Mediju balsojumā uzvar Vaņins, seko Rakels un Dubra

Iļja Poļakovs
1. Deniss Rakels
Savu izvēli par labu Denisam veicu jau pirmajā dienā, kad tika publicēts LFF kandidātu saraksts. Tobrīd viņš vēl tikai sāka rezultativitātes maratonu, kas decembra ievadā kļuvis jau pavisam iepriecinošs. Taču jau tobrīd viņa rēķinā bija straujš progress karjerā, ko es un daudzi citi pašmāju futbola cienītāji no viņa gaidīja jau vairākus gadus un droši vien domās jau vairākkārt pieskaitīja nepiepildāmajām cerībām, un stabils sniegums Latvijas izlases kreklā, kā mazliet trūka pārējiem kandidātiem. No zvana līdz zvanam visās izlases spēlēs 2015. gadā aizvadīja tikai viņš. Un ar katru nākamo spēli izskatījās aizvien pārliecinošāk. Lai gan vārtu rēķins valstsvienībā vēl nav atvērts un gada pirmajā puse bija sašutums par to, ka gados jauns futbolists ar regulāru spēļu praksi nespēj pilnvērtīgi izturēt 90 minūtes spēles laika, kopumā Deniss šogad sarūpējis daudz patīkamu brīžu un, kas svarīgi gada labākā futbolista noteikšanā, spēris savā karjerā platu soli uz priekšu, nevis atpakaļ. Būtu taču dīvaini par gada futbolistu izvēlēties tādu, kurš kļuvis vājāks nekā pērn!

2. Andris Vaņins
Te var paskatīties pēdējo teikumu par Rakelu. Jā, šogad Vaņins tā pa īstam debitēja Eiropas līgā, jā, bijušas labas epizodes, un, jā, šogad viņa Sion laikam ir mazliet spēcīgāks kā citus gadus. Vai spēcīgāks kļuvis Vaņins? Domāju, tieši otrādi. Kļūdu viņa sniegumā kļuvis aizvien vairāk. Gan klubā, gan izlasē, kur vismaz daži vārtu zaudējumi gulst uz viņa sirdsapziņas. Sacīsit, ka viņš daudz arī glābis? Viņš ir vārtsargs! Un tvert vārtos lidojošas bumbas viņam ir tikpat pašsaprotama darbība kā, piemēram, Cauņam precīzi piespēlēt komandas biedriem soda laukumā vai Tarasovam veikt izklupienu. Tā tik vēl trūka, ka Vaņins vismaz kādreiz arī neglābtu! Viņš vienkārši darīja savu darbu. Reizēm labi, reizēm - ne tik ļoti. Skaidrs, ka viņš no Latvijas futbolistiem pašlaik spēlē visaugstākajā līmenī, taču tas ir ne tikai viņa, bet arī komandas nopelns. Un paša Andra ieguldījums kluba un izlases panākumos šogad nav lielāks, kāds tas bijis iepriekš.

3. Aleksandrs Cauņa
Kad Latvijas izlase uzzināja savus pretiniekus Euro 2016 kvalifikācijas grupā, daudzi jau steidza notikumiem pa priekšu, skaitļojot, kurš būtu labākais futbolists, kādu būs iespējams redzēt klātienē Rīgā. Arī es, protams. Kad cikls beidzās, es pie šī jautājuma atgriezos vēlreiz. Un bez kādas liekuļošanas sacīšu, ka vislielāko baudu Rīgas mačos šajā ciklā guvu, vērojot Cauņu. Jā, protams, bija vēl arī Arda Turans, Robins van Pērsijs, Klāss Jans Huntelārs, Veslijs Sneiders. Par katru no viņiem ir savs stāsts, kāpēc viņu darbības Rīgā mani sajūsmināja mazāk nekā Cauņas. Protams, savu lomu nospēlēja arī tas apstāklis, ka Saša spēlēja mūsu valstsvienībā, nevis pretinieku rindās. Taču nevar noliegt to, ka Cauņa, pat ilgu laiku esot bez nopietnas spēļu prakses un ne optimālā formā, spēlē pavisam cita līmeņa futbolu. Viņš praktiski nekļūdās, nepieņem pārsteidzīgus lēmumus, nebaidās uzņemties iniciatīvu, nesaudzē sevi divcīņās, lieliski spēlē ar korpusu, labi lasa spēli, ir zolīds savā uzvedībā un... Nezinu, vai vēl kāds to ievērojis, taču Saša šogad sācis spēlēt ar labo kāju! Es nezinu, vai ilgstošā savainojuma dēļ viņš bumbu spārdīja ar labo kāju, kā savulaik bērnībā piespiedu kārtā pārtapa par futbolistu-kreili, bet viņš izlaistajā laika periodā ir uzlabojis ne tikai savu izpratni par spēli. Ja vien viņš būtu vesels visu gadu un spēlētu regulāri, šajā balsojumā būtu ārpus konkurences. Pašlaik pārliecinoši labākais Latvijas futbolists. Ceram uz veselību un to arī novēlēsim viņam nākamajā gadā!

