss process, jāveic profesionāls selekcijas darbs. Ir jāveic individuālas pārrunas ar pilnīgi visiem kandidātiem, sākot ar Biedriņu un beidzot ar Šeļakovu, lai noskaidrotu katra spēlētāja veselības stāvokli, psiholoģisko noskaņojumu, viņa motivāciju pārstāvēt Latviju utt. Ja kāds nevar vai īsti negrib pārstāvēt izlasi (nevis tikai spēlēt - esmu pārliecināts, ka spēles dienā uzvilkt formu un iet laukumā gribētu katrs basketbolists, bet vai viņš ir gatavs kārtīgi trenēties, ievērot režīmu, apmeklēt un piedalīties izlases pasākumos, kārtīgi uzvesties utt. jeb citiem vārdiem - godam pārstāvēt savu valsti, - tas jau ir cits jautājums), ieskaitot Biedriņu, tad viņu nevajag aicināt uz valstsvienību. Nevienu spēlētāju nevajag pierunāt.

Kā arī šo sarunu laikā ir konkrēti un tieši spēlētājiem jāizskaidro, kā viņiem ir jāuzvedas un ko mēs no viņiem gribam. Būtu jāapsver iespēja slēgt ar spēlētājiem sadarbības līgumus, kurā tiek aprakstīts, ko dodam mēs (ēdināšana, ekipējums, iespēja trenēties pie labiem speciālistiem, iespēja pārstāvēt savu valsti u. c.), un kas jādara viņiem (jāpiedalās visos treniņos un spēlēs (ja vien treneris nav lēmis savādāk), jāpiedalās visās publiskajās aktivitātēs, nedrīkst atpūsties publiskās vietās un lietot alkoholu, ja nākamajā dienā jāstrādā, nedrīkst huligāniski uzvesties utt.). Varbūt, ka, parakstot šādu papīru, spēlētāji vēlreiz padomās, vai vajag iet uz naktsklubu, ja nākamajā dienā jātrenējas, un vai vajag izdemolēt viesnīcas numuru, ja būs uznākusi agresivitātes lēkme.

Uzskatu, ka sarunās un selekcijas procesā kopumā obligāti ir aktīvi jāpiedalās LBS pārstāvjiem, jo mēs, iespējams, labāk par treneriem zinām katra mūsu basketbolista rakstura niķus. Turklāt tieši mēs - Latvijas Basketbola savienība - atbildam par Latvijas izlases zīmola prestižu. Un tieši mums ar visstingrāko atbildību ir jālemj, kuriem spēlētājiem uzticēt Latvijas pārstāvēšanu Eiropā un pasaulē. Spēlētājus labi pazīst un to darīt noteikti varētu LBS Sporta direktors Edgars Šneps. Arī es ļoti labi pazīstu visus mūsu basketbolistu, zinu viņu raksturus un dzīvesveidus, tāpēc uzskatu, ka es arī varētu veikt šo atbildīgo darbu. Bet mans darba līgums beidzās šī gada 1. oktobrī, un redzot, kā rīkojās LBS sporta direktors, īsti neredzu, kā mēs varētu turpināt sadarbību (skat. Pielikumu).

Vīzija nākotnei

Ar Eiropas čempionātu Polijā ir noslēdzies viens posms Latvijas izlases vēsturē (2002-2009). Šajā laikā nebija lielu izgāšanos, jo mēs 4 reizes kvalificējāmies Eiropas čempionāta finālturnīram, apliecinot mūsu piederību Eiropas basketbola elitei. Bet šajos 8 gados trūka arī lielu panākumu, jo mēs visas 4 reizes tā arī nespējām izkļūt no apakšgrupas, ikreiz sagādājot lielu vilšanos mūsu daudzajiem faniem, kuri devās uz čempionātu norises vietām atbalstīt mūs klātienē vai sekoja līdzi mūsu gaitām pie TV ekrāniem.

Bet tāpēc mums nav jānokar galvas, jo nekāda lielā traģēdija nav notikusi. 5 reizes pēc kārtas iekļūt kontinenta finālturnīrā ir zināms kvalitātes rādītājs. Reāli vērtējot, mūsu objektīvā vieta Eiropā ir otrajā desmitniekā, nevis pirmajā.

