Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512), Fid:131, Did:0, useCase: 0

LJBL mežonīgie 90-tie: Aizkostais belašs, trabants, celofāna maisi, kaprona zeķe

Jānis Freimanis

LJBL mežonīgie 90-tie: Aizkostais belašs, trabants, celofāna maisi, kaprona zeķe
Foto: no personīgā arhīva
Centrā atpazīstami 1981. gada dzimušo puišu VBS komandas līderi - Kristaps Valters, Atis Ozols un Raitis Grafs. Bilde tapusi kaut kad 90-jos Valda Valtera mājās...

Nē, nē, basketbola bumba tolaik nebija oranžāka un groza tīkliņi nebija baltāki. Drīzāk jau gluži pretēji. Lūza autobusi, dušās nebija siltā ūdens, bet ielās siroja dažādi svešā mantā iedzīvoties alkstoši elementi. Deviņdesmitie gadi bija pirmā atjaunotās valsts desmitgade, ar visām no tā izrietošajām blaknēm. Taču tajā auga un rūdījās daudzi tagad par stipriem vīriem un skaistām dāmām kļuvušie puikas un skuķi. Pārmaiņu vējiem centās pielāgoties arī treneri. Caur tā laika treneru un audzēkņu stāstiem centāmies atgriezties ne tik senajā pagātnē. 1. daļā ducis atmiņu, bet tuvākajās dienās būs vēl.

2. daļa

Artūrs ŠTĀLBERGS (Liepāja)

"Visvairāk jau atmiņā iespiedušies izbraukumi. Kad man bija kādi 14-15 gadi un aizvadījām spēli "Daugavas" sporta namā, citu vecuma grupu spēļu laikā devāmies paēst uz "Lauvas namu". Bija ziema un agri palika tumšs. Tā nu mēs, kādi trīs puiši sastapāmies ar vairākiem gados vecākiem zēniem, kuri mūs uz vietas aptīrīja - atņēma makus un visu citu vērtīgo. Līdzīgs gadījums bija arī Imantā, kur spēlējām pret 3. BJSS komandu, taču toreiz vietējā rajona puiši nebija tik fiziski labi attīstīti un mēs paguvām no viņiem aizmukt.
Mazākajās grupiņās, nedod dievs, ja laukumā bija kādi asumi. Tad pēc spēles nereti lauzās pretinieku ģērbtuvēs skaidrot attiecības un pierādīt, kurš ir stiprāks ārpus laukuma. Tāpat atceros dienesta viesnīcu bijušā hipodroma teritorijā, kur tagad slejas "Arēna Rīga". Kad braucām uz Rīgu, tad parasti tur nakšņojām. Aukstums bija neciešams, sedzāmies ar trim rūtainajām vilnas segām, bet tāpat bija auksti, un no rīta puse komandas bija apslimusi. Turklāt no turienes vienmēr mājās pārvedu blusas."

Artūrs Štālbergs
Pirmais no labās Artūrs Štālbergs. Kopā ar komandas biedriem "adidas" strītbola turnīra laikā.

Akselis VAIROGS ("Rīdzene"/Ventspils)

"1993. gadā astoņu gadu vecumā sāku patstāvīgi braukt no Zolitūdes uz "Rīdzenes" sporta zāli Krišjāņa Barona ielā. Vispirms braucu ar vilcienu, bet pēc tam bija jātiek līdz 6. maršruta tramvajam. Bet Centrālajā stacijā un tās rajonā tolaik bija pilns ar līmes ostītājiem. Bieži vien gadījās tā, ka tevi aplenca kādi pieci puiši un prasīja naudu. Parasti slēpu naudu botās vai zābakā, bet kabatā atstāju tikai kādus piecus santīmus. Kad mani ielenca, teicu, ka vairāk man nav.
Reiz bija gadījums, kad nopirku stacijā belašu un biju jau pusi apēdis. Man sāka prasīt naudu, bet tās vairs nebija, un tad viņi atņēma man aizkosto belašu. Taču nekad nebija jautājumi par to, kā tikšu uz treniņu un gribu vai negribu. Tas bija jādara un tādi tolaik bija apstākļi. Lai gan kādu reizi varbūt arī negribējās pavadīt ceļā stundu turp un stundu atpakaļ. Un tā katru dienu."

