Biliņskis niansēti par "Riga" bosu izdarībām, algu aizkavēšanu, Rudņeva lomu

Nesen 32. dzimšanas dienu nosvinējušais Kamils Biliņskis reiz jau neviennozīmīgi izteicās par "Riga" (mūsu portāla tulkojums šeit), bet šoreiz poļu uzbrucējs nekautrējās runāt vēl atklātāk.

Laikam ilgāku laiku jau bija skaidrs, ka Rīgā nepaliksi. Izskatījās, ka pēdējie mēneši tev tur sagādā mocības.
Jāatgriežas 2018. gada decembrī. Pirms Ziemassvētkiem saņēmu ļoti labu piedāvājumu no "Panetolikos", kurš tobrīd Grieķijas Superlīgā ieņēma sesto vietu. Kluba nosaukums neatstāj lielu iespaidu, taču sportiskā ziņā klubs kotējās augstu un bija organizēts. Veicu pamatīgu izpēti un visi man teica, ka tas ir labākais Grieķijas klubs, neskaitot grandus - stabils, maksā laikus, neapmāna futbolistus.

Tātad super piedāvājums, kuru bija žēl neizmantot?
Grieķijā es pelnītu nedaudz mazāk nekā Rīgā, taču gribēju pamēģināt, jo runa bija par jūtami labāku līgu, iespējām sevi pierādīt un mēģināt tikt vēl augstāk. Taču problēma bija tāda, ka Latvijā man bija parādā trīs mēnešu algas. Man ar "Riga" bija spēkā līgums uz vēl vienu gadu, un es pateicu, lai man samaksā to trīs mēnešu algu, pēc tam paspiežam viens otram roku un aizmirstam par līgumā paredzēto atlikušo gadu. Pēc vienas dienas man deva atbildi, ka varu iet prom, taču bez savas trīs mēnešu algas. Tam gan es nepiekritu. Galu galā es nācu viņiem pretī, neprasīju nevienu eiro vairāk [par atlikušo līgumā paredzēto gadu - aut.]. Ja nē, tad nē - biju gatavs tālākai cīņai "Riga" sastāvā.

Pagāja mēnesis, atgriežamies no treniņnometnes Abū Dabī. Paņemu telefonu, lai runātu ar sporta direktoru [acīmredzot Aleksandru Romašinu - aut.] par naudu. Bet viņš man tā vietā saka, ka tagad gan es varētu pamest klubu un pameklēt sev ko citu, jo man esot liela alga. Apstulbu. Pirms mēneša viņiem bija ideāla iespēja no manis atbrīvoties, taču viņi to neizmantoja. Šai brīdī neparko negrasījos iet prom, jo bija jau februāris un piedāvājumu šai laikā vispār nebija. Paliku. Tomēr jutu, ka vairs nav viss tā - ka esmu kā atstumtais. Tai sarunā sporta direktors pateica, ka es nespēlēšu, jo viņi vēlas ieviest komandā citu spēles stilu. Tas nekas, ka paņēma mani komandā vien pirms dažiem mēnešiem [Biliņskis pievienojās "Riga" 2018. gada augustā - aut.] un zināja, kāda stila futbolists es esmu. Uz šādu manu atbildi viņam nebija, ko teikt, jo šeit runa bija par naudu [algu - aut.].

Tobrīd klubā vairs nebija Viktora Skripņika [šobrīd šis ukraiņu treneris sekmīgi strādā dzimtenē ar "Zorya", kas demonstrē kvalitatīvu sniegumu un ieņem trešo vietu, tikai par diviem punktiem atpaliekot no Kijevas "Dynamo" - aut.].
Jā, jaunajai sezonai mūs gatavoja portugālis Pimenta. Uz viņu no augšas tika izdarīts spiediens, lai viņš teiktu, ka es nederu komandas spēles stilam, taču es viņam tiešā tekstā atbildēju, ka viņš neko nevar spriest par mani pēc divām nedēļām un nevar zināt, vai esmu noderīgs vai nē. Aizbraucām uz nometni Kiprā. Pirmajā treniņā savainojumu guva pamatsastāva uzbrucējs Lemajičs. Izkrita uz mēnesi, kā rezultātā es spēlēju visos pārbaudes mačos. Spēlēju super, situ iekšā vārtus, dalu rezultatīvas piespēles. Pirms pēdējā pārbaudes mača, kurā arī guvu vārtus un iedevu rezultatīvu piespēli, pienāk pie manis Pimenta un saka, ka spēlēšu viņa vadībā un ka nometnē esmu paveicis mega darbu, esmu iepaticies viņam, un viņš nesaprot, ko vadība viņam tur mēģina iestāstīt. Pēc trim dienām Pimentas klubā vairs nebija - viņš mūs nevadīja nevienā oficiālā spēlē.

