LJBL mežonīgie 90-tie: Antišoki, kondensētais piens, egļu stādītāji, guļošie treneri

1. daļa

Kristaps JANIČENOKS (VEF/VBS)

"Reiz braucām uz Talsiem pa Ventspils šoseju, bet drīz pēc nogriešanās pa labi uz Talsiem autobuss iebrauca grāvī. Nekas traks nebija, tomēr pats saviem spēkiem autobuss izkļūt laukā nespēja. Tā nu mēs, kādas trīs komandas skriešus pa kalniem un lejām turpinājām ceļu līdz Talsu sporta zālei. Skrēja pat mūsu solīdajā vecumā esošais treneris Imants Pļaviņš.
Tāpat labi atmiņā palikusi reize, kad man ielika tiesāt 1980./1981. gadā dzimušo puišu spēli starp VBS un Līvāniem. Mūsu sporta skolā tad bija Kristaps Valters un Raitis Grafs, bet pretī bija Raimonds Vaikulis. Nopietna spēle. Jau mača laikā man solīja sadot pa muti, bet pēc spēles mūsu autobusa virzienā lidoja akmeņi. 100% - tā bija pēdējā oficiālā spēle, kuru esmu tiesājis. Kopš tā laika, kad strīdos ar tiesnešiem, atceros šo spēli un tas palīdz ātrāk nomierināties, jo apzinos, ka pats nespētu šo darbu paveikt labāk."

Kristaps Janičenoks augšējā rindā pirmais no kreisās blakus Guntim Šēnhofam "Bruģa bumbas" posmā Vecpiebalgā kopā ar komandas biedriem no VBS. Viņu vidū arī Artūrs Šēnhofs, Edgars Čunda un Renārs Zeltiņš.

Edgars BUIĶIS (Kalnu vidusskola/Ventspils)

"Kalnu vidusskolas komandā treneris bija mans tētis Ilgvars Buiķis, kurš bija arī pagasta policists. Spēlējām, ja nemaldos rajona čempionātā, mačs notika Druvas sporta namā. Komandai nebija iedots busiņš, un treneris dabūja ņemt savu volgu un vest visu komandu uz spēli. Atceros, ka spēli vinnējām, pretī bija Ivars Zankovskis. Pēc spēles gandrīz dabūjām pa ausīm, mums pašiem bija kādi 13-14 gadi, knapi izgājām ārā no sporta nama. Atceros, ka trenerim par darbu alga mēnesī bija tāda, par kuru nesanāca pat degvīna pudelei.
Pēc kārtējās LJBL sezonas komandai vajadzēja jaunas formas. Sponsors tika atrasts – uzradās viens lauksaimnieks-mežinieks, kurš bija gatavs nopirkt formas. Bet ar nosacījumu, ka vasarā visai komandai jāiet pie viņa mežā stādīt eglītes. To arī darījām un tikām pie jaunām formām. Vispār jau mums bija unikāla komanda, mācījāmies visi vienā klasē un visi piedalījās visos sporta veidos. Atminos, ka vienu gadu visiem tika nopirktas vienādas botas. Tas bija kaut kas neredzēts tajos laikos. Joprojām atceros pat firmu (CAF). Kaut kādas tenisa čībiņas jau vien bija, bet tomēr visiem vienādas!"

Pusdienas starp spēlēm Alfrēda Kraukļa turnīra laikā. Turpat blakus Edgaram Buiķim arī Salvis Mētra.

Alfrēda Kraukļa turnīra laikā komanda dzīvoja skolā un gulēja klasē uz grīdas.

