Pertija: "Jaunajiem būs simtiem iespēju"

Kādu atzīmi jūs sev liekat par šo sezonu?
– Ņemot vērā to, ka iepriekšējā sezona klubam bija smaga – neizdevās izcīnīt kausu, zem jautājuma zīmes bija Eirokausi –, tad var teikt, ka starts bija labs. Bija Eirokausi, bija medaļas. Bet es vienmēr esmu maksimālists. Ļoti gribēju, lai mēs kļūtu par čempioniem. Ja kļūtu, tad teiktu, ka bija ideāli. Tagad piecballu sistēmā es personīgi šo sezonu vērtēju ar četrinieku, jo man ir citas ambīcijas un es redzēju, ka to varēja sasniegt. Ja čempionāta laikā es redzētu, ka mēs to nespējam, tad būtu cita lieta, bet mēs bijām spējīgi. Mazliet patraucēja savainojumi, lielu lomu nospēlēja Strumijas, Ikaunieka un Torresa izkrišana. Līdz ar to mēs neizdarījām to, ko es gribēju. Tomēr sezona sanāca laba, lai arī ne tāda, kādu es personīgi gribēju.

Čempionāts sanāca saraustīts. Ar labu vidusdaļu, bet smagnēju sākumu un beigām.
– Ja skatāmies kopumā, tad nevienai komandai sezona nebija līdzena. Arī čempionam "Spartakam" bija zaudējumi ar 0:3 un 0:4 "Ventspilij". Kas notika? Pirmkārt, ir grūti uzreiz izveidot tādu kolektīvu, kādu tu vēlies. Lai spēlētāji uzreiz pieņemtu tavas prasības. Atkārtoju – daudzi futbolisti atradās komforta zonā, daudzi nebija pieraduši pie tādām slodzēm un tādām prasībām. Es viņus taustīju, viņi taustīja mani. Tomēr, ja skatāmies uz rezultātu, tad pirmo, otro un trešo apli mēs pabeidzām 2. vietā. Sanāk ka visu sezonu mēs bijām divniekā. Tikko sākās ceturtais aplis, es sapratu, ka bez sportiskā faktora, ir arī citi. Mēs ar Māri sākām domāt, ko darīt, lai ar tādu pašu elpu aizvadītu šo apli. Tad bija zaudējums "Jelgavai", lai arī mums bija milzīgs pārsvars, kā arī zaudējums "Spartakam". Jebkurā gadījumā mēs ceturto apli aizvadījām cienīgi. Apspēlējām "RFS", nospēlējām neizšķirti ar "Ventspili", uzvarējām "Mettu", zaudējām "Rīgai", lai gan spēlējām savu spēli, bijām vadībā, bet īsā laikā divreiz ielaidām.
It kā par šo apli nav ko pārmest, bet esmu maksimālists. Līdzīgi bija "Rīgai", "RFS", pat "Metta" atņēma punktus. Visas komandas bija spējīgas atņemt punktus jebkuram pretiniekam, tāpēc var teikt, ka šis čempionāts bija ļoti labs. Šogad mierīgu spēļu nebija. Plus daudz emociju un spēka paņēma Eirokausi. Iedomājieties – izbraukumā ar pussastāvu – vietējiem, jaunajiem – zaudējat ar 1:3. Mājās nepietiek ar 1:0 vai 2:1, jāuzvar ar 2:0. Ja zaudēsi, cilvēki teiks – o, īriem zaudējāt. Redzējāt, kādas bija emocijas pēc uzvaras! Mājas mačā laidām laukumā jaunos, spēli sāka Kurtišs, bet tā spēle pierādīja, ka viņš nebija gatavs, kad sākas runas par to, ka jaunajiem nedod spēlēt.
Tikko jaunais būs labāks par pieredzējušo, tā viņš spēlēs, bet ja nav gatavs, tad es nevaru skatīties acīs pieredzējušajam un pateikt, ka jaunajam ir jāspēlē. Nekā tamlīdzīga! Jaunajam ir jāspēlē tad, kad viņš ir labāks. Es ar šo politiku šogad daudz cīnījos. Tas ir futbols, te šādi nedrīkst. Kā es laidīšu laukumā jauno, ja viņš to nav pelnījis, bet atstāšu rezervē Grebi, ja viņam deg acis, ja viņš gūst vārtus?