Domā, ka te nozīme bija tavam faktoram?
Nē. Jau ilgāku laiku tika meklēts iegansts. Cilvēkiem klubā nepatika viņa darba stils un treniņi. Viņš gribēja darīt kaut ko citādi, gribēja spēlēt futbolu. Savukārt viņi gribēja krievu skolu - tipisku rupekli un futbolistu bendi. Cita lieta, ka arī Skripņiks tāds nebija.

Skripņikam ir liels vārds futbolā - Brēmenes "Werder" bijis gan kā futbolists, gan kā treneris.
Arī viņu ne reizi vien kluba vadība gribēja kontrolēt, tomēr viņš neļāvās un tāpēc galu galā klubu pameta. Te nebija runas par naudu - vienkārši viņš vairs negribēja neko kopēju ar darboņiem, kuri nāk uz treniņiem, pēc tam laukumā, lai dotu savas instrukcijas. Skripņiks vienmēr viņus izdzina.

Iejaucās krievu īpašnieks Sergejs Lomakins?
Nē, direktori un visa tā kliķe. Brīžiem viņi mēģināja vadīt treniņus Skripņika vietā, kurš to nepieļāva. Teica: "Vai nu es pazūdu vai jūs." Regulāri nonāca līdz nesaskaņām. Kad 2018. gadā tika izcīnīts Latvijas tituls un Latvijas kauss, viņš pateicās par kopdarbu [un Latviju pameta - aut.]. Tad viņi paņēma Pimentu un atlaida tieši pirms sezonas. Atnāca baltkrievs Oļegs Kubarevs.

Kādreiz teici, ka protokolā tika rakstīts Mihaila Koņeva vārds.
Jā, ar viņu izslēdzām Gļivices "Piast".

Koņevs bija sālsstabs vai no paša sākuma trenēja jūs?
Sākumā bija kā sālsstabs, bet vēlāk jau normāli strādāja. Vispirms gan mūs trenēja Kubarevs. Pirmais treniņš un tas pats stāsts - atkal man saka: "Tu nespēlēsi." Virslīgas pirmajā kārtā tomēr izgāju laukumā un uzvarējām ar 1:0, kur es atdevu rezultatīvu piespēli [Aleksejam Višņakovam - aut.]. Pēc šī mača iebraucam bāzē. Tad tik sākās - reizi spēlēju, reizi sēžu uz soliņa, bet brīžiem manis nebija pat spēles pieteikumā. Rezultāti nebija īpaši labi un gaidīju, kad arī šo treneri atbrīvos. Manā skatījumā komandai ar šādu potenciālu šis treneris nederēja, lai gan pirms tam viņš ar Jūrmalas "Spartaku" bija izcīnījis titulu. Pēc "Riga" pamešanas Kubarevam bija labi rezultāti "Jelgavā".

Tātad Kubarevs prata izspiest maksimumu no mazām komandām, bet ne panākt interesantu stilu ar labākiem spēlētājiem?
Tieši tā. Viņa idejas ātri vien sevi izsmēla. Padzina viņu, un mūs sāka trenēt Koņevs. Viņi gan meklēja citu treneri, taču Koņevs tā arī palika līdz gada beigām. Kluba vadībai Koņevs derēja, jo viņu varēja ietekmēt pēc sirds patikas, ļāva pat vairāk. Atsākās vadības vizītes treniņos, iejaukšanās sastāva izvēlē, dažu spēlētāju bīdīšana, citu spēlētāju gremdēšana.

