Pahars atklāj sapni trenēt "Southampton" un stāsta par karjeras grūtībām

Intervijas ievadā Marians Pahars, pašreizējais Virslīgas kluba „Jelgava” galvenais treneris, britu medijam atzina, ka viņa gaitu sākums Anglijas Premjerlīgā nebija patīkams tieši personiskā komforta ziņā. Pahars norādīja, ka tobrīd angliski pratis tikai dažus vārdus, kas raisījis komunikācijas problēmas, un viņš neilgi pēc ierašanās Lielbritānijā pat sāka apsvērt domas atgriezties Latvijā.

„Es sēdēju savā stūrī, un komandas biedri, kuri centās izveidot kontaktu, pamazām pārstāja nākt pie manis mēģināt sarunāties,” atminējās Pahars. „Sēdēju viens pats un vientuļš. Tas bija grūti. Atceros, ka atnācu atpakaļ viesnīcā pie sievas, kura tobrīd gaidīja bērniņu, un teicu, ka rīt neiešu uz treniņu, teicu, ka jūtos tur pilnīgi viens un ka neesmu pietiekami sociāla persona. Taču palēnām es mācījos valodu, iesitu savus pirmos vārtus. Tas palīdzēja. Pamazām integrējos komandā.”

Pahars izteicās, ka „Southampton” sastāvā no treneriem vislielāko pateicību parādā palicis Deivam Džounsam, savam pirmajam trenerim, kurš saskatīja talantu tobrīd 22 gadus vecajā uzbrucējā. „Esmu ļoti pateicīgs viņam, ka deva man tādu iespēju. Viņam vienmēr bija īpaša spēja ieskatīties spēlētājos dziļāk,” teica Pahars, atzīstot, ka joprojām uztur kontaktus ar Džounsu. „Ne visiem tāda ir. Vari būt lielisks treneris, fantastisks taktiķis, bet tev vienkārši nav tās sajūtas. Džounsam padevās runāt ar spēlētājiem, viņš zināja, kad uzslavēt un kad pateikt skarbāku vārdu. Un tas nostrādāja, nekādas taktikas vairs nebija vajadzīgas, jo mēs tāpat gribējām viņam sniegt maksimumu.”

Pahars atzina, ka vēlāk „Southampton” sastāvā, kad viņu sāka vajāt traumas, bija ļoti grūti samierināties ar situāciju: „Bija laiks, kad nespēlēju visu gadu. Pamazām es sapratu, ka mana kāja vairs nebūs tāda, kāda bija. Un tā bija lielākā problēma. Ja es, piemēram, zinātu, ka tagad man ir trauma, bet pēc trim mēnešiem viss būs kārtībā, tad nekas. Kārtīgi pastrādātu šos trīs mēnešus un atgūtos. Bet es jutu, ka nekad neatgriezīšos iepriekšējā līmenī. Tas mani iedzina depresijā, jo tās bija manas karjeras beigas. Tās bija futbola beigas. Protams, ka sagaidīt beigas lietai, ar ko nodarbojies visu mūžu, ir grūti. Nezināju, ko tobrīd darīt un kas notiks ar manu dzīvi.”

Pahars vēlējās pabeigt futbolista karjeru „Southampton” sastāvā, bet treneris Džordžs Bērlijs viņu sastāvā nepaturēja. „Man vajadzēja laiku, lai atgūtos un atgrieztos, bet viņš man to nedeva,” teica Pahars, raksturojot savu aiziešanu no kluba 2006. gadā. „Viņš man nedeva nekādas iespēja, viņš mani gandrīz vai ignorēja. Viss, ko viņš man pateica, bija, ka „Southampton” nepagarinās līgumu un uz redzēšanos. Es biju ļoti noskumis un aizgāju, nepaspiežot viņam roku. Protams, tagad es būtu reaģējis citādi, bet viss nāk ar pieredzi.” Pēc vairākiem gadiem trenera amatā Pahars atzina, ka nu saprot Bērlija rīcību, un norādīja, ka tā palīdzējusi viņa karjerai, jo tagad, kad Paharam pašam jāatskaita spēlētājs no sastāva, viņš zina, ko tieši tas nozīmē.

Paharam pēc tam bija piedāvājums no cita Anglijas kluba „Coventry City”, taču viņš nolēma atstāt Lielbritāniju: „Nevarēju iztēloties sevi citā klubā kā vien „Southampton”. Pavadīju tajā daudzus gadus, izveidoju īpašas attiecības ar līdzjutējiem. Zināju, ka spēlēt citā Anglijas klubā, nebūtu labi.”