Daumants DREIŠKENS (Gulbene)

"Jā, Gulbenes sporta nama zālē bija diezgan auksts. Ziemā bija jātrenējas garajā treniņtērpā. Atceros, ka izbraukumā uz Krāslavu bija jābrauc bezmaz vai apsardzes pavadībā, jo pēc spēles vietējie puiši mūs jau gaidīja. Kādā reizē vienam pat sagrieza ādas jaku. Pēc saspringtām cīņām laukumā gadījās vēl saspringtākas epizodes ārpus sporta zāles.
Kasešu pleijeri tolaik jau bija, bet kompaktdisku pleijeri tikai sāka parādīties. Pirmie pleijeri vēl bija ļoti jūtīgi uz dažādiem satricinājumiem. Ja autobuss iebrauca bedrē, tad ieraksts iestrēga uz piecām līdz desmit sekundēm. Kad parādījās pleijeri ar antišoku, tad jau varēji justies kā karalis. Sanāca braukt arī uz Latvijas rietumu galu. Tad parasti centāmies apvienot spēles pret vairākām komandām, braucām uz divām dienām un nakšņojām kojās."

Gulbenes "Buki" Daumants Dreiškens, Artūrs Brūniņš, Igors Dudarevs un Gundars Rauza (notupies uz ceļa) iesaistīti kādā priekšnesumā vietējā Mis un Misters konkursā. Bet blakus fotogrāfijā Duamants darbībā vienā no strītbola posmiem.

Anda EIBELE (TTP)

"Vienā no gadiem mums finālturnīrs notika Ventspilī, kur pavadījām visu nedēļas nogali, bet, kad gājām uz spēlēm, visu māju logiem taisījām ciet slēģus. Tas notika dienas laikā, tādēļ bieži vien mūsu nedarbus pamanīja, un tad nācās ņemt kājas pār pleciem. No citu spēlētāju stāstītā atceros, ka treniņa pēdējās 15 minūtēs treneris ļāva meitenēm darīt to, ko viņas grib. Parasti tas nozīmēja izpildīt tos spēles elementus, kurus katra visbiežāk izmanto mača laikā. Tā nu viena no meitenēm apsēdās uz soliņa un 15 minūtes vienkārši sēdēja un dzēra ūdeni, imitējot savu rezervistes lomu komandā. Kopš tā laika treneris pēdējās 15 minūtēs vairs neļāva katrai darīt to, ko gribas.
Pirmās botas man bija tolaik populārā "La Gear" zīmola. Komandā gandrīz visām bija vienādas bumbas, kuras nospēlējām līdz pat pēdējam. Nometnes mums bija Naukšēnos, un tie kļuva par otrajām mājām. Nebija jau tā, ka vienmēr baigi patika, tomēr nebija slikti. Visvairāk atmiņā palicis stadions, kurā bieži skrējām Kūpera testu un spēlējām futbolu. Ar ēdināšanu mums bija paveicies. Bet virtuvē dežūrējām pašas. Tad nu džekiem salikām dakšiņas ar trim zariem piecu vietā, vecākas krūzes un mazākus šķīvjus."

Anda Eibele apakšējā rindā trešā no labās. Pēc uzvaras turnīrā 3. BJSS mājas spēļu zālē Rīgas 58. vidusskolā (tagad - Iļģuciema vidusskola). Zilajos ceļasargos cita topošā izlases basketboliste Dita Krūmberga.

Guntis ENDZELS (Līvāni)

