Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512), Fid:362, Did:0, useCase: 0

Madars Razma - no handbola līdz pasaules šautriņu mešanas elitei (1.daļa)

Toms Mālmeisters
Toms Mālmeisters

Madars Razma - no handbola līdz pasaules šautriņu mešanas elitei (1.daļa)
Madars Razma. Foto: Sky Sports

6. un 7. novembrī Austrijas pilsētā Zalcburgā Latvijas šautriņmetēji pirmoreiz valsts vēsturē piedalījās Profesionālās šautriņmešanas korporācijas (PDC) Pasaules kausā, kas raisīja lielu interesi šī sporta veida sekotāju vidū. Labākais Latvijas šī sporta veida pārstāvis Madars Razma šajā nedēļas nogalē pirmo reizi karjerā kā izsētais sportists uzsāks ‘’Player’s Championship’’ finālturnīru. Pirmajā kārtā viņš spēlēs pret angli Krisu Dobiju. Pirms šī notikuma intervijā portālam Sportacentrs.com Razma stāsta par šautriņmešanu kā sporta veidu, saviem karjeras līkločiem un Latvijas vietu tajā. Šodien jūsu uzmanībai pirmā intervijas daļa.

Šautriņmešanai ir bagāta vēsture, bet sporta veida izcelsme noslēpumaina. Zināms, ka angļu loka šāvēji 14. gadsimtā pēc kaujas izklaidējās, mētājot mērķī nolauzto bultu uzgaļus. Par mērķi tika izmantotas alus mucas vai nozāģētas koka ripas, bet gadskārtu riņķis kalpoja kā vērtēšanas sistēma. 20. gadsimta sākumā kāda angļu kroga saimnieks stājās tiesas priekšā, jo savā krogā ieviesis laimes spēli – šautriņu mešanu. Krodziniekam gan izdevās pierādīt, ka šis sporta veids nav nekādi saistīts ar nejaušībām vai laimi, bet ir atkarīgs no katra spēlētāja izveicības un meistarības. Apsūdzētais, trīs reizes iemetot sektorā ar visvairāk punktiem, lūdzis, lai tiesnesis izdara tāpat. Tiesas kalpa šautras mērķim lidojušas garām un krodzinieks attaisnots. 19. gadsimta beigās angļu namdaris Braiens Gemlins pirms kāda turnīra pirmo reizi sastādīja šautriņu mešanas noteikumus, kas nav mainījušies līdz mūsdienām. No krodzinieku spēles šis sporta veids attīstījies līdz komerciālam sporta veidam, kurā labākie pelna miljonus.

-Iesākumam pastāsti par šautriņām kā sporta veidu un kādi ir galvenie noteikumi?
- Šautriņmešanu var raksturot kā pietiekami vienkāršu spēli, bet tajā pašā laikā kā neticami sarežģītu, lai to spēlētu labi. Tā arī ir robeža starp izklaidi mājās un sacensībām. Nav noslēpums ,ka šautriņmešana ir bāru sports un, ka daudz kur ārzemēs tieši tur arī radies. Standarta spēle, ko spēlējam mēs ir, sākot no 501 punkta. Ja slinkums meklēt internetā un vēlas spēlēt mājās, var izdomāt savu spēli un noteikumus. Ja grib spēlēt šautriņas ļoti augstā līmenī, tad, protams, ir pāris priekšnoteikumi, piemēram, ir jādomā trīs soļi uz priekšu – ne tikai, cik iemetīsi punktus, bet arī cik atliks, lai būtu iespēja dzēst 501. Spēles laikā jāanalizē pati cīņa un kādā tempā tā iet. Ja norit man sliktā gultnē, tad ir iespējams to pamainīt. Un, protams, psiholoģija – bez tās nekādi, kā arī nereti fiziskajai kondīcijai, bet mani tas šobrīd nepieviļ.

- Taču tādam, kurš tikai vēlas uzsākt savu šautriņmešanas karjeru, ar ko viņam jārēķinās? Jānopērk dēlis un šautras?
- Ja tādā ziņā, tad jā. Mums ir sava etiķete, līdz ar to jāgādā arī par formu, bet tie izdevumi nav lieli. Ģērbšanās etiķete ir melnas kurpes un bikses, savs spēļu krekls, bet dāmām tā izvēle ir nedaudz vieglāka, lai gan mini svārciņos ierasties nevarēs. Es pirms spēlēm iesildos vienā kreklā, bet spēlēju citā – spēļu formā.