Tātad nemitīgā sastāva rotācija nebija saistīta tikai ar to, ka jums komandā bija 15 leģionāru, kamēr līgā drīkstēja būt tikai pieci?
Jā. Viņi centās rotēt sastāvu, lai katrs būtu kaut cik apmierināts, taču tik un tā pret vieniem bija viena attieksme, pret citiem cita. Gaidīju Eirokausus. Tur mums sāka iet, bet es sāku nedaudz vairāk spēlēt, tāpēc nolēmu palikt līdz Eirokausu sezonas beigām, lai gan tobrīd atkal sāku saņemt dažādus piedāvājumus. Sanāca tā, ka pieliku savu artavu šajos panākumos - iesitu uzvaras vārtus pret "Piast", izrāvu neizšķirtu pirmajā spēlē pret HJK. Jo tālāk tā gāja, jo grūtāk viņiem nācās lemt par mani, taču es jau tāpat pirms krietna laika biju izlēmis, ka decembrī klubu pametīšu un līgumu nepagarināšu.

Pēc pirmā pusgada par transfēru uz "Riga" runāji ar lielu entuziasmu.
Jo tobrīd viss jauki attīstījās. Daudz ko deva trenera Skripņika personība, kas kompensēja kluba funkcionēšanas trūkumus. Kad viņš aizgāja, atkal nācās atcerēties cirku, tomēr kopumā arī 2019. gadā sasniedzām labus rezultātus valsts līmenī, plus ierakstījām skaistus burtus Latvijas futbola vēsturē Eirokausos. Tāpat nav ko slēpt - daudzas kluba dīvainības kompensēja finansiālā puse, kā arī dažādi izbraukumi un treniņnometnes.

Kādā ziņā?
Sezonai gatavojāmies Abū Dabī, piecas reizes gadā lidojām trenēties uz Kipru. "Riga" īpašniekam pieder arī Kipras "Paphos", tāpēc, ja vien termiņi ļāva, palikām tur uz 10-14 dienām. Ja par manu situāciju, tad sezonas beigās aizvien vairāk cilvēku brīnījās, kāpēc es spēlēju tik maz, jo, tiklīdz parādījos laukumā, demonstrēju kvalitāti. 2019. gada sezonā sakrāju 12 vārtus un piecas rezultatīvas piespēles, lai gan laukumā nepavadīju pat 1 000 minūtes [Virslīgā Biliņskim 789 minūtēs 5+3, tikai par diviem rezultativitātes punktiem atpaliekot no komandas ražīgākā spēlētāja Debelko, tāpat Biliņskim divi vārti Eiropas līgā un pieci vārti Latvijas kausa izcīņā - aut.]. Varbūt tie nav izcili rādītāji, taču vāji arī ne. Tiesa, no 15 ārzemniekiem katrs varētu sūdzēties, ka spēlējis maz, jo katrs atbilda pamatsastāva spēlētāja līmenim.

Kas tādos apstākļos notika ģērbtuvēs? Viens otram meta šķībus skatienus?
Ģērtbuvēs bijām vienoti, pratām turēties kopā. Tieši tāpēc arī guvām sasniegumus un tā spēlējām Eirokausos. Pret Kopenhāgenu mums pietrūka vienu vārtu, lai dāņus izsistu un iekļūtu Eiropas līgas grupu turnīrā. Pēc zaudējuma 1:3 savā laukumā atradāmies vadībā ar 1:0, un mums mača galotnē bija pāris iespējas gūt izšķirošos otros vārtus. Tas dotu klubam piecus miljonus eiro, bet tobrīd mums algu kavēšanās sasniedza trīs mēnešus.

Kāpēc veidojās šie algu kavējumi? Kluba īpašniekam naudas taču pietiek.
Īpašnieka kaprīzes. Reizi samaksāja, reizi nesamaksāja. Ja bija apmierināts, nauda ieplūda. Ja viņam kaut kas nepatika vai kaut ko negribēja, parādījās problēmas.

Citiem vārdiem sakot, tādi dusmu uzplūdi, jo galu galā tāpat viss bija jāsamaksā. Esat norēķinājušies?
Vēl nē, taču būsim. Ir tā, kā sacīji - galu galā visi parādi tika nomaksāti, tomēr klubā ar tādu potenciālu finansiālā ziņā visam būtu jābūt labākā kārtībā. Ja "Riga" strādātu normāli, tas būtu absolūti dominējošs klubs Baltijas valstīs.

Tomēr nestrādā normāli?
Atliek pavērot, kā mainās komandas sastāvs. Nepārtraukti daudz spēlētāju atnāk, daudzi aiziet. Identiski notiek "Paphos", regulāri tiek nomainīts pussastāvs. Tipisks "Football Manager". Normālos apstākļos klubi vēlas radīt komandu uz ilgu laiku, vienkārši pamainot vājākos spēlētājus pret stiprākiem. Savukārt "Riga" pamanījās atvest jaunus spēlētājus tikai Eirokausu kampaņai. Atnāca vasarā un tai pašā gadā devās prom. Visbiežāk notika kustība no "Paphos". Tādā veidā atnāca arī Rakels un Karašausks, tiesa, viņi palika ilgāku laiku.