Norādījāt, ka sezonas izskaņu ietekmēja savainojumi. Jūs sezonas laikā runājāt par to, ka viens no mērķiem ir, lai komandā uz katru pozīciju būtu pa diviem līdzvērtīgiem spēlētājiem. Visus tomēr neizdevās aizstāt?
– Torresu ir grūti aizstāt. Lai to izdarītu, ir nepieciešama liela nauda. Ir Keitā, kuru ir grūti aizstāt, ir Strumija, kuru nav iespējams aizstāt, ir Karašausks, kuru ir grūti aizstāt, bet ir spēlētāji, kurus var mainīt. Keitā vietā ielikām Kārkliņu, bet zaudējām ar 0:1. Reizēm nākas zaudēt. Arī "Jelgavai" zaudējām, bet mums bija bumba visas 90 minūtes. "Mettai" mājās zaudējām ar 0:1. Lūk, tev vieta pamatsastāvā, nosargā to! Neviens nekad neizdzīs no pamatsastāva, ja spēlētājs pierāda, ka viņš ir labs. Tu man nepierādi, mēs zaudējam, bet es izlaižu citā spēlē, taču jauns puisis man 60. minūtē prasa maiņu. Piedodiet man! Grebis var nospēlēt 90 minūtes, bet jaunais nevar? Katrā pozīcijā nesanāca ievērot šādu principu, bija spēlētāji, kurus nevarēja aizstāt. Nākamajā sezonā noteikti iespēlēsim jaunos – Jurkovski, Kurtišu, Ķiguru, Toberu, kurš man ļoti patīk, Drāznieku, komandā būs Smetanovs, Dobrecovs. Vēlreiz mēģināsim dot iespēju Krušatinam, kurš ir ļoti augstprātīgs. Es ar to samierinos, atradīšu kopīgu valodu ar viņu. Viņš ir futbola cilvēks, viņš ir ļoti labs spēlētājs. Jurkovskis ir zelta puisēns, ļoti pārdzīvoju, ka viņam un Ķiguram nedevu tik daudz laika, cik gribēju, jo katra spēle bija sarežģīta. Ja kāds ir aizmirsis, es atgādināšu, ka sezonu sākām ar Ķiguru pamatsastāvā. Viņš slikti nospēlēja, bet laidu laukumā pret "Jelgavu" un "Babīti". Tas ir izslēgts, ka man nepatīk strādāt ar jaunajiem, bet es nevaru izdzīt Ivanovu vai Karlsonu, ja šie cilvēki no sākuma līdz beigām ir profesionāļi. Kā es to varu izdarīt?

Ja paskatāmies uz visu sezonu kopumā no pirmās līdz pēdējai kārtai – kādos elementos jums izdevās panākt to, ko vēlējāties, bet kādos ne?
– Gribu atzīmēt, ka mums nebija treniņnometnes, kur daudz tiek iestrādāts. Gribēju viņus vairāk iztaustīt. Principā mums viss sanāca. Gada beigās mēs izanalizējām "Instat" datus. Neviena komanda nevienā komponentā nebija labāka par mums. Bumbas kontrole, sitieni pa vārtiem, cīņa otrajā stāvā, cīņa pirmajā stāvā, spēles ātrums, pretuzbrukumi, pozicionālie uzbrukumi. Vienīgi "Spartaks" mūs apspēlēja momentu realizācijā. Ja mēs sitām 26 reizes, bet guvām 3 vārtus, tad viņi sita 16 reizes, bet trāpīja 8. Superrealizācija! Tāpēc viņi kļuva par čempioniem, bet mēs viņus neapspēlējām. Mēs izveidojām labu kombinacionālo spēli, mēs guvām otro lielāko vārtu skaitu, mums ļoti labi izdevās uzbrūkošās darbības. Kas mums nesanāca? Tas, ka ielaidām daudz vārtu. Kur bija problēma? Ne tajā, ka būtu slikti aizsargi, bet tajā, ka ir audzis citu komandu uzbrūkošo darbību līmenis. Mēs spēlējām, uzbrukām, lai gan varējām spēlēt uz neizšķirtu. Pareizi vai nepareizi, to rādīs laiks, bet esmu neapmierināts ar ielaisto vārtu skaitu.