- Lai lasītājiem sniegtu kādu ieskatu – cik populāra ir šautriņu mešana un, cik labākie spēlētāji ar to nopelna?
- Top spēlētāji ir miljonāri. Ne velti daži brauc ar Bentlijiem un citiem luksus auto. Lielākā daļa arī strādā kaut kur paralēli. Ja sacensības pārsvarā notiek Anglijā, tad vietējiem uz nedēļas nogali izrauties nav tik grūti kā man, ja es strādātu Latvijā. Man citkārt paiet līdz trim dienām, lidojot vien. Par popularitāti pirmais, kas man nāk prātā, ir tikšanās ar ‘’Eurosport’’ kanāla pārstāvjiem, kuri pārraidīja pusprofesionāļu turnīru Beļģijā. Viņi teica – mums, translējot šādu turnīru, izdodas sasniegt lielāku auditoriju, kā visiem ziemas sporta veidiem kopā, izņemot olimpiskās spēles. Ja amatieru turnīri liek iekšā ziemas sporta veidiem, tad var iedomāties, kā ir pie profesionāļiem. Mēs tikko tikām uz Pasaules kausu, un esam tik maziņi un unikāli, ka par to rakstīja ‘’Sky Sport’’ Anglijā, ESPN ASV un ‘’RTL Sport’’ Nīderlandē un Vācijā.

- Ja jau sāki par miljoniem – vai Jums ir sponsoru līgumi un kā tieši Jūs atbalsta?
- ‘’Unicorn’’ man sponsorē ekipējumu. Ir mums arī finansiālie noteikumi, bet tos publiski atklāt nevaru. Katrā ziņā pirms trim gadiem mans menedžeris krietni pastrādāja, uzlabojot manu līgumu, kuru biju sarunājis pirms sešiem gadiem. Līgumi ir dažādi – kādam dod tikai ekipējumu, kādam arī piemaksā. Šobrīd, spēlējot PDC, man sponsorus ļoti nevajag, bet ja kāds piesakās, protams, neatsaku. Cenšos fokusēties, ka man tā nauda jānopelna pašam. Lielajiem spēlētājiem, ja tabulā ir norādīts miljons vai divi prēmiju naudā, tad to var reizināt ar pieci. Viņiem maksā vēl televīzija un visi turnīru sponsori. Gan televīzija, gan totalizatoru kompānijas maksā mums, nevis otrādi. Balvu fonds šobrīd ir 13 miljoni sterliņu mārciņu sezonā, bet bija plāns tuvākajos gados to palielināt līdz 20 miljoniem. Covid19 situācija gan nedaudz visu ir pabojājusi.

- Teici, ka Tev sponsorē ekipējumu – pastāsti sīkāk, kas vēl ir ekipējumā bez ģērbšanās etiķetes?
- Kā kuram. Protams – šautriņas. Ir tādi spēlētāji, kas uz spēli atnāk tikai ar savam šautriņām, bet es nevaru aiziet uz nevienu spēli bez rezerves daļām, maciņa un ūdens. Agrāk ņēmu arī dvieli, bet vairs to nedaru. Rezerves daļās ir pilns maciņš ar spārniņiem, astītēm, adatu asināmo un vēl vienu šautriņu komplektu. Man, reiz iesildoties, gadījies nolauzt spēles adatu, un tās nomaiņa prasa daudz laika, tāpēc vieglāk ir paņemt jaunu šautriņu.

- Par spārniņiem esmu redzējis, ka spēlētājiem met pēc spēlēm tos līdzjutējiem – kolekcionāru dēļ?
- Jā, man vēl šobrīd ir jāizsūta pāris komplekti. Viņi prasa, lai sūta pa pastu, bet ir arī tādi, kas arēnā cenšas noķert, jo tiem ir diezgan liela vērtība. Manam ekipējumam vēl nē, bet kādu dienu var sasniegt arī tādu līmeni. Jā, arī parakstītus kreklus un bildes sūtam.

