"Rabotnički" pret "Skonto" 6:0 - kas tas bija?

Flagmanis „Skonto” ar vairākiem „Euro2004” dalībniekiem piedzīvo šoku Skopjē
No 1992. līdz 2004.gadam „Skonto” nemainīgi kļuva par Latvijas čempioni un, lai gan tieši 2005.gadā mūsu futbola to laiku flagmanis pirmo reizi savas pilnvaras nolika un par čempioni kļuva „Liepājas metalurgs”, tā gada vasaras notikumi Čempionu līgā bija grūti sagremojami. Labi, cīņas ar „Barcelona”, „Inter” un „Chelsea” pat toreiz jau bija patālā pagātnē, tomēr sastāvs „Skonto” joprojām bija ļoti labs, gadu iepriekš rīdzinieki lupatu lēveros sasita Velsas „Rhyl” (4:0, 3:1), pēc tam pacīnoties pat ar turku spēku „Trabzonspor” (1:1, 0:3). Galu galā – iepriekšējā vasarā Latvijas izlase ar vairākiem „Skonto” pārstāvjiem cienīgi piedalījās „Euro2004” finālturnīrā! Un te pēkšņi 0:6 pret kaut kādu „Rabotnički”, kas Čempionu līgā debitēja un vispār Eirokausos spēlēja tikai otro reizi kluba vēsturē, kas uz „Skonto” fona bija maza bērna šļupsti. Turklāt pēc spēlētām 45 minūtēm bija vēl tikai 0:1.

Nelielam fonam – Aleksandrs Starkovs, kurš „Skonto” vadīja no 1993.gada, tieši pēc 2004.gada sezonas, atkal paņemot Latvijas zeltu, klubu pameta, pārceļoties uz Maskavas „Spartak”. Viņš sev līdzi kā palīgu sauca arī Juriju Andrejevu, tomēr šis speciālists palika Latvijā, un tieši viņš pārņēma gan „Skonto”, gan Latvijas izlasi. Pēc apkaunojošā 0:6 Skopjē Andrejevs atkāpās no „Skonto” trenera amata, bet 2007.gadā pēc zaudējuma Lihtenšteinai arī no Latvijas izlases trenera amata.

Likteņa ironija, bet toreiz šo 0:6 sevišķi aktīvi atspoguļoja „Sporta Avīzes” žurnālists Askolds Uldriķis, kurš tagad, kā zināms, ir „Skonto” direktors. Gan viņš, gan citi futbola speciālisti negribēja ticēt, ka šis 0:6 bija objektīvs spēku samēru atspoguļojums. Nē, nē, pie vainas, visticamāk, nebija mūsdienās tik pretīgi ievazātais totalizators. Uldriķis izvirzīja hipotēzi, ka „Skonto” komandas iekšienē bija šķelšanās, un daļa no vienības, tā sauktais „gruzīnu grupējums”, vēlējās panākt Andrejeva atkāpšanos, cerot, ka viņa vietā nāks Revazs Dzodzuašvili, kurš tolaik bija „Skonto” pietuvināta persona un pat skaitījās kluba viceprezidents.

„Skonto” pamatsastāvs Skopjē: Piedels, Zakreševskis, Isakovs, Zemļinskis, Nguimbats, Korgalidze, A.Višņakovs, Blanks, Mentešašvili, Eliava, Čaladze. Uz maiņu nāca: Kalniņš, Perepļotkins, Parfaits.

Gruzīni pēc 0:6 smīnēja...
Lūk, daži izvilkumi no toreiz publicētā Uldriķa raksta „Sporta Avīzē”: „0:6 ir graujošs rezultāts tenisā. 0:6 futbolā ir kaunpilna sakāve. [..] Tas notika Čempionu līgas spēlē Skopjē pret mazpazīstamo Maķedonijas "Rabotnički", kas UEFA klubu ranga tabulā stāv zemāk par mūsu ierastajiem čempioniem. "Skonto" galvenais treneris Jurijs Andrejevs pēc sagrāves uzrakstīja atlūgumu. [..] Tas, ka ar komandu šosezon kaut kas nav kārtībā, jau izpaudās Latvijas čempionātā, kur "Skonto" pamanījās zaudēt gan virslīgas vidusmēra klubiem "Rīgai" un "Jūrmalai", gan pastarītim "Olimpam". Treneris Jurijs Andrejevs visu laiku atturējās publiski runāt par komandas neveiksmju iemesliem un joprojām daudz ko noklusē, taču reizēm arī pēc uzdotiem jautājumiem, kas palikuši bez atbildes, var nojaust patiesību. Šajā "SA" numurā publicētajā intervijā Andrejevs atteicās atbildēt uz pāris provokatoriskiem jautājumiem par Revazu Dzodzuašvili un futbolistiem, kuri apzināti "norakuši" spēli, lai trenerim nāktos demisionēt. Pēc intervijas "aizkadrā" Andrejevs izteicās, ka par šo tēmu varētu parunāt pēc dažiem gadiem. Šobrīd viņš nevēlējās svaidīties ar apsūdzībām.