Kopumā laukumā devās 28 futbolisti, bet vairāk par 10 mačiem aizvadīja tikai 16 spēlētāji. Vai var teikt, ka sezonas laikā izkristalizējās komandas kodols?
– Jā. Mēs ilgi domājām par sastāvu. Sezonas gaitā pieslēdzās Strumija, Karašausks un Torress pēc traumas. Visu gadu meklējām ideālo sastāvu. Domāju, ka ideālo atradām pēc Eirokausiem. Sākotnēji tas ir problemātiski, jo visi bija jāiztausta, meklējām sastāvu, ko beigās atradām. Kāds nebija formā. Strumija atbrauca neesot formā, Torresam bija jāatgūstas pēc rehabilitācijas Spānijā. Atradām zelta vidusceļu, Latvijas kausā apspēlējām spēcīgas komandas – "Ventspili", "RFS", "Rīgu". Principā, finālā bija ideāls sastāvs. Pietrūka Sadī. Jā, tie 16 spēlētāji bija komandas kodols. Paskatieties uz Raļkeviču, kuram šī bija pirmā nopietnā sezona. Kļūdas bija, bet kopumā viņš nospēlēja ļoti labi.
Arī visa komanda nospēlēja labi, bet paskatāmies no otras puses. Varējām zaudēt kausa finālā un palikt piektie virslīgā. Tā būtu katastrofa. Pēc tam nevienam nepierādītu, ka tu strādā vai nestrādā. Sāktos runas, ka atbrauca gruzīni, citi leģionāri. Atkārtošos – mēs neparakstījām nevienu cilvēku bez prezidenta piekrišanas. Mani ierosinājumi bija divi – Raļkevičs un Karašausks. Par tiem biju gatavs atbildēt, lai gan Raļkeviču es nezināju. Eristavi bija Māra ideja. Giorgi sevi labi parādīja, mēs viņu paņēmām, bet viņš mums nederēja, jo viņam ir drusku cita domāšana, lai gan citādi puisis ir labs – talantīgs, tehnisks, ātrs. Tomēr viņš nederēja mentalitātes dēļ.
Runājot par pārējiem, piemēram, mauritāniešiem. Es kopš 2000. gada katru gadu braucu stažēties uz Milānu. Tur vienmēr treniņprocesā piedalās nesaprotami futbolisti. Šos futbolistus ņem uz stažēšanos un trīs, četru, sešu mēnešu laikā viņus tausta – der vai neder. Gribējām saprast, kas viņi ir, vai viņi derēs. Kad sapratām, ka viņi nav labāki par citiem, tad aizsūtījām prom.
Šogad daudzi no malas traucēja darbam. Ko gan viņi man var izdarīt, bet futbolisti taču visu dzird. Ir treniņu process, kuru nevar ietekmēt neviens cits, izņemot mūs. To lemju es, mani palīgi un prezidents. Treniņprocesam varu pieaicināt kaut vai savu vecmāmiņu. Galvenais ir tas vai viņa iet laukumā spēlēs. Uz treniņiem mēs uzaicinājām arī futbola skolas jaunos audzēkņus. Kāpēc neviens neteica, kādi mēs esam malači, ka tik mazus puikas uzaicinājām? Tāpēc, ka skeptiķi redz tikai mīnusus.