Ir jāturpina strādāt. Ir jāpieņem pareizi lēmumi, visupirms jau jātiek skaidrībā par nākamās sezonas izlases galveno treneri. Pēc tam jāveic profesionāls spēlētāju selekcijas darbs, vietu izlasē piedāvājot tikai tiem basketbolistiem, kas patiešām grib pārstāvēt Latviju un ir pelnījuši to darīt.

Ja turpināsim nopietni strādāt, tad arī veiksme atgriezīsies, un mēs atkal spēsim priecēt mūsu līdzjutējus ar lielām uzvarām. Bet, lai tiktu pie lielām uzvarām, visupirms jāizcīna mazās - veiksmīgi jānospēlē nākamā gada Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīrā un jāizcīna ceļazīme uz 2011. gada finālturnīru pie mūsu kaimiņiem Lietuvā. Bet jādarbojas pakāpeniski - tagad jāstrādā pie 2010. gada modeļa. Un tad, ja tiksim uz Lietuvu, arī domāsim tālāk.

Taču papildus neveiksmēm laukumā ir vēl kāds daudz nopietnāks zaudējums - ir pamatīgi aptraipīts Latvijas izlases gods. Šis posms (2002-2009) bija raksturīgs ar to, ka noteikumus izlasē diktējuši atsevišķi spēlētāji (Kambala, Valters, Biedriņš). Neviens no viņiem nav Gazols vai Novickis, un esmu pārliecināts, ka neviena no šīm īstenajām superzvaigznēm neuzstāda nekādus ultimātus vai kaprīzes savās valstsvienībās. Ir pienācis laiks ņemt kontroli savās rokās - situācija izlasē ir jādiktē treneriem un Basketbola savienībai, nevis spēlētājiem. Ir jāsāk ar elementāru kārtību, un tikai tad sekos panākumi.

Bravūrīgo „tusētāju” paaudzes laiks Latvijas izlasē ir beidzies.

Ir pienācis laiks kārtīgo uzvarētāju paaudzei.

PIELIKUMS: +8 vai +9 lieta..

Vairākos masu medijos un sabiedrībā vispār parādījās lielas diskusijas par to, ar cik tad lielu punktu starpību mums bija jāuzvar pēdējā mačā Vācija, lai mēs kvalificētos nākamajai kārtai - ar +8 vai +9. Turpmākajās rindkopās izskaidrošu situāciju, lai visiem būtu skaidrs, kāds rezultāts mums bija nepieciešams un kāpēc vispār radās šīs neskaidrības.

Es vienmēr esmu zinājis, kas ir rakstīts FIBA Europe 2008. gada maijā izdotajos „Official Basketball Rules 2008”. Pēc šiem noteikumiem, ja 3 un vairāk komandām ir vienāda uzvaru-zaudējumu bilance, tad komandu vietu sadalījums tiek noteikts pēc šo trīs komandu savstarpējās spēlēs gūto un zaudēto punktu attiecībām. Un, ja no šīm trijām komandām divām šī attiecība ir vienāda, tad vietu sadalījums tiek noteikts pēc savstarpējās spēles rezultāta.

Izejot no šiem noteikumiem, es konstatēju, ka spēli pret Vāciju mums nepieciešams uzvarēt ar vismaz 8 punktu pārsvaru. Jo, ja uzvaram ar +8, tad mums ar Vāciju ir identiska gūto un zaudēto punktu attiecība savstarpējās spēlēs (plus ar Krieviju). Šī attiecība ir (76 + X)/(81 + X), kur X ir Vācijas komandas gūto grozu skaits spēlē pret mums. Tā kā divām komandām šī attiecība būtu vienāda, tad tiktu ņemts vērā savstarpējās spēles rezultāts, līdz ar to mūsu uzvara ļautu mums iegūt augstāku vietu par Vāciju. Tā kā es biju pilnīgi pārliecināts par savu taisnību, tad otrdienas, 8. septembra, vakarā par saviem aprēķiniem es informēju trenerus, ka Francijas uzvaras gadījumā pēdēja dienā pār Krieviju, mums Vāciju jāuzvar ar +8 (un Krievijas uzvaras gadījumā ar +1), un ar šādu pārliecību devos gulēt.