1985. un 1986. gadā dzimušo puišu "Rīdzenes" komanda. Augšējā rindā pirmais no kreisās Akselis, trešais no kreisās Māris Gulbis, bet pirmais no labās Raimonds Elbakjans. Apakšējā rindā pirmais no labās Mārtiņš Kravčenko, bet pašā augšā treneris Aigars Brigmanis.

Aigars BRIGMANIS ("Rīdzene")

"Atceros, ka pirmā nometne mums bija Burtniekos, kur dzīvojām bērnudārza ēkā, no kuras jebkurā laikā varēja mierīgi izkļūt laukā. Tā nu kādu rītu pamostos un neko nesaprotu. Saule tikko uzlekusi, bet manējie puikas – tagadējais "Sporta Avīzes" galvenais redaktors Ingmārs Jurisons un Jānis Vīburs – pulksten piecos no rīta jau spēlē futbolu.
Es vispār uzskatu, ka futbols ir kā rādītājs. 1985. un 1986. gadā dzimušie puiši – Akselis Vairogs, Māris Gulbis, Mārtiņš Kravčenko, Edgars Jeromanovs un Raimonds Elbakjans, visi labi laida futbolu. Viņi bija forši puikas, viņus nebija jāskubina uz sportošanu. Vajadzēja tikai reizēm viltīgi paskatīties, retu reizi arī uzdot uguni. Viņi visi izauguši arī par personībām, un man ar viņiem joprojām ir labas attiecības. Savulaik ar viņiem runāju ne tikai par basketbolu, bet arī par meitenēm."

Aigars Brigmanis un Akselis Vairogs šodien.

Uģis VIĻUMS (3. BJSS)

"Nometnes tolaik ilga veselu mēnesi, bet viena diena bija paredzēta vecāku apciemojumam. Mums pie trenera Artūra Purava rīts sākās astoņos, bet pēc 15 minūtēm bija rīta rosme, kurā skrējām trīs kilometrus. Gultām bija jābūt perfekti saklātām. Pēc brokastīm un neilgas atpūtas bija fiziskās sagatavotības treniņš, kam sekoja pusdienas. Uz šķīvjiem neko nedrīkstēja atstāt. Dienas pauzē visiem bija jāguļ, bet četros sākās otrais treniņš. Vakarā ap deviņiem pusdesmitiem bija individuālais treniņš, bet gaismas tika izslēgtas ap desmitiem pusvienpadsmitiem. Un tad sākās interesantākais.
Atsperu gultas tika sabīdītas kopā un puikas pa tām lēkāja gan augstumā, gan tālumā. Kad treneris ienāca un sāka uz mums bļaut, brīnījāmies, kā gan viņš zināja, ko mēs esam darījuši. Taču izrādās, ka no āra bija ļoti labi redzams, kā otrajā stāva zēnu galvas strauji maina atrašanās vietas – no vienas sienas līdz otrai. Kad visi bija nomierinājušies, bija laiks vakara sarunām. Taču arī par tām treneris varēja sodīt, iztriecot puišus laukā un liekot stundu stāvēt miera stājā. Atceros, ka vecajā divstāvu koka mājā viss krakšķēja un čīkstēja, tādēļ naktīs vienatnē bija bail iet uz tualeti. Parasti nācās pagaidīt, kamēr dabas balss sasauks vēl kādu, lai tad ietu vismaz divatā."

Bildē pa kreisi - Uģis Viļums un 3. BJSS komanda turnīrā Spānijā. Bildē pa labi - 3. BJSS un "Rīdzenes" apvienotā komanda turnīrā Liepājā.