Sezonas laikā klubs atteicās no sešiem futbolistiem. Vai varat detalizētāk paskaidrot, kāpēc šķīrāties no Liepājā zināmā un noteiktu statusu ieguvušā Doroševa?
– Mana politika vienmēr ir tāda – ja manā vadībā futbolists neaug, tad es no viņa šķiros. To es pateicu jau decembrī. Tā ir Lobanovska sistēma Kijevas "Dynamo". Lobanovskis nestrādāja ar spēlētājiem, ja viņš redzēja, ka pusgada laikā cilvēks neaug.
Kas notiek? Doroševs ir pieaudzis vīrietis. Ieliku viņu vārtos, jo ticēju viņam, bet viņš pieļāva tādas kļūdas. Redzēju, ka pēc šīm kļūdām viņš kļūst sliktāks. Kāpēc? Jo nevarēja savākties. Viņam bija kaut kādas savas problēmas. Sapratām, ka viņš kļūdu dēļ šai komandai labumu vairs nedos. Rodas jautājums – kāpēc viņš ir jātur uz soliņa? Lai Valentīns un viņš pats satraucas? Labāk dosim Valentīnam spēlēt. Lai viņa konkurents ir Gļebs Sopots, un lai abi aug, nevis turam uz soliņa Doroševu, jo viņam ir nopelni. Kur tad sēdēt Sopotam? Vispār izdzīt? Nē, jo viņš ir labs, perspektīvs puisis.
Mēs ar Doroševu apspriedāmies, parunājām. Tas pats ar Osipovu. Mēs Doroševu neizdzinām, bet likām saprast, ka te viņš vairs nevarēs spēlēt pamatsastāvā, jo es esmu noguris no viņa kļūdām. Kļūdām gada laikā ir jābūt divas trīs reizes, bet ne katrā spēlē. Paskatieties, kādas bija viņa kļūdas. Tā taču nedrīkst.
Trenera darbs ir briesmīga profesija, nedomājiet, ka tā ir viegla. No kāda ir jāatvadās, ar kādu ir jādarbojas. Citādi nekādi. Es nevaru visiem būt labs un taisīt rezultātu. Tas nav iespējams. Neviens treneris visiem nevar būt labs. Kāpēc es nekonfliktēju ar Ivanovu, Grebi, Karlsonu, Kļavu? Tāpēc, ka viņi ir profesionāli cilvēki.
Kāpēc es konfliktēju ar Osipovu? Tāpēc, ka viņš ir idiots. Ja es tevi uzaicinu, tu esi mans futbolists, bet tu mani pievil, un vēl ar mani runājot uz vienu vārdu atbildi ar desmit, tātad tu esi idiots. Uz redzēšanos, ej uz citu komandu! Paņēmu uz normālu komandu, kur laikus maksā, viss ir kārtībā, bet tu pievil mani spēles ziņā, pievil ārpus futbola laukuma, tātad tu esi idiots. Kāpēc man ar idiotu ir jāstrādā? Tāda ir dzīve. Šodien es esmu šeit, bet rīt man pateiks "Uz redzēšanos", ja es netikšu galā ar savu uzdevumu.