Diskusijas sākās spēles (9. septembra) rītā, kad aprunājos ar vairākiem masu medijiem, konkrēti ar vienu no, manuprāt, Latvijas kompetentākajiem basketbola apskatniekiem, „Dienas” žurnālistu Gunti Keiseli. G. Keisels man pievērsa uzmanību tam, ka tajos pašos FIBA Europe 2008. gada maijā izdotajos „Official Basketball Rules 2008” punkts D.1.5 vēsta sekojošo

D.1.5 If there are still teams tied, the placing will be determined using the goal average from the results of all their games played in the group.

Pārtulkojot, - ja ņemot vērā savstarpējo spēļu rezultātus, kādām komandām vēl joprojām ir vienāda gūto un zaudēto punktu attiecība, tad jāņem vērā spēļu rezultāti ar visām grupas komandām. Mūsu grupā vēl spēlēja Francija un, ņemot vērā spēļu rezultātus pret Franciju, pēc šī noteikuma pie +8 mēs būtu aiz Vācijas, jo mēs Francijai zaudējām ar -9, kamēr Vācija tikai ar -5.

Taču punktam D.1.5 seko punkts D.1.6., kurš vēsta sekojošo

D.1.6 If, at any stage, using the above criteria, a multiple team tie is reduced to a tie involving only two teams, the procedure in D.1.1 and D.1.2 above will be applied.

Pārtulkojot, - ja kādā no komandu vietu sadalīšanas procesa etapiem no 3 komandām ir iespējams atsijāt 2 komandas, tad attiecīgi, lai noteiktu labāko komandu, ir jāveic pati pirmā procedūra (D.1.1) jeb jāskatās savstarpējo spēļu rezultāti. Pēc šī kritērija savukārt mēs būtu priekšā Vācijai, jo uzvarētu viņus.

Turklāt G. Keisels man atgādināja, ka mēs ar viņu par šo jautājumu bijām diskutējuši jau šīgada Eiropas sieviešu čempionāta laikā, kad 2. posma pēdējā spēlē mums bija jāspēlē ar Spāniju. Abi rēķinājām, ar kādu rezultātu starpību mums būtu jāuzvar Spānija, lai ieņemtu attiecīgi pirmo vai otro vietu savā E grupā (mēs bijām zaudējuši Slovākijai, savukārt Slovākija Spānijai). Jau tad mums bija diskusija, vai, ja mums būs vienāda gūto/zaudēto punktu bilance, vispirms tiks ņemta vērā savstarpējā spēlē (kā var saprast pēc noteikumiem), vai rezultāti no spēlēm ar visām grupas komandām. Tā kā toreiz mēs to spēli zaudējām, tad visiem aprēķiniem nebija nozīmes.

Lai pilnībā pārliecinātos par to, kā pareizi interpretējami FIBA Europe „Official Basketball Rules 2008”, bija nepieciešams to noskaidrot no FIBA Europe oficiālajām amatpersonām. Manuprāt, kompetentākais cilvēks šajā jomā ir FIBA Europe sporta direktors Kosta Ilievs. Biju plānojis ar viņu personīgi runāt, ierodoties zālē uz spēli. Par savām nopietnajām šaubām par mums vajadzīgo rezultāta starpību pret Vāciju un nepieciešamību par to runāt ar Ilieva kungu es informēju LBS ģenerālsekretāru un Sporta direktoru Edgaru Šnepu, kurš bija arī Latvijas delegācijas vadītājs Eiropas čempionātā. Tas notika pēc ierašanās zālē ~18.00 pēc vietējā laika jeb ~ 75 minūtes pirms spēles sākuma. E. Šneps man paziņoja, ka viņš uzņemas noskaidrot nepieciešamo informāciju no Ilieva kunga.

