Skudra: "Rīgā iepriekš trūcis pieredzējušu spēlētāju - profesionāļu"
Pēteris Skudra – hokeja vārtsargs, kurš savulaik septiņas sezonas spēlēja Nacionālajā Hokeja līgā, šobrīd jau astoņas strādā kā treneris Kontinentālajā Hokeja līgā. Ambiciozs, ass, dažbrīd skarbs, ļoti prasīgs gan pret saviem padotajiem, gan sevi pašu. Šajā pavasarī viņa vārds tiek locīts Rīgas “Dinamo” sakarā. Vīzija, kā Rīgā izveido komandu, kas spētu iekļūt izslēgšanas spēlēs, viņam it kā būtu, taču - vai Pēterim tiks dota iespēja? Redzēsim… Šobrīd viņš ir viens no ļoti daudzajiem kandidātiem uz galvenā trenera krēslu, un šādā statusā portāls Sportacentrs.com viņu aicina uz garāku sarunu. Ar Latvijas medijiem pēdējā laikā runāts pamaz, tāpēc Pēteris piekrīt nevilcinoties.
Jautājums banāls, bet vienkāršs – kā tev šobrīd iet?
Viss labi, paldies! Ar ģimeni esmu Igaunijā, pēdējās starpsezonas pavadu Tallinā, izņēmums nav arī šī. Mana sieva ir no Tallinas, abi mūsu dēli - divi puikas - dzimuši šeit. Manas mājas šobrīd ir te.
Kas tev ir Latvija?
Latvijā dzīvo mani vecāki, man tur ir daudz draugu, Rīgā esmu samērā bieži, pavadu brīvo laiku.
Pēc tam, kad noslēdzi karjeru, uzreiz par treneri nerāvies kļūt. Kā tas nākas, ka tomēr esi palicis hokejā?
Brīdī, kad beidz karjeru, tu nevari uzreiz kļūt par treneri vai ielēkt kādas komandas menedžera darbā. Tam nepieciešams laiks, tam jānotiek dabiski. Hokejs ir viens, bet treneris un spēlētājs ir divas absolūti dažādas lietas. Kā spēlētājs tu esi viens no bara, kā treneris – viens pats, jā arī palīgi, ar kuriem tu vadi procesus. Treneri uz spēli skatās pilnīgi citādāk, nekā spēlētāji, tas nevienam nav noslēpums. Tas ir jāapjēdz un nenotiek vienā dienā. Manā gadījumā viss notika dabiski. Nedaudz pastrādāju “Dinamo” TV spēļu studijās kopā ar Armandu Puči, kur nodarbojāmies ar analītiku, pēcāk biju Jura Savicka padomnieks. Izejot cauri šiem diviem posmiem, sapratu, ka gribu būt tuvāk ledum, tuvāk reālajam hokejam.
Kas tev palīdzēja nonākt trenera arodā? Tas bija Dmitrijs Kvartaļnovs?
Jā, pirmā mana darbavieta bija Čerepovecā, kur mani uzaicināja Ģima. Viņš man deva iespēju saprast, kas ir trenera darbs. Tālāk jau viss notika diezgan strauji. Patiesībā man ļoti daudz devuši treneri, kas ar mani strādāja Ziemeļamerikā, viņi lielākoties bija stratēģi, kuriem galvenais bija darbs pēc konkrētas sistēmas. Tas viss man palicis atmiņā, un neslēpju, ka arī tagad lieku šo pieredzi lietā.
Brīdī, kad kļuvi par treneri, spēlētāju sevī jau biji nogalinājis? Vai tas vispār ir nepieciešams?