- Kuras valsts pārstāvjus var uzskatīt par labākajiem šautriņu metējiem?
- Anglijas un Nīderlandes pārstāvjus. Nīderlandē varētu būt kādi 100 000 licencēti spēlētāji. Nīderlandes fenomenā par 80 procentiem ir jāpateicas Reimondam van Bārneveldam jeb ‘’Bārnijam’’ (četrkārtējs Pasaules čempions - T.M..). Kad viņš uzvarēja pirmo pasaules čempionātu, tad vienā benzīntankā īsā brīdī izpirka 2000 viņa šautriņu komplektus. Acīmredzot, tad arī viss turpinājās, jo pēc ‘’Bārnija’’ nāca citi augsta līmeņa spēlētāji. Savukārt, par līmeni Anglijā vislabāk runā fakts, ka bija laiki, kad katrā bārā bija pieci labāki par mani un divdesmit kā es...

Attiecībā par stereotipiem, viens no plaši izplatītiem mītiem par šautriņmešanu ir kā bāru sporta veidu. Arī vairāki top spēlētāji uzsākuši savu karjeru bāros, kā, piemēram, Gerijs Andersons. Vai zini vēl kādus stereotipus, jo, piemēram, man atsevišķi draugi domā, ka Jūs spēļu laikā dzerat alu...
- Grūti tā pateikt par citiem stereotipiem. Domāju, ka Lielbritānijā pilnīgi visi karjeras sākuši bāros. Nav noslēpums, ka praktiski katrā Anglijas bārā ir atrodami mērķi. Laikam jau arvien mazāk Lielbritānijā šautriņas asociējas kā ar bāru sporta veidu. Kad 2013. gadā sāku braukāt uz Eiropu, tad par to runāja salīdzinoši daudz, taču šobrīd jau mazāk. Spēļu laikā, protams, nekādu alu nedzeram, tikai ūdeni.

- Kas ir sezonas svarīgākie turnīri un kā uz viņiem var kvalificēties? Piemēram, pasaules čempionātam un vēl citam prestižajam turnīram kā ‘’World Matchplay’’ kvalificēšanās ir atšķirīgas.
- Mums tāpat kā tenisā un boksā ir reitings. Turnīru ir daudz un ir vienkārši reitinga princips – jo augstāk atrodies, jo vieglāk kvalificēties. Pasaules čempionāta gadījumā ir arī reģionālie principi, kad savas kvotas ir Āzijas, ASV, Skandināvijas reģioniem. PDC ir divi lieli reitingi – lielais ‘’Order of merit’’, kas ir punkti, kas iegūti visos turnīros divu gadu laikā, izņemot uzaicinātos turnīros kā Premjerlīga. Un tad ir ‘’Pro tūres” reitings, kur ir tikai spēlētāju čempionāta (Player's championship - T.M.) un Eiropas tūres sacensības. Pro tūres reitings man šobrīd ir aktuālāks, jo pēc reitinga esmu iekļuvis starp izsētajiem. Ja ņem par piemēru ‘’World Matchplay’’, tad tur tiek spēlētāji no lielā reitinga, un 16 spēlētāji no Pro tūres reitinga. Es veiksmīgi nospēlēju septembrī Vācijā un, pateicoties tam, šobrīd esmu nākamā gada ‘’World Matchplay’’ dalībnieku sarakstā. Uzskatu, ka izsisties man lielākas iespējas ir tieši no Pro tūres reitinga.

-Kādas ir zināmākās taktikas – esmu redzējis ātru, lēnu spēli, tempu paātrināšanu un bremzēšanu, kā tur īsti ir?
- Kādreiz bija populāri, ko arī kādu laiku darīju pats - ejot uz mērķi pēc šautriņām, ar īkšķi izšaut ārā spārniņu. Tas nozīmē to, ka jāliecas pēc viņa, kas aizņem laiku, un pretinieks, gaidot uz līnijas, jau kļūst nervozs un zaudē koncentrēšanos. Ir spēlētāji, kuriem pirms spēles patīk runāt ar saviem konkurentiem. Man ir piemērs, kad tiku uz pirmo pasaules čempionātu BDO (Britu šautriņmešanas organizācija) un bija jāspēlē pret grieķi Džonu Maiklu. Es vispār pirmo reizi dzīvē uzzināju par viņu, bet viens latviešu šautriņmetējs pirms tam man piekodināja: ‘’Tam grieķim šausmīgi patīk pirms spēles runāt ar saviem pretiniekiem!’’. Tā arī bija – pirms spēles viņš nāca pie manis runāties, bet es viņu diezgan ātri un pieklājīgi atšuvu, sakot: ‘’Davai, vecīt, ja gribi, pēc spēles parunāsim’’. Es uzvarēju un, protams, pēc mača viņš runāt vairs negribēja.