Pēc sarunas ar Ilieva kungu E. Šneps man pastāstīja par pilnīgi jaunu rezultātu attiecību aprēķināšanas formu, kura it kā ieviesta nesen, lai maksimāli samazinātu iespēju divām komandām sarunāt rezultātu starpības. Pēc E. Šnepa vārdiem, gūto un zaudēto grozu koeficienti tiek aprēķināti savādāk - tiek ņemts katras atsevišķas spēles rezultāts, un iemesto punktu skaits tiek dalīts ar zaudētajiem punktiem un saskaitīti katras atsevišķas spēles koeficenti kopā. Līdz ar to labāks koeficients uzvarai ir tad, ja ir mazāks spēles rezultāts. Citiem vārdiem, uzvara ar rezultātu 50-42 (+8) tiek vērtēta augstāk kā uzvara 100-92 (arī +8). Tādējādi, pēc E. Šnepa vārdiem, mums uzvara ar +8 derēja pie maza spēles rezultāta, bet tieši līdz cik punktiem, E. Šneps pirms spēles man pateikt nespēja.

Šis E. Šnepa izklāstītais aprēķins man pilnībā saputroja galvu. Bet tā kā tomēr E. Šneps ir mans priekšnieks, man nebija pamata apšaubīt viņa vārdus, līdz ar to pirms spēles es nodomāju, ka FIBA Europe ir mainījusi komandu vietu sadalījumu noteikumus.

Pēc konsultācijas ar E. Šnepu īsi pirms spēles, kurā nospriedām, ka jaunie aprēķini ir pārāk sarežģīti un riskanti, jo nav iespējams noteikt spēles gaitu un rezultāta apjomu, tika nolemts paziņot treneriem, ka mums der uzvara ar +9, jo tā bez citiem papildus aprēķiniem nodrošinātu mums vietu augstāk par Vāciju. Spēles laikā es saņēmu īsziņu, ja rezultāts ir zem 70, tad mums der arī +8. Ja Ernests Kalve spēles beigās būtu realizējis abus soda metienus, tad mums būtu 70 punkti, līdz ar to pēc tās īsziņas mums vairs +8 nederētu. Kalve gan abus soda metienus aizmeta garām, mums it kā der +8, bet tā kā mums vairs nebija minūtes pārtraukumu, tad nokomunicēt to spēlētājiem nebija iespējams.

Tā kā oficiāli es šādu jauno aprēķinu sistēmu neesmu nevienos papīros redzējis, nodomāju, ka, iespējams, ka Šnepa kungs būs pārpratis Ilieva kunga izklāstīto vietu sadalījuma aprēķināšanas shēmu. Proti, ka koeficientus rēķina, saskaitot visās iesaistīto komandu savstarpējās spēlēs gūtos punktus un izdalot ar visās spēlēs zaudētajiem punktiem, tādejādi iegūstot vienu koeficientu pa visām spēlēm katrai komandai. Nevis saskaitot atsevišķi katras atsevišķas spēles koeficientus kopā.

Pirmdien, 14. septembrī, sazvanot Ilieva kungu, viņš man apstiprināja, ka koeficientus rēķina, saskaitot visās iesaistīto komandu savstarpējās spēlēs gūtos punktus un izdalot ar visās spēlēs zaudētajiem punktiem. Kā arī viņš apstiprināja, lai mēs tiktu nākamajā kārtā, bija nepieciešama uzvara ar vismaz 9 punktu starpību. Jo pie +8 mums ar Vāciju būtu vienāda gūto/zaudēto punktu bilance no savstarpējām spēlēm ar Krieviju, tāpēc tad tiktu ņemta vērā arī rezultāti spēlē ar Franciju (punkts D.1.5), līdz ar to nākamajā kārtā iekļūtu Vācija.

Uz manu jautājumu, kuros brīžos tad tiek ņemta vērā savstarpējā spēle, Ilieva kungs man atbildēja, ka tad, ja arī pēc punkta D.1.5. mums ir vienāda gūto/zaudēto punktu bilance. Respektīvi, ja gan mēs, gan Vācija būtu zaudējuši Francijai ar vienādu rezultātu, tikai tad tiktu ņemta vērā savstarpējā spēle.