Anete JĒKABSONE-ŽOGOTA (TTP)

"Es un Dita Krūmberga dzīvojām Zolitūdē, un uz treniņiem bija jābrauc ar sabiedrisko transportu. Vecāki deva naudu transporta biļetēm, taču mēs par šo naudu iepirkām bulciņas un vafeles. Vēl tagad atceros garšīgās magoņu maizes. Apēdām pa kārtīgai plāksnei. Kad nauda bija iztērēta, uz treniņu nācās braukt pa zaķi.
Bijām pat izstrādājušas sistēmu, kā apspēlēt konduktores. Ja vienai no meitenēm bija mēnešbiļete, tad reizēm to pat mētājām pa transportu, lai katrai būtu ko uzrādīt. Taču treniņus šā iemesla dēļ nekad nenokavējām, vienmēr bijām laikus. Jā, puišiem reizēm piesējās dažādi tipi. Manam brālim Sandrim pie "Bērnu pasaules" vienreiz atņēma visu līdzi iedoto naudu. Nezinu par citām meitenēm, taču vismaz man nekad šāda veida incidenti negadījās."

Sandris Jēkabsons un Anete Jēkabsone reiz Ziemassvētkos.

Kristaps VALTERS (VBS)

"Man visvairāk atmiņā palicis mūsu sporta skolas šoferis Uldis, kuram patika no katra spēkrata dabūt laukā maksimumu. Tā vienā reizē mēs divu vecuma grupu komandas RAF mikroautobusā devāmies uz spēli. Neatceros, vai mikriņā bija arī Kaspars Kambala, taču arī bez viņa raženu puišu netrūka. Busiņā vietas bija kādiem 11 cilvēkiem, bet mēs braucām divas komandas. Kaut kā sasēdāmies, sagūlāmies viens otram virsū. Mūsu šoferim patika braukt ātri, turklāt ar pasažieriem viņš brauca tikpat pārgalvīgi kā ar tukšu busiņu. Visu laiku bija sajūta, ka līkumā sasvērsimies un apgāzīsimies. Tas nenotika, bet vienā līkumā tika pārsista riepa un mēs gandrīz ieslīdējām grāvī. Apstājāmies tikai pie pašas grāvja malas. Viss beidzās laimīgi, taču sekas varēja būt arī bēdīgas.
Ar viņu vienmēr gadījās visādas ķibeles. Viņš mūs veda arī ar lielajiem autobusiem, kad devāmies uz turnīriem ārzemēs. Starp citu, turnīrā Itālijā tiku pie savām pirmajām īstajām botām. Turnīra laikā tika organizēta loterija, kurā vinnēju "adidas" augstās botas lillā krāsā. Tobrīd likās, ka esmu pirmais vecis Eiropā. Pirms tam spēlēju ar "Converse" zemajām botām, ar kādām tagad cilvēki staigā pa ielu. Botas nebija vienīgais laimests loterijā. Atminos, ka mammai vinnēju gludekli."

Centrā atpazīstami 1981. gada dzimušo puišu VBS komandas līderi - Kristaps Valters, Atis Ozols un Raitis Grafs. Bilde tapusi kaut kad 90-jos Valda Valtera mājās Baltezerā.

Anita MIKĀLE (Cēsis/TTP)

"Tolaik nometnes mums bija kopā ar puišiem. Vairs jau neatceros, kam tieši ienāca prātā šī ideja, bet nolēmām doties sirojumā uz Naukšēnu tuvējā dārza zemeņu lauku. Vasarā pulksten desmitos vakarā vēl bija diezgan gaišs. Divas meitenes un viens zēns devāmies uzdevumā, taču līdz noziegumam nemaz netikām, jo uz lauka vēl strādāja cilvēki, kuri mūs ātri vien pamanīja un izjauca mūsu plānus. Ekipējums gan mums toreiz bija ļoti solīds. Puisis pat bija uzmaucis galvā kaprona zeķi. Taču ceļā vairāk smējāmies, nevis domājām par plānoto darbiņu. Laikam tāpēc arī mūs tik viegli atmaskoja. Nākamajā rītā nometnē klīda informācija, ka trīs meitenes zagušas zemenes.
Nometnēs parasti tika rīkotas arī diskotēkas. Zinājām, ka viena diskotēka būs noteikti, bet tas neliedza katru vakaru apjautāties treneriem, vai to nevarētu organizēt šovakar. Nekas tāds jau šajās diskotēkās nenotika. Gaisma bija izslēgta. Kurš nu dejoja, kurš ne. Beigās jau kāds pārītis arī izveidojās. Bet mēs gribējām, lai šīs diskotēkas būtu katru vakaru."