- Esmu pamanījis arī emocijas kā daļu no taktikas – piemēram, Gervins Praiss vienmēr ‘’ārdās’’ un bļauj, kamēr citiem patīk runāt.
- Jā, tā ir taktika. Tās emocijas ir nepieciešamas, tāpēc es viņu vispār nenosodu, jo zinu, ko nozīmē, kad vajag emocijas. Ir spēlētāji, kuriem nepieciešams adrenalīns un emocijas – esmu viens no tiem. Praisam domāju, ka vēl vairāk. Viņš par to ir maksājis gan finansiāli, gan arī ar reputāciju. Viens no spēlētājiem, ejot pēc šautriņām, apstājas un ar labo kāju uzsit sev pa kreiso. Ir tādi, kas, spēlējot, komentē savus metienus. Piemēram, nīderlandietis Dirks van Duijvenbode. Viņam ļoti patīk analizēt savus metienus. Es arī reizēm pēc izmestām bultām saku ‘’Aiziet, Madars!’’ To citreiz dara ne tikai pēc izmestām šautrām, bet arī aiz muguras, kad tu met. Es esmu taktisks spēlētājs, jo saprotu, ka manas prasmes vēl nav tik labas, lai konkurētu ar citiem, spēlējot tīri. Bieži meklēju veidus kā, ja ne uzlabot savu spēli, tad vismaz neļaut pretiniekam parādīt savu labāko sniegumu.

- Kā šautriņmešana pielāgojās Covid-19?
- Tas, kas man pašam visvairāk mainījies – ļoti daudz lidmašīnu reisi atcelti un ir jāpārplāno savas ceļošanas iespējas. Sparingu aizvadīšana ir mazinājusies. Ieviesa ‘’Home Tour’’, bet man nepatīk, un es nespēlēju, jo, ja nevaru sevi parādīt no vislabākās puses, tad es labāk nerādu sevi vispār. Man ir svarīgs mans ritms un nepatīk tiesāt savas spēles. Kopumā PDC ir pietiekami daudz naudas, lai viņi varētu organizēt burbuļus, vienalga – Vācijā, Anglijā vai kaut Latvijā. Un testi – gan Latvijā pirms braukšanas, gan, ierodoties turnīrā, jāveic Covid-19 analīzes.

- Kāda bija dzīve burbulī un kā ir spēlēt bez skatītājiem?
-Visādi. Anglijā, kur bija pirmais burbulī, viesnīcai pat logu nevarēja atvērt. Tiem, kas smēķēja, bija ļoti grūti, un nākamā rītā, kad varēja tikt ārā, uzreiz smēķēja trīs cigaretes (smejas). Pārsvarā sēžam visi istabiņās un vai nu kāds spēlē līdzi paņemtās spēļu konsoles, vai mētājam šautriņas uz paņemtajiem mērķiem, kurus var pie durvīm pielikt. Ja nebūtu tie skatītāju skaņu efekti, tad droši vien būtu diezgan jocīgi. Jā, protams, mēs arī dzirdam šos skaņu efektus. Domāju, ka palīdz un, iespējams, mums vairāk nekā skatītajiem pie TV ekrāniem.

-Un kā iesākās Tavs ceļš šautriņu mešanā?
- Šautriņas pirmo reizi rokās ņēmu pirms 20 gadiem. Man tēvs bija sporta organizators Priekulē un vienīgais šautriņu mērķis atradās mūsu mājās. Kaut kā vienkārši spēlēju, Priekulē tika nodibināts šautriņu mešanas klubs, bet vēlāk sākās vietējie čempionāti, un tā pamazām aizgāja. Jāsaka arī liels paldies manam skolotājam šautriņās Aigaram Strēlim. Pēc tam pievērsos un spēlēju handbolu, kas bija mana prioritāte. Šautriņās atgriezos 2009. gada beigās, kad divus gadus spēlēju Baltijā, 2010. gadā uzreiz kļūstot par Latvijas čempionu. Viens mans draugs teica, ka jāpamēģina spēki ārpus Baltijas, un 2012. gada novembrī es palūdzu ‘’Ecolines’’ nosponsorēt biļeti uz Čehijas Open turnīru, ko viņi arī izdarīja. Aizbraucu, parādīju labu sniegumu, un āķis bija lūpā. Pateicoties tēva kontaktiem, vēlāk izdevās piesaistīt sponsorus, tāpat palīdzēja daži draugi. Viss aizgāja neticami veiksmīgi, uzreiz arī Somijas Open uzvarēju. Pēc tam jau apbružājos pie amatieriem un pusprofesionāļiem Britu šautriņmešanas organizācijā (BDO) un Pasaules šautriņmešanas federācijā (WDF), sāku braukt uz Skandināviju, kas tagad ir PDC “Nordic & Baltic” turnīri.