Ilieva kunga vārdi nozīmēja arī to, ka FIBA Europe 2008. gada maijā izdotie „Official Basketball Rules 2008”, konkrēti noteikumi par komandu vietu sadalījumi ir uzrakstīti neprecīzi, uz ko manu uzmanību bija vērsis G. Keisels. Pēc viņa vārdiem, jau sieviešu čempionātā no FIBA Europe amatpersonām izskanēja informācija, ka punkts D.1.5. ir spēcīgāks par punktu D.1.6., lai tīri gramatiski ir saprotams pretēji. Lai būtu labāk saprotams, kur kļūda, aplūkosim vēlreiz punktu D.1.6.:

D.1.6 If, at any stage, using the above criteria, a multiple team tie is reduced to a tie involving only two teams, the procedure in D.1.1 and D.1.2 above will be applied.

Liekā frāze, ka padara šos noteikumus neprecīzi uzrakstītus, jeb, citiem vārdiem, par tādiem, kuri tomēr pilnībā neatbilst FIBA Europe ievērotajai procedūrai, ir „at any stage”. Jo tie nozīmē, ka, ja jebkurā etapā, nevis tikai pēc visiem etapiem jeb pēc D.1.5. ir iespējams no 3 komandām atsijāt 2, tad procedūra jāsāk no sākuma jeb jāskatās rezultāts(i) savstarpējā(s) spēlē(s). Bet, ja izņemtu ārā šos 3 vārdus, tad šis punkts D.1.6 paliktu sekojošs:

D.1.6 If using the above criteria, a multiple team tie is reduced to a tie involving only two teams, the procedure in D.1.1 and D.1.2 above will be applied.

Tad šis teikums precīzi atbilst FIBA Europe ievērotajai procedūrai - ja pēc visiem kritērijiem ir, iespējams, atsijāt 2 komandas, tad jāņem vērā rezultāts(i) savstarpējā(s) spēlē(s).

Lūk, tieši tik neparasta un sarežģīta bija visa šī situācija ar komandu vietu sadalījumu sistēmu.

Morāle

Es zināju FIBA Europe noteikumus.

Tie ir neprecīzi uzrakstīti.

Radās šaubas par reālo FIBA Europe komandu vietu sadalīšanas procedūru.

Lai to noskaidrotu, bija nepieciešama konsultācija ar FIBA Europe pārstāvjiem, vēlams ar augstāko sporta amatpersonu - FIBA Europe sporta direktoru Kostu Ilievu.

Par savām šaubām un nepieciešamību noskaidrot, kāda FIBA Europe pielietotā komandu vietu sadalīšanas procedūra, es informēju LBS sporta direktoru un Latvijas delegācijas vadītāju Polijā Edgaru Šnepu.

Šnepa kungs uzņēmās pats to noskaidrot no Ilieva kunga.

Šnepa kungs it kā bija pārpratis Ilieva kungu un kļūdaini sapratis attiecīgo procedūru.

Šnepa kunga pārpratums tik un tā ļāva nodot komandai pareizo instrukciju tikšanai otrajā kārtā - jāuzvar ar +9 (lai gan, ja viņš būtu precīzi izrēķinājis pēc savas pārprastās procedūras, tad mums +8 derētu arī, ja mēs iemestu 83 (83-75) un mazāk punktus; jau pirms spēles puslīdz droši varēja apgalvot, ka tik izšķirīgā spēlē augsta rezultativitāte nebūs, līdz ar to komandai teorētiski pēc šīs pārprastās procedūras bija jānodod instrukcija +8, bet šoreiz pārpratumam palīdzēja neprecizitāte).

Spēles beigas izvērtās tā, ka pie +8 apzināti sitām sodu, vācieši realizēja abus soda metienus, savukārt mēs pēdējā uzbrukumā metām tālmetienu, kurš bija neveiksmīgs. Rezultātā uzvara ar nepietiekošo +6.