"Jau deviņdesmito gadu sākumā Valdis Valters sāka organizēt 1980./1981. gada dzimušo puišu izlasi un veda to uz turnīriem ārzemēs. Ko vien vērts bija četras diennaktis ilgais brauciens ar autobusu uz Itāliju. Braucām arī cauri bijušās Dienvidslāvijas teritorijai, kur tikai nesen bija beidzies karš. Puišiem gan to neteicām. Pusfinālā pret Itālijas komandu bijā vadībā ar viena punkta pārsvaru, kad devos pie galdiņa pavaicāt, cik vēl atlicis spēlēt. Astoņas sekundes, bumba mums, taču itālieši vēl paguva izveidot savu uzbrukumu un gūt uzvaras grozu. Jau tolaik Itālijā pēc spēles mums deva mača videoierakstu, kurā guvām apstiprinājumu savām aizdomām – astoņas sekundes bija izstieptas līdz teju 20 sekundēm. Mazliet iemalkojuši vīnu, kareivīgi devāmies skaidroties, taču itālieši jau paši nāca pretī, atvainojās un teica, ka mačs nākamajā dienā būs jāpārspēlē.
LJBL treneriem tolaik nebija nekādu limitu – viens treneris varēja vadīt visu septiņu vecuma grupu komandas. Man Līvānos rekords bija četras komandas. Kādu rītu autobusa šoferis man zvana un saka, ka nevar iedarbināt autobusu. Ceļā devāmies ar trīs stundu nokavēšanos, bet spēles sākās nevis 11, bet tikai 14. Pēdējā spēle beidzās ap pusnakti, bet mājās bijām tikai ap četriem naktī, lai jau nākamajā dienā aizvadītu nākamās spēles. Tikmēr braucot uz Rīgu ar vilcienu kādā reizē stiprā sala dēļ nevērās vaļā vagonu durvis. Bet, kad iekāpām iekšā, neviens negribēja sēsties uz aukstajiem soliem.
Neminēšu personālijas, bet izbraukumos trenerus tolaik bieži vien uzņēma ļoti silti. Pirms došanās uz konkrēto pilsētu jau biju dzirdējis, ka pirms mēneša viesu komandas treneris bija tik ļoti sasildījies, ka beigās nojuka spēle. Apzinājos, ka man būs jāvada vairākas spēles, bet pēdējā izšķirsies medaļu liktenis, tādēļ dzēru tikai kafiju. Kad pēdējā mačā tiesnesis sāka pieņemt dīvainus lēmumus, devos pie mājinieku trenera un teicu: "Klau, vai tagad tiesnesis sāk normāli tiesāt vai arī tūlīt pat braucam uz medicīnas ekspertīzi." Kopš tā brīža par tiesnešu lēmumiem vairs nebija jāsūdzas."

Guntis Endzels un viņa Līvānu sporta skolas pirmā A grupas komanda tieši pirms 20 gadiem. Ar 10. numuru Raimonds Vaikulis, bet ar 9. numuru tagadējais basketbola tiesnesis Ingus Baumanis.

Gatis JAHOVIČS (VBS/KBK)

"Pēc spēlēm siltais ūdens dušās tiešām bija retums. Plīsa arī autobusi, taču konkrētus gadījumus neatminos. Zinu tikai to, ka izbraukumos vienmēr bija interesanti. Braucām kopā vairākas vecuma grupas, autobuss bija pilns. Priekšā sēdēja treneri, bet audzēkņi izkārtojās pēc vecuma, sākot ar jaunākajiem tuvāk treneru galam. Protams, gadiem ritot, pakāpeniski bīdījāmies tuvāk autobusa astes galam. Līdzi ņēmām termosus, desu maizes un gurķu maizes, ar kurām bieži vien nācās dalīties ar vecākiem puišiem. Šis autobusu dzīves posms bija jāiziet katram.
Ja pareizi atminos, tad manas pirmās botas bija "Converse" zīmola. Taču nevis augstās, bet gan zemās, kuras tagad sauc par street style apaviem. Pie "Bērnu pasaules" nereti varēja sastapt vecākus puišeļus, kas gribēja atņemt naudu. Kad no tramvaja izkāpu pie "Bērnu pasaules", tad uzreiz metos skrējienā, lai nevienam pat prātā neienāk mani mēģināt aptīrīt. Drošāk bija pabraukt līdz Tallinas ielai un tad nākt atpakaļ. Lai gan arī tur bija dažādas situācijas."

Pēc triumfa LJBL čempionātā apmēram 14 gadu vecumā un turnīrā Kauņā kopā ar kaimiņzemes basketbola leģendu Arvīdu Saboni.

Turnīrā Austrijā VBS puiši iekārtojušies naktsmieram uz matračiem sporta zālē.