1997. gads. Latvijas junioru izlase divas diennaktis autobusā ceļoja uz kvalifikācijas turnīru Bulgārijā. Pie Pētera Višņeviča labās rokas Anita Mikāle. Acīgākie noteikti atpazīs arī Guntu Baško un Aneti Jēkabsoni.

Latvijas junioru izlases kandidātes ziemas nometnes laikā pirms Eiropas čempionāta 1997. gada nogalē Gulbenē. Ekskursija ar bānīti pa šaursliežu dzelzceļu. Aiz trenera Višņeviča sēž Kristīna Kārkliņa un Ieva Kubliņa, virs viņas dzeltenajā džemperī Dace Brumermane. Kreisajā pusē pretī Višņevičam sēž Liene Jansone, bet Anetes Jēkabsones mugurai pieglaudusies Dita Krūmberga. Bildes centrā pati Anita Mikāle.

Ainārs ČUKSTE ("Rīdzene")

"Tas notika 1993. vai 1994. gadā. Tikko pēc augstskolas beigšanas naudas nebija, nebija arī studiju gados, tāpēc biju sācis tiesāt, lai piepelnītos. Braucu līdzi uz Ibenbūrenas turnīru. Tiesa gan, tajā turnīrā neko nepelnīju, bet pa ceļam bija plānota iepirkšanās "Boteksā". Tas bija liels angārs kaut kur Vācijas vidienē, kur tirgoja lietotas drēbes uz svaru. Man bija 100 vācu markas, par kurām nopirku 12 kilogramus drēbju. Cena bija 10 vācu markas par kilogramu, bet, ja pirkums bija smagāks par desmit kilogramiem, tad cena bija astoņas vācu markas par kilogramu. Biju laimīgs un priecīgs, ka tiku pie stilīgām drēbēm, bet pēc gadiem četriem pieciem vēlreiz biju tikpat priecīgs, kad izmetu pēdējās tur iegādātas drēbes. Tobrīd tās jau atkal likās briesmīgas - kā gan es līdz šim valkāju tik vecas un nonēsātas drēbes?
Šī stāsta otra puse ir par atpakaļceļu, kurā mani aizmirsa... Rīta pusē pēc iebraukšanas Polijā lielākā daļa autobusa pasažieru gulēja, bet dažiem aktīvākajiem aptrūkās alkohols. Šoferis apstājās pie kaut kāda restorāna, bet es tajā laikā gulēju. Pēc brīža pamodos, un tā kā autobuss stāvēja, nodomāju izmantot labierīcības. Bet, kad iznācu no restorāna, ieraudzīju skatu, kā autobuss aizbrauc. Skrēju līdzi un kliedzu, bet velti. Tā nu es stāvēju ielas malā t-kreklā aprīļa rītā, temperatūra kādi +4 grādi. Pases nav, naudas nav, mobilie telefoni tajā laikā vēl nebija.
Pēc minūtēm 10-15 sāku balsot mašīnas, pats nezinu kāpēc. Apstājās viens polis ar trabantu (ķerra ar motoriņu), un es viņam krievu valodā mēģināju izstāstīt savu stāstu. Nezinu, ko viņš saprata vai nē, bet mēs braucām ar 60 km/h ātrumu ķert autobusu, kas brauca ar 90 km/h ātrumu. Pēc ceļa zīmēm sapratu, ka tuvojas Poznaņa, palika jau pavisam šķērmi ap dūšu, jo autobuss mums pretī mani meklēt nebrauca. Skaidrs, ka Poznaņā viss būs cauri, es pat nezināju, pa kuru maršrutu šoferi bija plānojuši braukt. Te pēkšņi redzu – mūsu autobuss stāv ceļa malā, šoferis līdz elkoņiem eļļā. Viņš redzēja, kā es izkāpju no trabanta un nesaprašanā noprasīja - kas te notiek, ko tu tur darīji? Tā nu mani izglāba salūzušais autobuss! Pārējie pat nebija pamanījuši manu prombūtni, pat sākumā neticēja manam stāstam un teica: "Tu tikko ar mums te izkāpi, kad autobuss saplīsa, tikai gribi mūs izjokot." Bet, kad šoferis apstiprināja manu ierašanos ar trabantu, noticēja gan. Kas notika pēc tam, lai nu paliek neizstāstīts...”