Kāds Skopjē aizvadītās spēles aculiecinieks pastāstīja, ka gruzīnu futbolisti, nākot ārā no ģērbtuvēm pēc Andrejeva paziņojuma par demisiju, esot zīmīgi sasmaidījušies ar Dzodzuašvili. Tieši gruzīnu futbola speciālistu, kuru šā gada pavasarī iecēla par kluba "Skonto" viceprezidentu, sākotnēji nosauca par Andrejeva reālāko aizstājēju. Tomēr viltīgā lapsa (tādu iesauku savulaik iemantoja Dzodzuašvili) nenokļuva pie komandas stūres. Vēl vairāk - futbola aprindās mēļoja, ka Dzodzuašvili nodarbojies ar kaitniecību "Skonto" komandai, lai tikai panāktu Andrejeva nomešanu un viņa funkciju pārņemšanu. [..] Tomēr, ja viņš patiešām tik ļoti grāva "Skonto" komandas mikroklimatu, tad notikušajā ir vainojams arī pats Andrejevs, kurš nespēja panākt gruzīnu speciālista atstumšanu no spēles organizācijas. Aleksandrs Starkovs, vadot "Skonto" komandu, to izdarīja.

Savukārt Uldriķa intervijā ar pašu Andrejevu toreiz cita starpā bija šādas trenera atklāsmes: „Nguimbats [lai cik neticami tas neizklausītos, šis kamerūnietis ir olimpiskais čempions – viņš bija zeltu izcīnījušās Kamerūnas izlases sastāvā Sidnejas olimpiskajās spēlēs 2000.gadā, turklāt piecos no sešiem mačos izgāja pamatsastāvā, tai skaitā palīdzot 1/4 finālā izsist Brazīliju ar visu Ronaldinju sastāvā, bet finālā pārspēt Spānijas izlasi, kurai palīdzēja Čavi un Karless Pujols – aut.] izdarīja abus pārkāpumus, pēc kuriem zaudējām pirmos divus vārtus. Un vispār Nguimbata "ieguldījums" bija ļoti liels - piecos no sešiem vārtu zaudējumiem bija viņa vaina. Viņš parādīja ļoti vāju sniegumu. [..] Iemesli jāmeklē psiholoģijā. Tas ir pēdējo divu mēnešu situācijas sekas. Komandā nebija vienotības - bija vērojama nošķirtība. Šajā ziņā svarīgākās nebija futbola lietas, bet gan savstarpējās attiecības, kas bija izārdītas. Tieši tādēļ nolēmu aiziet no "Skonto" galvenā trenera amata.

Zakreševskis: "0:6 nebija jābūt, spēle bija savāda"
Šis 0:6 Skopjē tika piedzīvots gandrīz precīzi pirms 10 gadiem, 2005.gada 12.jūlijā. Šo rindu autors, izmantojot notikuma „noilgumu”, pacentās noskaidrot kaut ko vairāk par tā laika notikumiem. Sazinājos ar tā brīža „Skonto” futbolistu Arturu Zakreševski, kurš vienmēr par lietām runā tieši un atklāti, kā arī ar Andrejevu, tā brīža „Skonto” treneri.

Zakreševskis stāsta: „Sākšu ar nelielu atkāpi, lai varētu saprast tā laika fonu un mikroklimatu komandā. Toreiz piekto gadu biju „Skonto”, bet pirmo reizi bija tā, ka kluba prezidents Guntis Indriksons sakarā ar ne visai veiksmīgo startu Latvijas čempionātā sezonas vidū uzaicināja komandu pie sevis, tikāmies zivju restorānā. Tas bija vēl pirms spēlēm ar „Rabotnički”, jo treneris vēl bija Andrejevs. Indriksons sacīja, ka uzticas trenerim un ka strādāsim tālāk kopā, sacīja, ka viņam ir sajūta, ka komanda var spēlēt labāk, bet nez kāpēc to nedara.