Ziedonis JANSONS (KBK)

"1983. un 1984. gadā dzimušie puiši, starp viņiem arī Rūdolfs Brēmanis, Kristaps Krištopans, Gatis Jahovičs un Edgars Čunda, nometnē Skrīveros nespēja samierināties ar to, ka līdz tuvākajai peldvietai ir pusotrs kilometrs. Tādēļ viņi bija nopirkuši piepūšamo baseinu, kas tika piepildīts ar ūdeni un ielikts viesnīcas foajē, bet puiši blakus spēlēja pludmales volejbolu.
Reizēm sanāca arī izplūkties ar vietējiem puišiem. Uz vienu no nometnēm biju paņēmis līdzi arī Raimondu Elbakjanu un Salvi Mētru. Kamēr vadīju jaunāko grupu treniņus, daži vietējie puikas bija ienākuši viesnīcā un darījuši pāri meitenēm. Visi skrējām skatīties, kas noticis, bet visātrākais, protams, bija Elbakjans, kurš saķēra vienu no viņiem un sāka pārmācīt. Raimonds teica, ka aizstāvējis treneri Daigu Jansoni, bet mums ar Salvi nācās mierināt viņu, lai vainīgais beidzot tiktu brīvībā. Taču arī treneri savā starpā taisīja visādus pigorus. Reiz mums kāda nometne bija kopā ar "Rīdzenes" komandu. Trenerim Aināram Čukstem tolaik bija zaļš moskvičs, kuru aizstūmām aiz dzīvojamās mājas tā, ka to nevarēja redzēt. Ainārs sākotnēji ļoti pārdzīvoja – kur gan palicis viņa spēkrats?"

Krištopana Basketbola kluba (KBK) 1984. gada dzimušo zēnu komanda trenera Ziedoņa Jansona (bildes kreisajā malā) vadībā. Starp spēlētājiem arī Gatis Jahovičs, Kaspars Raiskums, Pēteris Šiliņš, Mārcis Eglītis, Artūrs Šēnhofs un Edgars Čunda, bet centrā Lietuvas milzis Arvīds Sabonis.

Edgars JEROMANOVS (Jelgava/"Rīdzene")

"Visvairāk atmiņā palikuši izbraukumi, kuros devās visas vecuma grupas kopā. Man sanāca nospēlēt gan pie saviem gadiem, gan pie gadu un reizēm pat divus gadus vecākiem puišiem, bet pēc tam beidzot varēja aizskriet uz veikalu, nopirkt kādu našķi un skatīties vecāko zēnu spēles. Atceros, ka Jelgavas gados braucām ar divstāvu autobusu, un tad parasti centos ierasties pēc iespējas ātrāk, lai ieņemtu pašu labāko vietu – otrā stāva priekšā pie loga.
Botas un treniņtērpi sākumā vēl nebija. Bet tas, kas bija, maksāja dārgi. Ar vienām botām bija jācenšas nospēlēt divus gadus. Televīzijā redzēt Eiropas vai NBA basketbolu – tas bija notikums. Pirmoreiz ieraudzījām aproces, bet pēc tam paši griezām nost augšiņas smukākajām zeķēm un vilkām uz rokas. Toties tolaik regulāri no Rīgas Sporta pils translēja LJBL spēles. Treneris pirms televīzijas mačiem vienmēr piekodināja kārtīgi izgulēties. Tad nu es naktī pirms spēles ērtākai gulēšanai izvilku dīvānu, lai gan tā laika auguma parametriem, iespējams, būtu pieticis arī ar spilvenu."

Strītbola turnīrā kopā ar komandas biedriem no Jelgavas - Māri Lagzdiņu, Edgaru Vītolu un tagad labi zināmo 3x3 basketbolistu Edgaru Krūmiņu.

Nu jau "Rīdzenes" sporta skolā ar 66. numuru. 98. numurs Mārim Gulbim, 33. - Akselim Vairogam, 23. - Edijam Šleseram.

Strītbola turnīrā pie "Daugavas" stadiona kopā ar Kasparu Mājenieku, Rūdolfu Brēmani un tagadējo basketbola aģentu Artūru Kalnīti.