4. Kaspars Dubra
Karjerā šogad pievarēts ievērojams pakāpiens. Aizsargi laikam jau progresē ne tik izteikti ar kādām konkrētām iemaņām, cik ar stabilitātes, pārliecības un nosvērtības pieaugumu, un tas Kasparam laikam ir izdevies. Skatoties dažas spēles Baltkrievijas čempionātā, viņa sniegumā bija jaušama pārliecība. To gan grūti novērtēt, no nacionālajā skatuvē BATE ir kā Barcelona vai Bayern, un teju visu borisoviešu darbības laukumā reizēm uzprasās uz salīdzinājumu "kā kaķis ar peli". Ko tas nozīmē, domāju, nevienam nav jāpaskaidro. Latvijas futbolā nav daudz tādu vīru, kuri šādi varētu spēlēt solīdajā Baltkrievijas čempionātā. Vienīgie pārmetumi pret Kasparu būtu reizēm pārāk straujā un nevajadzīgā izmešanās pretī spēlētājam ar bumbu, ap kuru jau divi savējie ir. Tieši tādā veidā viņš vairākkārt Čempionu līgas mačos teju atveda vārtus... Pametot savu zonu un dodoties tur, kur pretinieks jau tāpat ir divu Dubras komandas biedru spīlēs. Arī izlasē ik pa laikam bija šāda raustīšanās. Bet vārtsargi un aizsargi, ja reiz noraustās, atpakaļ vairs nedrīkst iet.

5. Jānis Ikaunieks
Jānim šis, protams, ir neviennozīmīgi vērtējams gads. No vienas puses - debija solīdā līmenī Francijā ir nepārprotams solis uz priekšu karjerā, bet no otras puses - palikšana bez spēļu prakses līmeni zemāk. Spilgtā atmiņā ir tās epizodes, kad viņš nekaunīgi izrēķinājās laukumā ar Monaco līderi Žoau Moutinju Ligue 1 mačā. Tepat Rīgā viņš vairākkārt atstāja jaņos arī Sneideru. Jānis šogad ir viennozīmīgi progresējis. Spēles izpratnē, ar to, ka, maigi sakot, nevairās no kontakta cīņas, bet ir gatavs aktīvi nospēlēt plecs plecā, liekot šokēties pat tādam vecim kā Kaspars Gorkšs izlases treniņos. Skaidrs, ka lēmumu pieņemšanā vēl ik pa laikam gadās šādas tādas kļūmītes, bet kur nu bez tām tik jaunā vecumā un tik straujā riksī? Gribētos mazliet vairāk cilvēciskā niknuma viņam novēlēt. Laukumā viņš vairs neviena nebīstas, bet sadzīviski, šķiet, pārāk vienkārši pieņem un samierinās ar notiekošo, neuzprasoties uz pārmaiņām. Viņa nespēlēšanu vismaz dublieru čempionātā ir grūti saprast. Varbūt Jānim uz to pašam jāuzprasās?

6. Valērijs Šabala
Viena no grūtākajām izvēlēm. Individuālās meistarības ziņā varbūt pat prasītos izvēlēties Artūru Karašausku. Vērtējot pārstāvētā kluba līmeni, augstāk vērtējams būtu gan Eduards Višņakovs, gan Vitālijs Jagodinskis un kas tik vēl ne. Pieredzes ziņā droši vien būtu jāizceļ kapteinis Kaspars Gorkšs, kurš labi aizvadīja izlases mačus rudenī, neskatoties uz atsevišķām kļūdām. Lai nu mani atvaino Kaspars par neiekļaušanu labāko sešu Latvijas futbolistu pulkā. Šis tomēr ir labāko, nevis lielāko cīnītāju un rakstura parauga klubiņš. Visos augstāk pieminētajos faktoros Šabala laikam zaudē saviem konkurentiem. Un arī karjerā sperts solis atpakaļ, taču tam nevajadzētu pievērst pārāk lielu nozīmi, jo konfekte "vāverīte" tik un tā ir "vāverīte" pat tad, ja tā ietīta biroja papīrā vai ir pavisam bez kāda papīrīša. Garšīga. Un Valērijs tāds ir. It sevišķi soda laukumā, bet ārkārtīgi lietderīgs komandai viņš ir arī ārpus tā. Es pat atļaušos sacīt, ka Latvijas izlasē no visiem uzbrucējiem, kuri lielākoties ir bez bumbas, Šabalas devums komandai kopumā ir vislielākais: aizsardzībā, "otrajā stāvā", bumbas atmešanā komandas biedriem, sieniņu izspēlēšanā... Viņš ir gudrs futbolists, kurš visbiežāk izvēlas pareizu uzbrukuma virzienu. Tas gan ne vienmēr sanāk, bet ieceres lielākoties ir pareizas.

Agris Suveizda
Cauņas labāko sešiniekā nav niecīgā spēļu skaita dēļ, Tarasovam tik augsta vieta atvēlēta Polijas bronzas dēļ.

Edmunds Novickis
Tā kā klubs ir ikdiena, bet izlases spēles tikai svētkos, tad savā matemātiskajā modelī 70% īpatsvaru piešķīru klubā sasniegtajam (protams, ņemot vērā pārstāvētās līgas spēku, komandas panākumus un spēlētāja lomu šai komandā), bet 30% izlasē sasniegtajam (neizbēgami liela nozīme bija spēles laikam izlasē).