Tai pašā laikā sezonas sākumā klubā bija uzradies Revazs Dzodzuašvili, kurš šad tad nāca uz komandas treniņiem un iegansts bija tāds, ka gruzīnu jaunais spēlētājs Eliava ļoti vāji saprot krievu valodu. Kaut arī komandā bija arī gruzīnu spēlētāji, kuri teorētiski varēja Eliavam visu iztulkot – Korgalidze, Čaladze, Mentešašvili un citi. Bija tā, ka treniņu laikā Revazs kaut ko gruzīniski saka, pārējie nesaprot, ko viņi runā un skaidrs, ka galvenajam trenerim Andrejevam tas nepatika. Nezinu, kā tas tika panākts, vai Andrejevs pats paprasīja vai caur prezidentu Indriksonu, bet, kad Andrejeva laiks „Skonto” tuvojās beigām, Revazs treniņos vairs nerādījās.

Ja par sportisko pusi, tad, tagad atskatoties uz tiem notikumiem, domāju, ka pie neveiksmēm, tai skaitā vietējā čempionātā, bija vainojamas arī lielās sastāva rotācijas – vai nu Andrejevs nevarēja atrast optimālo variantu un sastāvu nostabilizēt, vai arī vienkārši gribēja rotāciju un pēc iespējas vairāk futbolistiem dot spēles laiku. Taču tā visa rezultātā mēs pamanījāmies zaudēt gan „Olimpam”, gan „Jūrmalai”. Tas viss atstāja sekas.

Uz Skopji lidojām ar „čarteri”, Revazs arī bija līdzi. Lidojot turpceļā, bija plānots viens pamatsastāvs, bet te pēkšņi tika pamainītas viena vai divas pozīcijas, nezinu kāpēc. Tas būtu jāprasa pašam Andrejevam. Bet sanāca tā, ka viņš ielika vēl vairāk gruzīnus sastāvā [kopā pamatsastāvā izgāja četri gruzīni – aut.], tai skaitā Gata Kalniņa vietā izlika Čaladzi. Pats spēlēju aizsardzības centrā kopā ar Nguimbatu, vārtos bija Piedels, un 2.puslaikā es faktiski nesapratu, kas notiek. Atklāti sakot, pats spēles video tā arī neesmu redzējis – uzreiz nomainījās treneris, atnāca Pols [Ešvorts – aut.], tā spēle bija jāaizmirst, un Ešvorta vadībā atbildes spēli jau uzvarējām ar 1:0. Savukārt par to 0:6, vēlākajos gados patinot atpakaļ atmiņā, secināju, ka Nguimbats diezgan švaki toreiz nospēlēja. Kāpēc viņš tā nospēlēja, grūti pateikt.

Pirmajā puslaikā „Rabotnički” bija labāki, bet galīgi nevilka uz tādu rezultātu. Pirmos vārtus viņi iesita, kad puslaiks jau gāja uz beigu pusi [30.minūtē – aut.] – mums tika teikts, lai netaisām sodus, bet tas pats Nguimbats galīgi nevajadzīgu sodu nopelnīja pie auta līnijas, un tad viņi pēc centrējuma iesita. Otrajā puslaikā it kā ejam uz priekšu atspēlēties, bet pretinieks tik skrien pretuzbrukumos un kā pretuzbrukums, tā tikai „zvetē iekšā” vienus pēc otriem – mūsu aizsardzības zonas brīvas, Andrejevs aizsardzībā maiņas neveica, un, man liekas, tas Nguimbats līdz galam nospēlēja [taisnība – aut.], lai gan jau pēc pirmajām ziepēm viņu vajadzēja mainīt nost. Neatceros gan, kādas bija alternatīvas uz soliņa [centra aizsargu rezervē nebija, vien malējais aizsargs Oļegs Blagonadeždins – aut.]. Katrā ziņā, ņemot vērā, ka ar Nguimbatu pārī spēlēju ne pirmo reizi, man bija tāda savāda sajūta. Man pašam neko tādu negribējās viņam prasīt – ja uzprasītu, sanāktu, ka vairs neuzticos viņam un varētu aiziet līdz konfliktam.

