Karlsons: ''Vienmēr jau gribas cerēt uz to labāko''

Karlsons: ''Tas, ka spēlei gatavojamies Šveicē, nešaubīgi ir pluss''

''Pirmās dienas bija tādas smagākas, jo jau kādu laiku [klubā – LFF.lv] trenējamies uz sintētikas. Spēlēt zālienā, tā tomēr ir liela atšķirība,” 35 gadus vecais Karlsons bilst, ka Latvijas valstsvienības treniņlaukums Nionā esot “tāds mīkstāks”. “Ar katru dienu paliek labāk. It kā bijām (domāta FK Ventspils Virslīgas komanda pirms sezonas) nometnē Kiprā, bet tur tie laukumi atšķiras - tādi cieti, nav tāda kvalitāte, arī cits klimats, tāpēc te kājas uzreiz piedzenās, nosēžās. Taču zālienā viennozīmīgi ir daudz patīkamāk spēlēt. Tas, ka spēlei gatavojamies Šveicē, nešaubīgi ir pluss, jo varam pierast pie klimata un apstākļiem, kādos būs spēle.”

Kad Latvijas valstsvienība tikās ar Šveices izlasi 2010. gada FIFA Pasaules kausa izcīņas kvalifikācijas ciklā, Ģirts abos mačos izgāja laukumā starta sastāvā. “Labāk atceros to spēli Šveicē, kad zaudējām ar 1:2,” turpina Karlsons, kurš valstsvienībā aizvadījis 50 spēles un guvis deviņus vārtus! “Tolaik Šveicei bija tādi spēlētāji kā Sendeross, kurš pārstāvēja Arsenal, bija Frajs un Lihštainers. Tie trīs kaut kā spilgti iespiedušies atmiņā. Un atceros, ka treneris bija vācietis Otmārs Hicfelds. Mums diezgan grūti gāja - ielaidām, viņiem bija daudz momentu. Mūsu labā pēc standartsituācijas aizsargs Deniss Ivanovs iesita ar galvu.”

Runājot par gaidāmo tikšanos ar Šveices izlasi, Karlsons saka: “Vienmēr jau gribas cerēt uz to labāko, bet tas, cik stipri esam, parādīs spēle. Treniņos visi cenšas atrast kopsaucēju, atcerēties komandas saites. Katrs pretinieks ir citāds tāpat kā katra spēle - pret vienu iet grūtāk, cits ir parocīgāks. Būs grūti, vieglu spēļu mums nav, jācīnās ir visās.”

Latvijas valstsvienība, gaidot spēli, apmetusies Ženēvas ezera krastā blakus Nionas pilsētai, kur atrodas UEFA mītne. “Kalnos ir sniegs, bet tajā pat laikā vari staigāt kreklā. Šeit ir ļoti skaisti!” bilst liepājnieks. “Brīvajā laikā mums nav obligāti jāsēž tikai numuriņā, četrās sienās. Protams, neviens neiet blandīties kaut kur pa veikaliem, bet svaigā gaisā pa taciņām, parciņā – to var. Es pa dienu gulēt nemēdzu, tāpēc brīvajā laikā parunājamies ar čaļiem, pasēžam, iedzeram kādu tēju, kafiju.”

Lazdiņš: ''Jāiet jāspēlē un jācenšas izcīnīt tie trīs punkti''

“Nometnes sākumā mēs ar Gintu Freimani kopā paskatījāmies, kur tad tie šveicieši spēlē: visi augstākajās līgās – pārsvarā Vācijā, arī Itālijā, Anglijā. Ir spēlētājs no Watford (domāts – Valons Behrami – LFF), ir arī mazais Šakiri un Džaka no Londonas Arsenal. Augsta līmeņa spēlētāji līdzīgi kā Portugālei, kurai bija vēl augstāks līmenis. Par spīti tam, domāju, ka mēs nedrīkstam baidīties – jāiet un jāspēlē!”

Lazdiņš mudina nenokārt galvas, lai arī cikls iesākts sliktāk nekā cerēts. “Tagad jādomā tikai par spēli pret Šveici, cikla sākums ir jāaizmirst,” saka 30 gadus vecais Lazdiņš. “Protams, sākums bijis grūts, tas tomēr morāli ietekmē. Kad ir brīvais laiks, tad par to domā – žēl, ka tāds sākums, bet, kad nonāc līdz nākamajai spēlei, tas aizmirstas - tu ej un kapā! Protams, ka Šveicē gribas izcīnīt punktus. Tas jo īpaši ir svarīgi pēc tāda ne pārāk laba cikla sākuma. Šveicieši ir pirmajā vietā grupā, visiem liekas, ka būs grūti, bet ir jāiet jāspēlē un jācenšas izcīnīt tie trīs punkti. Nekas nereāls tas nav.”

Savainojumu dēļ Latvijas valstsvienībai nevarēs palīdzēt vairāki spēlētāji. Arti tas nepārsteidz, jo tāds ir futbols. “Lidostā uzzināju, ka nebūs Zjuzina. Skaidrs, ka tas ir baigi traki. Tomēr, no otras puses, tas nav arī pārsteigums, jo Latvijā spēlējam mākslīgajos laukumos. Protams, ka baigi žēl, pat sāpīgi, ka traumas dēļ šī nometne iet secen Kļavam, kurš pēc tik ilga laika atgriezās kandidātos, bet, es domāju, viņam tā iespēja nekur nav zudusi. Galvenais, lai turpina labi spēlēt.”

FK Jelgava centra pussargs Lazdiņš neslēpj, ka pirmajās dienās bijusi visai smaga pāreja no mākslīgajiem laukumiem Latvijā uz zālienu Šveicē. “Baigi nogura kājas, jutu, ka šausmīgi piesitās. Drusciņ paskrien, uztaisi pāris atspoles un, kad saņem bumbu, kājas jau tādas smagnējas un grūti ar to bumbu pēc tam strādāt. Turklāt vēl bumba pavisam citādi lēkā. Taču jebkurā gadījumā tas ir daudz labāk nekā mākslīgajā laukumā. Priekš tiem, kas ikdienā spēlē Latvijā, tas bija ļoti labs lēmums braukt uz Šveici un gatavoties spēlei šeit!”

Limbažnieks Lazdiņš Latvijas valstsvienībā kopā aizvadījis 27 spēles. Debiju sarkanbaltsarkano rindās viņš piedzīvoja 2010. gadā Baltijas kausa izcīņas spēlē Kauņā pret Igauniju (0:0).

Izmantotie resursi:
Ģirts Karlsons: Ar katru nākamo dienu jūtamies...
Artis Lazdiņš: Nedrīkstam baidīties – jāiet un...