Pēc spēles beigām daudzi Latvijas „gudrinieki”, kuriem šķiet, ka viņi vienīgie māk lasīt, sāka pārmest Latvijas izlases vadībai par to, kāpēc spēlētājiem/treneriem dota instrukcija, ka jāuzvar ar +9.

Viens no šādiem „gudriniekiem” ir „Sporta Avīzes” tendenciozais un subjektīvais žurnālists Ingmārs Jurisons.

Šnepa kungs, saklausījies Jurisonā, ka vajadzējis taču +8, beidzot nolēma izlasīt FIBA Europe „Official Basketball Rules 2008”. Un tajā brīdī Šnepa kungs, šķiet, apjautis savu kļūdu un neprofesionalitāti, sabijās par savu reputāciju un izdomāja novelt visu vainu uz izlases menedžeri.

Tā vietā, lai rīkotos patiešām profesionāli un kā LBS Sporta direktoram un delegācijas vadītājam Polijā pienāktos, viņš pateiktu, ka viņš uzņemas atbildību, bet, kamēr nebūs saņēmis paskaidrojumu no izlases menedžera un lieta netiks izskatīta LBS valdē un pieņemti kādi lēmumi, sīkākus komentārus nedos, Šnepa kungs intervijā „Sporta Avīzei”, konkrēti žurnālistam Jurisonam (skatīt 15. septembra „Sporta Avīzi”) pilnībā noveļ visu vainu uz mani, apgalvojot, ka man par to maksā naudu (manā līgumā nekas tāds nav rakstīts, cita lieta, ka es to parasti daru), turklāt savu kļūdaini pārprasto koeficientu rēķināšanas metodi uzdodot par manējo. Intervija, šķiet, notikusi 13. septembrī, kad Šnepa kungs tā arī nebija sagaidījis manu paskaidrojumu, nemaz nerunājot par jebkādu lietas izskatīšanu valdē. Un pats trakākais - pirms novelt uz mani visu vainu par nepareizas instrukcijas (+9) nodošanu komandai, Šnepa kungs tā arī neuzskatīja par vajadzīgu noskaidrot, kāda tad patiesībā ir FIBA Europe noteikumu interpretācija, jeb ka +9 bija absolūti pareiza instrukcija.

Pirmdienas, 14. septembra, rītā Šnepa kungs man deva tikai pusotru stundu laika, lai uzrakstītu paskaidrojumu par Latvija - Vācija spēli. Savā paskaidrojumā es uzņēmos vainu, ka nebiju pietiekami profesionāli atrisinājis šo lietu jeb nebiju laicīgi kontaktējies ar Ilieva kungu un nodeva Šnepa kungam informāciju tikai 75 minūtes pirms spēles ar Vāciju. Tajā brīdī es vēl nebiju pats sazvanījis Ilieva kungu un, saklausījies visas Latvijas kritiku, domāju, ka mums vajadzēja +8, un izjutu lielu nožēlu, ka esmu ļāvis medijiem radīt manī šaubas, jo tad šķita, ka noteikumi uzrakstīti skaidri un precīzi. Tāpat izjutu nožēlu, ka tādā svarīgā lietā kā noteikumu noskaidrošana biju paļāvies uz citiem (lai arī šoreiz tas cits bija mans priekšnieks) un pats savlaicīgi neesmu konsultējies ar Ilieva kungu, kā rezultātā bija radies tas pārpratums. Kā rezultātā komandai tika nodota nepareiza instrukcija. Lai gan teorētiski man nemaz nebija izvēles, jo man par visu, kas saistīts ar izlasi, ir jāinformē delegācijas vadītājs un LBS Sporta direktors Edgars Šneps. Viņš uzņēmās pats noskaidrot informāciju no Ilieva kunga; viņš mani informēja par viņa saprasto koeficientu rēķināšanas sistēmu, un tā kā manā līgumā ir rakstīts, ka man jāklausa LBS sporta direktora norādījumi, man nemaz nebija iespēju apšaubīt Šnepa kunga vārdus.