- Rezumējot Tavu ceļu uz profesionāļiem – sāki Baltijā, tad amatieros un pusprofesionāļos?
- Jā, karjera man iedalās trijos posmos. Pirmais ir pats sākums Baltijā divi gadi, tālāk četri gadi BDO un WDF un tagad trešais posms – ceturtais gads profesionāļu vidū. Cita ceļa arī īsti nav. Zinu tikai vienu spēlētāju pasaulē, kurš nav gājis caur amatieru un pusprofesionāļu turnīriem – Maikls Smits, kļūstot par jaunatnes čempionu PDC sistēmā. Profesionāļos nav nemaz tik viegli ienākt. Es pirmajos PDC gados neko nesasniedzu, neskaitot vienu pusfinālu un finālu. Tā varu uz vienas rokas pirkstiem saskaitīt savas uzvaras.

- Kurā brīdi saprati, ka ar šautriņām vari nopelnīt?
- Laikam pēc Čehijas 2012. gadā. Man tur ļoti patika. Uzvarēju spēlētājus, kas spēlējuši augstā līmenī, un tas ielika āķi lūpā. Vēl nekad mūžā neaizmirsīšu Nīderlandes Open, kur, kamēr piedalījos, turnīrā reģistrējās aptuveni 3500 dalībnieki. Tas bija kaut kas satriecošs.

- Esi kādā brīdī domājis – jāmet miers?
- Oi, daudz! Visbiežāk, kad spēlēju amatieros un pusprofesionāļos. Personīgi esmu nakšņojis gan autoosta, gan vilciena stacijā, gan auto. Esmu gulējis hostelī, ēdis roltonus. Uzskatu, ka tā ir daļa no jebkura sportista, kas kādreiz kaut ko dzīvē ir sasniedzis. Laikam tajos brīžos visvairāk esmu aizdomājies. Ir bijušas reizes pēc rūgtiem zaudējumiem, vai kad nedaudz pietrūkst - vai tas ir pasaules čempionāts, vai cits nozīmīgs turnīrs. Ir spēles, kurās aizmet garām dubulto, pēc kā nedēļu nevari pārdzīvot. Kopš spēlēju PDC, tādas domas īsti gan nav bijušas.

- Kā notiek Tavs treniņprocess un kas Tev visvairāk palīdzējis tikt reitinga top 64?
- Šobrīd pats galvenais ir mešana mērķī. Pašlaik uz turnīriem cenšos vairāk gatavoties mentāli, pētīt savu gaidāmo pretinieku, ja zinu, kurš tas būs. Šobrīd ir kā ir ar sparingiem, tāpēc lielākoties trenējos viens mājās, man ir sava sistēma. Man viennozīmīgi vairāk ir talants un to es nekad neesmu slēpis.

- Vai esi māņticīgs un kādi ir rituāli pirms spēles?
- Esmu māņticīgs, bet publiski par to nevēlos stāstīt. Attiecībā par rituāliem – vienmēr pirms spēlēm aizeju uz tualeti, noskaloju sev seju un kaklam aizmuguri, kas man uzreiz liek pamosties.

