KRIETNĀS LATVIJAS IZLASES DĒKAS PASAULES KAUSĀ III

"Kafija ir gatava, mīļais!" no ēdamzāles atbalsojās baltiem paklājiem klātajā guļamistabā. Istabā iekšā lauzās pavasara saule un nebēdnīgi atstarojās stūrī noliktajā tērauda krūkā, iespīdot sejā gulētājam. "Nu, kas ir, mazais, tu izskaties tik bāls", istabā ievalsēja sieva un pakāpusies uz vienas kājas atrāva aizkarus.
Spējā gaisma lika Oļegam akli taustīties pēc sava rīta halāta. Viņu visu nakti bija mocījuši murgi, un iekšā vēderā bija sajūta, ka noticis kaut kas slikts un nelabojams. "Vkļuči teļevizor, galobuška" viņš noteica, piekļāvis pie kuplajām ūsām rīta kafijas krūzi, kas smaržoja pēc modrības un viskija.
Rīta ziņās beidzot sazīmējās tas, par ko Oļegs bija bažījies. 0-2. Nolāpītie Zviedrijas musulmaņu mīlnieki tomēr bija izcīnījuši uzvaru. Oļega seja saviebās.
Viņš atcerējās 1997.gadu un lielos soļus, ko viņš veica kopā ar puišiem - Tambu, Ozo, Serjožu, Viķu un Irbi priekšgalā - toreiz viss likās iet no rokas, pat bebrainie kanādieši nespēja sakaut Latviju, un tieši no viņa passa izlase Zviedrijas vārtos iedzina pirmo naglu.. un.. un.. un tad sapnis beidzās. Pietrūka tik maz. Un tas arī bija augstākais punkts, kas jebkad sasniegts.
Pie sienas sašķiebtā rāmītī pretī lūkojās iedzeltējis papīra gabals, kur angļu mēlē uzrakstīta atzinība par dalību čempionātā, un liels cipars "7". Kafijas virsmā kaut kas iepilēja. Mazie vilnīši, bailēs no saimnieka, ātri noplaka pret krūzes sieniņām.

Vācijas nelielajā treniņu arēnā valdīja saspringts klusums. Hokejisti apzinīgi slidinājās pa apli un Amerikāņu Bobs, kā viņi bija iesaukuši savu speciālistu, kaut ko ik pa laikam uzbrēca. Merzļikins izskatījās galīgi sakņupis un tvēra tikai katru otro ripu. Forma spieda, cimds ļodzījās, un viss ko gribējās bija ātrāk beigt treniņu un iedzert pinti alus.
Zemgus domīgi mīcīja melno ledus rituli ar savu nūju. It kā jau nekas nebija noticis, cik nav piedzīvots dzīvē - zaudē, nokrīti, piecelies, notraus netīrumus, strādā tālāk.. un vēl nesen taču Biču Māris zvanīja, viņam ģimenes pieaugums. Bet šoreiz viss šķiet savādāk. Nezin kāpēc neatgriežas vecais labais spars Zemgus atgaiņājās no šīm domām un sāka atkal slidot apļus. Viņš neprata sevi mierināt. Galva jutās kā no vates.
"Viss būs labi" noteica Daugaviņš, bet nesaņēma atbildi. Komanda turpināja slidināties. Kapteinis iekrekšķējās, kā atvainodamies, ka viņš jau tikai veic savus pienākumus, un piebiedrojās pārējiem.
Komandas ārsts Kvēps sēdēja uz sola nošļūcis līdz pusei slīpi un centās noturēt vaļā acis. Vakar visu vakaru nācās noņemties ap desmitiem mazu plēsumu un brūču, kuras saņemtas cīņā, un bija izpalicis arī plānotais gājiens uz vācu naktsklubiem. Šodien pieguļošos ādas kostīmos dejojošas sievietes galīgi nebija prātā, un šaibu plakšķēšana pret bortiem vairs neasociējās ar pātagu cirtieniem, bet gan lika aizvien stiprāk domāt par vēl vienu ibumetīna devu.
"Allrait bois, enaff" nosēcās Jenķu Bobs, un komanda atviegloti uzelpoja.
Sprukts pētīja tulznām klātās rokas un domās atradās siltā gultā, kas izārstēs no visām prāta un miesas kaitēm. Viņš ļoti vēlējās kaut vakardiena būtu tikai sapnis, un nevajadzētu sevi mocīt ar kārtējām šaubām. Tās katru gadu iezagās pat atbildīgākajos momentos un laupīja visus spēkus. Freibergs ar Pavlovu nevarēja vai negribēja sadalīt šauro gaiteni un pagrūstījās, un Spruktam nācās pārtraukt savu domu lidojumu, lai abus jauniešus izšķirtu.

Pienāca nākamā diena.
Arēnā skanēja skatītāju murdoņa, un tika skandētas populāras vācu dziesmas, kas pazuda kaut kur gumijas paklājiem klātajā grīdā. Latvijas izlase bija nulle kā ieradusies un kārtoja savus skapīšus.
Amerikāņi divas durvis tālāk skaļi bļaustījās un smējās, un viņus, šķiet, viss šis Eiropiešu jandāliņš tikai uzjautrināja. Viens no hokejistiem bija uzvilcis gumijas masku, kas taisīta pēc prezidenta ģimetnes, un staigāja apkārt spēcīgi žestikulēdams ar rokām, katram komandas biedram pie auss čukstot, ka tas "Padarīs Amerikāņu hokeju atkal varenu", katrreiz izsaucot jaunu smieklu vētru.
Latvijas hokejistu jautro pirmsspēles noskaņojumu bija nomainījis nopietns drūmums. Speciālists Bobs pats īsti nezināja, vai tas ir uz labu vai sliktu, un neatļāvās pēdējā brīdī ko mainīt.
Indrašis tina nūjas lāpstiņu ar lentu tik stipri, ka tā ar skaļu tirkšķi pārplīsa un lente izlidoja no rokas. "Tak nepi***s, negribas bez acs palikt..." nomurmināja Ķēniņš, tomēr pēc tam piecēlās un aizsoļoja pakaļ nokritušajam lentes ritulim. Indrašis klusi noteica "Paldies" un, acis nodūris, turpināja darbu.
Ģērbtuvē valdīja saspringts smags klusuma smārds. Vācu ražojuma "Feuershtik" lampa ik pa laikam izdvesa mušas lidojumam līdzīgu troksni.

Durvis pēkšņi atsprāga vaļā, atsitoties pret sienu. Spēcīgā ārpasaules gaisma lika visiem sažmiegt acis, un durvīs iezīmējās tumšs plats cilvēka tēls. Hokejisti neziņā lūkojās šajā pasaules spēkā, kas viņus tik pēkšņi bija apmeklējis.
"Nu čto, rebjata" noteica tumšais tēls "porvjem amerikosov?!" Acīm pierodot pie gaismas, iezīmējās smaidošas ūsas.

Arēnā noskanēja zalve.
Spēle sākās