Ainārs Čukste braucot tiesāt strītbola turnīru kopā ar Oskaru Luci, Ventu Kārkliņu, Ilzi Medini.

Aināra Čukstes vadītā "Rīdzenes" 1985. gadā dzimušo meiteņu komanda apmēram 13 gadu vecumā.

Rinalds SIRSNIŅŠ (Ogre)

"Vienā no spēlēm Olainē vinnējām ar lielu pārsvaru, bet vietējie spēlētāji un viņu līdzjutēji draudēja mums. Braucot ar autobusu prom no sporta zāles, mūsu autobusu apmētāja ar akmeņiem. Stiklus neizsita, taču kaut kāds neliels bojājums autobusam tika nodarīts. Kāpām ārā gan spēlētāji, gan treneri, un visi drosmīgie brašuļi uzreiz aizbēga. Tikmēr Liepājā (vēl vecajā "Liepājas Metalurga" zālē) skatītāji no balkona spļāva uz mums, kas izraisīja asu vārdu apmaiņu starp mums un viņiem. Īsti neatceros, bet šķiet, ka kāds tomēr beigās vainīgo izmeta laukā no zāles.
Vēl ļoti populāri bija spīdināt lāzeru acīs, kad meta sodiņus. Bija tolaik tādi kā atslēgu piekariņi. Bet to, kurš spīdina, varēja ātri atšifrēt, tādēļ jau pēc pāris reizēm gudrīši palika bez saviem lāzeriem. Traks brauciens bija, kad KBK (Krištopana Basketbola kluba) sastāvā spēlēju Ziemeļeiropas jauniešu basketbola līgā (NEYBL). Uz turnīru, šķiet, Rakverē braucām ar vecu "Mercedes" busu. Visu ceļu loga stikli tā arī neatkusa no ledus. Lielā aukstuma dēļ bija sajūta, it kā mēs sēdētu automašīnas piekabē."

Pēc televīzijas translācijas spēles. Rinalds Sirsniņš centrā, pa kreisi Andris Biedriņš, bet pa labi Armands Simsons.

Ieva KUBLIŅA (TTP)

"Man no deviņdesmitajiem gadiem visspilgtāk atmiņā iespiedusies kāda epizode no spēles kaut kur ārzemēs. Pirms spēles gājām sasveicināties ar pretinieku komandu, kura mums kā suvenīrus iedeva maisiņus, kuros kaut kas bija iekšā. Pēc spēles, divas meitenes mums saka: "Meitenes, taisiet vaļā tos maisiņus, tur iekšā ir ļoti garšīgi cepumi!" Mēs prasām: "Kā jūs zināt, kas tur iekšā? Spēle taču tikko knapi beigusies!"
Izrādās, ka jaunās dāmas jau spēles laikā, sēžot uz soliņa, bija apēdušas visus savus cepumus. Parasti viņas laukumā daudz netika, tāpēc izdomāja laiku uz soliņa pavadīt lietderīgi – ēdot cepumus. Viena no viņām gan tika sūtīta laukumā uz maiņu, kad mute vēl bija pilna ar garšīgajiem cepumiem."