- Kādas ir Tavas attiecības ar citiem šautriņmetējiem – esat draudzīgi vai ir arī kādi izlēcēji?
- Kad aizbraucu uz saviem pirmajiem Eiropas turnīriem, tad uzņēma ļoti labi un jutos kā savējais. Kultūršoks bija, kad nonācu profesionāļos, jo tie holandieši, kurus uzskatīju par draugiem pusprofesionāļos, PDC jau mainīja savu attieksmi, pat nesveicinoties ar mani. Tas mani nedaudz pārsteidza. Piemēram, Maiklam Smitam esmu mīļākais spēlētājs jau no BDO laikiem un to viņš nav slēpis. Mums vairāk ir draudzīgas attiecības – viņš vienmēr apjautājas, kā man iet un es to pašu viņam. Smita sieva ir poliete un līdz ar to viņam Eiropa vairs nav tik sveša. Vācieši, beļģi ir draudzīgi. Laikam jau tikai par holandiešiem varu teikt ko negatīvu, jo viņi mani tiešām pārsteidza.

- Kas Tev visvairāk pietrūkst, lai uzvarētu nozīmīgas spēles?
- Man jāpiestrādā pie psiholoģijas. Esmu ieguvis uzvarētāja mentalitāti, kas Latvijā nav raksturīgi. Eiropā esmu iemācījies, ka vienalga, kas stājas pretī, varu uzvarēt, vēl jāsaved kārtībā galva. To, ka varu uzmest, es zinu un esmu pierādījis. Cenšos pats psiholoģiski tikt ar sevi galā.

- Nosauc savu līdzšinējās karjeras rūgtāko zaudējumu un spilgtāko uzvaru
- Oi, šis jautājums ir daudz uzdots... Viens no patīkamākajiem turnīriem, kur esmu spēlējis, bija pārstāvēt 2016. gadā Latvijas izlasi Eiropas kausā Nīderlandē. Turnīrs man bija neveiksmīgs un es kā līderis ne vien neuzvarēju, ko vajadzēja, bet pat iegāzu savus kolēģus. Spēlē pret Lietuvu zaudēju tādiem spēlētājiem, kuriem no 10 spēlēm nezaudētu nevienā. Tas bija rūgts rezultāts, bet patīkamas emocijas. Lielākā uzvara - nekad mūžā neaizmirsīšu panākumu Somijas Open. Tas bija mans pirmais tituls ārpus Baltijas, ko ieguvu ļoti spēcīgā konkurencē.

- Kādi ir Tavi tuvāko gadu mērķi?
- Ja nekas nemainīsies un visur spēlēšu, kur jāspēlē, tad plānoju, ka pat ar vissliktākajiem rezultātiem sezonu varētu noslēgt 55. vietā. Reitinga punkti man vēl nenāk nost, kamēr citiem konkurentiem nāks. Man sāks dzēsties punkti no nākamā gada. Prieks ir redzēt sevī progresu un ka esmu saglabājis PDC tūres karti. Mans mērķis ir spēlēt labāk nekā iepriekš un redzēt progresu sevī – gan rezultātos, gan mentāli. Es gribu būt labākais un uzvarēt katru turnīru. Ir jāgrib uzvarēt, jo, ja nevēlies, tad kāpēc to vispār darīt?

- Bez Tevis, vai ir vēl latvieši PDC apritē?
- Pagājušogad kādi divi piedalījās PDC Nordic & Baltic turnīros. Parasti gan vai nu es uzaicinu, vai kāds pats piesakās atbraukt līdz. Tāds, kas dotos uz visiem posmiem, nav neviens. Zinu, ka ir plāni, vismaz šogad uz pirmo posmu Somijā bijām pieci. Covid19 visu izmainīja, jo bija domas viņiem braukt arī uz Dāniju un Zviedriju. Šobrīd grūti spriest, cik mēs būsim nākamgad. Katrā ziņā Pasaules kauss noteikti deva motivāciju arī citiem, jo viņi saprot, ka, nebraucot uz ārzemēm, nekur nenokļūs.

Intervijas otro daļu portālā Sportacentrs.com meklē jau rīt.

     [+] [-]

, 2020-11-25 12:14, pirms 2 mēnešiem
Veiksmi, Madar 😊 laba intervija
Tikai izrādi mazāk pārdzīvojumus pēc slikti uzmesta gājiena, vienīgais,kas iekritis acīs.

  +1 [+] [-]

, 2020-11-25 16:12, pirms 2 mēnešiem
Bija tas gods spēlēt vienā handbola komandā! veiksmi!

  +1 [+] [-]

, 2020-11-25 21:34, pirms 2 mēnešiem
Vai zini vēl kādus stereotipus, jo, piemēram, man atsevišķi draugi domā, ka Jūs spēļu laikā dzerat alu...