Pirmdienas, 14. septembra, vakarā man beidzot izdevās sazvanīt Ilieva kungu, kurš man tad arī apstiprināja, ka mums vajadzēja +9. Tajā brīdī es sapratu, ka visu darīju pareizi - pēc noteikumu grāmatas saprotams, ka mums der +8, bet, lai par to pārliecinātos, bija jāgūst apstiprinājums no FIBA Europe cilvēkiem. Atzīstu, ka teorētiski es varēju uzmeklēt Ilieva kungu arī ātrāk (kaut vai aizbraucot pie viņa uz viesnīcu) nekā 75 minūtes pirms spēles, bet man pietika ar 3 minūtēm, lai telefonsarunā viss būtu skaidrs.

Ceturtdien, 17. septembrī, es izlasīju 15. septembra „Sporta Avīzes” numuru. Tajā brīdī es sapratu, ka vēlos detalizēti informēt LBS valdi par visu neparasto situāciju un LBS sporta direktora rīcību šajā gadījumā. Lai nevienam nebūtu nekādu pārpratumu.

Līdz šim brīdim es neesmu saņēmis nekāda veida (ne publisku, ne personīgu) atvainošanos no Šnepa kunga.

Nobeigumā es gribētu uzdot LBS valdei vairākus retoriskus jautājumus:

1) Kā LBS valde vērtē LBS Sporta direktora Edgara Šnepa, kurš pēc ar LBS parakstītā līguma ir galvenais atbildīgais par nacionālajām izlasēm un kurš pildīja delegācijas vadītāja funkcijas Polijā, rīcību kopumā?

2) Kā LBS valde vērtē to, ka LBS sporta direktors ir man uzvēlis vainu par noteikumu nezināšanu, nemaz nesagaidot manu paskaidrojumu un LBS valdes lēmumu šajā lietā? (Par minētā žurnālista neprofesionalitāti Šnepa kungu esmu brīdinājis.)

3) Kā LBS valde vērtē to, ka LBS sporta direktors ir man uzvēlis vainu par noteikumu nezināšanu, nemaz neuzskatot par vajadzīgu vispirms noskaidrot, ka patiesībā es visu darīju pareizi? (Minētajā intervijā savu viedokli viņš pasniedza kā LBS viedokli, līdz ar to LBS publiski atzīst, ka organizāciju neinteresē lietas dziļāka analīze, tikai virspusēja informācijas pārzināšana. Arī minētais tendenciozais žurnālists Jurisons neuzskatīja par vajadzīgu pārbaudīt Šnepa sniegtās informācijas atbilstību patiesībai pie FIBA Europe amatpersonām.)

4) Kā LBS valde vērtē to, ka LBS sporta direktors melo medijiem, ka nevis viņš, bet es esmu pārpratis gūto/zaudēto punktu koeficientu aprēķināšanas sistēmu (ka katras konkrētas atsevišķas spēles iemestos punktus dala ar zaudētajiem un pēc tam sasummē visus koeficientus kopā)?

5) Vai LBS valdes locekļi manā vietā gribētu turpināt strādāt ar izlasēm zem LBS sporta direktora, ņemot vērā, kā viņš rīkojas krīzes situācijās?

6) Pēc sarunas ar Ilieva kungu, kurā viņš man skaidri un gaiši izstāstīja, ka ja spēlē pret Vāciju mums būtu +8, tad vispirms tiktu ņemta vērā spēle pret Franciju, tāpēc mums bija jāuzvar ar +9, mani pārņēma šaubas, vai Šnepa kungs maz pakonsultējās ar Ilieva kungu Gdaņskā pirms spēles ar Vāciju. Jo es personīgi redzēju tikai to, ka viņš rēķina koeficientus kopā ar vēl vienu „gudrinieku” - „Sporta Avīzes” galveno redaktoru Ēriku Strausu, kurš noteikti nav kompetentākais cilvēks basketbolā. Iespējams, abi kopā tad arī ir ne tā sapratuši to koeficientu rēķināšanas sistēmu. Varbūt kāds no LBS valdes (prezidents) to varētu noskaidrot.

Ar cieņu,

Edgars Buļs,

Latvijas nacionālo basketbola valstsvienību menedžeris