„Independent” raksta sadaļā par Pahara trenera gaitām „Skonto” sastāvā tiek piesaukts Gunta Indriksona vārds, kurš krietni pārspīlēti raksturots kā „Latvijas neoficiālais karalis”. Pahars atminējās, ka reizē ar Indriksona finansiālajām grūtībām problēmas radās arī „Skonto” budžetā: „Mēs nesaņēmām algas septiņus mēnešus. Tāda bija realitāte. Mēs zaudējām spēlētājus sezonas vidū. Situācija bija slikta ne tikai finansiālajā ziņā, bet arī veidā, kādā notika izturēšanās pret cilvēkiem.” Pahars pastāstīja, ka uz Eiropas līgas maču Horvātijā pret „Hajduk” klubs nevarēja atļauties aizlidot, tāpēc viņš lūdzis savas sievas vectēvam aizdevumu: „Liekas, ka klubs atdeva parādu pēc tam, kad saņēmām naudu par spēles aizvadīšanu. Tāda tolaik bija realitāte vienā no valsts spēcīgākajiem klubiem.”

Pirms kļūšanas par Latvijas izlases treneri Pahars centās izpētīt dažādu treneru stilus un centās uzsākt sarunas ar dažādiem speciālistiem, tiekot arī pie privātas sarunas ar Pepu Gvardiolu, kurš tolaik vēl trenēja „Bayern”. Pahars šo tikšanos nosauca par cenā neizmērojamu pieredzi: „Mūsu tikšanās laikā Gvardiolas acis mirdzēja. Tas nozīmē, ka tad, kad viņš runā ar futbolistiem, viņam tic. Un spēlētāju ticība trenerim ir ļoti svarīga. Ja viņi netic tavam plānam, tad izredžu uzvarēt nav. Es vaicāju Pepam, kā viņš strādā ar futbolistiem, kā izturas pret zvaigznēm, kāds viņš ir treneris un kā motivē spēlētājus. Es devos uz vairākiem klubiem, vērojot treniņus un darba procesu. Taču beigās jau nevar tā vienkārši nokopēt kādu citu treneri – tāpat jābūt pašam ar savu raksturu un jāveido savs ceļš.”

Pahars intervijā izteicās, ka nelūkojas uz atgriešanos izlases trenera darbā, jo dod priekšroku darbam ar spēlētājiem visas sezonas garumā, tāpat viņš atzina, ka Latvijas izlases galvenā trenera darbā uz viņu tika izdarīts pārāk liels spiediens, ar kuru viņš netika galā: „Mēs sākām ticēt muļķībām, kuras teica cilvēki no malas. Mēs sākām mainīt lietas. Pietiek ar dažām spēlēt, lai rastos tik daudz negatīvisma un naida, un grūti ar to tikt galā. Tāpēc arī vienā brīdī vienkārši pateicu, ka pietiek.”

„Independent” savā raksturojumā norāda, ka „Pahars tagad pēc sezonas beigām atskatīsies uz paveikto kopā ar „Jelgavu”, klubu, kas ar pūlēm izvairījās no izkrišanas un no priekšā esošās komandas atpalika par 21 punktu”. Britu medijs piedāvā secinājumu, ka, lai arī Pahars pats ir pārāk pieticīgs, lai to atzītu, viņš ir ir labāks par šādu līmeni.

Paharam tika vaicāts viņa viedoklis par iespējamo atgriešanos Lielbritānijā, un viņš piekrita, ka līdz šim nav bijis gatavs publiski atzīt, ka viņa sapnis būtu kādu dienu trenēt „Southampton”, savu bijušo komandu. Taču tagad Pahars ir gatavs šo sapni teikt skaļi. Viņš norādīja, ka brīdī, kad redzējis „Leicester” treneri Klaudio Ranjēri paceļam Premjerlīgas kausu, noticējis, ka viss ir iespējams, un tas viņu iedvesmojis.

„Ja es kādā dienā atgriezīšos „Southampton”, būšu gatavs darīt visu, lai mana atgriešanās izdotos. Nav gan nemaz viegli tikt klubā, kurā biji vietējais varonis... Ja vien man kādreiz radīsies iespēja strādāt par treneri Lielbritānijā, kaut vai zemākas līgas komandā, es noteikti būtu gatavs pieņemt šo iespēju.”

Izmantotie resursi:
https://www.independent.co.uk/sport...