Kristīne SILARĀJA (Ventspils)

"Atceros, ka vienu gadu mums fināls bija Rīgā, un tas nozīmēja, ka dzīvojamies trīs dienas pa galvaspilsētu, pa nakti paliekot viesnīcā "Baltā kaza". Mums, meitenēm "no laukiem" uz to nedēļas nogali tika iedotas brīvbiļetes braukšanai ar tramvaju. Tad nu mēs izpaudāmies. Vakaros pēc spēlēm kāpām iekšā un braukājām uz visām debespusēm, kur vien deguns rādīja. Līdz attapāmies, ka ir jau ļoti vēls un esam Juglā, 6. maršruta tramvaja galapunktā, bet plkst. 23.00 mums bija jābūt viesnīcā. Tik vēlā stundā, protams, tramvaji tik bieži vairs nekursēja. Beidzot sagaidījām tramvaju un devāmies uz viesnīcas pusi, bet, lai tiktu līdz pašai viesnīcai, mums vajadzēja pie Matīsa tirgus pārsēsties 11. maršruta tramvajā.
Tikām līdz turienei, bet tur bija jāgaida atkal kādas 15 minūtes. Bija jau vēls piektdienas vakars, dzērāju un bomžu arī netrūka, un mēs "lielās uzdzīvotājas" bijām pavisam sabijušās. Beigās tikām līdz viesnīcai ap pusnakti un, protams, durvis bija ciet, jo tās slēdza jau 23.00. Neko darīt. Uzmodinājām dežuranti un dabūjam no viņas brāzienu, ka tik vēlu klaiņojam apkārt, bet nākamajā rītā par to jau zināja arī mūsu trenere. Dabūjām vēl pamatīgi iekšā arī no viņas. Tā nu beidzās "lauku meiteņu" vizināšanās ar tramvajiem. Dabūjām labu mācību, un pēc tam ar tiem tramvajiem nemaz tik ļoti braukāties vairs negribējās."

Pie galda eleganti, bet autobusā... Nu kā jau autobusā.

Artūrs STRĒLNIEKS (Talsi)

"Spilgti atmiņā neviens no incidentiem nav palicis, bet kaut ko pa miglu atceros, ka kaut kādas razborkas vecākās grupas puišiem bija Valmierā. Šķiet, ka toreiz vēl spēlējām 5. vidusskolā, A grupas zēniem (1981./1982. gadā dzimušajiem) sanāca līdzīga spēle. Pretī bija Ilmārs Bergmanis. Jau mača laikā skatītāji bija diezgan agresīvi, bet pēc spēles pat lēca iekšā autobusā un apmētāja to. Mēs, gados jaunākie toreiz bijām sabijušies ne pa jokam.
Domāju, ka visās sporta skolās izbraukumos bija nerakstīts likums – jādalās ēdienā ar vecākajiem puišiem. Jaunajiem jau parasti bija kārtīgi sagatavotas maizītes, bet daļa no tām aizgāja vecāko zēnu vēderiem. Nometnes mums bija Rojā. No rītiem bija kross, tad treniņi pludmalē vai stadionā un zālē. Atminos, ka vakaros reizēm pasēdējām kaut kur autobusa pieturās un papļāpājām ar vietējām meitenēm. Savas pirmās botas neatceros, bet pirmās firmas botas bija "Nike". Lai gan tas bija kāds lētais variants. Bet īsta modes lieta tolaik bija treniņbikses ar pogām sānos. Tādējādi varēji tās ātri atplēst un uzskriet laukumā. Tādas bija iegādājušies vismaz puse komandas puišu."

Bruģa bumbas posmā Valmierā. Artūrs Strēlnieks ar blondajām matu cirtām, bet pirmais no kreisās viņa jaunākais brālis, tagadējais valstsvienības un Pirejas "Olympiacos" spēlētājs Jānis Strēlnieks.

