Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512), Fid:2915, Did:0, useCase: 0

Zībarts: "Pirms iet tālāk, vispirms ieskatīsimies spogulī"

Zībarts: "Pirms iet tālāk, vispirms ieskatīsimies spogulī"
Mārtiņš Zībarts, Foto: Romāns Kokšarovs, Sporta Avīze, f64

Skaistas epizodes un neizmantotas iespējas, pilnīga pašatdeve laukumā un dramatiski neveiksmīgas spēļu galotnes, “6. spēlētāja” atbalsts un aplausi pēc zaudējumiem – Latvijas sieviešu valstsvienības debija Pasaules kausa izcīņā iznāca raibi pretrunīga, atstājot rūgtu pēcgaršu par zaudējumiem un nesasniegtiem sportiskajiem mērķiem. Kas un kāpēc nogāja greizi, vai un ko varēja darīt citādi, kas jāpatur prātā, gatavojoties 2019. gada jūnija beigās Rīgā paredzētajam Eiropas čempionātam un cīņai par ceļazīmi uz olimpiskajām spēlēm – par to basket.lv redaktora Gunta Keisela sagatavotā intervija ar sieviešu valstsvienības galveno treneri Mārtiņu Zībartu.

Kāda pašam ir īsā atbilde uz jautājumu, kāpēc nācās atgriezties mājās jau pēc trim spēlēm?
- Nebijām tik saliedēta komanda, kā pērn Eiropas čempionātā.

Pēc veiksmīgi aizvadītiem turnīriem ir liels kārdinājums nākamajā reizē sekot tai pašai receptei – saglabāt sastāvu, iestrādnes utt. Pieredze – un ne tikai basketbolā – liecina, ka tas ir riskants ceļš. Divreiz vienā upē neiekāpsi utt. Vai arī šoreiz nekļuvāt par upuri cerībai vēlreiz nospēlēt labu partiju ar pārbaudītām kārtīm?
- Protams, bija vēlme saglabāt esošo un pievienot jaunas vērtības. Pēc savainojuma ierindā atgriezās Dita Rozenberga, ar ASV gūto pieredzi pievienojās Digna Strautmane. Cerējām uz Zentu Meļņiku, kura ļoti būtu noderējusi gan pret Ķīnas, gan Senegālas fiziski spēcīgajām centra spēlētājām. Diemžēl savainojums šo plāna daļu izjauca.

Runājot par jaunu “recepti” – Latvijas basketbols nav tik bagāts resursiem, lai strauji veiktu kardinālas pārmaiņas. Treniņos iesaistījām vairākas jaunas kandidātes, bet viņām bija grūti ātri apgūt daudzas jaunas lietas tā, lai izkonkurētu pieredzējušās spēlētājas.

Taču gada laikā kopš Eiropas čempionāta dzīve nebija stāvējusi uz vietas un fons bija savādāks nekā gadu iepriekš. Pirms gada visi bijām izsalkuši pēc panākumiem. Pēdējie Eiropas čempionāti nebija bijuši veiksmīgi, daudzas meitenes nebija apmierinātas ar savu lomu klubos. Tagad aiz muguras bija 6. vieta Eiropā un pārsvarā labas sezonas klubos, bet bija pabalējušas atmiņas par to, ar kādu pašatdevi un komandas spēli tā tika izcīnīta. Piedevām sezonas laikā mums nebija jāpiedalās Eiropas čempionāta kvalifikācijas spēlēs, ilgi nebijām tikušies un nebija iespēja sajust pārmaiņas noskaņojumā. Vasarā likās, ka dzīve turpinām no vietas, kurās apstājāmies 2017. gada jūnijā, bet patiesībā bijām jaunā situācijā, citās izejas pozīcijās

Kādos aspektos tas izpaudās visspilgtāk?
- Komandas “ķīmijā”, arī lomu sadalē un to pieņemšanā.