Tas notiek dabiski. Tu uz spēli skaties pilnīgi savādāk. Kā treneris tu vairāk analizē, pievērs uzmanību niansēm. Trenerim ir jāatbild uz ļoti daudziem jautājumiem. Ja tu turpini domāt kā spēlētājs, tur nekas labs nesanāks, jo spēlētāji pilda uzdevumu, bet treneri dod uzdevumus. Negribu teikt, ka spēlētāji nedomā, taču lielākoties viņu uzdevums ir pildīt treneru dotos uzdevumus, bet trenerim vērtēt, kā viņiem tas sanāk. Daudzi spēlētāji vispār “nekapājas” galvā, viņi iet un dara. Pēdējā laikā gan tas mainās, un arī man gribās, lai spēlētājs saprot, kāpēc tieši tā un ne citādāk. Ja viņš ticēs trenera idejām, būs noderīgs trenerim un komandai.
Čerepovecā sāki kā vārtsargu treneris. Tā bija kā gaisa apostīšana trenera arodā vai tavā gadījumā loģisks solis?
Tā bija iespēja tikt komandas treneru korpusā. Dažbrīd es pildīju ne tikai vārtsargu trenera pienākumus, darbojos kā viens no treneriem, ne tikai ar vārtsargiem. Vēlāk, kad ar Kvartaļnovu devāmies uz “Sibir”, vairs nebija jautājumu – biju viens no viņa asistentiem. Jau tobrīd, kad Čerepovecā piekritu kļūt par vārtsargu treneri, zināju, ka varu komandai dot krietni vairāk. Esmu priecīgs, ka viss tā salikās.
Kā Kvartaļnovs toreiz nonāca pie domas, ka varētu saukt tevi palīgos?
Bijām uzspēlējuši Kazaņā, vienā laikā spēlējām arī NHL, gan ne vienā komandā. Mums bija daudz kopīgu lietu, un redzējums hokejā neatšķīrās. Lai arī viņš ir nedaudz vecāks, bijām uz vienas lapas.
Vēlāk jau piecas sezonas “Torpedo” tu biji galvenais. Kā tu raksturo sevi kā galveno treneri?
Esmu sistēmas treneris. Esmu prasīgs gan pret sevi, gan spēlētājiem. Man ir ļoti svarīgi, lai spēlētājiem būtu skaidrs, kāpēc tieši tā un ne citādāk. Prasīgs pret spēlētāju es varu būt tikai tajā brīdi, kad jūtu, ka viņš spēj izpildīt to, ko no viņa sagaidu. Uzskatu, ka mūsdienu hokejā nianses izšķir spēļu rezultātus, tāpēc sīkumiem pievēršu lielu vērību. Savulaik tieši pateicoties niansēm “play-off” apspēlēju “Jokerit”. Jā, jābūt arī gatavībai, taču sīkumi izšķir ļoti daudz. Vienlaikus man ir būtiski, lai spēlētāji pie manis justos brīvi, nebaidītos kļūdīties.
Ārēji tu esi ass, parupjš, kritisks… Kā tas nākas? Dzīve piespiež vai reizēm to arī pietēlo, uzspēlē?
Jājūt situācija! Reizēm jābūt emocionālam, reizēm jāsavaldās. Piekrītu, ka uz soliņa neesmu piemineklis. Man patīk, ka ir saikne, esmu vokāls, man ir vajadzīgs kontakts ar spēlētājiem, ar asistentiem, tiesnešiem. Komunikācija ir svarīgākais ne tikai hokejā, bet arī dzīvē. Vēl būtiskāks ir fakts, ja vari komunicēt dažādās valodās, jo lielākoties komandās ir ļoti daudz ārzemnieku. Emocijas, jā… ja komanda ir blāva, tad tieši treneru pienākums ir to atdzīvināt. Treneris ir atbildīgs par komandas sniegumu laukumā, līdz ar to arī par rezultātu. Ja komanda “nezvana” kā nākas, tad trenerim ir jāpanāk, lai tas notiktu.
Kas ir tavi treneri - paraugi?