Grūti pateikt, vai Nguimbats ar tiem gruzīniem bija kaut ko sarunājis, bet tik švaki viņš nekad nebija spēlējis. Negribu teikt, ka viņš speciāli to maču „atdeva”, bet kaut kas tur bija, viņš nebija tāds kā parasti. Katrā ziņā pats nejutos tā, ka būtu „atvedis” kādu golu.

Te vēl tāda nianse, ka viņš dzīvoja blakus gruzīniem, kuru kopskaitā komandā bija pieci. Mēs, vietējie Latvijas futbolisti, skaidrībā tā arī netikām, kas spēlē notika. Atpakaļ, kad lidojām, tikai dzirdējām no viņiem runas, ka „nekas traks, būs tagad cits treneris”, bez maz vai tādā līmenī, ka „atnāks Revazs, rekur viņš jau tepat lidmašīnā gatavs pārņemt amatu”.

Un, nezinu, kā lai ētiskāk pasaka, bet arī Andrejevs nespēja nodrošināt tādu disciplīnu, kāda bija pie Starkova. Daži spēlētāji, jūtot, ka groži palaisti vaļīgāk, to izmantoja. Šeit vietā pastāstīt par atgadījumu pirms liktenīgā mača ar „Rabotnički”. Čempionātā mums gāja slikti, un komandas kapteinis Ķeizarmežā noorganizēja spēlētāju iekšējo sapulci, bez treneriem, tikai paši. Runājam, runājam, ka sniegums jāuzlabo, jo pieredzējušie saprata, ka disciplīna nav līmenī. Un tagad pēkšņi viens no gruzīniem, labi atceros kurš, bet uzvārdu neteikšu, uzsauc: „A kāpēc mums tas jādara? Ko mēs ar šo treneri panāksim? Ja viņš nevar mūs „savākt”, tad pats vainīgs!” Bez maz vai pauda ideju, ka labāk būs, ja atnāks cits treneris. Turklāt tas gruzīns, kurš to teica, nebija no tiem pieredzējušākajiem gruzīniem. Mēs pārējie saskatījāmies, neko neteicām, ko mēs varējām padarīt? Mēs taču nevarējām paši viņu atstādināt, tāpat sastāvs jānosaka trenerim. Viss beidzās ar spēli Maķedonijā...

0:6 toreiz nevajadzēja būt, it sevišķi pēc tāda pirmā puslaika, kas bija daudz maz sakarīgs, izņemot to nevajadzīgo sodu un golu. Es pat tagad pēc 10 gadiem labprāt apskatītos to spēli [diemžēl publiskajos resursos nav pat video izgriezumu no šī mača – aut.], ar tādu attālinātu skatu varētu labāk izanalizēt.

Nākamajā dienā Andrejevs atkāpās, un divas dienas mums nebija jaunā galvenā trenera – vai nu Indriksons bija pārdomās, vai nevarēja vienoties ar Ešvortu. Otrajā spēlē līdzīgā spēlē ar 1:0 uzvarējām. Vai varējām uzvarēt divu spēļu summā, grūti pateikt – varbūt ar veiksmes palīdzību varētu. Skopjē, spēlējot normāli, varējām zaudēt, piemēram, ar 0:1. Uz 0:6 tur tas viņu līmenis un vispār mūsu līmeņu atšķirība noteikti nebija.

Arturs Zakreševskis ar Andreju Prohorenkovu, saņemot balvas 2014.gada LFF Laureātu ballē, atceroties piedalīšanos "Euro2004" pirms 10 gadiem. Foto: Romāns Kokšarovs (f64).

Ja par gruzīniem vispār, tad atmiņā iespiedusies „Liepājas metalurga” bijušā krievu trenera Šelesta viena frāze: „Nesaprotu, kā „Skonto” var būt vairāk par diviem gruzīniem, un viņi var normāli spēlēt, jo parasti tādās komandās ir grūti ar spēles disciplīnu.” 2005.gadā viņi bija pieci „gabali”. Viņi uzturas savā barā, mēs nesaprotam, ko viņi runā, tikai viņu lamu vārdus iemācījāmies [smejas]. Starkovs spēja paveikt Šelestaprāt neiespējamo - turēt komandā ar vairākiem dienvidniekiem stingru spēles disciplīnu! Taču, ja par gruzīnu futbolistiem kā cilvēkiem, tad varu teikt tikai to labāko – biju kopā ar Eliavu, Mentešašvili, Čaladzi privātos pasākumos, un attiecības ar viņiem ir labas vēl šodien. Viņi visi ir sirsnīgi, izpalīdzīgi cilvēki.