Vajadzēja uzdot jautājumu savādāk vai Jūs spēlējat skaidrā ?

  +4 [+] [-]

, 2020-11-26 12:03, pirms 2 mēnešiem
Vienmēr esmu skatījies šautriņas, un man patika, kā spēlēja Bārnijs (būtu spēlējis PDC no sākuma, Teilors nebūtu tik daudzas reizes kļuvis par čempionu), K.Painters, W.Mārdls, tagad jau citi.
Esmu šautriņu sacensība fans, tā sanāca, ka pie šautriņu dēļa tiku 10gadu vecumā un šautriņas metu tad, kad bija slikts laiks. Vienīgi mēs spēlējām uz 0-10 nevis 501, līdz ar to, centrs vienmēr bija izsists, un arī citiem dēļiem ir tāda problēma. To var atrisināt izsitot koku ārā un ievietojot vietā rūpīgi sarulllētu papīru. Šautriņas ķeras un turas ļoti labi.
Vēlāk pēc universitātes gājām uz melno kaķi dragājām automātu.
Tomēr esmu ievērojis vienu lietu, kas varētu Madaram uzlabot rezultātus - Matemātiski ir pierādīts, ka 32, 16, 8, 4, 2, 1 ir vairāk ir opcijas nekā citas, [piemēra, 40, 20, 10, 5, vai 36, 18, 9. Pie tam, 32 un 16 atrodas blakām.
Un vēsturiski Teilors ļoti bieži ir vinnējis tikai tāpēc, ka iet klasisko ceļu, kamēr citi mokās. Cik esmu ievērojis, Madars iet uz 36, katram ir savs iecienītais lauciņš. Ideālā spēlē 9 šautriņas 180+180+141 gan noderēs 36, jo pēdējās trīs šautriņas ir 51 + 54 + 36 = 141.
Lai veicas, un būs iemesls speciāli pameklēt pārraides. Jo pat komandu sacensības rādīja tikai krievi un angļi, tagad kaut ko rāda eurosport un vācu sport1. Starp citu iepriekšējos gados sport1 rādīja pasaules čempi, kas gāja zsvētku laikā. Aura pasākumu vietā ir superīga un zoseni uzdzenoša.

  +2 [+] [-]

, 2020-11-26 12:23, pirms 2 mēnešiem
archdevil rakstīja: Vienmēr esmu skatījies šautriņas, un man patika, kā spēlēja Bārnijs (būtu spēlējis PDC no sākuma, Teilors nebūtu tik daudzas reizes kļuvis par čempionu), K.Painters, W.Mārdls, tagad jau citi.
Esmu šautriņu sacensība fans, tā sanāca, ka pie šautriņu dēļa tiku 10gadu vecumā un šautriņas metu tad, kad bija slikts laiks. Vienīgi mēs spēlējām uz 0-10 nevis 501, līdz ar to, centrs vienmēr bija izsists, un arī citiem dēļiem ir tāda problēma. To var atrisināt izsitot koku ārā un ievietojot vietā rūpīgi sarulllētu papīru. Šautriņas ķeras un turas ļoti labi.
Vēlāk pēc universitātes gājām uz melno kaķi dragājām automātu.
Tomēr esmu ievērojis vienu lietu, kas varētu Madaram uzlabot rezultātus - Matemātiski ir pierādīts, ka 32, 16, 8, 4, 2, 1 ir vairāk ir opcijas nekā citas, [piemēra, 40, 20, 10, 5, vai 36, 18, 9. Pie tam, 32 un 16 atrodas blakām.
Un vēsturiski Teilors ļoti bieži ir vinnējis tikai tāpēc, ka iet klasisko ceļu, kamēr citi mokās. Cik esmu ievērojis, Madars iet uz 36, katram ir savs iecienītais lauciņš. Ideālā spēlē 9 šautriņas 180+180+141 gan noderēs 36, jo pēdējās trīs šautriņas ir 51 + 54 + 36 = 141.
Lai veicas, un būs iemesls speciāli pameklēt pārraides. Jo pat komandu sacensības rādīja tikai krievi un angļi, tagad kaut ko rāda eurosport un vācu sport1. Starp citu iepriekšējos gados sport1 rādīja pasaules čempi, kas gāja zsvētku laikā. Aura pasākumu vietā ir superīga un zoseni uzdzenoša.
Rāda TV3Sport šautriņas diezgan daudz - vismaz visus lielākos turnīrus noteikti.