Ieva Kubliņa 90-to gadu ikdienas solī un laukumā.

Jānis BLŪMS (Saldus/VBS)

"Deviņdesmito gadu vidū spēlējām Olainē, kur uz maču bija sanācis daudz skaļu jauniešu. Atceros, ka tajā mačā sametu 52 punktus, bet vietējie jau solīja, ka sagaidīs mūs ārā. Tolaik mūsu treneris bija nelaiķis Harijs Grots. Kad gājām laukā no zāles, viņš devās pa priekšu ar sarkanu seju un tukšu šampanieša pudeli rokās, bet mēs kā bērnudārznieki rātni soļojām viņam aiz muguras.
Pēc izbraukumiem Saldū parasti atgriezāmies tikai vēlu vakarā. Izbraukumos devāmies visas vecuma grupas kopā, tādēļ nācās tur pavadīt visu dienu. Kad atgriezāmies, nauda jau bija iztērēta, bet autobusa šoferis mūs Saldū izlaida tieši pie veikala. Tad nu kādi 30 bērni gājām iekšā, kādi pāris kaut ko nopirka, bet pārējie sazagās saldējumu, šokolādi vai cepumus. Pēc kāda laika no veikala uz sporta skolu atnāca sūdzība. Tas gan bija milzīgs kauns."

Tagadējais Latvijas izlases kapteinis Jānis Blūms kaut kad 90-jos Saldū...

Andris KIVIČS (VEF)

"Nekurinātās zālēs bija jāspēlē regulāri, bet karstais ūdens dušā bija ekstra. Kad izdalīja botas, tad neviens nesatraucās par to, ka tās bija izmēru par lielu vai par mazu. Tolaik vispār nebija svarīgi, vai valkā atbilstoša izmēra apģērbu. Svarīgākais bija firmas zīme. Ja tā bija, tad biji pirmais vecis ciemā. Uz treniņiem bērni gāja nevis ar sporta somām, bet gan ar dažādiem celofāna maisiņiem, piemēram, ar cigarešu ražotāja "Kent" reklāmu.
Kad ar treneri Jāni Rimbenieku braucām uz turnīru Zviedrijā, 12-13 gadu vecumā bijām šokā, ieraugot intīmpreču veikalus. Toreiz nospērām kādus piecus erotiskos žurnālus, bet Rīgā aicināju draugus pie sevis tos skatīties. Atminos, ka turnīros Vācijā puikas vietējos veikalos stūma sev virsū vairākas apģērbu kārtas. Rekords bija četri džinsu pāri viens otram pa virsu. Bet, kad parādījās pirmie ārzemju autiņi, veči no lielās komandas ģērbtuvēs ieradās ar sporta somu vienā rokā un mašīnas akumulatoru otrā rokā. Vēl tagad atceros, ka Bagijam bija "Opel Manta" dzeltenā krāsā. Tas bija kaut kas neticams. Šķita, it kā Toms Krūzs būtu atbraucis uz Rīgu."

Andris Kivičs (otrais no kreisās) kopā ar Aigaru Vītolu, Uldi Višņeviču un Ivo Pūci.

Turpinājums sekos...

  +4 [+] [-]

, 2018-05-03 10:48, pirms 2 gadiem
Toms Krūzs tagad sēž bez darba...

  +4 [+] [-]

, 2018-05-03 10:56, pirms 2 gadiem
Artūrs Štālbergs tieviņš tur bildēs, bet tagad baigais kuilis, laikam 130+ kg!