Jūs esat prasīgs treneris. Cik jūsu vadībā jaunajiem tiek dotas iespējas sevi pierādīt – viena, divas, trīs?
– Jaunajiem vienmēr tiks dotas iespējas, tikai ir konkrētas spēles, ir konkrēti rezultāti. Kas attiecas uz mūsu jaunajiem, viņiem tagad būs ļoti daudz iespēju. Tas, ka viņi spēlē dublieru komandā, tas jau nozīmē, ka tās ir iespējas. Arī tā es viņus taustu. Es eju uz mājas spēlēm, braucu uz Ventspili, skatos viņus. Ja tu dublieros neesi līderis, tad kādas var būt pretenzijas spēlēt pirmajā komandā? Tev ir jābūt līderim dublī. Ja tu esi Ķigurs, mēs tevi mīlam, tu trenējies pirmajā komandā, bet spēlē dublieros, tev tur ir jābūt līderim. Ja esi, tad spēlēsi arī te.
Jūs prasījāt – viena, divas vai trīs iespējas. Tas ir slikts jautājums. Viņiem būs simts iespēju. Būs pārbaudes spēles, viss būs. Šogad pārbaudes spēlēs Ķigurs bija viens no labākajiem. Es domāju – viss, tā ir zvaigzne. Es joprojām domāju, ka viņš ir tiešām talantīgs. Kā sākās stresa mači, kā sākās spēks, jauda, viņš drusku pazuda. Iespējas viņam bija, arī Eirokausos. Ieliku Kurtišu Eirokausos pamatsastāvā, bet izbraukuma spēlē uzlaidu uz maiņu. Cilvēki piedalījās. Vienīgais, kurš var teikt, ka viņam nebija iespējas, ir Krušatins, kurš ilgi netrenējās pēc traumas. Pārējiem – Jurkovskim, Kārkliņam, Kurtišam, Ķiguram – visiem bija iespēja. Lūdzu, aplieciniet sevi! Es taču nevaru desmit reizes pēc kārtas dot iespēju, kad mana komanda zaudē. Piemēram, es iespēlēšu Kurtišu. Viņa tētis grib, lai viņš spēlē. Ko es teikšu Grebim? Kristap, pagaidi, mēs iespēlējam Kurtišu? Grebis atbildēs: "Kāpēc? Es trenējos, es esmu formā, es gūstu vārtus, es gūstu svarīgus vārtus."
Tas ir futbols. Jaunajiem būs iespējas, man pret viņiem ir laba attieksme. Varbūt izteikumos es esmu skarbs, bet man ir laba sirds. Viņi to principā zina. Es ļoti centīšos, lai viņi spēlētu, bet man vajag, lai viņi man palīdzētu. Kad es dodu iespēju, lai viņi to izmanto! Iespēja vienmēr bija un ir, bet ilgi gaidīt mēs nevaram. Paskatieties uz Kārkliņu. Viņš četrus gadus ir pirmajā komandā. Viņš piecas reizes pēc kārtas nav spēlējis pamatsastāvā. Kāds viņš bija 2013. gadā, tāds ir palicis. Es taču toreiz nebiju basketbolā, es ar "Skonto" strādāju. Kāds viņš bija toreiz, tāds ir tagad. Jautājums – kur un kāpēc paliek nauda, ja puisis nepieliek izaugsmē? Tas arī viss. Redzu – Jurkovskis pieliek, Ķigurs pieliek, arī Kurtišs pieliek. Kurtišs ir labs puisis. Viņam tētis galvu ir drusku pagriezis nepareizā virzienā, bet viņš ir labs puisis. Mēs uz dublieriem viņu aizsūtījām tāpēc, ka viņš slikti aizvadīja to posmu. Radīja iespaidu it kā viņš būtu bundeslīgā desmit spēles pēc kārtas aizvadījis. Tagad jau ir kārtībā. Banketā viņš teica, ka viņam nebija taisnība. Jaunajiem sevi ir nepārtraukti jāpierāda. Dublieros viņš neizcēlās, izlasē neizcēlās, UEFA Jaunatnes līgā neizcēlās.

Vai jaunajiem tiešām pietrūka psiholoģijas, kā to pieļāva Māris Verpakovskis?
– Domāju, ka viņi nebija gatavi manām prasībām. Mēs ar Dobriku (Viktors Dobrecovs – aut.) esam mazliet atšķirīgi. Varbūt viņi domāja, ka viss būs – tra-la-lā un skriesim mājās. Nē, man viss ir kā pie pieaugušajiem. Sākot ar prasībām pret sevi, beidzot ar citiem. Varbūt viņi tam nebija gatavi, bet gads ir pagājis, es domāju, ka viņi visu labi saprot. Nav izslēgts, ka viņi nebija gatavi tādam prasību tempam. Jurkovskis ir futbola cilvēks, izturīgs. Ķigurs ir tehnisks un talantīgs. Kurtišs – spēcīgs, jaudīgs, jauns, labs uzbrucējs. Tāpēc es jau te sāku strādāt, sakot, ka te ir komforta zona. Ja mēs būtu radinieki, tad staigātu cits pie cita ciemos. Es esmu gruzīns, jūs zināt mūsu tradīcijas – klāti galdi, tosti. Tas viss ir mans, bet šeit ir futbols, te ir citādāk. Galu galā – cilvēki dod naudu, pilsēta piešķir naudu. Cilvēki kliedz, lai spēlē jaunie, un vienalga, ka būs pēdējā vieta. Jūs taču nedomājat, ka tā ir taisnība? Uzreiz sāktu bļaut. Labāk rezultāts un skaista spēle, nekā kaut kādas radnieciskas saites.