"Riga" īpašnieks kontrolēja kluba direktorus vai pazuda uz ilgāku laiku?
Drīzāk otrais variants. Viņš uzskatīja, ka visu zina, taču īstenībā nezināja gan, bet viņi darīja, ko gribēja. Kad runa sākās par naudas lietām, direktori sūtīja mūs pie īpašnieka, zinot, ka nevienam nemaz nav viņa numura un nekādas sarunas nebūs. Kad izsitām HJK, īpašnieks atnāca pie mums uz ģērbtuvēm, priecājās un lēkāja, apsolīja milzīgas prēmijas, ja tiksim pāri arī Kopenhāgenai. Gribējām ar viņu parunāt viesnīcā par to, ka nav naudas - sak, te tādi solījumi, bet par pēdējiem trim mēnešiem neesam saņēmuši algu. Viņš piekrita tikties, taču, kad atgriezāmies viesnīcā... viņa vairs nebija.

Futbola klubs viņam ir vairāk kā rotaļa nekā nopietna investīcija?
Zināmā mērā jā. Izņemot "Riga" un "Paphos", viņam pieder vēl viens klubs Krievijas trešajā līgā [runa par "Rodina" - aut.], kurā virza spēlētājus no savas akadēmijas. Viņu interesē tikai rezultāts - galvenokārt, čempionāta tituls un kausi.

Ja viss tā notika, direktori varēja rīkoties kā paši uzskata par pareizu?
Bija signāli, ka viņš ne līdz galam ir apmierināts ar viņu darbu, taču acīmredzot nebija citu, kurus likt vietā. Manuprāt, viņš vēl šobaltdien nav pilnībā informēts, kā klubs funkcionē.

Šie direktori ir cilvēki no ārpuses vai jau arī iepriekš pazina futbola pasauli?
Viens no viņiem ir futbolistu aģents [Romašins - aut.], cits ir bijušais bokseris ar dažādiem darbošanās virzieniem [Proņins - aut.], trešais bija futbola tiesnesis [Lajuks - aut.].

Drošība no visām pusēm.
To pateici tu.

Nožēlo, ka devies uz Latviju?
Nē, kopumā plusu bija vairāk nekā mīnusu. Dzīve Rīgā man un manai ģimenei mums ļoti labi derēja. Daudzi cilvēki nenovērtē šo pilsētu, jo nekad nav tur bijuši [runa par poļiem - aut.]. Visi brauc uz Viļņu, jo tā kādreiz bija poļu pilsēta. Rīga daudz kur piekāpjas, taču manā skatījumā ir skaistāka un tur var labāk pavadīt laiku. Blakus ir Jūrmala, jūra. Svarīgi gan uzsvērt, ka Rīga ir krieviska, gandrīz visi tur prot krievu valodu un šādā veidā ir vieglāk kontaktēties. Latviešu valoda atrodas ēnā. Satiku latviešus, kuriem trūka latviešu vārdu, lai izteiktos. Lietuvā viņi savu valodu lolo vairāk un nostāda pirmajā vietā, kas savukārt man bija apgrūtinošāk [2012. un 2013. gadā Biliņskis pārstāvēja Viļņas "Žalgiri", vienreiz kļūstot par Lietuvas čempionu, vēl vienu reizi par vicečempionu - aut.].