Pērn Eiropas čempionātā absolūti lielāko cīņas smagumu saviem pleciem iznesa astoņas basketbolistes, turklāt Elīna savainojuma dēļ pēdējos mačos tikpat kā nevarēja palīdzēt. Tagad pirmajās divās spēlēs cīņa tika iesaistītas 11 spēlētājas. Pārāk plaša rotācija izrādījās problēma?
- Šobrīd skatoties, iespējams, jā. Katra spēlētāja komandu var darīt stiprāku. Taču biju cerējis, ka pozitīvais efekts – katras spēlētājas pienesums īsos fragmentos – būs lielāks. Tas ir izaicinājums katrā sporta spēļu komandā – spēlētājām jāsaprot un jāpieņem sava loma arī tad, ja tā mainās. Šai ziņā pozitīvākais piemērs bija Aija Brumermane, kura izdarīja tieši to, ko no viņas gaidīja – turēja aizsardzību, izcīnīja bumbas, palīdzēja izbrīvēties partnerēm un pati veiksmīgi izmantoja iespējas gūt punktus, kad tādas radās.

Par spēlētāju lomām bija sarunas?
- Neesam kopā pirmo dienu, ar katru spēlētāju bijušas pārrunas par to, ko gaidām un kādai vajadzētu būt komandas kopējai spēlei. Par to runājam sapulcēs, gan komandas, gan individuālajos video seansos un katra varēja izdarīt secinājumus pārbaudes spēļu laikā. Piemēram, Aijai (Putniņai) nepatika nosēdināšana malā pēc ļoti neveiksmīgā sākuma pārbaudes spēlē ar Austrāliju, bet viņa izdarīja secinājumus, pēdējo sagatavošanās posmu trenējās ar lielu enerģiju un pasaules čempionātā nospēlēja ar milzīgu pašatdevi.

Pēc izšķirošā zaudējuma Senegālai mums bija sapulce, kurā atklāti centāmies izrunāt visas problēmas. Izskanēja arī vārdi, ka konkrētas spēlētājas nav sapratušas savu lomu komandā, bet patiesībā aiz šī formulējuma drīzāk slēpās bija neapmierinātība ar atvēlēto spēles laiku. Tas nav viens un tas pats.

Necentīšos uzminēt sapulces saturu, bet daudzus jautājumus piespēlē statistika, kur, piemēram, mazs spēles laiks ir komandas kapteinei…
- Sagatavošanās posmā Guntai (Baško) pārbaudījām dažādus variantus – gan sākot spēli pamatsastāvā, gan iesaistoties no soliņa. Diemžēl labāko variantu neatradām, piedevām viņai sāka traucēt pleca savainojums, un Gunta bija sliktākā formā nekā pirms gada. Starp citu, arī pērn Eiropas čempionātā Gunta sāka pasmagi, grupas turnīra izšķirošajā spēlē ar Melnkalni otrajā puslaikā pārliecinošo uzvaru izcīnījām bez viņas. Bet turnīra turpmākajā gaitā atrada savu spēli un play-off mačos ļoti palīdzēja komandai, kopā ar Ievu (Krastiņu) nodrošinot kvalitatīvu bumbas kontroli. Diemžēl Pasaules kausa izcīņā pēc trešās spēles viss beidzās un neuzzināsim, kā būtu bijis tālāk.

Katei Krēsliņai iespēju bija vairāk, bet…
- Kate sezonas laikā ir ļoti progresējusi fiziski, spēles izpratnē un vairs nekrita ārā no komandas spēles ātruma, kas bieži notika pērn. Plāns paredzēja, ka viņa iesaistās spēlē apmēram vienlaikus ar Ievu (Pulveri), lai pa abām nodrošinātu bumbas kontroli minūtēs, kad laukumā nebija Elīnas. Vairāk vai mazāk tas nostrādāja, un ar šādu sastāvu 3. ceturtdaļā pret Ķīnu panācām lūzumu. Gribējās augstāku metienu precizitāti – acīmredzot, pietrūkst pārliecības, ko var iegūt tikai spēlējot šāda līmeņa spēlēs. Ceru, ka pieredzei krājoties, precizitāte atgriezīsies, jo Katei ir visas nepieciešamās kvalitātes, lai kļūtu par stabilu valstsvienības spēlētāju daudzus gadus uz priekšu.