Ja atgriežamies pie futbola, tad tajā laikā toties mums bija labi lietuvieši. Tagad viņi caur Rīgas „Daugavu” savu reputāciju pabojājuši, bet toreiz Dedura, Buitkus, Tereškins, Kšanavičs, Samusevs bija īsti cīnītāji, bija tādi, kas neļaus nevienam garām paiet. Kad Starkovs atgriezās no „Spartak” Latvijā, viņš arī man prasīja, kāpēc Andrejeva vadībā 2005.gadā zaudējām titulu, un teicu, ka pietrūka balansa. Jo togad laikam tikai viens Buitkus bija palicis, pārējie lietuvieši izklīda, Dedura pie Starkova uz „Spartak” un tā tālāk, kamēr vietā bija pieci gruzīni un divi kamerūnieši, kuri uzturējās kopā un no pārējās komandas atstatus. Neviens no gruzīniem bez trenera stingrām norādēm negribēja darīt melno darbu, kamēr leiši pirms tam no tā melnā darba nebaidījās. Tai sezonā Virslīgā zaudējām liepājniekiem, kuriem arī nekādi superleģionāri nebija – vietējie un tie paši lietuvieši, plus vēl Katasonovs. Mums nebija līdzsvara starp tiem, kas veido spēli un tiem, kas grauž zemi un rūpējas par savu vārtu drošību.”

Andrejevs: „Futbolisti toreiz spēlēja citas spēlītes”
Jurijs Andrejevs šajās dienās atrodas darba darīšanās ārzemēs, tāpēc gara saruna ar viņu neiznāca, tomēr no īsumā teiktā tāpat viss top skaidrs: „Toreiz daži futbolisti spēlēja nevis futbolu, bet kādas citas spēles – kādas, es nezinu. Konkrētus spēlētāju uzvārdus nesaukšu, jo man nav nekādu pierādījumu. Toreiz pēc spēles uzrakstīju atlūgumu, jo treniņos „Skonto” futbolisti rādīja augstu klasi, bet, kad pienāca spēle, nez kāpēc pārstāja spēlēt normālu futbolu...

Kāpēc toreiz nenomainīju daudz kļūdas pieļāvušo Nguimbatu? Ziniet, viena spēlētāja nomainīšana šādos gadījumos neko nedos. Vienu gan varu pateikt – tie futbolisti, kas manā vadībā spēlēja arī Latvijas izlasē, vienmēr bijuši uzticīgi gan man, gan futbolam vispār.”

Jautāts par gaidāmo „Rabotnički” un „Jelgavas” dueli, Andrejevs nosaka: „Man grūti vērtēt, cik stiprs „Rabotnički” ir tagad, taču pirms gadiem 3-4 biju vienā UEFA kongresā un tur UEFA pārstāvji izteica aizdomas par „Rabotnički” spēļu tīrību. Taču tas bija toreiz, nezinu, kā ir tagad. Katrā ziņā no sirds novēlu Vitālijam [Astafjevam] noskaņot komandu un pārspēt šo pretinieku. Man ir liels prieks gan par „Jelgavu”, gan pārējiem Latvijas klubiem, kas spēja pārvarēt Eiropas līgas 1.kārtu. Novēlu visiem mūsu klubiem izdošanos arī 2.kārtā!”

P.S. Lai gan skaidrs, ka pa šiem 10 gadiem tas ir pilnīgi cits „Rabotnički” (tiesa, divi futbolisti, kuri piedalījās „Skonto” pārspēšanā, ir ar komandu arī tagad), daļēji šī materiāla mērķis bija radīt lielāku ticību, ka „Jelgava” ar šo pretinieku var cīnīties, un 0:6 īsti nav ņemams vērā. Jā, šis 0:6 Latvijas futbola lapaspusēs paliks ierakstīts uz visiem laikiem, tomēr būsim adekvāti un mēģināsim paturēt prātā, ka futbolā izšķiroši notikumi mēdz notikt ne tikai laukumā, bet arī ārpuslaukuma intrigās. Visi taču ir tikai cilvēki.