Šķiet, no taviem trim ārzemju klubiem [Viļņas "Žalgiris", Bukarestes "Dinamo", "Riga"] Rīga bija tava pragmatiskākā izvēle, kur finansēm bija lielākā loma. Pārceļoties uz "Žalgiri", tev nebija izvēles, Bukaresti izvēlējies sportisku iemeslu dēļ, savukārt tagad varēji kārtīgi izvēlēties.
Daļēji jā, taču arī iepriekš man ir bijis daudz piedāvājumu no dažādām valstīm. Dažādu iemeslu dēļ reizēm nācās atteikt, citreiz pašam nebija teikšanas. Ja par Rīgu, viņi mani reizes trīs četras uzrunāja. Katru reizi viņi pacēla likmi, taču turpināju atbildēt, ka nevēlos turp doties, jo tur ir vājāka līga un nevēlējos atkal spēlēt tai pusē [domāta Baltija - aut.]. Galu galā viņi savu tomēr panāca. Finansiāli piedāvājums jau patiešām bija labs, tāpat redzēju, kādi spēlētāju tur sāka parādīties - kaut vai Rakels. Viņš man pēc tam pastāstīja par "Riga" projektu, pastāstīja, kā izskatās situācija ar treneri, kādi ir plāni. Kārdinājums bija arī perspektīva pārcelties uz "Paphos", ja pierādītu sevi Latvijā. Cerēju uz tādu scenāriju - daži mēneši Rīgā un tad dodos uz Kipru. Skatoties no šīs dienas perspektīvas, - no "Paphos" vari pārcelties uz Rīgu, bet otrā virzienā tas tā nestrādā, vēl neviens tāds gadījums nav bijis. Tomēr, kā jau minēju, pēc trim mēnešiem Rīgā man bija iespēja pārcelties uz Grieķijas līgu, tā ka kaut kā izsitos.

Ir mieles par to, ka nekad neizdevās pārbaudīt spēkus stiprākā līgā nekā Polijas Ekstraklase? Nerunāšu par A Sēriju vai Anglijas Premjerlīgu, taču kādreiz minēji, ka bijuši signāli no Beļģijas, Francijas, tās pašas Grieķijas.
Jā, noteikti ir tāda sajūta. Ar ko vien runā, tas saka: "OK, Polijā biji labs, ārzemēs pabiji jaukās valstīs, taču tās nav tādas valstis, uz kurām parasti dodas poļu spēlētāji." Piekrītu tādam viedoklim. No citas puses, kaut ko šajās vietās sasniedzu. Viļņā biju čempions, ieguvu Lietuvas kausu un piedalījos Eirokausos, Rīgā divi čempionu tituli, kauss un atkal Eirokausi. Jā, vājākas līgas, taču ieguvu trofejas un varēju sevi atrādīt uz starptautiskās skatuves. Paturēsim prātā, ka uz Bukarestes "Dinamo" nedevos no Polijas, bet gan no Lietuvas. Pierādīju, ka arī no tādām vietām ir iespējams izsisties. Rumānijas līga jau patiešām ir labs līmenis, zināmi nosaukumi, vari sajusties kā īsts futbolists. Futbols Rumānijā ir reliģija, visi par to interesējas. Rumāņiem ir savs futbola kanāls, kurā Bukarestes klubi tika atrādīti non stop režīmā. Lai kur dotos pilsētā, katrs mani atpazina un zināja, kurā komandā spēlēju. Vienmēr nāca klāt, prasīja nofotografēties un autogrāfus, reizēm vienkārši rādīja manā virzienā ar pirkstu. Neskatoties uz šādu fanātismu, man nekad nebija nepatīkamu situāciju - piemēram, ka "Steaua" [Bukarestes otrs lielais klubs - aut.] vai "Rapid" fani apvainotu mani. Nebija nekādas agresijas. Bukarestē izbaudīju labāko līgu atmosfēru. Tāpēc nekad nenožēloju, ka neuzspēlēju vēl kaut kur.

Un tomēr mieles noteikti sajuti.
Jā, protams, kā jebkurš ambiciozs cilvēks - arī sevi par tādu uzskatu. Vēlējos pārbaudīt sevi pēc iespējas augstākā līmenī un paskatīties, kāda starpība ir starp mani un tiem, kuri gozējas avīžu pirmajās lappusēs. Pat aizejot uz Grieķiju, būtu varējis uzspēlēt pret "Olympiakos", PAOK, AEK, "Panathinaikos". Skaidrs, ka Polijā spēlēju pret "Legia" un "Lech" un zināmas lietas varēju salīdzināt, taču tā arī neuzspēlēju līgā, kas būtu ievērojami spēcīgāka nekā mūsējā. Drusku žēl, taču nenožēloju, kā izvērtās mana karjera. Katram savs ceļš ejams.