Dita Rozenberga – divas spēles sākumpiecniekā, bet vidēji spēlē nepilnas 5 minūtes.
- Jau pērn Dita pārbaudes turnīrā pierādīja, ka spēj aizsardzībā ļoti veiksmīgi darboties pret pretinieku saspēles vadītājām un to izmantojām arī šoreiz. Bet – ar Ditu sašaurinājās iespējas uzbrukumā, kas spēles sākumā bija mazrezultatīvs, kļūstot par mūsu galveno problēmu. Ditai bija uzdevums nospēlēt ceturtdaļu pēdējās aizsardzībās, ko viņa vairākkārt veiksmīgi izdarīja. Diemžēl spēlē ar Senegālu spēles pēdējā minūtē to nevarējām īstenot, jo bija aizdomas par lauztu pirkstu un paredzēto maiņu nācās atsaukt.

Statistika it kā nepiekrīt tēzei par problēmām uzbrukumā. Trijās spēlēs vidēji gūti 68,7 punkti, bet pērn Eiropas čempionātā bija 63,7.
- Tā ir tikai gūto punktu statistika. Analizējot, cik punktus mēs vidēji guvām vienā uzbrukumā (points per posession - angļu val.), šogad bija 0,715, bet pērn 0,773 punkti. Realizācija šogad 33%, pērn 36%. Punktu skaitu palielināja uzlaboja pēdējā spēle ar ASV izlasi, kas bija abpusēji rezultatīva.

Bet es runāju par spēles saturu, uzbrukumu organizāciju. Uzstādījums bija ātra bumbas kustība, iesaistot visas basketbolistes. Jau pārbaudes spēles parādīja, ka brīžos, kad tas tiek darīts, izdodas tikt pie brīviem metieniem pret jebkuru aizsardzību. Tā spēlējām turnīrā Parīzē, mačos ar Grieķiju, arī pēdējā pārbaudes spēlē ar Kanādu. Taču oficiālajās spēlēs pareizais ritms tika uzturēts tikai epizodiski un bumba tika pārturēta. Iemesli varēja būt dažādi – stress, centieni atrast labāko risinājumu vai vēlme uzņemties iniciatīvu visās situācijās, ieskaitot tās, kad spēles loģika to neprasīja. No visa pa druskai, bet kopumā spēle nevedās, pārliecība zuda un agri vai vēlu sekas izpaudās arī aizsardzībā.

Iespējams, iespaids par uzbrukumu būtu krietni labāks, ja tiktu precīzāk izmantotas iespējas brīviem metieniem, kuru tomēr netrūka. Gan no trīspunktu līnijas, gan arī groza apakšas.
- Jā, tā bija problēma, ko neatrisinājām. Pret Senegālu saskaitījām 16 brīvus neprecīzus metienus līdz 3 m attālumam no groza, plus vēl virkne brīvo trīspunktu metienu. Brīdī, kad bijām ieguvuši 6 punktu pārsvaru, metām trīs brīvus tālmetienus. Diemžēl neprecīzi.

Vēl skaitļi. Pērn Eiropas čempionātā tālmetienu precizitāti un intensitāti raksturoja skaitļi 7,6/22,7. Šogad trāpīts it kā mazliet vairāk (8,3), bet izmesti 31,3.
- Statistiku ietekmēja spēle ar ASV izlasi, īpaši kanonāde pēdējā ceturtdaļā. Pirmajos mačos pienesums bija mazāks nekā pērn. Kitiju (Laksu) no sliedēm lielā mērā izsita augstskolas prasības. Vispirms nācās lidot uz ASV un atpakaļ, tad kārtot mācību lietas, tai skaitā online režīmā arī čempionāta laikā, kad mums bija nakts. Kitija ir ne tikai laba basketboliste – arī izcila studente, bet, cenšoties visu pagūt, cieta atpūtas režīms un tas bija viens no iemesliem, kāpēc precizitāte bija sliktāka nekā pērn (2,3/6,7; pirms gada 2,6/ 5,4). Piedevām nevarējām viņu atslogot aizsardzībā, kas arī prasīja daudz enerģijas.