  -3 [+] [-]

, 2018-05-03 11:09, pirms 2 gadiem
Tā rūdījās tērauds ibio... Mūsdienu tirliņi atpūšas.
Olainei respectuha

     [+] [-]

, 2018-05-03 11:37, pirms 2 gadiem
hahahahaha, labs raksts, bet nu zaglīgi gan dažas grupiņas izrādās, tad nav brīnums kur daļa basketbolistu nonākuse

  +5 [+] [-]

, 2018-05-03 11:40, pirms 2 gadiem
Atceros 90-to sākums bija brāļu Kambalu laiks, visus rāva pušu Latvijas līgā!

  +1 [+] [-]

, 2018-05-03 11:43, pirms 2 gadiem
Kiviču nepazinu, bet Kiviča muterīte bija man pasniedzēja Celtniecības Tehnikumā!

  +2 [+] [-]

, 2018-05-03 11:44, pirms 2 gadiem
Rafaello rakstīja: Tā rūdījās tērauds ibio... Mūsdienu tirliņi atpūšas.
Olainei respectuha
es deviņdesmitos īsti nepiedzīvoju, bet, arī pašam pēc LJBL spēlēm reizēm nācās sastapties ar pretiniekiem, kas sagaida ārpus zāles. Reiz Gulbenē mūs sagaidīja čaļi ar nazi. Tad mums tādiem 13 gadīgiem knariņiem dūša bija papēžos. Stāsti, protams, interesanti un tiešām - skarbie deviņdesmitie, bet nu - nav jau tie mūsdienu "tirliņi" tik tizli. Tas pats jau vien notiek.

  +6 [+] [-]

, 2018-05-03 11:49, pirms 2 gadiem
Tāda nostaļģija. Baigi labs raksts, lai mūsdienu jaunatne izlasa šito. Par tiem līmes ostītājiem, tā bija realitāte nevis joks

  +5 [+] [-]

, 2018-05-03 11:59, pirms 2 gadiem
Atceroties savus 90 gadu LJBL laiku, Olainē tiešām bija daudz un agresīvi līdzjutēji. Reiz bija eksemplārs, kas dauzīja un vicināja kruķi skaļi aurojot. Tāpat atmiņā palicis Tukuma džeks, kas iesildījās kažokādas vestē.

  +3 [+] [-]

, 2018-05-03 13:28, pirms 2 gadiem
Vienreiz vismaz,reaali ticami staastinji,buutu interesanti,ja turpinaatos regulaari....

  +6 [+] [-]

, 2018-05-03 14:01, pirms 2 gadiem
Ehh, kas tik nav piedzīvots un redzēts tajā laikā. Sākot ar puspālī tiesājošu veci Dpilī un beidzot ar mukšanu no vietējiem, un pēdējā brīdī paspētu ieskriešanu vilcienā kkur Lielvārdē. Vēl atmiņā palicis psihais Kandavas treneris.
Bija mums vienā vecuma grupā džeks, kam visi pārējie ljbl viņa vecuma grupā bija līdz padusēm un svarā divreiz vieglāki. Viņš dankoja uz zemā groza bez palēciena gandrīz. Stāsts tāds. Jelgavā mēs savu spēli nospēlējām, un skatījāmies pārējās spēles. Daži vietējie lkm no vecākās A grupas apsaukāja to džeku, kamēr viņš spēlēja. Vienā brīdī viņam apnika, un aizgāja ievilka ar kāju pa seju. Tas pats bija Talsos. Trīs vietējie drosminieki no tribīnēm rēca par viņu un bļaustījās. Kādā no pārtraukumiem viņš aizgāja uz tribīnēm un izmētāja uz visām pusēm tos ākstus.
Cik daudz vēl visa kā varētu uzrakstīt.