Vienubrīd šķita, ka Bukarestes "Dinamo" sastāvā vari pacīnīties par Rumānijas čempionāta rezultatīvākā spēlētāja titulu, taču 2014./15. gada sezonā pēdējās padsmit spēlēs neguvi ne vārtus. Turklāt tobrīd, atskaitot Levandovski un Miliku, Polijas izlasē nebija izteikta trešā uzbrucēja...
Toreiz es pat saņēmu mazus signālus, ka izlases sakarā kaut kas var notikt, ja nesamazināšu apgriezienus. Neviens no izlases štāba man neko neteicu, taču dzirdēju no citiem cilvēkiem - varbūt tikai baumas. Faktiski ilgāku laiku viss izskatījās labi. Martā, pēc 20 kārtām, man bija 11 vārtu. Komandas treneris pateica spēlētājiem, ka viņiem jāpacenšas, lai es kļūtu par labāko bombardieri. Paradoksāli, taču tieši no tā brīža pārstāju gūt vārtus.

Spēlētāji saprata, ka tāds mākslīgi rādīts uzdevums nav līdz galam pareizs?
Varbūt. Tobrīd reizēm biju arī kapteiņa lomā. Leģionārs ar viena gada stāžu tādā klubā - ne visiem tas varēja patikt. Kaut kas sabojājās - ne tikai man, bet arī visai komandai. Sākām spēlēt vājāk un beigās palikām tikai trešie.

Un tamdēļ vasarā tev vairs nebija tik spēcīgu pozīciju, kādas noteikti bija sezonas gaitā martā.
Toreiz man bija konkrēts piedāvājums no Saūda Arābijas. Izvēle bija.

Izvēlējies Vroclavas "Śląsk" un, cik atceros, ka jebkurā gadījumā vēlējies atgriezties Polijā ģimenes apstākļu dēļ.
Kas interesanti, mani gribēja arī Gdaņskas "Lechia" un sākumā primāri runāju ar viņiem. Tomēr situācija sāka ievilkties, jo "Lechia" sacerējās, ka no HSV dabūs īrē Artjomu Rudņevu. Tikmēr es parādījos tribīnēs "Śląsk" spēlē pret "Celje". Vroclavas komandai nebija uzbrucēju un tajā pozīcijā spēlēja Jaceks Kielbs [pussargs] un guva divus vārtus. Kluba prezidents mani pamanīja un pateica, ka vairs mani no Vroclavas ārā neizlaidīs. Tā arī notika. Ja vien "Lechia" nefantazētu par Rudņevu, iespējams, kļūtu par šīs komandas spēlētāju un sarunas ar "Śląsk" nemaz nesāktu. Savukārt "Lechia" paņēma Gžegožu Kusviku, jo ar Rudņevu viņiem, protams, nekas nesanāca.

[turpinās gara saruna par Polijas klubu futbolu; pieslēdzamies brīdī, kad atkal tiek pieminēts Latvijas futbols]

Pārstāvot Lietuvas un Rumānijas klubus, teici, ka ārpus Polijas ārzemnieki vienmēr tiek labāk atalgoti. Latvijā arī tā bija?
Jā. Mēs bijām 15 leģionāri, un visiem bija jūtami lielāki līgumi nekā vietējiem futbolistiem, neskaitot vienīgi tos, kuri atnāca no "Paphos". Salīdzinājumā ar mums, leģionāriem, latviešiem tika maksātas smieklīgi mazas algas, lai gan viņiem bija jādemonstrē tikpat labs līmenis kā mums. Un, kad algas sāka kavēties, vispirms tika dzēsti parādi pret leģionāriem. Klubā zināja, ka mēs varam aiziet uz FIFA vai UEFA, un tad būs cita "saruna" nekā ar LFF, pie kuras būtu jāgriežas Latvijas spēlētājiem.

Tātad tu vari vien pasmieties par maču komentētājiem, kuri 100. reizi saka, ka leģionāram jābūt divreiz labākam nekā vietējam?
Tas ir nedaudz nodrāzts teiciens. Patiesībā visur, katrā līgā, ārzemnieki ir nedaudz priviliģētā stāvoklī, reizēm viņiem pat vairāk tiek piedots. Polijas līga šai ziņā nav izņēmums. Kad pie mums atnāk ārzemnieks, viņam sākumā tiek dots lielāks uzticības kredīts nekā poļu spēlētājam.

Biliņskis sezonas vidū pārcēlies uz Polijas 1. līgu - "Podbeskidzie" komandu, kas reāli pretendē uz atgriešanos Ekstraklasē.

Izmantotie resursi:
Od roku miałem pod górkę w Rydze, ale nie...