Elīna (Dikaioulaku) ļoti gribēja nospēlēt veiksmīgi. Varbūt – par daudz gribēja. Viņai patīk spēlēt ātri, bet, kad pretinieces ir paguvušas atgriezties aizsardzībā, vajadzēja ātrumu sabalansēt ar pozicionālo komandas spēli. Tikko izdevās nospēlēt pacietīgāk, nāca punkti komandai un arī pašai.

Ievai (Krastiņa-Pulvere) sagatavošanās laikā sportiskā forma uzlabojās pakāpeniski un pēdējās pārbaudes spēles parādīja, ka dinamika bijusi pozitīva. Viņa izdarīja savu darbu aizsardzībā un pietiekami veiksmīgi veica saspēles vadītājas funkcijas, bet pašai tādas pārliecības un precizitātes, kāda pērn bija astotdaļfināla spēlē ar Serbiju, šoreiz pietrūka.

Lielākā daļa spēlētāju taču piedalījušās pat vairākos Eiropas čempionātos. Vai tiešām Pasaules kausa statuss atkal lika justies kā debitantēm un stresa temperatūra bija augstāka?
- Bija augstāka. Acīmredzot jādomā par mentālajiem treniņiem, lai stresu varētu pārvērst pozitīvā enerģijā.

Vispār tā ir viena no mācībām – jāpievērš vēl lielāka uzmanība lietām, kas notiek ārpus basketbola laukuma. Komandas saliedēšanai. Lai komanda laukumā būtu kā stipra dūre, tai jābūt vienotai arī ikdienā. Iepriekš manā praksē tā ir bijis gan jaunatnes izlasēs, gan pērn Eiropas čempionātā. Problēmu uzķēru pārāk vēlu un izskatās, ka šoreiz mēs lielāko neveiksmi piedzīvojām nevis laukumā, bet ārpus tā.

No čempionāta laikā izskanējušajiem komentāriem ausīs iekrita Anetes Šteinbergas vārdi pēc spēles ar ASV izlasi, kuru pamatdoma bija – vairāk iniciatīvu vajadzēja uzņemties jau iepriekš. Piekrīti?
- Trijās spēlēs Anete no spēles izdarījusi 58 metienus – par 24 vairāk, nekā nākamās aktīvākās uzbrucējas. 23 bijuši precīzi. Viņas milzīgais cīņasspars ir neatsverams palīgs cīņā pie groziem, kur Anete bija pārliecinoši produktīvākā – 35 atlēkušās bumbas. Izprovocētas 19 pretinieču piezīmes, tiesa, mesti tikai 6 soda metieni. Labākais efektivitātes rādītājs komandā, tiesa, turpat līdzās ir Kristīne Vītola, kurai spēles laiks bija vidēji par septiņām minūtēm mazāks. Nedomāju, ka pietrūka aktivitātes, uzņēmības vai iespēju. Taču – atkārtošos – mūsu spēks bija kolektīvā spēlē, uz kuras fona līderes var izcelties vēl labāk. Kad bumba kustējās, bija labas iespējas visām – arī Anetei. Kad tā apstājās, uzbrukums iestrēga un pat Šteinberga ar savu enerģiju un treniņos slīpēto plašo meistarības arsenālu nespēja regulāri tikt cauri pretinieču aizsardzībai.

Spēle ar ASV izlasi parādīja Šteinbergas potenciālu?
- Jā, īpaši pēdējā ceturtdaļa, kad spēles rezultāts bija izšķirts, visi spēlēja ļoti atbrīvoti un metienu precizitātei bija augstāks procents. Ceru, tik rezultatīvas spēles būs vēl vairāk un viņas karjera pakāpsies jaunā līmenī. Esmu runājis ar vairākiem WNBA strādājošiem treneriem un viņa noteikti ir WNBA redzeslokā. Tomēr basketbolā par līderi spriež ne tikai pēc statistikas – arī pēc tā, kā līderis palīdz kļūt labākai visai komandai.

Anete bija līdere arī ārpus laukuma?
- Ārpus laukuma nē. Šai lomai, šķiet, vistuvāk ir Aija Brumermane – pieredzējusi spēlētāja, ļoti harmoniska un pozitīva personība, pie kuras visi pievelkas. Un tā bija vēl viena mana kļūda, ka nelūdzu viņai uzņemties lielāku lomu komandas veidošanā. Cilvēki ir ļoti dažādi un nevar prasīt, lai izteikta līdere būtu arī komandas sabiedrības dvēsele un otrādi. Jau pieminētā sapulce šai ziņā bija interesanta – kā kura spēlētāja reaģēja uz kritiku, kura saskatīja iemeslus tikai citos, un kura aicināja vispirms ieskatīties spogulī.