Ir man pāris tādi, jā. Trīs gadus biju pie Kevina Konstantīna Pitsburgā, viņš bija nenormāls stratēģis – taktiķis. Domāju, ka viņš ir viens no tiem, kurš man jau toreiz iedeva daudz noderīgu lietu, lai vēlāk kļūtu par treneri. Lai gan biju vārtsargs, viņš man rādīja video klipus, kas bija saistīti ar spēlētāju komunikāciju laukumā, ne maniem tiešajiem pienākumiem. Tobrīd pat nesapratu, kāpēc viņš tā dara, taču vēlāk, kad kļuvu gudrāks, sapratu, cik svarīga ir komunikācija laukumā. Hokejs ir ļoti ātra spēle, un lēmumi ir jāpieņem momentā. Ja komandas biedri palīdz viens otram, rezultāts neizpaliks. Pilnīgs pretstats ir Maiks Kīnans, viņš ir lielisks motivators. Viņš ir lielisks tajos vakaros, kad saproti, ka taktika nelīdzēs. Abu šo treneru apvienojums ir mans ideāls.
Cik viegli vai grūti ir būt līgas vidusmēra komandas galvenajam trenerim KHL?
Viss baigi atkarīgs no komandas vadības un trenera ambīcijām. Kad nokļuvu “Torpedo”, komanda 20 gadus nespēja regulāri iekļūt “play-off”. Uzdevums bija panākt, lai komanda regulāri un stabili spēlē “play-off”. Bija pārliecība, ka es to varu izdarīt, un mēs sākām iet tajā virzienā. Pirmajā gadā Ufai pirmajā kārtā zaudējām septiņās spēlēs. Bija žēl, lai gan apzinājos, ka nebijām favorīti. Man vienmēr gribējies sasniegt vairāk, arī toreiz. Mēs to izdarījām trešajā gadā, kad pirmajā kārtā apspēlējām “Jokerit”. Rietumu konferencē no otrā piecinieka pēdējos gados tas nav izdevies nevienam (“Jokerit” toreiz regulāro čempionātu noslēdza trešajā vietā, “Torpedo” – sestajā). Toreiz budžetu atšķirības bija jūtamas. Tagad KHL sāksies cita ēra, tiks ieviesti algu griesti un atšķirībai starp komandām nevajadzētu būt tik lielai.
Tu tiešām tici, ka šie algu griestu noteikumi tiks ievēroti?
Noteikti! Domāju, ka sākumā šīs lietas tiks stingri kontrolētas. Kurp tas aizvedīs vēlāk, redzēsim, bet es ticu. ŠĪ noteikti būs vidusmēra komandu lielā iespēja.
Pastāv viedoklis, ka “Torpedo” spēles stila ziņā bija kā gaļas mašīna – izdzīvoja stiprākie… Piekrīti?
Es tā neteiktu. Ar ne tuvu ne pašu lielāko budžetu līgā savākt 20 spēlētāju kolektīvu un vienmērīgi nospēlēt visu sezonu nav variantu. Ar lielāku spēlētāju resursu manevrēšanas iespējas ir krietni lielākas. Ar šādu pieeju nospēlēt stabilu sezonu, neiekrītot bedrēs, ir krietni vienkāršāk. Kas attiecas uz Rīgu, Minsku, Astanu, tad te var iesaistīt lielāku skaitu ārzemnieku, ap kuriem veidot pārējo komandu. Te rotācijai pat nevajadzētu būt tik lielai, taču sastāvam jābūt dziļam. “Torpedo” pieeju nesauktu par gaļas mašīnu, tā ir konkurence, kurā katru nākamo vasaru spēlē labākie.
Vai ar Rīgas “Dinamo” spēlētāju resursiem, kad tev ir 25, nevis 45 spēlētāji, vispār tāds spēles stils var iet cauri?