Varis KRŪMIŅŠ (Valmiera)

"Kādus pāris gadus LJBL komandas no dažādām Latvijas pusēm savstarpējās spēles aizvadīja Rīgas Sporta pils zilajā zālē ar mākslīgo segumu, bet tad no tā tomēr atteicās, jo gandrīz visus mačus nācās aizvadīt prom no mājām. Deviņdesmitajos vēl nebija tik daudz tiesnešu, tādēļ spēles bieži vien tiesāja paši treneri. Atceros, ka Jūrmalā maču tiesāja viņu trenerim Broņislavam Butānam pietuvināts cilvēks, tādēļ es ņēmu otru svilpi. Pirmajās minūtēs uz katru pusi bija pa kādām trim absolūti muļķīgām svilpēm, un tad tiesneši savā starpā vienojās – viss, pietiek, tiesājam godīgi.
Vienā finālturnīrā Ventspilī spēlē starp Valmieras un Kandavas jaunajiem basketbolistiem abu komandu treneri gandrīz visu maču nogulēja uz soliņa. Acīmredzot iepriekšējās dienas vakarā bija bijis labs pasākums. Tā nu abas komandas spēlēja ar pamatsastāvu līdz pat pēdējām minūtēm, kad pirmo maiņu veica tikai tādēļ, ka viens no spēlētājiem nopelnīja piekto piezīmi.
Man bija labi 1981. gadā dzimušie puikas – Ilmārs Bergmanis, Uldis Eglītis, Sandis Amoliņš un nelaiķis Jānis Cekuls. Spēlējām pret Liepājas komandu, bija sīva spēkošanās, bet puslaiku pabeidzām ar četru punktu pārsvaru. Te pēkšņi garām iet liepājnieku treneris Gunārs Krūmiņš, uzsit man pa plecu un saka paldies par spēli. Jūtos mazliet apjucis un saku, ka vēl priekšā otrais puslaiks. Uz to Gunārs atbild: "Nu labi, tad iešu uzpīpēt."
Treneriem katras sezonas sākumā tika rīkoti semināri divu dienu garumā. Nakšņojām kopmītnēs, diskutējām par basketbolu. Rādījām viens otram, kā pareizi likt blokus un izspēlēt pick and roll. Ar vienu no treneriem tik ļoti iekarsām, ka pēc pāris aktīviem paraugdemonstrējumiem vienkārši iegāzāmies skapī. Pēc tam kolēģi ilgu laiku atgādināja, ka semināros šādi paraugdemonstrējumi iekļaujami obligāti."

Varis Krūmiņš tūkstošgades mijā pie grožiem LBL Valmieras komandā, kurā tolaik parādījās arvien vairāk viņa audzēkņu.
Foto: Sporta Avīze

Armands SIMSONS (VEF)

"Mūsu pirmais brauciens ārpus Latvijas robežām bija uz Vīlandi, un tolaik uz robežas bija jāuzrāda pase. Komandā mums bija centrs Jānis Kupčs, kurš bija galvas tiesu, ja ne pat divas garāks par pārējiem puišiem. Autobusā iekāpa igauņu robežsargs un lūdza sagatavot pases. Kad kārta nonāca līdz Jānim, igauņu robežsargs ilgu laiku turēja viņa pasi savu acu priekšā, cilāja te augstāk, te zemāk, līdz beidzot secināja: "Eto že ņe vi (Tas taču neesat jūs – krievu val.)…" Sākumā visi bijām neizpratnē, bet, kad uzzinājām, kas par vainu, gandrīz bikses piečurājām. Izrādās, ka Jānis bija sajaucis dokumentus un līdzi paņēmis mammas pasi, tādējādi uz igauņu robežsargu no tās raudzījās blonda sieviete ar skruļļainiem matiem. Labi, ka izdevās sazvanīt vecākus, kuri atbrauca viņam pakaļ.
Nezinu, kā ir tagad, bet deviņdesmitajos milzīga vērtība bija vārītajam kondensētajam pienam, kas iepakots līdzi uz nometnēm. Tā bija brūngana staipīga masa, ko pildīja iekšā riekstiņu cepumos. Protams, to varēja ēst arī bez tiem. Vārītā kondensētā piena vērtību apliecina tas, ka nometnes pēdējās dienās man izdevās to no vecākās grupas puiša (laikam Jāņa Baumerta) iemainīt pret lietotām botām."

LJBL spēļu rezultāti 90-jos bija atrodami arī laikrakstos "Sports" un "Vakara Ziņas"...