Ko spogulī var ieraudzīt komandas vadība – treneru štābs?
- Salīdzinot ar Eiropas čempionātu bija divas izmaiņa – Artūra Visocka-Rubeņa un fiziskās sagatavotības speciālista Ērika Visocka vietā man palīdzēja Guntis Endzels un Ivars Ikstens. Sportiskā ziņā saglabājām kvalitāti, bet attiecību “ķīmija” protams, bija citāda. Treniņprocess, pārbaudes spēles ar spēcīgām pretiniecēm – viss bija līmenī un snieguma kvalitātes dinamika liecināja, ka esam uz pareizā ceļa. Bija pašatdeve, azarts, cīņasspars – ne velti pirmajos mačos uzvarējām cīņā pie groziem, lai arī pretiniecēm bija augumu pārsvars. Tomēr cerētā rezultāta nav, tātad kļūdas bijušas visiem, arī treneriem. Ar palīgiem vēl apsēdīsimies un izrunāsim nianses, gatavojot pārskatu LBS Treneru komisijai – lai atdziest emocijas.

Treneris Armands Krauliņš mēdz uzsvērt, ka zaudējums ar viena metiena tiesu – tas ir trenera zaudējums…
- Jā, pat līdz 5 punktu starpībai... Ir arī teiciens uzvar komanda, bet zaudē treneris. Jau iepriekš runāju par daudzām lietām, kur kļūdījos nepieņemot varbūt grūtus (cilvēkiem ārpus komandas varbūt nesaprotamus), drosmīgus lēmumus. Tur saskatu savu vislielāko vainu. Ja vien būtu iespējams atgriezt laiku atpakaļ, treniņprocesā noteikti būtu vairāk laika veltījis arī pēdējo sekunžu epizožu izspēlēm. Vienmēr var atrast variantus, ko varēja darīt savādāk. Bet vislabāk būtu, ja visu spēli būtu nospēlējuši labāk un pēdējam uzbrukumam nebūtu tik milzīga nozīme.

Kāpēc pret Senegālu netika izmantota zonas aizsardzība?
- Kopumā mūsu aizsardzības stratēģija strādāja un, kā jau teicu, lielākās problēmas bija uzbrukumā. Neizmantojām iespējas, nepanācām pārsvaru un devām iespēju pretiniecēm sajust spēles garšu. Spēle gāja punkts punktā, iepriekšējie varianti ar sastāviem, maiņām bija neveiksmīgi un palikām pie modeļa, kas turēja komandu spēlē.

Otrajā puslaikā pretinieces gana bieži apspēlēja mūsējās viens pret vienu…
- Fiziskā pārspēka dēļ bija problēmas noturēt pretinieču centra spēlētāju. Tikai Aija (Brumermane) tika galā. Vai būtu līdzējusi zona? Mūsu variants ar trim garajām spēlētājām nostrādāja citās spēlēs. Īsā epizodē pamēģinājām, bet uzreiz apstājās uzbrukums. Zona 2-3 būtu bijusi ļoti riskanta, jo pārbaudes turnīrā senegālietes pret to darbojās veiksmīgi, labi trāpot no tālienes. Protams, ja ir mīnus 1 vienmēr var domāt, kā būtu bijis, ja…

Kāpēc pēdējais uzbrukums tika spēlēts uz trīspunktu metienu, ja būtu pieticis ar divpunktnieku?
- Bija vairāki varianti, protams, ieskaitot bumbas iespēlēšanu Šteinbergai zem groza. Pirmos divus pretinieču aizsardzība izjauca, palika trešais – iespēja Elīnai spēlēt pick n’roll.