     [+] [-]

, 2020-11-26 12:39, pirms 2 mēnešiem
player7 rakstīja: Veiksmi, Madar 😊 laba intervija
Tikai izrādi mazāk pārdzīvojumus pēc slikti uzmesta gājiena, vienīgais,kas iekritis acīs.
kāpēc lai neizrāda, tv tādi kadri interesē, bet, ja pašam tas netraucē ...

     [+] [-]

, 2020-11-26 12:54, pirms 2 mēnešiem
Toms Mālmeisters rakstīja: Rāda TV3Sport šautriņas diezgan daudz - vismaz visus lielākos turnīrus noteikti.
visi pēdējie šautru turnīri pieejami youtube. Tur vācu kanāls un arī kādi privātie laiž streamus.

     [+] [-]

, 2020-11-26 12:55, pirms 2 mēnešiem
moskis rakstīja: kāpēc lai neizrāda, tv tādi kadri interesē, bet, ja pašam tas netraucē ...
pēc iemesta ir jābūt emocijām, bet gribētos lielāku mieru pēc slikta gājiena

     [+] [-]

, 2020-11-26 13:00, pirms 2 mēnešiem
SteveDavis rakstīja: Vai zini vēl kādus stereotipus, jo, piemēram, man atsevišķi draugi domā, ka Jūs spēļu laikā dzerat alu...

Vajadzēja uzdot jautājumu savādāk vai Jūs spēlējat skaidrā ?
Vai ir bijusi kāda reize, kad jūs uz spēli esat ieradies skaidrā?

     [+] [-]

, 2020-11-26 13:00, pirms 2 mēnešiem
player7 rakstīja: pēc iemesta ir jābūt emocijām, bet gribētos lielāku mieru pēc slikta gājiena
katram ir sava metode, kā nomierināt vai uzjundīt adrenalīnu! Madars ir profs, tāpēc pats labāk zinās kā ir labāk. Laiks parādīs, kas labāk

  +1 [+] [-]

, 2020-11-26 13:51, pirms 2 mēnešiem
PDC aizliedza uz spēli būt pālī un ar cigareti.
Agrākos premjerlīgas mačos var ļoti labi redzēt, kā pelnutraukos kūp cigaretes, un uz galdiņa stāv puslitrīgās plastmasas glāzes ar aliņu.
Laika gaitā ar vien vairāk spēlētāji sāka protestēt, ka kumārī spēles laikā, jo migla tika pūsta pretiniekam, utt. Tāpēc jau Madars teica, ka pirms spēles daži pamanās izpīpēt paciņu ļuļķus, un pie pirmās izdevības dodas pauzē un kumārī tubzenēs.
Aliņu aizliedza vēlāk, bet tāpat īpaši nav jēgas aizlieties, jo nesen pat G.Andersons atzinās, ka jo lielāka šmiga, jo grūtāk mērķi saskatīt. Un koncentrēšanās uz vienu mērķi ļoti bojā redzi, tāpēc Andersons nekautrējas atzīt, ka jāvalkā brilles.

     [+] [-]

, 2020-11-26 19:42, pirms 2 mēnešiem
archdevil rakstīja: PDC aizliedza uz spēli būt pālī un ar cigareti.
Agrākos premjerlīgas mačos var ļoti labi redzēt, kā pelnutraukos kūp cigaretes, un uz galdiņa stāv puslitrīgās plastmasas glāzes ar aliņu.
Laika gaitā ar vien vairāk spēlētāji sāka protestēt, ka kumārī spēles laikā, jo migla tika pūsta pretiniekam, utt. Tāpēc jau Madars teica, ka pirms spēles daži pamanās izpīpēt paciņu ļuļķus, un pie pirmās izdevības dodas pauzē un kumārī tubzenēs.
Aliņu aizliedza vēlāk, bet tāpat īpaši nav jēgas aizlieties, jo nesen pat G.Andersons atzinās, ka jo lielāka šmiga, jo grūtāk mērķi saskatīt. Un koncentrēšanās uz vienu mērķi ļoti bojā redzi, tāpēc Andersons nekautrējas atzīt, ka jāvalkā brilles.
Bet tāpat viņi dzer tajās reklāmas pauzēs ne līdz ģībonim bet tomēr nopietni