Viena lieta, ko gribu pateikt – dzirdēju viedokli, ka Rīgas “Dinamo” ir Krievijas Augstākās līgas (VHL) komanda. Es tam pilnīgi un galīgi nepiekrītu. Tie, kuri saprot hokeju un ir redzējuši VHL spēles, man piekritīs, ka VHL ir pilnīgi cita dinamika, cits spēles stils. Runājot par Rīgas komplektāciju, tad komanda ir jāveido no spēlētājiem, kuri ir gatavi spēlēt uz rezultātu. Jābūt tādiem, kuri var dot rezultātu jau tagad, jābūt arī tādiem, ar kuriem varēs rēķināties nākotnē, ir jābūt vīzijai. Komanda jāveido no kvalitatīviem spēlētājiem, tas automātiski nenozīmē, ka viņiem jābūt dārgiem, ne obligāti superzvaigznes. Ir jābūt meistarīgiem un labi apmācītiem hokejistiem, ar kuriem no pirmās dienas var kvalitatīvi strādāt. Tādi, kuriem nav jāmāca pamati. Ir daudz tādi, kuri atbrauc no aizokeāna, kādā no Eiropas līgām nospēlē pāris sezonu, iekrāj labus ciparus, taču, viņu analizējot, tur redzi sētas hokeju. Nonākot tādā līgā kā KHL, kur tiek spēlēts ļoti organizēts sistēmas hokejs, viņš pazūd. KHL ir aizsardzības līga, te ir ļoti maz atklāta hokeja. Spēlētājam ir jāmāk nest rezultāts pret komandām, kuras ir ļoti organizētas. Nav viegli spēlēt pret tām, kas pieturās pie stingras sistēmas. KHL nav daudz brīvā ledus, tāpēc ir jāspēj atrast vidējas klases hokejisti, kas Eiropā, manuprāt, netrūkst. Tādām komandām kā Rīga ir jāspēlē stabili. Nedrīkst uzvarēt trīs spēles pēc kārtas, bet nākamās astoņas zaudēt… Komandai ir jāspēj cīnīties par punktiem katrā spēlē. Kamēr reglaments ir tāds, kāds tas ir, Rīgai ir jāizmanto iespējas piesaistīt spēlētājus no ārzemēm.
Kur vēl saskati Rīgas problēmas?
Daudzi uzskata, ka pietrūkst jauno hokejistu, taču te ir jāpaskatās no citas puses. Rīgā pēdējos gados pietrūkst pieredzējušu spēlētāju – profesionāļu, kas rāda piemēru jaunajiem. Vai tas ir uz ledus, vai ārpus ledus, bet jaunajiem vajag paraugus, kuriem līdzināties. Ja jaunais redzēs, ka pieredzes bagātais paliek pēc treniņa pieslīpē spēles nianses, viņš neskries prom, bet gan paliks kopā ar veco un pastrādās. Man “Torpedo” bija tādi vīri kā Hietanens, Immonens, Voļskis… Viņi pēc treniņa palika zālē un turpināja strādāt. Ja jaunajam blakus ir paraugi, viņi turpinās augt, treneris šādas lietas nevar iemācīt.
Kā mainījusies līga kopš tu esi viena no tās sastāvdaļām?
Kļuvusi kvalitatīvāka. Visas komandas labi spēlē aizsardzībā, kas agrāk nebija tik izteikti. Līgas pirmsākumos visi spēlēja tā saukto padomju hokeju. Uzbrūkošais hokejs taga palicis otrajā plānā, jo komandas spēj kvalitatīvi spēlēt aizsardzībā. Hokejs te ir kļuvis gudrāks, ātrāks, arī agresīvāks. Es daudz skatos Eiropas līgas – Somiju, Zviedriju, Šveici, arī Amerikas Hokeja līgu, un tās nav salīdzināmas ar KHL. Jā, NHL ir ārpus konkurences, bet KHL ar atrāvienu ir otra spēcīgākā līga pasaulē.
Kas būtu ieguvis kausu, ja sezona būtu noslēgusies kā plānots?