Vai jūsu leģendārie izteikumi par klauniem arī bija saistīti ar pārmetumiem, kad jūs kādu neiekļāvāt sastāvā?
– Klauni ir cilvēki, kas uz kaut ko ir apvainojušies. Varbūt armijā dienēja kopā ar gruzīniem, tāpēc gruzīni nepatīk. Kādam nepatīk, ka dēls nespēlē, kādam nepatīk, ka es bārdu neskuju. Tas ir par viņiem, nevis par līdzjutējiem, kas saprot futbolu. Ja mēs Eiropas līgas spēlē esam vadībā ar 1:0, jāspēlē vēl desmit minūtes, un tu redzi, ka komanda visu laiku uzbrūk, tad kā var bļaut: "Pertija, mājās!" Ja tu esi normāls. Ja tu saproti futbolu, vai tu neredzi kā komanda spēlē? Vai tu nezini, ka mēs izbraukumā spēlējām bez puses komandas? Tomēr tu kliedz: "Pertija, mājās!" Tas ir īsts klauns. Tie, kas saprot, kā mēs strādājam, ka prasām maksimumu no sevis un spēlētājiem, šādi nekliegs. Pluss – es taču neatnācu uz komandu, kas kļuva par čempioni un izcīnīja kausu, bet es visu sabojāju. Atnācu brīdī, kad komanda ieņēma 4. vietu, spēles nebija, Eirokausi bija zem jautājuma zīmes. Man tas viss bija jāatgūst pilsētai.

Jūs savā pirmajā intervijā "Kurzemes Vārdam" pēc kļūšanas par "Liepājas" galveno treneri pieminējāt, ka Liepāja ir futbola pilsēta ar īpašiem skatītājiem. Izklausās, ka Liepājas līdzjušanas kolorītu jūs izbaudījāt pilnībā.
– Jā, bet es pēc sezonas pēdējās spēles pateicos arī skeptiķiem. Viens veterāns, kurš ir viens no šejienes spēcīgākajām figūrām, man sacīja: "Oi, Tamaz. Tev šeit būs ļoti smagi." Es prasīju, kāpēc. Viņš teica, ka šeit ikviens pilsētā varēs pastāstīt, kā ir jāspēlē. Es teicu, ka tā ir visur. Viņš teica: "Nē, tu redzēsi, ka citādāk." Es šogad morāli izaugu. Paskatieties, cik spēles mēs zaudējām mājās! Kāpēc? Tas nav normāli, ka mājās mēs zaudējām 8 no 10 spēlēm (patiesībā 6 no 12 – aut.). Laikam tāpēc, ka šeit nav tādas atmosfēras, kādai ir jābūt. Cerams, ka nākamgad būs, jo šogad mēs nospēlējām normāli, labi. Man centās pierādīt, ka jaunie nespēlē. Ak dievs, vietējie taču spēlē!