  +1 [+] [-]

, 2018-05-03 15:12, pirms 2 gadiem
Mums ādažos treneris bija Nerips - jā, tagad Latvijas slavenība.
Treniņi - lopu izdzīšana. Ārpus sporta zāles jebkādus kaušļus jebkurā vietā Latvijā vienkārši izmētājām pa visā miskastēm. Protams, ka bija diskābeļi par ārpus sporta aktivitātēm, bet tas bija to vērts.
p.s. ķipsis jeb Kirstaps Blušs (LV labākais drifteris) nebija lieki skubināms uz aizstāvēšanos (tā mēs saucām visādu i.di.ņu pārmāčīšanu uz uzbāšanos uz mahaču).
Bet par tiesāšanu - tas ir pissec. Mums ir pat aizmugure nosvilpta (tas ir, viens uzbrucējs atradās pretinieku laukumā, kad viņam iedeva piespēli no sava laukuma puses), tad to tiesnesi gan no.di.rsām ar visiem lamu vārdiem, kas bija pie zināmi.
Slēpts komentārs no bloķēta lietotāja
Slēpts komentārs no bloķēta lietotāja

  +2 [+] [-]

, 2018-05-03 20:16, pirms 2 gadiem
LJBL Kautiņi uz laukuma gan ģērbtuvēs... Tiesnesis draud pēc spēles iet ārā kauties, pretīgi fani viesos, kas draud, svilpj, met sūdus virsū... Gopņiki pārsvarā Rīgā, bet ne reizi neaptīrīja... Vajaga vairāk šādus stāstiņus, interesanti.. Pretinieku fani draud pēc spēles nosist tiesnesi...

     [+] [-]

, 2018-05-03 20:27, pirms 2 gadiem
Gribētos dzirdēt kādu stāstu no 90.-to gadu Olaines simbola Arvīda R. jeb bukmeikera. Jo katru gadu uz Olaini braucām kā uz pēdējo kauju, ne tikai basketbola laukumā!

  +1 [+] [-]

, 2018-05-03 20:36, pirms 2 gadiem
Stāsti lieliski un izlasīju ar lielāko prieku, kaut nepiedzīvoju, bet spēju iedomāties. Ap 2002-2005. gadu tādi tipi bija un atceros par agresīvajiem jauniešiem, kuri pat sīkos daudzīja nost (6 gadniekus). Haha, paldies SC.com par rakstu! Respect!

     [+] [-]

, 2018-05-03 20:36, pirms 2 gadiem
Fidels rakstīja: Gribētos dzirdēt kādu stāstu no 90.-to gadu Olaines simbola Arvīda R. jeb bukmeikera. Jo katru gadu uz Olaini braucām kā uz pēdējo kauju, ne tikai basketbola laukumā!
Ko tad vins var pastastit? Vina vecuma komanda bija visbezcerigaka kada vispar bija redzeta. Tadi kadri bija savakti🙄 Man skiet, ka pa visiem gadiem viniem tikai viena uzvara vispar tik bija.

     [+] [-]

, 2018-05-04 01:29, pirms 2 gadiem
Fidels rakstīja: Gribētos dzirdēt kādu stāstu no 90.-to gadu Olaines simbola Arvīda R. jeb bukmeikera. Jo katru gadu uz Olaini braucām kā uz pēdējo kauju, ne tikai basketbola laukumā!
Tajā laikā katrs tiesnesis centās piesvilpt savējiem. Rasa bija godīguma iemiesojums, citrreiz pat par sliktu savējiem svilpa. Vienreiz autobusā savējie pat lūpu šim pārsita, ka sūdīgi tiesājis

  +1 [+] [-]

, 2018-05-04 01:40, pirms 2 gadiem
Ulrihs rakstīja: Ko tad vins var pastastit? Vina vecuma komanda bija visbezcerigaka kada vispar bija redzeta. Tadi kadri bija savakti🙄 Man skiet, ka pa visiem gadiem viniem tikai viena uzvara vispar tik bija.
Biku kļūdījies bet Rasas 83.gada komanda tāpat bija bezcerīga. Gadu jaunākiem pa kādiem 8-10 gadiem bija viena uzvara, mājās pret Dagdu ar +1

     [+] [-]

, 2018-05-13 01:13, pirms 2 gadiem
Vai bildē ar Valteru un Grafu nav arī Jumiķis Raimonds, atceros bija Izlases kadrs ar centra augumu un dankotājs, kurš diemžēl pāragri aizgāja