Labs jautājums. Laikam jau Kazaņa finālā cīnītos ar CSKA vai SKA. Tās ir trīs komandas, kas ir nedaudz pārākas.
Man pašam patīk “Jokerit”, bet tā laika nav “play-off” komanda.
Tā ir laba komanda, bet manā uztverē manis nosauktajam trijniekam Helsinki pretī nevarētu nostāvēt.
Runā, ka tu esot viens no galvenajiem kandidātiem uz Rīgas “Dinamo” galvenā trenera amatu. Esi jau paguvis satikties ar Juri Savicki?
Vienreiz tikāmies, runājām, taču neko konkrētu. Izstāstīju savu redzējumu, paklausījos, ko saka, taču tas arī viss. Sākotnēji jāsaprot organizācija un tas, ko tu vari izdarīt pie konkrētajiem noteikumiem. Sarunas notiek, taču pagaidām nekas konkrēts. Šobrīd daudzām komandām nav treneru, tāpēc arī spekulāciju un runu ir daudz.
Vai ar “Dinamo” budžetu vispār var nokomplektēt konkurētspējīgu sastāvu?
Noteikti! Aptuveni nojaušu, taču patiesībā nemaz nezinu precīzu algu budžetu. Zinu, kādi līgumi spēlētājiem ir Zviedrijā, Somijā, arī Ziemeļamerikā. Tas ir ļoti ilglaicīgs process, liels darbs, nevar ņemt tos spēlētājus, kurus tev piedāvā, ir jāņem tos, kurus tu gribi. Pirmkārt jāsaprot, cik ir tādi latviešu hokejisti, kuri ir gatavi spēlēt uz rezultātu - tādi, kuri šobrīd spēlē Eiropā, Ziemeļamerikā, bet būtu gatavi atgriezties mājās. Ap šo grupu varētu mēģināt salikt kvalitatīvus ārzemniekus
Kad vēlākais ir jāsāk slēgt līgumi?
Esmu drošs, ka kaut kas notiek jau tagad, šādas un tādas baumas medijos parādās, kas nozīmē, ka ofiss strādā.
Kas aizvadītajā sezonā nesanāca Ģirtam Ankipānam?
Iepriekšējā sezona bija laba, beigās nedaudz pietrūka, lai iekļūtu “play-off”, bet aizvadītajā iegāza sākums. Viena no problēmām bija vārtsargi. Tika gaidīts Timurs Biļalovs, beigās viņš palika Kazaņā. Gudļevskis ir ļoti labs vārtsargs, taču viņam ir jāstrādā tandēmā ar kādu. Vienam viņam klājās grūti, ko apliecināja arī sezonas sākums. Grūti komentēt, nezinu pārāk daudz, taču no malas izskatījās, ka pietrūka tieši spēcīga vārtsargu tandēma.
Ja tu esi galvenais, tu redzi scenāriju, ka Ģirts ir viens no taviem palīgiem?
Šīs būtu tikai spekulācijas. Nē, nē… Te jāaprunājas, jāpadomā un jānolemj, tagad labāk neko neteikšu.
[+] [-]
[+] [-]
-3 [+] [-]
[+] [-]
+1 [+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
+2 [+] [-]
[+] [-]
+1 [+] [-]
[+] [-]
ar nekādu teneri nekāda komanda...prognozējams rezultāts, protams, tas ka leģi švaki pēdējos gados tas arī fakts, tā kā ģenmens-treneris nolažoja abos savos darbos.
-3 [+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
+1 [+] [-]
-3 [+] [-]
+1 [+] [-]
+1 [+] [-]
[+] [-]
+1 [+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
Neviens vēsturi nepārraksta. PSRS laikos vēsture bija falsifikācija no sākuma līdz galam. Tu te ar savu PSRS propogandu varētu uz mūsdienu Krieviju aizdoties; tur PSRS tiek atdarināta.