Izskatās, ka komandas sastāvs mainīsies diezgan būtiski. Kā un vai mainīsies gatavošanās sezonai?
– Ne tikai pamainīsim, bet gatavošanās ziņā spersim soli uz priekšu. Būs arī pieredzējušie, bet kad jaunie redzēs cits citu, tad domāju, ka viņiem vairosies ticība sev. Ja šogad es strādāju 22 stundas diennaktī, tad nākamgad būs jāstrādā 44 stundas, jo ar jaunajiem ir jāpavada daudz vairāk laika gan laukumā, gan teorētiskajās nodarbībās. Es uz to skatos ļoti pozitīvi, domāju, ka puiši augs, bet jau tagad saku – tie, kas neaugs, ar tiem ilgi nestrādāšu, jo mēs ar kluba vadītājiem gribam nevis strādāt palēnināti, bet ātri un racionāli. Man vienmēr bija tāda pieeja "Skonto", tāpēc mēs praktiski katru gadu pārdevām futbolistus uz ārzemēm. Ir jāaug. Ja 16-17 gadu vecumā tev ir meitene, ja tu domā par mašīnu vai naudu, ja 24 stundas dienā spēlē datoru vai kaut ko dari telefonā, tad tu nevari koncentrēties futbolam. Es esmu fanātisks un gribu, lai viņi ir fanātiski. Tie, kas būs, tie būs ar mani, bet ne tie, kas būs augstprātīgi un pontos. Ja esi augstprātīgs, pierādi to arī laukumā, esi spēcīgs, ar savu spēli izsmej pretiniekus. Kā to dara Karašausks, Torress, Strumija, Keitā. Karašausks ir ļoti augstprātīgs, bet viņš tāds ir arī laukumā. Ja ārpus laukuma tu esi augstprātīgs, bet laukumā, piedodiet par izteicienu, esi cīsiņš, tad tu mums neesi vajadzīgs. Ir mazliet jāmaina domāšanas kurss, un tad mēs iegūsim tiešām labus jaunos futbolistus. Ja spēlētājs nepieliks attīstībā, tas nozīmēs to, ka viņš negrib augt, nevis, ka es negribu augt. Es cenšos maksimāli. Ziniet, kā es saucu Ķiguru? Mazais, saldais utt. Zvēru! Kāpēc? Jo viņš ir reāli talantīgs. Saprotu, ka viņš ir nedaudz psiholoģiski vājš, un nekad uz viņu nekliedzu. Varu sakliegt uz Karašausku, kuram par to ir vienalga. Viņš aizies un iesitīs vārtus. Uz Bērenfeldu arī nevaru kliegt. Ar jaunajiem runāsim ļoti nopietni. Ja viņi grib spēlēt, mēs palīdzēsim, bet viņu vietā laukumā nevaram iziet. Tagad viņiem būs jāparaksta lapa, uz kuras lieliem burtiem būs rakstīts: "Vai tu gribi spēlēt lielo futbolu?" Ja gribēs, būs jāparakstās. Ja ne, tad mums nav pa ceļam.

Pirms gada jūs intervijā sacījāt arī, ka hipotētiski nepieļaujat domu, ka komanda spēlēs slikti, kā arī, ka uzdevums ir audzināt jaunos futbolistus.
– Tas noteikti būs aktuāli arī nākamgad. Par pirmo punktu. Mēs nespēlējām slikti, dominējām, spēlējām skaisti. Ar jaunajiem drusku nesanāca, bet jau paskaidroju kāpēc. Nākamgad viss būs tas pats. Paši visu redzēsiet. Būs ziemas turnīrs, pārbaudes spēles, redzēsiet mūsu sastāvu. Pirms sezonas apsēdīsimies un parunāsim par to vai šī komanda ir gatava cīnīties par čempionu titulu. Ja tam neesam gatavi, tad kam esam? Trijniekam? Labi, cīnāmies par trijnieku. Varbūt ar šo sastāvu mēs vasarā atrodamies 1. vietā, un tad saprotam, ka mums vajag vēl pāris spēcīgus leģionārus. Tomēr vienatnē es neko neizlemju. Jā, pieņemu lēmumu, bet nekad bez diskusijas. Kāpēc Verpakovskis mums pievienojās uz rezervistu soliņa? Jo es spēles laikā vienmēr diskutēju. Tas, ka viens, otrs, trešais un ceturtais jaunais nesāka spēlēt, nav tāpēc, ka es biju treneris. Tā būtu noticis arī tādā gadījumā, ja treneris būtu Vasja Pečkins. Ja gribētu kaut ko uzvarēt. Jaunajiem bija iespējas pierādīt, ka viņi ir pelnījuši spēlēt pamatsastāvā, bet par ko mēs runājam, ka jaunais prasa maiņu 60. minūtē?

Vai pirms nākamās sezonas ir paredzēta treniņnometne ārzemēs?
– Kad atgriezīšos no stažēšanās Berlīnē, tad mēs ar Māri apspriedīsimies, izveidosim darba plānu. Es ļoti gribētu treniņnometni. Ja būs iespējas, tad brauksim, ja nebūs iespēju, tad strādāsim šeit uz vietas. Es vienmēr esmu gatavs piekāpties, nekonfliktēju ar prezidentiem, ņemu vērā finansiālās iespējas, ultimātus neizvirzu.

Izmantotie resursi:
https://sportsliepaja.blogspot.com/...