Liels pārdzīvojums?
- Neaprakstāms… Sāpīgi par meitenēm, kuras iztērēja milzum daudz enerģijas gan gatavošanās procesā, gan spēlēs. Sāpīgi par mūsu lieliskajiem līdzjutējiem – gan tiem, kuri bija ar mums Tenerifē un visiem spēkiem atbalstīja komandu, gan tiem, kuri turēja par mums īkšķus mājās. Ļoti žēl, ka šoreiz nespējām dāvāt uzvaru prieku. Par laimi, basketbols turpinās un piedāvā citas iespējas, kuras jācenšas izmantot.

Pēc nepilniem deviņiem mēnešiem būs Eiropas čempionāts Rīgā. Kādā noskaņojumā atvadījāties?
- Meitenes runāja par iegūto pieredzi un vēlmi nākamreiz nospēlēt labāk. Pieredze tiešām būs ļoti vērtīga, ja izdarīsim pareizus secinājumus. Visi. Sniegšu pārskatu treneru komisijai, LBS valdei un kopā spriedīsim, kas ir labākais izlases attīstībai. Bija vienošanās, ka strādāju līdz olimpiskā cikla beigām. Ja tā paliek spēkā, būs jārod iespēja izrunāties ar spēlētājām. Bez emocijām, video noskatoties, kas bija labi un ko varam uzlabot.

Un tas viss – paralēli pienākumiem klubā.
- Jā, “TTT Rīga”, kur spēlē septiņas Pasaules kausa dalībnieces, jau nākamnedēļ būs ļoti svarīgas cīņas ar Venēcijas komandu, kurā spēlēs arī Anete Šteinberga. Ja izdosies iekļūt Eirolīgā – tas būs milzīgs ieguvums arī Latvijas valstsvienībai.

Izmanteotie resursi:
Mārtiņš Zībarts: Pirms iet tālāk, vispirms...

Slēpts komentārs no bloķēta lietotāja

  -2 [+] [-]

, 2018-10-02 13:00, pirms 3 mēnešiem
apskatīties apkārt arī nav par skādi, varbūt kaut kur ieraudzīsi niedolu?

  +1 [+] [-]

, 2018-10-03 09:50, pirms 3 mēnešiem
Varbūt pienācis laiks izlasēs pie personāla ņemt speciālistus ar atbilstošu izglītību? Vai arī nu jau fizioterapeits ir tas pats, kas fiziskās sagatavotības treneris?

     [+] [-]

, 2018-10-03 10:56, pirms 3 mēnešiem
Par māņticību...
Sportisti ir māņticīgi, jo vienu dienu grozā krīt viss, bet citu dienu dari visu pareizi un tāpat kā vakar, bet viss krīt garām..
LV dāmu izlasei ir sarežģītas attiecības ar skaitli 13!
Pekinas olimpiādes kvaļos Ieva Tāre, kura spēlēja ar nr.13 salauza roku un tas vēl piedevām notika piektdien un 13.datumā, taču turnīrs izlasei bija veiksmīgs un tikām uz Pekinu!
Ieva beidza karjeru un izlasē nr.13 palika tukšs - neviena basketboliste neņēma nr.13, laikam jau tika izjaukts kaut kāds debesu zvaigžņu stāvoklis un jau nākošais turnīrs (EČ Rīgā) bija neveiksmīgs - izlase faktiski pēc tam izjuka, jo līderes sastrīdējās un spēcīgākajā sastāvā komanda vairs nespēlēja...
To, ka izlasē trūkst nr.13, debesis Latvijas dāmu izlasei norādīja EČ kvaļos spēlē ar Slovēniju, kad 3punktu metieni visi krita garām...un spēle notika 13.Mēness dienā!
EČ jau mums bija spēlētāja ar nr.13 - Aija Brumermane un turnīrs veiksmīgs - tikām uz PČ! Laikam jau līdzsvars debesīs tika atjaunots!
Tagad par PČ pirmo spēli ar Ķīnu...
Spēle notika 13.Mēness dienā, atkal metieni krita garām...taču izlasē bija Aija ar nr.13, kura šo spēli nospēlēja ļoti veiksmīgi tās dažas nieka minūtes....esmu pārliecināts, ja Aija būtu šajā spēlē bijusi laukumā vismaz pusi spēles laika - mēs būtu uzvarējuši...